Romas katoļu baznīcas Latvijas Bīskapu konferences ietvaros tika sastādīta vēstule, kurā izklāstīta Latvijas vīzija atskatoties uz vēsturiskiem notikumiem, kas ietekmējušas Eiropas un Latvijas attīstību. Vēstules mērķis ir vērsties pie ticīgās tautas un visiem labas gribas cilvēkiem un izskaidrot dažus principus, kuru ievērošanu tā uzskata par būtiski svarīgu Latvijas nākotnei.

Informāciju sagatavoja: Latvijas Romas katoļu baznīcas Informācijas centrs.

Pēckara Eiropas apvienošanās process neapšaubāmi ir nesis ieguvumus tajā iekļautajām tautām - tās ir pārstājušas karot savā starpā un lielā mērā ir nojaukti naida un atsvešinātības mūri starp mūžsenajiem pretiniekiem, dodot vietu konstruktīvai sadarbībai. Tomēr sākotnējais Eiropas apvienošanās projekts, kas bija balstīts ne tikai uz ekonomisko sadarbību, bet arī uz kopīgām vērtībām, šobrīd ir nopietni apdraudēts. Eiropas Savienība atrodas krustpunktā, tā šobrīd piedzīvo nopietnu identitātes krīzi, nav vienprātības attiecībā uz to, kādas ir Eiropas integrācijas projekta ilgtermiņa prioritātes. Ekonomiskā krīze, kas aizsākās 2008. gadā, ir vājinājusi tajā ietilpstošo valstu savstarpējo uzticēšanos un izraisījusi nabadzības līmeņa pieaugumu. Demogrāfiskie rādītāji gan Eiropā kopumā, gan arī Latvijā ir traģiski.

Šai situācijā, kad nav skaidra redzējuma attiecībā uz apvienotās Eiropas nākotnes vīziju, atsevišķām interešu grupām ir daudz vieglāk ietekmēt tajā notiekošos procesus, piepildot Eiropas identitātei tik svarīgos brīvības, demokrātijas un tolerances jēdzienus ar sev vēlamu saturu, tos izskaidrojot veidā, kas draud pārvērsties par savu pretstatu. Rodas iespaids, ka tas viss tiek darīts mērķtiecīgi, saskaņā ar noteiktu plānu. Patēriņa sabiedrībā izpratne par seksualitāti ir strauji mainījusies – tā arvien vairāk tika atrauta no cilvēka personas viengabalainības un uzskatīta par vienkāršu baudas instrumentu. Pēc tam tiek pieprasīta viendzimuma savienību legalizācija, piešķirot tām identiskas tiesības kā normālām ģimenēm. Nākošais solis ir prasība, lai viendzimuma pāriem atļauj adoptēt bērnus. Paralēli tam notiek seksualitātes dabiskās identitātes apstrīdēšanas process, ko veicina tā saucamā gender ideoloģija, apgalvojot, ka cilvēka dzimums ir sociāls veidojums, ko cilvēks pats var brīvi izvēlēties un veidot. Tiek virzīts arī jautājums par eitanāzijas legalizāciju, tai skaitā bērniem. Tie, kuri pretojas šo interešu grupu uzspiestajam viedoklim, tiek izsludināti par cilvēku nīdējiem jeb homofobiem un demokrātijas pretiniekiem.

Visi šie procesi tiek virzīti ne jau uzreiz. Tas notiek pamazām. Attiecīgās pārmaiņas likumdošanā sākumā ir ieviestas dažās dalībvalstīs, pēc tam tiek mēģināts to panākt jau visas Eiropas mērogā, jo Eiropas Savienības līmenī pastāv spēcīgi lobiji, kas ir ieinteresēti šo jautājumu virzīšanā. Eiropas Parlamentā tiek pieņemtas atbilstošas rezolūcijas, kas nostiprina šāda veida domāšanu un sagatavo augsni izmaiņām likumdošanā. Nesen bijām liecinieki tam, ka notika balsojums par t.s. Estrelas un Lunačekas rezolūcijām, kas ir tipiski piemēri šai procesā. Nākošais solis ir mēģinājums panākt atsevišķajās valstīs likumdošanas izmaiņas, kuras bieži vien ir pretrunā gan ar tautas gribu, gan ar tās tradīcijām. Vienlaicīgi tiek apgalvots, ka tā ir Eiropa, kas to pieprasa, nevis attiecīgās interešu grupas. Ikviens šāds mēģinājums noved pie arvien lielāka eiroskepticisma sabiedrībā, pie tā, ka gan politiķi, gan ES struktūras zaudē tautas uzticību. Par dārgu cenu iegūto brīvību mēģina, jaunas ideoloģijas vārdā, norobežot no izpratnes par to, kas ir morāli labs un ļauns, mudinot to izmantot cilvēka tuvredzīgo iegribu apmierināšanai. Ilgtermiņā tas kļūst postoši. Par to liecina narkotiku (arī „spaisa”) lietošana, daudzie atkarīgie, kuriem vajadzīga palīdzība, arvien lielākā ģimeņu nestabilitāte un demogrāfiskā situācija.

Šai situācijā Latvijas Bīskapu konference pirms 24.maijā gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām vēlas vērsties pie ticīgās tautas un visiem labas gribas cilvēkiem un izskaidrot dažus principus, kuru ievērošanu tā uzskata par būtiski svarīgu Latvijas nākotnei.

Valsts varas galvenais pienākums ir rūpēties par visas sabiedrības kopējo labumu. Tas nav visas sabiedrības indivīdu personīgo labumu matemātiska summa. Kopējais labums pieaug, vienīgi apvienojot kopējas pūles. Tiesiskas un demokrātiskas valsts aicinājums ir radīt brīvu pilsoņu sabiedrību, kas kopā nenogurstoši tiecas pēc visiem paredzētā kopējā labuma. Viens no sabiedrības brieduma kritērijiem ir tas, cik lielā mērā kopējais labums tajā tiek izmantots katra sabiedrības locekļa personības pilnveidošanai. Tāpēc šeit ir jāuzsver, ka privātīpašums nav kaut kas absolūts – jā, tas apmierina cilvēka galvenās vajadzības, bet tā uzdevums ir arī palīdzēt attīstīt un vairot kopējo labumu. Daudzskaitlīgā iedzīvotāju emigrācija liecina par to, ka šis princips pie mums Latvijā tiek īstenots ļoti nepilnīgi.

Pilsoniskā sabiedrība veidojas un nostiprinās, pateicoties pareizi sabalansētām indivīda un kopienas, kā arī sabiedrību veidojošo dažādo struktūru attiecībām. Ikviens ir atbildīgs par to, kas viņam uzticēts savā līmenī – atbilstoši Dieva dotajām spējām un talantiem. Katrai augstākstāvošajai varai ir jāpalīdz zemākstāvošajiem, nodrošinot to tiesības nest atbildību par tiem uzticēto darbu un bez objektīvas nepieciešamības neiejaucoties to profesionālajā kompetencē. Subsidiaritātes jeb rosmes principa ievērošana aizstāv un veicina personas radošo garu, stimulē indivīda iesaistīšanos un iedrošina viņu uzņemties atbildību par savu ieguldījumu kopējā labuma vairošanā. Tas atbilst cilvēka cieņai un pilnveido personību, jo pieprasa: no vienas puses – deleģēt citiem autoritāti un atbildību; no otras – iesaistīties, pieņemt lēmumus un būt atbildīgam, tas atbilst cilvēka cieņai.

Solidaritāte izgaismo cilvēka dabai piemītošo sociālo virzību uz cilvēka cieņas un pamattiesību vienlīdzību un cilvēku un tautu vienotību. Tā atklāj cilvēku savstarpējo atkarību un aicina uz pieņemšanas un piedošanas gaisotni, lai būtu iespējama kopīga izaugsme. Solidaritāte atmodina cilvēkos izpratni par to, ka viņi ir parādā sabiedrībai, kurā izauguši un izskolojušies. Solidaritāte aicina dalīties. Tas nozīmē ne tikai dot, bet arī pieņemt. Solidaritāte ir pretēja klajam individuālismam un no tā izrietošajai vienaldzībai.

Jānis Pāvils II, kurš 1993. gadā apmeklēja arī Latviju, neilgi pirms savas nāves ir norādījis, ka lielākās briesmas, kas draud austrumeiropiešiem, ir savas identitātes saduļķošana. Viņa skatījumā mūsu reģiona tautu būtiskākais devums mūsdienu apvienotās Eiropas izveidē ir savas identitātes nosargāšana. Tā nav iedomājama bez patriotisma, kas nav nekas cits kā mīlestība uz visu to, kas attiecas uz tēvzemi – tās vēsturi un tradīcijām, valodu un daiļradi, kā arī dzimtās zemes dabu. Tautas kultūras un vēsturiskās identitātes saglabāšanā būtiska loma ir vēstures un literatūras, īpaši to daiļdarbu, kas veido t.s. tautas kultūras kodu, mācīšanai skolās.

Latvijai, kura var lepoties ar to, ka tai ir raksturīga gadsimtiem ilga daudzu konfesiju, kultūru un tautību mierīga līdzāspastāvēšana un radoša mijiedarbība, ar to var dot savu ieguldījumu vienotajai Eiropai. Vienlaicīgi mums priekšā ir izaicinājums ne tikai saglabāt, bet arī attīstīt šīs tradīcijas. Pēdējo starptautisko notikumu gaismā redzam, cik starpnacionālie jautājumi ir jutīgi un viegli manipulējami, ātri kļūstot sprādzienbīstami un nesot neparedzamas sekas. Patiesa integrācija ir iespējama vienīgi tad, ja citu tautību pārstāvjiem ļauj saglabāt savu identitāti, vienlaicīgi padarot viņus par Latvijas patriotiem. Ir svarīgi, lai katrs, kas ir Latvijas patriots un vēlas strādāt tās labā, atrastu šeit savu vietu un justos kā mājās.

Skolas un visas izglītības sistēmas uzdevums ir ne tikai dot izglītību, bet arī audzināt, sagatavojot jauno paaudzi patstāvīgas dzīves uzsākšanai. Viens no galvenajiem rādītājiem, vai cilvēks tam ir nobriedis, ir gatavība nodibināt ģimeni un radīt bērnus. Uz to arī jābūt vērstai seksuālajai audzināšanai skolās. Ir svarīgi, lai skolēnam sniegtā informācija viņu netraumētu, bet respektētu viņa vecumam raksturīgo uztveri un neapsteigtu viņa attīstības posmus. Prioritāte ir sagatavot dzīvei ģimenē, bet ir svarīgi arī parādīt pāragru dzimumattiecību postošo iedarbību uz cilvēka personību un spēju vēlāk izveidot stabilu ģimeni. Šķirto laulību skaits ar katru gadu palielinās, bet 70% Latvijas iedzīvotāju kopdzīvi bez laulības uzskata par pieņemamu. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par audzināšanu seksuālās identitātes jomā. Par lielu apdraudējumu jaunam un nenobriedušam cilvēkam kļūst jau minētā gender ideoloģija, kas var ļoti viegli novest pie viņa identitātes „sašūpošanas”, kas draud ar neparedzamām sekām visa mūža garumā. Bērnam un jaunietim visvairāk ir nepieciešams nevis piedāvājums eksperimentēt ar savu seksuālo identitāti, bet gan palīdzība viņam dabiski dotās identitātes izpratnē un nostiprināšanā. Arvien lielāks sajukums šai sfērā liecina ne tikai par to, ka daba ir piesārņota un arvien vairāk ietekmē cilvēka dabisko hormonālo sistēmu, bet pirmām kārtām par to, ka Eiropā ir sākusi šķobīties līdzšinējā izpratne par pašiem būtiskākajiem cilvēka un ģimenes identitātes jautājumiem.

Eiropas Savienības dibinātāju mērķis, kā to ir teicis Roberts Šūmans, bija izveidot ne tikai ekonomisku vai aizsardzības aliansi, bet arī kultūras kopienu. Runājot par Eiropas kultūras kopienu, ir svarīgi apzināties, ka tieši kristīgās ticības izplatīšanās ir veicinājusi atsevišķu Eiropas tautu veidošanos. Tikai tad, kad Izraēļa tautai dotā bibliskā Atklāsme ar tās piepildījumu Jēzū Kristū nonāca līdz Eiropai un sāka mijiedarboties ar Senās Grieķijas un Romas mantojumu, radās Rietumu civilizācija. Katrai Eiropas tautai ir sava kultūra, bet tām visām kopīga ir vērtību sistēma, kas sakņojas Evaņģēlijā. Tieši pateicoties šīm kopējām pamatvērtībām, Eiropa ir bijusi vienota, vienlaikus ļaujot attīstīties nacionālo kultūru daudzveidībai. Šī sintēze arī ir pamatā tā sauktajam eiropeiskumam.

Kā redzam, dievišķajai Atklāsmei ir bijusi izšķiroša loma mūsdienu Eiropas tapšanā, tā ir ienesusi radikālu pārmaiņu attiecībā uz sabiedrības pamatvērtību izpratni. Dievišķās atklāsmes centrā ir Derība, kas tiek noslēgta starp cilvēku vai konkrētu tautu un Dievu. Līdz ar Derību tiek atzīta arī Dieva atklāto desmit baušļu autoritāte jeb Likums, kurā ietverti desmit uzvedības principi. Tie ir ikvienas cilvēku kopienas, tautas vai starptautiskās sabiedrības pamatā, jo noslēpumainā veidā šie baušļi ir ierakstīti ikviena cilvēka sirdī, tāpēc to sauc par dabisko likumu un tādējādi tas ir saistošs arī tiem, kas Atklāsmi nepieņem. Vienā vai otrā veidā tas ir klātesošs arī ikvienā no lielajām pasaules reliģijām. Katrs no šiem Dekaloga baušļiem aizsargā kādu no cilvēku kopējās dzīves pamatvērtībām. Ikviens cilvēks spēj šo dabisko likumu atklāt un ievērot (ja vien nav kādas ideoloģijas pārņemts un manipulēts). Tas attiecas arī uz visu sabiedrību vai atsevišķām tās grupām. Ja valsts likumi respektē šo dabisko likumu, tad tie veicina sabiedrības uzplaukumu. Tas nozīmē, ka cilvēku iedibinātajiem likumiem ir robežas, kuras pārkāpjot notiek cilvēku kopējās dzīves pamatvērtību erozija un izšķīdināts tiek tas, kas ir veidojis mūsu eiropeisko identitāti. Tātad -demokrātisko valstu parlamentu kompetencei ir robežas, kuras tie nedrīkst pārkāpt – to pienākums ir respektēt Dieva un dabisko likumu.

Tad, kad Dievs vairs netiek uztverts kā objektīva realitāte, tiek noliegta arī Viņa Atklāsme, un cilvēks pats sāk izlemt par to, kas ir labs un ļauns, arī jautājumus par savu un ģimenes identitāti un sūtību. Tas noved arī pie tā, ka ideoloģizētu apsvērumu dēļ tiek noraidīta patiesība par cilvēka dabu kā objektīvi pastāvošu. Dabiskais likums, kas ir ierakstīts cilvēka sirdī, tiek aizstāts ar brīvi veidotu un, piemērojoties apstākļiem, mainītu „domāšanas rezultātu”. Tas noved pie pilsonisko tikumu zuduma sabiedrībā, un tad mēs vairs nevaram runāt par patiesu tiesiskumu un demokrātiju. 20. gadsimtā tā rezultātā tika piedzīvots divu totalitāru režīmu uzplaukums un īsts ļaunuma „izvirdums”.

Tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, Latvijas un Eiropas nākotnes vārdā Latvijas Bīskapu konference aicina politiķus nolikt malā partikulārās intereses un meklēt kopējo labumu, likumdošanas procesā respektējot Dekaloga un dabiskā likuma principus. Savukārt ikvienam balsstiesīgajam Latvijas pilsonim ir pienākums piedalīties vēlēšanās. Bīskapi aicina balsot par kandidātiem, kuri ir gatavi rūpēties par visas sabiedrības kopējo labumu, sargāt Latvijas identitāti un atbalstīt dabīgu ģimeni. Politiķim nebūs atcelt to, ko Dievs ir iedibinājis un ierakstījis cilvēka sirds dziļumos!”

Vēstuli parakstījuši:

Rīgas arhidiecēzes arhibīskaps – metropolīts - Zbigņevs Stankevičs

Kardināls -Jānis Pujats

Rēzeknes – Aglonas diecēzes bīskaps -Jānis Bulis

Jelgavas diecēzes bīskaps -Edvards Pavlovskis

Liepājas diecēzes bīskaps -Viktors Stulpins

Bīskaps-Antons Justs

Bīskaps- Jānis Cakuls

Kā jau ierasts katru gadu no jauna tuvojoties Ziemassvētkiem vai Kristus augšāmcelšanās svētiem jeb lieldienām uzrodas kāds pareģojums par pasaules galu. Šoreiz pasaules galu pareģo tibetiešu mūks,-ziņo spektrs.com/tvnet.lv

Cilvēkiem nevajadzētu satraukties par kāda tibetiešu mūka izplatītajiem pareģojumiem, ka 21.decembrī iestāsies pasaules gals. Tā sarunā ar portālu TVNET saka vairāki Latvijas kristīgie līderi. Vienlaikus viņi atgādina par nepieciešamību dzīvot godīgi un tikumīgi.

Piemēram, kardināls Jānis Pujats noraidīja sabiedrības bažas par konkrētā datuma saistību ar pasaules galu.

„Dievs caur Svētajiem rakstiem ir teicis, ka neviens iepriekš nezinās to brīdi, kad pienāks pasaules gals. Tādēļ cilvēki var mierīgi dzīvot un strādāt tālāk.

Domāt, kā dzīvo

Tikai jāatceras, ka pasaules gals var pienākt jebkurā mirklī. Cilvēkiem tam jābūt gataviem. Jādzīvo tā, lai jebkurā brīdī varētu stāties Dieva priekšā. Ļaudīm jābūt godīgiem un jāpraktizē visi pārējie tikumi, ieskaitot ticību Dievam. Tad viss būs kārtībā.”

Katoļu mācītājs uzsvēra, ka arī mūsdienu cilvēkiem jāievēro Dieva dotie baušļi, taču nav jāceļ trauksme par pasaules galu.

Tibetas mūks, kurš prognozē drīzu pasaules galu, iesaka cilvēkiem savākt bērnus, nodrošināties ar pārtikas krājumiem un doties uz laukiem. Taču Latvijas kristiešu autoritāte norāda, ka saistībā ar runām par pasaules galu nevajadzētu masveidā pārcelties uz laukiem.

Cilvēkiem vajadzētu mierīgi izvērtēt savas saimnieciskās, darba un iztikas iespējas. Ja, dzīvojot pilsētā, rodas lielas grūtības ar iztikšanu, iespējams, jāpārceļas uz laukiem. „Laukos maizi izaudzēt ir vieglāk nekā uz pilsētas akmeņiem.” Taču laukus nevajadzētu uztvert kā vietu, kur paglābties no pasaules gala.

Rezumējot iepriekš teikto, Pujats uzsvēra, ka arī patlaban cilvēku dzīvei nevajadzētu būt bezjēdzīgai. Tas varētu tuvināt pasaules galu.

2. jūnijā, laikā, kad Vērmanes dārzā pulcējās nāves kultūras pārstāvji, Svētā Jēkaba katedrālē notika starpkonfesionāls aizlūgums un dievkalpojums.

plkst. 14 00 Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē notika ekumenisks dievkalpojums par to, lai Latvijā būtu stipras ģimenes un tikumīga sabiedrība, par valdību un Saeimu, lai Dievs dod tai spēku pieņemt un nosargāt tādus likumus, kas aizsargā ģimeni kā vērtību.

Dievkalpojumā īsas uzrunas teica Latvijas Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Latvijas Romas Katoļu Baznīcas kardināls Jānis Pujats, Latvijas Pareizticīgās Baznīcas priesteris Jānis Dravants, baptistu mācītājs Jānis Eisāns, Latvijas Evaņģeliski luteriskās baznīcas mācītājs Krists Kalniņš, Rīgas domes deputāts Jānis Šmits, 8. un 9. Saeimas deputāte Inta Feldmane, „Asociācijas Ģimene” valdes priekšsēdētāja Ilona Bremze.

dievkalpojuma uzrunu video:

Latvijas Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskapa – metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna 

Latvijas Romas Katoļu Baznīcas kardināla Jāņa Pujata uzruna ,

Rīgas domes deputāta Jāņa Šmita uzruna ,

Latvijas Evaņģeliski luteriskās baznīcas mācītāja Krista Kalniņa uzruna ,

Latvijas Pareizticīgās Baznīcas priestera Jāņa Dravanta uzruna ,

8. un 9. Saeimas deputāte Intas Feldmanes uzruna ,

„Asociācijas Ģimene” valdes priekšsēdētājas Ilonas Bremzes uzruna .

Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs:

“Dārgie dzīvības civilizācijas Latvijā atbalstītāji! Sākumā es gribu pateikties visiem, kuri interneta vidē un jebkādā citā veidā nostājāties pret praidu un tā ideoloģijas uzspiešanu Latvijā. Vienīgi no manas puses ir lūgums darīt to bez agresijas un cilvēka cieņai atbilstošā veidā. Divkāršu pateicību vēlos izteikt tiem, kuri to darīja ne tikai emocionāli, bet arī ar racionāli un zinātniski pamatotiem argumentiem.

Kāpēc mēs esam pret agresiju attiecībā uz homoseksuālam personām un šāda dzīves veida propagandētājiem? Tāpēc, ka tas ir pretrunā ar tuvākmīlestības bausli. Kristus mūs aicina mīlēt savus ienaidniekus. Jebkāda agresija pret homoseksuālām personām dod iespēju geju ideoloģijas aizstāvjiem pavērst pret mums valsts likumus un visu Eiropas Savienības represīvo un propagandas aparātu. Mums ir jāapzinās, ka praida ideoloģija – tā ir nāves civilizācijas ofensīva.

Tomēr pats homoseksuālisms kā tāds ir jānošķir no tā ideoloģijas aizstāvības un iepludināšanas sabiedrībā. Tad, kad sākas lepošanās ar šo grēku un mēģinājumi uzspiest sabiedrībai viedokli, ka tas ir kaut kas normāls, ka tā ir gluži vienkārši viena no cilvēku kopdzīves alternatīvām, tas kļūst par ļoti nopietnu apdraudējumu visai sabiedrībai, jo tā ir nāves civilizācijas legalizācija un ofensīva.

Pie tam, tas tiek darīts, piesedzoties ar cilvēktiesībām un iztēlojot sevi par upuriem. Visi, kuri nepiekrīt šai ideoloģijai, tiek pasludināti par cilvēku nīdējiem jeb homofobiem. Tiek mēģināts nostādīt savu uzskatu pretiniekus ārpus likuma un iesēdināt viņus cietumā. Diemžēl šī ideoloģija ir iracionāla, tā ir pretrunā ar veselo saprātu, dabisko un Dieva likumu. Diemžēl šis neprāts ir uzvarējis vairākās ES valstīs, un to tiek mēģināts uzspiest arī Latvijai, pie tam iztēlojot to kā augstāko cilvēktiesību un civilizācijas sasniegumu.

Mēs esam šeit, lai lūgtu Dievu, lai Viņš pasargā Latviju no šī neprāta uzvaras, jo tas ir pretrunā ar mūsu gadu simtiem piekoptajām vērtībām, ar mūsu paražu tiesībām, ar mūsu nācijas izdzīvošanas nepieciešamību. Mēs nevaram apliecināt arvien no jauna un dziedāt: „Dievs svētī Latviju!”, un tai pat laikā atbalstīt un propagandēt grēku, kas sauc pēc atriebības uz debesīm!

Cilvēks, kuram ir šī nosliece, kas bieži vien ir radusies bez viņa līdzdalības un vainas, ir pelnījis līdzjūtību un atbalstu; tomēr šāds cilvēks ir aicināts uz dzīvi šķīstībā. Protams, ka šis izaicinājums viņam vienlaicīgi var būt smags krusts, bet šķīstība ir iespējama arī homoseksualitātes tieksmju gadījumā. Ja cilvēks paklūp un piekāpjas šai tendencei, bet ar to nelepojas publiski, tad mēs to varam saprast, un šai gadījumā sabiedrība un Baznīca ir atvērta uz šo cilvēku un ir gatava sniegt viņam palīdzīgu roku, sniegt visa veida iespējamo atbalstu. Ja viņš cīnās un meklē problēmas risinājumu, tad šis cilvēks ir pelnījis divkāršu cieņu.

To es beigās gribu apliecināt un vērsties pie visiem praida ideoloģijas aizstāvjiem – gan atklātajiem, gan tiem, kas pa kluso to atbalsta – arī jums ir cerība! Arī jūs Dieva spēkā varat sakārtot savu dzīvi un sākt normālas, cilvēciskas attiecības ar pretējo dzimumu un dibināt normālu ģimeni. Tas nav viegli, tas ir izaicinājums, tas var būt liels krusts jums, bet mēs, kristieši, un arī pārējā sabiedrība vēlamies jums palīdzēt atgriezties normālā dzīvē. Āmen.”

8. un 9. Saeimas deputātes Intas Feldmanes uzruna tautai

Augsti godātie dalībnieki, brāļi un māsas Kristū! Savu uzrunu gribu sākt ar Dieva vārdu no Sālamana pamācību 11. nodaļas 11. un 14. pantu. “Par tiklu ļaužu svētību pilsēta tiek paaugstināta, bet bezdievīgo runu dēļ – sagrauta. Kur nav krietnas valdības, tur tauta iet bojā, bet kur daudz saprātīgu padomdevēju, tur viss izdodas labi.”

Šodien, šajā laikā, mūsu pilsētā skan bezdievīgums, tāpēc mēs esam šeit, Dieva namā, lai lūgtu dzīvo, visžēlīgo Dievu, lai Viņš dod svētību un pasargā mūsu tautu un mūsu pilsētu, mūsu valsti. Kas pateiks sabiedrībai, kas ir patiesība? Tā ir Kristus draudzes miesa, kura pielūdz Dievu, kura vārds ir Patiesība, tikai Kristus draudze grēku nosauks par grēku un svētumu par svētumu. Tā mūs mācīja Kristus – Viņš negāja savā laikā, kad Viņš bija miesā šeit uz zemes, viņš negāja uz kompromisiem ne ar politisko sistēmu, ne ar tālaika tradīcijām, Viņš runāja droši, Viņš bija Svētā Gara pilns un Dievs bija ar viņu.

Šodien mums jāpasaka sabiedrībai un mūsu valstsvīriem, kāda ir patiesība. Vai viņi to pieņems, vai nē, tā ir viņu brīva izvēle un pēc tā Dievs viņus svētīs vai arī prasīs pilnu atbildību.

Par to, kas šodien notiek Rīgas ielās, par praidu būtu naivi domāt, ka šī nāves kultūras pasākuma pirmsākums un finansējums ir radies šeit uz vietas. Tiem, kas seko līdzi, kas notiek pasaulē, ir skaidrs, ka tā ir globāla ideoloģija, kas cīnās par katras nācijas pamatvērtībām – tā ir cilvēka dzīvība un tā ir laulība un ģimene. Kāpēc tas notiek? Viņi to dara, tiešām piesedzoties ar cilvēktiesībām, ar vārda un pulcēšanās brīvību, bet dara ļoti mērķtiecīgi un neatlaidīgi, lai sagrautu mūsu tautas garīgos un tikumiskos pamatus. Kāpēc? Tāpēc, ka tauta var pastāvēt tikai tad, ja viņa dzīvo pēc Dieva likumiem, jo citādi tā tiek dezorientēta un iet pazušanā.

Kāpēc tas tiek darīts? Ļoti vienkārša iemesla dēļ – tāpēc, ka tautu bez Dieva likumiem, bez vērtībām, bez tikumības ļoti vienkārši ir kontrolēt un manipulēt un pārvērst par pūli, kas patērē pasaules ekonomikas un tirgus finanšu sistēmu. Protams, ka tauta, kas dzīvo Dieva nolikto likumu robežās, protams, mazāk dzers, mazāk smēķēs, mazāk pa klubiem staigās, mazāk lietos narkotikas, mazāk slimos un mazāk tērēs. Uz mums vienkārši grib nopelnīt – uz mūsu bērnu veselības, uz mūsu ģimeņu miera un mīlestības un šodien mēs esam šeit, lai pateiktu: “Mēs zinām, ko jūs gribat, bet aiz mums ir Dievs, kuru mēs lūdzam un Viņš mūs pasargās.

Šodien Rīgas ielās tiešām notiek grēka manifestācijas, šīs subkultūras propaganda, grēks grib, lai viņš kļūst legāls, lai mēs viņu atzīstam par normu, grēks kliedz pēc tā, lai mēs viņu atzīstam un pieņemam.

Kā es vakar lasīju “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” viena žurnālista rakstīto: “Sabiedrība ar noturīgu morāli un kultūru, to pretestība no āra uzspiestiem uzskatiem kaitina globālos staiguļus.” Es šodien gribu pateikt šiem globālajiem staiguļiem: “Brīvība nav visatļautība. Demokrātija nav mazākuma diktatūra un cilvēktiesības nestāv augstāk par Dieva vārdiem un likumiem.”

Tāpēc mēs šodien esam te, lai pateiktu, ka mēs, kā teica apustuļi, Dievam klausīsim vairāk, nekā cilvēkiem. Eiropas Savienība ir atteikusies no saviem garīgajiem pamatiem, no kristietības, no baznīcas, norāda baznīcai vietu, atdalītu no valsts.

Atvainojiet, kas baznīcu ir atdalījis no valsts? Dievs to nav izdarījis. Dievs ir devis valstij baznīcu, kas runā Viņa patiesību, lai tautā ienāktu svētība. Tāpēc Eiropas politiķu un birokrātu samitātajā fantāzijā un prātos top absurdi likumi, rezolūcijas un direktīvas, bet tauta jau staigā Dieva priekšā, Dievs jau sen pirms viņiem ierakstīja tautā savus likumus: “Augļojieties un vairojieties, piepildiet zemi un valdiet.”

Kāpēc negrib, lai tauta vairojas? Vienkārša iemesla dēļ – grib atņemt tautai varu, lai vara aiziet nelielas cilvēku grupiņas vai atsevišķu cilvēku rokās. Jā, mēs nedzīvojam vienkāršā laikā, mēs dzīvojam divu pasaules uzskatu, divu vērtību sistēmu sadursmes laikā, mēs dzīvojam starp sekulāro un kristīgo, starp sātanisko un dievišķo. Mums šodien ir jāizdara stingra izvēle – kurā pusē mēs esam, bet ja mēs esam Dieva namā, mēs jau apliecinām, ka mēs esam taisnības pusē.

Tāpēc šodien es gribu ar vislielāko pazemību pateikt paldies mūsu garīgajiem tēviem, ka jūs sludinat Evaņģēliju, par jūsu cilvēcisko drosmi, par to, ka jūs nestaigājat cilvēku priekšā, ka jūs tautai mācat Dieva vārdu, ka jūs mācat ticēt un paļauties uz Dievu.

Un tāpēc, kamēr Latvijā būs Kristus miesa, garīdznieki, kalpotāji un ticīgi cilvēki, kas sludina Dieva vārdu patiesību, kas lūdz par tautu, mūsu tautai ir cerība un nākotne. Tāpēc mēs šodien aicinām mūsu likumdevējus un izpildvaru beidzot ieklausīties tautas vairākuma gribā. Ja jau demokrātija ir tautas vara, tad kāpēc līdz šim brīdim tautas varā neviens neieklausās, bet ņem vērā nelielas grupiņas iegribas un izkropļoto vērtību sistēmu!

Nehemija savā grāmatā ceturtajā nodaļā 14. pantā rakta: “Kādas apskates laikā es uzstājos ar runu dižciltīgajiem un priekšniekiem un pārējai tautai: „Nebīstieties no viņiem, atcerieties Kungu, kas ir liels un bijājams un cīnieties par saviem brāļiem, saviem dēliem, savām meitām, savām sievām un savām mājām.”

Jā, mūsu ieroči nav pret miesu un asinīm, mūsu ieroči ir garīgi – Dieva vārds, kas ir patiesība un Dieva Gars, kas ir patiesības Gars un mēs šodien cīnamies par savu Latviju, par savu tautu, lai arī pēc simts un tūkstoš gadiem šajā vietā, ko Dievs devis šai tautai, uz šīs zemes skanētu latviešu valoda, dzīvotu tauta, kas pielūdz un slavē dzīvo Dievu.

Tāpēc, brāļi un māsas, mēs lūdzam Dievu, tas ir galvenais, svarīgākais, kas mums ir jādara, bet neaizmirsīsim darīt arī ticības darbus! Mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus, viņš sludināja Evanģēliju, lūdza Dievu, mācīja tautu,aicināja, atgriezties no grēkiem un Viņš nebaidījās runāt ar šīs valsts varenajiem, tāpēc es nezinu, kāds kuram no mums ir aicinājums, bet lūgsim, lai Dievs to atklāj un parāda, lai mēs būtu ne tikai aktīvi baznīcā gājēji un Dieva lūdzēji, bet lai mēs kļūtu arī par aktīviem savas valsts pilsoņiem, savas valsts patriotiem, kuriem nav vienalga, kas notiek mūsu valstī un kas staigā pa mūsu pilsētas ielām. Un tad, es ticu, lūgsim Dievu, darīsim Dieva darbus, tāpēc, ka Dievs bieži vien grib caur mums atbildēt šai pasaulei, šai tautai, tāpēc Viņš mūs ir nosaucis par zemes sāli, pasaules gaismu.

Jēzus teica: “Jūs darīsiet to pašu,ko es un vēl vairāk.” Katram ir jāizdara savs darbs, katram ir jāpiepilda savs aicinājums, tad mēs nostiprināsim Dieva valstību šeit, uz zemes. Un tad patiešām mēs lūgsim un es ticu, ka Latvija kļūs par kristīgās kultūras, par garīgās atmodas, atdzimšanas, par dzīvības kultūras vietu Eiropas Savienībā un visā pasaulē. Tad Latvija kļūs par Apsolīto Zemi daudzām tautām un tad Latvija kļūs par Dieva svētību un Dieva apsolījumu un Dieva iespēju zemi daudziem cilvēkiem. Mēs šodien svētīsim savu tautu, mēs lūdzam Dievu, lai Viņš to dara, mēs lūdzam Dievu, lai Viņš svētī šo zemi. Un ziniet, mani mīļie, katra svētība, kas izskan no mūsu sirds, mūsu lūgšanām, ir tūkstoškārt spēcīgāka parkatru lāstu. Tad, kad mēs lūdzam Dievu un svētījam savu valdību, savu tautu, es ticu, ka svētība plūst pa šī Dievnama durvīm uz katru Latvijas pilsētu, uz katru Latvijas ciematu un uz katru Latvijas ģimeni un pasargā no grēka, no bezdievības un netaisnības un tad mēs redzēsim Latviju, kura, paceļot rokas, atvērtu sirdi slavē dzīvo un mūžīgo Dievu, kuru mēs šodien lūdzam, lai Viņš uzklausa mūsu lūgšanas. Lai Dievs svētī Latviju un lai Dievs svētī mūsu tautu!”

Sabiedrībā ir izskanējis arī katoļu baznīcas viedoklis par Latviešu tautas nākotnes svarīgo jautājumu – latviešu valodas pastāvēšana.

Ceturtdien intervijā LTV raidījumā “Labrīt, Latvija!” savu viedokli par iespējamo divvalodību Latvijā pauda kardināls Jānis Pujats. Viņš teica: „Latvijā dzīvojošajiem krievvalodīgajiem jāsaprot, ka Latvijā jādominē latviešu valodai. “Krievvalodīgajiem, aizstāvot savu valodu Latvijā, būtu jāpadomā kā jūtas latvieši,” intervijā norāda Pujats, uzsverot, ka šai zemē latvieši ir saimnieki. Pujats uzsver, ka plašajā Krievzemē krievu valodu neviens neapdraud, taču Latvija ir daudz mazāka, tāpēc saprotams cilvēku satraukums valodas jautājumā.

Pujats uzskata, ka krieviski runājošie Latvijas iedzīvotāji mājās, ģimenē var runāt tādā valodā, kādā vēlas, bet sabiedrībā, publiskajā telpā ir jābūt vienai valodai – latviešu valodai. “Citādāk latviešu valoda izmirs,” sacīja Pujats.

Kardināls atbalsta arī ieceri stiprināt latviešu valodu skolās, sakot: “Agri vai vēlu bija jānonāk pie tā, ka skolās stiprina valodu.” Pujats uzskata, ka “krieviem nebūtu nekāda skāde, ja viņi labāk zinātu latviešu valodu.”

Latvijas Republikas Satversmē lasām ”Valsts atbalsta un aizsargā laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērnu tiesības” kā arī tikumību” (110 un 116 pants).
Tātad valsts ir ieinteresēta, lai ģimenes neizirstu, lai laulātie būtu viens otram uzticīgi un laimīgi, kā arī lai bērniem būtu veselīga vide, kurā viņi savējo mīlēti sasniegtu pilngadību.
Bez šaubām, ka skolai mācot bērnus, ir jārespektē Satversmē paredzētās vecāku un bērnu tiesības.
Tāpēc mēs, bērnu vecāki, pieprasām:
1.    atbalstīt un organizēt skolās lekcijas un filmas, kas veicinātu ģimenes vērtību apzināšanos;
2.    mācīt skolu jaunatnei, ka seksuālā atturība jāsaglabā līdz pat laulībai;
3.    publiski nosodīt seksuālo dzīvi starp skolniekiem, kā bīstamu netikumu;
4.    nepieļaut skolās demonstrēt filmas un piedāvāt citus materiālus, kas PROVOCĒ skolēnus priekšlaicīgi uzsākt seksuālo kopdzīvi;
5.    nesagraut skolēnos pašu galveno morāles pamatprincipu, kas ir šķirtne starp pozitīvo un negatīvo cilvēka dzīvē, šķirtne starp labu un ļaunu, starp taisnību un netaisnību, starp tikumu un netikumu un t.t. Pat mazs bērns labi saprot kad viņš saka taisnību un kad melo. Ja šķirtne starp tikumu un netikumu tiek nojaukta, tad sākas haoss vērtību sistēmā.

Mēs kategoriski noraidām „Papardes zieda” plānu skolām dāvināt 1000 filmas komplektus un citus materiālus, kas veicina seksuālo izlaidību.
Ar šo mēs vēlamies vērst Valdības vadītāju uzmanību uz morālo stāvokli skolās. Jaunieši tajās vairs nerunā par seksuālo atturību, toties runā par kontraceptīviem līdzekļiem un drošu seksu. Bet rezultātā simti abortu gadā skolniecēm.

    Valsts prezidents Valdis Zatlers:

„Novēlu 2009. gadā Latvijas iedzīvotājiem pārvarēt satraukumu, kas radies saistībā ar krīzi, un koncentrēties uz vajadzīgo un nozīmīgo savā dzīvē. Šogad Jaunais Gads atnācis laikā, kad ir daudz raižu, nemiera un nosodījuma.

Tomēr ne Jāzepam, ne Marijai, kuriem draudēja nāves briesmas ķēniņa Hēroda naida dēļ, ne ganiem ne austrumu gudrajiem nenāca prātā sacīt – krīze! Eņģeļu un svētās ģimenes attieksme pret tā brīža situāciju mūs mudina atvērt acis un ieraudzīt, kas ir būtiskais, uz kā pamatojas dzīve, un kas ir tikai blakus apstākļi, lai arī cik dramatiski un draudīgi. Kas cilvēka dzīvē ir nepieciešamais un kas ir paciešams, atrisināms, pārlaižams. Un varbūt ir kāds, kam vajag palīdzēt un varbūt palīdzēt vari tieši tu.”

      Romas katoļu baznīcas Kardināls Jānis Pujats:

„Cilvēcei Glābējs šodien vajadzīgs tik pat, cik Romas ķēniņu laikā, vai, cik pašā sākumā – pēc grēkā krišanas. Kristus nāca pie cilvēkiem un paliks viņu vidū mūžīgi. Viņš darbojas Savā Draudzē: „Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” (Mat. 18:20). Viņš vienmēr ir mums blakus ar visu Savu svētības bagātību, gatavs apžēlot un piedot, pacelt un stiprināt: „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt” (Mat. 11:28).

Pestītāja nākšanas pirmā dāvana un auglis ir „Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts” (Lūk. 2:14), kas tika pasludināts jau Kunga Kristus dzimšanas naktī.

Miers dvēselē, ģimenē un sabiedrībā vajadzīgs, lai cilvēki varētu sakārtot savu garīgo un saimniecisko dzīvi. Sirdī iemājo miers un līdzsvars, kad cilvēks saņem grēku piedošanu, kad notiek iekšēja attīrīšanās, kad cilvēks sāk saprast savas dzīves jēgu, tās mērķi un uzdevumu. To cilvēkam atklāj Tas Kungs caur Evaņģēliju. Viņš to ļoti īsi noformulē savā teicienā: „Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas” (Mat. 6:33). Citiem vārdiem, Dievs apsola visu, kas nepieciešams dzīvei kā svētību par to, ka cilvēks visur cenšas rīkoties pēc Dieva gribas. Vai tad šī nav īstā panākumu atslēga? „Bābeles tornis” ir sagrauts ne vienu reizi vien, jo tas sākts celt bez Dieva svētības. Vai cilvēkus ir iemācījusi viņu rūgtā pieredze? Psalma vārdi izsaka tūkstošiem gadu vecu atziņu: „Ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā” (Ps. 127:1). Tas ir Dieva vārds, un uz to var paļauties.

Tāpēc Dieva likumiem jābūt uzrakstītiem visas dzīves programmā, lai Dieva svētība bagātīgi izlietos pār cilvēkiem.”

       Draudzes „Prieka vēsts” mācītājs Vilnis Gleške:

Jaungada nakts muzikālajā programmā draudzes „Prieka Vēsts” mācītājs Vilnis Gleške teica: „Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda.Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt, savs laiks dēstīt, un savs laiks dēstīto atkal izraut. Savs laiks kādu nogalināt, un savs laiks kādu dziedināt; savs laiks ko noplēst, un savs laiks ko uzcelt. Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties; savs laiks sērot, un savs laiks diet. Savs laiks akmeņus mest, un savs laiks tos salasīt; savs laiks apkampties, un savs laiks, kad šķirties. Savs laiks ir ko meklēt, un savs laiks ko pazaudēt; savs laiks ir ko glabāt, un savs laiks ko galīgi atmest. Savs laiks ir ko saplēst, un savs laiks atkal to kopā sašūt; savs laiks klusēt, un savs laiks runāt. Savs laiks mīlēt, un savs laiks ienīst; savs laiks karam, un savs laiks mieram. (Sal. māc. 3:1)

Filozofiska pieskaņa. Dievs visu ir paredzējis laikā, arī mūsu piedzimšanas dienu. No mums ir atkarīgs tas, vai mēs paliksim uzticīgi Dievam arī grūtajā laikā. Jaunais Gads nesola neko vieglu, bet tas ir nobriešanas gads. Tagad no mums ir atkarīgs vai mēs paliksim uzticīgi arī šajā ekonomiski grūtajā gadā.

Mans novēlējums Jums, lai esat pastāvīgi un paliktu uzticīgi Dievam. Cilvēki grūtībās meklē vieglāko ceļu, bet pārbaudījuma laikā, Dievs redz, kurš paliek uzticīgs. Mēs izlemjam kurp liekam nākošo soli. Vai mēs paliekam ar Jēzu? Arī Jaunajā 2009 gadā Viņš paliks ar mums, ja mēs paliksim ar Viņu. Labi laiki vai slikti laiki, tam nav nozīmes, es palikšu ar Tevi. Ņemot derības kausu rokās, es Tev saku – es izvēlos palikt ar Tevi arī Jaunajā gadā.

Jaunais gads bija sagaidīts skaitot pēdējās 2008. gada 15 sekundes un iesākts ar svēto vakarēdienu. Jangada noslēgumā bija arī salūts vairāku minūšu garumā.

          Draudzes „Dzīvības avots” mācītājs Modris Ozolinkevičs:

„Viss dzīvē ir mainīgs, tehnoloģijas, sadzīve un arī mēs paši. Mūsu domas ir mainīgas un tāpēc domājam, ka arī Dievs tāds ir, bet tā nav patiesība. Dievs ir nemainīgs. Viņš redz mūsu nodomus un ceļu. „Un nav radījuma, kas viņa priekšā apslēpts, bet viss ir atsegts un atklāts viņa acīm: viņam mēs esam atbildīgi.” (Ebr: 4:13) Un viņam mēs sniegsim atskaiti arī Jaunajā 2009. Gadā!

Gājiena laikā tika nests koka krusts, un to pavadīja lāpu nesēji. Pasākums noslēdzās plkst. 14: 00 Doma laukumā. Gājienu iesāka un savu svētību deva Romas katoļu baznīcas Latvijā arhibīskaps Kardināls Jānis Pujats. Iesākot procesiju Kardināls atgādināja, ka Lieldienas nozīmē nevis saulgriežu svētki, bet gan Kristus nāves un augšāmcelšanās piemiņas svētki!

Ar pārdomām par notikušo Spektrs lasītājiem dalās Katoļu draudzes kardināls Jānis Pujats.

SPEKTRS: Noticis krusta gājiens, kādas ir jūsu pārdomas par notikušo?

Katoļu draudzes kardināls J. Pujats: „Šis krusta gājiens ir ļoti piemērots Lielajai Piektdienai, jo Kristus gāja pa Jeruzalemes ielām līdz Golgātas krusta kalnam pazemots un noniecināts, piesistu krustā un aizmirstu viņu, bet šodien notika pa Vecrīgas ielām cita rakstura gājiens, lai mēs viņu pagodinātu un pateiktos par Viņa ciešanām mūsu dēļ.”

SPEKTRS: Kāds ir Jūsu Lieldienu vēlējums Latvijas tautai?

J. Pujats: „Lai cilvēki vairāk uzmanību pievērstu savai iekšējai dzīvei, jo pārāk esam aizrauti līdzi pasaules viļņiem, piesārņojot ģimenes un apkārtējo dzīvi, bet mums ir nepieciešams attīrīšanās process ar lūgšanu palīdzību un Jēzu Kristu. Lai iegūtu augšāmcelšanos.”

Incidents

Neskatoties uz to, ka svētki tika iepriekš saskaņoti, vienā no Vecrīgas ielām, netika pacelts automašīnu šķērslis, kas apgrūtināja krusta procesijas pārvietošanos un krusta nešanu. Šajā sakarā Spektrs noreaģēja ātri un paņēma interviju no šķēršļa punkta sarga, piedāvājot lasītājiem izskaidrojumu, incidenta iemeslam.

                                    Procesijas ceļš ar nolaistu šķērsli

Spektrs: Kāpēc Jūs nepacēlāt šķērsli, lai atvieglotu pārvietošanos?

Sargs: (Demonstratīvi atbild krieviski) Tāpēc, ka šķērslis reaģē tikai uz piebraukušu automašīnu.

Spektrs: Tad kāpēc tika pacelti šķēršļi citos Vecrīgas punktos?

Sargs: Ak, tā pacēla? Es nezinu!

Spektrs: Vai jūs varētu noskaidrot, kā tas ir iespējams izdarīt, jo krusta procesija atgriezīsies un vajadzēs atkal iet cauri jūsu šķēršļa kontroles punktam.

Sargs: (Paņēma rokās rāciju un sāka skaidrot situāciju. Rācijā atskanēja dusmīga atbilde krieviski: „Tu…(necenzēts vārds) nospied taču pogu…(necenzēts vārds) uz šķēršļa kastes!” Sargs aizskrēja pie kastes, lai labotu situāciju.. (fotogrāfijās ir redzams šis process)

Atpakaļceļš caur paceltu šķērsli

          Pārņemot ASV tradīciju, Latvijā jau otro gadu tika rīkotas „Latvijas Valsts Lūgšanu brokastis”. Tās notika 9.novembrī viesnīcā „Radisson SAS Daugava”. Uz tām aicināto vidū bija Valsts prezidents Valdis Zatlers goda viesa statusā, Saeimas un valdības locekļi, uzņēmēji, kā arī vadošo konfesiju mācītāji.

  Lūgšanu Brokastu vēsture

„Lūgšanu brokastu” vēsture aizsākās ASV 1953.gadā, kad pasākumā piedalījās 3400 viesu, tajā skaitā politiķi un slavenības no daudzām ārvalstīm.
Amerikā šo tradīciju iedibināja norvēģu ieceļotājs un ceļojošs garīdznieks Abrahams Vereide, kurš darbojās Sietlā. Par paraugu izvirzot Jēzus dzīvi un darbību, viņš izveidoja palīdzības fondu trūcīgajiem.
Drīz līdzīgas grupas, tika izveidotas Sanfrancisko, Čikāgā un Vašingtonā, kur atrodas organizācijas galvenā mītne.
Tagad, Amerikā „Lūgšanu brokastu” oficiālie rīkotāji ir kongresa deputāti.
Pasākuma dalībniekus, kuru vidū ir sabiedriskie darbinieki, politiķi, zinātnieki un mākslinieki, katru gadu uzrunā ASV prezidents Džoržs Bušs.
Amerikā „Lūgšanu brokastis” ir nosvinējusi savu 50. gadadienu.

Lūgšanu Brokastis Latvijā

9. novembrī, „Lūgšanu brokastis” atklāja virspriesteris Aleksandrs Nagla, aicinot visus pielūgt Dievu lūdzot „Mūsu Tēvs debesīs.” Rīcības komitejas vadītāja Inese Šlesere, uzrunājot dalībniekus, sacīja: „Mēs nākam kopā, lai atjaunotu un stiprinātu mūsu ticību un labāk iepazītu viens otru, lūdzot Dieva gudrību, Viņa vadību un svētību visai mūsu tautai un Latvijas zemei.”

  Latvijas prezidenta Valda Zatlera vēsts

Norisēs Latvijas prezidents Valdis Zatlers tomēr nevarēja piedalīties, bet atstāja vēstījumu, kuru vakara vadītāji nolasīja pasākuma laikā. Tās galvenā pamatdoma:

„Šis ir pārdomu un pārmaiņu laiks katram no mums. Laiks, kas mūs mudina apstāties un izvērtēt sevi, un ja kādu no dzīves pamatvērtībām esam nozaudējuši, atgriezties pie tām. Tieši šobrīd ir laiks saprast par kādu sabiedrību mēs tapsim. Pats esmu uzņēmies atbildību ne vien cilvēku, bet arī Dieva priekšā. Valsts pamatā ir tās tauta, jo tautas augstākā vērtība ir cilvēks. Cilvēks kā vislielākā vērtība Dievam. Dievs ir atdevis savu vienīgo dēlu šīs vērtības – cilvēka – pestīšanas dēļ. Šodien ir pavisam viegli savu vērtību uzspodrināt vai paaugstināt ar dažādām laicīgām lietām, lēmumiem vai prasmēm. Taču tās būs vien iedomātas vērtības. Savu patieso vērtību cilvēks var apzināties vienīgi attiecībās ar sevi un Dievu,” Valsts prezidents šīs Lūgšanu brokastis saskata kā avotu, „kas attīra, dod spēku un veldzē mūs katru no jauna. Šajās brokastīs lūdzu par manas tautas spēku meklēt un atrast sevi. Lai katrs cilvēks kā vislielākā vērtība Dieva tautai apzinātos savu vērtību savai tautai – Latvijai.”

Lūgšanu brokastu laikā tika lūgts par mieru Latvijā, mūsu karavīriem miera misijās. Šinī lūgšanā vadīja NBS ģenerālis Juris Vectirāns, NBS virskapelāns Elmārs Pļaviņš teica, ka „Irākā visi mūsu sūtītie karavīri tic Dievam.” Īpaši tika aizlūgts par Latvijas valsts vadītājiem. LR Saeimas deputāts Artis Pabriks nolasīja vairākas Rakstu vietas no Bībeles, kas parāda Dieva mīlestību un varu pār tautām, armijām, ķēniņiem. „Svētīga tā tauta, kam tas Kungs ir par Dievu” (Psalmi 33:12). Par valsts vadītājiem aizlūdza prezidents Guntis Ulmanis – lai varētu pacelt acis uz Dievu, kas var dot un dot spēku nest to atbildību, kas vadītājiem uzticēta. Noslēgumā kopīgā aizlūgšanu vadīja Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags. Pēc kopīgi dziedātās Valsts himnas – lūgšanas „Dievs, svētī Latviju”, svētības vārdus sacīja Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis.

Pēc „Lūgšanu brokastu” norisēm, speciāli SPEKTRS.COM interviju sniedza eksprezidents – Guntis Ulmanis; Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs – Dainis Turlais; Romas katoļu baznīcas kardināls – Jānis Pujats; Mūziķis -Igo Fomins, Ārlietu ministrs – Artis Pabriks; draudzes „Jaunā paaudze” mācītājs – Aleksejs Ļedjajevs; (LPP/LC) līderis – Ainārs Šlesers; Reklāmas aģentūras Z.O.O.M radošais direktors -Ēriks Stendzenieks.

  Jājamzirdziņš

SPEKTRS.COM intervējamajiem uzdeva jautājumu, sakarā par to, ka Satversme paredz – „Baznīca ir atdalīta no valsts”. Un balstoties uz to, kritiķi akcentē, ka politiķiem nevajadzētu piedalīties tāda vaida pasākumā.

Guntis Ulmanis atbildēja: „Tā ir mākslīgi radīta problēma. Tas nav gluži pareizi, tādā veidā nodalīt šo jautājumu. Iespējams, ka tāda veida akcents ir veidojies tādēļ, ka politiķi paši ir norobežojušies no garīgām vērtībām”. Bet Dainis Turlais uzskata, ka frāze „Baznīca ir atdalīta no valsts” nav attiecama uz to, kas notika pasākuma laikā. Turklāt tās esot dažādas lietas. Dainis Turlais uzsvēra: „Daudzi runā par tādiem jautājumiem, kuros nav kompetenti. Reliģija, ja tā var izteikties ir zinātne. Ticība ir cilvēku dvēsele. Turklāt, ticīgs var būt gan politiķis, gan ubags. Es esmu ticīgs cilvēks. Ticība ir palīdzējusi vienmēr un visur! Un lai Dievs dod mums spēku to vienmēr saglabāt”.

Jānis Pujāts uz šo jautājumu atbildēja tieši:” Kāpēc gan ne? Tas ir tik brīnišķīgi, ka visi kopā varam atrasties pozitīvā atmosfērā un divas stundas pavadīt lūgšanas noskaņā. Manuprāt, tas ir vienreizējs gadījums. Bet runājot par politiku mēs nedrīkstam aizmirst, ka politikas pamats ir morāle. Ne pa velti tauta runā un vēlas sagaidīt godīgu politiku. Pirms jebkāda jautājuma izskatīšanas vispirms jādomā par tās morāli. Un kad tas tiks pilnībā ievērots, tad valstī viss būs kartībā”.

Guntim Ulmanim tika uzdots papildus jautājums. Vai garīguma trūkuma dēļ pastāv tik lielas problēmas politikā?

Eksprezidents atzina, ka pastāv arī praktiska rakstura problēmas. Politiķi nepārtraukti stāv izvēles un jaunu izaicinājumu priekšā. Mēs vispār esam tāda tauta, kas nepārtraukti par sevi cīnās. Pārvarot vienu barjeru, jāpārvar nākošā. Kādreiz bija jāpierāda vēsturiskie fakti, tagad pastāv jauna veida problēma, kuru nezin kā uzveikt. Un tagad mēs esam kritiskas robežas priekšā. Visa pamatā ir šaubas un neticība garīgām vērtībām. Lai izkliedētu šaubas

J. Pujātam tika jautāts par Amerikas tradīcijas vajadzību iedibināšanu Latvijā. Un vai pasākuma laikā tika kārtotas arī politiska rakstura lietas, par kuru varbūtību tik ļoti bija satraukušies masu mēdiji. Kardināls uzsvēra, ka nav svarīgi no kurienes kaut kas nāk, bet svarīgi kas nāk! Tā ir laba tradīcija un domājams, ka tai būs ilgs mūžs. Bet jautājumā par politiskajiem risinājumiem pasākuma laikā netika runāts, bet gan par jautājumiem, kas skar „vertikāli”(Domāts, lūgšana). Un to J. Pujāts uzskata par vissvarīgāko lietu. Ja tādā veidā tiktu risinātas lietas, tad viss pārējais tiktu pielikts

   Iedvesmots

I.Fominam iespaidi par pasākumu bija pozitīvi. Mūziķim paticis, ka ar savām runām uzstājās cilvēki, kuri ļoti labi apzinājās, kāda mērķa vadīti un kur atrodas. Priecē dažādu cilvēku apvienošanās vienkopus vienotībā. Bet īpaši patikusi bijušā prezidenta Gunta Ulmaņa runa. I. Fomins tic Dievam un apzinās, ka ar Viņa palīdzību visas lietas ir risināmas.

Par dvēseli

Artim Pabrikam jautāts, kāpēc šajā pasākumā netika pielaisti masu mēdiji un TV?

Bijušais ārlietu ministrs atzina, katas netika darīts tādēļ, lai kaut ko slēptu no sabiedrības. Bet šajā gadījumā klātesošo mērķis bija viens otram izklāstīt savu dvēseli. Un šajās stundās viņi attālinājās no savām profesijām, runājot par kādām kopīgām tēmām, piemēram, ticība un no tās izrietošām vērtībām. Tādus vārdus no bijušā ārlietu ministra bija pārsteidzoši dzirdēt, kā arī uzstūrēšanos „Lūgšanu brokastis”, ja ņem vērā, ka „Pride 2006”laikā Artis Pabriks neaizstāvēja Latvijas tautas intereses, kas nostājās pret apkaunojošo pasākumu. Viņš kārtoja visus drošības pasākumus, lai homoseksuāļi no viesnīcas „Latvija”, kuru aplenca ģimeņu vērtību aizstāvji un kristieši, varētu izkļūt neskarti. Vai Artis Pabriks ir „pārmetis savu kažociņu”?

 Ekstrēmists A. Ļedjajevs

Draudzes mācītājam „Jaunā Paaudze” Aleksejam Ļedjajevam tika uzdoti cita veida jautājumi, galvenokārt par viņa viedokli sakarā par to, kāds varētu būt iemesls vienam no masu mēdijiem avīzei „Diena” atspoguļojot šo gaidāmo pasākumu īpaši akcentējot, ka tas būtu nepieņemami, ja tajā piedalītos „ekstrēmists” A. Ļedjajevs.

Mācītājs komentēja: „Avīze „Diena” ir iebiedēšanas stāstiņu speciālists. Un tautas dezorientēšanas un profanācijas meistars. Vakar es biju „sektants”, šodien „ekstrēmists”, interesanti kas es būšu rīt? Nezinu, kādus vēl pagonus man uzliks. Man ļoti patika atbilde, kad šo pašu jautājumu uzdeva vienam no organizatoriem, tas ir, ar kādām tiesībām, jūs esat uzaicinājuši uz šo pasākumu „ekstrēmistu” Ļedjajevu? Viņš atbildēja, ka, ja Ledjajevu uzaicināja uz „Lūgšanas brokastīm” Vašingtonā ar prezidentu Dž. Bušu, tad vai nu kur, bet tur zina, kurš ir „ekstrēmists” un kurš nav”.

Sakarā par „Lūgšanu brokastīm” mācītājs atzina, ka „Lūgšanu brokastīs” Latvijā piedalījies pirmo reizi. Un prieks redzēt nozīmīgus cilvēkus, kuri apvienojas ar visu konfesiju mācītājiem apzinoties, ka Latvija ir kristīga valsts un tai ir nepieciešama Dieva palīdzība. A. Ļedjājevs akcentēja, ka mums nav jākaunas par ticību Dievam. Mums vajag apzināties, ja Dievs mūs neaizstāvēs, tad neviens mūs nepasargās. Novēlums pasaukumam – pieaugt ar aktīvākām uzrunām. A. Ļedjajevs paredz, ka Dievs vienmēr atbild! Ņemot vērā, ka mēs atrodamies pretrunīgā sabiedrībā, nepieciešams apvienojošs faktors. Nedrīkst pieļaut, ka sabiedrību šķeļ liberāli mēdiji, piemēram, avīze „Diena” un portāls „Delfi” rakstījuši, ka J. Pujāts nosoda A. Ļedjajevu par to, ka viņš „lien” politikā. Tas ir absurdi! Burtiski tikko ir runāts ar J. Pujātu un viņš teica: „Mēs neesam ienaidnieki!”. Pateicoties „Lūgšanu brokastīm” cilvēki apvienojas. A. Ļedjajevs akcentēja, ka mums nav nekā dalāma, jo visiem ir viena ticība, kristības un spēks Jēzū Kristū! Viena valsts un viens liktenis!

Ģimenes tēmas problemātiskā situācija

A. Šlesera kungam lūdzot dalīties iespaidos par „Lūgšanu brokastīm” vispirms tika dots neliels ieskats vēsturē. Proti, Amerikas Savienotās Valstīs „Lūgšanu brokastis” notiek vairāk nekā 50 gadus. Un tās galvenais patrons ir ASV prezidents. Tajās piedalās gan bijušie prezidenti, esošie kongresmeņi, politiķi un citu valstu līderi. Viņi netiek dalīti pēc politiskās vai cita veida piederības. Bet attiecībā par iespaidiem politiķis uzskata, ka pasākums ir svētīgs un svarīgi, lai tas notiktu katru gadu. A. Šlersers vēlētos, lai šo pasākumu nepolitizētu, nezākātu. Jo pirms pasākuma, no preses puses, tika vērsti skarbi vārdi pret Latvijas valsts prezidentu V. Zatleru. Izteikumi bijuši sekojoši: „Ko viņš ir iedomājies, brokastot ar šādiem un tādiem cilvēkiem?!”

Politiķis īpaši pasvītroja, ka galvenie šā pasākuma organizatori ir vadošo konfesiju vadītāji. Turklāt, „Lūgšanu brokastu” galvenais mērķis ir aizlūgšana vienam par otru. Tāpēc tādi teikti vārdi no preses puses ir nepieņemami. Spektrs.com jautāja, kādas ir A. Šlesera kunga pārdomas par to, kāpēc „Lūgšanu brokastis” ir paredzētas reizi gadā? Politiķis labprāt atklāja, ka, pasākumā tika dalītas anketas un viens no jautājumiem bija: „Vai Jūs vēlētos, lai „Lūgšanu brokastis” notiktu vairāk nekā reizi gadā, mazākās grupās?” Tad lielākā daļa atbildējusi: „Jā!” Tas nozīmējot, ka pastāv iespēja organizēt šādas tikšanas reizes biežāk, vienīgi mazākās grupās visa gada garumā. Kāpēc nosaukumā ir ietverts vārds brokastis? Arī par šo jautājumu politiķis izrādījās kompetents un atzina, ka varētu arī nebrokastot, bet „Lūgšanas brokastis” padara ģimenisku un neformālu atmosfēru. Ēdot vienu un to pašu ēdienu, zūd atšķirība starp cilvēkiem, izceļot vienotību. Bet sakarā par novēlējumu

A. Šlesers teica: „Mans novēlējums, lai „Lūgšanu brokastīs” piedalītos un apvienotu vairāk apmeklētāju un lai tās kvalitāte nezustu. Domāju, ka šim pasākumam Latvijā ir liela loma un nākotne. Jo mēs esam lielas izšķiršanās priekšā, izvēloties kādas vērtības mēs sludināsim. Kad Eiropā demogrāfija ir kritiskā stāvoklī un dzimstība ģimenē vidēji ir viens bērns, tad tas nozīmē, ka ģimenes vērtībām ir jānostiprinās. Ģimenes tēma mums ir aktuāla un par to mums vajadzētu runāt un aizlūgt visbiežāk”.

 Diena centusies pasākumu padarīt par politisku figūru sanākšanu

Pēdējā intervējamā persona bija E. Stendzenieka kungs. Kāpēc viņš bija ieradies, Z.O.O.M radošais direktors detalizēti izklāstīja, ka atnācis ziņkāres vadīts. Ielūgumā bija uzrādīti cilvēku uzvārdi, kurus viņš augsti ciena un respektē. Piemēram, Artis Pabriks, Jānis Vanags, Inese Šlesere. Sākotnēji nebijis nekādas skaidrības par „Pusdienu brokastu” nozīmi, vai tas nozīmē, ka vairāk kā divas stundas stāvēt uz ceļiem un dziedāt dziesmas no grāmatas, izrādījās, ka nekas tamlīdzīgs nenotika. Ieejot zālē ieraudzījis galdiņus ar numuriņiem un apsēžoties pie viena no tiem secinājis, ka cilvēki, kuri sēž līdzās nerunā par reliģiska veida dogmām, par politiku un uzņēmējdarbību. Kaut gan runā par noskaņojumu sabiedrībā. Bija prieks redzēt tik daudzus un dažādus cilvēkus vienkopus, kuri nestrīdas.

Ē. Stendzenieks sašutis stāsta: „ Skumji bija redzēt, kā virkne mēdiji un sevišķi avīze ”Diena” ir centusies šo pasākumu izveidot, kā politisko figūru sanākšanu, kurā tiek pieņemti lēmumi un angažētas politiskas personas. Ar nagu izskriet cauri 350 cilvēku lielam aicināto sarakstam pēkšņi atklāt, ka uz pasākumu dosies arī mācītājs A. Ļedjajevs un pasniegt to, kā tādu ārkārtas situāciju, paziņojot, ka „Lūgšanas brokastīs” Valsts Prezidents V. Zatlers tiksies ar A. Ļedjajevu. Tādēļ nekādā gadījumā prezidentam nevajadzētu ierasties uz „Lūgšanu brokastīm”. Nu, absolūtās muļķības. Pusdienās bija ieradies arī žurnāla „Defakto” žurnālists Sandijs Simjonovs, kurš uzstājās ar runu, kā arī Atis Pabriks uzstājās ar brīnišķīgu runu. Tik pat labi, tad avīzē varēja rakstīt, ka V. Zatlers tiksies ar S. Simjonovu. Tādēļ žēl, ka avīze „Diena” pauž savus uzskatus un ir visnotaļ ateistiska. Uzspiež savu negatīvo noskaņu visai pārējais sabiedrības daļai. Var jau būt, ka no pasākuma cilvēki iziet pārlaimīgi un ir atraduši savu dzīves patiesību, mērķi un piepildījumu, izstarojot absolūto svētlaimi, bet arī tādā gadījumā vajadzētu izturēties nedaudz iecietīgākiem pret cilvēkiem, kuru motivācija un rīcība ir neizprotama un nav tuva”.