Klāt Ziemassvētki! Saprotams, ka tie saistāmi ar Jēzus Kristus piedzimšanu. Silītē dus bērniņš un varbūt pat kādam šķiet, ka kāpēc gan tik liela uzmanība nav pievērsta manai dzimšanai, tad jāsaka, protams, ka Tu esi svarīgs, jo tas, Kurš ziemassvētkos silītē dus un Lieldienās mirst Golgātā pie krusta, tikai Tevis un arī manis dēļ. 

Par silītē dusēšanu ir rakstīts daudz, tāpēc šajā reizē vēlētos tēmu apskatīt nedaudz citādākā gultnē. Kā Dievs radīja Pasauli un kā piedzima Jēzus?

„Dievs radīja debesis un zemi” (1.Moz.1:1), šie vārdi liecina, ka pirms debess un zemes radīšanas nebija nekas, tātad Dievs radīja debesis un zemi no nekā.

Dažādi uzskati

Uzskats: Dievs Pasauli ir radījis jau no esošas matērijas. Pieļaujot šādu domu nozīmētu, ka Dievs tiek pakļauts matērijai. Un tas grautu uzskatus par Viņa varenību.

Arguments: Ja matērija būtu mūžīga, tad arī nemainīga. Ja tā būtu nemainīga, tādā gadījumā, tas liegtu iespēju Radīt Pasauli.. Ja tā būtu kaut kādā mērā līdzvērtīga mūžībai un par cik Dievs ir mūžīgs, tad tā noteikti būtu arī neatkarīga no Dieva. Tad kādā veidā Dievs to varētu izmantot sava plāna īstenošanai?

Uzskats: Dievs Pasauli Radījis no sevis paša.

Arguments: Ņemot vērā, ka Bībelē ir teikts: „Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu” (Kol 1: 16) Vai arī „Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.”  (Jāņa 1:3) Tad, ja iedziļināmies burtiski, iespējams, ka pie šādas domas varētu nonākt.

Ja mēs uzskatām, ka pasaule ir Dievs, tad diemžēl mēs savu izpratni par Dievu esam ļoti ierobežojuši darbībās un domājam virspusīgi.

Kā varētu izskatīties Radīšanas process, vadoties no šāda uzskata? Salīdzināsim divu veidu Radīšanas aktus. Kā Rada Dievs un kā rada cilvēks.

Cilvēka radīšanas process ir saistāms ar materiāla izmantošanu, pielietojot domu spēku un roku meistarību, , izveidojot kādu rokdarbu, piemēram, uzadīt zeķes aukstam ziemas laikam, vai arī no māla izveidot podu puķu iestādīšanai. Jebkurā gadījumā, lai cilvēks varētu radīt, viņam ir nepieciešama vizualizēšanas spēja un tad tikai ķerties pie darba izmantojot palīgmateriālus.

Bet kā rada Dievs? Ar savu neaptveramo domu un ticības spēku no nekā rada kaut ko. Viņa palīgmateriāls ir tas, ko Viņš saka. Dievs teica un tas notika, Dievs saka un tas notiek, tieši tā kā teikts Bībelē. „Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.” (Jāņa 1:1).

Bet kā būtu iespējams iedomāties, ja Pasaule ir Dievs? Kā mēs izskaidrotu šo procesu? Tātad, lai cilvēks varētu uzmeistarot māla pudu, tad viņš par materiālu izmanto daļu no savas miesas, izgrieztu daļu no savas ribas, iztecinātu pāris pilienus asins un pods ir gatavs? Tas jau būtu kāds fragments no dēmoniskās „šausmenes”.

Protams, ja mēs sakām, ka darbā ieguldīts daļa no sevis vai arī, ka darbā ir ielikta sava dvēsele, tad ar to mēs domājam, ka darbā ieguldīts daudz pūļu, enerģijas, spēka, radošās spējas. Tad tādā gadījumā varētu teikt, ka Dievs Radot pasauli pielietoja daudz pūļu, enerģijas, spēka, radošās spējas.

Ne no kā nevar rasties kaut kas

Dažkārt ir dzirdama frāze, ka ne no kā nevar rasties kaut kas. Kaut kādā ziņā taisnība, un mēs nevaram apliecināt, ka Pasaule ir radusies pati par sevi. Bet ticam, ka Mūžīgais Dievs to no neredzamā ir pārcēlis redzamajā, kā teikts Bībelē: „No neredzamā cēlies redzamais.” (Ebr.11:3) Kaut gan, Dievs Bībelē arī uzrada šādas tādas izejvielas, kuras tika pielietotas plāna īstenošanā. Neredzamas vielas, kas pārtapa redzamajās.

Pirmajā acu mirklī šķiet, ka pilnīgi neticams ir Pasaules Radīšanas stāsts, kas nav savienojams ar mūslaiku izpratni un zinātni, taču ieskatīsimies vērīgāk.
Nu, taču viena frāze vien ko nozīmē „Dievs radīja pasauli...” -no nekā. Kā tas būtu saprotams mūslaiku un mūsdienīgam cilvēkam. Un var droši atbildēt, ka tieši tā, nav saprotams. Taču kādēļ? Tādēļ, ka cilvēka dzīvē nav bijusi šāda pieredze. Ja cilvēks savā dzīvē nav kaut ko izmēģinājis, viņš taču nevar apliecināt, ka tā, vai arī kāda cita lieta neeksistē, jo viņam taču vienkārši nav bijusi tāda dzīves pieredze. Bet kāpēc, tad attiecībā par Radīšanas Aktu, cilvēki tik viegli izkropļo, noniecina un noliedz brīnuma pilno redzējumu?

Arī koncepcija: no nekā radīt kaut ko, savā būtībā cilvēka loģikai nav iespējama, jo zinātnieki nevar veikt nekādus eksperimentus no neesoša izejmateriāla vai vielas, kas bijusi sākotnēji Radīšanas laikā. Un tagad tik vien atliek strādāt ar pieejamiem materiāliem.

Spožā Rīta Zvaigze –

Ir vēl kāds noslēpumu tīts Radīšanas akts. Ziemassvētku brīnums – Jēzus Kristus piedzimšana. Dāvida sakne – Spožā Rīta Zvaigzne – Emanuel „Dievs ar mums”. Par Zvaigznes parādīšanos debesīs, kā apliecinājums Dieva Dēla dzimšanai esam runājuši pagājušo gadu, bet šoreiz par to, kā piedzima Jēzus…
Arī Jēzus Kristus ir dzimis no nekā, ja tā var izteikties. „Bet Jēzus Kristus piedzimšana notika tā: kad Viņa māte Marija bija saderināta ar Jāzepu, notika, pirms tie nāca kopā, ka viņa kļuva grūta no Svētā Gara.” (Mat. 1:18).
Tas vien tikai apstiprina, ka Dieva Dēla piedzimšana ir paša Dieva Radīšanas, precīzāk sakot, iemiesošanas akts un nevis cilvēku mīlestības tuvības rezultāts.
Kaut arī jāņem vērā, ka pats Jēzus no neredzamās Pasaules (garīgās), pārtapa redzamajā (fiziskajā) caur Marijas miesām un tas nozīmē, ka Viņš jau bija pirms Pasaules radīšanas. Bībele vēsta: „Viņš bija pasaulē, un pasaule caur Viņu radusies, bet pasaule Viņu nepazina. (Jāņa 1: 10)

Neredzamais Pasaules Radīšanas akts jeb Pasaules Radīšana no nekā

Pasaules Radīšanas cēlonis ir izteikts Bībeles pirmajos vārdos „Un Dievs radīja…” un viss, kas no tā izriet, zinātniekiem vien atliek bāzējoties uz to, veikt kādus eksperimentus.

Dievs teica: „Lai top gaisma”. un šodienas zinātniskajā izpratnē, mēs zinām, ka gaisma ir elektromagnētiskā strāva jeb enerģija, kas, starp citu, ir neredzama. Kaut arī tā ietekmē mūs katru dienu.

Zinātnieki ir secinājuši, ka sākotnējās gaismas rašanās brīdī mijiedarbojās enerģija (gaisma) ar matēriju (Dieva Gars lidinājās, (darbība)), tas bija tik liels un spēcīgs, ka vārētu maldīgi uzskatīts kā „lielo sprādzienu”.

„Un Dievs nodalīja gaismu no tumsas” (1.Moz.1:4) Zinātnieki uzskata, ka sākotnēji Visums ir sastāvējis no plazmas un gaismas maisījuma. Tā dēļ Visums tajā laikā bija tumšs plazmas dēļ. Pēkšņa plazmas pārveidošana par atomiem, drīz vien pēc Pasaules Radīšanas noveda pie tā, ka primārais enerģijas sabiezējuma elektromagnētiskais starojums (“gaisma”) “atdalījās” no tumsas un sāka spīdēt izplatījumā, apliecinot Bībeles vārdus “Un Dievs nodalīja gaismu no tumsas”. Zinātnieki šo parādību izskaidroja kā reliktstarojuma rezultātu. Starp citu, ebreju astrofiziķis Arno Penziass saņēma Nobela prēmiju fizikā par reliktstarojuma atklāšanu.

Pēc tam Dievs iedarbināja, ietekmēja vai kā mūsdienu datorprogrammatūras valodā teiktu, palaida programmu un tā jau turpināja procesu automātiski. Uz Zemes sāka augt zaļumi un augi, kā tas tiešāk teikts Bībelē. „Tad Dievs sacīja: “Lai zeme izdod zāli un augus, kas sēklu nes, un augļu kokus, kas augļus nes, pēc savas kārtas, kam sēkla sevī, virs zemes.” Un tā tapa.

Zinātniskais Radīšanas akta formulējums

Kosmoloģijā Radīšanas tēma vairs nav sveša. Vadoties no Bībelē uzrādītās radīšanas shēmas arī zinātnieki radīšanu izskaidrojuši zinātniskā formulējumā: vispirms radās elementārdaļiņas un izstarojums, tad protoni un neitroni – ūdeņraža un hēlija kodoli, elektroni un ūdeņraža, kā arī hēlija atomi – ķīmisku elementu atomi un molekulas – augi, tad dzīvnieki un visbeidzot radīšanas kronis- cilvēks. Lūk, arī zinātnieki no neredzamā pārnesuši redzamajā, piepildot Bībeles pravietojumu.

Vai šodien Dievs Rada?

“Redzi, visu Es daru jaunu.” (Atklāsmes 21:5) Tas nozīmē, ka Dievs nav pārstājis radīt. Jaunas lietas, kas nav bāzējamas uz bijušām, tas ir esošām izejvielām, izejmateriāliem. Tas atkal ir Radīšanas akts no nekā.
Kā arī viņš uztur radīšanas kontaktus – dziedina, atbrīvo, glābj-pestī, mierina un iepriecina un tās visas ir radīšanas neredzamās formas, radīšana no nekā.

Secinājums: Vai Dievs Radījis Pasauli no nekā? Jā!
Vai no ne kā var rasties kaut kas? Var! Un par cik cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla (1.Moz 1:26), tad arī cilvēks, radīt no nekā kaut ko, var! Protams, ne tādos mērogos, bet tomēr, lūdzot, ticot un darot!

Ideja par Pasaules Logosu, pirmo Vārdu, kļūst par stūrakmeni Rietumu verbālajai loģiski analītiskajai domāšanai. Kur nu vēl kristīgā pamatlūgšana, kas sākas ar Vārda pieminēšanu: Mūsu Tēvs Debesīs, svētīts lai top tavs vārds.” Kristietībā un jūdaismā Vārds tiek uzskatīts par visa Pirmsākumu, kas pārvēršas par miesu, savukārt par to ir teikts: „Un vārds tapa miesa.” Vārds, kas bija Dievs, kļuva par cilvēku, Jēzu Kristu, vienlaicīgi saglabājot cilvēciskās, tā arī dievišķās iezīmes.

Tā kā Rietumu reliģijas Svētie Raksti tiek uzskatīti par autentisku Dieva Vārdu, jau kopš seniem laikiem cilvēki ir mēģinājuši tajos sameklēt slēptu, dziļāku Vārdu un skaitļu simboliku. Tā radās senlaiku hermeneitika, kuras adepti mēģināja atminēt Svēto Rakstu, it īpaši jūdu Toras tekstos slēpto informāciju jeb simboliku. Tas turpinās līdz pat mūsu dienām, kad Jeruzalemes Universitātes vadošie ortodoksālie matemātiķi, izmantojot moderno datortehniku un informācijas teorijas nostādnes, pūlas Toras tekstos atrast kodētus pasaules izcilāko garu vārdus un vēsturisko notikumu pareģojumus.

Kaut gan kristieši uzskata, ka pareģojums par pēdējiem laikiem ir izteikts Atklāsmes grāmatā, skaidri saprotamā valodā. Un tādēļ nav vajadzības saskatīt kādu slēptu informāciju. Jāpiebilst, ka cilvēki bieži vien saskata nozīmi sarežģījot lietas, bet nespēj saskatīt vienkāršās. Tomēr kā nu tur arī būtu, cilvēkiem ir liela ticība „vārdam”.

Šajos eksperimentos nākas secināt, ka pašā būtības saknē Vārds ir daudzdimensionāls un daudznozīmīgs un, ka viens Vārds var veidot veselu nozīmju saimi.
To ir atklājis arī krievu matemātiķis un lingvists Vasīlijs Naļimovs. Viņš uzskatīja, ka Vārdu iekļaut loģiski analītiskajā formulējumā ir diezgan problemātiski. Un, ka neviena konkrēta reāla valoda nepakaļaujas strikti determinētiem loģikas likumiem.

Vārds DNS līmenī

„Pirmsākumā bija Vārds!” Doto domu varam uztvert kā garīgu norādi uz mūsdienu molekulārās bioloģijas atziņām, ka visa iedzimtā informācija no primitīviem mikroorganismiem līdz pat cilvēkiem ir iekodēta DNS makromolekulu linerizētajos tekstos, kas nosaka visu dzīvās dabas daudzveidīgo formu tapšanu. Arī šādā aspektā apgalvojums, ka sākumā bijis Vārds, var tikt simboliski pieņemts par autentisku patiesību.
Lai gan daudzi reālisma pārstāvji šo domu uzskata par iracionālu, tātad atmetamu un nederīgu, tomēr iespējams attēlot, ka arī racionālisms pamatā balstās uz iracionālisma pamatdomas. Piemēram, ticība „Logosam” – Vārdam. Ticība balstās pārliecībā, ka Vārds ir adekvāts domai, ka valoda un domāšana principiāli sakrīt, savukārt domāšana ir valodiska.

Gārdners konstatē, ka binārā skaitīšanas sistēma un skaitļa 2 pakāpes funkcijas (2n) dominē daudzās matemātikas un fizikālās struktūrās.
Jāpiebilst, ka arī mūsdienu datoru, kā digitālo telekomunikāciju un kompaktdisku „valoda” ir bināra.

Piemēram, ievērojamais lingvists un semiotikas speciālists Vjačeslavs Ivanovs savā grāmatā „Pāris un nepāris” norāda, ka arī ģenētiskā koda „valoda” veidota no 26 = 64 elementiem. Ģenētiskā koda pamatelementu – „burtu”- veido trīs DNS (dezoksiribonukleīnskābes) bāzes triplets jeb kodons un tai līdzīgā bāzu triāde DNS dubultspirālē DNS alfabētā” ir 64 tripletu „burti”, turklāt katrs „burts” kodē noteiktu aminoskābi un nosaka tās secību proteīnu (olbaltumvielu) makromolekulu sintēzē. Un tā ar šiem 64 DNS „burtiem” var ģenētiski ieprogrammēt visu formu daudzveidību, kas parādās dzīvajā dabā.

DNS alfabēta 64 bāzu tripleti tiek izmantoti 20 dzīvos organismos sastopamu aminoskābju sintēzēs. Tas nozīmē, ka vienu aminoskābi kodē vairāki bāzu tripleti. Īpaši tripleti tiek izmantoti 20 dzīvos organismos sastopamu aminoskābju sintēzei. Tas nozīmē, ka vienu aminoskābi kodē vairāki bāzu tripleti. Īpaši tripleti tiek izmantoti interpunkcijai – ģenētiskā teksta „teikumu” sākuma un nobeiguma apzīmēšanai.

Pēc Ivanova domām arī cilvēku valoda veidojusies līdzīgiem struktūras principiem. Kas raksturo vārdus „Pirmsākumā bija Vārds”. Dotā doma ir īpaši izprotama mūsdienu molekulārās bioloģijas atziņu kontekstā. Pēc ģenētiskā koda atšifrēšanas kļuva skaidrs, ka visas dzīvās radības daudzveidīgās formas un to izpausmes ir tekstuāli ieprogrammētas DNS bāzu tripletu alfabētā, kura „burti” veido vārdus un teikumus. Un tāpēc patiesi varam sacīt: „Iesākumā bija Vārds!”

Gadsimta sākumā matemātiķu grupa matemātiskās loģikas ekspertu slavenā matemātiķa Dāvida Hilberta virsvadībā sāka strādāt, lai sasniegtu grandiozu mērķi- pierādīt, ka Vārds ir loģisks. Un tādējādi izveidot nepretrunīgu un pilnīgu matemātisko pierādījumu sistēmu, kas stingri balstītos uz deduktīvās loģikas teorēmu pierādījumu un slēdzienu pamatiem. Tāda pati doma nodarbināja arī filozofa un lingvista Ludviga Vitgenšteina prātu. Savā grāmatā ”Loģiski filozofisks traktāts” „Tractatus logico-philosophicus” raksta: domāšanā loģika ir sākotnējais pamatprincips, jo mēs nevaram domāt neko neloģisku. Pat Dievam ir jāpakļaujas loģikas likumiem, ir teikts, ka Dievs spēj radīt visu, tikai ne to, kas ir pretrunā loģikas likumiem.
Augstāk minētie matemātiķi savas pūles ietērpa triju sējumu opusā „Principia Mathematica”. Matemātiķi bija pārliecināti, ka viņu darbs ir neapgāžams.

Īpatnēji, ka šādam vienpusējam deduktīvās domāšanas postulātam, sāka piekrist daudzi loģikas piekritēji, tomēr 1931. gadā to sagrāva 24. gadus vecais Kurts Gēdels. Viņš pauda dotā postulāta nepilnības rakstā ar nosaukumu „Par formāli neizšķiramiem apgalvojumiem „Matemātikas principi” un „Radniecīgās sistēmas”(„On Formally Undecidable Propositions in „Principia Mathematica” and „Related Systems”).
Viņš raksta: „Skaitļu teorija satur apgalvojumus, kas nav pierādāmi dotās sistēmas ietvaros. Tas nozīmē, ka jebkura deduktīva sistēma ir „nepilnīga”. Cilvēka domāšana ir bagātāka par tās deduktīvo formu. Turklāt skaitļu teorija ir mākslīga, stingri formalizēta, tikai uz loģiski deduktīviem principiem balstīta zinātniska valoda. Neviena konkrēta reāla valoda nepakļaujas strikti determinētiem loģikas likumiem.” Tādējādi raisot domu, ka deduktīvā domāšana nav vienīgā izziņas sastāvdaļa.

Vitgenšteins pārskatīja savu darbu un vēlāk piekrita, ka ir maldījies, par to liecina viņa nākamā grāmata „Filosofiskie pētījumi”( „Philosophische Untersuchungen” kurā papildus deduktīvajai valodas sistēmai pievienoja kaut ko jaunu, tas ir dzīvo valodu ar visām tai piemītošām neprecizitātēm, iracionāliem neloģiskiem un daudznozīmību. Viņš secināja, ka „vārds” var būt arī „daudznozīmīgs”, kas var veidot veselu nozīmju saimi.

Daudzdimensionāls Vārds

Draudzē mācītājs stāsta, ka Dieva Vārds, respektīvi, Bībele ir ļoti nozīmīga kristieša dzīvē un, ka Dieva Vārds ir dzīvs! Pārdomājot vārdus, ka Vārds ir dzīvs, nāk prātā, ka tas ir ne tikai jāizprot, kā Svētā Gara iedvesmots un Dieva inspirēts bet, ka Dievs tajā ieliek savu elpu jeb dvašu, gluži kā pirmā cilvēka radīšanas akta laikā. Dievs piešķir dzīvību vārdam.
Tas ir Vārds ar daudzdimensionālu nozīmi. Par cik, mēs esam ierobežoti laikā un telpā, turklāt dzīvojām trīsdimensiju pasaulē, tad vai mēs spējam iedomāties, kāds ir iespējams reāls spēks izteiktam vārdam, kas ir neierobežots ne laikā un telpā, ne arī trīsdimensiju pasaules robežās? Ja tā labi padomā, tad kāpēc gan nevarētu būt tā, ka Vārds pateikts daudzdimensionālā pasaulē, kas ir ārpus laika robežās, nevarētu būt tik milzīgs enerģijas nesējs, ka tā pielietošanas gadījumā radījusi pārvērtības, ne tikai Zemes radīšanas laikā, bet arī zvaigžņu, planētu un galaktiku radīšanas laikā?
Dievs pateica vārdu: „Zeme” un zeme tapa, vai arī “Lai top gaisma.” Un gaisma tapa.
Lai ieraudzītu vārda amplitūdas iespējamību piedāvāju pafantazēt. Izteikšu neprātīgu ideju, attiecībā par Vārda izteikšanu laika nozīmē. Evolucionisti uzskata, ka zeme radās miljoniem gadu ilgā procesā, savukārt kreocionisti uzskata, ka tūkstošs gadu laikā. Tomēr, lai izprastu Dieva nodomus pilnā mērā, mums vajadzētu atrasties ārpus laika un telpas, ārpus dimensiju pasaules robežām un iespējams atskārst, ka Zemes radīšanas laikā Dievam pat sekunde nav bijusi vajadzīga, lai to Radītu. Viņš izdomāja, ko vēlas, nolēma un pateica! Tā ir, protams, mana utopiska fantāzija…Tā ir dziesma: Kas būtu, ja būtu…

Daudznozīmju Vārds

Viens vārds ar dažādu izpratni. Krievu matemātiķis lingvists Vasilijs Naļīmovs grāmatā par Vārda vai „valodas statistisko dabu”. (daudznozīmību) apraksta izmantojot Gausa varbūtības statistisko sadalījumu. Viņš secina, ka ikviens indivīds kāda vārda saturu vai jēgu var izprast citādi. Šīs izpratnes īpatnības lielā mērā nosaka indivīda īpatnības – priekšzināšanas, sagatavotība, profesionālās intereses. Taču ir kāda vidējā, statistiski visbiežāk sastopamā vārda izpratne, kas atbildīs statistiskā sadalījuma maksimumam. Šā statistikā sadalījuma pusplatums raksturo vārda statistisko dispersiju. Jo lielāka sadalījuma dispersija, jo daudznozīmīgāks ir vārds.

Tāpēc, lai vārds pēc iespējas labāk sasniegtu mērķi būtu nepieciešams to neierobežot tikai un vienīgi loģiskā izpratnē, tieši tas, ka Vārdu spēj izprast racionālā un iracionālā veidā, veicina Vārda efektivitāti. Vitgenšteins uzskata, ka tādējādi domāšana kļūst elastīga un adaptīva, veicina jaunu asociatīvu saišu veidošanos starp lietām un parādībām, paver ceļu intuitīvā līmenī, kas ir radošās un domāšanas atklājumu fundaments. Viņš akcentē, ka daudznozīmju vārds ir cilvēka adaptīvā valoda un ir dzīvā organisma sastāvdaļa un ne mazāk komplicēta, kā viss organisms.

Ja vienam Vārdam piemīt daudznozīmju saturs, kas saplūst ar cilvēka organismu pat DNS veidā, tad vai mēs varam iedomāties to informācijas devas bagātības spektru, kas satur Dieva izteiktā Vienā Vārdā, kuru iespējams, mēs pat nespētu izteikt vārdos jeb mums pieņemtā valodas izpratnē?

Viens vārds, izmaina likteni

Nolaižoties uz Zemi apskatīsim, cik lielā mērā ir spējis izteikts Viens Vārds, sadzīves jomā, izmainīt cilvēka likteni. Virsnieks atbildēja (Jēzum) un sacīja: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā pajumtē; saki tik VIENU VĀRDU, un mans kalps taps vesels.
Virsnieks ticēja, ja Jēzus pateiks kaut tikai Vienu Vārdu viņa kalps dzīvos. Viņa ticība Vārdam, glāba kalpa dzīvību! Interesanti, ka virsnieks neprasīja ne teikumu, ne darbību, ne rīcību, ne arī dzen kāda rituāla pildīšanu, bet gan neticīgs cilvēks zināja, ka kristīgā vidē galvenais atslēgas vārds ir „Vārds” – ar konkrētu nozīmi!

Vārds – lāsts! Vārds – tukšs! Vārds – svētība!

Vārds – svētība! „Nāve un dzīvība stāv mēles varā; kas mīl savas mēles māku, tas baudīs no tās augļiem.” (Sal.18: 21) un Dievs brīdina izvairīties no tukšām runām (Ef 5: 4) Kristīgā vidē, atvadoties ar cilvēku parasti saka: Svētīts! Kāpēc? Kristieši apzinās, ka izsakot svētības vārdu, pozitīvi ietekmē otra dzīvi.
Vai arī visu dzīvi pazemots, baiļu pilns cilvēks, Bībelē izlasa Dieva pravietiskus vārdus: „Tu spēcīgi balstīsies savā taisnīgumā. Atraisies no bailēm, jo tev vairs ne no kā nav jābīstas; esi tālu projām no šausmām un briesmām, jo tās tev neuzbruks! Zini, ja pret tevi kāds vērš uzbrukumu, tas nenāk no Manis; kas saceļas pret tevi, tas kritīs tevis dēļ.” Šie vārdi spēj cilvēku ietekmēt un izmainīt.
Iedrošinājuma vārdi: “Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans! Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs! Jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, Israēla Svētais, esmu tavs glābējs”.
Interesanti, ka Dievs akcentē burtiski runājot: „Tad, kad tu iesi caur ūdeņiem, tad es būšu ar tevi un ūdeņi neaprīs Tevi.” Dievs nesola, ka atpestīs no grūtībām, bet sola palīdzēt. Gluži kā dzīves peripetijās formējas cilvēka raksturs un nostiprinās ticība.
Dievs ir devis Vārda lietošanas spēku arī cilvēkiem, lai ikviens spētu svētīt cits citu ar svētību apliecināšanas vārdiem: „TAS KUNGS LAI TEVI SVĒTĪ UN LAI TEVI PASARGĀ! TAS KUNGS LAI APGAISMO SAVU VAIGU PĀR TEVI UN LAI IR TEV ŽĒLĪGS! TAS KUNGS LAI PACEĻ SAVU VAIGU UZ TEVI UN LAI DOD TEV MIERU!” (Mozus 4:6)

Tukšs vārds! Bībelē lasām, ka Dievam nepatīk cilvēki ar remdenu attieksmi pret dzīvi, tie saucamie neitrālie. Ir rakstīts „Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes. (Atklāsmes 3:16)
Šos vārdus var attiecināt pret dažādām dzīves sfērām, tomēr aplūkosim to dotajā kontekstā. Kāpēc Dievam nepatīk neitralitāte? Vārdam bez nozīmes (tukšs) nav seguma, tas ir bezmērķīgs. Tas ir vārds bez informācijas bāzes, respektīvi, bez ticības. Parasti cilvēks Vārdā ieliek savu enerģiju, emocijas- sirdi un ticību, tad, piemēram, vārds „Svētīts!” un „Vārds” kļūst dzīvs!
Tukšus vārdus meistarīgi izmanto politiķi – partiju ideologu demagoģija. Tie sastopami parādās intervijās, banālās pļāpās, nenozīmīgā leksikā, juceklīgajās reklāmu kolāžās, jaunrunas surogāti. Ar to burtiski zombējot cilvēku masas.

Vārds – lāsts!
Šos vārdus izmanto ne tikai burvji, raganas, pareģi un ekstrasensi, bet tos lieto cilvēki pat neapzinoties par sekām, piemēram, necenzēti vārdi. Vai šaubīgi vecāki, kuri nepārtraukti iegalvo saviem bērniem, ka viņi ir neveiksminieki un ka nekas no viņiem dzīvē labs nesanāks. Viņi pat nezin, ka paši saista un sasien savu bērnu likteņus, bet galvenokārt paša dzīves. Jo par to lietošanas atbildību Dievs primāri prasīs no vēcākiem, kuriem bērni ir uzticēti audzināšanā.

Aicinājums

Lai cilvēks nekļūtu par Vārda vergu, Dievs ir paredzējis citu Vārda uzņemšanu organismā, lai nodrošinātu to un tādējādi arī darot izturīgus pret nelabvēlīgu vārdu indīgo vīrusu. Dievs saka skaidri: „Ja tu turēsi manus baušļus TU DZĪVOSI!” Vai mums būtu jāpieturas pie 10 baušļiem, lai nodrošinātos? Domājams, ka ne tikai, tieši tāpēc draudzes mācītājs nepārtraukti aktualizē domu: „Pastāviet vārdā!” Tas ir lasot Bībeli katru dienu un lūdzot Dievu, mēs nodrošinām sevi un savus radiniekus. Bībele ir pretinde! Tāpēc novēlējums Tev, PASTĀVI VĀRDĀ un TU DZĪVOSI!