"Kauja par Heksoridžu". Publicitātes foto.

Katoļu priesteris Ilmārs Tolstovs nesen noskatījās Mela Gibsona filmu “Kauja par Heksoridžu”.  Noskatoties filmu priesteris atzīst: “Tik sen nebiju skatījies tik evaņģelizējošu filmu.”- ziņo spektrs.com

“Desmonds Doss ir viens no ievērojamākajiem 2.Pasaules kara varoņiem. Sīvu cīņu laikā par Heksoridžu starp ASV un Japānas impērijas armijām viņš izglāba vairāk nekā 75 kareivju dzīvības ne reizi nepieskaroties ieročiem vai nogalinot kādu. Viņš stingri ticēja, ka karš ir taisnīgs, bet nonāvēšana ir slikta. Viņš bija vienīgais karavīrs 2. Pasaules karā, kurš frontes līnijās cīnījās bez ieroča un par nopelniem valsts labā saņēma Goda medaļu (Medal of Honor) un Purpura sirds ordeni (Purple Heart).” (no filmas recenzijas www.forumcinemas.lv)

Filmas galvenais varonis ir Septītās Dienas Adventists, kurš pats, savā ģimenē ir piedzīvojis vardarbību un viņš pieņem lēmumu visu savu dzīvi nepieskarties ierocim. Tomēr ir II Pasaules kara beigas, ASV karo ar Japānu un ir nepieciešams iesaistīties, lai valsts uzvarētu. Ciematā, kurā dzīvo Desmonds gandrīz visi puiši viņa vecumā dodas dienestā, un arī viņš nevar stāvēt malā. Bet kā tad ar to ieroci?

Sākotnēji armijā visi par viņu smejas un nonāk pat līdz tam, ka viņš tiek saukts kara tribunāla priekšā par, nēsāt ieroci pavēles nepildīšanu. Tomēr viss izkārtojas tā, ka viņš dodas cīņā. Kad amerikāņu karavīri cieš smagu sakāvi kaujā pret japāņiem un karaspēks atkāpjas, Desmonds viens pats slepeni paliek ienaidnieka kontrolētā teritorijā un izglābj, jeb iznes, no šīs teritorijas 75 ievainotos amerikāņu kareivjus.

Katoļu priesteris Ilmārs Tolstovs filmā saskata morāli: „Filma liek domāt, par ticīgo cilvēku tiesībām, savas pārliecības dēļ atteikties no kādām, visai sabiedrībai svarīgam normām un otrs jautājums – vai vardarbību var uzvarēt ar vardarbību. Bet šī filma liks katram no tās skatītajiem uzdot sev vēl daudzus eksistenciālus jautājumus. Aizejiet un Mels Gibsons jums neliks vilties.”

Līdzīgas ziņas:

Latvijas valsts dzimšanas dienā katoļu priesteris IlmārsTolstovs: Ko nozīmē būt Latvijas patriotam?

Viņš stāstīja, ka arī draudzes jaunieši uz spēļu skatīšanos pulcējas kopā, lai justu līdzi spēles norisei.

“Pēdējā laikā Romas katoļu baznīcā Latvijā, balstoties uz ārzemju pieredzi, īpaši Itālijā un Polijā, arvien vairāk draudzes iesaistās starpdraudžu futbola turnīrā. Šī pasākuma iniciatori ir Latgales draudžu prāvesti, un vairākas šādas sacensības jau ir noritējušas Ludzas un Gaigalavas draudzēs,” stāstīja Tolstovs.

Šogad ir plāns paplašināt draudžu skaitu, kuras iesaistītos šajās sacensībās. Ārzemēs ir nodibinātas speciālas sporta organizācijas, kā, piemēram, “Parafiada” Polijā, kas organizē šādas sacensības un organizē to norisi.

Tolstovs uzsver, ka baznīca atbalsta sporta aktivitātes, jo tādā veidā draudzes locekļi, īpaši jaunieši, tiek nodarbināti un lietderīgi izmanto brīvo laiku, un sports ir efektīvs līdzeklis cīņā ar atkarībām un citu netikumu izplatīšanos valstī. “Lūgsim Dievu, lai hokejs un citi sporta veidi Latvijā attīstās un tādā veidā nākotnē izaug jauni, veselīgi mūsu valsts pilsoņi,” aicina Tolstovs.

Tolstovs atgādina, ka vispirms jāgodā Dievs un tad vecāki, no kuriem ir saņemta dzīvība un kuri mācījuši pazīt Dievu. Taču priesteris piekodina, ka ikkatra pienākums ir godāt un cienīt visus, kurus Dievs apveltījis ar savu autoritāti,-ziņo spektrs.com

Priesteris Tolstovs paplašina baušļa nozīmi, kas skar ne tikai bērnu attiecības ar vecākiem, bet arī attiecības starp radiniekiem, padoto un priekšnieku attiecības, skolēnu un skolotāju attiecības, pilsoņu pienākumus pret savu tēvzemi. Taču baušļa ievērošana vainagojas arī ar apsolījumu: „Tev būs godāt savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu zemē, kuru tev dos Kungs, tavs Dievs.” ( Izc 20, 12)

Attiecību problemātika

Mātes dienā priesteris Tolstovs piekodina vecākus teikdams, ka mūsdienās daudzi vecāki, aizbildinoties ar savu aizņemtību atstāj bērnus savā vaļā, nerūpējoties par viņu pienācīgu audzināšanu. Daudz bērnu lielāko savas dzīves daļu pavada pie televizora, datora un interneta, vai arī skatās savam vecumam nepiemērotas filmas.

Ģimenes modelis

Ļoti būtisks jautājums, runājot par doto bausli ir ģimenes nešķiramība, jo bērniem ir ļoti svarīga abu vecāku klātbūtne.

Bieži vien tie bērni, kuri ir auguši bez tēva vai mātes izaug ar izkropļotu, nepareizu ģimenes modeļa izpratni, viņiem pašiem pēc tam ir lielas grūtības nodibināt labu ģimeni.

Svarīgi, ka augot bez vecākiem, bērnam ir grūti noticēt Dievam, kā mīlošajam Tēvam, jo cilvēks bieži vien projicē savus uzskatus par vecākiem uz Dievu. Tādēļ ir ļoti svarīgi rūpēties par ģimenes stiprumu un lūgties par bērnu vecākiem, lai viņi ar Dieva palīdzību spētu pildīt savu vecāku uzdevumu.

Mātes dienā priesteris Tolstovs atgādina ģimenes lomu valsts mērogā „Ģimenes ir sabiedrības pamatšūniņa. Ja būs stipras ģimenes, būs stipra valsts,”- teica priesteris.

Noslēgumā, Tolstovs aicina mātes dienā atcerēties Pestītāja Jēzus Kristus Māti – Vissvētako Jaunavu Mariju. „Viņa ir ikvienas mātes pilnīgākais attēls un Viņā mēs varam atrast atbalstu visam mūsu Latvijas mātēm un ģimenēm.”- savu domu noslēdz Priesteris Ilmārs Tolstovs.

Referendumā piedalīties un balsot pret otru valsts valodu mudina gan katoļu priesteri, gan LELB arhibīskaps,-ziņo spektrs.com/leta

“Aicinām pilsoņus iet uz referendumu, jo ir svarīgi aktīvi paust savu nostāju, kā to māca baznīcas sociālā mācība, un nepalikt malā svarīgos sabiedriskos procesos,” aicina Romas katoļu baznīcas Rīgas arhidiecēzes priesteri, kuri konferencē Rīgas Garīgajā seminārā ir sprieduši arī par 18. februāra referendumu. Viņi atgādina – katoliskā baznīca mūsu valstī evaņģēliju sludina latviešu, krievu, poļu un lietuviešu, kā arī angļu un itāliešu valodā, piebilstot, ka gatavi sludināt arī citās valodās. Baznīca pieņem ikvienu cilvēku neatkarīgi no valodas, kurā viņš runā. Priesteris Ilmārs Tolstovs uzsver: “Tomēr mēs uzskatām, ka Latvijas valstī latviešu valodai ir jābūt vienīgajai valsts valodai, un tā ir jārespektē, jāciena un jāaizstāv. Jau šobrīd Latvijā dzīvojošās lingvistiskās minoritātes bauda tiesības savā valodā veidot plašsaziņas līdzekļus, dibināt savas skolas un tām ir pietiekami lielas iespējas kopt savu valodu un kultūru.”

Ko saka citu kristiešu konfesiju garīdznieki? Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis teic – žēl, ka politiķu ambīciju dēļ šī lieta tik tālu ir nokļuvusi, un tagad nekas cits neatliek kā iet un piedalīties referendumā, balsojot par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Rīgas Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs Edgars Mažis novērojis, ka viņa draudzē vecākās paaudzes cilvēki jūtas aizvainoti, ka tāds referendums vispār notiek, un sākumā apsprieduši nez no kurienes radušos ideju – varbūt, ja daudzi neaizies, tad referendums nebūs uzskatāms par notikušu, bet nu visiem skaidrs, ka referendumā jāpiedalās.

E. Mažis spriež: “Parakstu vākšanu par otru valsts valodu es nesauktu par demokrātijas izpausmi. Jo demokrātija – tā ir cieņa, taču parakstu vākšanas kampaņā nebija cieņas pret latviešiem un latviešu valodu. Kampaņa bija agresīva, un tajā neko vairāk kā atriebīga naida izpausmes neredzēju.”

Mācītājs secinājis, ka aiz valodas jautājuma slēpjas daudz nopietnāki draudi valstij un situācija liecina, ka jūtamies pret tiem neaizsargāti.

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags uzsver, ka referendumā jāpiedalās: “Arī pilsoņu starpā, kas aizstāv latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, izskan atšķirīgi viedokļi. Daļa uzskata, ka referendumā noteikti jāpiedalās, citi domā, ka patriotiskāk būtu šādu referendumu boikotēt. Gan vieniem, gan otriem ir argumenti, kas viņus pārliecina. Droši vien te nav pareizo un nepareizo uzskatu, bet saduras divi domāšanas formāti – lokālais un globālais. Lokāli domājot, droši vien referenduma boikotēšana var dot personīgu gandarījumu un arī ir savas nostājas paušana. Tomēr globāli to diez vai pamanīs un sapratīs. Starptautiski redzēs tikai to, ka referendumā atbalsts latviešu kā vienīgajai valsts valodai ir nepārliecinošs. Valodu referendums nav tikai pašmāju lieta. Pieļauju pat, ka tā ir starptautiski motivēta iniciatīva. Tādēļ tagad nedrīkstam domāt lokāli. Ir jādomā par balsojuma starptautisko nozīmi un sekām. Tādēļ es pats noteikti piedalīšos referendumā un domāju, ka tas noteikti jādara katram apzinīgam, patriotiskam pilsonim.

Krievu valodas pastāvēšanu un attīstību Latvijā nekas neapdraud. Latviešu valoda kā valsts valoda ir ļoti nozīmīgs elements Latvijas valstiskajā identitātē. Saprotot, kāda nozīme tam ir latviešu kā nācijas sevis apziņai, latviešu valodai nedrīkst atņemt šo īpašo stāvokli citu valodu starpā. Tādēļ es balsošu pret valsts valodas statusa piešķiršanu vēl kādai citai valodai.”

Arhibīskaps aicina visus saglabāt vēsu prātu: “Labas attiecības starp Latvijā dzīvojošajām tautām ir viens no izšķirošajiem faktoriem valsts labklājībai, kurā mēs visi dzīvojam. Diemžēl referendums draud mūs at­sviest atpakaļ konfrontācijas noskaņās, kādas bija Tautas frontes un interfrontes laikā.

Referenduma ierosinātāji ir teikuši, ka negaida uzvaru nobalsošanā, bet izmanto referendumu kā līdzekli, lai pievērstu uzmanību problēmām. Ja tas tiešām tā ir, varu tikai sacīt, ka izraudzīties šim nolūkam valsts valodas jautājumu bija izcili neveiksmīga un riskanta izvēle. Tādēļ Latvijas ļaudīm vajadzētu būt gudrākiem par saviem politiķiem un mēģināt saprast, ka latvieši neies uz referendumu balsot pret krieviem un krievi neies uz referendumu balsot pret latviešiem. Īsi sakot, neļausim nevienam referenduma dēļ sevi padarīt citam par cita ienaidnieku.”