Ar šo būtu skaidrs, un domstarpību nav. Vienkāršā valodā tas nozīmē, ka ikviens, kurš ir palīdzējis, tam, kurš ir trūkumā, ir palīdzējis Man, teica Jēzus.

No tā izriet, ka ikviens, kurš ir palīdzējis kaut vienam latvietim, ir patiesi palīdzējis Latvijai. Bet ne katrs, kurš ir vārdos rūpējies par valsti un cilvēci, ir patiesi kādam palīdzējis.

Jēga

Ir plaši izplatīts viedoklis, ka visam, ko darām, ir jābūt, kādai taustāmai jēgai, personiskam labumam. Mums patīk visā saskatīt, vietā un nevietā, piesaukt jēgu. Šai vārdā mēdzam ielikt tik daudz, ka paši bieži nespējam šo jēgu nedz rast, nedz definēt.

Tas, kur cilvēks spēj saskatīt jēgu, ir atkarīgs no viņa pasaules uzskata, jeb tās ideoloģijas, ko viņš ir pieņēmis par savu.

Saki, nu kāda jēga tam, ka biji vērot futbolu, ka skatījies teātra izrādi, ka biji dzimšanas dienā, ka biji vecāku kapavietā? Kāda jēga tam, ka vispār esi? Vai no tā tev naudas vairāk, vai par to tev maksā?

Kāda jēga, ja tevis uzcelto māju bērni pārdos, iestādīto koku nozāģēs, jo traucē zālājam, bet par tevi kapos aizmirsīs?

Jebkurš materiālists, vērojot cilvēku, kurš, nometies ceļos, lūdz Dievu, jums pateiks, ka tā ir bezjēdzīga nodarbošanās. Savukārt cilvēkiem ar apziņu par Dieva esamību bezjēdzīga liksies to cilvēku darbošanās, kuri, apzogot, apkrāpjot vai izmantojot līdzcilvēkus, ir sakrājuši miljonus un vēl joprojām turpina raust. Līdzīgi ir ar jēgas meklējumiem ikdienā. Tas, kas vienam ir svēts un dārgs, otram liekas nevajadzīgs un lieks.

Kāda jēga mūsu senčiem bija cīnīties un izcīnīt mums Latviju? kāda jēga bija iet Latviešu leģionā un svešu kungu vadībā cīnīties pret boļševikiem? Kāda jēga bija cīnīties pret okupācijas varu? Kāda jēga ir spļaut un čurāt pret vēju?

Ja esi pasaules klaidonis, globalizācijas ideju nesējs, kādu gan jēgu tu spēsi saskatīt Latvijas valsts un latviešu tautas pastāvēšanā?

Izlikšanās

Šādus un līdzīgus jautājumus esmu dzirdējis gana daudz un pietiekami daudz tādus, pats protu uzdot. Jautāt nenozīmē atbildēt. Var, protams, iztikt ar nodrāztām frāzēm un klišejām, bet gan runātājs, gan klausītājs taču saprot, kā ir patiesībā. Klausoties valsts vadītāju uzrunas saprotam, ka viņiem paša sacītais nav svarīgs un viņi neko no sevis neziedos, lai valstij būtu un tautai arī. Viņi tēlo, ka mīl šo valsti, mēs izliekamies, ka ticam.

Jebkura izlikšanās ir saistīta ar vēlmi kaut ko slēpt. Bet slēpt mēs gribam kaut ko tādu, kas atklātībā nonākot, var kaitēt mūsu reputācijai. Nevar tāds, kurš pretendē uz augstu amatu valstī, atklāti paziņot, ka viņam ir nospļauties par šo valsti un tautu, bet augstais amats viņam ir vajadzīgs tikai un vienīgi tāpēc, lai to izmantotu personiskās iedzīvošanās nolūkā.

Un te nu sākas tas, ko tagad mēdz dēvēt par lomu spēlēm. Daudzi deputāti, ministri, premjeri un prezidenti ieņem savus amatus nevis tāpēc, lai godīgi un pašaizliedzīgi strādātu, bet gan lai izliktos par valsti un tautu dziļi norūpējušos deputātu, ministru, premjeru un prezidentu.

Līdzīgi skatāmies mākslas filmas, lasām romānus un klausāmies radio. Vieni tēlo, ka mīl, jo to prasa darba apraksts, citi izliekas, ka tic. Bet vienlaikus gan aktieri, gan skatītāji saprot, ka tā ir tikai mākslas filma, ka tas ir tikai romāns, ka tas ir veids, kā labi pavadīt laiku, bet kad filma beigsies, būs jāatgriežas realitātē, un tā ir citādāka nekā mākslas darbā vai politiķa runā. Tā ir daudz nežēlīgāka un skaudrāka.

Jo pārliecinošāk kādam izdodas tēlot kādu lomu, jo ilgāk viņam izdodas palikt savā amatā. Kad šādas lomu spēles pārņem visu augstākās varas ešelonu valstī, tad arī tauta ir spiesta kļūt par dalībnieci šajā izrādē. Klausoties valsts vadītāju uzrunas, mēs labi saprotam, ka viņiem paša sacītais ir tikai nepieciešamā formalitāte.

Vērtības

 Vai ticēsiet, ja teikšu, ka manas vērtības ir šādā secībā: Dievs, tauta, valsts un tad es. Protams, ka neticēsiet, un, labākajā gadījumā, izliksieties, ka uztverat to nopietni, jo galu galā katrs saprot atbilstoši savai samaitātības pakāpei. Katram vērtības ir citādas un to hierarhija arī. Mēs nespējam noticēt, ka citiem mēdz būt citāds pasaules skatījums un vajadzības nekā mums. Mēs visus mēram atbilstoši savām mērvienībām, ja paši tādi neesam, tad mūsuprāt arī citi tādi nespēj būt.

Savas vērtības es esmu tikai deklarējis, bet pierādījis vēl neesmu.

Ja apgalvošu, ka esmu gatavs atdot dzīvību par Latviju un latviešiem vai ticēsiet? Pamodiniet mani naktī un sakiet: “ Tā stunda ir situsi, latviešiem ir vajadzīga tava dzīvība.” Man nav nepieciešams laiks pārdomām, es to jau sen esmu izdomājis. Es jau sen esmu tam gatavs. Cits jautājums, vai mana plikā dzīvība ir ko vērta, vai tā ko spēj mainīt vai kaut ietekmēt? Vienalga – es esmu tam gatavs.

Ko no manis var paņemt, izņemot analīzes, un arī tās būs sliktas.

Diemžēl šais svaru kausos mana kailā dzīvība pārāk maz sver, tāpēc tikai šeit, šā rakstiņa loģikas spiests, to pieminu, bet tās nav lietas, par kurām ir publiski jāspriedelē, tas vienkārši ir jādara. Tie vārdi, kuriem neseko darbi, ir dumji vārdi, un tās runas, kuras nepārtop darbos, ir tukšas.

Okupācija

Manā filmā “Mums uzvarēt, – vai krist!” arhibīskaps A. Gailītis saka, ka demobilizācijas pavēles vēl nav bijis. Manai valstij uzbruka 1939. gadā, un kopš tiem laikiem esam okupēti. Latvijai un latviešiem Otrais pasaules karš nav beidzies, tāpēc lietderības jautājums ir lieks. Šādas pārdomas ir liekas visiem tiem, kuri ir par dzimteni sardzē. Aizstāvjiem valsts sevi neuztic ar nolūku saglabāt karavīru dzīvības, nolūks ir, liekot ķīlā viņu dzīvības sargāt valsti un pilsoņus.

Misija

Ja es teikšu, ka man ir misijas apziņa, vai jūs tam ticēsiet? Droši vien, ka nē, bet tā tomēr ir. Tāpēc, ka neticat, es teikšu pieticīgāk – varbūt kāds no jums tomēr pieļauj šādu iespēju.

Man ir ko teikt un ir ko dokumentēt.

Mana misija ir neatbalstīt ļaunumu un pretoties tam.

Mana misija ir atstāt nākamām paaudzēm informāciju, lai tās spētu saprast un uzzināt, kas un kā patiesībā notika manas dzīves laikā.

Mans uzdevums ir atstāt liecības nākamām paaudzēm par to cilvēku likteņiem, kuri veidoja laikmetu un paši kļuva par šī laikmeta daļu.

To darīju un daru publikācijās laikrakstos “Pilsonis”, “Pavalstnieks”, “Tēvzemei un Brīvībai”, “Neatkarība”, “Latvietis Latvijā”, radioraidījumos “Būt latvietim”, radio “Merkurs” piecu gadu garumā, radioraidījumos “Tēvijas laikmets”, radio “Naba”. Arī četrās manās dokumentālajās filmās, trijās paša rakstītās grāmatās un daudzās citu autoru manis izdotās grāmatās, kā arī atkārtoti izdotajā grāmatā “Baigais gads”.

Es veidoju laikmeta liecības un video hroniku nākamām paaudzēm.

Dievs

Es nezinu, vai ir Dievs, bet cenšos dzīvot tā, it kā viņš būtu. Jēzus mācekļiem teica, ejiet un sludiniet. Nedomājiet, kur jūs gulēsiet un ko ēdīsiet. Esmu praksē pārliecinājies – ja nedomā, kur gulēsi un ko ēdīsi, esi paēdis un izgulējies, bet, tikko sāc domāt par sadzīvi un labklājību, tā tās vairs nav. Tikko tava ticība sašķobās un tu sāc spriedelēt, tā esi pagalam un kļūsti nederīgs cīņai.

Secinu, ka darāmais ir jādara godīgi, un tad tas atmaksājas. Padarītais iegūst jēgu. Tikko darīsi savtīgi, tā cietīsi neveiksmi. Ja darbosies pārliecības virzīts un nemeklēsi izdevīgumu, tev izdosies.

Galvenais velna ierocis ir šaubas un nenoteiktība. Ja cilvēkam nav skaidra redzējuma un skaidras rīcības, tad nav arī cilvēka. Dvēseli atdod Dievam, sevi dzimtenei, bet godu nedod nevienam.

Kontekstā ar notikumiem Vācijā, Ķelnē, kurā pat policisti bija bezspēcīgi sieviešu godu aizsargāšanā, pārspēka priekšā, kristieši demonstrē, kā iespējams ar  Dieva spēku prakstiski panākt sieviešu godu aizsargāšanu.

Mums, latviešiem, Dievs devis iespēju dzīvot pašiem savā valstī un runāt savā valsts valodā. Tiesības, ko mūsu tēvu tēvi ar savām asinīm nosargāja brīvības cīņās, ko mēs ar savu vienotību atguvām barikāžu sardzē. Mūsu tauta pārcietusi trīs okupācijas ar Baigo gadu, masveida deportācijām un pusgadsimtu ilgu pārkrievošanu. Okupanti mūs ne reizi vien izdzinuši no mājām, atņemot visu, daudziem arī dzimteni un dzīvību. Un visās liktens krustcelēs mūsu vaduguns, mūsu nācijas un nacionālās valsts pastāvēšanas kods bijusi latviešu valoda. Tās brīnumainais spēks latviešiem palīdzēja pārciest badu Sibīrijā un nepazust tautu kausējamajā katlā Rietumu trimdā, ļāva izrauties no padomju ļaunuma impērijas.

Latvijā jau bijusi virkne tautas nobalsošanu, kad esam pauduši viedokli valsts attīstībai svarīgos jautājumos. Tagad, 20(!) gadus pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas, referenduma izraisītāji prasa okupācijas seku juridisku nostiprināšanu….

Mūsu zemē vienmēr līdzās latviešiem dzīvojušas cittautu minoritātes, un allaž Latvija bijusi dažādu tautu saprašanās paraugs. Taču stabila Latvija acīmredzot neatbilst lielās kaimiņvalsts impērisko ambīciju stratēģijai, jo vēl nekad kopš Interfrontes provokācijām un barikāžu laika nebija pieredzēta tik ciniska lielkrievu šovinisma demonstrācija. Bet cita Latvijas nīdēju komanda jau vāc parakstus jaunam referendumam… Šīs akcijas vērstas pret Latvijas kā latviskas, neatkarīgas, demokrātiskas valsts pastāvēšanas jēgu un būtību: nodrošināt latviešu nācijai pastāvēšanas iespēju, kādas tai nav un nebūs nevienā citā valstī.

Vienīgā iespēja darīt galu lielformāta provokācijām ir visai nācijai parādīt vienotu, pašapzinīgu savas zemes saimnieku stāju. Mums nav kailām rokām jāstāv pret tankiem kā barikāžu laikā, mums nav jāriskē ar dzīvību. Mums nepieciešama vien pilsoniska pienākuma apziņa, referendumā nobalsojot PRET un mudinot tā rīkoties citus.

Šis nav balsojums par politiķiem vai partijām, kad arī patriotu domas varētu dalīties. Šī ir izvēle starp godu un kaunu. Tāpēc jābalso PRET mūsu valodas un tautas noniecināšanu. PRET etniska naida kurināšanu Latvijā. PRET cittautiešu – mūsu līdzcilvēku – izmantošanu netīrās politiskajās spēlēs. PRET latviešu tiesību apšaubīšanu uz savu nacionālu valsti.

Jā, mums nav jābaidās no parakstiem referenduma prasītāju sarakstā. Mums jābaidās no savas pasivitātes, kas pasaulei vēstītu par tautu, kam vienaldzīgs savas valsts liktenis. Tas būtu signāls postpadomju ambīcijās dzīvojošajai kaimiņvalstij rīkot jaunas provokācijas.

Neaizmirsīsim arī morālo atbildību savu mīļo aizgājēju priekšā! Vai kādam varētu rasties šaubas, kā šajā referendumā balsotu Imants Kokars, Ausma Derkēvica, Jānis Dūmiņš, Mārtiņš Freimanis? Lai mūsu vienotību stiprina Andra Slapiņa un Gvido Zvaigznes asinis Bastejkalnā un barikāžu sargu sirdsapziņa.Referenduma dienā palikt mājās – tas būtu tāpat, kā noskatīties, kad apvaino tavu māti, piesmej sievieti vai dara pāri bērnam.

Šobrīd, kad iezīmējusies, kaut trausli, iziešana no krīzes, Latvijai par visu vairāk vajadzīga stabilitāte, un arī šis apstāklis prasa mūsu maksimālu aktivitāti referendumā. Pārliecinošs PRET pasaulei būs atgādinājums par pašapzinīgu nāciju stabilā valstī. Tas būs arī signāls lielajai kaimiņvalstij, ka nav jēgas šķiest resursus naida akcijām, kas izčākst Latvijas tautas – savas zemes saimnieku – nosvērtās, pašapzinīgās stājas priekšā.

Tāpēc mēs referendumā balsosim PRET un ticam, ka Jūs rīkosieties tāpat!

Dievs, svētī Latviju!

Ieva Akuratere, dziedātāja
Terēze Broka, Dziesmu un deju svētku virsdiriģente
Dzintra Geka, kinodokumentāliste
Akadēmiķis Tālavs Jundzis
Dr. Guntis Kalme, mācītājs
Akadēmiķis Ivars Knēts
Gido Kokars, Dziesmu un deju svētku goda virsdiriģents
Uldis Kokars, diriģents
Marina Kosteņecka, rakstniece
Oļģerts Kroders, režisors
Prof. Romans Lācis, kardioķirurgs
Ingrīda Meierovica
Anna Rancāne, dzejniece
Māris Sirmais, diriģents
Zigmunds Skujiņš, rakstnieks
Džemma Skulme, māksliniece
Akadēmiķis, prof. Jānis Stradiņš
Vestards Šimkus, pianists
Pēteris Vasks, komponists
Inese Zepa, LSE SU, Londona, Baltijas valstu studentu apvienības prezidente