Iedziļinoties viedokļos bija jaušamas divas grāvī braukšanas metodes. Viena- opozicionāri argumentējot „pret” galvenokārt žēlojās, ka Latvijas valstī nevienam nav tiesības brīvi izvēlēties, kādai tautībai vēlas piederēt apjaušot savu pašidentificēšanos. Piemēram, ja cilvēks pārvalda latviešu valodu un „jūtas” piederīgs latviešiem, tad kāpēc gan viņam to liegt apliecinot tautību „latvietis” pasē?

Otra grāvī braukšanas metode arī starp pozīcijā esošajiem – pases būtību vienkāršojot līdz identifikācijas kartes jeb braukšanas biļetes uzrādīšanai ārvalstu robežu šķērsošanas laikā.

Vairāki deputāti uzskatīja, ka tautības apliecinājums pasē „latvietis” būtu uzskatāms par mazākumtautību diskriminējošu,-ziņo spektrs.com

Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vārdā – (RP) deputāts Edmunds Demiters:

„Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija šā gada 2.oktobrī izskatīja likumprojektu „Grozījums Personu apliecinošu dokumentu likumā”. Grozījumu būtība ir atļaut pasu turētājiem iespēju ierakstīt pasē tautību. Komisija pieņēma lēmumu šo likumprojektu neatbalstīt un bija vairāki iemesli.

Pirmais – vēsturiskais. Jau tālajā 1927.gada 21.aprīlī Ministru kabinets pieņēma noteikumus „Par iekšzemes pasēm”, kuros bija rakstīts, ka šāda iespēja pasē minēt savu tautību nav. Iespēja tika atjaunota līdz ar Latvijas okupāciju, saskaņā ar Latvijas PSR Tautas komisāra padomes 1941.gada 20.marta lēmumu. Savukārt, 1992.gada parauga pasēs, pēc inerces, šāda iespēja saglabājās. Savukārt, jāmin vēl arī starptautiskie apsvērumi. Ja salīdzinām un paskatāmies, kas tad ir šajā jautājumā jebkurā citā valstī, tad Eiropas Savienībā šāda iespēja nav. Šāda iespēja pastāv  Kazahijā.

Ziņas par tautību mums jebkurā gadījumā ir saglabājamas Iedzīvotāju reģistrā. Tā kā komisijas vārdā es lūdzu šo likumprojektu neatbalstīt.”

(VL–TB/LNNK) deputāts Dzintars Rasnačs”:

„Šeit ir divas pases. Pilnīgi identiskas. Viena ir izdota pirms Ministru kabineta noteikumu pieņemšanas, otra – izdota pēc .Vienā trešā lapaspusē ir ieraksts – tautības ieraksts, otrā ir tukšums.

Vienā persona lūdz šo ierakstu veikt, otrā – arī lūdza veikt šo ierakstu. Pirmā gadījumā ierēdņi bija atsaucīgi un to izdarīja, otrā gadījumā – ierēdņi teica: „Mēs to nedarīsim.” Tātad tika liegta iespēja personai pēc brīvas gribas apliecināt savas tautības piederību pasē.

Jautājums. Vai šāda rīcība ir likumīga? Pirmā brīdī šķiet, ka likumīga, jo Saeima ir deleģējusi šīs tiesības Ministru kabinetam, un Ministru kabinets, protams, atjaunoja tiesības ierakstīt nepilngadīgos bērnus, taču atņēma mums visiem tiesības ierakstīt savu tautību.

Taču Ministru kabinets, pieņemot šādu lēmumu, ir aizmirsis, ka Latvijai saistoši ir arī gan ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, gan arī spēkā esošais likums „Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju”.

Kas tad ir rakstīts Apvienoto nāciju Cilvēktiesību deklarācijas 15.pantā? Katram cilvēkam ir tiesības uz tautību, nevienam patvaļīgi nedrīkst atņemt tā tautību.

Kas ir rakstīts minētajā likumā? Un tas būtu ļoti uzmanīgi jāpaklausās viskaismīgākajam tautības ieraksta noliedzējam kolēģim Judinam. Likumā ir rakstīts, spēkā esošajā, ka katram 16 gadus vecumu sasniegušam Latvijas Republikas pilsonim vai personai, kas nav Latvijas Republikas vai citas valsts pilsonis un kam Latvijā ir pastāvīga dzīvesvieta, ir tiesības saskaņā ar savu nacionālo pašapziņu, es uzsveru, saskaņā ar savu nacionālo pašapziņu, un nacionālo izcelšanos likumā noteiktajā kārtībā uzrādīt vai atjaunot savos dokumentos nacionālo piederību, 1994.gada norma. Toreiz – 5.Saeimā tika lemts šis jautājums.

Es aicinu palasīt 5.Saeimas stenogrammas, kā šis jautājums tika lemts. Gan Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, gan šis likums mums ir saistošs. Mēs negribam iet cēlu caur Satversmes tiesu, mēs gribam to atrisināt normālā, likumīgā parlamentārā veidā.

Es uzsveru: tas ir brīv-prā-tī-gums! Mēs aicinām atbalstīt šīs izmaiņas.”

(VIENOTĪBA)deputāts Andrejs Judins:

„Jā! Varam ieskatīties tiešām vēsturē! Un, ja mēs tieši paņemsim pirmās Republikas pases, mēs varam redzēt, ka tiešām bija sākumā rakstīta tautība. Kāpēc? Tāpēc ka 20.gados, kad bija jānoteic tieši, kur tā robeža starp Lietuvu un Latviju, starp Igauniju un Latviju, bija svarīgi saprast, kādas tautības cilvēki dzīvo attiecīgajā zemē. Bet, ja mēs paņemsim 30.gados izdotas pases, mēs vairs neredzēsim to.

Bet, par pasēm runājot, es arī atnācu ar dokumentiem, ar kopijām tieši tad kad bija… tieši tās pasu kopijas, kas bija izsniegtas pirms 50–60 gadiem. Un tiešām bija ļoti interesanti redzēt, ka ne tikai par tautību tika rakstīts, bet arī par ticību. Arī par izglītību rakstīja! Piemēram, vienam cilvēkam tieši tā pasē rakstīts: „Uzdodas analfabēts.” Mēs gribam tādus ierakstus? Droši vien daži grib, jo pilnīgi atbilst tam!

Citos gadījumos… tieši tad cits piemērs. Tad rakstīts, ka „profesija”. Vai mēs to gribam rakstīt – nodarbošanos?

Jautājums ir kāds: kas ir pase? Un, nu, būsim tad… Paskatīsimies juridiski uz jautājumu! Pasē ir rakstīts, ka tas ir dokuments, kas apliecina personas identitāti. Un jautājums: vai visas identitātes ir jāuzskaita? Vai tiešām cienījamiem kolēģiem gribētos redzēt, lai viņu izglītība būtu atspoguļota pasē? Es domāju, tieši tad doktora grāda ieguvējiem – kāpēc gan nē? Varbūt tieši tiem, kas joprojām ar vidējo izglītību, negribas. Bet tā ir identitāte!

Cits cilvēks var būt lepns, ka viņš ir vīrs, citam ir tieši tad lepnums saistīts ar nodarbošanos. Cits varbūt tieši ir lepns, ka viņš ir makšķernieks… Mums ir vairākas identitātes. Jautājums: vai mēs gribam zīmēt, rakstīt visu, kas cilvēkam ir svarīgi?

Jautājums par nacionālo piederību ir ļoti svarīgs, un tiešām tad mēs varam būt lepni ar savu nacionāli etnisko izcelsmi. Bet te ir cits jautājums.

Darba devējiem ļoti gribētos redzēt un zināt, kādas tautības cilvēks grib strādāt attiecīgajā uzņēmumā, bet es uzskatu, mēs nedrīkstam pieļaut tādu situāciju. Ja cilvēks ir Latvijas pilsonis, viņš pieder Latvijai, un tas ir pietiekams, lai tieši risinātu visus jautājumus, kas saistīts ar viņu dzīvi un tie, kas nerakstīs, kas atstās tukšumu, viņi nebūs pareizi, viņi nebūs pietiekami patriotiski noskaņoti.

Es tiešām domāju, ka mums jāskatās uz šo jautājumu valstiski. Mēs pārstāvam Latvijas tautu. Un es atvainojos, ja kāds uzskata, ka viņš ir ievēlēts, lai aizstāvētu kādas etniskas intereses, es nevaru tam piekrist. Es saprotu, ka daži cilvēki uzskata, ka tiešām tad mums ir nacionālās minoritātes, tie pārstāvji var būt labi vai slikti. Bet viņi tiešām tad pieder minoritātēm. Bet mana pozīcija, mans viedoklis ir cits. Es aicinu balsot „pret”!”

(RP) deputāts Edmunds Demiters:

„Es saprotu, šeit vairs nav runa un nav jēgas minēt pragmatiskus argumentus, jo brīdī, kad runa iet par pašapziņu un identitāti, tad virsroku, protams, ņem jau emocijas. Bet šajā gadījumā man ir tomēr aicinājums saviem tautiešiem latviešiem nemēģināt uzvesties savā zemē kā mazākumtautības pārstāvjiem. Jo, ja ir runa par pašapziņu un vienīgais līdzeklis, lai viņu paceltu, ir iespēja ielūkoties pasē, tad patiešām laikam tomēr vairs nav labi. Jo, lai celtu savu latviešu pašapziņu, manuprāt, būtiskāk ir domāt kā latvietim, runāt kā latvietim un arī darīt darbus kā latvietim, nevis mēģināt savu latvietību apstiprināt kādā dokumentā.”

(VL – TB/LNNK) deputāts Raivis Dzintars:

„Kad es pirms kāda laika uzzināju, ka jautājums par to, vai Latvijas pilsoņiem savās pasēs ir iespējas brīvprātīgi izvēlēties ierakstīt tautību, šāda iespēja ir liegta. Tad man arī ir tiešām pilna pārliecība, ka tā ir kaut kāda kļūda, ka tas nevar būt apzināts lēmums.

Šobrīd, kad es saprotu, ka tā nav kļūda, kad ir idejiskas atšķirības, es pieļauju – varbūt tiesām atsevišķiem cilvēkiem varbūt, nu, kaut kāds sevišķs viedoklis, jo jebkādu viedokli, kā mēs zinām, var atrast argumentus un pamatot, taču tajā brīdī, kad es redzu, ka tik dedzīgi notiek mēģinājumi liegt iespēju cilvēkiem brīvprātīgi izvēlēties, vai tautība ir viņu pamatidentiāti raksturojošs lielums, vai nav, tad tas man šķiet gluži vienkārši jocīgi. Jo tie dzirdētie argumenti, vismaz līdz šim tie, kas ir izskanējuši, viņi tiešām šķiet jocīgi. Nu, piemēram, arguments, ko mēs tikko no iepriekšējā runātāja dzirdējām, vai tiešām tautības ieraksts pasē ir vienīgais veids, kā mēs varam apliecināt savu latvietību. Sekojot tādai loģikai, mēs varam teikt – vai tad tiešām valsts karogs ir vienīgais veids, kā mēs varam apliecināt savu valstiskumu, tad jau karogu nevajag. Lūdzu, sāksim no tā, ka Latvijas pilsoņi, gan krievi, baltkrievi, ukraiņi, latvieši ir pietiekoši dauzi, kas vēlas savā pasē un dokumentā savu tautību norādīt, tai skaitā es, tai skaitā mani ģimenes locekļi, mani draugi, viņi lepojās bankā rādot citiem cilvēkiem dažādas iestādēs, gan ar saviem bērniem, ar ierakstiem, ar savu tautību, jo tas raksturo viņi identitāti. Pase nav tikai tehnisks dokuments. Pase zināmā mērā ir arī simbolisks dokuments, kas raksturo mēs, kā cilvēku un pasaka to, kas mums ir nozīmīgs. Un, ja kādam pret šo izvēles iespēju ir tik dedzīgi iebildumi, tad man diemžēl šķiet, ka tie cēloņi meklējami ir dziļāk, ka kādam it īpaši vēl jo vairāk, ka dzirdam salīdzinājumus par analfabētismu, tātad, ja piederība tautībai tiek salīdzināta ar analfabētismu, tad šķiet, ka kāds gluži vienkārši kaunās no savas tautības un kaunās tik ļoti, ka nevēlas, lai vispār kāds šķirotu etniskajos dalījumos.

Tieši tāpat kā kāds varbūt jau šodien negrib, lai cilvēkus šķirotu vīriešos un sievietēs, ka ir jābūt bezdzimumu būtnēm ar vienādu „o” uzvārdu, ka ir bērnu rotaļu veikalos jānojauc sienas un jānojauc atsevišķie iedalījumi starp puišu rotaļlietām un meiteņu rotaļlietām. Mēs šo virzienu labi zinām, tāpēc lūdzu cienīsim savus pilsoņus, cienīsim tos, kas vēlas būt latvieši, kas vēlas būt Latvijas pilsoņi, kas vēlas būt sievietes vai vīrietis un kam ir lepnums par savu identitāti.”

(RP) deputāte Inese Lībiņa-Egnere:

„Manuprāt, mēs pieņemam likumus, mēs runājam par likumu kvalitāti, mēs runājam par to, ka katram normatīvajam regulējuma ir zināmas tiesiskās sekas.

Un es vēlētos arī runāt par šī konkrētā likumprojekta izstrādātāju kvalitāti, rūpību piedāvāt mums šeit, Saeimā, pieņemt, manuprāt, tiešām neprecīzi, nepietiekami izstrādātu likumprojektu.. Līdz ar to, kas nosaka un kura institūcija pieņem lēmumu par to, vai personai ir latviešu tautība vai personai ir cita tautība.

Civilstāvokļa aktu likums runā par bērna reģistrācijas apliecību, kurā norāda bērna vecāku tautību, ja viņi to vēlas, taču pašam bērnam tautību pie bērna reģistrācijas nenorāda.

Iedzīvotāju reģistra likums, kurš ir senāks likums, norāda, ka dažādos reģistros aile – tautība ir paredzēta, bet kurš tad galu galā pieņem lēmumu, kā tad šim bērnam šī tautība tiek noteikta. Tur ir zināms likuma robs Latvijas tiesībās.

Ir spēkā vārda, uzvārda un tautības maiņas likums, kurā ir noteikta tiesas kompetence. Sarežģīta procesuāli ietilpīga, ja reiz sev šī tautība kādā brīdī ir bijusi noteikta, kā tu vari pierādīt, lai šo tautību mainītu un dokumentāro ierakstu iepriekšējo varētu dzēst un izdarīt jaunu?

Bet jautājums par to, kā bērnam, kuram ir labākajā gadījumā zināmi abi vecāki, viens baltkrievs, otrs – igaunis, bērns dzimis šeit – Latvijā. Bērnudārzā runā latviski, skolā runā latviski, jūtas kā latvietis. Kurš pieņems lēmums? Viņš baltkrievs vai igaunis? Kura Latvijas institūcija izdarīs to pareizo DNS analītisko analīzi par to, vai ir, vai nav latvietis. Vai ādas krāsa, vai rase būs noteicošā šobrīd – 2012.gadā, kuri ir, kuri nav latvieši. Vai dzimtā valoda būs tā, kura, atbilstoši, nezinu, kādam normatīvajam regulējumam institūcija vēlreiz pārbaudīs neatkarīgi no personas pilsonības, vai viņš ir gana labs latvietis, vai nav gana labs latvietis? Vai varbūt ir arī tomēr, mēs zinām, ka ir dažas konfesijas, kuras ir latviskākas, ir dažas konfesijas, kuras ir vairāk mazākumtautību pārstāvjiem. Kurš pieņems lēmumu, vai šis bērns ir vai nav latvietis?

Kā tiks nodrošināta likuma izpilde? Likuma izpilde tiks nodrošināta ar esošo institūciju palīdzību. Es šeit no anotācijas neredzu, kura institūcija tad tik tiešām pieņems šo lēmumu par manis minēto situāciju, ka bērnam būs jānosaka tautība un tad vēl arī neaizmirsīsim, ka mēs šobrīd dzīvojam atvērtā sabiedrībā un Latvijas pilsonību ir iespējams iegūt arī naturalizējoties ne tikai tiem, kuri šobrīd ir nepilsoņi un ka varbūt likumprojekta izstrādātājiem nav tā mērķauditorija, ar kuru gribētu strādāt, bet arī ar tiem labajiem, citu Eiropas valstu pilsoņiem. Mēs šeit tik bieži piesaucam šodien Šveici. Demokrātijas citadeli. Pasakiet – šveicietis, kas tas ir? Tautība? Pasakiet vienam šveicietim, kuram dzimtā valoda ir vācu, ka viņš ir vācietis. Pasakiet, ka vienam šveicietim, kuram dzimtā valoda ir itāļu, viņš ir itālis. Un tad pasakiet, ka šveicietis ir tāda tautība? Vai ANO ved tautību reģistru, kurš pieņems lēmumu, kas ir pasaules tautība, kas nav pasaules tautība. Es nevaru likumprojektu atbalstīt.”

(VL–TB/LNNK) deputāts Jānis Dombrava:

„Pretargumenti ir bijuši ļoti kolorīti: gan piesaukti, ka pasēs tautības ieraksts ir tikai staļinisma laikā bijis, un tad – ups! – nē, izrādās, Latvijas laikā arī bija. Papētām tālāk. Izrādās, arī pat cariskās Krievijas laikā ir pastāvējuši šie tautību ieraksti… (Starpsaucieni.) Mainām argumentus, kā izdevīgāk konkrētajā situācijā. Nu, tā ir laikam dažu politiķu ikdienas darbība…

Es dzirdēju šeit tiešām kaunīgo tautiešu, kaunīgo cittautiešu uzstāšanos, un man tiešām ir skumji. Ne visi grib kaunēties par savas tautības ierakstu! Un, ja jūs minat kā argumentu darba devējus, nu, Judina kungs, nu, ja jūs aiziesiet pie ļoti, ļoti nacionālradikāli domājoša darba devēja pēc savu darba gaitu beigšanas Saeimā, viņš atvērs vaļā referendumu lapiņu, paskatīsies, vai jūs esat parakstījies par krievu valodu… nu, tad viņš var jūs nepieņemt. (Starpsaucieni.) Savukārt… Nē, nu, vienkārši… respektīvi, tautības ieraksts nenosaka politisko pārliecību. Tautības ieraksts ir mūsu identitātes jautājums. Un ir cilvēki, kas tiešām lepojas, un tā ir vienīgā forma, kā var savu tautību apliecināt. Piemēram, Krievijā ir vairāki simti tautas, daudzas no kurām ir uz izmiršanas robežas. Un mums arī Latvijā dzīvo šo tautību pārstāvji, kuri tieši šo tautību ierakstu pasē uzskata par savu vienīgo apliecinājumu, ka viņi ir piederīgi šai tautai.

Mums… Mēs zinām karēļu tautu… arī mums, ja es nekļūdos, Saeimā ir karēļu tautas pārstāvis… Ir arī citas tautas, kā udmurti, čuvaši, inguši un daudzas citas, kurām nav savas neatkarīgās valstis. Mēs ar šo soli liedzam viņiem apliecināt savu piederību savai tautai. Bet tie, kuri nevēlas to norādīt, viņi varētu, kā līdz šim, nenorādīt to. Tāpēc es aicinu atbalstīt šo priekšlikumu.”

(VIENOTĪBA) deputāts Ingmārs Čaklajs:

„Lūdzu, atļaujiet!” Ar šādiem vārdiem pēdējās divās nedēļās pilnīgi nopietni man zvana cilvēki un uzrunā cilvēki. Pie tam es viņiem saku: „Es atbalstu, es piekrītu, es arī lūdzu.”

Zinot, ka argumenti jau izskanēja gan pirms iepriekšējās Saeimas sēdes, kad šo jautājumu mēs ietvērām (kaut arī izņēmām pēc tam), zinot, ka tie argumenti skanēs šodien šeit, man arī trūka vārdu, ar kādiem jūs pārliecināt. Un tad es lūdzu cilvēkiem palīdzēt atrast literatūrā dažas lietas, ko es jums gribu pateikt un tā īsti pats nevaru noformulēt. Atļaujiet nocitēt latviešu literatūru par latviešu vēsturi.

Teodors Zeiferts (Teodors Zeiferts. „Latviešu rakstniecības vēsture”, par Krišjāni Valdemāru: „Valdemārs nonāk 1854.gada jūlijā Tērbatā, ierakstās augstskolā Tautsaimniecības fakultātē un uzsāk studijas. Bez tam viņš nododas sabiedriskam un literāriskam darbam. Savam sabiedriskajam darbam Valdemārs uzstāda programmu, kas pastāv no viena paša vārda:

LATVIETIS. Šo vārdu viņš raksta uz sava dzīvokļa durvīm, blakām savam ģimenes vārdam. Tā to atrod Krišjāns Barons, vēlāk nonākdams Tērbatā. Viņš ir viens no retajiem, kas šādu uzrakstu saprot. Citi studenti, ne vien vācieši, bet arī latvieši, Valdemāram to ņem ļaunā. Studenti neesot šķirojami pēc tautībām, sevišķi no Baltijas studējošie jaunekļi. Visi viņi baudījuši to pašu izglītību, visi viņi pacēlušies uz tā paša sabiedriskā līmeņa, izglītību saņemdami vācu valodā, viņi apvienojušies šajā tautībā, lai viņi arī cēlušies no kādas tautības celdamies. Bet Valdemārs domāja citādi. Viņš šķita laiku atnākuši, kad par latvieti neapzīmē vienīgi zemnieku, kad no latviešu zemnieka izaugusi tauta, kas ar saviem, pie dažādām šķirām piederīgiem, ciešā kopībā saistītiem locekļiem nostājas blakus citām tautām, savā dzimtenē un ārpus tās. Sevišķi blakus šejienes vāciešiem. Tas pēdējiem, protams, varēja nepatikt, un arī lielākai daļai latviešu studentu tā nostāties nebija ērti, jo tas nozīmēja saviem vācu studiju biedriem griezt krūtis pretī, doties ar viņiem cīņā. To zināja Valdemārs, to zināja Barons, tāpat Juris Alunāns. Un kad 1856.gadā 14 latviešu studenti stājās kopā, lai kā latvieši par latviešiem interesētos un viņu labā darbotos, tas bija notikums, uz kuru grieza vērību ne vien latviešu studenti. Ar to bija latvieši pārgājuši pāri tai robežai, ko viņiem vācieši kā saviem vadāmajiem apakšniekiem bija vilkuši. Bija nu gaiši redzams, ka tie vairs negribēja būt ne viņu apakšnieki, ne viņu vadībā. Tādu latviešu inteliģences virzienam viņi stājās pretī visiem līdzekļiem, bet tas nebija apturams. Visstiprāko atbalstu tas atrada Valdemārā, kas tanī bija spēris pirmo soli.” Tas bija citāts.

Atļaujiet arī man spert soli, atļaujiet ikvienam latvietim, kas to vēlas, spert šo soli, un rakstīt „latvietis”, ja viņš to vēlas, un arī līvam atļaujiet. Es atrodu to par pareizu esam, un mana pārliecība ir tā, ka ja tas nebūtu bijis, tad nebūtu arī Latvijas valsts.”

(VIENOTĪBA) deputāts Andris Buiķis:

„Es gribu nedaudz pastāstīt vēsturi. Šeit jau tika pieminēts, ka dažādās valstīs ir dažādi, un man bija tā iespēja, kad no 1990. līdz 1992.gadam es paralēli strādāju Latvijas Universitātē un Vācijā Kaizeršlauternes (?) universitātē. Un lasot speckurus, ka man bija vairāki mēneši jābūt Vācijā, es, protams, stājos šajā pilnīgajā uzskaitē, tur apdrošināšana un tamlīdzīgi, un vietējā latviešu ģimene, kas ļoti viesmīlīgi mani uzņēma otrajā gadā, lai man nebūtu jāmaksā par viesnīcu. Mājas īpašnieks gāja man līdzi uz policijas iecirkni un tur bija jāiesniedz dokumenti man un mājas īpašniekam, un attiecīgi divas lietas parādījās.

Pirmkārt, tur jāaizpilda samērā gara anketa, tai skaitā bija jāuzrāda reliģiskā pārliecība. Es uzrādīju, ka es esmu luterānis. Izrādījās, ka tas nozīmē to, ka es automātiski ieeju luterāņu draudzē un man jāmaksā nodoklis. Tajā laikā tas bija, kā teikt, man ne sevišķi patīkami.

Un otra lieta. Te pieminēja profesors. Vācijā, izrādās, ja tevi ievēl profesora amatā, to automātiski ieraksta pasē un man tas īpašnieks, zinot, ka es esmu profesors, bija ierakstījis „profesors”. Vācu ierēdnis skatās manā pasē, un tur nestāv „profesors”. Viņš saka – kā? Šis cilvēks šmaucas. Ja nav ieraksts „profesors”, tad viņš nevar profesors būt. Beigu beigās tas noskaidrojās un man to profesoru ierakstīja, un tamlīdzīgi.

Bet es gribu uzsvērt, ka Vācijā ir šādas īpatnības. Nu kādēļ nevar būt īpatnība, ja man ir vēlēšanās un es pagājušajā gadā, saņemot jauno pasi, šajā ailē ierakstīju – latvietis. Un, ja ir cilvēki, kuri vēlas to ierakstīt, kāpēc mums to aizliegt? Es esmu par to, ka šajā gadījumā cilvēkiem, ja viņi vēlas, viņiem tāda, nu, iespēja tiek dota.”

(SC) deputāts Igors Pimenovs:

„Es esmu krievu cilvēks un es gan gribētu, lai manā pasē tiktu ierakstīts, ka es esmu krievs. Vienlaikus es labi saprotu, ka mēs pieņemam lēmumu, kas nebūs attiecināmas uz konkrētiem simtiem cilvēku, kas šeit piedalās sēdē, bet uz visu Latviju. Un jāsaprot, ka mūsu nodomiem labiem nav nekādas vērtības, bet vērtība ir tikai lietderīgiem lēmumiem. Es uzskatu, ka šis konkrētais likumprojekts ir skatāms plašākā tiesiskajā kontekstā. Tas nav sagatavots pieņemšanai tāpēc, ka lai tiešām tas sasniegtu ne tikai to mērķi, kuru ļoti precīzi aprakstīja kolēģi no Nacionālās apvienības, bet arī lai tas neierobežotu iespējas mūsu Latvijas pilsoņiem, ir jādara attiecīgi grozījumi citos likumos, lai katrai personai būtu iespēja norādīt to etnisko piederību, kuru viņš vai viņa vēlētos. Patlaban tādas iespējas nav. Un līdz ar to es domāju, ka šobrīd vēl nav iestājies tas laiks, kad mēs varam attiecīgo likumprojektu, kuru tagad skatām.”

(RP) deputāts Valdis Liepiņš:

„Es gribu sākt ar to ar ko sāka pats pirmais runātājs. Viņš mums norādīja uz visādām starptautiskām normām un likumiem, un praksēm, kam nav nekāda sakara ar to, par ko mēs tagad runājam. Tā kā tas bija tādā veidā mēģināt nostādīt ierosinājumu, ko faktiski nevar atbalstīt, balstoties uz kādām starptautiskām normām.

Es sevi uzskatu par latvieti, vienmēr tāds esmu bijis, arī atgriezies Latvijā, kad es varēju ļoti labi palikt Rietumos, dzīvot kā niere taukos. Bet te mēs esam vairāki tādi cilvēki. Man šāds apliecinājums nav vajadzīgs pasē. Tāpat kā Inese Lībiņa saka, viņa ir latviete, es esmu latvietis. Man nav pasē tas jāieraksta. Man nav uz pieres tas jāieraksta.

Tad es domāju par to, kāds būs pielietojums šitam ierakstam, es neko labu tur nesaredzu. Es saredzu tikai to, ka to var izmantot diskriminācijas nolūkos.

Man liekas, tas ir vajadzīgs tieši tādiem cilvēkiem, kam faktiski ļoti lielas šaubas pašam par savu identitāti un par to, ko teiks cilvēki, ja viņam prasīs vai tu ierakstīji pasē latvietis, vai nē. Tad apšaubīs tavu latvietību. Es domāju, ka tā ir mazdūšība.”

(VL–TB/LNNK) deputāts Dāvis Stalts:

„Jau padomju laikā, izsūtot līvus no Ziemeļkurzemes uz lielākām pilsētām un iesūtot vietā citu novadu ļaudis, lībiešu tauta aizvien straujāk zaudēja savu identitāti, ko tik ļoti rūpīgi bijām sākuši kopt Latvijas brīvvalsts laikā. Pēc izsūtīšanām vai ikviens Ziemeļkurzemē palikušais līvs jutās apdraudēts tikai dēļ tā, ka var atšķirties no kopējās masas un tieši to arī vēlējās padomju vara – padarīt visus mūs, visus vienādus padomju tautas pilsoņus.

Cīņa ar lībiešu tautības… cīņa par lībiešu tautības ierakstu pasē bija lībiešu kultūras un nacionālās atmodas aizsākums. Toreiz – 1970to gadu beigās mans tēvs Dainis Stalts un māte Helmī Stalte kopā ar lībiešu aktīvisti Emmu Ernštreitu (?), vāca latviešu inteliģences parakstus, ka atbalsta līviem iegūt tiesības savu tautību ierakstīt pasē. Toreiz, nebaidoties padomju varas nosodījuma, parakstījās Ojārs Vācietis, Marina Kostaņecka, Raimonds Pauls, Visvaldis Lāms, Imants Ziedonis, Imants Zemzars, Jānis Liepiņš un arīdzan Jānis Peters, kurš gan beigās, nobīdamies no iespējamām čekas represijām savu parakstu atsauca. Kopā parakstījās ap 20 inteliģences un 20 līvu pārstāvji, kas bija ievērojama uzdrīkstēšanās priekš tiem laikiem.

Pēc tam, kad vēstule tika iesniegta Augstākajai padomei un partijas Centrālkomitejai, sekoja dažāda mēroga aktivitātes, lai vispār izskaustu lībiešu vārdu no aprites Latvijas PSR teritorijā.

Bija arī tādi lībieši, kas riskējot deportāciju un apcietināšanas, nepameta pasu galdu, iekams nebija pasē ieguvuši ierakstu – lībietis. Starp tādiem bija arī mans vecaistēvs – Oskars Stalts, tālbraucēju kapteinis, kurš vienmēr visiem ar lepnumu rādīja savu pasi un uzsvēra savu piederību Eiropas vismazākajai tautai.

Tagad atļaušos nolasīt jums lībiešu lielākās nevalstiskās organizācijas „Līvu savienība” vēstules fragmentu. Šī vēstule tika izsūtīta Saeimas Prezidijam tālākai izdalīšanai deputātiem un ļoti ceru, ka esat to jau arī saņēmuši.

Pēdējo gadu laikā otrā Latvijas Republikas pamattauta ir spējusi bagātināt mūsu valsts kultūru un nacionālās bagātības ar jūtamu pienesumu, izdotas grāmatas, mācību līdzekļi, lībiešu – latviešu – igauņu vārdnīca. Pārtulkota Latvijas Republikas Satversme lībiešu valodā, sarīkoti desmitiem kvalitatīvi paskumi Latvijas vietās ar mērķi apliecināt lībiešu kultūras mantojuma unikalitāti un ciešo saikni ar latviešu kultūru un valodu. Visu šo darbu veic cilvēki, kuru senči ir lībieši un būtu nesaprotami, pazemojoši liegt iespēju ļoti daudziem Latvijas pilsoņiem lepoties ar ierakstu savā pasē – lībietis, lībiete vai līvs, lai arī tas būtu tikai viens ieraksts personas apliecinošajā dokumentā. Tas ir emocionāli svarīgi lielas daļas mūsu valsts iedzīvotāju pašapziņas saglabāšanai.

Šoreiz tiešām aicinu likt pie malas partiju piederību un balsot pēc būtības, jo zinu, ka ikkatrā no Saeimas pārstāvētām partijām ir tādi cilvēki, kuri atbalsta šos priekšlikumus.

Aicinu deputātus ļaut tiem, kas to vēlas, būt lepniem par savu izcelsmi un nacionālo piederību. Atbalstīt šo priekšlikumu.”

(VIENOTĪBA) deputāts Atis Lejiņš:

„Es īsti nesaprotu, par ko ir strīds. Es sāku domāt par sevi. Mana ģimene pameta Latviju 1944.gadā saprotamu iemeslu dēļ. Tātad… un man ir bijis divu svešu pasu… Kas tad īstenībā es esmu? Tanīs pasēs nebija ierakstīts „latvietis”. Tātad es neesmu latvietis!

Nu padomājiet! Bija… Es biju… Man bija Austrālijas pase, tad – Amerikas. Un tur, starp citu, ja tu esi amerikānis, tad tas ir tas pats – tautība un pilsonība ir tas pats. Viņiem šitādas problēmas nav, un tāpat arī Austrālijā. Mani bērni tāpat… Viņiem bija citas pases. Visi ir atgriezušies Latvijā bez ieraksta pasē. Bez ieraksta!

jāsaprot, ka tas ir ceļošanas dokuments un var faktiski problēmas sagādāt. Gribētu jautāt arī. Ingmār, paklausies! 19.gadsimts, ja, Krišjānis Valdemārs ir viens no maniem varoņiem, ja, un to es iemācījos Austrālijā, bet vai viņš šodien sēdētu tavā vietā, kur tu tagad sēdi, ja, viņš būtu deputāts – Krišjānis Valdemārs… viņam būtu nepieciešams pie durvīm pienaglot zīmīti „Es esmu latvietis”? Nu, mums taču šodien tas vairs nav jādara. Mums taču nav jādara tas vairāk! Mēs taču esam 21.gadusimtā. Par ko mums uztraukties par mūsu identitāti? Nu, man ir pasē ierakstīts „latvietis”, man uzdeva to jautājumu, es dabūju jaunu pasi, es teicu: „Nu jā, es esmu latvietis, jā!” Bet, ja nebūtu, vai tad es uzreiz zaudējis savu latvietību, ja man nebūtu tāda iespēja?”

(VL–TB/LNNK) deputāts Raivis Dzintars:

„Te pieminēja starptautisko kontekstu. Un tad, kad izskan kaut kas par starptautisko kontekstu, tad es labprāt dodos pie kolēģes Ilmas Čepānes, jo zinu, ka vienmēr dabūšu juridiski korektāko un kompetentāko atbildi. Un es Ilmai Čepānes kundzei vaicāju: vai ir kaut kādas starptautiskas normas, kas aizliegtu Latvijas pilsoņiem… tātad, respektīvi, pieņemt mums kārtību, ka ir izvēles iespējas rakstīt savu tautību? Es ceru, ka Ilma Čepānes kundze apliecinās, ka šāda aizlieguma nav. Nav nekas, kas mums aizliegtu to darīt!

Ir, protams, prakses, ir prakse, un tas izskanēja, ka citās valstīs šāda ieraksta nav un tādā gadījumā šādas iespējas nav. Mums ir atklāti jāizdara izvēle: kas mums ir svarīgāks – prakse, kā rīkojas citi, vai pašu pilsoņu vēlme un griba? Es pieļauju, ka tie ir ļoti daudzi Latvijas pilsoņi, kas to vēlas. Un es domāju, ka, ja jūs pārmetat… ja kāds saka, ka apliecināt savu tautību ir nepieciešams tikai tad, kad ir šaubas par to… Es nedomāju, ka Krišjānis Valdemārs šaubījās par savu tautību, es nedomāju, ka viņš šaubījās par savu identitāti. Un, ja mēs skatāmies tos laikus un šodienu, tad šķiet, ka kopīgā ir diemžēl stipri, stipri vairāk.

Es tā domāju, ja cilvēkam ir daudzas identitātes, tad viņš… nu principā tad tas liecina par kaut kādām medicīniskām indikācijām. Un tad pēc viņa ilgojas patiesībā daža veselības aprūpes iestāde. Es ceru, ka šeit nevienam tāda personības dubultošanās nav un nebūs, un tāpēc es tomēr lūgšu, nu beigsim šāda veida skarbas debates, ļoti emocionālas debates, jo tā mēs patiešām drīz pie diagnozes tiksim.”

(SC) deputāts Boriss Cilvevičs:

„Šodien šeit tika minēti vairāki piemēri no vēstures un no starptautiskiem dokumentiem. Pirmkārt, tomēr jānoskaidro fakti.

Attiecībā uz Krievijas Impēriju pasēs tika fiksēta reliģiskā piederība. Piederība reliģiskai konfesijai nevis tautība. Un tas bija pamatots tāpēc, ka konfesijām bija nodotas diezgan svarīgas valstiskas funkcijas. Tieši baznīcas reģistrēja laulības, tieši baznīcas reģistrēja dzimšanu un izsniedza miršanas apliecības, tāpēc tas valstij bija jāzina. Tas bija pamatots, kura konkrēta konfesija, kā saka, uztur to Civilierakstu reģistru.

Attiecībā uz Rasnača kunga pieminēto vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, tas arī ir diezgan interesants, jo… šķiet, ka Rasnača kungs vienkārši nepareizi pārtulkoja konvencijas 15.pantu. Oriģinālā angļu valodā ir vārds „nationality”, kas angliski nozīmē „pilsonība” nevis tautība. Un par to var viegli pārliecināties, izlasot, piemēram, 1961.gada konvenciju par bezpavalstniecības samazināšanu, kas tagad bieži tiek pieminēta arī Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas darbā. Tā kā tā vienkārši nevar būt, ka ANO dokumentos tiek izmantots tautības jēdziens. Patiešām, tā tas ir, ka tautība, tas ir Staļina izgudrojums, kas faktiski tika kodificēts viņa darbā par nacionālo jautājumu, un es ļoti labi sapratu, kāpēc to vajadzēja Staļinam. Mēs zinām, ka bija deportācijas, bija konkrēta diskriminācija gan praksē, arī likumos. Ja grozījumu iesniedzēji grib panākt to pašu rezultātu, tad es to saprastu. Bet es ceru, ka tomēr nē.

Un attiecībā uz starptautisko praksi. Tā tiešām tas ir, ka demokrātiskajās valstīs tautība netiek fiksēta ļoti vienkārša iemesla dēļ. Jo vispār jēdziens „tautība” vispār netiek izmantots. Tiek lietots jēdziens „etniskā identitāte” vai plašāk „kultūras identitāte” un kultūras identitāte ir mana dziļi personiska lieta. Piedodiet, bet no jums nav atkarīgs, kāds es esmu pēc tautības. Tā ir tikai mans lēmums.

Es gribu atgādināt, ka vēl 1995.gadā, kad Latvijas pasēs vēl pastāvēja obligāts tautības ieraksts, mēs saņēmām vēstuli no EDSO augstākā komisāra Van der Stūla ar rekomendāciju – svītrot šo ierakstu. Un es patiešām varētu ieteikt pārlasīt šo vēstuli, jo tur tie argumenti tika izklāstīti diezgan pārliecinoši. Es aicinu neatbalstīt šo priekšlikumu.”

(SC) deputāts Igors Pimenovs:

„Es nesaskatu neko sliktu tajā, ka padomju pasēs bija ierakstīta etniskā piederība, jo es gribētu atgādināt, ka tieši uz šā ieraksta pamata bija izveidotas kultūru autonomijas Krievijas ziemeļu tautās un tikai tāpēc viņi kļuva atpazīstami pasaulē.

Pavisam citi apstākļi bija Kanādas ziemeļos, tur bija pavisam sliktāka situācija un tieši tāpēc, ka politika bija virzīta uz to, lai vienkārši neatpazīst ziemeļu tautas – visus saucam par indiāņiem. Mēs tagad neatceramies tos nosaukumus, bet viņi sevi atceras. Kas tagad starp mums atceras, ka ir tādas tautas kā innu, odžibve, maimag, kri (?). Zināmā mērā tikai tāpēc, ka šie vārdi ir izsmelti no vārdnīcām. Es saprotu kolēģus no Nacionālās apvienības, arī šeit process, kas notika, ir visai līdzīgs tam. Nacionālā vai  etniskā pašidentifikācija tieši varbūt prasa pēc tādas piezīmes. Bet mūs valstī etniskā piederība piesit ar naglām mūsu likumos persona nevar izvēlēties to etnisko piederību, kuru persona vēlas. Bet etniskā piederība taču nav asins kvalitāte, tā ir drīzāk prāta stāvoklis, pašidentifikācijas atrisinājums. Tik tālu mēs neesam tikuši mēs joprojām esam latviešu revolūcijas procesā, kurš turpinās un lai turpinās. Tam es nekādā gadījumā negribu pretoties, bet tikai gribētu vecināt. Bet ar šādiem līdzekļiem mēs drīzāk varam saasināt attiecības mūs daudznacionālajā valstī.”

(RP) deputāte Inga Bite:

„Es personīgi balsošu par šo likumprojektu tāpēc man likās, ka man ir pienākums uzkāpt šeit un pamatot savu viedokli. Vienlīdzība noteikti nav vienādība. Tas, ka pret mums visiem ir jāizturas vienlīdzīgi, nenozīmē, ka pret mums ir jāizturas vienādi. Un tas, ka mums katram ir kāda tautība – latvietis, līvs, krievs – nenozīmē, ka mēs visi gribētu saukties par pasaules pilsoņiem, lai arī mēs tādi pēc būtības esam.

Cilvēkam ir svarīgi piederēt, cilvēkam ir svarīgi piederēt ģimenei, dzimtai, piederēt arī tautai. Šajā globalizācijas laikmetā visas robežas ir atvērtas, mēs varam dzīvot un strādāt, kurā pasaules valstī mēs vēlamies, tāpēc šī piederība kļūs arvien virtuālāka un arvien emocionālāka, tā vairs nav fiziska un šī piederība vairs nav materiāla, tāpēc, lai arī piekrītot, ka šī ir emocionāla izšķiršanās, tomēr es aicinu atbalstīt šo projektu, lai katrs varētu izvēlēties – norādīt vai nenorādīt savu piederību. „

(VIENOTĪBA) deputāts Aleksejs Loskutovs:

„Es nedaudz pārsteigts ar to dedzību, ar kuru diskusija notiek un ar to mājienu uz vairāku cilvēku vājo atmiņu, ja viņiem ir nepieciešams dokumentā ierakstīt, kas viņi ir, savādāk viņi to var aizmirst.

Man, runājot par diskutējamo problēmu, vislielākā sāpe ir esošā likuma vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likuma kvalitāte, jo ļoti daudzi kolēģi noteikti nepievērsa uzmanību gan šodien jau par to bija runāts, ka šis likums ir absolūti iegrožojošs. Persona, kura ir Latvijas pilsonis, nepilsonis vai kuram Latvijas Republika piešķir bezvalstnieka statusu, ir tiesīga vienu reizi mainīt tautības ierakstu pret savu tiešo augšupējo radinieku tautību divu paaudžu robežās, ja tā sasniegusi 15 gadu vecumu un var pierādīt savu radniecību ar minētajām personām.

Mums nav nevienam valstī tiesības brīvi izvēlēties… Mūsu valstī nevienam cilvēkam nav tiesības izvēlēties tautības ierakstu pēc pašas… pašidentificēšanās. Elementārs piemērs.

Ebreja un ukrainietes ģimenes bērns… pat, ja ģimene runā latviešu valodā, ja viņš gājis latviešu bērnudārzā, pabeidzis latviešu valodas augstskolu, pabeidzis latviešu filoloģijas specialitāti universitātē un tagad pēta latviešu folkloristiku, cilvēkam nekad, saskaņā ar šodien spēkā esošo likumu, nav un nebūs tiesību ierakstīt pasē to, ar ko viņš pats ne tikai sirdī, ne tikai dvēselē, bet ar visu dzīvesveidu identificē. Viņš nevar būt pieskaitīts pie latviešiem.

Ja mēs runājam joprojām dalām jēdzienus ‘latviešu tauta’ un ‘Latvijas tauta’. Tas nav vērsts uz vienotas tautas izveidi.

Pagājušā… kad beidza strādāt 10.Saeima, mūsu kolēģi no Nacionālās apvienības izveidoja dokumentu ar nosaukumu – „Latviskuma indekss”, kur vērtēja Saeimas frakciju balsošanas latviskumu. Ja jau pat savās sienās latvieši mūžīgi dalīsies labos vai sliktos, nekas labs nebūs.

Daugavpilī ir ļoti daudz cilvēku, kas paaudžu paaudzēs ir latvieši, bet kas nezin ne vārda latviski. Ir tādi cilvēki! Viņi ir sliktāki par mani? Un, ja mūsu mērķis ir veidot politisku tautu – Latvijas tautu, nu, vajadzētu laikam beigt šķirot cilvēkus un tāpēc, manuprāt, šodienas likumprojekts nu noteikti nav sagatavots pienācīgi.

Šajā ziņā es absolūti piekrītu kolēģim Pimenova kungam. Ja mēs gribam tomēr panākt, lai cilvēkam būtu tiesības ierakstīt tautību pasē, tad viņam jābūt brīvām tiesībām izvēlēties, kādu tautību viņš vēlas ierakstīt, izejot no viņa paša priekšstata, kāds viņš ir, izejot no viņa paša identitātes apzināšanās, nevis izejot no tā, kā uz viņu skatās ierēdņi.

(VL–TB/LNNK) deputāts Dzintars Rasnačs:

„Jā, godātie kolēģi, paldies par debatēm. Tiešām šīs debates bija ļoti vērtīgas – tāpēc vien, ka mēs, jūs, visi vēlētājiem savējiem parādījām, cik augstu mēs vērtējam savu nacionālo pašapziņu. Un es domāju, ka mūsu vēlētāji izdarīs secinājumus.

Tiek pārmesta šķirošana. Loskutova kungs, tad jums jāizslēdz no Satversmes 114.pants, jo 114.pants ir visīstākais Latvijas tautas šķirotājpants! Kas tad tur rakstīts? „Personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.” Jūs iebilstat pret mazākumtautību tiesībām, Loskutova kungs?!

Un visbeidzot. Kolēģi, protams, arī šis balsojums zināmā mērā ļaus mūsu vēlētājiem nākotnē varbūt stingrā mūs vērtēt nākamajās vēlēšanās. Vakar bija diskusija par to, kā tad to nosaukt. Jā nosaukt to, ka tiek noliegts, aizliegts indivīdam saņemt šo ierakstu – brīvprātīgi saņemt? Kā to nosaukt? Kas tas tāds ir: liberālisms, neoliberālisms, ultraliberālisms? Un vakar viens kolēģis ļoti precīzi pateica: „Tas ir totalitārais liberālisms.”

(VL–TB/LNNK) deputāts Dāvis Stalts:

„Lai nebūtu tikai emocijas, es arī paskaidrošu, kādā veidā pie mums, lībiešiem, tas notiek. Mēs motivējam mūsu jauniešus iesaistīties lībiešu kultūras dzīvē. Un tā motivācija ir gaužām grūta, jo nav pārāk daudz instrumentu, kā viņus motivēt. Un šī te paaudžu asimilēšanās latviešu tautā ir notikusi un mums ļoti grūti noturēt interesi par savu kultūru, par vēsturi un piederību savai tautai. Un tā vienu reizi gadā – Jaunajā gadā – mēs pulcējamies kopā un vēsturiski lielākā lībiešu organizācija „Līvu Savienība” tiem jauniešiem, un ne tikai jauniešiem, kas izsaka vēlmi iegūt ierakstu pasē, dod šādu apstiprinājumu arī tad, ja viņi tuvākajās divās līnijās uz augšu vai trijās pakāpēs uz augšu nevar pierādīt savu pēctecību, un tas ir ļoti svarīgi mums. Tas, ko jūs šeit šodien runājat, jūs runājat par to būtībā, ka jūs ierobežosiet mums šo iespēju to darīt. un te nav nekāda runa par tautības šķirošanām vai vēl kaut ko tamlīdzīgu. Te ir runa par to, ka iepriekšējo 20 gadu laikā Latvijas valsts Saeima ir smagi diskriminējusi lībiešu tiesības Latvijā, un tas turpinās vēl joprojām. Un tas, ko jūs šodien darāt, tas ne pie kā laba nenovedīs, ja mēs visi kaut kādu mistisku apsvērumu dēļ, domājot par kopīgo, vienoto, globālo kultūru, iznīcināsim mūsu pašu vērtības. Un līvi ir Eiropas mazākā tauta, un tāda viņa ir atzīta.”

(VIENOTĪBA) deputāts Dzintars Ābiķis:

„Man personīgi šī diskusija neliekas sevišķi auglīga, jo man īsti nav saprotams, kāds ir sakars lībiešu kultūras svētkiem ar dokumentu, kas ir domāts robežas šķērsošanai. Kāpēc es tā saku? Manuprāt, ir ļoti daudz veidu, kā apliecināt savu latvietību, savu nacionālo piederību. Tas ir – kopt valodu, kopt nacionālo kultūru, audzināt nacionālā garā savus bērnus, mazbērnus, godīgi strādāt, godīgi maksāt nodokļus, lai radītu apstākļus, lai mums būtu kārtīga opera, kurā dziedātu labākie latviešu solisti uz vietas, šeit pat Rīgā, nevis dziedātu ārzemēs, lai mums būtu lieliski teātri, lai mums būtu Dziesmu svētki, lai mēs sarunātos ar cittautieti, kurš prot latviešu valodu, nepārietu uz viņa valodu, bet lai mēs būtu pietiekami pārliecināti par savi.

Kas šodien mūsdienu pasaulē ir pase? Pase, tas ir dokuments robežu šķērsošanai. Iekšzemes lietošanai lielākā daļā civilizēto pasaules valstu, un drīz arī tepat Latvijā jau pases vairs vispār nelietos. Mums priekš tam ir identifikācijas apliecība,

mums ir tiesības, ar ko mēs… šofera tiesības, ko mēs parādam pases vietā un nav nekādu problēmu.

Es esmu diezgan daudz ceļojis. Un man tiešām ir bijušas situācijas, tiešām nedaudz, bet ir bijušas reizes, kad kādiem citiem mūs valsts piederīgajiem ir radusies robežas šķērsošanas reizē problēma, jo pasē vienā ailītē ir rakstīts – Nacionality – tātad mūsu izpratnē, pilsonība: latvietis un robežsargs pāršķir pasi un tur ir rakstīts pavisam kaut kas cits. Nu, stādieties priekšā, ka pārliecinātam Latvijas pilsonim pēc izcelsmes arābam būs jāieceļo Izraēlā, viņam būs ailītē galvenajā pases lapā rakstīts – latvian (latvietis), bet tanī pat laikā robežsargs pāršķirs pasi un tur būs rakstīts, teiksim, palestīnietis, ja, vai arābs.”

(VIENOTĪBA) deputāte Ilma Čepāne:

„Kolēģi! Es pateikšu, kāpēc es balsošu tomēr „par” šo likumprojektu. Es balsošu tikai tāpēc, lai gan man nepatīk šīs te atsevišķās runas, kur jūs viens vai otrs cenšaties sevi parādīt kā labāku vai sliktāku latvieti. Bet es balsošu tikai tāpēc, ka šeit pašlaik otrajā lasījumā Saeimā ir pieņemti grozījumi Pilsonības likumā. Un, ja jūs paskatītos šo grozījumu 2.pantu – piederību pie Latvijas pilsonības, tad viens no pierādījumiem ir, proti, tieši etniskā piederība. Un, proti, otrajā pantā ir teikts, ka Latvijas pilsonis ir latvietis vai līvs, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā. 3.punktā pirmās daļas – latvietis vai līvs, kura pastāvīgā dzīvesvieta nav Latvijā un kurš ir apliecinājis, ka viņa priekštecim 1881.gadā vai vēlāk Latvijas teritorijā kāda tā pastāvēja līdz 1940.gada 17.jūnijam bija pastāvīga dzīvesvieta.

Tātad šai personai būs jāpierāda sava latvietība, iespējams, ka šie reģistri ir kaut kur juku laikos, kara laikā pazuduši, iespējams, ka arī vēl šie reģistri, kas tagad tiek sastādīti, arī kādreiz var kaut kādas kļūdas tur būt. bet, ja piemēram, mūsu bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem radīsies kāda problēma, īpaši, kas būs izceļojuši, un gribēsies atgriezties un kļūt par Latvijas pilsoni, tad šajā gadījumā, iespējams, ka viņi būs saglabājuši mūsu pases vai mūsu bērnu pases. Un tas ir tikai viena iemesla dēļ, kāpēc es atbalstu pirmajā lasījumā, es domāju, ka otrajam lasījumam gatavojot, ir jāizvērtē, vai šeit ir samērīgums arī starp iespējamiem šiem valsts budžeta jautājumiem vai arī šis ieraksts neprasās, lai tas būtu ierakstīts identifikācijas kartēs.

Bet, protams, vēl otra šī te emocionālā lieta, kādēļ mēs par to visu runājam, latviešu tauta jūt, ka tā zaudē savu identitāti šajā kosmopolītisma laikā arī spiediens gan no Rietumiem, gan no Austrumiem un tieši cilvēku pat nevērtējot, visas tās pārējās konsekvences, par kurām es varu pilnīgi piekrist, arī ko runāja Judina kungs, cilvēki mēģina aizsargāt šo savu tautību un mums pietiek jau ļoti daudz dažādu nacionālo īpatnību, kas ir mūsu tiesiskajā regulējumā. Nu, vai tad jums žēl ir, lai tad ir vēl viena nacionālā īpatnība šajā te lietā. Es domāju, ja tas neprasa lielus finansiālus ieguldījumus, kāpēc ne?”

(SC) deputāts Andrejs Elksniņš:

Tiešām Eiropas Savienības prakse rāda, ka ieraksts par tautību, tā ir katra pilsoņa brīva izvēle. Bet kādas tendences es novēroju, klausoties pašreizējās debates? Man, piemēram, ir pazīstami lezgīnu tautības pārstāvji, kuri visnotaļ, kuriem ir Latvijas Republikas pilsoņu pase, kuriem pasē ir ierakstīta tautība – lezgīns un viņš priecājas par to, ka šāds… valsts ir piedāvājusi viņam iespēju šādu ierakstu veikt.

Šādas tendences ir novērojamas gan pie nacionālās apvienības arī pie mazākumtautībām. Ļoti daudz cilvēki vēlas uzsvērt savu etnisko piederību, bet debatēs šodien man nāca atmiņā tas, kas bija noticis debašu laikā un uzstāšanās laikā par referendumu, par otro valsts valodu, kad tika uzsvērts uz piederību nevis Latvijas tautai, bet latviešu tautai un diemžēl arī šodien parādījās tās etniskās izpausmes attiecībā uz šo ierakstu pasē, kad tiešām viens otrs sāka runāt par tādam lietām, ka nu, darba devējs jau ieskatīsies nacionāli orientēts uz to ierakstu un tu esi latvietis, ierakstījis savu identitāti, neesi un pēc tam tad sāks vērtēt, kas un kā.

Līdz ar ko es aicinātu varbūt atturēties par šo likumprojektu.

(VIENOTĪBA) Janīna Kursīte-Pakule:

„Ir dažāda līmeņa identitātes. Mēs nevaram droši vien aiziet no tā, ka mums ir Eiropas identitāte, ka mums neatkarīgi no tautības – vai mēs esam krievi, latvieši, ebreji, poļi – ir Latvijas identitāte, un diez vai tuvākā nākotnē mēs varam aiziet no tās identitātes, kas ir etniskā identitāte. Un, runājot par to, vai pase ir piezīmju grāmatiņa, jau kolēģis Andris Buiķis teica, kā ir Vācijas, ka pieraksta, vai ir profesors vai kas. Ir tradīcijas.

Un vēl viens. Tad jau patiešām tālāk ir jāpaskata, ko mēs pasē… Vai tas, kā Dzintars Ābiķis teica, ka pase ir vienkāršs robežšķērsošanas dokuments, tad – atvainojiet! – sieviete nešķērso savādāk robežu kā vīrietis. Nav gadījies redzēt! Priekš kam tad ir jāraksta „vīrietis” vai „sieviete”? Vai kam ir vajadzīga tā informācija „ir dzimis Valkā” vai… es nezinu… Kalupē vai Igaunis Ludzas rajonā? Tad ir jātaisa kardināli izņemt.

Bet tas, kas mani aizskāra visvairāk, ir tas, ka mēs sarunājāmies, ka Dāvis Stalts, viens no lībiešu pārstāvjiem – lībiešu, pret kuriem bija diskriminācija Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, tā sauktos Ulmaņa laikos, pret kuriem bija diskriminācija, nedrīkstēja rakstīt pasē tautību „lībietis” padomju laikā… Ar jaunu netaisnību veco netaisnību nevar nolīdzināt. Un, kā Dzintars Ābiķis, kolēģis, rūpējas par… pirmām kārtām par arābiem, kas iebrauks Izraēlā… Es domāju, liegt iespēju lībiešiem… rūpēties pirmām kārtām par arābiem, nevis par lībiešiem, liegt iespēju tiem, kas vēlas, ierakstīt savu tautību, tas, manuprāt, ir absurds. Visu cieņu arābiem! Bet es domāju, ka mums ir vēsturiskā taisnība jāatjauno pirmām kārtām pret lībiešiem. Lai ir izvēle! Mums ir jābūt izvēlei, mēs nevaram sākt ar aizliegumu ierakstīt to, ko vēlas viena daļa sabiedrības!”

Balsošanas rezultāti:

http://titania.saeima.lv/LIVS11/SaeimaLIVS2_DK.nsf/Voting?ReadForm&parentID=194591ba-4042-41ab-9b69-335e67958c1a

Informācijai: Pilsonības likuma grozījumu izstrādei Saeimā izveidota īpaša apakškomisija, kas patlaban strādā pie likumprojekta otrā lasījuma redakcijas.
„Pilsonības jautājumus Latvijā joprojām regulē likuma 1998.gada redakcija, kas neatspoguļo sabiedrības aktualitātes un vērtības. Likumā ir jāveic grozījumi, ņemot vērā pārmaiņas, ko izraisījusi Latvijas dalība Eiropas Savienībā un migrācijas procesi. Konference palīdzēs noskaidrot gan ekspertu, gan sabiedrības viedokļus par to, kādai jābūt Latvijas pilsonībai 21.gadsimtā,” uzsver Saeimas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas priekšsēdētājs Ingmārs Čaklais.

Būtiskākie jautājumi, ko risinās likuma grozījumi, būs dubultpilsonības iegūšana ārvalstīs dzīvojošajiem latviešiem un pilsonības piešķiršana Latvijā dzimušu nepilsoņu bērniem.

(AUDIO ieraksti tiks pievienoti vēlāk)

Solvita Āboltiņa

„Pilsonība nav tikai juridisks akts. Būt pilsonim nozīmē būt lojālam pret savu valsti, paust cieņpilnu attieksmi pret tās tradīcijām, vēsturi, kultūru un valodu.
Tiesiskā valstī pilsonības juridiskajai dabai līdzi nāk arī tās politiskā un emocionālā vērtība. Šiem principiem būtu jākalpo kā izejas punktam jebkuru jauninājumu ieviešanā attiecībā uz pilsonības jautājumiem Latvijā. Valsts politikai ir jābūt vērstai uz savu pilsoņu skaita saglabāšanu, rūpēm par viņu pēcnācējiem un saiknes spēcināšanu starp valsti un tās pilsoņiem. Tas ir Latvijas valsts un latviešu nācijas, mūsu kultūras un identitātes pastāvēšanas jautājums. Tā patiešām ir problēma, ka pašreiz spēkā esošais likums liedz iegūt dubultpilsonību tiem tautiešiem, kuri jau ilgstoši strādā ārvalstīs un var pretendēt uz mītnes zemes pilsonību. Nav brīnums, ka šos ļaudis reizēm pārņem izmisums un doma, ka māju vairs nav. Tomēr arī viņi būtu gatavi celties un nākt, ja vien redzētu, ka viņus gaida.”

„Latvijas valstij jārīkojas gudri un tālredzīgi. Spēkā esošās likuma normas, kas liedz dubulto pilsonību, vairs neatbilst mūsdienu pasaules dinamiskajiem procesiem. Dubultpilsonība būtu jauna iespēja motivēt tautiešus un viņu bērnus atgriezties savā vai vecāku dzimtenē un ļautu saglabāt piederību savai valstij.”
„Grozījumu veikšana Pilsonības likumā būs viens no Saeimas šīs sesijas svarīgākajiem jautājumiem,” teica Saeimas priekšsēdētāja, norādot, ka jāvērtē dubultpilsonības piešķiršanas iespējas gan trimdā dzīvojošiem pilsoņiem, gan mūsu valsts pilsoņu bērniem, kas dzimuši ārvalstīs.

Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris

Konferences atklāšanā uzsvēra, ka tauta, kas savā teritorijā dibina valsti, ir tiesīga arī noteikt ļaužu grupu, kurai būs ciešākas saites ar šo valsti. „No cilvēktiesību viedokļa tautai ir tiesības pateikt, kurus uzņems un kurus izslēgs no pilsonības. Taču ir vajadzīgi skaidri kritēriji. Ja tie ir noteikti un nav pretrunā ar starptautiskajiem likumiem, tad tie ir jāatzīst par labu esam,” teica G.Kūtris.

Latvijas pilsonības jautājumiem veltītā konference „Latvijas pilsonība 21.gadsimtā” Rīgā pulcē augsta līmeņa pilsonības jautājumu ekspertus un akadēmiskās vides pārstāvjus. Konferenci rīko Saeima sadarbībā ar Latvijas Universitāti. To atbalsta Pasaules brīvo latviešu apvienība, Amerikas Latviešu apvienība, Daugavas Vanagi Amerikas Savienotajās Valstīs, bet informatīvo atbalstu sniedz žurnāls „Jurista Vārds”.

Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš

Latvijas pilsonības atņemšana nākotnē varētu būt politisks lēmums un tad pastāvētu iespēja vieglāk pierādīt atsevišķu pilsoņu nelojalitāti pret Latvijas valsti, uzskata tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (VL-TB/LNNK).
Kā informēja Bērziņa preses sekretāre Līga Ādamsone, ideja par to, ka nākotnē Latvijas pilsonību personām varētu atņemt ar politisku, nevis tiesas lēmumu, izskanējusi šodien notikušajā konferencē “Latvijas pilsonība 21.gadsimtā” no Ministru kabineta pārstāves starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Ingas Reines.
Tieslietu ministrs šo ideju atbalsta.
Bez šaubām, tādā gadījumā būtu izšķirams, kā persona Latvijas pilsonību ir ieguvusi – naturalizējoties vai pēctecībā, uzskata Bērziņš.
Lūgts komentēt kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes (VL-TB/LNNK) “Latvijas Avīzei” pausto viedokli par to, ka jāapspriež jautājums, vai klaju nelojalitāti un naidu valstij izrādījuši cilvēki ir cienīgi būt tās pilsoņi, tieslietu ministrs ar savas preses sekretāres starpniecību atzina, ka pagaidām pilsonību ir vieglāk piešķirt, nekā atņemt.
Juridiski visā pasaulē pēc pilsonības piešķiršanas atņemt to šim pašam cilvēkam ir ļoti grūti. Ar dubultpilsoņiem situācija ir vienkāršāka, bet, ja personai ir vienas valsts pilsonība, tad atstāt to bez jebkādas pilsonības nevar.
Tomēr Bērziņš ir vienisprātis ar Jaunzemi-Grendi, proti, arī viņš domā, ka vajadzētu būt iespējamam atņemt personai pilsonību, ja tā izrādījusi klaju nelojalitāti un necieņu pret valsti.

Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja Ilma Čepāne

„Latvija var izvēlēties dažādu valstu gadījumā lietot atšķirīgu dubultpilsonības piešķiršanas sistēmu un, tā kā tas ir politisks jautājums, tad tam nav nekāda sakara ar diskrimināciju.” sacīja Ilma Čepāne(V).
Viņa skaidroja, ka Saeima dubultpilsonību varētu piešķirt Eiropas Savienības, NATO un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstīs dzīvojošajiem Latvijas piederīgajiem, jo ar šīm valstīm Latviju saista īpašas ekonomiskas, politiskas un militāras saites.
Politiķe pieļāva iespēju, ka dubultpilsonības piešķiršanu tāpat varētu attiecināt uz Latvijas piederīgajiem, kuri dzīvo arī, piemēram, Austrālijā un Brazīlijā.
Čepāne uzvēra, ka viens no dubultpilsonības ieviešanas mērķiem ir novērst netaisnību pret tiem cilvēkiem, kuriem bija jābēg no Latvijas okupācijas, kā arī novērst netaisnību pret viņu pēcnācējiem.
Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Inga Reine piektdien konferencē norādīja, ka ir ļoti svarīgi Pilsonības likumā skaidri noteikt, kam un pie kādiem apstākļiem ir tiesības iegūt pilsonību. Jo pilsonības atņemšana ir juridiski sarežģītāks process. Viņa skaidroja, ka pilsonības iegūšana netiek tieši saistīta ar tiesībām uz to, jo tā pamatojas cilvēka emocionālajā saiknē un arī pienākumos pret valsti.

Tieslietu ministra Gaida Bērziņa „Dubultās pilsonības nepieciešamība” (pilns teksts)

Savu uzstāšanos vēlos sākt ar vakardien saņemtu vēstuli no Dienvidkalifornijas Latviešu biedrības:

„Cienījamie „Latvijas pavalstniecība 21. gadsimtā” konferences dalībnieki!

Rakstu, pārstāvot Dienvidkalifornijas latviešu biedrības biedrus. Dienvidkalifornijā dzīvo daudz latviešu, kuri paši vai viņu vecāki dažādu iemeslu dēļ nepieprasīja Latvijas pavalstniecību aizritējušā gadsimta 90. gados, kad tas bija iespējams.

Vairākiem bijis jāatsakās no Latvijas pavalstniecības, jo viņi paši vai viņu bērni pieņēmuši ASV pavalstniecību. Latvijas pavalstniekiem šeit dzimuši bērni, kuŗi automatiski kļuva par ASV pavalstniekiem. Daudzi šejienes latvieši vēlas kļūt pat Latvijas pavalstniekiem, lai viņi un viņu bērni būtu piederīgi Latvijai. Īpaši tas bija jūtams tautas nobalsošanas dienā 18. febuārī, kad tik daudzi vēlējās balsot un būt aktīvi Latvijas pavalstnieki.

Dienvidkalifornijas latvieši pieprasa un atbalsta grozījumus likumā par pavalstniecību.

Ar cieņu,

Dienvidkalifornijas latviešu biedrības valdes priekšsēdis
Ivars Mičulis”

Tieslietu ministrija ir devusi savu atzinumu un pašlaik Saeima veic darbu pie grozījumiem Pilsonības likumā, lai ietvertu tajā principus, pēc kādiem būtu pieļaujama dubultpilsonība.

Taču šis jautājums ir tik svarīgs, ka tam vajadzētu būt nozīmīgai Latvijas prioritātei. Tas ir nacionāls un valstisks jautājums.

Ir būtiski dubultpilsonības jautājumu izlemt pēc iespējas racionālā un saprātīgā termiņā, jo tieši šobrīd tas var ietekmēt konkrētu cilvēku likteņus. Mēs varam zaudēt veselas dzimtas, ģimenes. Mēs novilcinām vienu, otru, trešo mēnesi, gadu, un tie jau ir ne vairs desmiti, bet simti ģimeņu, kas Latvijai ir vai nu piederīgi, vai tiek nošķirti. Cilvēkiem rodas tīri cilvēcisks aizvainojums un arī neiespējamība kaut ko šajā jautājumā darīt. Loģiski, ka tas atsvešina no Latvijas.

Mūsdienās, globalizācijas apstākļos, kad cilvēki kļuvuši mobilāki, novērojama tendence, ka aizvien vairāk valstu pārdomā un lemj par labu dubultās pilsonības institūta ieviešanai. Tāpat Eiropā samazinās to jurisdikciju skaits, kuras paredz automātisku pilsonības zaudēšanu labprātīgas citas valsts pilsonības iegūšanas gadījumā. Jo sevišķi dubultpilsonību atzīst tās valstis, kuras piedzīvojušas plašu emigrāciju.

Latvijas situācija ir īpaša – vairāk nekā 20% pilsoņu – inteliģence, militārpersonas, politiskā vadība, rūpnieki, un daudzi jo daudzi citi – tika izdzīti no savas zemes un nedz viņi, nedz viņu pēcteči 50 gadus nevarēja tajā atgriezties. Tas automātiski nozīmē arī to, ka viņi tika saistīti stiprām saitēm ar savu mītnes zemi. 1994.gada Pilsonības likums ierobežoja dubultpilsonības iegūšanu šiem trimdiniekiem, nosakot īsu pieteikšanās termiņu, iepretim tam, ka viņu vietā Latvijā iebraukušiem cilvēkiem naturalizācijas tiesības nav ierobežotas ne ar kādiem termiņiem.

Latviešu emigrācija, kas Rietumvalstīs apmetās pēc 2.pasaules kara, un kuriem atbilstoši 1994.gadā pieņemtajam Pilsonības likumam vajadzēja Latvijas pilsonībai pieteikties līdz 1995.gadam, bet kas dažādu apstākļu dēļ šo termiņu nokavēja, ir svarīgi atcelt šos ierobežojumus un ļaut jebkuram Rietumvalstīs dzīvojošajam kara bēglim atgūt zaudēto Latvijas Republikas pilsonību. Tas būtu tikai godīgi pret tiem, kuriem kara dēļ nācās zaudēt savu dzimteni uz pusgadsimtu.

Latvijas valstij ir svarīgs katrs tās pilsonis, tāpēc Pilsonības likumā esošā norma, ka pēc brīvprātīgas citas valsts pilsonības iegūšanas ir jāzaudē Latvijas pilsonība, šobrīd jau ir pretrunā ar Latvijas interesēm. Ir skumji, ka mūsdienu Latvijā jānotiek tiesas prāvām par Latvijas pilsonības atņemšanu etniskajiem latviešiem tikai tādēļ, ka viņi kļuvuši arī par Zviedrijas, Somijas vai kādas citas Eiropas valsts pilsoņiem. Gadījums, kad zinātniekam- latvietim- gadu garumā jātiesājas par to, lai viņam neatņemtu Latvijas pilsonību, izraisa nožēlu. Šāda situācija vairs nav normāla un šogad Pilsonības likuma izmaiņām, kas atļauj dubultpilsonību, noteikti jāstājas spēkā.

Dubultpilsonības pieļaušanu gaida visi aiz Latvijas robežām dzīvojošie latvieši. Ir pietiekami daudz tādu, kas šo 20 neatkarības gadu laikā ir izveidojuši ģimenes ārpus Latvijas robežām. Ir valstis, kur iemācoties vietējo valodu, nodzīvojot noteiktu gadu skaitu un esot laulībā ar vietējo pilsoni, iespējams ne pārāk sarežģītā ceļā kļūt par šīs valsts pilsoni. Šīm personām visu laiku ir bijis jāslēpj un jābaidās, vai Latvijas iestādes to neuzzinās un nesāks tiesvedību par Latvijas pilsonības atņemšanu. Tajā pašā laikā mēs Latvijā esam steidzinājuši naturalizācijas procesu un par jaunajiem pilsoņiem padarījuši arī pietiekami daudz Latvijai nelojālus un latviešu valodu slikti pārvaldošus indivīdus. Tikmēr Latvijas vārdu un talantu pasaulē nesošiem latviešiem mēs Latvijas pilsonību atņemam.

Dubultpilsonības jautājums ir svarīgs tiem bērniem, kuri aug ģimenēs, kur viens vecāks ir Latvijas pilsonis, bet otrs ir kādas citas valsts pilsonis. Ja šī ģimene dzīvo ārpus Latvijas un kaut kādā brīdī tā tiek šķirta, un ja bērni ir citas valsts pilsonībā, un pēc šobrīd spēkā esošā regulējuma, viņi nevar vienlaicīgi atrasties Latvijas pilsonībā, tad Latvijas valsts ir bezspēcīga konfliktu un strīdu gadījumos iestāties par šiem bērniem. Lai gan šie bērni Latvijas valstij ir svarīgi, šādi tie tiek zaudēti. Ja viņi būtu arī Latvijas pilsoņi, tad saikne ar otru vecāku un tā dzimteni viņiem nepārtrūktu, un arī Latvijas institūcijas starptautiski varētu aizstāvēt šo bērnu intereses.

Vienas no lielākajām latviešu viesstrādnieku kopienām mūsdienās ir izveidojušās tieši Lielbritānijā un Īrijā. Abas valstis pilsonības ziņā ir raksturīgas ar to, ka pilsonības jautājumos vadās no jus soli principa. Tas nozīmē, ka ikvienam, kurš dzimis uz Lielbritānijas un Īrijas zemes, pienākas attiecīgās valsts pilsonība. Tātad, arī tad, ja abi vecāki ir Latvijas Republikas pilsoņi, viņi savu Īrijā vai Lielbritānijā dzimušo bērnu var piereģistrēt Īrijas vai Lielbritānijas pilsonībā. Viņi, protams, var doties uz Latvijas vēstniecību Dublinā vai Londonā un noformēt savu bērnu arī Latvijas pilsonībā, taču ir nelegāli bērnam vienlaicīgi atrasties Lielbritānijas un Latvijas pilsonībā, jo Pilsonības likums to šobrīd nepieļauj. Latvijas valstij ir vajadzīgi šie Īrijā un Lielbritānijā dzimušie bērni, Latvijas valsts nedrīkst tos zaudēt, arī šo bērnu dēļ pēc iespējas ātrāk jāmaina Pilsonības likums un jāatļauj dubultpilsonība.

Vēl viena ārzemēs dzīvojoša latviešu grupa ir to latviešu pēcteči, kas Latviju bija pametuši vēl pirms Latvijas valsts nodibināšanas 1918.gadā, līdz ar to viņi nevar mantot Latvijas pilsonību. Atzīstot jus sanguinis principu etniskajiem latviešiem, mēs atrisinātu Brazīlijas un Venecuēlas latviešu vēlmi nokārtot Latvijas pilsonību, iespējams tāpēc, ka kādi no viņiem varētu savu nākotni saistīt tieši ar Latviju.

Jautājums, par ko ir bijušas plašas diskusijas, ir par to valstu loku, ar kurām noteikt dubultās pilsonības iespējamību. Manuprāt, neapšaubāmi vispirms tām jābūt valstīm, ar kurām dzīvojam vienā politiskā un ekonomiskā savienībā – Eiropas Savienībā. Tajās latviešu skaits palielinājies tieši kopš mūsu dalības Eiropas Savienībā. Neapšaubāmi, daudzi latvieši dzīvo arī ASV un Kanādā, un ieliekot Pilsonības likumā normu, ka atļaujam dubultpilsonību ar NATO dalībvalstīm, mēs šo problēmu atrisinām. Svarīgs jautājums ir arī Austrālijā un Jaunzēlandē dzīvojošie latvieši. Austrālijā latvieši uz dzīvi pārcēlušies ne tikai uzreiz pēc 2.pasaules kara, bet arī mūsdienās. Likumdevējiem Saeimā jāizlemj, kā Austrāliju piepulcināt to valstu skaitam, ar kurām nākotnē atļausim dubulto pilsonību – vai ierakstot to Pilsonības likumā, kopā ar Eiropas Savienības un NATO valstīm, vai arī Latvijai slēdzot speciālu līgumu ar Austrāliju par dubultpilsonības atļaušanu.

Latvija ir maza valsts – pēdējā tautas skaitīšanā mūsu skaits uzrādījās tikai pavisam nedaudz virs 2 miljoniem. Latvijas iedzīvotāju skaits pastāvīgi samazinās. Šajos apstākļos mēs nedrīkstam zaudēt nevienu Latvijas pilsoni. Aicinu politiķus būt valstiski atbildīgiem un jau pavisam drīz vienoties par Pilsonības likuma izmaiņām, kas pieļautu dubultpilsonības principu, jo –uzsveru atkārtoti- mums ir svarīgs katrs Latvijas pilsonis.

Vienlaicīgi – jāapzinās, ka Latvijas pilsonība nevar būt kā dāvana, ko izdāļāt par kādiem nopelniem, vai pat bez tiem. Latviešiem svešumā bija jānosargā un jākopj sava valoda un kultūra, jo viņi negribēja zaudēt savu saikni ar Latviju un latvietību, vienlaicīgi viņi spēja adaptēties dzīvei citās valstīs. Tikmēr mūsdienās daudzi, kas ieceļojuši Latvijā no Padomju Savienības un viņu pēcteči, uzskata, ka viņiem Latvijas pilsonība pienākas tāpat vien – tikai tāpēc, ka viņi šeit dzīvo, pat nemākot valodu, un aizmirstot, ka pilsonība nozīmē lojalitāti pret savu valsti, pret tās satversmi, kultūru un valodu. Šiem cilvēkiem ir jāsaprot, ka viņiem Latvijas pilsonība dāvināta netiks.

Paldies visiem, kas piedalījās referendumā, balsojot par mūsu valodu, līdz ar to parādot savu pilsonisko lojalitāti Latvijai! Vēlos ar gandarījumu paust: Mēs esam uzvarējuši! Tauta referendumā ir skaidri pateikusi savu nostāju un mums turpmāk jāvelta visi spēki latviskās identitātes stiprināšanai un tautas drošības sajūtas radīšanai! Mēs pašlaik gaidām no mūsu tiesību sargājošām iestādēm viņu darba rezultātu, lai tauta būtu pasargāta no līdzīgiem pazemojošiem uzbrukumiem. Parasti konferencēs mēs citējam pagātnes domātājus, es šoreiz vēlos Jums nolasīt citātu no man adresētas Dundagas sirmgalvja vēstules: „vēršos pie Jums ar lūgumu noskaidrot, kā nepilsonim pieļāva izprovocēt referendumu, kas pazemoja mūs – latviešus – un izmaksāja no mūsu valsts maksimāli konsolidētā budžeta 1,7 miljonus? Kādas ir garantijas, ka tuvākā nākotnē mūsu valstij atkal nebūs jāpiedzīvo līdzīgs aizvainojums?”- šādi savu uztraukumu pauž 81 gadus vecs Latvijas patriots, kurš ir apbalvots ar 1991. gada barikāžu piemiņas zīmi. Vēlos publiski pateikties par šo vēstuli un uzsveru vēlreiz: šādi jautājumi vairs nedrīkst būt mūsu valsts un nācijas dienaskārtībā!

Pilsonības iegūšanas priekšnoteikums ir saikne ar Latvijas valsti – tādu Latvijas valsti, kādu to ir dibinājuši mūsu tēvi un vectēvi, paužot savu gribu, un kādu mēs to esam atjaunojuši – nacionālu valsti, kurā ir viena valstsnācija – latvieši un kas atrodas latviešu vēsturiski apdzīvotā teritorijā. Diez vai būs daudz tādu, kas vēlēsies uzturēt savu pilsonību ar valsti, kurai būs izskaloti tās pamati. Stiprinot tautas saikni ar valsti, vienlaicīgi jāstiprina arī pašas valsts un tās nācijas identitāte.

Un par to mums ir jābūt drošiem! Drošā valstī ar stipru identitāti pilsonība ir vērtība! Paldies!

Ingmārs Čaklais, Saeimas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas priekšsēdētājs (pilns teksts)

Latvijā šobrīd spēkā ir Pilsonības likums, kuru Saeima pieņēma 1994.gada 22.jūlijā. Pēdējie grozījumi izdarīti 1998.gada 22.jūnijā. Tātad bija jāpaiet trīspadsmit gadiem, lai Latvijas parlaments uzsāktu darbu pie Pilsonības likuma grozījumiem.
Šodien jārunā par vairākām lietām, kas liek grozīt Pilsonības likumu un par pamatojumiem paredzētajai Pilsonības likuma reformai.
Visiem ir zināms fakts, ka Latvijas Republikas nepārtrauktības doktrīna uzliek par pienākumu Latvijas valstij rūpēties un nezaudēt saikni ar tiem Latvijas pilsoņiem un viņu pēcnācējiem, kuri laikā no 1940.gada 17.jūnija līdz 1990.gada 4.maijam, glābdamies no PSRS un Vācijas okupācijas režīmu terora, ir atstājuši Latviju kā bēgļi, tikuši deportēti vai minēto iemeslu dēļ nav varējuši atgriezties Latvijā.
Kristīne Krūma rakstā «Dubultā pieeja dubultpilsonībai» portālā www.politika.lv (http://ej.uz/dbyy) norāda, ka Pilsonības likuma pārejas noteikumu 1.punkts nespēj nodrošināt efektīvu tiesiskās saiknes saglabāšanu starp Latvijas valsti un šiem pilsoņiem un viņu pēcnācējiem. Pilsonības likums balstās uz dubultās pilsonības aizlieguma principu, taču mūsdienās valstu praksē dominē pretējais princips, proti, persona var iegūt vai saglabāt vairāku valstu pilsonības.
Jāņem vērā fakts, ka Satversmes tiesa pozitīvi novērtējusi dubultpilsonības pieļaujamību, taču norādījusi, ka «dubultpilsonības jautājums pamatā ir politisks, nevis tāds, kas būtu izšķirams, balstoties uz juridiskiem apsvērumiem». Šī iemesla dēļ Satversmes tiesa atzinusi, ka «pilsonības jautājumu tiesiskā regulējuma pieņemšanai piemīt politiskais aspekts», proti, tieši «likumdevējs, izšķiroties par labu dubultpilsonības pieļaušanai, nosaka arī to, kurām personām un kādos gadījumos dubultpilsonība ir pieļaujama, ņemot vērā valsts intereses, politisko situāciju un pilsonības politiku». (Satversmes tiesas 2010.gada 13.maija sprieduma lietā Nr.2009-94-01 16. – 17.punkts).
Lai nostiprinātu Latvijas pilsoņu kopumu un paplašinātu Latvijas valsts tiesiskās saiknes ar tai piederīgajiem pilsoņiem, jāpieļauj dubultpilsonība savas valsts pilsoņiem, lai Latvija nezaudētu savu pilsoņu kopumu un identitāti globalizācijas, eiropeiskās integrācijas un ekonomiskās migrācijas procesos.
Latvijas pilsonību jāiegūst arī bērniem, kuriem viens vai abi vecāki ir Latvijas pilsoņi un kuri dzimuši ārpus Latvijas. Tādā veidā Latvijas valsts uzņemtos atbildību un tiesisko aizsardzību arī par tiem Latvijas pilsoņu bērniem, kas dzimst ārvalstīs.
Svarīgi būtu paredzēt tiesības reģistrēt adoptēto bērnu kā Latvijas pilsoni, ja adopcijas brīdī viens vai abi adoptētāji ir Latvijas pilsoņi.
Pilsonības likumā kā spēkā esošas pastāv nevajadzīgas vai neefektīvas likuma normas, tādēļ likums jāmaina arī tehniski un redakcionāli.
Visi minētie fakti un likuma nepilnības liek rīkoties.
Ierosmi šim darbam 10. Saeimā deva vairākas frakcijas un deputāti. Rezultātā 2011.gadā izskatīšanai Saeimā tika iesniegti divi likumprojekti – viens no Politisko partiju apvienības «Vienotība» frakcijas, otrs no Politisko partiju apvienības «Visu Latvijai!–Tēvzemei un Brīvībai/LNNK» frakcijas. Saeima saņēma arī toreizējā Valsts prezidenta Valda Zatlera vēstuli ar priekšlikumiem grozījumiem Pilsonības likumā.
10.Saeimas Juridiskā – kā atbildīgā komisija, izvērtējot iesniegtos dokumentus lēma tālāk virzīt Politisko partiju apvienības «Vienotība» frakcijas izstrādāto likumprojektu. Jāsaka, ka daudzas likumprojekta normas sakrita ar otra ierosinātā likumprojekta normām un Valsts prezidenta ierosinājumiem. Atšķirīgās normas vienojāmies debatējot izvērtēt un nepieciešamības gadījumā vēlāk iekļaut likumprojektā.
2011.gada 31.martā 10. Saeima apstiprināja likumprojektu grozījumus Pilsonības likumā 1. lasījumā, nosakot garu priekšlikumu iesniegšanas termiņu – 2011.gada 1.septembris. Pamatojums šim termiņam ir viens – šis ir viens no Latvijas fundamentālajiem likumiem, kuram izmaņas jāizdara lielā apjomā. Tas skars Latvijas valsts pamatelementu – pilsoņu kopumu, par ko bieži un karsti diskutēts, tātad likuma pieņemšanas gaitu nedrīkst sasteigt. Likuma izmaiņas publiski jāapspriež, par tām jādebatē un jāpanāk, lai rezultāts būtu Latvijas valsts un latviešu nācijas interesēs. Saeimas darbs būtu kvalitatīvs tad, ja Pilsonības likums netiktu vairs būtiski grozīts 21.gadsimtā.
Nopietnību un nozīmību kādu 10. Saeima pievērsa šim jautājumam pierāda fakts, ka atbildīgā – Juridiskā komisija, uzskatot, ka šī likumprojekta grozījumi ir īpaši nozīmīgi, izmantojot Saeimas Kārtības rullī 155.pantā noteiktās tiesības, veidot ne vairāk divas apakškomisijas, vienu no tām izveidoja tieši apakškomisiju darbam ar grozījumiem Pilsonības likumā. Man tika uzticēta tās vadība un komisija sāka aktīvu darbu.
Apakškomisijas deputāti, jau pirmsākumā vienojās, ka plaši jādebatē par grozījumu pamattēmām, tādas saredzot četras. Savā iekšējā lietošanā mēs tās nosaucām: «trimdinieku pilsonība», tātad tie pilsoņi, vai viņu pēcnācēji, kas Latviju pameta pēc 1940.gada un nosacīti, vai reāli naturalizējās ārzemēs; «nepilsoņu bērni», Pilsonības likuma 3. prim panta izpratnē, «jaunaizbraucēji un viņu pēcnācēji», viņu problēmas un saiknes ar Latviju saglabāšana, un, visbeidzot, ceturtā daļa – tehniskie un redakcionālie labojumi.
Pilsonības likums savas izmaiņas pirmkārt un galvenokārt gaida viena iemesla dēļ – ir kardināli mainījusies situācija, kur uzturas un kur dzīvo mūsu valsts pilsoņi. Viena liela daļa izbrauc, bet demogrāfiskā situācija liecina, ka Latvijas pilsoņu skaits samazinās. Mums katrs latvietis, katrs pilsonis ir svarīgs, bet brīdī, kad mūsu cilvēks iegūst citas valsts pilsonību, mūsu likums paredz viņa «atteikšanos», vai pilsonību atņemt.
Saskaņā ar Pilsonības un Migrācijas lietu pārvaldes publiski sniegto informāciju šī iemesla dēļ vidēji gadā tiek zaudēti 400 pilsoņi – 100 gadījumos pilsonība tiek atņemta, 300 pilsoņi atsakās paši. Pie kam tendence ir šiem skaitļiem palielināties, tāpēc primārais šo grozījumu jautājums ir pilsoņu skaita saglabāšana un palielināšana, vispirms – dubultpilsonība.
Šobrīd spēkā esošais likums ir aizgājušā gadsimta likums. Sliktākajā nozīmē. Likuma normas ir tā novecojušas, ka kalpo studentiem par darba materiālu mācībās, kur trenēt savas prasmes kļūdu, neprecizitāšu un pretrunu meklēšanā. Kad Saeimā sākām debatēt par likumā grozāmajām normām, tika aicināti gan tiesību eksperti, gan deputāti, kas 90-ajos gados strādāja pie likuma pirmās reakcijas izstrādes, pieņemšanas gaitas un būtības.
2011.gada pavasarī apakškomisijas darbu nācās pārtraukt pēc Valsts prezidenta rīkojuma Nr. 2, kam sekoja 10. Saeimas atlaišana un 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanas. Pirms vēlēšanām gan bija atsevišķu deputātu un frakciju politiski piedāvājumi veikt likumā grozījumus atsevišķās jomās, taču apakškomisijā atbildīgi lēmām nedalīt ierosinājumus un Pilsonības likumā visus grozījumus izdarīt tikai un vienīgi vienlaicīgi. Aicinājām visas frakcijas likumprojektu «neskaldīt», ļaut apakškomisijai aktīvu darbu pārtraukt un atsākt tikai 11. Saeimā.
11. Saeima sanākot uz savu darbu 2011. gada oktobrī, uzreiz lēma turpināt darbu pie likumprojekta, pārņemot to no 10. Saeimas. No jauna tika izveidota apakškomisija, šoreiz to nosaucot par Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisiju. Katra frakcija var deleģēt darbam apakškomisijā ne vairāk kā divus deputātus.
Uzsākot darbu mainītā sastāvā, jaunā apakškomisija pārņēma jau 10. Saeimas iestrādes. Tika apkopoti visi 10. Saeimā izmantotie materiāli, jaunpienācējus iesaistīja komisijas darbā, iepazīstinot ar protokoliem, pētījumiem un komisiju sēžu audio ierakstiem.
11. Saeima uz pirmo sēdi sanāca 2011.gada 17.oktobrī, bet jau 10. novembrī jaunā Saeima pieņēma 1. lasījumā likumprojektu Grozījumi Pilsonības likumā, nosakot par priekšlikumu iesniegšanas termiņu 2012.gada 1.janvāri.
Visu novembri un decembri apakškomisija turpināja debates. 2012.gada 1.janvārī bija saņemti 69 priekšlikumi. Daži no tiem ļoti konkrēti un attiecīgi noformēti, daži – idejiskā un ieteikumu līmenī. Ar priekšlikumu tabulu ikviens var iepazīties Saeimas mājas lapā (http://ej.uz/6fr9).
Janvārī atsākot debates, apakškomisijas deputāti nolēma pārtraukt diskusijas par atsevišķām Pilsonības likuma tēmām, bet sākt izskatīt visus priekšlikumus, likuma pantu secībā.
Likumā plānots veikt tehniskus un redakcionālus labojumus, piemērām, termins «ārvalstnieks» tiek aizstāts ar «citas valsts pilsonis», tiek paredzēts izslēgt likuma terminu skaidrojumus, jo tie skaidroti speciālajos likumos.
Viens no vislielākajiem apakškomisijas līdzšinējiem sasniegumiem ir jau panāktā vienošanās, tā saucamajā, «nepilsoņu bērnu jautājumā». Situācijā, kad gandrīz katra 11.Saeimas frakcija nāca ar savu kardināli pretēju šī jautājuma uzstādījumu vai formulējumu, saucot argumentus un debatējot, komisija nonāca pie vienota un visām frakcijām pieņemama kompromisa.
Šobrīd no spēkā esošā Pilsonības likuma 3. prim panta un tā apakšpunktiem izriet, ka bezvalstnieku vai nepilsoņu bērns, kurš dzimis Latvijā pēc 1991. gada 21. augusta, ir atzīstams par Latvijas pilsoni, ja līdz brīdim, kad viņš sasniedz 15 gadu vecumu abi bērna vecāki ir iesnieguši iesniegumu par pilsonības iegūšanu.
Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) datiem šobrīd 13500 bērnu, kuriem pienāktos Latvijas pilsonība pēc spēkā esošā likuma, nav reģistrēti kā Latvijas pilsoņi. Pēc PMLP rīcībā esošās aptaujas var spriest, ka par iemeslu ir procedūras sarežģītība, tajā skaitā, ka abi vecāki šo piekrišanu nevar vai negrib dot. Tas veido situāciju, kas ir nelabvēlīga bērnam, jo Latvijas valsts likumā ir piešķīrusi šim bērnam tiesības būt Latvijas pilsonim, bet nosacīti «tehnisku iemeslu dēļ» šis bērns nevar realizēt savas tiesības. Tātad bērna tiesības iegūt Latvijas pilsonību ir nevajadzīgi apgrūtinātas un formalizētas.
Pieņemot, ka šī norma jau ir spēkā, visu Saeimas frakciju pārstāvji apakškomisijā piekrita labot situāciju, paredzot, ka bezvalstnieku vai nepilsoņu bērns, brīdī, kad tiek reģistrēts viņa dzimšanas fakts, ir tiesīgs iegūt Latvijas pilsonību uz viena no vecākiem izteiktās vēlmes pamata.
Turklāt tiek vienkāršota arī procedūra. Brīdi, kad bērnu reģistrē, vienā no ailēm māte vai tēvs atzīmē vai vēlas, lai bērns ir Latvijas pilsonis vai nepilsonis.
Līdz ar šo lēmumu apakškomisija ir pilnībā noraidījusi debates par kādu iespējamu «automātisko pilsonību» vai līdzīgu formulējumu parādīšanos mūsu likumdošanā.
Un visbeidzot – par svarīgāko. Dubultpilsonība.
Ja paskatās uz visu dubultpilsonības institūciju kā tādu, mēs, pirmkārt, runājam par vēsturisko netaisnību. Pilsonības likuma Pārejas noteikumos noteikts, ka «Latvijas pilsoņi un viņu pēcnācēji, kuri laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam, glābdamies no PSRS un Vācijas okupācijas režīma terora, ir atstājuši Latviju kā bēgļi, tikuši deportēti vai minēto iemeslu dēļ nav varējuši atgriezties Latvijā un šajā laikā naturalizējušies ārvalstīs, saglabā tiesības reģistrēties Iedzīvotāju reģistrā kā Latvijas pilsoņi un pēc reģistrācijas pilnā apjomā bauda pilsoņa tiesības un pilda pilsoņa pienākumus, ja reģistrācija notiek līdz 1995. gada 1. jūlijam. Ja šīs personas reģistrējas pēc 1995. gada 1. jūlija, tām jāatsakās no citas valsts pilsonības (pavalstniecības).»
Tātad šobrīd pastāv Latvijas pilsoņi, kuriem ir pieļauta dubultpilsonība. Pēc PMLP ziņām uz 2010.gadu tādas bija aptuveni 20000 personas. Pēc medijos publiskotās informācijas, 2006. gadā ASV dzīvoja 60000 -70000 ASV pilsoņi, kas sevi uzskata par latviešiem vai līviem, vai viņu pēctečiem, bet tikai 15000 no tiem bija Latvijas un ASV dubultpilsonība.
Uzklausot visus faktus un viedokļus, apakškomisijā vienojāmies, ka Pilsonības likumā nav jāsaglabā šis 1995 gada 1. jūlija datums un nav jāuzliek kāds jauns, tādejādi paredzot, ka jebkuram pilsonim vai tā pēcnācējam, kas atbilst minētās normas ierobežojumiem, ir tiesības atjaunot Latvijas pilsonību, nezaudējot savas mītnes zemes pilsonību.
Debates par dubultpilsonību, dažādiem tās aspektiem un iespējamiem risinājumiem, kā arī ierobežojumiem ir ikdienas Pilsonības likuma apakškomisijas darbs. Vairāku jautājumu diskusijas esam apzināti atstājuši atvērtas. Tai skaitā gaidot mūsu šīsdienas konferenci «Latvijas pilsonība 21. gadsimtā».
Strādājot pie Pilsonības likuma grozījumiem komisija, vai es personīgi esmu saņēmis vairāk kā sešdesmit vēstules, daudzus tālruņa zvanus, bijušas neskaitāmas tikšanās ar cilvēkiem, kam šie jautājumi aktuāli. Visa šī komunikācija, galvenokārt, saistīta ar konkrētiem dzīves stāstiem un cilvēku likteņiem. Sākot ar cilvēku, kas joprojām dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs ar vienīgo PSRS pasi kabatā un ikdienas bailēm, turpinot ar cilvēkiem, kuriem savulaik Latvijas diplomāti kļūdaini skaidrojuši situāciju, mudinot vecākus pieteikties, bet nepaskaidrojot, ka anketas jāizpilda arī par bērniem. Tāpat latviešu meitene, kas ikdienas darba gaitās nevar pierunāt savu otru pusi piereģistrēt savu bērnu par Latvijas pilsoni, jo «darba laikā nav tam laika». Un, protams, mums vienlīdz svarīgi ir visu mūsu diasporas dažādu organizāciju aicinājumi, gan no Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē, gan Maskavas Latviešu kultūras biedrības un Krievijas Latviešu kongresa, gan Pasaules Brīvo Latviešu apvienības un citiem.
Dubultpilsonībai ir daudz plusu un mīnusu, tai ir daudz šķautņu un tās nebūt nav ne izvērtētas, ne izprastas. Ne tikai sabiedrībā kopumā, bet arī tiesību ekspertu un politiķu vidēs.
Tā piemēram, ļoti svarīgi ikreiz debatēs par dubultpilsonību izšķirt divus jautājumus – vai persona bija Latvija pilsonis un tad ieguva citas valsts pilsonību, vai otrādi – persona ir citas valsts pilsonis un tad ieguvis Latvijas pilsonību. Un katra no šīm situācijām veido citu tiesību normu piemērošanas kārtības iespēju. Lai gan ir līdzība, bet atšķirības pastāv gan tīri sadzīviski, gan pēc būtības.
Tajā pat laikā mums ir jārēķinās ar ārkārtīgi daudz jautājumiem, uz kuriem šī likuma ietvaros ir vai būs jāatbild. Tā, piemēram:
Vai ikvienam bijušajam Latvijas pilsonim vai viņa pēcnācējam ir tiesības uz Latvijas pilsonības iegūšanu?
Vai pilsonības iegūšanu var ietekmēt valsts valodas prasme, Latvijas vēstures zināšanas vai fakts, ka arī turpmāk nav paredzama viņa tieša saikne ar Latviju?
Vai dubultpilsonis, kas nedzīvos Latvijā, baudīs visas Satversmē un Latvijas likumos noteiktās tiesības?
Vai dubultpilsoņi varēs piedalīties Saeimas vai pašvaldību vēlēšanās, ja viņi nedzīvo, neplāno dzīvot vai vispār Latvijā nav bijuši?
Vai dubultpilsoņiem paredzēti kādi atšķirīgi pienākumi attiecībā uz nodokļu maksājumiem, ņemot vērā pakalpojumus, ko valsts sniedz veselības aprūpes un citās jomās?
Vai dubultpilsonis var saņemt sociālo nodrošinājumu un citu aizsardzību, ko Latvijas likumdošana paredz Latvijas pilsonim?
Ja ir izveidojies pārrāvums vairākās paaudzēs, vai šīs tiesības saglabājas? Ja jā, tad cik paaudzēs saglabājās?
Vai dubultpilsonības iegūšanai ir nozīme pretendenta apliecinājumam atgriezties Latvijā vai kāda cita saikne ar valsti?
Noteikti jārunā par situāciju, ka šobrīd Latvijas pilsonis iegūst citas valsts pilsonību. Cik dubultpilsonības pieļaujamas vienam Latvijas pilsonim?
Un daudzi citi nozīmīgi jautājumi.
Protams, galvenais, kāpēc runājām par dubultpilsonību – ikviens Latvijas pilsonis, viņa pēcnācējs, kas ir lojāls mūsu valstij un protams ikviens latvietis vai līvs jebkur pasaulē ir Latvijas valstij ļoti nozīmīgs un svarīgs.
Mums ir svarīgi arī visi tie Latvijas pilsoņi, kam tiesas ceļā atņemta pilsonība vai kas attiekušies «labprātīgi». Pieņemot likumprojektu, mums ne tikai jādod iespēja viņiem atgūt Latvijas pilsonību, paredzot tam īpašu procedūru, bet arī valsts vārdā jāatvainojas par izdarīto pārestību. Bez nosodījuma, bet ar patiesu velmi atgūt «savējos»!
Pilsonības likuma reforma patiesi ir ļoti apjomīga. Tāpēc pats svarīgākais debatēt ne tikai Saeimā, apakškomisijā vai partiju frakcijās, ne tikai ekspertiem, tiesību speciālistiem, bet svarīgi šo sarunu pārnest uz publisko telpu, arī aktualizēt šo jautājumu katram sabiedrības loceklim, lai to pārspriestu interešu kopās, darba vietās vai ģimenē. Tad šis likums pēc būtības 21. gadsimtā vairs nebūtu grozāms. Ar šādu attieksmi strādā gan frakcijas, gan apakškomisijas deputāti, gan arī konstitucionālo tiesību eksperti, kam lūgts palīdzēt likuma grozījumu izstrādes gaitā.
Valstij ir jāpieņem šie būtiskie grozījumi, bet tie nevar palikt tikai oficiālā laikraksta lappusēs. Valstij aktīvi jāskaidro šie grozījumi, jānodrošina informācijas pieejamību visām interesentu grupām viņām pieejamā valodā, jāizglīto valsts pārvalde, diplomātiskās pārstāvniecības un tiesas, lai nebūtu aplamību likuma piemērošanā.
Valstij ir jāaicina zinātniekus veltīt plašāku uzmanību pilsonības jautājumiem un dod savus skaidrojumus gan par likumu, gan tā piemērošanu. Jo sevišķi nodrošinot, lai likuma piemērošana atbilstu likumdevēja mērķiem un gribai.
Pats personīgi esmu ticies ar latviešu diasporas pasaulē pārstāvjiem, uzrunājis sabiedrību ar mediju, preses un sociālo tīklu starpniecību, aicinot rakstīt vēstules ar ierosinājumiem, aprakstīt dzīves stāstus. Tā rezultātā atsaukušies daudzi, saņemts plašs klāsts ieteikumu, piemēru un skaidrojumu. It sevišķi gribu uzteikt Austrālijas tautiešus par nesavtīgo dalību ar idejām un ierosinājumiem.
Pilsonības likuma grozījumu normas nevar būt jautājums, par ko notiek strīdi, tas var būt jautājums, par kuru notiek tikai sarunas.
Šobrīd daudzās Eiropas savienības valstīs kļūst aktuālas debates par katras valsts Pilsonības likumiem, Latvija ar savu redzējumu var palīdzēt šai jautājumā un dalīties pieredzē.
Apakškomisija jau ir tikusi galā aptuveni ar pusi no iesniegtajiem priekšlikumiem un ir apņēmības pilna strādā tālāk. Ceru, ka ar visu mūsu kopīgajiem spēkiem, likums tiks pieņemts jau vasarā.
Vienlaicīgi paslavējot par racionālu darbu katru, kas strādā apakškomisijā, gribu pateikties gan valsts prezidentam Andrim Bērziņa kungam par interesi Pilsonības likuma izmaiņu procesā, paldies arī Saeimas juridiskajam birojam un tā vadītājam Gunāram Kusiņa kungam, pieaicinātajiem ekspertiem, Saeimas darbiniekiem, kas palīdz mums sagatavoties ikdienas darbā. Ne velti kāds ļoti augstas raudzes tiesību eksperts šīs apakškomisijas darbu vērtējot teicis «Šis ir pareizais ceļš kā Latvijas Republikas Saeimā būtu jāpieņem ikviens nozīmīgs likums».
Uz to arī tiecamies!