Par godu Lāčplēša dienai 11.11.2017. Rīgas Brāļu kapos, tika iededzinātas svecītes un norisinājās lāpu gājiens no Rīgas Brāļu kapiem līdz Brīvības piemineklim un Latviešu strēlnieku laukumam. Pie Brīvības pieminekļa – svētbrīdis ar mācītāja Gunta Kalmes uzrunu.
Video: Jānis Rožkalns

Jānis Rožkalns arī nodeva muzejam Latvijas Neatkarības kustības arhīvu, kas satur vērtīgas liecības par neatkarības kustības dalībnieku veiktajām akcijām un izplatītajiem pretpadomju materiāliem.

Uz atceres dienas pasākumu ieradās Gunāra Astras cīņu biedri, draugi. Pasākumā ieradās arī politiķi: Tieslietu ministrs Jānis Bordāns, 11.Saeimas deputāts Dzintars Rasnačs un citi. Pasākumā uzstājās dziesminieks Aivars Lapšāns, kā arī kinooperators Raits Valters demonstrējot videofilmu „Gunārs Astra. Sirdsbalss.”

Mūziķa Aivara Lapšāna  uzruna:

“Ieskatoties padomju laikus okupētajā Latvijā un salīdzinot ar šīs dienas politiskajiem notikumiem redzams, ka totalitārais režīms atgriežas. Toreiz valdīja padomju ideoloģija, šodien agresīvā homoseksuāļu ideoloģija. Mūsu dienās raugoties iedomājos par Aivaru Brīzi, kurš aktīvi atbalstīja ģimenes vērtības un iestājās pret homoseksuālo ideoloģiju. Šodien mēs esam Aivaru Brīzi zaudējuši, viņš ir aizsaukts mūžībā. Un Jānis Rožkalns viens no Latvijas Atmodas cēlējiem, kuru pārliecības dēļ apcietināja. Jāņa ticība Dievam un apliecināšana glābusi no situācijas, kad viņam piesprieda 8+5 gadus cietumsoda, bet viņu atbrīvoja jau pēc 4 gadiem.  Ir kaut kas daudz lielāks, nekā cilvēki. Un Dievs ir tas, kurš nosaka mūsu gaitas.

Kāpēc tādi, kā viņi nevarētu kļūt par Latvijas prezidentu, salīdzinājumā ar to, kādu Latvijas prezidentu mēs redzam šodien..

Viņi ir Latvijas sirdsapziņa. Esmu priecīgs, ka varu būt šeit. Es vēlos Jums nodziedāt dziesmu ar Knuta Skujinieka vārdiem, kurš kopā ar Gunāru Astru sēdējis cietumā par pārliecību brīvai Latvijai. Dzejolis saucās „Es atnākšu”. Tā ir pārliecība. Tā ir tāda sirdsapziņas balss, kura zina, ka atgriezīsies reiz savās mājās Latvijā.

Jāņa Rožkalna uzruna:

Pulksten 16.30 Okupācijas muzeja pagaidu mītnē Raiņa bulvārī 7 nacionālās pretošanās kustības dalībnieks un Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks Jānis Rožkalns dalīsies atmiņās par Gunāru Astru. Viņš arī nodos muzejam Latvijas Neatkarības kustības arhīvu, kas satur vērtīgas liecības par neatkarības kustības dalībnieku veiktajām akcijām un izplatītajiem pretpadomju materiāliem. Uzstāsies dziesminieks Aivars Lapšāns. Tikšanās laikā būs iespēja tikties arī ar kinooperatoru Raitu Valteru un noskatīties videofilmu Gunārs Astra. Sirdsbalss.

Pulksten 18.00 ar savu stāstījumu par iepazīšanos ar G.Astru politieslodzīto nometnē stāstīs dzejnieks, publicists Nikolajs Brauns, kurš speciāli uz šo sarīkojumu ieradīsies no Krievijas. N.Brauns par saviem pretpadomju uzskatiem desmit gadus ir bijis ieslodzīts padomju režīma piespiedu darba nometnēs.

Gunārs Astra dzimis 1931. gada 22. oktobrī Rīgā.  Viņš bija dalībnieks lielākajā Latvijas valstī un Baltijas pretošanās kustībā – LNK. Pirmo reizi par pretpadomju darbību — tikšanos ar ASV diplomātiem un saraksti ar latviešiem ārzemēs — viņu arestēja 1961. gadā un uz 15 gadiem ieslodzīja piespiedu darba nometnēs Mordovijā (vēlāk Permā). Jau dažus gadus pēc atgriešanās Latvijā viņu atkal arestēja un 1983. gada beigās tiesāja par pretpadomju literatūras glabāšanu, pavairošanu un izplatīšanu. Pretpadomju literatūrā tika ieskaitītas Džordža Orvela 1984, Anšlava Eglīša Laimīgie un Piecas dienas, Ulda Ģērmaņa Latviešu tautas piedzīvojumi, Agņa Baloža Baltijas republikas Lielā tēvijas kara priekšvakarā u.c. darbi. Šīs prāvas laikā G.Astra teica savu slaveno Pēdējo vārdu, kas nelegāli tika ierakstīts un pārsūtīts rietumu radiostacijām. Pēdējais vārds bija apliecinājums pasaulei, ka Latvijā ir nevardarbīga pretošanās padomju okupācijai un ka te dzīvo cilvēki, kas par neatkarīgu Latvijas valsti ir gatavi ziedot savu brīvību. No šī apcietinājuma G.Astru atbrīvoja tikai 1988.gada februāra sākumā. Pavisam drīz — 1988. gada 6. aprīlī, viņš mira mīklainos apstākļos . G.Astras bēres Meža kapos izvērsās par vienu no pirmajām tautas manifestācijām, kurās publiski tika lietots Latvijas karogs un atsakņota Latvijas himna.

Latviešu tautai ilgi gaidītā Satversmes preambula ievieš ticību, ka ar tās palīdzību tiktu nostiprināts: latviešu tauta -pamatnācija; valsts valoda- latviešu valoda, kā tas arī bija paredzēts 1818. gadā 18. novembrī. Papildus iepriecina, ka preambulā tika iekļautas arī kristīgās vērtības. Nacionālās Pretošanās kustības dalībnieks Jānis Rožkalns zīmīgi uzsvēris trīs svarīgas pamatdomas, kurās ir vērtīgi ieklausīties. Pirmkārt: „Latviešu tautas mūsdienu kultūras pamats ir kristīgās pamatvērtības. No kurām 16-17.g.s. sāka pilnvērtīgi veidoties mūsu identitāte .” Otrkārt : Latvija ir Eiropas dalībvalsts, kuras pamati ir veidoti uz kristīgām vērtībām.” Treškārt: „Tas ir īpaši nozīmīgi redzot islamizācijas plašo invāziju pasaulē, kas draud pilnībā iznīcināt gan Eiropas tautu, gan mūsu kultūras.”

10.jūnijā “4.maija Deklarācijas kluba” rīkotajā diskusijā Eiropas Savienības tiesas tiesnesis un Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs Egils Levits sacīja: „pieņemot jaunu Satversmes preambulu, var tikt vislabāk atspoguļots neaizskaramais Satversmes kodols. Egils Levits par Saeimas preambulu neskaitāmas reizes publiski uzstājās dažādās auditorijās, tostarp arī pavisam nesen Bīriņu pilī vairāku dienu seminārā.

Viņš norādīja, ka preambulā uzrādīts, ka valsts dibināta 1918.gadā, pamatojoties uz nāciju pašnoteikšanās tiesībām un Satversmes varu. Tāpat jāpiemin okupācija un valsts atjaunošana, tāpat Preambulā jāatsaucas uz latviešu nāciju, pauda Levits.

10.jūnijā “4.maija Deklarācijas kluba” rīkotajā diskusijā Parādījies arī jautājums, vai Satversmes preambulā būtu jāatsaucas uz kristīgām vērtībām. “Dažās valstīs konstitūcijās ir minēts Dievs vai reliģija, bet sekulārā, nevis reliģiozā kontekstā,” teica E. Levits.

Pēc SKDS 2012. gada sabiedriskās domas aptaujas datiem, Latvijā sevi par piederīgiem kādai no kristīgajām konfesijām uzskatījuši 60,7 procenti cilvēku, citai reliģijai – 0,8 procenti.

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas viedoklis

Šo jautājumu apspriedusi arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Sinode, uzticot baznīcas viedokli turpmākajās diskusijās pārstāvēt arhibīskapam Jānim Vanagam un mācītājam Guntim Kalmem. LELB rosināja Satversmes ievadu formulēt tā: “Latvijas valsts pamatuzdevums ir nodrošināt latviešu tautas kā tās pamatnācijas izdzīvošanu un attīstību cauri laiku laikiem, jo Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur pilnvērtīgi var pastāvēt un uzplaukt latviešu nācija, tās kultūra un valoda.

Lai to īstenotu, Latvijas valstij ir stingri jāstāv uz sava garīgā mantojuma pamata, kas īsi izteikts valsts himnā “Dievs, svētī Latviju!”. Ar to mēs atzīstam, ka gan kristīgās, gan latviešu un līvu tautas garīgās un materiālās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti. Šo vērtību unikāls apvienojums Latvijas valsti dara piederīgu Eiropas kultūrtelpai.”

NA atbalsta Satversmes preambulā iekļautās “kristīgās vērtības”.

Apakškomisiju Satversmes preambulas izveidē, pārstāvēja arī nacionālās apvienības “Visu Latvijai”-”Tēvzemei un brīvībai”/LNNK Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Einārs Cilinskis, sniedza komentāru sakarā par preambulā iekļautām kristīgām vērtībām.

„Nacionālās Apvienības” frakcijas priekšsēdētājs Einārs Cilinskis jūtas gandarīts par to, ka varējis piedalīties Satversmes preambulas sastādīšanas darba procesā.

Einārs Cilinskis jautāts par to, kāda ir „Nacionālās Apvienības” attieksme, ka Satversmes preambulā ir iekļautas arī “kristīgās vērtības”, viņš teica: “NA pārstāvji par to vienmēr ir iestājušies, tāpēc arī šī redakcija šobrīd ir tāda.” Vai darba grupā kādam dalībniekam bija negatīva nostāja par šādu vārdu iekļaušanu preambulā, Cilinskis paskaidroja: “ Es nedomāju, ka bija kāds īpaši darba grupā pret.” Kad preambula būs gatava un piedāvāta izskatīšanai plašai sabiedrībai, vai „Nacionālā Apvienība” atbalstīs šo nostāju arī turpmāk, Einārs Cilinskis atbildēja: “Mēs noteikti turpināsim to uzturēt.”

Jānis Rožkalns: Latvijas valstij ir stingri jāstāv uz sava garīgā mantojuma pamata

Diskusijā par LR Satversmes Preambulas saturu Nacionālās Pretošanās kustības dalībnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks, Latvijas Ordeņu brālības valdes loceklis Jānis Rožkalns uzsvēris četras pamatdomas.

1. Latviešu tautas mūsdienu kultūras pamats ir kristīgās pamatvērtības. No kurām 16-17.g.s. sāka pilnvērtīgi veidoties mūsu identitāte, tādēļ to piesaukšana Premabulā būtu obligāta. Tas ir īpaši nozīmīgi redzot islamizācijas plašo invāziju pasaulē, kas draud pilnībā iznīcināt gan Eiropas tautu, gan mūsu kultūras.

2. Konkrēts teksts garīgo pamatvērtību punktam, manuprāt, ir ļoti veiksmīgi formulēts LELB Sinodes nobalsotajā priekšlikumā, kuru nedrīkst igonrēt jau tādēļ vien, ka aiz tā stāv apm. 700.000 latviešu:

“Lai to īstenotu, Latvijas valstij ir stingri jāstāv uz sava garīgā mantojuma pamata, kas īsi izteikts valsts himnā „Dievs, svētī Latviju!”.
Ar to mēs atzīstam, ka gan kristīgās, gan latviešu un līvu tautas garīgās un materiālās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti. Šo vērtību unikāls apvienojums Latvijas valsti dara piederīgu Eiropas kultūrtelpai.”

3. Kristīgo pamatvērtību iekļaušana ir kardināli svarīga arī tādēļ, lai tiktu pārtraukta Padomju ateistiskā režīma idejiskā ietekme sabiedrībā un lai soladarizētos ar citām Eiropas tautām(ungāriem, poļiem), kuras stipri stāv pret neoliberālisma un globalizācijas iznīcinošo politiku.

4. Šai garīgo vērtību pieminēšanai ir arī jāstimulē mūsu kultūras vēstures patiesa mācīšana skolās un universitātēs, tā veidojot svarīgo izdzīvošanas platformu latviešu tautas vienotībai.

Preambulā iekļautās “kristīgās vērtības” skan šādi:

” –   apzinoties, ka latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti, ka sabiedrības pamatvērtības ir brīvība, godīgums, taisnīgums, solidaritāte, ka ģimene ir sabiedrības pamatvienība un darbs ir katra cilvēka un visas tautas izaugsmes un labklājības pamats”.

«Manuprāt, šie vārdi ļoti trāpīgi atspoguļo izjūtas, kādas piedzīvoja tie latvieši, kas 1987. gada 14. jūnijā uzdrošinājās iet pie Brīvības pieminekļa, lai noliktu pie tā ziedus, pieminot 1941. gada 14. jūnija deportācijās aizvestos un bojā gājušos,» teic Jānis Rožkalns, kurš bija viens no tiem, kas, par spīti čekas spiedienam un draudiem, organizēja 1987. gada leģendāro gājienu no Bastejkalna ozola līdz Pieminekļa pakājei.

– Kādas šobrīd ir izjūtas, atceroties 1987. gada 14. jūnija notikumus?

– Patlaban pārskatu savu arhīvu, lai to tad nodotu Okupācijas muzejam. Diemžēl vēsturnieki joprojām nav ķērušies klāt šo notikumu analīzei, un tas tautai ir kā liela bremze, jo pagātnei taču jāizgaismo gan šodiena, gan nākotne. Un šīs vēstures gaismas mums šodien pietrūkst. Tagad, to visu vēlreiz pārskatot, saprotu, cik tautas kustībai ir milzīgs spēks. Padomju okupācija ar visvareno čekas dūri un vairāk nekā 20 000 ziņotāju toreiz šķita nesagraujama, tomēr Gorbačova perestroikas apstākļos 14. jūnija demonstrācija atvēra kādas lielas slūžas, salaužot visus pretspēkus un kļūstot par signālu tautu atbrīvošanās cīņu sākumam un PSRS sabrukumam.

– Palūkosimies uz šodienu: Rīgā pārliecinoši uzvar prokremliska partija, un balsotāji jau nav tikai krievvalodīgie. Arī Krievijas vēstnieks biedrs Vešņakovs publiski pauž gandarījumu par šādu vēlēšanu iznākumu. Kas notiek?

– Vienā listē ar Ušakova Saskaņas centru bija arī partija Gods kalpot Rīgai!, kur ir ne mazums latviešu. Tas ir tas pats, kas padomju laikā iestāties komunistiskajā partijā, tā ir nodevība pret Latviju. Manuprāt, Saskaņas centrs ir veidots kā šovinistiska krievu triecienvienība, kura, melojot un tēlojot avis, neslēpj, ka ir vilki, kurus vada Maskava. Ar skaidru mērķi – sagraut latviešu valsti un atkal apspiest mūsu tautu. Vienlaikus tāda rīcība nozīmē: izsvītrot no vēstures mūsu tēvu un vectēvu cīņas – mežabrāļus un pretošanās kustības dalībniekus, aizmirst visus upurus, izdzēst no atmiņas 14. jūniju, 25. martu un 23. augustu. Tas nozīmē padarīt visu latviešu tautas vēsturi par bezvērtīgu nulli. Apzināti dzēšot šīs sarkanās līnijas, jau tagad brīžiem šķiet, ka to visu vairs nav politkorekti pieminēt. Vēl nekorektāk, šķiet, ir pieminēt to, ka Latvijā nav iespējams ne integrēt, ne asimilēt milzīgo krieviski runājošo kopienu, kuras liela daļa ir naidīga latviešiem. No šīs problēmas visi baidās. Vienlaikus visi krieviskie mediji ik dienas strādā, lai uzturētu dzīvu pretlatvisko garu krieviski runājošajā kopienā. Šie mediji ir šodienas okupācijas tanki! Tādēļ vienīgais, jo varam izdarīt: tam pretī ir jāliek nevis nožēlojami kompromisi, bet jauna tautas atmoda nacionālās inteliģences un garīdzniecības vadībā, pulcējoties darbam pie nacionālo interešu programmas.

– Un kam sūdzēties? Kur izteikt protestu?

– Padomju laikos cilvēkiem vismaz bija iespēja pasūdzēties kompartijas centrālkomitejā Maskavā vai mēģināt pārsūtīt ziņas uz Rietumiem. Cilvēkiem bija pretošanās cerība. Cilvēki varēja meklēt palīdzību un dažos gadījumos sasniegt cerēto. Ko darīt tagad? Rakstīt uz Briseli? Smieklīgi. Iet uz ASV vēstniecību? Bet tieši no turienes jau nāk norādes, kā mūs pakļaut liberālismam. ASV vēstniecība pat atklāti finansē un atbalsta Latvijas geju un lesbiešu organizāciju Mozaīka. Mums šobrīd ir atņemta jebkāda cerība uz palīdzību no malas, tādēļ laiks pašiem sadoties rokās un nevis bēgt no valsts, bet to aizstāvēt.

– Kāda gan var būt pretošanās, piemēram, starptautiski atzītam pasākumam Eiropraids 2015, kas notiks Rīgā? Mēs gan neesam lūguši, lai praidisti nāk uz šejieni demonstrēties, taču jautājums ir cits: kāpēc Latvijas pirmās personas beidzot nepasaka – mums šādas izpriecas nav vajadzīgas?

– Tā ir kārtējā no ārzemēm finansētās aģentbiedrības Mozaīka 10 cilvēku provokācija pret mūsu valsti. Kādēļ to pieļauj? To vajag pajautāt prezidentam Andrim Bērziņam, Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai un premjeram Valdim Dombrovskim. Protams, tas nav savienojams ar tautas vitālajām interesēm un godprātību, ar demokrātiju, ar tradicionālajām un nacionālajām pamatvērtībām, ar ģimenes un bērnu interesēm. Mums mēģina iestāstīt, ka tas ir moderni un ka tas ir vienīgais pareizais ceļš, savukārt tie, kuri to nepieņem, tiek nosaukti par tumsoņām. Bet tauta nav salauzta, mēs esam dzīvi, un gandrīz nekā no tā perversiju triumfa, kas jau sen valda pār citām ES valstīm, Latvijā nav. Un cerams, nekad arī nebūs.

– Kas, jūsuprāt, šobrīd ir vissvarīgākais?

– Šodien ir svarīgi ikkatram uzdot sev jautājumu: kas notiks ar Latvijas valsti, ja visi rīkosies tā kā es? Viens otrs man saka: ko nu es, es labāk paklusēšu, bet tev jau tas patriotisms no Dieva dots! Bet tev nav dots? Latvija taču ir mūsu kopējās mājas! Vai tevi neuztrauc, kādā valstī dzīvos tavi bērni? Tad pajautā sev: kas notiks ar Latviju, ja visi domās tā kā tu? Tad valsts sabruks pavisam īsā laika posmā. Jo sliktajiem vajag tikai vienu: lai godprātīgie klusē…

Pilna intervija

Medijos jau izskanējis, ka Sorosa fonds Latvija piešķīris līdzekļus, lai apkarotu negaidīti masveidīgo kampaņu „Par Dzīvību”, kuru rīkoja ģimenes un bērnus atbalstošas organizācijas un daudzas sabiedrībā zināmas personas. Kampaņas mērķis bija atgādināt par nedzimuša cilvēka dzīvības vērtību, katastrofāli milzīgo abortu skaitu Latvijā, kā arī veicināt valsts atbalstu krīzes grūtniecībā nonākušām personām. 27 nedzimušo bērnu skulptūriņas Vecrīgā bija viena no kampaņas „Par Dzīvību” aktivitātēm, un tās negaidīti kļuva par atzītu mākslas objektu un pat par spontānu abortos bojā gājušo bērnu piemiņas vietu.

Uzskatām, ka Dž. Soross un viņu atbalstošās aģent-organizācijas Latvijā pauž klaju necieņu pret Latvijas tautu un tās vērtībām, jo notiek tieša vēršanās pret konkrētu pašas tautas brīvprātīgi realizētu projektu – „Par Dzīvību”.

Vēlamies atgādināt, ka ikvienas valsts pilsoņiem pašiem ir tiesības izlemt valstij svarīgus sensitīvus jautājumus – tautas pamatvērtības, abortu regulējums, laulības un ģimenes institūtu saturs utml. – un nekādā gadījumā nav pieļaujama vēršanās pret valsts atzītām vietējām organizācijām (īpaši jau no ārvalstu pilsoņu puses).

Jāatzīmē, ka Dž. Soross savu finanšu mahināciju dēļ ir persona non grata vairākās Eiropas Savienības valstīs un arī Latvijai šobrīd ir nopietns pamats atzīt šo konservatīvo vērtību grāvēju (un viņa aģent-organizācijas) par nevēlamu personu.

05.02.2013. Tiesībsargājošām institūcijām nosūtīts iesniegums par Sorosa Fonds Latvija un Papardes Zieds darbības izvērtēšanu

Par pretestību padomju varai saņēma bargu sodu – Guntas vīru Jāni notiesāja uz astoņiem gadiem – pieciem gadiem cietumā un trīs gadiem izsūtījumā uz čekas soda nometni Permā.

Gunta Rožkalne dzīves stāstu turpina, ka visgrūtākajos dzīves brīžos viņai palīdzēja Dievs un sajutusi Viņa klātbūtni jo cieši.

Kad vīru izsūtīja, Guntu čeka bieži izsauca uz pārrunām un vēlējās arī viņu izsūtīt, bet acīmredzot Dieva gribai čeka nespēja pretoties un Gunta bija palaista brīvībā. Nesalūzt palīdzējis Dievs un uzticība Viņam. Gunta Rožkalne saka: „Es zināju, ka bez Dieva ziņas nenotiek nekas.” Svēta lieta ģimenē bija vakaros ar bērniem lūgt Dievu par tēti.

Ticība Dievam saglabājusi ģimeni kopā, jo kā Gunta stāsta, tajā laikā praktiski visas sievas no ieslodzītajiem vīriem šķīrās.

Lai satiktu vīru ieslodzījuma vietā Guntai bija jāmēro 3500 kilometrutālu ceļu. Bijušas reizes, kad viņu nelaida un tikšanos atteica. Uzstājot tikšanos, Gunta stāsta, ka jutusi velnišķu garu ierēdnī. Viņš naidīgi kliedza, ka “citos laikos” viņu uz vietas nošautu.

Brīnumi notiek

1987. gada janvārī negaidīti Gunta saņēmusi telegrammu. Telegrammas teksts: „Braucu mājās. Tavs Jānis.” Gunta nespēja noticēt. Brīnums notika pateicoties Dievišķai situācijas izkārtošanai, kad ASV prezidents Ronalds Reigans pieprasīja Krievijai 20 politieslodzītos apmaiņā pret Amerikā noķertiem Krievijas spiegiem. Starp politieslodzītajiem bija arī Jānis.

Guntas dzīvesstāsts VIDEO

Pēdējos mēnešos plašās un brīžam dramatiskās diskusijas medijos norāda uz to, ka sabiedriskajā telpā norisinās pretīm stāvēšana, kuru parastā politiskā procesā atrisināt vairs neizdodas. Notiek tāda kā izmisīga cīņa par vērtībām,- spektrs.com skolotāju vārdā ziņo Jānis Rožkalns.

Pēc iepazīšanās ar Labklājības ministrijas izstrādāto un valdības apstiprināto „Plānu dzimumu līdztiesības īstenošanu 2012.-2014.gadam”, skolotāju vārdā Jānis Rožkalns atzīst, ka vēlas pievērst uzmanību tam, ka vairāki no plānā ietvertajiem pasākumiem vērtējami kā sabiedrības veselībai un dabīgai ģimenei kaitējoši, jo nebalstās zinātniski pamatotā teorijā.

Jānis Rožkalns izklāstot vēstules mērķi aicina Ministru prezidentu, deputātus, Tiesībsargu un atbildīgās amatpersonas darīt visu, lai atkārtoti un pēc būtības tiktu izvērtēta šī plāna atbilstība Latvijas Republikas nacionālajām un visas sabiedrības interesēm, daudz plašāk iesaistot sabiedrību, speciālistus, nevalstiskās organizācijas, inteliģenci un garīgos līderus, tādējādi nodrošinot patiesu lēmumu pieņemšanas caurspīdīgumu un demokrātijas principu ievērošanu.”

Latvijas skolotāju Atklāta vēstule

Ņemot vērā satraucošo demogrāfisko situāciju, abortu, šķirto laulību un nepilno ģimeņu skaitu, jauniešu sliktos fiziskās un garīgās veselības rādītājus, uzskatām, ka tieši izglītības sistēmai jāpalīdz veidot jaunās paaudzes vērtības, praktiskās dzīves iemaņas, cieņas un atbildības pilnas attieksmes vienam pret otru, savu ģimeni, bērniem, vecākiem, Tēvzemi. Ģimenes stiprināšana, kuras pamatu veido mīlošs tēvs un māte, ir viens no valsts pamatuzdevumiem, lai nākotnē varētu runāt par dzīvotspējīgu un nacionālu valsti  Latviju.

Pēc iepazīšanās ar Labklājības ministrijas izstrādāto un valdības apstiprināto „Plānu dzimumu līdztiesības īstenošanai 2012.-2014.gadam”, vēlamies pievērst jūsu uzmanību tam, ka vairāki no plānā ietvertajiem pasākumiem vērtējami kā sabiedrības veselībai un dabīgai ģimenei kaitējoši, jo nebalstās zinātniski pamatotā teorijā. Uzskatām, ka tāda metodiskā līdzekļa kā ”Bērnudārzi, kuros ir vieta Pepijprinčiem un Pirātprincesēm” nonākšana bērnudārzos ir nepieļaujama, jo tajā postulētā teorija par dzimumlomas iegūšanu kā procesu, kas var vest daudzos virzienos, ir maldinoša un grauj sabiedrības pamatelementu  -  dabīgu ģimeni.

Nepieļaujama ir arī netradicionālu seksuālo orientāciju veicinošo metodisko līdzekļu nonākšana vidusskolās, kurus Valsts izglītības satura centrs 2009. – 2011.gadā izstrādājis Leonardo da Vinci programmas ietvaros, neizdiskutējot to plašākā sabiedrībā (sk.www.eurialo.com). Tas ir arī pretrunā ar LR Satversmes 110. pantu.

Lūdzam ņemt vērā mūsu, izglītības darbinieku, kā arī vairāku NVO iebildumus pret neaprobētu mācību programmu integrēšanu pirmskolas izglītības darbā, kā arī steigu, kādā tas tiek darīts. Vēršam jūsu uzmanību arī uz to, ka Lietuvā par Ziemeļu ministru padomes finansētā projekta īstenošanu atbildīgā ministrija sabiedrības protesta dēļ nav devusi atļauju izmantot minēto metodisko līdzekli pirmskolas izglītības iestādēs, un vēl gaida ekspertu komisijas slēdzienu.

Aicinām steidzamības kārtā apturēt tādu plānā ietverto pasākumu tālāku īstenošanu, kas attiecas uz izglītojamo, pedagogu un vecāku izglītošanu un apmācību dzimumlīdztiesības jautājumos un attiecīgu metodisko materiālu sagatavošanu un pielietošanu: pasākums 1.2., 1.3., 1.7., kā arī aicinām pilnībā pārstrādāt plāna 1. virzienu: Dzimumu lomu un stereotipu mazināšana, jo tajā paustie apgalvojami ir pretrunā sabiedrības lielākās daļas interesēm, kā arī zinātniski nopamatotiem pētījumiem.

Latviešu izcilākā un pasaulē atzītākā psihoterapeita J.Zālīša grāmatā „Mīlestības mācība. Dzimumaudzināšana”, kuru LU Medicīnas fakultātes profesors U. Vikmanis novērtējis kā pasaules mērogā izcilu, un īpaši ieteicis par „mācību līdzekli skolotāju, audzinātāju, un vecāko klašu skolēnu apmācībai”,  teikts: ”Tiešajai dzimumaudzināšanai ir jāsniedz arī pirmā dzimumorientācija – jāieaudzina bērnā sava dzimuma apzināšanās un identitāte.” (676.lpp.). Grāmatā arī aplūkoti cēloņi, kas var kalpot kā iemesls dzimumorientācijas maiņai.

Tāpat aicinām jūs iepazīties ar Turīnas un Mančesteras universitāšu zinātnieku Marco Del Giudice, Tom Booth, Paul Irwing pētījumu dzimtes/dzimumlomu jomā, ar kuru plašāka sabiedrība un zinātnieki tika iepazīstināti šā gada janvāri zinātnes interneta žurnāla vietnē PLOSone, un kurā izskan aicinājums zinātniekiem visā pasaulē atmest līdz šim plaši propagandēto ideju par minimālām atšķirībām sieviešu un vīriešu personībās.

Lūdzam Tiesībsargu izvērtēt, vai Latvijā nav pārsniegta kritiskā robeža, kad nedaudzu nevalstisko organizāciju („Marta”, „Papardes zieds”, „Providus”) viedoklis pārstāv visu sabiedrību un dominē gandrīz visos svarīgākajos politikas dokumentos.

Atsākoties politiskām diskusijām par veselības mācības lomu mācību saturā, aicinām nodrošināt daudz plašāku sabiedrības līdzdalību jaunā mācību priekšmeta (vai starppriekšmetu disciplīnas) satura apspriešanai.

Atbalstām Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā 16.oktobrī izskanējušos deputātu V.Poriņas, R.Dzintara, I.Rībenas, I.Vanagas un citu viedokļus, kuri aicina iekļaut veselības mācību kā sadaļu plašākam priekšmetam, kas balstīts vērtībās, stiprina ģimenes un laulības institūciju skolēnu apziņā, māca dažādas dzīves prasmes, drošību un patriotismu.

Uzskatām, ka esošais 7. un 8. klases sociālo zinību saturs daudzos jautājumos nav atbilstošs jau tā hormonālo vētru plosīto pusaudžu prātiem, sakairinot viņos neadekvātu interesi par seksuālo dzīvi, nerunā par vīrieša atbildību un pienākumiem pret sievieti, nepopularizē laulības institūciju un ģimeniskās vērtības, tāpēc būtu papildināms.

Aicinām Ministru prezidentu, deputātus, Tiesībsargu un atbildīgās amatpersonas darīt visu, lai atkārtoti un pēc būtības tiktu izvērtēta šī plāna atbilstība Latvijas Republikas nacionālajām un visas sabiedrības interesēm, daudz plašāk iesaistot sabiedrību, speciālistus, nevalstiskās organizācijas, inteliģenci un garīgos līderus, tādējādi nodrošinot patiesu lēmumu pieņemšanas caurspīdīgumu un demokrātijas principu ievērošanu.

Mēs, Latvijas skolu skolotāji, esam gatavi iesaistīties šajā darbā.
Veidosim Latviju par ģimenei un bērniem draudzīgu valsti!