Foto - la.lv. Timurs Subhankulovs

Esmu par tādu mākslu, kurā galvenā ir gara dimensija,” teic Romas katoļu baznīcas Rīgas diecēzes arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs la.lv intervijā.

Par Jāņa Rozentāla izstādi, kas norisinājās Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, arhibīskaps Stankevičs stāsta: “Rozentāls, portretējot sievietes, pratis dziļi ielūkoties viņu dvēselē. Muzejā bagātīgi bija pārstāvēta arī mitoloģiskā līnija, piemēram, glezna “Melna čūska miltus mala”.

Interesants ir Rozentāla izteikums par baznīcas mākslu. Raksturojot situāciju sava laikmeta dievnamos, viņš bijis ļoti kritisks: “Aiz smieklīgām bailēm piedāvāt cilvēkiem kaut ko nepierastu, bet labāku, pamazām pieradināt viņus pie tā, izkopjot viņu gaumi, arvien tiek mēģināts iztapt viņu bērnišķīgajām prasībām, nevis apmācīt un audzināt viņus. Tālab arī gleznas ir kļuvušas tik nenozīmīgas un neinteresantas, ka tām vairs nav galīgi nekādas nozīmes dievkalpojuma noskaņas bagātināšanā, un neviens tās neņem vērā. Tāpēc tās ir pavisam liekas, ja ne pat kaitīgas, jo cilvēka gaumi nevis pacilā, bet velk lejup, sabojā.” Teiktais lielā mērā ir aktuāls arī šodien attiecībā uz mākslu, kas ir mūsu dievnamos, un arī uz mūsu mākslu un kultūru vispār. Saskatu šādu problēmu glezniecībā, teātra mākslā un, protams, izklaides žanrā. Esmu saskāries teātrī, operā, arī izstādēs ar to, ka notiek izdabāšana skatītājam un tiek mēģināts spēlēt uz viņa jutekļiem, instinktiem, bet netiek strādāts pie tā, lai ar mākslu cilvēku paceltu augšup, modinātu viņa garu.”

Taču runājot par ATMODU Stankevičs atgādina: “Atmodai vajadzīgas daudzas dimensijas – jābūt garīgajai (kuru neredzu bez reliģiskās dimensijas), taču arī kultūras dimensijai, patriotiskajai dimensijai. Tās ir saistītas ar daudziem mākslas veidiem – mūziku, glezniecību, teātri utt. Atmodai vajadzīgi arī materiālie priekšnosacījumi, jo, lai cilvēks pievērstos garīgajām vērtībām, viņam nepieciešams kāds iztikas minimums.”

Par publicēta Imanta Lancmaņa altārgleznu, par kuru autors sacīja, ka mūsdienās Kristus augšāmcelšanās aina nevar būt apcerīga, omulīga. Jo 2016. gadā Kristus ir drūms un jautājumu pilns, ieraugot mūsu pasauli visnotaļ nekristīgu, arhibīskaps dalās savā viedoklī: “Biju uz šīs gleznas atklāšanu un patiešām priecājos, ka šāds novatorisks darbs ir tapis. Interesanti, ka Lancmaņa kungs Kristu, kam ap vidu ir Lielvārdes josta, ielicis Latvijas ainavā un kontekstā un četrus Kristus kareivjus attēlojis kā dažādu laikmetu pārstāvjus Latvijas vēsturē. Vēstījums ir intelektuāli garīgs; ar mākslas līdzekļiem tiek uzdots jautājums – kā tu pret šo notikumu attiecies, ko tas nozīmē tev šodien?”

Rundales pils direktors Imants Lancmanis. Foto Aivars Liepiņš, Dienas mediji

“Tas ir nācijas uzdevums, sadziedēt šīs kara brūces,” tā par Otrā pasaules kara beigās padomju armijas artilērijas apšaudēs cietušās, vēlāk izdemolētās Lestenes baznīcas interjera un unikālo kokgriezumu atjaunošanu portālam Diena.lv teic Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis.

Kā atgādinājums par nozīmīgo projektu senā kultūras mantojuma saglabāšanā kalpos arī Latvijas Bankas šonedēļ prezentētā kolekcijas monēta Kurzemes baroks.

Lestenes baznīcas kokgriezumi, Nikolausa Sēfrensa, jaunākā, meistardarbs, vislabāk raksturo to, ko sevī ietver jēdziens “Kurzemes baroks”. Pašlaik unikālais darbs ir restaurācijas procesā, un pamazām atgriezīsies savās mājās – Lestenē. To, cik ilgi ievilksies viss baznīcas interjera atjaunošanas process, paredzēt gan ir grūti.

FOTOGALERIJA

“Balsot ir jāiet obligāti, ja mēs neizmantosim savas tiesības, mēs pēc tam nevarēsim arī kritizēt ievēlēto deputātu darbus. Aicinu visus atcerēties, ka balsot par Rīgu nozīmē balsot par Latviju. Mums pret šīm vēlēšanām nedrīkst būt tikai saimnieciska attieksme. Atriebības balsojums nav gudra lieta, tas būtu pēc principa: atriebšos saimniekam un neēdīšu vakariņas un pirtī arī neiešu. Mums ir jābalso par Rīgu, kura attīstās eiropeiskā virzienā nevis jāļauj sevi ievilkt Krievijas interešu zonā, uzsvēra M.Zālīte.

Kinorežisors Jānis Streičs pauda: “Izvēle šobrīd ir pašu cilvēku rokās, tieši tādēļ ir jāiet balsot. Piedalīties vēlēšanās ir katra pilsoņa pienākums. Tas, kas mums ir nepieciešams, ir valstiskā apziņa, ka šī ir mūsu valsts.”

Rakstnieks Alberts Bels atzina, ka vēlēšanas Rīgā ir mūsu izšķiršanās vai nu par koruptīviem darījumiem vai likumisku saimniekošanu. “Tā ir izvēle starp austrumu modeli, kurā viss balstās uz blatu un sarunāšanu, vai tiesiskumu un likumību. Nevar neiet uz vēlēšanām, jo tas ir personības strupceļš, tad mēs sevi nosvītrojam kā cilvēkus. Ir jābalso, svītrojot visus tos, kuri mums nepatīk. Latviešiem ir jānotur sava galvaspilsēta.”

Rundāles pils direktors un mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis skaidroja, ka “vilšanās politikā un politiķos nav jāuztver kā kaut kas ārkārtējs un nebijis. Cilvēki politikā ir vīlušies jau gadu simtiem. Tieši tādēļ ir jāpiedalās vēlēšanās un racionāli izsverot, jāvadās pēc mazākā ļaunuma principa.”

Akadēmiķis Jānis Stradiņš atzina, ka viņam arī nav viegli izdarīt izvēli šajās vēlēšanās, taču viņš noteikti dosies balsot. “Tā īsti mani neapmierina neviena partija, tādēļ vadīšos pēc mazākā ļaunuma principa. Tas, kas mani atgrūž, ir partiju augstprātība un liekulība.” J.Stradiņš arī norādīja, ka viņu neapmierinot pašreizējais Rīgas centra ārējais veidols: “Vecpilsētai trūkst apgarotības, trūkst kultūras komponentes. Šajās vēlēšanās ir jācenšās savienot mūsu piezemētās saimnieciskās intereses ar vispārcilvēciskām vērtībām.”