Foto:Integrālās politikas studijas

Saeimā un Eiropas Savienības mājā norisinājās tikšanās ar domātāju un mākslinieku Bernāru Sordē (Bernard Sordet). Saruna notika saistībā ar Bernāra Sordē „Jaunai pasaulei pēc vētras” veltītās gleznas izstādi ES mājā un tā būs apskatāma līdz 31. janvārim. Savukārt Saeimā tikšanās norisinājās saistībā ar B.Sordē grāmatā “Iespējamā Eiropa” paustām atziņām.

Par autoru: Bernārs Sordē ir domātājs, mākslinieks, pasniedzējs, vairāku grāmatu un manuskriptu autors. Ieguvis inženiera, kibernētiķa un ekonomista izglītību un lielu daļu sava profesionālā mūža veltījis Eiropai un Latvijai. Septiņus gadus (no 1998. līdz 2005. gadam), Sordē strādāja par padomnieku Eiropas Komisijas delegācijā Rīgā ekonomikas un sociālajā politikā, veicinot Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā.

Bernāram Sordē Džordžones darbs licis domāt par pasaulē notiekošām pārmaiņām – pārliecināties par to, ka šīs pārmaiņas tiešām notiek, un vienlaikus paust savu pārliecību par tām. Kopā ar Džordžoni Bernārs Sordē apcer migrācijas, reliģijas, sabiedrības un sabiedrības formas jautājumus.

Savās pārdomās mākslinieks un domātājs izmanto tēmu, kas viņu nodarbina jau sen, un tā ir „pēc-Lieldienu” tēma, kas saistās ar „Vakariņām Emausā” un skar atmiņu, proti, kādu iespaidu uz cilvēku atmiņu atstājis Lieldienās piedzīvotais. Bernārs Sordē uzskata: „[..] Pasaules sarežģītību, kam pamatā ir egoisma radītās atšķirības, varēs atrisināt, tikai panākot pasaules un cilvēces vienotību – tā ir mācība no Karavadžo „Vakariņām Emausā” (1601) – visiem jānāk pie viena galda, lai risinātu jautājumus, kas saistās ar iekšējo pārliecību, cerību, ticību cilvēces daudzveidībai, tam, ka esam līdzīgi un savstarpēji papildinoši”.

Savukārt grāmatā “Iespējamā Eiropa” autors raksta par to, ka Eiropas attīstība nav iespējama pašreizējā „post-industriālās finansializācijas” laikmetā, kur valda „Finanses” jeb nauda un peļņa kā visu lietu mērs un globalizācijas pamats. Tādēļ viņš aicina kardināli mainīt domāšanu un pārskatīt mūsu pieeju Eiropas attīstībai. Grāmatā secināts, ka nacionālās valstis nežēlīgā savstarpējā konkurencē izdabā globālajiem investoriem. Tikmēr investoriem maz rūp lokālo teritoriju attīstība, vide, labklājība, kultūra, ja vien tas neatbilst peļņas gūšanas interesēm. Investoru vajadzībām tiek pielāgotas valstu gan izglītības, gan tieslietu sistēmas. Globālo investoru interesēs ir veicināt masveida migrāciju, kas nav salāgojama ar integrētspēju un degradē kultūrvidi. Tāpat globālie investori ir ieinteresēti finanšu sistēmā, kas uztur nodokļu slēpšanas oāzes. Cilvēki aizvien vairāk krīt trulā patērēšanas dzīves veida gūstā, kas ir pilnīgs pretsts kultūrai un radošai brīvībai.

Tikšanos Saeimā rīkoja Saeimas Deputātu grupa no integrālās politikas studijām, un uz to bija aicināti Saeimas deputāti, garīdzniecības pārstāvji un sabiedriskās domas veidotāji.

Foto: Reinis Inkens Saeimas Kanceleja

Sarunas centrā bija integrālā politika un B.Sordē grāmatā “Iespējamā Eiropa” paustās atziņas. Grāmata ir lieliska dāvana integrālās politikas domas izkopšanai Latvijā, uzskata deputātu grupas vadītājs Ilmārs Latkovskis (NA), skaidrojot, ka integrālā politika ir tāds skatījums uz politiku, kas vienlīdz ņem vērā ne tikai materiālās labklājības kritēriju, kas ir mūsu politikas pamatā, bet arī dzīves vidi, kultūru un garīgo dimensiju.
Tāpat integrālā politika ir par vienotu, nesadalītu personību politikā, norāda deputātu grupas vadītājs. “Tik bieži dzirdam atklāsmes – “kā cilvēks es darītu tā, bet kā politiķim man jārīkojas citādi”. Politikas koncepti sāk noteikt cilvēka būtību. Mums nemaz nenāk prātā, ka ejam pretējā virzienā. Cilvēciskajai būtībai jābūt tai, kas veido politiku,” atklājot diskusiju, sacīja I.Latkovskis, un uzsvēra – integrālās politikas studijas ir vingrināšanās atvērtai domāšanai.
Piedzīvojam ceļu uz citādu Eiropu

“Līdz ar patvēruma meklētājiem piedzīvojam mutāciju – ceļu uz citādu Eiropu,” diskusijā Latvijas parlamentā uzsvēra franču domātājs un rakstnieks Bernārs Sordē (Bernard Sordet).

Savā uzrunā B.Sordē pieskārās pašreizējiem starptautiskajiem izaicinājumiem, tostarp “Islāma valstij” un Arābijas pussalas valstīm, kas kļuvušas turīgas derīgo izrakteņu dēļ. Viņš uzsvēra, ka notiekošais ir vairāk nekā karš. Lai nonāktu pie ilgstoša miera, valstis jāpulcē pie sarunu galda un jāvieš skaidrība – kāda ir katras valsts loma pasaulē, kas ir tās atbalstītāji un pretinieki valsts iekšienē un ārpus tās. Ir nepieciešama valstu saliedētība to iekšienē, gan arī ārējs biedriskums, pauda B.Sordē.
I.Latkovskis uzsvēra, ka divos Sordē pozitīvi apskatītajos jautājumos nevar nerēķināties ar latviešu traumatisko pieredzi. Viens jautājums ir migrācija, otrs ir aicinājumi pret privātīpašumu. Abi saistās ar vardarbību pret latviešiem padomju laikos.
Uz jautājumu, kādu lomu nākotnes Eiropā B.Sordē redz kristietībai, viņš atbildēja, ka redz tās evolūciju. Kristietība mūsdienās vairs nav tikai kaut kas iekšējs, tā ir sekularizējusies un ir atvērta citām reliģijām.

Diskusijā Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs pauda viedokli, ka kristietība mijiedarbojas ar pasauli, kas ir kustībā, taču tās kodols ir nemainīgs. Ja kristieši nezaudēs būtību, Eiropa saglabāsies, sacīja Z.Stankevičs un uzsvēra – mums ir jāpalīdz reālajiem patvēruma meklētājiem, bet nedrīkstam pakļauties viņu diktētiem noteikumiem. Vienlaikus arhibīskaps aktualizēja jautājumu par Eiropas identitātes jautājumu un retorisku vaicāja – vai mēs zinām, kāda tā ir, atzīmējot – patvēruma meklētāji par savu identitāti ir pārliecināti.
Integrālās politikas studiju grupa ir tās dalībnieku pašpalīdzības grupa cilvēciskās, garīgās dimensijas nepazaudēšanai politikā, informē I.Latkovskis. Plānots, ka grupa rīkos lekcijas un priekšlasījumus arī plašākai auditorijai; diskusija ar B.Sordē dalību ir pirmais šāds pasākums.
Foto: Reinis Inkēns, Saeimas Kanceleja

Ilmāra Latkovska pārdomas par dzirdēto: Piepildījušās bažas, kuras nenožēloju

Foto: Juris Kalniņš

Sordē sarunai piešķiļ dzirksti, viņa domas lidojumam ir augstums un dziļums. Bija bažas, ka Bernārs Sordē daudziem politiķiem paliks nesaprasts. Bija bažas, ka dažiem Sordē stāstījums šķitīs kaut kāds murgs. Attiecībā uz daudziem šīs bažas patiešām piepildījās. Bet es ne kripatiņu nenožēloju to, ka uzaicinājām Sordē uzstāties politiķu auditorijā.
Manuprāt, Sordē ļoti precīzi tver un formulē vairākus mūsdienu cilvēku un politiku novārdzinošu problēmu cēloņus, piemēram:
a) patēriņa sērgas nospiedošā dominance pār kultūru un radošumu;
b) cilvēka atsvešinātība no sava darba un tā augļiem, t.sk., politiskās darbības;
c) globālo korporāciju dominance pār nacionālo valstu un kultūru interesēm;
d) politiķu nespēja sadarboties kopīgā labuma interesēs.
Iepriekš mani uzrunāja arī Sordē atziņa, ka pārmērīgā un nekontrolētā migrācija arī ir kultūras un cilvēka būtību degradējoša iezīme. Es pieņēmu, ka ar šo Sordē ir lieliski raksturojis arī akūto migrācijas krīzi Eiropā. Izrādījās, ka pats Sordē tādam attiecinājumam nepiekrita. Es viņam teicu, ka man jau tādas aizdomas bija, taču tik un tā viņa idejas paturu savā argumentācijas arsenālā. Kaut gan man zināmas korekcijas savās domās bija jāievieš gan. Pieļauju, ka pēc migrantu bēdīgi slavenajām Jaungada nakts izdarībām Ķelnē arī Sordē šo to varētu koriģēt savos uzskatos.
Sordē dedzīgi runā par diviem jautājumiem, kuros latviešiem vēl dzīvā atmiņā nelāga pieredze – pret privātīpašumu un par migrāciju. Šajos jautājumos jāuzmanās abpusēji. Parasti grūti ir saprast, ka tava personiskā pieredze nav vis izsmeļoša patiesība, gluži tāpat kā nesatricināmie koncepti, kurus tu esi pieņēmis.
Sordē mums teic: Eiropai neizvairīties no būtiskām pārmaiņām. Cik daudz mēs vēlamies par to dzirdēt un domāt?

Bernāra Sordē piecas galvenās atziņas par darbības virzieniem jaunas Eiropas izveidē

Pirmkārt, jauna Eiropa dzims, cilvēkiem atļaujoties pārkāpt pašreizējās, finansēs balstītās Sistēmas uzspiestos „evolūcijas” likumus. Kultūras vara aizpilda tukšo un noplicināto formu, ko radījusi pašreizējā paradigma. Tieši kultūras vara ir tā, kas ļaus cilvēkiem pašorganizēties, tādējādi saglabājot savu kultūru. Piemēram, Gvijāns, Gvadelupe, Martinika rakstnieki, dzejnieki, kuri vēlas veidot savu, Klusā okeāna kultūras brīvības telpu, kas nenozīmē Parīzes vai Vašingtonas uzspiestu kultūru. Arī Latvijā novērota spēja pulcēt cilvēkus, piemēram, dzejas un citos kultūras pasākumos, tādējādi transcendējot kultūras. Cilvēki piedzīvo aicinājumu „vairs nekam neticēt”. Tā nozīmē pretoties ilūziju institucionalizēšanai, kas notiek, Eiropas institūcijām „piesavinoties” jēdzienus, vārdus, kas ir svarīgi cilvēkiem (nabadzības apkarošana, solidaritāte, darbavietas, utt.), radot ilūziju, ka institūcijas nodarbojas ar šīm lietām. Taču cilvēki redz, ka uzlabojumu nav; institūcijas patiesībā attālina cilvēkus no iespējamiem risinājumiem. Institūcijas rada ilūzijas cilvēkos, lai tikai saglabātu pašreizējo paradigmu, bet cilvēki šīm institūcijām vairs netic.

Otrkārt, jauna Eiropa veidosies, cilvēkiem pašorganizējoties tādā federācijā, kas pievēršas vērtību meklējumiem. Cilvēki, kuri uzdrošinās pārkāpt pašreizējās, finansēs balstītās Sistēmas uzspiestos „evolūcijas” likumus, mobilizējas, mēģinot atgūt kādreiz zaudētās vērtības, kā arī definējot jaunas vērtības, centrā izvirzot solidaritāti, jo tā ļauj pašorganizēties un veidot tādu pasauli, kur valda unikālais, individuāli risinājumi. Eiropu var vienot tikai tādas programmas, kas spēj mainīt vērtību morfoloģiju, tāpēc, piemēram, Eiropas stratēģijās izvirzītā pētniecības finansējuma mērķa vietā būtu jārunā par to, kā attīstīt radošumu valstī. Ja gribam, lai attīstītos pētniecība, jāstrādā pie tādas vides radīšanas, kas veicina cilvēku radošumu.

Trešais darbības virziens jaunas Eiropas izveidē ir tas, ko var dēvēt par korekciju ieviešanu ar savu vai ārpusē iegūtu „cilmes šūnu” palīdzību. Viens ukraiņu filozofs sacīja, ka Kijevas Maidans pārstāv daudz „cilmes šūnu”, kas transformēs Eiropu, ļaus koriģēt tās evolūciju. Var tam piekrist. Ukrainā ir cilvēki, kas saprot, kas Eiropai būtu jādara. Bieži vien tieši kāds no ārpuses palīdz mainīties. Pārāk daudz tiek klausīts cilvēkiem, kuri atbalsta esošo paradigmu. Bet būtu vērts pajautāt grieķiem – kādas izmaiņas viņi rekomendē Eiropai? Vai Tunisijai, kas dzīvo apakšuzņēmēju (ekonomikas) modelī un pārstāv ķēdes beigu posmu. Redzams, ka cilvēki vēlas veidot jaunu modeli.

Piemēram, tādu, kas ļaus samazināt enerģijas rēķinus, samazinot kopējo preču un pakalpojumu patēriņu; samazināt nodokļu slogu, kas gulstas uz darbu, un pārcelt to uz kapitālu, uzkrājumiem. Starp citu, uzņēmējiem jāsaprot, ka sociālais nodoklis pieaudzis tamdēļ, ka uzņēmumi atteikušies no sociālām funkcijām. Sociālā funkcija ir izšķiroša, lai uzņēmums spētu sekmīgi funkcionēt.

Ceturtais posms jaunas Eiropas izveidē, ir autonoma kultūru „konstitucionalizācija”. Ikvienā valstī dzīvo vairākas kultūras, un tām pašām būtu jāvienojas par kopdzīves modeli, nevis jāgaida, ka valsts to definēs. „Piedāvājuma” jeb „no augšas” diktētas politikas laiks ir beidzies. Tā vietā nāks cilvēku „pieprasījums” pēc (sociālas) ētikas sabiedrībā. Eiropu veidos autonoma kultūru pašorganizēšanās, un valstu, institūciju uzdevums būs atbalstīt šo sadarbību starp dažādām kopienām.

Piektajam darbības virzienam jaunas Eiropas izveidē raksturīga līdzatbildība par pasauli. Nevar dzīvot atrauti no pasaules. Nevar piekrist apgalvojumam, ka Eiropa nevar uzņemties rūpes par visām pasaules likstām. Gluži otrādi – mums, Eiropai, ir jārūpējas par pasauli.

Migranti, kas ierodas Itālijā, Rumānijā, Bulgārijā, Grieķijā… vai arī čigāni nav tikai Rumānijas vai Francijas lieta. Mūsu laiks prasa daudz lielāku mobilizēšanos un pievēršanos pasaulei, nekā to spēj nodrošināt dažādas Eiropas vai pasaules mēroga (sadarbības vai palīdzības) programmas.

Runājot par šo darbības virzienu, tas ir kaut kas vairāk par eksperimentālu pieeju (pamēģināsim, un tad jau redzēs, kas iznāks…); tā nozīmē kolektīvu vizionārismu. Cilvēki paši noteiks savu nākotni un attīstības ceļu, neuzņemoties Finanšu diktētās attīstības slogu, noraidot kapitālisma un imperiālisma savienību.

Ejam jaunā – solidaritātes un līdzatbildības – laikmeta virzienā. Tas būs intro-renesanses laikmets. Mainoties savā iekšējās revolūcijas procesā, atdzimst valstis, jo pievēršas vērtībām. Iekšējā renesanse ļauj cilvēkam apzināties, ka viņš nav vergs, bet gan pētnieks un sava amata meistars, pietiekami nobriedusi personība, kas spēj definēt nepieciešamos nosacījumus savas pētniecības un amata meistarības turpināšanai. Sistēmas „evolūcijas” likumu pārkāpšana notiks katrā indivīdā, radot iekšēju renesansi. Tās būs kapitālisma un imperiālismu beigas un izpaudīsies kā solidāra Dzīves ekonomika, kur nauda un finanses vairs nebūs noteicošais.

Līdzīga ziņa: Bernārs Sordē: Esmu norūpējies par pasaules konfliktu 

Tāpēc, lai palīdzētu un atgādinātu nomaldījušies politiķiem, latviešu tautas būtību un par cik pāri laicīgajai dominē garīgā vara, tad diskutējot ar Ilmāru Latkovski, Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijas priekšsēdētāju jautājumos par sabiedrības saliedēšanu un integrāciju, ielūkosimies ko par šo tēmu teiktu Dievs jeb Svētie Raksti.

SPEKTRS: Teritoriālais jautājums. Bībeles pirmajās lapaspusēs ir aprakstīts radīšanas stāsts. Tajā arī stāstīts, ka Dievs Ādamam un Ievai radīja mājas Ēdenes dārzā, taču Dievs pavēlēja Ēdenes dārza teritoriju kopt un apsargāt no draudiem. Savas Tēvu zemes nosargāšanas pozīciju Dievs nav atcēlis līdz pat mūsdienām.

Nācās redzēt Abrenes robežu starp Latviju un Krieviju. Latvija atdeva Krievijai Abreni  pēc Latvijas un Krievijas robežlīguma ratifikācijas 2007 gadā, tādējādi cerot par savstarpēju valstu attiecību uzlabošanos un robežas noslēgšanu. No 2007. līdz 2012. gadam robežu atdala pāris metru izcirsta meža līnija. Pat elementārs žogs, kaut vai Latvijas teritorijas robežā nav uzstādīts. Nav absolūti nekādas aizsardzības no nelabvēļu vai teroristu draudiem. Nav arī kontrolējams nelegālo nokļūšana no Krievijas Latvijas teritorijā. Robežnieki vien plāta rokas un sūdzas par cilvēku un finansiālo resursu nepietiekamību. Nestādos priekšā, cik liels skaits nelegālo ir nokļuvuši Latvijā 5 gadu laikā. Robežnieki to neatklāj, jo esot slepena informācija.

Kāds ir Jūsu vērtējums vai šāda bezatbildīga situācija, kas attaisno nelegālo ieplūšanu neapdraud latviešu tautas pastāvēšanu?

Ilmārs Latkovskis: Jūsu aprakstītais robežas stāvoklis raisa bažas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tā ir arī Eiropas Savienības robeža. Tas noteikti ir „caurums” Latvijas drošībā. Taču to nevajadzētu uztvert kā izšķirošu draudu latviešu tautas pastāvēšanai. Ar mums nav tik slikti, ka tautas pastāvēšana atkarīga no viena nesakārtota robežas posma.

SPEKTRS: Bet cik tādu nesakārtotu „caurumu” vispār pastāv. Ja, saliek šo piemēru ar daudziem citiem, tad tomēr salasās..

Bībelē vēstīts, ka Dievs nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur cilvēkiem dzīvot. (Ap.d. 17: 26) Dievs tautām ir iedalījis savu teritoriju- Tēvzemi, kurā dzīvot. Savukārt teritorijas izvietojums un dzīvesveids ir piemērots atbilstoši tautas mentalitātei. Dievs ir iekārtojis, ka cilvēks vislabāk var attīstīties un pastāvēt savā Tēvzemes teritorijā. Protams, tas nenozīmē, ka cilvēks nevar ceļot vai strādāt ārpus valsts, bet viņš vienmēr alkst atgriezties mājās. Tāda ir cilvēka daba, tās Dievišķā iedīglī. Ņemot vērā Jūsu politisko pieredzi, kā Jūs redzat, vai tas ir saprotams Latvijas politiķiem?

Ilmārs Latkovskis: Zinu politiķus, kuri to ne tikai saprot, bet arī daudz dara, lai veicinātu tautiešu atgriešanos Latvijā. Ministrs Daniels Pavļuts Ekonomikas ministrijā enerģiski ķēries klāt reemigrācijas plānam. Ceru, ka viņam izdosies iedzīvināt virkni ar pasākumiem, kuri motivēs cilvēkus atgriezties. Ārlietu ministrijā Rolands Lappuķe daudz dara, lai uzturētu latviešu saikni ar savu Dzimteni. Mums nevajag censties par katru cenu visus izceļojušos dabūt atpakaļ Latvijā. Svarīgi, lai viņiem nezūd Latvijas māju sajūta. Tad viņi līdzēs Latvijai arī būdami svešumā. Latvija viņiem vienmēr būs mājas, kur atgriezties.

SPEKTRS: Izskatās, ka šī jautājuma risināšana ir šķietama un ar laiku atkritīs pati no sevis, turklāt Jūs jau gatavojat tautu par to apliecinot ar vārdiem: „Mums nevajag censties par katru cenu visus izceļojušos dabūt atpakaļ Latvijā”, turklāt turpinot Jūsu domu varētu teikt tā, vajadzība pēc latviešu tautas trūkuma Latvijā piepildīsim ar jaun-latviešiem, jaun-lilpsoņiem, migrantiem un bēgļiem, kas bez nekādas pretestības Latvijā un cietokšņa nosargāšanas brīvi iejāj Trojas zirgā.

Globalizācijas laikmetā ir izveidojušies nedabiski centieni izārdīt un nolīdzināt pastāvošās robežas-(teritorija, valoda, kultūra un garīgā, kā arī morālā saikne.) Politiķiem, kuri auguši vai atbalsta totalitāro, kā arī koloniālo varu nav izteiktas Tēvzemes saiknes un izkoptas nacionālā, kā arī patriotiskā pašapziņa. Tie plēš sevi, līdz ar to arī tautu, starp nācijas mūžsenām vērtībām un mūsdienās nepastāvīgām tendencēm.

Viens no tādiem pēdējiem izteiktiem centieniem vērojami jautājumā par brīvprātīgo tautības ierakstu pasē. Gluži kā nesen iecerei par dubultpilsonību no Zatleriešiem tika pievienoti neizprotami papildinājumi un paplašinājumi. Arī tagad Vienotība un Zatlera partija uzreiz iepin paplašinājumu tautības piešķiršanu „latvietis” cittautiešiem, kuri saņēmuši pilsonību un dzīvo Latvijā15 gadus. Nav saprotams, kā cilvēks pēkšņi var pārtapt par hamiljonu, ar citas tautas identitāti, mentalitāti, un t.t. Hamiljons maina krāsas, bet iekšējais saturs taču ir nemainīgs. Manuprāt, tāds cilvēks kļūst par kropli, hibrīdu vai pat klonu. Kāda ir Jūsu nostāja šajā jautājumā?

Ilmārs Latkovskis: Tautība ir ļoti būtiska cilvēka identitātes sastāvdaļa. Par piederību kādai noteiktai tautībai varam spriest pēc divām pazīmēm. Viena ir „asinspiederība”, otra ir piederība kādai kultūrai šā vārda plašākā nozīmē. Laikos, kad cilvēki mazāk pārvietojās pa pasauli un arī mazāk bija jaukto ģimeņu, šīs abas pazīmes vairumā gadījuma sakrita. Pēdējā pusgadsimtā situācija strauji mainās. Varam pieņemt, ka cilvēka tautība strikti nosakāma pa „mātes līniju”. Bet iedomāsimies cilvēku cilvēks, kurš visu savu dzīvi kopš pirmajām dienām pavadījis latviskā vidē, izcili pārvalda latviešu valodu un kultūru, viņa tēvs ir latvietis, māte arī visu laiku augusi un izglītojusies latviešu vidē, taču pēc pases ir krieviete. Pēc „mātes līnijas” principa tādam cilvēkam pasē būtu jāraksta – krievs. Vai viņam ir tiesības būt latvietim? Domāju, ka tas būtu pieļaujams. Taču esmu pret tautības maiņu bez pietiekama pamata.

SPEKTRS: Nevaru piekrist šādam uzstādījumam par piederību kādai kultūrai, kā Jūs sakāt, plašākā nozīmē. Kā izkontrolēt šo plašāko nozīmi?

Ilmārs Latkovskis: Tad pateikšu vēlreiz ar piemēru. Latvietim un igaunietei piedzimst Latvijā bērns. Vecāki, saskaņā ar patlaban esošajiem noteikumiem izvēlas viņam ierakstīt dzimšanas apliecībā „igaunis”. Arī, kad bērns saņem pasi, paliek ieraksts „igaunis”. Šis „igaunis” visu laiku ģimenē ir runājis latviski, mācījies latviešu skolā, visu laiku dzīvojis Latvijā, izcili pārvalda latviešu kultūru. Ap 30 gadiem viņš izsaka vēlmi mainīt tautības ierakstu pasē. Jūs viņu gribat saukt par hibrīdu, klonu un hameleonu. Es – nē. Ja gribat ieņemt tik kategorisku nostāju tautības izmērīšanā, tad mums būtu jālūko daudziem atņemt latvietību. Un tur par upuri kristu ne viens vien latviešu patriots un nacionālists, kura māte nav tīra latviete. Es tam nepiekrītu. Nav mums mērinstrumentu, ar ko precīzi noteikt vai izkontrolēt tautību.

SPEKTRS: Būsim patiesi, ir runa par neintegrēto krievu tautības pārsvaru Latvijā. Runa par vecākiem latvietis un krieviete, jo īpaši par plašo parādību Latvijā – šķirtās ģimenes, kad atšķirīgās mentalitātes dēļ, tomēr nespēj sadzīvot kopā. Tad šķirtenes savus bērnus audzina ar naidu pret pretējo dzimumu un naidu pret valsti, kā arī bērns runā latviski, bet māte viņu audzina Krievijas Federācijas domāšanas virzienā, bērns kļūst par pilsoni un jaun-latvieti un Trojas zirgā sēžot realizē Krievijas propagandas misiju Latvijā. Ar šāda plāna realizēšanu mēs arī saskaramies šodien redzamā formā 18 novembrī un 16 martā. Jo spilgti tas ir redzams 9 maijā, kuras „svinēšana” ar katru gadu pieaug ģeometriskā progresijā. Krievijas karogi, PSRS karogi , georgu lentītes, kā arī „atbrīvotāju” vienota naida kurināšana pret savulaik „okupētajiem”. To realizē ne tikai padomju laikā „iesprūdušie”, bet arī mūsu Latvijas jaunieši jaun-pilsoņi! Bet Latvijas valsts varai ar to nepietiek, kaļot jaunus plānus kā pilsonības piešķiršanai, papildus dāvāt tautību-latvietis. Toties gada pārskatā varēs ierakstīt, ka krievu tautības pārstāvju skaits samazinās, bet latviešu tautas pārstāvju skaits palielinās. Taču kādā kārtējā vardarbīgā veidā šāda korelācija veidojas, lai Eiropu neuztrauc.

Latkovska kungs, sakiet, lūdzu, kas ir “tautības maiņas” autors? Kurš izdomājis šo nepieciešamību?

Ilmārs Latkovskis: Patiešām, lai publiski diskutētu un izteiktu kategoriskus viedokļus tautības ieraksta maiņas jautājumā, vēlams iepazīties ar pirmavotiem. Es nezinu, kas ir patlaban spēkā esošā likuma (pieņemts) 2009. gadā iniciatori. Likums saucas “Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likums”. Tātad ideja par tautības ieraksta maiņu nav nekāds pēdējā laika jaunizgudrojums. Jauninājums ir vienīgi Vienotības iesniegtie grozījumi šim likumprojektam.
Tātad, jautājums par tautības ieraksta maiņu nav nekas jauns, un to pieļauj likumi visu laiku.
Pirmo ierakstu par tautību nosaka MK noteikumi nr. 225.

SPEKTRS: Nu, redziet Jūs jau arī pats sakāt: „Jauninājums ir vienīgi Vienotības iesniegtie grozījumi”. Par to jau arī iepriekš teicu. Atkārtoju, gluži kā tas bija nesen dubultpilsonības jautājumā, tad vēl iepriekš pilsonības jautājumā. Salīdziniet taču, kādi šie likumprojekti bija sākotnēji un kādā veidā tie pārvērtās (jauninājumi). Lūk, par to ir runa!

Turpinājumā ieskatīsimies vērtējot šāda veida projektus no citādākas puses. Saprotams, ka ar ieiešanu Eiropas saimē robežas ir atvērtākas, nekā iepriekš un ar to ir jārēķinās, bet ne tādā veidā, ka tāpēc tagad mums ir jāiedomājas cittautieša stāvoklis tāpēc, ka piedzimis Latvijā. Manuprāt, akcents jāliek vispirms uz pamatnācijas stāvokļa iedomāšanos. Ņemt vērā, ka Latvijas gadījums Eiropā ir unikāls. Pēc 50 gadu okupācijas, kuras rezultātā latviešu tauta bijusi burtiski rusificēta spiestā formā un kad Latvijas liela daļa latviešu tauta bija izskausta no savas Tēvzemes un Latvijā vardarbīgi ieplūdināta cita tauta, un kad latviešu tautai mūsdienās arvien vajadzīga atdzimšana un savas identitātes izkopšana un nostiprināšana burtiski no jauna, runāt šādās kategorijās ir nevērība pret savas tautas stāvokli.

Ja runā par kārtējo citu tautu žēlošanu uz pamatnācijas rēķina, tad padomājiet, cik tas jau ir bijis neskaitāmu reižu. Cik daudz atkāpšanos latviešu tauta jau ir pieļāvusi, piemēram, jauno pilsoņu pieņemšanas jautājumā. Cik daudz jaunpilsoņi runā latviski? Par kādu tautības maiņu mēs te vispār varam runāt? Vai kāds vispār varētu iedomāties situāciju, ka „pilsonis” pieprasītu autonomiju Latgalei? Vai kāds vispār varētu iedomāties, ka valstsvīri noklusē? Vai kāds vispār varētu iedomāties, ka valsts drošības dienestam nav nekādas teikšanas? Vai kāds varētu iedomāties, ka cilvēktiesības varētu pielīdzināt visatļautībai? Tad, kas gaidāms, ka sāksim dāvināt ne tikai pilsonību, bet arī tautību?

Ilmārs Latkovskis: Es piekrītu Jūsu viedoklim. Vienīgi savus uzskatus par iespējamo tautības ieraksta maiņu izklāstīju atbildot uz iepriekšējo jautājumu. Uzsveru, ka runa ir par tieši par tautības ieraksta maiņu.

SPEKTRS: Latviešu tauta nepārtraukti tiek „ielikta” apgrūtinātās situācijās. Tāpēc, ka nav noteiktas striktas robežas. Piemēram, Jūsu minētie gadījumi ir iekļaujami Tēvzemes un Dzimtenes jēgas formulēšanā. Nav vajadzības izdomāt kārtējos mākslīgos piekāpšanās soļus.

Kā Jūs domājat, kāpēc mazā Izraēla iekšēji ir tik vienota un mobila? Kāpēc mazā Izraēla spēj pretoties lielvarām? Tāpēc, ka ebrejiem ir savs nemainīgs un nelokāms kodols, kas stiprinās uz ebreju tautas identitātes un Dieva bijāšanas. Taču runājot par integrēšanos Bībelē runāts, ka tā ir iespējama trešajā augumā (5.Moz. 23:9) Izraēlā tas tiek ņemts vērā. Tiek uzskatīts, ja cittautietis ir veiksmīgi integrējies ebreju sabiedrībā trešajā paaudzē, tas tiek pieņemts ebreju sabiedrībā, taču tas neattiecas uz valdīšanu valdībā jeb ksenatā.

Bet Latvijas gadījumā latviešu tauta joprojām nespēj atgūties no rusifikācijas ietekmes. Krievija joprojām nav atvainojusies un samaksājusi sāpju naudu Baltijas valstīm, bet mūsu tautas augstākās amatpersonas tik ļoti cenšas izpatikt un izkalpoties lielvarām. Man nav skaidrs uz ko jūs, politiķi, cerat ar šādām rīcībām?!.. Pēc okupācijas gadiem runājiet par tautības maiņu tik vieglā formā.. Un ziniet, Jūs sakāt, ka esat pret tautības maiņu bez pietiekama pamata. Taču pamats vienmēr atradīsies iedodiet tikai kaut mazāko iespēju.

Ilmārs Latkovskis: Vispirms par ebrejiem. Vai dodot padomus, ka latviešiem vajadzētu mācīties no ebrejiem, jūs gribētu, lai latvieši arī piedzīvo ebreju likteni? Domāju, ka nē. Ar to gribu teikt, ka tādi padomi ir visnotaļ nosacīti. Par izpatikšanu un izkalpošanos neko jums nevaru atbildēt citu vietā. Savā darbībā to nesaskatu. Par tautības ieraksta maiņu jau izklāstīju iepriekš.

SPEKTRS: Es runāju nevis par ebreju likteni, bet par piemēriem, kā saglabāt un stiprināt pamatnāciju savā Tēvzemē. Jūs runājat par divām atšķirīgām lietām. Paturpināšu Jūsu teikto, atdalot domu divās daļās. Vispirms par ebrejiem. Pirmkārt, ebreji ir Dieva izredzēta tauta. Par savu izredzētību ebrejiem nākas maksāt. Tas ir bijis visos laika periodos, jo kādas nācijas pārstāvji cenšas apšaubīt to, ka ebreju tauta varētu būt atdalīta un izredzēta. Tauta, kas visādās nozīmēs ir pirmā vietā. Tā veidojas nesapratne, kas pārvēršas naidā. Spilgts piemērs, Hitlera gadījumā, kāpēc viņš ienīda tieši ebrejus? Hitlers uzskatīja, ka vācieši ir izredzētā tauta. Arī mūsdienās pret ebreju izredzētību nostājas musulmaņi, kuri gluži kā Hitlers uzskata, ka nevis ebreji ir izredzētā tauta, bet musulmaņi un nevis ebreju tautas Dievs ir visas pasaules Radītājs un Pestītājs, bet musulmaņu Muhameds. Un tas nav jautājums par to, kāda starpība kā sauc Dievu, jo Viņš visās tautībās ir viens un tas pats. Tā gluži nav. Bet gan dažādas ideoloģijas un dažāda sapratne par Dievu un elkdievību. Dievs, kas pasaulei nes mīlestību, mieru un prieku, bet elka kults- iznīcību, savu „taisnību” pierādot ar zobenu un naida attaisnošanu ideoloģijā, ieraujot bezjēdzīgos dažāda veida karos arī savus sabiedrotos. Tādai ideoloģijai, kura it kā Dieva dēļ atņem citiem dzīvību, nevar būt nekāda sakara ar patieso Dievu, Kurš bauslī pavēlējis: „Tev nebūs nokaut!”. Tāpēc arī neizprotot Izraēlas tēmu antisemītisms pieņemas spēkā visā pasaulē.

Tagad paturpināšu domu par tiem, kā Jūs uzskatāt, nosacītajiem padomiem. Jā! Ar to arī es gribu teikt, ka padomus par ebreju tautu un piemērus no Bībeles par valstiskajiem jautājumiem varu minēt par atbilstošiem. Jā, Izraēlas zemes valdīšanas mākslu, nācijas gudrību un prasmi izdzīvot, varētu droši likt par piemēru mūsu Latvijai. Ja Latvijā notiktu kaut daļa no tā, kā rīkojās Izraēlas Valsts pret savu tautu un tauta pret savu valsti, mums jau sen būtu labklājība un uzplaukums.

Pirmkārt, patriotisms un gods kalpot valstij arī militārajā izpratnē ebrejiem ir patiess, neviltots un prioritārs.

Otrkārt, tāda vienotība, saliedētība, savstarpējā cieņa un saikne starp tautu un valsti kā Izraēlā, nav nevienā citā valstī.

Treškārt, tāda kāda ir morālā tīrība un veselīgā pašapziņa Izraēlā, nav nevienā citā valstī.

Ceturtkārt, Izraēlā nevarētu iedomāties pacelt pat balsi un nostāties pret pamatnācijas interesēm.

Arī par ekonomikas jautājumiem un labklājību varētu minēt pieckārt, sestkārt un tam nebūtu ne gala, ne malas.

Uzskatu, ka, ja mūsu valdība necenšas nostiprināt savu nāciju divdesmit gadu laikā nostādot uz savām kājām, neuzstādot nacionālās bagātības un latviešu tautas intereses pirmajā vietā, neradot apstākļus, lai tautai nevajadzētu doties trimdā un tādējādi to vēsā veidā nomainīt ar jaun-pilsoņiem, jaun-latviešiem un centieniem veidot jaunu nāciju nomainot veco, tad var tikai pievienoties prognozēm, ka latviešu tauta drīzumā izmirs.

Mums nesasniegt ne iecietību, ne lojalitāti, ne integrāciju, ne saliedētību, ne toleranci un cilvēktiesības, ceļot to uz pamatnācijas interešu kauliem. Ja garīgie pamatprincipi ir nonivelēti, tad laicīgajā pasaulē mums neredzēt labklājību un uzplaukumu. Tas jau tika pierādīts „treknajos” gados. Vienalga ir jāatgriežas pie pamatnostādņu ievērošanas. Vispirms jāsāk ar pamatiem, kas ceļami rēķinoties ar latviešu tautas interesēm. Tad arī izzudīs vajadzība Ķīnas mūra celšanā starp tautu un valsti. Bet pašreiz redzams, ka notiek tik vien kā parazītiska Eiropas fondu apgūšana. Šādu jautājumu virspusēja apskatīšana programmu ietvaros, kas atbalstāmas ar Eiropas Fondu līdzfinansēšanu, nav nekāda reāla seguma un risinājuma. Jo pirmā vietā nav pamatnācijas interešu nostādīšana, bet gan Eiropas interešu apmierināšana Latvijā.

Taču runājot par ebreju un latviešu tautu likteņiem. Ebreju tauta piedzīvojusi holokaustu un antisemītismu, taču latviešu tauta genocīdu. Tāpēc abām pusēm, veidotos laba sadarbības saikne. Ja, Jūs uzskatāt Izraēlas piemērus par nevērtīgiem, tad rekomendēju ieskatīties šajā jautājumā no citādākas šķautnes. Ieskatieties vēstures lapaspusēs un salīdziniet, ko piedzīvojusi 2. Pasaules kara laikā ebreju tauta un ko piedzīvojusi latviešu tauta. Un, tad salīdziniet, kāds dzīves līmenis šodien ir Izraēlā un kāds tas ir Latvijā. Manuprāt, tas ir ļoti pat uzskatāms piemērs.

Nedomāju arī, ka mums būtu jāseko nesenajam piemēram piedaloties mākslīgā Dānijas eksperimentā, attiecībā par Latvijas bērnu dzimumaudzināšanas mācīšanu. Vai Latvijā ir problēmas ar dzimumaudzināšanu? Kāds sakars Latvijai ar Dānijas zemo morālo līmeni, kas būtu liekams par piemēru un jāpielāgo Latvijai? Manuprāt, būtu jābūt otrādi, Latvijai kas pamācāms Dānijai par veselīgu dzimumaudzināšanu izlaižot dāņu valodā psihoterapeita J.Zālīša grāmatu „Mīlestības mācība. Dzimumaudzināšana”, kuru LU Medicīnas fakultātes profesors U. Vikmanis novērtējis kā pasaules mērogā izcilu. Tas tikai liecina par kārtējo piemēru par Eiropas fondu apgūšanu. Nauda izmesta vējā, bet kas izdarīts Latvijas interesēs? Latvijas valsts vara uzvedās tā, it kā latviešu tautai nebūtu nekādas pozitīvās vēstures bagāžas un kultūras mantojuma, kuru celt un attīstīt, bet tikai kaut kas pārņemams no citām valstīm un nebūt ne tas kvalitatīvākais un augsta līmeņa. Nu, jā cits jautājums, kā tad būtu ar to Eiropas fondu apzināšanu..

Bet tagad ieskatīsimies jautājumā par saliedēšanu vienotā kultūrā. Šķiet interesanta sakritība 2007. gada kultūras kanons atstats putēšanai plauktā, tad Latvijā ienāk garīga un kultūras vērtību devalvācijas ietvarā ekonomiskā  krīze. Vai Jums ir zināms kāpēc kultūras kanons toreiz netika ieviests?

Ilmārs Latkovskis: Kultūras kanona izveide bija laba toreizējās kultūras ministres Helēnas Demakovas iniciatīva. Kad ministri mainījās, tad arī Kultūras kanons apstājās. Tas patiešām sakrita ar ekonomiskās krīzes laiku. Varbūt tika nolemts, ka kultūra ir nevajadzīga izšķērdība.

SPEKTRS: Tagad Jūs strādājat pie kultūras kanona uzlabošanas darbiem. Kas tieši tiek uzlabots?

Ilmārs Latkovskis: Jau līdz šim paveikto darbu nevajadzētu noniecināt. Darbs ir vienkārši apstājies. Patlaban kultūras kanons ir sastindzis saraksts. Svarīgi, lai kultūras kanons ir iedarbīgs līdzeklis valsts kultūras, izglītības, sabiedrības saliedētības un Latvijas tēla veidošanas politikā. Kultūras ministrijas uzdevums ir līdz 1. februārim izstrādāt koncepciju tālākai kultūras kanona darbībai.

SPEKTRS: Kāda komanda pie uzlabošanas darbiem strādā?

Ilmārs Latkovskis: Galvenā atbildība ir Kultūras ministrijai. Viņi rīkojas sadarbībā ar Izglītības ministriju un dažādiem kultūras nozares cilvēkiem.

SPEKTRS: Kā Jūs domājat, kāpēc Dievs radījis 10 baušļus? Lai ierobežotu? Lai uzspiestu savu suverēno varu? Nē! Dievs radījis 10 baušļus tautas ērtībai, labklājībai un attīstībai. Mūsdienās kristieši raduši teikt „garā un patiesībā” taču ja nezin patiesību- 10 baušļus, Tēvreizi, Dieva Vārdu, tad kādā „brīvības garā” viņi ietu? Tā viegli var nomaldīties neceļos. Nepareiza gara (dēmonu) maldināti ietu ātrā iznīcības ceļā.

Manuprāt, iedvesmojošs ir Igaunijas prezidenta ieviestais politiskais kanons vēstures ietvarā. Katram politiķim bija izdalīts palīgmateriāls Igaunijas valsts nozīmīgos jautājumos, tādējādi liedzot atsevišķiem politiķiem „piešķilt špicku” kā Jūs sakāt, lai neizraisītu ugunsgrēku un neapstādinātu Igaunijas uzņemto politisko kursu.

Kā Jūs domājat, vai nevajadzētu izvaidot arī kādu kopīgu un vienojošu politisko kanonu jeb baušļus? Tādējādi, lai politiķiem pašiem būtu skaidra Latvijas virzība un pārtrūktu tautu plēst ar nejēdzīgām, nedabiskām mūsdienu tendencēm, ierobežojot pamatnācijas pamatnoteikšanās tiesības un attīstību.

Ilmārs Latkovskis: Politiķiem jāievēro visi tie paši principi, kas visiem pārējiem cilvēkiem. Arī desmit baušļi ir attiecināmi uz politisko darbību. Deputātiem saistošs ir Saeimas kārtības rullis, kas regulē ne tikai likumdošanas kārtību, bet nosaka arī deputātu ētiskās uzvedības principus. Neuzskatu, ka tagad būtu izšķiroši ieviest vēl kaut kādus īpašus politiķu uzvedības kodeksus. Ja visus jau esošos priekšrakstus politiķi ievērotu, tad jau būtu gana labi.

Secinājums pēc intervijas: Īpatnēja valdības attieksme pret savu tautu. Liedzot brīvprātīgu tautību – latvietis ierakstu pasē, taču atverot jautājumu par cittautiešu tautības maiņu- latvietis. Ar šādām un jau iepriekš līdzīgām metodēm valsts aicina pamatnāciju būt solidārai, lojālai un vienotai. Ar jaun-pilsoņu un jaun-tautības piešķiršanas Trojas zirgu turpinās latviešu tautas sarūgtināšana, atgrūšana un noniecināšana, tādējādi pastiprinot neticību savai valstij. Tā ir mazohizma paveida vairošana. Un jaunas rases mākslīga izveide, kā Rīgas mērs Ušakovs saka: „Latvijici” Jaušams, ka politiķi tautu uz to gatavo. Nav jautāts, vai pamatnācija, to vēlas, piemēram, aptaujas vai referenduma formā. Vai tautai ir teikšanas tiesības, jautājums paliek neatbildēts.

Nav vairs jābrīnās, ka it kā latviešu tauta bija lēmusi, ka Abrene jāatdod. Vai arī, ka 60% no Latgalē dzīvojušajiem vēlas Latgales autonomiju.

Nav vairs jābrīnās, ka drīz Trojas zirgā jaun-latvieši, pievienosies tam skaitam Trojas zirgā jaun-pilsoņu, kuri vēlēsies Rīgas atdalīšanu no Latvijas un tad varēs teikt, ka to vēlas LATVIEŠI! Bet Latkovska kungs droši vien arī attiecībā par to vien atkārtotu: „Par tautības ieraksta maiņu jau izklāstīju iepriekš.”

______________________________________________

Kāpēc vajadzīgs Latvijas Kultūras kanons?

Raksta autors: Ilmārs Latkovskis, Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijas priekšsēdētājs

Nekaunīgi izvirtuļi! Kaut kā tamlīdzīgi nesen kāds enerģisks opozicionārs no Saeimas tribīnes nokrustīja Kultūras kanona gribētājus. Tikmēr Saeimā un ministrijās aizvien pieņemas spēkā ideja par Latvijas Kultūras kanona atjaunināšanu.

Savulaik Nīderlandē Kultūras kanons ticis radīts, lai karalistes koloniju migrantu pieplūduma dezintegrētajai sabiedrībai radītu priekšstatu, ko nozīmē būt nīderlandietim. Tieši no sabiedrības integrācijas jeb saliedētības viedokļa pie Kultūras kanona atjaunināšanas idejas esam nonākuši arī Latvijā. Saliedētības sabiedrības būtība ir piederības sajūta vienotai kultūras tradīcijai. Dažādu integrācijas projektu biznesā tas regulāri tiek jaukts ar krievu un latviešu mākslotu sajaucēšanu.

Efektīvi funkcionējošs Kultūras kanons, manuprāt, ir prātīgākā alternatīva gūzmai ar it kā sabiedrību saliedējošiem virspusēji sagramstītiem pasākumiem. Ja ir ugunsgrēks, tad gan tas ir jādzēš. Ugunsgrēks bija, piemēram, valodu referenduma laikā, kad dominēja populistiski saukļi un aicinājums uzrādīt skaidru plānu, lai rīt uz pusdienlaiku sabiedrība būtu saliedēta. Lai gan starp sasteigtiem bezjēdzīgiem projektiem bija arī ne mazums labu ideju, taču reti kura no tām skar mūsu sabiedrības sašķeltības pamatcēloņus. Virspusējie saliedētības projekti negādā ugunsdrošību starpnacionālajās attiecībās. Vienā vietā nodzēsīsi, bet atliek kādam plindermanam uzraut špicku citā vietā, un atkal ies vaļā.

Līdz tam nostabilizējusies Latvijas kultūrvēsturiskā telpa padomju varas gados masveidā un strauji piepildījās ar pavisam citas kultūras cilvēkiem. Viņiem nebija nekādas vajadzības apgūt tās zemes, kurā viņi ieradās, gadsimtiem uzkrāto kultūras tradīciju. Viņiem nebija nekādas vēlmes te integrēties. Latvieši un ieceļotāji no paaudzes paaudzē atražoja kultūras, kurām nebija nekā kopīga. Savā dziļākajā būtībā viņi palika svešinieki. Piedodiet, patiešām sāka veidoties kopīgas padomju tradīcijas, kuras dažviet dzīvas joprojām. Taču tām nav nekāda sakara ar kultūru.

Puskrievija

Jauki krievu jaunieši, labu gribēdami, nekādi nesaprot, kāpēc latviešiem kā godīgs sabiedrības saliedētības risinājums nav pieņemami sajaukt krievu un latviešu kultūras, un tad izdalīt ar divi? Viņu nesapratni tikai vairotu jautājums, par kādu krievu kultūru viņi runā – Krievijas vai Latvijas krievu? Ak, jā, kas tā tāda Latvijas krievu kultūra vispār ir? Ļoti labs jautājums. Tas nav jautājums par Puškinu. Tas ir jautājums par tām kultūras vērtībām, kuras krievi radījuši dzīvodami Latvijā. Tas ir jautājums par tām Latvijas krievu kultūras vērtībām un tradīcijām, kuras būtu iekļaujamas mūsu kopīgajā kultūras kanonā. Vecticībnieki? Varbūt.

Latvijas valstij nav jēgas, ja to uztveram kā kaut kādu Puskrieviju. Latvija ir zeme ar savu gadsimtiem veidojušos kultūrvēsturisko tradīciju, kurā dominējošā ir latviešu etniskā tradīcija, taču tajā ir vieta īpatniem vācu, ebreju, krievu u.c. kultūru akcentiem. Tas ir mūsu kopīgās Latvijas kultūras pamats, kuram aicināti pievienoties visi ienācēji un viņu pēcnācēji. Integrēties nozīmē radoši iekļauties gadsimtu gaitā pastāvošajā Latvijas kultūras tradīcijā, nevis paģērēt tiesības atražot savu Krievijas daļu šeit.

Lai iekļautos kādā kultūras tradīcijā, nepieciešams to izzināt, apgūt. Kultūras kanons ir kā tāds kultūras vērtību grozs, kurā atrodam to buķeti, kas raksturo Latvijas kultūru. Tas ir grozs ar dažādiem augļiem, kuri kopumā dod savdabo Latvijas garšu. 2007. gadā ar Kultūras ministrijas gādību tika izveidots Latvijas kultūras kanons. Diemžēl labi iecerētais un izveidotais Latvijas kultūras kanons jau vairākus gadus atstāts papuvē.

Šovasar nepieciešamību pēc Latvijas kultūras vērtību groza atkal uzjundīja Lielbritānijas latvieši. Viņi vaicāja, kuras latviskās kultūras pamatvērtības jāapgūst latviešu diasporas bērniem, lai viņi saglabātu piederības sajūtu Latvijai? Saeimas Sabiedrības saliedētības komisija Kultūras kanona jautājumu aktualizēja no vienotas nācijas stiprināšanas nepieciešamības skatījuma. Taču Kultūras kanonam ir plašāka nozīme. Tas ir jāsaista ar kultūras finansējuma un izglītības programmu prioritātēm. Kultūras kanona zināšanām jāieņem būtiska vieta pilsonības pārbaudījumu eksāmenos. Zinot dāņu pieredzi, mūsu Kultūras kanona atdzīvināšana lieti noderētu arī Latvijas institūtam.

Šobrīd Kultūras ministrija strādā pie Kultūras kanona atjaunināšanas un iedarbināšanas koncepcijas. Politiķi būtu turami pa gabalu no Kultūras kanona satura noteikšanas un ietekmēšanas. Taču viņu uzdevums ir sadarbībā ar ekspertiem radīt stabilu, bet vienlaicīgi arī dinamisku un modernu Kultūras kanona sistēmu. Kultūras kanonam jākļūst par valsts kultūras, izglītības, sabiedrības saliedētības un Latvijas tēla veidošanas politikas ietekmīgu instrumentu.

Diskusiju atklāja komisijas vadītājs I.Latkovskis, un tās dalībniekus uzrunāja Valsts prezidenta likumdošanas un juridiskais padomnieks Edgars Pastars, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, Latvijas Okupācijas muzeja un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta pētnieks Uldis Neiburgs, kā arī Otrā pasaules kara karavīru pārstāvošo organizāciju, Ārlietu ministrijas un sabiedrības pārstāvji.

Diskusijas komisijas vadītājs I.Latkovskis aicināja politiķus un kareivīgu viedokļu cienītājus vispirms mierīgi uzklausīt pašus karavīrus: „Visa līdzšinējā pieredze rāda, ka mēģinājumi Otrā pasaules kara radīto pretnostatījumu atrisināt ar ideoloģiskiem argumentiem un partejisku nostāju ir cietuši neveiksmi. Tāpēc ir laiks citai pieejai.” Vienlaikus komisijas priekšsēdētājs uzsvēra, ka tas nenozīmē vēstures pārvērtēšanu un atteikšanos no ideāliem: „Tas nozīmē – mēģināt sākt ar otra sapratni cilvēciskā līmenī.

Komisijas priekšsēdētājs vērsa uzmanību, ka diskusijas mērķis ir uzsākt sarunu, lai rastu savstarpēju sapratni principiālos pamatjautājumos. „Tas varētu rezultēties ar Saeimas pieņemtu deklarāciju.

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags diskusijā paskaidroja, ka cilvēku laimīgu un mierīgu dzīvi labklājīgā Latvijā var sasniegt vienotā valstī. Taču, ja Latvija paliks sašķelta, tad saskaņā ar Dieva vārdu tā ir lemta bojāejai ilgā agonijas procesā. Vanags arī norādīja, ka mērķis pēc laimīgas un mierīgas dzīves labklājīgā Latvijā nav ne tuvs, ne viegls, bet vērtīgs. Arhibīskaps citējot evaņģēlijā minētos Jēzus Kristus vārdus, viņš skaidroja, ka viens no valsts neveiksmju cēloņiem ir iekšējā sašķeltība.

Ja Latvija paliks sašķelta, tad saskaņā ar Dieva vārdu valstij ir lemta bojāeja. Daļēji tas notiktu garīgu iemeslu dēļ un daļēji politisku iemeslu dēļ, norādīja garīdznieks. Viņš brīdināja, ka tas nenotiks ātri, bet tā būs ilga agonija vairāku paaudžu garumā.

Tomēr kara veterānu rokās kaut kādā mērā ir iespēja nepieļaut šāda scenārija īstenošanos, jo līdz ar pretējās pusēs karojošo veterānu izlīgumu var sākties plašāka Latvijas iedzīvotāju izlīdzināšanās. „Ja jūs to spēsiet, varbūt spēs arī citi,” uzsvēra Vanags.

„Pārvērtībām jānotiek mūsu sirdīs, prātos,” piebilda arhibīskaps, skaidrojot, ka iekšējā cīņa var būt ļoti smaga.

Ar aicinājumu Saeimai izstrādāt deklarāciju sabiedrības saliedēšanai klajā nāca Valsts prezidents Andris Bērziņš.

„Raugoties topošajā 2013.gada valsts budžeta projektā, var secināt, ka sabiedrības integrācija nākamajā gadā mūsu valstī būs beigusies,” pēc tikšanās ar atbildīgo ministriju pārstāvjiem jaunās rudens sesijas pirmajā komisijas sēdē sacīja Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijas priekšsēdētājs Ilmārs Latkovskis trešdien, 5.septembrī,-ziņo spektrs.com/Saeimas kanceleja.

Sabiedrības saliedētības komisijas vadītājs Ilmārs Latkovskis ziņo, ka budžeta projektā nav iekļauti tādi projekti kā vasaras nometnes Īrijas latviešu bērniem Latvijā, latviešu valodas apguvei veltītas programmas, mazākumtautību dienas iedibināšana, kā arī ārpusskolas pasākumu programmas, kas veicinātu sadarbību starp dažādu tautību skolēniem.

Kultūras ministrijas Sabiedrības integrācijas departamenta direktore Ruta Klimkāne, norādīja, ka 2012.gada budžeta grozījumos no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem Kultūras ministrijai paredzēts piešķirt gandrīz simts tūkstošus latu, lai īstenotu vairākus integrācijas projektus. Taču 2013.gada valsts budžeta plānā šāds finansējums nav atvēlēts, pauda R.Klimkāne, kas nozīmē, ka vairāki aizsākti projekti turpmāk netiks īstenoti.

Sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktore Aija Bauere teica, ka Sabiedrības saliedētības komisijas deputāti vienojās uzturēt iepriekš izvirzītās prioritātes sabiedrības saliedētības jomā un aicināt Ministru prezidentu pārskatīt sabiedrības saliedētības veicināšanai atvēlētā finansējuma apjomu.

Politiķiem, tāpat kā visiem cilvēkiem Latvijā, jāatrod kopīgais, kas balstās daudz dziļāk cilvēciskajā būtībā, tāpēc ir nepieciešams pastiprināt garīgo dimensiju politikā,-ziņo spektrs.com/diena.lv

“Garīgums un kultūra ir tās būtiskās lietas, kas cilvēkiem un politiķiem var dot kvalitatīvi jaunu saprašanās iespēju,” uzskata Saeimas deputāts Ilmārs Latkovskis (VL-TB/LNNK). Šis būs galvenais sarunu temats otrdien Rīgas pilī gaidāmajā politiķu un garīgo līderu diskusijā Garīgā dimensija un politika, kuru rīko Valsts prezidenta kanceleja sadarbībā ar Saeimas Pilsonības likuma izpildes komisiju, kas jau drīzumā tiks pārdēvēta par Sabiedrības saliedētības komisiju.

Diskusijā piedalīsies Romas Katoļu Baznīcas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas mācītājs Juris Rubenis, Rīgas un visas Latvijas Metropolīts Aleksandrs, Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas centrālās padomes priekšsēdētājs tēvs Aleksejs Žilko un Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis. Ar prezentāciju par komisijas darbību uzstāsies deputāts Vladimirs Reskājs (SC), plānota deputāta Vladimira Nikonova (SC) prezentācija par vecticībniekiem, kā arī arhitekta Pētera Blūma prezentācija par garīgo dominanti pilsētas arhitektūrā. Dalībnieku vidū būs arī parlamentā pārstāvēto politisko spēku frakciju pārstāvji Valdis Zatlers (ZRP), Einārs Cilinskis (VL-TB/LNNK) un Ingmārs Līdaka (ZZS). Aicināto vidū ir arī Dzintars Zaķis (Vienotība) un Jānis Urbanovičs (Saskaņas centrs).

Jautāts, kādiem tematiem diskusijā plānots pieskarties, komisijas vadītājs I.Latkovskis skaidroja, ka pamatā tiks runāts par to, kā politikai piešķirt vairāk garīguma, vienlaikus aicinot, “lai garīdznieki no savas puses izsakās ne tikai Ziemassvētkos, bet palīdz veidot arī jaunu garīgo aristokrātiju”. Viņaprāt, lai risinātu esošās problēmas sabiedrības saliedētības jomā, nepieciešama jauna pieeja arī politiskajā domāšanā. “Politiķiem jārod iespēja pacelties pāri partejiskai domāšanai. Pretēju viedokļu sadursmē savas iespējas ir izsmēlusi pieeja, kas savus uzskatus pamato tikai ar savu taisnību, kas balstās juridiskos pantos un atšķirīgā vēstures interpretācijā,” teica I.Latkovskis.

Jautāts, kādēļ šādai tikšanās reizei starp deputātiem un garīdzniekiem ir izraudzīta tieši Rīgas pils un iesaistīts ir arī Valsts prezidents Andris Bērziņš, I.Latkovskis skaidroja, ka “A.Bērziņam šie jautājumi ir interesējuši vienmēr”. Deputāts ar prezidentu pārrunājuši šos jautājumus arī pirms vairāk nekā mēneša, turklāt, kā norādīja I.Latkovskis, prezidenta klātbūtne šādās tikšanās reizēs “piešķir lielāku svaru”. Komisija uzaicinājusi A.Bērziņu piedalīties diskusijā un tieši prezidents esot bijis tas, kurš ierosinājis to rīkot pie viņa Rīgas pilī.

Arī nākotnē plānotas līdzīgas diskusijas, piemēram, ar kultūras darbiniekiem vai nevalstisko organizāciju pārstāvjiem. Arī tās plānots rīkot ārpus parlamenta, turklāt A.Bērziņa līdzdalību, taču vēl neesot panākta vienošanās par norises laiku.

Komisijas uzdevums ir veidot jaunu dialogu sabiedrības saliedētībai. Tās darbības ir divas. Pirmais – nacionālā vienotība starpnacionālajā aspektā, otrais – nācijas vienotība globālajā aspektā, jo ir jācenšas atgriezt atpakaļ vismaz daļu to cilvēku, kas devušies prom no Latvijas.

Sakarā ar to, Rīgas pilī 7 februārī notika diskusija „Garīgā dimensija” (video) kuras laikā politiķi un garīdznieki apsprieda Latvijas saliedētības jautājumu. Mācītājs Juris Rubenis piedāvājis „Labas gribas manifestu”, kas aicinās uz izlīgumu visu tautību cilvēkus Latvijā. Rubenis mudina atteikties no egocentriskiem mēģinājumiem ar vēstures faktiem pierādīt, kura no tautām vairāk cietusi. Pārstāt kultivēt agresiju un naidu.

Rubenis aicinājis savu viedokli izteikt arī kultūras cilvēkiem, mācītājiem un politiķiem.

>>Garīdznieki un politiķi aicina uz morālo izlīgumu<<

KULTŪRAS CILVĒKU VIEDOKLIS

Operas direktors Andrejs Žagars

„Māka konfliktus atrisināt mierīgi latviešiem palīdzēja izvairīties no asiņainām sadursmēm 90.gados. Uzskatu, ka šodien mēs vēlreiz varam pierādīt, ka spējam runāt ar tiem, kas pagaidām mūs nesaprot. Tā attiecību vēsture rāda, ka mēs varam sāpīgus jautājumus risināt civilizēti un bez fiziskas vardarbības. Bez agresīva uzbrukuma. Jo tiešām ticības un kultūras ir ļoti atšķirīgas, bet mēs esam varējuši kaut kā sadzīvot. Un es domāju tas ir tikai laika jautājums. Ir jābūt ļoti striktai nostājai tagad. Jautājums – vai krievu valodai nav jābūt kā otrai valsts valodai, domāju, ka nākamajos desmit, 15 gados vairs neatgriezīsies,” spriež Latvijas Nacionālās operas direktors.

Dzejniece Māra Zālīte

„Lai Latvijā panāktu sabiedrības izlīgumu, vēl vajadzīgi daudzi priekšnoteikumi, un to nevar panākt ar vienu deklaratīvu dokumentu. Šāds izlīgums, protams, būtu vajadzīgs. Taču, lai izlīgtu, divām pusēm ir jāvienojas par kopīgām vērtībām, nepieciešams saskaņot šo vērtību izpratni un novērst neizpratni. Vai tas iespējams deklaratīvi vai tomēr tas ir kāda ilgstošāka procesa – pārrunu, diskusiju, izglītošanās – rezultāts? Lai izlīgums notiktu, vēl vajadzīgi daudzi priekšnoteikumi. Šobrīd ir tā, ka mana seja ir pavērsta pret Rietumiem, bet mana potenciālā dialoga partnera seja – uz Austrumiem, jo ar fizisko ķermeni viņš dzīvo Latvijā, taču sirds viņam ir Krievijā. To nevar nokārtot ar vienu deklaratīvu dokumentu. Man tomēr nav pieņemama doma: “beigsim rakņāties vēsturē”". “Es to nevaru pieņemt, jo šāda rīcība nozīmētu uzvilkt uz acīm mankurtisma maisu. Tieši vēstures izvērtējumā šeit ir lielākā plaisa, jo ir daži mezgla punkti, kurus krievi nepieņem, bet latvieši uz tiem konceptuāli balstās. Izlīgums nebūs iespējams, kamēr pastāvēs dažādas izpratnes par pamatjautājumiem,” uzsver literāte.
Taču dzejniece apsveic Valsts prezidenta paspārnē tapušo „Labas gribas aicinājumu” kā pirmo soli.

POLITIĶU VIEDOKLIS

Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta deputāts

Apsveicami pēdējā laikā vērojamie aicinājumi no sabiedrības garīgo līderu puses meklēt kopsaucējus starp dažādu tautību Latvijas ļaudīm, kopīgi vēršoties pret jebkādām naida, agresijas un sabiedrības šķelšanas izpausmēm. To atspoguļo pie Valsts prezidenta parakstītais t.s. Labas gribas manifests.

Taču kādēļ daļā Latvijas pilsoņu ir iesakņojusies ideja, ka nepiedalīšanās referendumā vai piedalīšanās galēji obstruktīvā manierē ir solis uz izlīgumu un mieru?
Taču šī tīri mehāniskā situācijas modelēšana nebalstās uz reālo apstākļu izvērtējuma – kā Latvijas valsts ir tapusi, kāda bijusi tās vēsture, kādā ārpolitiskajā kontekstā mēs dzīvojam, kādas ir latviešu nācijas nākotnes izredzes, un kādas ir mūsu kaimiņvalstu intereses. Un, pirmkārt, ir jāvaicā – kāda ir mūsu lielās kaimiņvalsts Krievijas vīzija un intereses? Jo, visticamāk, ka tad, ja Krievijas valsts jau kopš neatkarības atjaunošanas nebūtu apšaubījusi Latvijas okupāciju un mūsu valsts tiesisko pēctecību, nekādu integrācijas grūtību Latvijas krieviem nebūtu. Jo nebūtu milzīgā propagandas aparāta, kas viņu pašu dzimtajā valodā dienu no dienas dimdina saukļus par tautiešu apspiešanu tuvējās ārzemēs, vēstures pārrakstīšanu un rusofobiju. Bez aktīvas Krievijas piepūles vecā padomju narratīva uzturēšanā šis stāsts agri vai vēlu zaudētu savas saknes un izsīktu.

Raivis Dzintars Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!”-TB/LNNK līdzpriekšsēdētājs

„Jura Rubeņa rosināto Labās gribas manifestu uzskatu par gaišu un pozitīvu notikumu, jo mērķis ir tiešām labs. Saticība un iejūtība pretrunu pilnajā laikā ir ļoti būtiska. Paziņojumā sacīts: „Mēs uzskatām, ka mīlēt Latviju un rūpēties par tās nākotni nozīmē mīlēt un cienīt tās unikālo vēsturi, latviskās tradīcijas, kultūrtelpu un latviešu valodu.” Tieši tas arī visvairāk pietrūkst, lai Latvija šodien būtu vienota un stipra.

Lai arī morāli ļoti atbalstu manifesta ideju, parakstīt to attur vairāki neskaidri jautājumi.

1) Ko ietver apņemšanās „ieguldīt savus spēkus, lai veicinātu izpratni un izlīgumu starp dažādiem Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem”? Kāds izskatītos izlīgums starp Latviju mīlošiem cilvēkiem un tiem, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā? (Tādi ir un to diez vai var noliegt…) Par ko viņi izlīgtu? Kurš atteiktos no savstarpēji izslēdzošā Latvijas nākotnes redzējuma? Starp citu – kāds pirms neatkarības atjaunošanas izskatītos izlīgums starp tautas fronti un interfronti?

2) Neskaidrības rada arī cits fragments: „Mēs apzināmies, ka vienīgais ceļš, kā pārspēt pretrunīgās pagātnes pēdas, ir savstarpēja piedošana un atsacīšanās no rēķināšanas – kurš vairāk vainīgs?” Manuprāt, lai kāds kādam piedotu, kādam kaut kas ir jānožēlo un jāatzīst kļūdas. Tekstā nav skaidrs, par kurām kļūdām ir runa. Ja par „kļūdu” nosauktu pārkrievošanu, kas kopš okupācijas laikiem nekad nav beigusies, tad jājautā, kurš ir tiesīgs to piedot vai nepiedot? Ko ietvertu piedošanas fakts? Un par ko piedošana būtu jālūdz tiem iedzīvotājiem, kas turas pie latviskas Latvijas mērķa? Kur ir viņu „nesalīdzināmā” vaina?

Es lūgtu piedošanu par jebko un piedotu jebkam, ja tas nozīmētu latvisku Latviju. Bet vai nav tā, ka šādu „izlīgšanas un savstarpējās piedošanas” manifestu kāds var uztvert kā samierināšanos…? Samierināšanos, ka divvalodības un divkopienu sabiedrības centieni Latvijā ir norma…?

Priecājos par visiem labās gribas cilvēkiem, kas manifestu ir parakstījuši un parakstīs. Pats parakstītos nekavējoties, ja atrastu tajā trīs skaidrus pamatprincipus:

1. Ikviens ir mūsējais, kurš savos darbos un attieksmē atbalsta latviešu tautas, tās valodas un kultūras stiprināšanu kā Latvijas valsts pastāvēšanas galveno jēgu. Viņš ir mūsējais, daļa no valsts – neatkarīgi no tautības, ieceļošanas laika un veida.

2. Uzskatu un pārliecības pretrunas, kas vēstures notikumu rezultātā veidojušās mūsu sabiedrībā, ir risināmas politiskā līmenī, sadzīviskā telpā stiprinot saticību, iejūtību un cilvēcīgas attiecības. Šāda attieksme veidojama bērnu drošības un labsajūtas vārdā.

3. Nekas no šī nevar tik tulkots tā, lai apšaubītu Latvijas valsts pastāvēšanas jēgu un latvisku Latviju kā pilsoņu kopīgi veicamu misiju.

ZZS frakcijas vadītājsAugusts Brigmanis

Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) frakcijā apspriests Valsts prezidenta Andra Bērziņa atbalstītais „Labās gribas manifests„, un deputāti vienojušies, ka katrs varēs rīkoties pēc saviem ieskatiem,
„Uz frakcijas sēdi katram deputātam sagatavots manifesta teksts, lai ar to varētu iepazīties. Frakcija secinājusi, ka jau dokumenta virsrakstā minēts – tas ir “labas gribas” manifests, tāpēc “te nevar būt runas par kaut kādu partijas diktātu”.
Būtība nav tajā, ka kāds publiski ies paspīdēt un celt to karogu, bet parakstīs dokumentu, kam piekrīt iekšēji,” sacīja Brigmanis.

Domes priekšsēdētājs Uldis Sesks

„Labas gribas manifestu” parakstījuši astoņi no 12 sēdē klātesošajiem Liepājas domes deputātiem.
“Pievienojos idejām, kas izteiktas manifestā, lai šajā sarežgītajā laikā vairotu saprašanos starp atšķirīgiem cilvēkiem un domām, un mēs visi spētu pārvarēt pretrunu spriegumu,” pēc dokumenta parakstīšanas sacīja domes priekšsēdētājs Uldis Sesks.

Manifestu neparakstīja četri opozīcijas deputāti – visi apvienības “Saskaņas centrs” (SC) pārstāvji – Naums Vorobeičiks, Romāns Miloslavskis un Sergejs Dikterjovs, kā arī no “Osipova partijas” saraksta ievēlētā Elita Kosaka.

Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (V)

Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (V) ar savu parakstu apliecina atbalstu „Labas gribas manifestā” paustajām vērtībām un nostājai.
Saeimas priekšsēdētāja norāda: “Manifestu parakstīšu, jo piekrītu, ka Latvijas nākotne ir mūsu pašu rokās un mūsu valsts var attīstīties tikai savstarpējas cieņas, sapratnes un miera apstākļos. Pievienojoties manifestu parakstījušo cilvēku lokam, vēlos akcentēt, ka šīs vērtības īpaši svarīgi ir apzināties pirms gaidāmā referenduma par mūsu valsts pamatiem – latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Vienmēr esmu uzsvērusi, ka Latvija – tie esam mēs katrs. Sava valsts – tas ir ikkatra individuāls un visas tautas kopīgs nopelns, un tikai kopīgiem spēkiem spēsim mūsu Latviju veidot par plaukstošu vietu, kur katrs jūtas piederīgs, pārliecināts un gaidīts,” uzsver Āboltiņa.

Andrejs Klementjevs (SC) Apvienība “Saskaņas centrs”

„Par „Labās gribas manifestu” Mums viss skaidrs, mēs esam gatavi rīkoties pēc šī manifesta – nav ko parakstīt, vajag izpildīt. Piemēram, ja viens no jautājumiem, ko mēģināts risināt ar manifestu, ir minoritāšu jautājums, tad to ir jārisina”, sacīja Saeimas deputāts.

Premjers Valdis Dombrovskis (V)

Premjers Valdis Dombrovskis (V) izvairīgi komentē gatavību likt savu parakstu zem Valsts prezidenta kancelejas atbalstītā Labas gribas manifesta par sabiedrības saliedētību.

Premjers, tiekoties Rīgas pilī ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu, žurnālistiem sacīja, ka pozitīvi vērtē manifesta ideju, tomēr no skaidras atbildes, vai grasās to parakstīt, izvairījās. “Jāatzīst, ka dažāda veida uzsaukumu, manifestu un aicinājumu mums pašreiz ir pietiekami, un arī esmu izplatījis aicinājumu piedalīties referendumā un balsot “pret” [valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai],” sacīja Dombrovskis.

Ilmārs Latkovskis: Par „Labās gribas manifestu”, naidu un piedošanu

Labas gribas manifests (turpmāk – Manifests) jau vienojis daudzus cilvēkus. Dažiem gan tas raisījis arī aizdomas un neizpratni. Tāpat kā mūsu ikdienišķajās attiecībās, arī Manifestā daudziem visgrūtāk pieņemt vārdus par izlīgumu un piedošanu.
Vai tagad piedosim un aizmirsīsim okupāciju un deportācijas? Vai tas ir aicinājums kļūt par mankurtiem? Vai tagad izlīgsim ar Latvijas valsts pretiniekiem?
Uz šiem un līdzīgiem jautājumiem varu atbildēt vienkārši un skaidri. Vēsturi aizmirst nevajag un nedrīkst – nedz okupāciju, nedz deportācijas. Manifests neprasa izlīgt uz Latvijas valsts vai latviešu valodas statusa kaut daļējas upurēšanas rēķina. Šis Manifests nav politisks izlīgums. Politiskais izlīgums varētu sekot pēc tam. Manifests aicina uz morālu, cilvēcisku izlīgumu starp indivīdiem. Jo vairāk cilvēku būs gatavi savstarpējam izlīgumam, jo vairāk varēsim arī runāt par pilnīgāku izlīgumu starp tautām.
Tāpat mēs nevaram izlīgt to cilvēku, kuri bijuši deportāciju īstenotāji un upuri, vietā. Mēs nevaram viņu vietā ne piedot, ne lūgt piedošanu.
Morālais izlīgums nozīmē apņēmību nomierināt naidu, kas tiek atražots jau trešajā vai ceturtajā paaudzē pēc traģiskiem vēsturiskiem notikumiem. Morālais izlīgums ir spēja neatbildēt ar naidu uz naidu, ar agresiju uz agresiju, ar izsmieklu uz izsmieklu.
Morālais izlīgums neprasa noliegt okupāciju, tas prasa nelikt justies vainīgam par okupāciju krievu jaunietim, kurš dzimis Latvijā. Ja mūsu izlīguma spējas augtu, tad būtu jāatsakās no 16. marta un 9. maija veterānu dēvēšanas par fašistiem un okupantiem, vienojoties sapratnē, ka gan vieni, gan otri ir vēsturiskas traģēdijas upuri.
Vai kāds var iedomāties vienu latviešu cilvēku kādam sarkanarmiešu veterānam pēkšņi sakām: “Piedod, man līdz šim nekad nebija ienācis prātā, ka būtībā arī tu esi nežēlīgu vēsturisku notikumu upuris… kāds gan tur okupants.” Un viņš to pasaka bez izsmiekla. Un vai tas krievu veterāns spētu to novērtēt? Grūti. Vieglāk ir būt varoņiem, kuri turpina karot ar muti, nevis – upuriem, kuri izlīgst. Cilvēkam ar bravūras masku nenāk prātā, ka varonība varbūt ir arī atzīt savu upura ievainojumu.
Tagad dzirdu daudz runājam par krievu aizvainojumu. Ar šausmām domāju, cik latviešiem pietiks spēka neatbildēt ar savu, ar referendumu mestā izaicinājuma aizvainojumu un neuzticību. Tieši tāpēc aicinu uz izlīgumu, jo negribu, lai manu tautu pārņem naids un aizvainojums. Aizvainojums ir vājums, kas ilgstoši kultivēts degradē pašu aizvainoto. Lai cik pamatots arī būtu tavs aizvainojums, agri vai vēlu tas pāraug netikumā.
Izlīgums ir vienīgais glābiņš arī aizvainotām politiskajām personālijām. Mazi cilvēki ar uzaudzētu aizvainojumu var sastrādāt lielas vēsturiskas traģēdijas. Arī Latvijas politikā var redzēt, kādus apgriezienus sāk uzņemt personiskā aizvainojumā taisīta politika. Tas var izvērsties milzīgā destruktīvā enerģijā.
Dažs jūtas tik nevainojams, ka nespēj iedomāties, par ko gan viņš varētu prasīt piedošanu kādam krievam, latvietim vai ebrejam? Bet varbūt nevajag būt lepnam atvainoties par to nevīžību, kad vieglu muti esi metis visus krievus, latviešus vai ebrejus pār vienu kārti.
Morālais izlīgums nav nekāda lielās politikas vai vēstures notikumu bīdīšana. Tās ir vienkāršas mūsu ikdienas saskarsmes lietas.
Politiskais izlīgums ir nākamais solis. Tad varēs arī vienoties par okupāciju, par dažādiem politiskiem lēmumiem un likumiem. Ja būs morālais izlīgums, tas būs pavisam cits fons politiskajam dialogam, kas šobrīd atrodas strupceļā un aizvien vairāk iegūst destruktīvus apgriezienus. Okupācijai un deportācijām ir nopietnas sekas, bez kuru apzināšanās nevar adekvāti izvērtēt šīsdienas politisko situāciju. Taču naids nav labs sabiedrotais, lai izvērtētu vēsturi un pieņemtu viedus un taisnīgus politiskos lēmumus.
Politiķiem un žurnālistiem šis Manifests ir nopietns apgrūtinājums neizmantot agresīvu un izsmējīgu retoriku. Tas patiešām atņem spēcīgus cīņas ieročus. Bet tas arī samazina naida vairošanas iespējas. Un tas ir ļoti svarīgi – šeit un tagad Latvijā.
Cilvēki piekrītoši māj ar galvu, kad dzird apgalvojumus, ka krīzes pamatā vispirms ir morālā krīze, un tikai tad seko ekonomiskā un politiskā krīze. Bet, kad grib tikt galā ar krīzi, šie paši cilvēki nespēj pieņemt, ka ir jāsāk tieši ar morālo izlīgumu. Maini pats savu attieksmi pret pasauli, tad pēkšņi mainīsies arī tavs pretinieks, Latvija un visa apkārtējā pasaule.
Pēc referenduma jau nekas nebeigsies, saspīlējums neizgaisīs pats no sevis. Latviju sagaida ļoti nopietni politiskie un ekonomiskie pārbaudījumi, kas nebūs atkarīgi no mums pašiem. Cik garīgi stipri un vienoti varam būt šos pārbaudījumus sagaidot, tas gan ir atkarīgs no mums pašiem.

Diskusijā piedalījās Romas Katoļu Baznīcas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas mācītājs Juris Rubenis, Rīgas un visas Latvijas Metropolīts Aleksandrs, Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas centrālās padomes priekšsēdētājs tēvs Aleksejs Žilko un Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis. Ar prezentāciju par komisijas darbību uzstājās deputāts Vladimirs Reskājs, tika demonstrēta deputāta Vladimira Nikonova prezentācija par vecticībniekiem, kā arī arhitekta Pētera Blūma prezentācija par garīgo dominanti pilsētas arhitektūrā. Dalībnieku vidū bija arī parlamentā pārstāvēto politisko spēku frakciju pārstāvji Valdis Zatlers, Einārs Cilinskis un Ingmārs Līdaka.

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Juris Rubenis aicināja uz morālo izlīgumu aicinot pievienoties „Labas gribas manifestam. Sagatavoto dokumenta projektu Rubenis nodeva Saeimas Pilsonības likuma izpildes komisijas vadītājam Ilmāram Latkovskim (“VL”/”TB”/LNNK), kurš kopā ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu rīkoja diskusiju. Valsts prezidents Andris Bērziņš diskusijas “Garīgā dimensija un politika” noslēdzot atzina, ka šāda Rubeņa “iniciatīva šajā brīdī ir ļoti būtiska”.

AUDIO Gariga_ dimensija_un_politika_Juris Rubenis  -”Garīgā dimensija un politika” Juris Rubenis aicina piedot cits citam un parakstīt “Labas gribas manifestu.”

AUDIO politiķis Valdis Liepiņš Gariga_ dimensija_un_politika_Valdis_Liepins ”Garīgā dimensija un politika” Valdis Liepiņš aicina izvērtēt kuram piedot un par ko piedot.

AUDIO LBD Pēteris Sproģis Gariga_ dimensija_un_politika_LBD_Peteris_Sprogis ”Garīgā dimensija un politika” Pēteris Sproģis aicina saskatīt Latvijas nākotnes vīziju, kurai sekot.

Valdis Zatlers “Garīgā dimensija un politika”: vienlīdzības starp krieviem un latviešiem nebūs nekad!

VIDEO/ZIŅA 

Valsts prezidents Andris Bērziņš

Diskusiju ievadot prezidents teica: “Es ļoti augsti novērtēju Sabiedrības saliedētības komisijas izveidošanu un redzu, ka kopā ar Latvijas politiķiem, ar garīgajiem līderiem, mēs varam uz šīs komisijas bāzes veidot mūsu turpmāko saskaņoto attīstību. Gribētu novēlēt visiem panākumus šajā ceļā, jo cita ceļa mums nav. Kā mērķi visam šim darbam redzu cilvēcīgu un panākumiem bagātu sabiedrību.”

Komisijas vadītājs Ilmārs Latkovskis

Topošās Sabiedrības saliedētības komisijas vadītājs Latkovskis uzsvēra: “Latvijai ir vajadzīga jauna garīgā elite!” Deputāts uzskata, ka līdzšinējās politikas iespējas jauna dialoga radīšanai ir izsmeltas. Patlaban esot iespējams radīt tikai vēl “niknākas un trulākas sadursmes” sabiedrībā. Latkovskis aicināja garīdzniekus, zinātniekus, māksliniekus, kultūras jomas pārstāvjus un politiķus iesaistīties valstiskos un neformālos projektos, veidot domubiedru grupas sabiedrības saliedēšanai.

Latvijas metropolīts Aleksandrs

Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs norādīja, ka svarīgākais pārbaudījums Latvijā ir atrast kopsaucēju daudznacionālas sabiedrības vienotībai. “Valsti veido tās tauta, iedzīvotāji, kuri pārstāv dažādas etniskās kopienas ar savām tradīcijām. Šobrīd valdošā spriedze parāda, cik būtiski ir saskatīt un meklēt iespējas cilvēku apvienošanai, kuri dažādo politisko mērķu dēļ ir sašķelti dažreiz pat naidīgās grupās. Ne vien labklājība spēj mainīt sabiedrības noskaņojumu, jo būtiskākais ir garīgās vērtības. ” sacīja metropolīts.

Arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs

Romas katoļu baznīcas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs diskusijā uzsvēra, ka valodas jautājuma izmantošana politiskiem mērķiem ir amorāla rīcība un grēks.

Stankevičs uzskata, ka līdz šim Latvijā nav bijis “nopietna dialoga” valodas jautājumā, tādēļ tas ir saasināts. Savu pienesumu tam devuši arī politiķi, kas valodas jautājumus izmantojuši politiskiem mērķiem, lai piesaistītu vēlētājus un gūtu lētu popularitāti. “Cilvēku naidošana ir amorāla. Šī [valodas] jautājuma izmantošana politiskā labuma gūšanai ir amorāla, no reliģiskā skatpunkta – grēks. Attiecībā uz valodu Latvijā tiek piemēroti dubultstandarti, proti, sankcijas tiek ierosinātas par krievu valodas lietošanu, bet netiek vērstas pret, piemēram, zviedru vai angļu valodu. Arī latvieši jūtas apdraudēti, ir uzplēstas padomju laika rētas, un pieaug neuzticēšanās pret krievvalodīgajiem. Tā visa dēļ cilvēkos sakrājas “rūgtums un sašutums”. Mums kopīgiem spēkiem jādara viss iespējamais, lai šīs emocijas nomierinātu un nepieļautu konflikta eskalāciju. Abām pusēm jāsēžas pie sarunu galda un jākļūst par sabiedrotajiem “ugunsgrēka dzēšanā”. Pirmais solis no valsts puses krieviski runājošo virzienā varētu būt brīvdienu pasludināšana pareizticīgo Ziemassvētkos, lai “cilvēki sajūtas uzklausīti, nevis tiek dēvēti par okupantiem”. Savukārt krievvalodīgajiem jāsaprot, ka Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kur latvieši jūtas kā mājās un nevēlas, lai viņiem, līdzīgi kā padomju gados, uzspiež krievu valodu.
Krīze ir ne tikai ar ekonomiskiem, bet arī morāliem un garīgiem cēloņiem. Kamēr cilvēkā nebūs iekšējā goda prāta, nekādi kontroles mehānismi nelīdzēs,” teica Romas katoļu baznīcas arhibīskaps.

LABAS GRIBAS MANIFESTS

Mēs, Latvijas pilsoņi un iedzīvotāji, apņemamies ieguldīt savus spēkus, lai veicinātu izpratni un izlīgumu starp dažādiem Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem. Šādam izlīgumam nepieciešams ne mazāk drosmes kā Atmodas laikos. Tomēr mēs uzskatām, ka katram, kam patiešām rūp Latvijas nākotne, jābūt gatavam darīt visu, lai samierinātu cilvēkus, radītu lielāku savstarpēju sapratni un iecietību.

Mēs visi esam cilvēki, savā dziļākajā būtībā vienādi vērtīgas būtnes, katrs ar saviem izaicinājumiem un tiesībām īstenot savus sapņus.

Katram no mums ir iespējas augt, īstenot mūsu garīgos uzdevumus. Tas nenozīmē meklēt vienkāršotas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem, bet mācīties kļūt redzīgākiem, saprotošākiem, atvērtākiem, iecietīgākiem, vairāk realitātei pamodinātiem cilvēkiem.

Mēs esam vienojušies kopīgā mīlestībā un cieņā pret Latviju kā mūsu visu dzimteni. Mēs uzskatām, ka mīlēt Latviju un rūpēties par tās nākotni nozīmē mīlēt un cienīt tās unikālo vēsturi, latviskās tradīcijas, kultūrtelpu un latviešu valodu. Mīlēt Latviju nozīmē mīlēt un cienīt citas Latvijas telpā mājojošās tradīcijas un kultūras, visu tautību cilvēkus, kam Latvija ir mājas.

Pilnvērtīga sabiedrības integrācija ir iespējama tikai sasniedzot dziļāku un plašāku apziņas attīstības līmeni. Tāpēc mēs izvēlamies nekultivēt cilvēka zemākos instinktus un ēnas, bet veicināt mūsu visu izaugsmi.

Mēs apzināmies, ka agresija un naids vienmēr pagriežas pret tiem, kas to iniciējuši. Mīlestībā pret Latviju, mēs apņemamies neveicināt naidu, agresiju un neiecietību. Mēs atsakāmies gūt labumu no bailēm un lietot agresīvu leksiku. Mēs mācīsimies agresīvi nereaģēt uz agresiju, ko pauž radikāli un neiecietīgi cilvēki.

Mēs uzskatām, ka jebkura problēma ir atrisināma savstarpējas cieņas un atbildības pilnā dialogā starp ieinteresētajām pusēm. Mēs vēlamies pārspēt katrs savu egocentrismu ar pārliecību, ka tas ir īstais ceļš pretī lielākam mūsu sabiedrības briedumam un brīvībai.

Mēs dzīvojam sarežģītā pasaulē, taču uzskatām, ka mūsu aicinājums ir celt tiltus starp atšķirīgiem cilvēkiem arī tad, ja tas nozīmē atstāt komforta zonu, kļūt neaizsargātam, ievainojamam un panest pretrunu spriegumu.

Mēs apzināmies, ka sevī nesam redzamas un neredzamas, apzinātas un neapzinātas pagātnes pēdas un ievainojumus. Mēs apzināmies, ka vienīgais ceļš kā pārspēt pretrunīgās pagātnes pēdas ir savstarpēja piedošana un atsacīšanās no rēķināšanas – kurš vairāk vainīgs.

Mēs apzināmies, ka piedošanas mācīšanās prasa daudz pūļu un laika, bet mēs vēlamies to īstenot mūsu Latvijas valsts, sabiedrības un mūsu bērnu nākotnes vārdā, un tādēļ aicinām visus labas gribas cilvēkus, kuriem dārga Latvijas nākotne, pievienoties šim aicinājumam, apliecinot to ar savu parakstu.
>>LABAS GRIBAS MANIFESTS- Kultūras cilvēku un politiķu viedoklis<<