Izmantojot sociālo tīklu analīzi, Re:Baltica atklāja, ka nepilna mēneša laikā Latvijas baznīcas spēja mobilizēt vairāk, nekā 8000 cilvēku, kas parakstījās pret konvenciju. Baznīcas spiediena rezultātā politiķi neskatīja jautājumu valdībā un līdz ar to arī Saeimā. Šī ir bīstama tendence uzskata Re:Baltica, jo Latvijā reliģija ir nodalīta no valsts varas. Protams, kristieši esot sabiedrības daļa, un iņu viedoklis ir jāņem vērā, bet tas ir viens no viedokļiem. Bet tieši politiķiem ir jāizdiskutē, vai viņi ir par vai pret Stambulas konvenciju, nevis jānorok jautājumus, jo Baznīcai tas nepatīk.

Raksts

Atbild LELB mācītājs Ivo Pavlovičs:

Inga Spriņģe facebook vietnē saņēmusi atbildi no  Saulkrastu draudzes mācītāja Ivo Pavloviča: „Inga, kāpēc Jūs satrauc tas, ka Baznīcas ietekme pieaug? Tas Jūsu sarakstā ir pirmais (tātad, būtiskākais punkts). Jūsu atsaukšanās uz satversmi ir nekorekta. Tas gan nav nekas jauns, jo vairumā gadījumu, kad kāds satraucas par Baznīcas ietekmi un atsaucas uz satversmi, tad dara to nekorekti. Satversme pasaka vien to, ka Baznīca un valsts strukturāli nav saistītas. Tas nozīmē, ka mums nav valsts baznīcas, kurai visi pilsoņi piederētu un uzturētu to ar saviem nodokļiem. Tas nozīmē arī to, ka valsts nevar diktēt Baznīcai savus noteikumus. Tas nozīmē, ka neviens mūsu valstī ar likuma spēku netiek spiests pievienoties kādai konkrētai reliģijai, vai konfesijai… un tas ir labi. Bet tas nenozīmē, ka Baznīcai ir aizliegts ietekmēt sabiedrisko domu, vai paust savu nostāju arī politiskos jautājumos. Ja nu vēlaties atsauces uz Satversmi, tad tur ir sacīts: “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.” Jūs, kā jau daudzi liberāli noskaņoti ļaudis, vēlaties marginalizēt un noreducēt Baznīcas ietekmi. Savā ziņā tā ir cenzūra. Jūs izdarāt nepareizus, pat bīstamus secinājumus. Jums vajadzētu ieraudzīt to, ka nedrīkst marginalizēt, vai ignorēt lielas sabiedrības daļas vērtības un uzskatus. Ja tik daudzi cilvēki ir aktivizējušies un pauduši savu attieksmi, tad demokrātiski būtu ieklausīties un respektēt, bet jau kaut kas nav saprotams šajā nostājā, tad jautāt.”

Mācītājs Ivo Pavlovičs. Foto: F64

“Nu tas ir noticis! Vairākas tiesas sēdes un rezultātā mierizlīgums. KasJaunsLV precizē savas publikācijas un atvainojas. Paldies advokātam Jurim Ķesterim, Elija Kapicka kā arī citiem palīgiem un atbalstītājiem.”- stāsta Saulkrastu un Skultes luterāņu draudžu mācītājs Ivo Pavlovičs.

Portāls Kasjauns.lv publiski atvainojās par mācītāja Ivo Pavloviča cieņas aizskārumu,-ziņo spektrs.com

“Lai portāla Kasjauns.lv lasītājiem un mācītājam Ivo Pavlovičam nerastos nekādi pārpratumi sakarā ar šajā publikācijā pausto par uzbrukumu bērnudārza “Bitīte” audzinātājai, Kasjauns redakcija vērš lasītāju uzmanību uz to, ka šajā publikācijā nekad nav apgalvojusi, ka tas bija mācītājs Ivo Pavlovičs, kas kliedza un rāva nost krustiņu audzinātājai. Strīdus publikācijas norādīto nav jāsaprot, ka mācītājs Ivo Pavlovičš uzbruka bērnudārza audzinātājai. Kasjauns.lv redakcijai nav informācijas, kas tieši kliedza un rāva nost krustiņu bērnudārza “Bitīte” audzinātājai. Tāpat portāls Kasjauns.lv precizē, ka mācītājs Ivo Pavlovičs ir nevis geju un homoseksuāli orientētu cilvēku pretinieks, bet – šādu attiecību piekopšanas pretinieks. Portāls Kasjauns.lv precizē, ka LTV raidījumā „Aizliegtais paņēmiens” sižetā „Cits dzimums” tas, ka homoseksuāļi ir dēmonu apsēsti cilvēki, no kuriem jāizdzen ļaunie gari izskanēja aizkadrā. Portālam nav informācijas, kas tieši to ir teicis. Mācītājs LTV raidījumā „Aizliegtais paņēmiens” sižetā „Cits dzimums” ir teicis, ka homoseksuālisms jau kā prakse bieži vien ir apsēstība ar ārējiem dēmoniska rakstura ļauniem spēkiem, ka tā nav normāla dzīve, ka nostiprinoties ticībā šī tieksme pāriet. Portāla Kasjauns.lv redakcija atvainojas mācītājam Ivo Pavlovičam par sagādātajām neērtībām un pārdzīvojumiem.”

Līdzīga ziņa:

Aizliegtais Paņēmiens sižets „Cits dzimums” VIDEO

Mācītājs uzbrucis sievietei, kura rādīja bērniem skandalozo grāmatu

Niknais geju pretinieks mācītājs Pavlovičs aizpērn trakoja par skandalozo bērnu grāmatu

Sākums Adventa vainags. Foto: Ivo Pavlovics

Vainaga diametrs ir 22 m, tā pamats veidots no koka konstrukcijas, kas klāta ar egļu zariem, bet centrā atrodas krustu krusts jeb Sv. Juliāna krusts. Latvijā to pazīstam arī ar nosaukumu Māras krusts. Krustu krusts ir pasaules evaņģelizācijas simbols. Četri pamatnē savienoti krusti simbolizē četrus evaņģēlijus un labo vēsti, kura tiek sludināta visā pasaulē uz visām debess pusēm. Četru sveču vietā vainags rotāts ar četrām bākām. Tās simboliski atgādina četru evaņģēliju gara gaismu, kas palīdz iet mīlestības un ticības ceļu. Vainags dekorēts ar apgleznotiem saplākšņa eņģelīšiem un zvaigznītēm, kurus palīdzēja veidot Vidzemes Jūrmalas mūzikas un mākslas skolas audzēkņi un pedagogi.

Vainaga tapšana vēl turpinās arī pēc tā atklāšanas. Ikvienam ir iespēja piedalīties tā dekorēšanā! Vainagu būs iespēja aplūkot līdz Zvaigznes dienai, 6.janvārim.

Adventa vainags. Foto: Ivo Pavlovics

Advents, latīniski adventus - atnāšana – ir četras Adventa svētdienas pirms Ziemsvētkiem. Tas ir sagatavošanās laiks pirms Kunga Jēzus Kristus dzimšanas svētkiem. Šis ir pārdomu un apceres laiks.

Adventa vainaga veidošanas tradīcijas, iespējams, ir senākas, bet parasti tās saista ar mācītāja Johana Henriha Viherna (Johann Hinrich Wichern) vārdu. Mācītājs Hamburgā nodibināja “Skarbo māju” – patversmi novārtā atstātiem bērniem. Viņš ar mīlestību tos mācīja un audzināja. 1839. gadā, tuvojoties Adventa laikam, šis mācītājs no veca ratu riteņa izveidoja ar egļu zariem rotātu vainagu, uz kura novietoja 19 sarkanas svecītes un četras lielas, baltas sveces. Nedēļas dienās iededza mazās sveces, bet Adventa svētdienās – lielās. Sveču iedegšanu pavadīja ar dziesmām un lūgšanām. Īsā laikā šī tradīcija darināt Adventa vainagus izplatījās visā Vācijā un Eiropā. Tagad ir pat grūti iedomāties Adventa laiku bez Adventa vainaga!

Rezultāts. Adventa vainags. Foto: Ivo Pavlovičs

Latvijā lielākā Adventa vainaga fotogrāfijas ir iespējams aplūkot arī šeit: http://travelnews.lv/index.php?view=gallery&g_uid=5978

Saistībā ar šo notikumu tiek rīkots fotokonkurss: Lielais Adventa Fotomirklis

Tēma: Lielais Adventa Fotomirklis – viss par un ap Adventa vainagiem, bet jo īpši Latvijā lielāko Adventa vainagu, kurš atrodas Skultē. 

Konkursa mērķis: Popularizēt sabiedrībā Adventa vainagu veidošanu un izpratni par Adventu, Ziemsvētkiem un ar to saistītām tradīcijām. Vairot skaistumu pasaulē.

Dalībnieki: Piedalīties var ikviens foto amatieris vai profesionālis, fiziska vai juridiska persona saskaņā ar šī Nolikuma noteikumiem. Nav vecuma ierobežojumu.

Svinības. Adventa vainags. Foto: Ivo Pavlovics

Gaidīsim jūsu darbus līdz 2015. gada 1. janvārim

Konkursa uzvarētāji saņems balvas 6. janvārī, Zvaigznes dienas koncertā Skultes baznīcā. Koncerta sākums plkst. 18:00

Konkursa nolikums: www.skultesbaznica.lv fotokonkurss

Skultes ev. lut. dr. mācītājs Ivo Pavlovičs t.29449558 www.skultesbaznica.lv

Christi crux est mea lux

māc. Ivo Pavlovičs

www.saulkrastubaznica.lv

www.skultesbaznica.lv

Mācītājs Ivo Pavlovičs. Foto: F64

«Būt par mā­cī­tā­ju – tas ir mans ho­bijs, mans brī­vais laiks, dzī­ves jē­ga un mans darbs vien­lai­kus. Līdz ar to es­mu ta­jā vi­sā iek­šā līdz ausīm un pār­i vēl,» nra.lv/māja sa­vās pār­do­mās da­lās Sau­lkras­tu un Skul­tes lu­te­rā­ņu baz­nī­cu mā­cī­tājs Ivo Pa­vlo­vičs.

Vi­ņa ceļš no ga­rī­ga­jiem mek­lē­ju­miem līdz ga­rīdz­nie­ka ama­tam bi­ja mērķ­tie­cīgs un stin­gras gri­bas va­dīts.

Tas ne­no­ti­ka ar vie­nu rā­vie­nu. Tas bi­ja 90. ga­du pats sā­kums. «Ma­ni pirm­ie ga­rī­gie mek­lē­ju­mi sā­kās, kad man bi­ja 18–19 ga­du, un tad es no­nā­cu Rau­nas drau­dzē,» at­ce­ras Ivo. Jā­sa­ka, pir­mais im­pulss ra­dās, sa­tie­kot drau­dzes mā­cī­tā­ju. «Mēs bi­jām di­vi pui­ši, un viņš mūs mērķ­tie­cī­gi sā­ka ap­mā­cīt,» stās­ta mā­cī­tājs.

Ne­daudz vē­lāk Ivo ar sa­vu drau­gu Edi­ju Kal­ni­ņu jau va­dī­ja jaun­ie­šu va­ka­rus, ta­ču pirm­ā ga­rī­gā pie­re­dze kal­po­ša­nā at­nā­ca lai­kā, kad bi­ja jā­brau­kā uz Rau­nas psiho­nei­ro­lo­ģis­ko pan­si­onā­tu pie ga­rī­gi sli­miem, ve­ciem cil­vē­kiem. Tad nu rei­zi ne­dē­ļā abi jaun­ie­ši de­vās uz pan­si­onā­tu no­tu­rēt svēt­brī­di.

Tā­lāk se­ko­ja pirm­ie evaņ­ģē­lis­tu kur­si Rī­gā, kur lu­te­rā­ņu Baz­nī­ca sa­ga­ta­vo­ja evaņ­ģē­lis­tus. Ivo kris­tī­ja un ie­svē­tī­ja 1993. ga­dā, un 1995. ga­dā evaņ­ģē­lis­tu kur­si bi­ja pa­beig­ti. Mā­cī­tājs at­mi­nas –«Kaut kā viss tā ļo­ti strau­ji, kā­pēc tā?» prā­to­ja Ivo. Kā­dā brī­dī ra­dās sa­jū­ta un do­ma – ko da­rīt tā­lāk? Un vai vis­pār ir kas la­bāks, ko es va­ru da­rīt, kā sākt kal­pot Baz­nī­cā? Ie­gūs­tot evaņ­ģē­lis­ta pa­kā­pi lu­te­rā­ņu Baz­nī­cā, Ivo sā­ka va­dīt sa­vus pir­mos diev­kal­po­ju­mus.

Ivo iz­au­ga kla­sis­kā pa­dom­ju ģi­me­nē, tā­pēc kris­tī­go audzi­nā­ša­nu sa­ņē­mis ne­bi­ja. Pēc evaņ­ģē­lis­tu kur­siem viņš mā­cī­jies Svē­tā Gre­go­ra kris­tī­gās kal­po­ša­nas sko­lā. Ta­ču to­brīd vēl to­po­šo mā­cī­tā­ju ar­vien no­dar­bi­nā­ja jau­tā­jums – tas, ka es gri­bu kal­pot Die­vam un Baz­nī­cai, ir viens, bet vai pats Dievs to grib? «Es jau va­rē­tu ie­do­mā­ties, ka gri­bu kļūt par ba­let­de­jo­tā­ju, rok­zvaig­zni vai sa­zin ko vēl, bet sva­rī­gi, kā­da ir Die­va gri­ba,» do­mī­gi sa­ka mā­cī­tājs. Īpa­ši sva­rī­gi tas ir tad, ja ru­nā­jam par ga­rīdz­nie­ka ama­tu, jo te ir jā­būt tai ot­rai pus­ei – aici­nā­ju­mam. Pēc il­gā­kām pār­do­mām un kā­das aiz­lūg­ša­nas Gre­gor­sko­lā nā­ca at­zi­ņa, ka būt par mā­cī­tā­ju ir vi­ņa aici­nā­jums.

Kār­tī­bai jā­būt vi­sur

Kār­tī­bai jā­būt vi­sur, arī Baz­nī­cā. «Kurš cil­vēks var būt pats sev saim­nieks un priekš­nieks!» pa­smej mā­cī­tājs. Viņš ir pār­lie­ci­nāts, ka pa īs­tam pats sev kungs nav ne­viens no mums. Tos­tarp arī cil­vēks, kas kal­po par mā­cī­tā­ju. Katrs mā­cī­tājs ir drau­dzes fak­tis­kais va­dī­tājs. Vi­ņa uz­de­vums ir pār­rau­dzīt vi­su drau­dzes dar­bī­bu. Lu­te­rā­ņu Baz­nī­cā ir tā­da kār­tī­ba, ka kat­ra mā­cī­tā­ja tie­šais priekš­nieks ir prā­vests, kurš vēr­tē un se­ko līdz­i drau­dzes ga­na dar­bī­bai. Sau­lkras­tu un Skul­tes drau­džu mā­cī­tā­ja Ivo Pa­vlo­vi­ča tie­šais priekš­nieks ir prā­vests Dzin­tars Lau­ga­lis. Sa­vu­kārt prā­ves­ta tie­šais priekš­nieks ir bīs­kaps. Pa­vi­sam Lat­vi­jas evaņ­ģē­lis­ki lu­te­ris­ka­jā Baz­nī­cā ir trīs bīs­ka­pi, ku­ri pār­stāv Vid­ze­mi, Kur­ze­mi un Lat­ga­li. Ar­hi­bīs­kaps Jā­nis Va­nags ir Lat­vi­jas evaņ­ģē­lis­ki lu­te­ris­kās Baz­nī­cas aug­stā­kais va­dī­tājs.

Pa­ma­tu pa­mats

Jā­teic, drau­dzē var ie­stā­ties jeb­kurš, ta­ču gal­ve­na­jam mo­tī­vam va­ja­dzē­tu būt ti­cī­bai. Cil­vēks, kurš vē­las ie­stā­ties drau­dzē, iz­iet ie­svē­tes mā­cī­bu un tiek sa­ga­ta­vots. Mā­cī­tājs pa­skaid­ro, ka ir jā­sa­prot, kā­pēc tu te ej, ko tu te da­ri. Vār­du sa­kot, ir jā­būt skaid­rai mo­ti­vā­ci­jai. Šā­das mā­cī­bas no­tiek rei­zi ne­dē­ļā, un ta­jās sa­ska­ņā ar Ma­zo Ka­te­his­mu mā­ca ti­cī­bas pa­ma­tus. Jā­at­zī­mē, šīs mā­cī­bas no­tiek brī­vā for­mā. Ir zi­nā­ma lek­ci­jas da­ļa vai priekš­la­sī­jums, ta­ču jeb­ku­rā lai­kā ap­mek­lē­tā­ji var pār­traukt mā­cī­tā­ju un uz­dot jau­tā­ju­mus. Tā­dā vei­dā cil­vē­ki iz­zi­na, mā­cās. Un tad, kad pa­mats ir ie­gūts, šos cil­vē­kus var kris­tīt un ie­svē­tīt. Pēc ie­svē­tī­bām vi­ņi kļūst par drau­dzes lo­cek­ļiem.

Se­vis mek­lē­ju­mos

Ga­rīdz­nieks uz­ska­ta, ka jeb­ku­ram cil­vē­kam vis­sva­rī­gā­kais ir uz­drīk­stē­ties iet ga­rī­go mek­lē­ju­mu ce­ļu. «Tad, kad cil­vēks sāks mek­lēt, viņš no­nāks, viņš at­ra­dīs,» sa­ka mā­cī­tājs. Dau­dzi lab­prāt ru­nā par to, kurš ceļš ir la­bāks, ta­ču tā arī ne­uz­drīk­stas spert pir­mos so­ļus. Vi­ņi ne­iet šo ce­ļu. Pēc mā­cī­tā­ja do­mām, tad, kad cil­vēks sāk mek­lēt Die­vu, dzī­ves jē­gu, pa­tie­sī­bu, mek­lēt at­bil­des uz jau­tā­ju­miem – kas es vis­pār es­mu, ko es da­ru, tad tas ir pa­rei­zais vir­ziens. Ša­jā brī­dī Dievs pats sāk rā­dīt ce­ļu un ik­vie­nam cil­vē­kam ro­das jau­tā­ju­mi, at­rai­sās pār­do­mas, ta­ču dau­dzi at­ļauj tam no­slāpt ik­die­nī­bā. «Es es­mu sa­vā ga­rī­go mek­lē­ju­mu ce­ļā gā­jis caur hin­du­is­mu, es­mu in­te­re­sē­jies par diev­tu­rī­bu un lat­vie­šu fol­klo­ru. Mans ga­rī­go mek­lē­ju­mu ceļš ma­ni ir at­ve­dis pie Kris­tus un Vi­ņa Baz­nī­cas un mā­cī­tā­ja kal­po­ša­nas,» stās­ta mā­cī­tājs.

Gai­šu prā­tu

Mā­cī­tājs pa­už vie­dok­li, ka jaun­ajai pa­au­dzei šis ir ļo­ti grūts laik­mets, jo vis­ap­kārt ir tik daudz iz­ai­ci­nā­ju­mu, pār­bau­dī­ju­mu, kār­di­nā­ju­mu! Mēs dzī­vo­jam in­for­mā­ci­jas pār­blī­vē­tī­bā, un ta­jā vi­sā var ļo­ti ātr­i ap­jukt. Pa­vlo­vičs ir pār­lie­ci­nāts, ka jau­nī­ba ir tas laiks, kad cil­vē­kam ir jā­iz­da­ra lie­las iz­vē­les, ku­ras ie­tek­mēs vi­su vi­ņa dzī­vi. «Tra­kā­kais, ka jaun­ie­ši to pat ne­ap­jauš,» sa­ka mā­cī­tājs. Va­rē­tu lik­ties, ka iz­vē­les, ku­ras iz­da­rām jau­nī­bas ga­dos, tā­di mir­kļa im­pul­si vien ir, bet vē­lāk pār­lie­ci­nā­mies par to, ka bi­jām ne­ap­do­mī­gi un pa­vir­ši. Tā­pēc ti­cī­ba uz Die­vu ir tā, ku­ra pa­līdz ne­ap­jukt ta­jā in­for­mā­ci­jas jūk­lī, kas ir ap mums, un pa­līdz kon­kre­ti­zēt da­žā­das vēr­tī­bu sis­tē­mas. Ti­cī­ba pa­līdz šīs lie­tas sa­šķi­rot, sa­prast un pie­ņemt lē­mu­mus. «Es es­mu pa­tei­cīgs Die­vam par to, ka Viņš ma­ni at­ra­da un ve­da pie ti­cī­bas ma­nā jau­nī­bā, kad es vēl dau­dzas sa­vas lie­lās iz­vē­les ne­bi­ju iz­da­rī­jis,» stās­ta mā­cī­tājs. Pēc vi­ņa do­mām, la­bā­kais, kas ar jaun­u cil­vē­ku var no­tikt, ir tas, ka viņš iet pa šo da­bis­ko ce­ļu, mek­lē at­bil­des uz ek­sis­ten­ci­āliem jau­tā­ju­miem un spēj jau­nī­bas ga­dos arī tās at­rast. Jau­nī­bai pie­mīt ener­ģi­ja un spēks, ta­ču jā­māk to ne­iz­mai­nīt sīk­nau­dā.

Nā­kot­nes vī­zi­ja

Ir ie­ce­rē­ti da­žā­di pro­jek­ti, bet vis­a cen­trā ir cil­vēks. Tam pēc sa­vas bū­tī­bas va­jag pa­vi­sam ne­daudz. Vie­tu, kur at­slā­bi­nā­ties un iz­rau­ties no ik­die­nas vā­ve­res ri­te­ņa. Cil­vē­kam ir jā­dod ie­spē­ja pa­būt vie­nat­nē ar se­vi un Die­vu. Mā­cī­tājs stās­ta, ka Ame­ri­kā lie­lu po­pu­la­ri­tā­ti ie­gu­vu­šas mikro mā­jas. Te nav ru­na ti­kai par kā­du jaun­u pie­eju būv­nie­cī­bai, bet par ne­ie­ras­tu ska­tu uz dzī­vi. Tas ir vien­kār­šī­bas un pie­ti­cī­bas skais­tums. Pie mums, Lat­vi­jā, šāds mikro mā­jas pie­mērs nav ma­nīts. «Man ir ie­ce­re – mē­ģi­nā­sim eks­pe­ri­men­tā­lā kār­tā uz­bū­vēt vie­nu šā­du mikro mā­ju te­pat pie mums Skul­tē, lai cil­vē­ki var at­braukt ga­rī­gi at­vel­dzē­ties, pa­būt lūg­ša­nās, maz­liet pa­strā­dāt pie diev­na­ma un pa­lū­ko­ties uz dzī­vi un dzī­vo­ša­nu no ci­ta ska­tu pun­kta,» sa­vās ide­jās da­lās mā­cī­tājs.

Pilna intervija

LKR „Aktuāla diskusija” Vai latviskā dzīvesziņa savienojama ar kristīgo ticību?

Raidījumu vada: Tālivaldis Tālbergs – LKR prezidents
Viesi: Jānis Šmits – Luterāņu mācītājs un politiķis;
Ivo Pavlovičs – LELB Pēterupes un Skultes draudžu mācītājs.

Pierakstīja: spektrs.com

Tālivaldis Tālbergs: Vai ir nepieciešama preambula?

Jānis Šmits: Preambula ir nepieciešams mūsu Satversmē. Jau toreiz 1921.gadā saskārās par daudziem jautājumiem un viens no būtiskajiem jautājumiem bija par Dievu. Man šī jaunā versija liekas laba no vienas puses, tādēļ, ka tā nostiprina lietas, kuras daudziem nav skaidras, bet ja mēs runājam par kristīgo ticību un tā saucamo „latviešu dzīvesziņu”, man nav pieņemama viena lieta, kas ir studējis Satversmes vēsturi ir jāzina viena lieta, ka mūsu Satversmes tēvi bija politiķi, mācītāji un viņi gribēja Satversmi iesākt ar vārdiem: „Pateicoties visuvarenajam Dievam, par iegūto Latvijas neatkarību..” Atšķirība ir tāda, ka vecajā versijā, kuru es mēģināju restaurēt 9.Saeimas laikā un kas neguva Saeimas atbalstu ir pateikt to, ka pirmajam ir jābūt atkarībai no.. un tad seko pateicība Dievam par atgūto neatkarību. Bet tagad mēs ierakstam juridiski korekti sastādīto teikumu, bet rezultātā aizmirstam pievienot Dievu. Jā, dzīvesziņa un kristīgās vērtības nenoliedzami mūs ir ietekmējusi, taču šādā formulējumā, tas vairāk šķeļ nevis vieno Latvijas tautu. Un, tad ir jautājums, ko mēs katrs saprotam ar vārdiem kristīgās vērtības? Vai tās ir konservatīvās kristīgās vērtības, vai tās ir liberālās kristīgās vērtības. Tādēļ mans piedāvājums būtu iekļaut Radītāju, jo daudzu valstu konstitūcijās tas ir. Piemēram: Īrijas konstitūcijā ir teikts: „Vissvētākās trīsvienības vārdā no kura visa autoritāte izriet un uz kuru mūsu augstākiem mērķiem jābūt virzītām un visas valsts cilvēku darbiem, mēs Īrijas tauta pazemībā atzīstam visus mūsu pienākumus pret Dievišķo Kungu Jēzu Kristu, kas uzturēja mūsu Tēvus pāri pārbaudījumu gadsimtos.” Grieķija: „Visas Svētās un Vienbūtības un Nedalāmās Trīsvienības vārdā..” Polijā ir tas pats, Amerikai vēl jo vairāk.

Mēs redzam, ka šajos gadījumos ir runa par Dievu kā Personu, bet mēs runājam par vērtībām, tātad vērtības mums ir vajadzīgas, tās mūs ir veidojušas, bet vērtību devējs laikam ir atvaļinājumā.

Tālivaldis Tālbergs: Kur ir tā problēma, trūka ierosinājuma?

Jānis Šmits: Gribu, lai ir skaidrība nav pašreiz iesniegta Satversmes Preambula. Ir viens projekts, kuru sastādījis mūsu cienījamais Levita kungs un tas ir tikai viens no variantiem. Lai tas būtu pieņemts ir nepieciešams piecu deputātu paraksti. Nav vēl iesniegts šāds likumprojekts.

Ivo Pavlovičs: Svarīgi, lai būtu atsauce uz Dievu. Atcerēsimies, ka mūsu Latvijas himna sākas ar vārdiem: „Dievs svētī Latviju!” Tas būtu likumsakarīgi un jēdzīgi, ka preambula sāktos ar tādiem pašiem vārdiem. Simboliski un loģiski. Hierarhiskā secībā un kārtībā.

Tālivaldis Tālbergs: Jaunajā projektā ir otrādi ar šiem vārdiem beidzas preambula. Jautājums ir no kā mums baidīties, ja 60% Latvijā ir kristīgi domājoši. Rr jābūt arī politikai gribai. Bet vai tad mums nav deputātu kristiešu?

Ivo Pavlovičs: Piedalījos kādā diskusijā, kura bija veltījams folklorai. Tajā dtika diskutēts par folkloras nozīmi. Statistikai es lūdzu pacelt roku tiem, kuri ir kristieši, visi pacēla roku izņemot vienu. Redziet, mums ir arī formālā kristietība.

Jānis: Vaina ir jāuzņemas gan vienai, gan otrai pusei. Tāda ir mūsu nacionālā mentalitāte. Citas tautas kristīgo piederību akcentē, piemēram, Īrijā dzīvojošais teiktu, ka viņš ir Īrs-katolis. Tā ir viņu identitāte.

Tālivaldis Tālbergs: Tad mēs esam latvieši-protestanti..

Jānis: Protestējam iespiedušies stūrītī pie ledusskapja. Mēs neesam gatavi uz aktīvu rīcību.

Ivo Pavlovičs: Mūsu Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis bija luterāņu draudzes loceklis un bija arī dievnams, uz kuru viņš ir gājis. Tajā laikā, garīgā latviešu identitāte tika saistāma ar luterāņu draudzi, kurai piederēja vairākums latviešu tautas.

Jānis Šmits: piezīme, ne tikai Kārlis Ulmanis bija kristietis, bet arī prezidents Jānis Čakste. Viņš bija ne tikai luterāņu draudzes pārstāvis, bet arī Jelgavas Svētās Annas draudzes priekšnieks, par ko daudzi varbūt nezin.

Latviskā dzīvesziņa- dievturība?

Tālivaldis Tālbergs: Latviskā dzīvesziņa, ko tas nozīmē?

Ivo Pavlovičs: Vairākās vārdnīcās meklēju „latviskā dzīvesziņa”, bet nevarēju atrast. Google gan atradu, dievturības kontekstā.

Tālivaldis Tālbergs: Jā, es arī paskatījos, tajā atradu dievturību, kuras centrs ir zaltis.

Ivo Pavlovičs: Ir atsauce uz dzejniekiem, tautasdziesmām. Liekas, ka ar vārdu dzīvesziņa ir domāta subjektīva atziņa par viss kaut ko. Bet problēma ir tad, kad to veido kā autentisku avotu. Manuprāt, ka šī termina ieviesēji ir saistāmi ar dievturiem. Ar mērķi pasludināt, ka dievturība ir autentiska latviešu reliģija. Taču dievturības saknes nesniedzas īpaši tālu, tās vadonis Ernests Brastiņš pirmās brīvvalsts laikā pētīja pilskalnus un rakstīja savas pārdomas un radīja dievturu ceroksli jeb dievturu katehismu, kas ir veidots pēc luterāņu katehisma analoģijas. Iekļaujot tajā tās tautasdziesmas, kas viņam likās atbilstošas un pārinterpretējot tās nozīmi akcentējot konkrētus vārdus. Piemēram: klaja nepatika un naids un noraidījums pret kristīgo baznīcu un kristīgām vērtībām. Uzskatāmi Ernests Brastiņš tās tautas dziesmas, kurās ir pieminēts vārds baznīca ievieš jaunu interpretāciju, ka latviešiem baznīca ir bijusi kāds svēts akmens vai birzes, taču noraida tās tautas dziesmas, kurās ir teikts, ka latvietis ir bijis kristīts un kristīgs cilvēks.

Darba dienās ganos gāju

Svētdienās baznīcā

Ganos gāju gavilēt

Baznīcā Dievu lūgt.

Tādas norādes uz kristīgo praksi ir daudz. Problēma ir tā, ka mūsdienās notiek jēdzienu pārdefinēšana vai pārgrupēšana. Korekti sakot latviskā dzīvesziņā pamatā ir folklora. Taču to vienkopus kā Bībeles aptverošo avotu uztvert nevar. Tajā ir nesavienojamas lietas piemēram: rātnās un nerātnās dainas, buramvārdi un lūgšanas. Tās ir tautas dziesmas, kuras var paust galēji pretējus uzskatus.

Tālivaldis Tālbergs: Dzīvesziņa ir pieņēmusi monopoltiesības, kuras centrs ir zalts. Lūk, ja to ieliekam mūsu preambulā un uzskatām, ka tas ir veidojis mūsu garīgo identitāti neņemot vērā, ka dievturība veidojusies 20 gados, tad rodas jautājums, bet kas bijis pirms tam..

Ivo Pavlovičs: Pirms tam bija kristietība.

Tālivaldis Tālbergs: Bet, lūk, to mēs nerēķinām. Piedošanu, bet pa starpai mums ir bijis 50 gadu komunisma laiks, tad to arī liksim iekšā?

Ivo Pavlovičs: Labi, ka komunismu pieminējāt, jo šajā gadījumā ir runa ne tik daudz par folkloras materiālu un garīgo mantojumu, kuru saņēmām no mūsu senčiem, bet mēs atgriežamies pie būtības- folkloras pārinterpretāciju. Lai ieskatītos dziļāk ir jāsaprot, ka folkloras pārinterpretēšana ir notikusi tieši šajos 50 gadu okupācijas laikā, kad kristīgā prakse tika aizliegta, bet folkloras pētījumi notika, tā radot jaunas tautas dziesmas, piemēram, par kolhozniecēm. Tātad šis lauciņš apzināti padomju valsts atbalstīja, finansēja un tas tika rušināts. Visur tika iekodēta Dieva noliegšana. Taču neaizmirsīsim to, kāpēc padomju impērija bija ieinteresēta tajā. Jo ar folkloras palīdzību varēja kultivēt tādas lietas, kā baznīcas noraidīšanu, negatīvu attieksmi pret vāciešiem. Saprotiet nevar noturēt varu ar rupju fizisku militāru spēku. Nepieciešama ideoloģija un lai cilvēki labprātīgi pie šīs varas turētos. Bez ideoloģijas neviena vara nevar pastāvēt. Ideoloģijas princips ir šāds:

Mēs esam jūsu atbrīvotāji dubultā, mēs jūs atbrīvojām no vācu okupācijas un no viņu atnestās ar uguni un zobenu uzspiestās kristīgās ticības.

Šādā kontekstā kultivēt folkloru ar pseidonacionālo apziņu ir ļoti izdevīgi valdošai varai.

Tāpēc jānorobežojas no tik ļoti brīvas interpretāciju, kurai nav sakars ar nacionālo, tautisko, bet gan ir ar subjektīvu domu un brīvu lidojumu ar ezoterisku pieskaņu.

Jānis Šmits: Anna Brigadere teica: „ Kas Dievam pārstāj ticēt tas māņiem ticēt sāk.” Visam ir sava vieta, folklorai krājumos un literatūrā, bet preambula ir juridisks dokuments. Vai šīs lietas ir savienojamas? Tad tādā gadījumā preambulā ir jāraksta, ka latviešu folklora un kristīgā ticība. Bet tad, mums paliks pašiem kauns, kad opozīcijā esošie deputāti šos vārdus- latviešu folklora izvilks ārā un sāks cēlāt, piemēram, kādas izcelsmes ir Lāčplēsis? Jūs sakāt, ka viņš ir varonis, kad saviem bērniem sakāt: „Esi kā Lāčplēsis!”  Bet Lāčplēsis ir dzimis no vīrieša un lāču mātes dzimumsakara. Un tad mēs atbildam, bet tā taču ir folklora. Mums ir arī Spīdolas balva. Tad skan vārdi: „Esi gudra kā Spīdola.” Bet Spīdolas ģenētiskā izcelsme ir tēvs pūķis, māte ragana. Tātad tie ir latviešu tautas tēli, kuri iekļauti latviešu dzīvesziņā un kuru mēs tagad mēģinām savienot ar kristīgām vērtībām? Tāpēc jau Dievu mēs nevaram pieminēt, jo tad nesanāk mums pievienoties modernai mācībai „New Age”, kurā viss ir viens. Taču kristietis var kalpot tikai vienam Kungam. Ja Dievs ir pēdējā vietā, tad mēs nevaram sevi saukt par svētīgu tautu. Svētīga tauta ir tā, kurai Kungs ir par Dievu.

Šogad arī pirmo reizi 18.novembrī es nenoliku ziedus pie mūsu tautas simbola Brīvības pieminekļa, jo tas tika aptīts ar pagāniskiem simboliem un zīmēm. Jo ziedu nolikšana arī ir upura [Dievam]pienešana, šajā gadījumā tā būtu elkdievība.

Ivo Pavlovičs: Ir kristieši, kuri vispār teiktu, ka ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa ir elkdievība. Taču es gribētu Jums pavaicāt, kāda būtu Jūsu reakcija, ja Jūs mani redzētu ar varavīksnes krāsas šallīti ap kaklu?

Tālivaldis Tālbergs: (smaida) Būtu nepieciešams izskaidrot, vai Tu esi… vai nesi…

Ivo Pavlovičs: Bet es neteiktu. Vai arī, ielās izietu ar varavīksnes krāsas lietussargu.

Jānis Šmits: Noasa simbols.

Ivo Pavlovičs: Tu tā saki, jo esi teologs. Padomājiet par to, kādas asociācijas tas izraisa.

Tālivaldis Tālbergs: Kā ir sabojāta šī analoģija..

Ivo Pavlovičs: Jā! Sabojāts ir priekšstats par lietu, kas pēc būtības ir ne tikai šķīsta, bet tā ir arī Dieva apsolījuma zīme. Es teiktu, ka tas ir līdzīgi ar latviešu tautas folkloru. Un bagātīgo folkloras materiālu. Mums kristiešiem ir jārīkojas gudri. Viena lieta ir norobežoties un pateikt, pateicoties tiem pašiem dievturiem, kuri pilnīgi nejēdzīgi nointerpretējuši sākot ar tautasdziesmām, teikām, beidzot ar zīmēm, un pateikt, ka tas viss ir no velna.

Tālivaldis Tālbergs: Latviskums ir no velna..(smejas)

Ivo Pavlovičs: Jā! un atstāt, lai interpretē mūsu tautas dziesmas, zīmes un t.t. Lai jau kristieši norobežojas no visa nacionālā. Otra lieta, tas ceļš, kuru es pats eju, to rasolu šķirot. Redziet, ja mēs kristieši sakām, ka Lāčplēša ordenis ir no velna.. Piekrītu ir jāvelk demarkācijas līnija, bet tas jādara gudri. Jo tad mēs zaudējam dažādas svarīgas lietas. Arī šajā gadījumā, lai mēs nezaudētu latviešu folkloru, kura ir ļoti bagāts. Padomāsim vai tiešām mēs nesaskatām tajās kristīgus motīvus? Tur ir ļoti daudz. Es draudzēs skaidroju, ka mūsu latviskā dzīvesziņa, tādā vārda izpratnē kā mūsu folklora ir veidojusies tiešā un nepastarpinātā kristīgās ticības ietekmē. Un tur ir redzama kristīgā pozitīvā ietekme un iziešana tautā un tur ir redzama arī negatīvā lieta, kad Tēvreize pārveidota par buramvārdiem. Tāpēc tās lietas tautai ir jāskaidro. Manuprāt, runājot par preambulu ir svarīgi teikt skaļi, nepārprotami un bez nekādas tolerances. Dievturībai nav pilnīgi nekāda sakara ar latvisko dzīvesziņu. Tā ir absolūti jauna un tā nav reliģija, bet latents ateisms, jo tur Dievs netiek meklēts. Tur it kā tiek balstīts uz latvisko identitāti, bet ļoti neveiksmīgi. No tā ir jānorobežojas. Ja cilvēkiem rodas priekšstats , ka dievturība un kristietība ir līdzvērtīgas un var pastāvēt līdzās, tad šo pārpratumu vai kļūdu ir jānovērš.