Sarunā Kristīne ieminējās par kādu savu dzīves lappusi, kas viņu izmainījusi uz visiem laikiem.

17 gadu vecumā man sāka sāpēt kāja, kad aizgāju pie ārsta, tiku mierināta, ka man ir vienkārši augošs organisms un sāpes ir dabiska lieta. Pēc neilga laika saka sāpēt arī mugura, kakls un locītavas. Biju stīva kā pagale un vairs nevarēju bez zālēm iziet no mājas. Mani aizsūtīja uz Cēsu reģionālo slimnīcu. Nesaprazdami šādas slimības iemeslu, ārsti mani nosūtīja uz pārbaudēm Rīgā. Bet arī tur šīs slimības iemeslu atklāt nevarēja vairāku mēnešu garumā. Bet es tikmēr vienkārši „dilu”. Slimība izraisīja arī sirds aritmiju. Mocības mēnešu garumā bija lielas. Es nezināju, kas ar mani notiek, ārsti āri neko nevarēja pateikt, tikai mammai tika atklātas patiesās slimības sekas un bezcerība šīs slimības priekšā. Tā izrādījās ģenētiski iedzimta slimība, kas saēd kaulu audus.

Par cik es vairākus mēnešus uzturējos slimnīcā, tad pie manis uz palātu nāca kristieši un stāstīja par Dievu un teica, ka Viņš spējīgs mani dziedināt, bet es tam neticēju. Es biju reālistiski domājoša un dzīvoju ģimenē, kurā Dievam vieta nebija atvēlēta. Kristieši nerimās un lūdza par mani Dievu. Slava Dievam, ka viņi to darīja!

Es ļoti spilgti atceros manas dzīves nozīmīgāko nakti. Šajā naktī es sapratu, ka rītdiena nepienāks. Es mirstu. Tas man bija skaidrs. Spilgti atceros apziņu, ka pēc nāves nekas nebeidzās, jo, lai arī mans organisms bija novārdzis un dzisa, mana būtības apziņa nevienā mirklī nevājinājās. Tagad es zinu, ka tā ir mana dvēsele un gars. Pēc nāves mēs atvadāmies tikai no miesas. Šajā manā vistumšākajā naktī es sev apkārt jutu nospiestu atmosfēru, kura mani vilka uz bezdibeni pazušanā. Tas sagaida katru, kurš nav savu dzīvi atdevis Jēzum. Tur būtu arī es, ja vien nebūtu bijis nākamais mirklis, kad man savu roku pretī izstiepa Jēzus, un vienkārši no turienes burtiski „izrāva”. Man tas bija šoks un bezgala liela laime. Pirmkārt, bezgala lielais pārsteigums, ka Jēzus ir, un ka Viņam ir tāda vara! Otrkārt, neizsakāms prieks, ka Viņš man deva iespēju dzīvot no jauna.

Ticības ceļš

Tā pienāca arī mans nākamais rīts. Es pamodos kā jauns cilvēks. Drīz vien manas analīzes uzlabojās. Bet piedzīvotais šajā liktenīgajā naktī mani vedināja uz dažādām pārdomām, tādēļ es lūdzu kristiešiem aizvest mani uz draudzi. Es degu ar vēlēšanos vairāk iepazīt Dievu. Viņš man atklāja, ka tas, kas notika tajā naktī, bija īstenība. Tādā veidā sākās mans ticības ceļš. Es nožēloju grēkus un pieņēmu ūdens kristības. Es turpināju lietot zāles, bet tas nebija ilgi, jo ticēju, ka Dievs dziedinās pilnībā. Joprojām nevarēju pieliekties, jo sāpēja mugura, bet kādu reizi uz draudzi atbrauca Tods Bentlijs un dievkalpojuma laikā viņš aprakstīja 5 cilvēkus, kuriem jānāk uz skatuves priekšplānu un jāpieņem dziedināšanu, viens no aprakstītajiem biju arī es. Izgāju priekšā, kaut gan ļoti nevēlējos. T. Bentlijs man jautāja: „Ko tu līdz šim neesi varējusi izdarīt?” Es atbildēju: „Pieliekties.” Viņš lūdza par mani Dievu un tad teica: „Dari to!” Pirmais, kas man ienāca prātā – viņš grib izgāzt visu pasākumu! Paklausot viņa uzstājībai, es liecos un man tas izdevās. Bet par cik esmu reāliste un biju pastāvīgā ārstu uzraudzībā, tad nespēju noticēt momentānai dziedināšanai, tādēļ gāju uz poliklīniku nododot asins analīzes, lai par to pārliecinātos. Tās patiešām bija kā veselam cilvēkam. Tā es ieguvu arī reālu atstiprinājumu tam, ka Dievs patiešām mani bija pilnīgi dziedinājis. Ārsti gan iepriekš prognozēja, ka manas sāpes un mocības tā pa īstam nebeigsies nekad, un vienmēr vajadzēs lietot zāles, bet es ticībā tās pārstāju lietot, un nu jau kopš tā brīža ir pagājuši 5 gadi. Es patiešām esmu vesela! Tagad, satiekot meitenes no slimnīcas laikiem, kurām bija līdzīgas kaites, vēl spilgtāk pārliecinos, ka tas ir bijis brīnums. Viņas stāsta, kā cīnās ar slimību, kamēr es jautri spriņģoju pa dzīvi un slavēju Dievu, jo esmu vesela. Tā kā arī mana ģimene zināja, ka biju „norakstīta” un esmu praktiski cēlusies no miroņiem, arī mamma un māsa saprata, ka ir tikai viens dzīvības ceļš – tas ir Jēzus.

Slimnīcā atgriezos, bet ar citu mērķi

Pagājuši 5 gadi. Un man ir radusies vēlēšanās pateikties Dievam par brīnumainu dziedināšanu arī praktiskā veidā. Es eju uz Bērnu slimnīcu Vienības gatvē, kur savulaik gulēju pati. Vēlos stiprinātu citus, kas atrodas savas dzīves smagākajā posmā. Parasti tā ir draudzīga laika pavadīšana ar bērniem, jo viņiem tur uzturoties mēnešiem, ir ļoti garlaicīgi. Es meklēju arī citus veidus, kā varētu kalpot šajā jomā. Tagad, piemēram, ar savas draudzes atbalstu izveidoju video sižetu par Betiju Laufmani, kas, pārciešot vēzi, mūžībā aizgāja 16 gadu vecumā. Uzzinot par slimību, viņa savu dzīvi bija nodevusi Jēzus rokās. Un atvadoties no šīs pasaules, viņa savā priekšā patiešām redzēja Debesis. Par tām viņa stāstīja savai mammai un tētim, kā pēdējos vārdus minot – es nekad, nekad, nekad nemiršu! Tā jau ir Dieva dāvana un mūsu glābšana – mūžīgā dzīvība kopā ar Dievu Debesīs! Un par to ir šis stāsts.

Nedaudz par konferenci

Kas gan tik ļoti bija ņemams vērā šajā konferencē un ar ko viņa atšķīrās no daudzām citām?

No 19 – 21 oktobrim draudzē „Prieka vēsts” notika grandiozs un bagātīgs konferences sniegums. Konferences programma bija piesātināta, gan ar evaņģēlija vēsti, kas izskanēja no Zviedrijas vienas no straujāk augošām jauniešu organizācijas vadītāju Joakima Lundkvista mutes, gan arī ar trīs koncertiem. Pirmais – festivāls „Re, kādi esam” tā mērķis ļaut jauniešiem no 14-35 gadiem izpausties radoši sagatavojot dziesmu, deju, drāmu vai video par tēmu, kā mūsdienīgā un skaidrā veidā pasludināt vēsti par Kristu.

Otrs – mūzikls „Gaismas ēnā” pirmizrāde ar iepriekš nedzirdētām 13 oriģinālām dziesmām. Pasākumam naudas nu dien’ nebija žēlots. Tas attaisnojās. Aktierspēle lieliska! Tērpi fantastiski! Horeogrāfija nevainojama! Mūzikla nosaukums daudzsološs, kas tika izpausts pilnībā. Skatuves darbs – gaismas bija izkārtotas nepierastā veidā, klasisko gaismu „spīd-actiņu” vietā tās bija izklātas pa visu skatuves aizmugurējo sienu, kā roku plaukstas, kas sniedzas lūgšanā, lai saņemtu svētību no Tā Kunga, vai arī „Viens ceļš” kas izplešas tālumā, katrā ziņā par skatuves sienas gaismu atliek vietas fantāzijai.

Trešais – konferences noslēguma koncerts. Tajā uzstājās lielais draudzes koris skaistos oriģinālos tērpos. Prieks redzēt pierastās klasiskās balts-melns tērpu vietā, gaiši zilas mūsdienīgas un „kičīgas” krāsas. Noslēguma koncertā Valters Gleške izpildīja dziesmu “Pazudušais Dēls”, kas netika iekļauta mūziklā „Gaismas ēna”. Žēl, jo dziesma varēja būt mūzikla centrālā dziesma. Dziļa un patiesa.

Konferences noslēgumā Valters Gleške speciāli SPEKTRS sniedza interviju, kaut gan bija manāmi noguris, bet tomēr neatteica žurnālista lūgumam.

SPEKTRS: Aktierspēle, mūziklā „Gaismas ēna” bija lieliska, kādā veidā Tu iegāji tēlā?

Valters Gleške: Nevaru teikt, ka tas bija liels treniņš. Jo patiesībā es ļoti maz ko darīju kā aktieris. Mans galvenais uzdevums bija izdziedāt tēlu un, mazliet dejot. Bez tam, puisis, kurš bija jātēlo nebija svešs, tāds dzīves stāsts ir katram trešajam Latvijā. Protams, visas pēdējās nedēļas mums pagāja dažādos mēģinājumos, kam pa vidu tapa pēdējās dziesmas. Mēģinājumi parasti ievilkās līdz naktij. Taču, no pieredzes jau zināju, mēģinājumi ir viens, bet uzstāšanās pavisam kas cits. Tad atnāk svaidījums, Dieva klātbūtne un es kļūstu pilnīgi cits cilvēks.

SPEKTRS: Vai Dieva klātbūtne bija izjūtama uzstāšanās laikā vai arī mēģinājumos?

Valters Gleške: Visvairāk Dieva klātbūtni es izjūtu uzstāšanās laikā, jo tieši tad zālē ir cilvēki, kuriem jādzird Dieva vēsts. Arī tiem, kuriem nepietiek ar to, kāds esmu dabā, un cik spēju dot kā personība. Protams, man nav ko dot, salīdzinājumā ar to, ko mums var sniegt Dievs. Viņa spēks nāk pāri aktieriem, dejotājiem, dziedātājiem un mūziķiem, un tad mēs redzam Dieva brīnumus. Arī šis pasākums bija brīnums. Pāri mūsu saprašanai Viņš deva spēku un spējas, kas ir baudāmas citiem. Esmu laimīgs, ka varu būt šajā procesā, kas atkārtojas gluži kā ar Bībeles varoņiem. Piemēram, Simsons, Dieva spēkā varēja nogāzt lielus, smagus pilsētas vārtus un ar zvēra žokļa kaulu nogalināt simtiem ienaidnieku. Arī mēs Viņa spēkā gribam un varam izdarīt daudz!

SPEKTRS: Cik ilgā laikā tapa mūzikla programma?

Valters Gleške: Kopš janvāra mēneša sapratām, ka vēlamies to radīt un sākām kopā lūgt, taču bija jau tik daudz darba, ka tikai jūnijā sākām domāt par sižetu un jūlija baigās jau tapa pirmās dziesmas un klipu filmēšanas. Kopā varētu būt trīs mēneši un tas ir maz, priekš 13 jaunām dziesmām un klipiem.

SPEKTRS: Kurš ir dziesmu autors?

Valters Gleške: Liekot roku uz sirds, varu teikt, ka dziesmu teksti un to aranžējumi ir viennozīmīgi Dieva brīnums. Vairākas dziesmas mums radās plānošanas sapulču laikā. Kāds izdziedāts teikums, melodija un brīnumainā veidā tā pārtapa dziesmā. Ir melodijas, kas galvā bija skanējušas trīs gadus un tad pēkšņi, tās atnāca ar visiem vārdiem. Pamatā dziesmas rakstījām mēs ar Māri Riekstiņu. Repus sarakstīja un tos izpildīja mans brālis Dāvids. Mūsu radošā komanda ir fantastiska!

SPEKTRS: Ja tev netiktu piedāvāta galvenā loma mūziklā, vai tu spēlētu?

Valters Gleške: Pilnīgi noteikti. Tas ir Dieva Valstības apliecinājums. Ja man būtu piešķirta viena deja vai dziesma es censtos to izpildīt pēc iespējas labāk. Es varu to darīt vienīgi un tikai no visas sirds. Turklāt neviens no draudzes locekļu darītiem darbiem Dievam nav mazvērtīgs.

SPEKTRS: Ja Tev teiktu, ka ir pienācis laiks darīt ko citu un jāatstāj slavēšanas darbs, kā Tu uz to reaģētu?

Valters Gleške: Pirmkārt slavēšana nav mans darbs. Es slavētu jebkurā gadījumā, vienkārši kā pielūdzējs. Kā Dāvids no visas sirds. Kā Enohs, kuru Dievs paņēma pie sevis mājās, jo viņš Dievam patika. Viņi bija tik ļoti tuvi viens otram. Tas ir mans sapnis. Es zinu, ka pienāks tā diena, kad es redzēšu Viņu vaigu vaigā, bet pirms tam, es vēlos ar Viņu iedraudzēties ciešāk šeit uz zemes.

Ja Dievs man teiktu: „Atstāj slavēšanas kalpošanu!” Es to darītu bez ierunām. Darītu ko citu, ietu sludinātu Dieva Vārdu vai nodarbotos ar biznesu. Vienalga, cik liels talants arī nebūtu, nedrīkstam aizmirst, ka primāri tas pieder Dievam. Mēs noteikti zinām līdzību par vīna dārzu. Man ir uzticēts vīna dārzs, mani talanti, mana balss, mans raksturs un temperaments. Tas viss ir no Dieva un Viņš nāk un prasa no manis augļus. Dievs vēlas, lai es kaut ko labu izdaru un atstāju aiz sevis. Ja es paklausu, tad varu iet tālāk, ja nē, tad vīna dārzs vairs efektīvi nefunkcionē.

SPEKTRS: Ne par tēmu, bet tomēr. Kāds ir bijis tavs smagākais satricinājums dzīvē un kā tu no tā izkļuvi?

Valters Gleške: Biju konferencē Zviedrijā, kad līdz manis nonāca ziņa, – man tuvs un dārgs cilvēks Latvijā bija cietis autoavārijā un viņam tajā laikā tika veikta ļoti smaga un sarežģīta operācija. Arī pašam man ir bijuši vairāki smagi uzbrukumi par ko šobrīd vēl nevēlos runāt, bet Dievs ir bijis Uzticams! Uzskatu, ka vienīgais veids kā pārdzīvot satricinājumus sevi nezaudējot uz mūžu, ir pielūgsme un pateicība. Neskatoties uz to, kādas vētras piedzīvoju, pielūdzu un pateicos Dievam. Arī toreiz, šīs ļaunās dienas vakarā, nolēmu Dievam dot godu tā, kā nekad agrāk. Tieši tas palīdz pārciest problēmas un izved no tām uzvarā! Daudzi pazīstami Dieva svaidīti vīri ir izgājuši cauri lieliem pārbaudījumiem. Dievs pieļauj caur grūtībām, lai redzētu vai nesarūgtināmies, neapstājamies un nevilsimies, Vai paliksim uzticami, jo viņš ir Uzticams!

SPEKTRS: Kāds Tev ir bijis visbrīnišķīgākais piedzīvojums ar Jēzu?

Valters Gleške: Kad pēc garas un varbūt stresa pilnas un kārtīgas darba dienas Debesu Tēvs mani apciemo un aicina uz sarunu. Es uzvelku virsdrēbes un eju uz mežu vai vienkārši pagalmā, lai pastaigas laikā ar Viņu draudzētos. Tad varu kā Ābrahams skatīties zvaigznēs, pielūgt, sarunāties un būt Viņa tuvumā. To nevar salīdzināt ar atrašanos uz skatuves, vai attiecībām ar jaukiem cilvēkiem. To nevar salīdzināt ne ar ko.

SPEKTRS: Ko Viņš Tev ir teicis pēdējā laikā?

Valters Gleške: Dievs saka, ka es esmu vērts un, ka Viņš mani ļoti mīl. Saka, ka mēs visu izdarīsim un uzvarēsim. Viņš man ir pasludinājis daudzas lietas un es skaidri zinu, ka es neko nevaru izdarīt no tā, ko Viņš man ir teicis. Bet, kad es savu mazo roku ielieku Viņa lielajā rokā, tad Viņš izdara brīnumu. Cilvēciskās varēšanas vietā parādās pārdabiskas spējas.

SPEKTRS: Konferences noslēgumā tu izdarīji netipisku soli. Koncerta nobeigumā piedāvāji visiem tiem jauniešiem, kuri jūt aicinājumu slavēt Dievu, kāpt uz skatuves un to darīt. Daudzi atsaucās un tad, kad visi kopā sākāt dziedāt uz pilnās skatuves, bija sajūta, ka skatuves dēļi neizturēs un lūzīs.. Kāpēc Tu to darīji?

Valters Gleške: Pirmkārt, es gribēju, lai jaunieši izjustu ko nozīmē slavēt cilvēku priekšā, vai ka Dāvids psalmos saka „gribu slavēt Tevi lielas draudzes priekšā”. Tas bija kā zīmogs uz visu to, ko Dievs uz mums bija runājis konferences laikā. Prieks bija novērot, ka uz skatuves jaunieši, manuprāt, kļuva daudz aizrautīgāki slavētāji, nekā, ja viņi būtu palikuši zālē. Otrkārt, es to darīju to cilvēku dēļ, kuri palika zālē, lai viņi redzētu ne tikai manu, bet arī citu jauniešu aizraušanos ar Jēzu. Šī aizraušanās un sajūsma par Jēzus klātbūtni ir tas, kas atnes brīvību un atmodu mūsu tautā!

SPEKTRS: Konference ir beigusies, kādas ir tavas pārdomas par to?

Valters Gleške: Konference bija fantastiska un Dievs mani spēcīgi uzrunāja, sākot jau no pirmās dienas festivāla ”Re, kādi esam” laikā. Man ļoti patika mūsu viesa vienkāršā un stiprā vēsts. Daudz pārdomāju par to. Esmu sajūsmināts un ticu, ka jauniešu un pusaudžu sirdis vēl vairāk aizdegsies par Jēzu. Esmu daudz ko ieguvis, vēl lielāku aizraušanos, mīlestību un skaidrību. To man neviens neatņems! Viss būs labi!

Šis mūzikls ir ļoti krāšņs un stiprs ierocis Dieva rokā, varu atklāt mazu noslēpumu, ka šobrīd tiek izanalizētas un novērstas tehniskās kļūmes, plānots un tūlīt jau sāksies sistemātisks darbs pie tā, lai jau šī gada decembrī, mūzikls „Gaismas Ēnā” tiktu uzvests otro reizi. Tas noteikti būs kļuvis vēl grandiozāks, spēcīgāks un uzrunājošāks. Šo iespēju noteikti ieteiktu nepalaist garām!

SPEKTRS: Gaidīsim ar nepacietību.