Leonards Inkins, biedrības “Latvietis”  vadītājs; Dokumentālās filmas „Būt latvietim”  autors; Grāmatas “Neizmantoto iespēju laiks” 3 daļās autors.

Ko nozīmē «objektīvs»? (Runa nav par video vai foto kameras piederumu). Ko nozīmē – būt objektīvam?

Vai es, šobrīd, rakstot šīs rindiņas, esmu objektīvs? Vai jūs, kas to lasāt šobrīd spējat būt objektīvi, pret mani, pret citiem? Kā to pārbaudīt, kā to izmērīt un kā par to pārliecināties?

Realitāte. Kas ir «realitāte»? Vai tas ir sinonīms vārdam «objektīvs»? Varbūt šis virsraksts pārnestā līdzībā nozīmē – balti balts, melni melns, patiesi patiess vai aplami aplams?

Skaidrojošā vārdnīca saka, ka «objektīvs» ir tas, kas eksistē neatkarīgi no cilvēka apziņas un atrodas ārpus tās. Tas ir kaut kas tāds, kura uzskati, rīcība, runa atbilst īstenībai, tāds, kura uzskatos nav subjektīvas attieksmes, aizspriedumu, tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.

Bet reāls un realitāte ir tas, kas eksistē īstenībā; tas, kas nav izdomāts, ir patiess un īstens.

Melnie

Lielākā daļa cilvēku nesaprot, kā darbojas daudzi mehānismi, nesaprot, kas notiek datora dzīlēs un nezina, kas «lācītim vēderā».

Un tomēr, nezinot un nesaprotot, kaut kā pamanās dzīvot, izdzīvot un bieži pat labi dzīvot.

Ir bezgala daudz tādu, kuriem ir autotransporta vadītāja apliecība un, kuri drīkst vadīt automašīnu, bet kuri tā īsti nezina, kas atrodas zem motora pārsega un kā tas darbojas. Vai tur kādi melnie griež pedāļus vai darbojas kādi citi principi, bet viņi ir diezgan labi iemanījušies grozīt stūri, spiest pedāļus un pārslēgt dažādus slēdžus.

Viņi ir iemanījušies diezgan veikli nokļūt no punkta «A» uz punktu «B». Cilvēks dzīves laikā ir spiest iemācīties nokļūt no punkta «A» uz punktu «B» īsti neapzinoties un nesaprotot, kā tas patiesībā notiek.

Nokļuvis punktā «B» viņš bieži atskārst un ir spiests atzīt, ka ir raustījis ne tos «kloķus», ne uz to pusi griezis stūri un, ne tos slēdžus slēdzis. Un vispār, šurp varēja nokļūt ātrāk, taisnāk, veiklāk vai arī braukt ar lielāku līkumu.

Arī tad, viņš būtu nokļuvis tajā pašā punktā «B», tikai vēlāk. Kamēr būtu līkumojis, paspētu izdomāt daudz domu, izvērtēt daudz rīcību un izdarīt vairāk secinājumu.

Varbūt ar mazāku piepūli, ar mazāku stūres grozīšanu. Varbūt izrādītos, ka apvedceļš ir bijis garāks, bet vieglāk pārvarams.

Runā, ka gudri pāri kalnam nerāpjas, gudrs šķēršļus apiet, bet muļķis tos pārvar. To vai mēs esam rīkojušies gudri, vai muļķīgi, vai esam bijuši gudri, vai muļķi patiesi saprotam tikai tad, kad esam punktā «B» un atpakaļceļa vairs nav. Arī atkārtot šo braucienu nav iespējams. Tautā saka, ka izlietu ūdeni nesasmelsi un divas reizes vienā un tajā pašā upē neieiesi.

Haoss

Mēs nesaprotam, kā ir iekārtota dzīve, no kā ir atkarīgs, kā mēs dzīvojam. Kā tiek pieņemti likumi, kādās dzīlēs viņi dzimst un kā interesēs viņi tiek ieviesti.

Mums galvās ir radīts milzīgs haoss un par šo haosu rūpējas plašsaziņas līdzekļi, kuri mūs muļķo. Mūs nepārtraukti informē par it kā gudru cilvēku viedokļiem un baro ar to izklāstiem. Tas nevis veicina mūsu izpratni, bet samudžina un nevajadzīgi sarežģī.

Kas un kāpēc mūsu dzīvi reglamentējošus dokumentus un apstākļus rada, pieņem, virza un uztur?

Lielākā daļa latviešu ir pārliecināti, ka pasaule ir iekārtota šādi – cilvēkiem ir kāds pasaules skatījums, kādi politiskie uzskati, kāda pārliecība par to, kā būtu jābūt un, lai viņi varētu mainīt pastāvošo kārtību tie dibina politiskās partijas, vai iesaistās jau esošās partijās un sabiedriskās organizācijās un ar varas atļautajiem mehānismiem cenšas situāciju mainīt.

Tas nozīmē, ka, ja cilvēki uzskata, ka kāds nodoklis ir pārāk liels vai pārāk mazs vai ir nevajadzīgs, tad viņi caur šīm demokrātiskajām institūcijām virza savu iniciatīvu. Šo iniciatīvu vērtē, amatpersonas, kuras ir izkopušas daiļrunības spējas. Viņi prot daiļrunīgi nogremdēt jeb ko un tikpat daiļrunīgi prot popularizēt.

Viņiem palīdz plašsaziņas līdzekļi, kas ir speciāli mācījušies daiļrunību. Jo, kas šodien ir žurnālists? Tas ir cilvēks, kurš lasītājam un klausītājam, arī skatītājam pasniedz kādu konkrētu informāciju tā, lai uzrunātais reaģētu tā, kā viņiem nepieciešams. Šim nolūkam nav noteikti jāizmanto informācija, tam labi noder arī dezinformācija.

Tie, kuri no tā saucamās patriotiskās nometnes, ir pietuvinājušies varai vai kļuvuši par varu iziet dabiskus izaugsmes un attīstības posmus.

Egregors

Cilvēki nepiedzimst nedz labi, nedz ļauni. Tie piedzimst ar dažādiem bojājumiem, bet nav nedz labi, nedz slikti. Maldīgs ir uzskats, ka cilvēks dzīves laikā kļūst labs vai slikts. Nē! Cilvēks līdz nāvei (punktam «B») ir tāds pats, kā piedzima. Noveco un mirst ķermenis, bet mainās tikai dvēseles stāvoklis. Cilvēks mēdz rīkoties nelietīgi un cēli, bet tas nenozīmē, ka cilvēks, kurš reiz rīkojies cēli, ir cēls un tas, kurš rīkojies nelietīgi, ir nelietis. Tas nozīmē tikai to, ka ir bijusi cēla vai nelietīga rīcība, kas ietekmē cilvēka dvēseles stāvokli. Nosodāma vai cienījama rīcība, bet ne pats cilvēks.

Lai būtu saprotamāk par to, kuram egregoram, kurā brīdī pieslēdzamies ir plaši aprakstīts Aleksandra Baloža «Komozofijā». Kristiešiem saprotamāk ir, ja skaidro ar eņģeļu un dēmonu darbību. Kurā brīdī, kuram no tiem klausa cilvēks, ar to viņš arī sadarbojas.

Cilvēks tikai izlemj, ar ko «sadarboties» un kuram klausīt. Rīkojas eņģeļi un dēmoni. Cilvēks tajā brīdi ir tikai instruments.

Esmu lasījis daudzu svēto dzīvesstāstus, un visi viņi ir rīkojušies slikti. Visi! Kāpēc tad baznīca tos ir iecēlusi svēto kārtā? Tāpēc, ka viņi savu slikto rīcību ir patiesi nožēlojuši un turpmāk tā vairs nav darījuši. Grēks tiek piedots tikai tad, kad to patiesi nožēlo un tā vairs nedara.

Nav neviena cilvēka, kurš rīkotos tikai pareizi un labi. Starpība ir tikai tajā, vai spējam savu rīcību izvērtēt, nožēlot un tā vairs nedarīt.

«Atrauties»

Dzīves laikā spējam attīstīt un izkopt dažādas prasmes, pilnveidot iemaņas, bet paši, bez augstāka spēka palīdzības, kļūt labāki nespējam. Sliktāki gan.

Dieva likumus mēdzam saukt par fizikas likumiem. No tiem izriet, ka, lai celtos uz augšu ir nepieciešama piepūle, lai kristu zemāk, ir jāļauj darboties gravitācijas likumam jeb vienkāršāk runājot – elles pievilkšanās spēkam.

Mūsu rīcība galvenokārt ir atkarīga no vides un sabiedrības, kurā atrodamies. Arī smēķēšana ir nevis smēķa izcilās garšas rezultāts, bet gribas būt tādam, kā citi.

Mēs baidāmies atrauties no kolektīva, jo tad kolektīvs «atraus» mūs. Tikai tāpēc piekrītam uzpīpēt un pirmo cigareti parasti nepērkam paši. Mūs pacienā tie, no kuriem nevēlamies «atrauties».

Cilvēks nokļuvis vietā, kur ir mīnus desmit, mēģinās apģērbties siltāk, centīsies šo apģērbu iegūt, bet ja nebūs citas izvēles viņš pastums kādu malā, atņems kādam un apģērbsies.

Mēdz būt arī tā, ka cita izvēle ir, bet vieglāk ir atņemt, ja pietiek spēka to izdarīt. Vienmēr ir iespēja atrast kādu, kurš nespēs pretoties. Kurš būs fiziski vājāks, kurš būs neapķērīgāks, lētticīgāks, kurš būs slims.

Nav nedz labu, nedz sliktu cilvēku, bet visi cilvēki mēdz rīkoties gan labi, gan slikti. Tad, kad rīkojamies it kā labi, vai tas arī citiem ir labi?

Viss atkarīgs no tā, ar kādu nolūku un no kurienes uz cilvēka paveikto lūkojamies.

Karā cilvēks cilvēku nogalina. Un tas ir slikti, bet mēs saprotam, ka, ja aizstāvēšanās vai atbrīvošanās nolūkā nenogalināsim, tad rezultāts būs slikts, kaut mūsu darbības nebūs bijušas sliktas.

Iniciatīvas

Tad, kad cilvēks, ar nolūku uzlabot savu vai līdzcilvēku dzīvi vai dzīves apstākļus, ir iesaistījies kādā organizācijā, viņš savas iniciatīvas virza pa šim nolūkam paredzētiem un varas atļautiem gaiteņiem. Iniciatīvas nonāk lēmēju rokās, bet viņš nelemj uzņemoties atbildību.

Jo augstāk iesi pa varas kāpnēm, jo vairāk ir to apstākļu, ar kuriem jārēķinās. Jo vairāk ir varas, jo uzmanīgāk jārīkojas. Jo vairāk ir rīcību ierobežojošu apstākļu. Jo vairāk tev ir varas, jo vairāk ir, jāuzmanās šo varu zaudēt. Tas noved pie tā, ka varnesis cenšas nepieņemt tādus lēmumus, nerīkoties tā, lai apdraudētu iegūto varu. Līdz ar to aizvien mazsvarīgāki kļūst paša uzskati un pārliecība. Noteicošais ir sasniegtā sabiedriskā stāvokļa saglabāšana. Tas kļūst par amatpersonas rīcību noteicošo.

Tāpēc tie, kuri labi ideju pārņemti, ar savām iniciatīvām kļuvuši populāri, nokļūstot varai pietuvināto statusā bieži, pašiem nemanot, sāk domāt un rīkoties nevis tā, kā labāk sasniegt paša iecerētos mērķus, bet, kā nepazaudēt iegūto sabiedrisko stāvokli.

Ko, es ar šo gribu pateikt? Es vēlos uzsvērt, ka visu, ko cilvēce ir sasniegusi, visus uzlabojumus, pilnveidojumus cilvēks izdara tajā posmā, kad viņš vēl ir ideju pārņemts un nav pietuvināts varai.

Šādi cilvēki piespiež pie varas esošos, tos, kuri jeb kuriem līdzekļiem cenšas saglabāt savu sabiedrisko stāvokli darīt to, ko viņi brīvprātīgi nedarītu.

Svētie muļķi

Tas notiek apbrīnojami un negaidīti. Tie, kuriem izdodas varu piespiest, rīkoties parasti neizceļas ar augstām izglītībām un dziļu izpratni par sabiedrības uzbūvi. Un tomēr viņiem izdodas.

Mazais cinītis to lielo vezumu gāž tikai tad, ja ir īstajā vietā un īstajā laikā. Ja vezums pabrauc garām cinītim kaut desmit centimetru attālumā, tas neapgāžas.

Sabiedrībā vienmēr ir cilvēki, kuri kaut ko grib pilnveidot, uzlabot un mainīt. Vienmēr ir tādi, kuriem ir taisnības izjūta. Dažādos laikos viņu mēdz būt vairāk un mazāk. Viņi mēdz būt pamanāmāki, pasīvāki un aktīvāki. Bet viņi vienmēr ir. Visās valstīs, visās sabiedrībās un visos gadsimtos tā ir bijis.

Tad, kad pareizā kombinācijā nostājas zvaigznāji, kad šo cilvēku nolūkiem un iecerēm ir labvēlīgi apstākļi, tad vara ir spiesta tos uzklausīt un kāda no šīm iniciatīvām pilnībā vai daļēji tiek īstenota. Tas ir, ko mēdzam dēvēt par cilvēces progresu, attīstību un izaugsmi.

Baznīcā tādus cilvēkus sauc par svētiem muļķiem. Kaut svētie, bet tomēr muļķi, jo tikai viņi, iespējams, ka tikai viņi, spēj ziedoties un patiesi kalpot. Visu, ko cilvēce ir sasniegusi, ir, panākuši šie jocīgie, bet vara vienmēr ir bijusi savtīga, vienaldzīga un pat ļauna.

Jēzus Kristus teica: piemēru esmu jums devis. Izrādās, ka viņa, piemēram, seko tikai muļķi, jo gurdiem nepiemīt rīkoties muļķīgi. Gudrie cenšas rīkoties saprātīgi.

Tātad kristietība ir muļķu reliģija, jo gudrie dzīvo pēc citiem principiem un tiem ir citas vērtības. Tā ir reliģija, kuru gudram nesaprast, bet muļķim ticēt.

Nenotiek tā, ka kāds labs cilvēks, kuru ievēlam, pieņem tautai un valstij labus likumus. Nē! Šo ievēlēto labo cilvēku tā rīkoties piespiež tie jocīgie, kuriem bieži, arī es, sakām: «tu nesaproti, kā ir iekārtota pasaule. Ministram ir nospļauties par tavām iniciatīvām. Viņam rūp tikai tas, cik rēķinā ir naudas. Tu vari savas labās idejas sludināt, cik vēlies, bet, ja tās apdraud ministra labklājību, tad viņš tās neīstenos, kaut tās lieliski izprot un atzīst par derīgām.

Vienīgais, kas viņam rūp, ir saglabāt amatu un izaugsme pa karjeras kāpnēm. Par spīti šim apgalvojumam gadās tā, ka tie svētie muļķīši darot, gudro cilvēku prāt, bezjēdzīgās un bezcerīgās lietas, tomēr savu panāk.

Mersedesi

Padomju Savienība bija iecerējusi pārbūvi, jo, cik ilgi var braukt ar Volgu. Kompartijas vadības rīkojuma rezultātā čekas dzīlēs tapa plāns, kā Padomju Savienību pārbūvēt, kā pārsēsties no Volgām Mersedesos nezaudējot varu.

Čeka izdomāja, bet neparedzēti daudz uzradās muļķīšu, neprognozējamu un nepakļāvīgu cilvēku, kuri bija pārņemti ar brīvības un neatkarības idejām. Varai nekas cits neatlika, kā piekāpties, kā nedaudz izpatikt tiem jocīgajiem un rezultātā mēs ieguvām to, ko ieguvām.

Mēs neatjaunojām 1918. gada 18. Novembra Latviju, bet šī vairs nav arī Latvijas PSR. Cik tuvu jaunais veidojums ir 18. Novembra Latvijai ir atkarīgs no trim būtību nosakošiem apstākļiem –

no svēto muļķīšu daudzuma,

no to, kuri vēlējās pārsēsties Mersedesos saglabājot varu ietekmes un spējām,

kā arī no «zvaigznāju stāvokļa», jeb Dieva gribas, kuru tūkstošiem gadu cilvēks cenšas izprast un skaidrot atbilstoši savām prāta spējām.

Tāpēc, būsim pateicīgi tiem jocīgajiem, tiem svētajiem muļķīšiem, kuri stāv bezjēdzīgos piketos, kuri, gudro prāt, veic citas bezjēdzīgas darbības, kuri izvirza nereālas idejas, kuri raksta dokumentus, aicinājumus un lūgumus un iesniedz tiem, kuri labākajā gadījumā par viņiem pasmiesies. Ir teikts, ka arī aklai vistai kāds grauds gadās, ja neatlaidīgi knābā.

Materiāls sagatavots, izmantojot РЕН ТВ Странное дело un ХВ СОЮЗ

Tulkoja: spektrs.com

Jautājums:

Dažādas liecības. Marija parādās trim ganiņiem Fatimā. Kāds šaubas, bet kāds ļoti tic, ka Marija palīdz, ja viņu pielūdz.

Mācītāji saka: „Lūgsim, lai jaunava Marija mūs pieved pie Dieva..”, mācītāja teikto var uztvert, ka ir nepieciešams pielūgt Mariju. Kā rīkoties, ja mācītājs, kas tiek dēvēts kā draudzes gans atstāj novārtā savus jērus jeb draudzes cilvēkus pašu rokās? Ja kādam palīdz Marija tad, lai pielūdz to. Man teikuši, ka Marija palīdz, palīdz… pantiņus māca no grāmatām par Jēzu, par Mariju, par Jāzepu…

SPEKTRS lasīju rakstu par eņģeļiem “Eņģeļi ir starp mums.” Bet mani interesē, kā Jūs izskaidrotu, ka Eņģelis parādījās Marijai un to godināja?

Ir mācītāji, kas visādiem veidiem parāda, ka Marija ir debesīs, citi saka, ka viņa kā pārējie ir mirusi un celsies Tiesas Dienā… ir to, kas pielūdz Mariju, vai pagodina.

Kā man rīkoties ņemot vērā baznīcu tradīcijas, varbūt to vada Dieva gars, jo katrā sirdī ieskatīties nevar kā Vien Dievs zina.. un dzīvot pēc katoļu katehisma, jo daudzi uzskata, ka ir pareiza…jo katoļi ilgi pastāv.. un pastāvēs, vai tomēr aicināt Sv.Gara vadību ?

Paldies, ka uzklausijāt mani.  Ceru, ka atbilde mainīs manas domas, ja nē, tad laiks rādīs kā būs.

Atbilde: Jautājums ir nopietns. Diemžēl, ir vērojamas ne-bībeliskas prakses un uzskati mācībā par Jaunavu Mariju, Mūsu Kunga un Pestītāja māti. Šie maldi var būt par apgrūtinājumu ticīgo sirdsapziņai, kas vēlas turēties pie skaidras Svēto Rakstu mācības.

SPEKTRS mērķis nav raustīt mācītājus aiz apkakles un uzrādīt viņu kļūdas. Tāpēc attiecībā par to nerunāsim, bet mēģināsim paanalizēt tēmu no Bibliskā un vēsturiskā aspekta, lai mēs kopā varētu paši atšķetināt kamoliņu.

Lai mēģinātu saprast, kādā veidā ir radušās neprecizitātes, sakarā ar aicinājumu Jaunavas Marijas kults piekopšanā, nedaudz ielūkosimies vēsturē.

Marijas kults (vēsture)

Efesa (šodienas Turcijā) bija Artemīdas (Semiramīdas) kulta vieta. No visas apkārtējās pasaules cilvēki devās uz šo pilsētu svētceļojumā pie šīs sievietes un pienesa viņai raušus un dažādas lietas cerībā, ka viņa viņiem palīdzēs visās viņu vajadzībās. Pats Pāvils esot ieradies šajā pilsētā un tipiskā kristiešu manierē sludinājis, ka, Artemīda ir sātaniska sieviete un Kristus ir nācis, lai cilvēkus visā pasaulē atbrīvotu no šīs mātes dievības.

Romas ķeizars Teodosijs I 391.gadā kristietību padarīja par valsts reliģiju un aizliedza visus pagānu kultus. Tā pakāpeniski visā Romas teritorijā sākās kristianizācija.

Taču tikai 40 gadus vēlāk – 431.gadā, Efesas koncils izdarīja izšķirošo pagriezienu. Proti, Artemīdas pielūgšana gan netika atkal atļauta, taču kristīgā baznīca apzīmēja Mariju (ne vairs kā Jēzus māti, bet gan kā tādu, kas ir dzemdējusi Dievu) kā Dieva dzemdētāju un vienlaicīgi sāka to godāt kā Dievmāti.

Tūdaļ pēc koncila, visas Artemīdas statujas pilsētā pārsauca par Dievmātēm, tādējādi pamazām neitralizējot Artemīdas kultu un pieradinot iedzīvotājus pie dieves-mātes kristīgās versijas.

Tad efesiešiem atkal bija sava dieviete, Artemīdas aizvietotāja, jo neskaitāmi pagāni Teodosija laikā ieplūda kristiešu draudzēs un sev līdzi paņēma to dievu ticību, ko tie nesa savās sirdīs. Marija kļuva par Dievmāti, debesu ķēniņieni, par to sievieti, kas agrāk bija Artemīda/Semiramīda. Baznīcas pasludināto dogmu par Dieva dzemdētāju Efesā “uzņēma ar milzīgām gavilēm” un tādā veidā šis vecais kults katoļu baznīcā tiek nests tālāk līdz pat mūsu dienām.

Jaunavai Marijai veltītās dziesmas gandrīz vārds vārdā atkārto dieves Izīdas slavas dziesmas: „Jūras zvaigzne,” „Jūrā braucēju aizbildne,” „Karaspēka vadone,” „Rīta zvaigzne,” „Zemes valdniece,” Jaunavas godināšana īpaši pieauga 5.gs. sākumā.

Cienījama, godināma, dievināma?

SPEKTRS lasīju rakstu par eņģeļiem. Bet mani interesē kā Jūs izskaidrotu, ka Eņģelis parādījās Marijai un to godāja?

Atbilde: Bībelē mēs lasām: „Godā savus vecākus.” Vai mēs pielūdzam savus vecākus? Nē, mēs cienām viņus un respektējam, bet pielūdzam Dievu.

Eņģelis parādījās Marijai un sacīja: “Esi sveicināta, tu apžēlotā, Tas Kungs ar tevi!” (Lūk 1: 28) Mēs satiekoties uz ielas viens otru sveicinām sakot : „Sveiks!” Sveicinoties mēs viens otram izrādām cieņu, bet tādēļ mēs nesākam viens otru pielūgt.

Marijas pieminēšana Bībelē

Lai arī katoļu tradīcijā Marija savā nozīmīgumā līdzinās Jēzus Kristus tēlam, Jaunajā Derībā viņa ir pieminēta, kā jebkuras citas zemes sievietes mātes misijas nesēja. Marija tomēr gluži kā jebkura cita sieviete primāri Dieva radījums, kurš nevar ieņemt Radītāja lomu.

Evaņģēlijos Marija minēta visai maz. Marija bija mūsu Pestītāja Jēzus dzemdētāja. Dieva erceņģelis apmeklēja jaunavu Mariju Nācaretē un pavēstīja, ka tā izvēlēta, lai dzemdētu nākamo mesiju. Vēlāk Marija saistāma ar notikumiem Jēzus dzīvē. Pieminēta kāzās Kanaānā. Tur notika pirmais Jēzus brīnums ūdens pārvēršana vīnā.  Tad Marija parādās dēla nāves Krustā sišanas brīdī krusta pakājē.

Laiku pinekļos

Agrīnajos ticības postulātos par Marijas pielūgsmi nevar atrast gandrīz neko, jo daudzi baznīcas tēvi līdzīgi kā Kipras bīskaps Epifānijs uzskatīja, ka “Marija ir jāciena, bet neviens nedrīkst viņu pielūgt”.

Marijas kā Dieva mātes (grieķiski – Theotokus, latīniski – Mater Dei) statuss oficiāli tika apstiprināts 431. gadā baznīcas koncilā, kas norisinājās Mazāzijas pilsētā Efesā

No baznīcas vēstures zināms, ka jau iepriekš pret Marijas godināšanu krasi iebilduši vairāki kristīgie rakstnieki un teologi. Viņu vidū – Tertulliāns (160 – 220), kurš uzskatīja, ka Marija, laidusi pasaulē Kristu, pēc tam dzīvoja ar Jāzepu pavisam parastu ģimenes dzīvi.

Literatūrā var sastapt viedokli, ka Jaunavas Marijas pielūgsme visplašāko izplatību Eiropā guva kopš 5. gadsimta, plaši izplatoties viduslaikos, kad tās pilsētās viena pēc otras debesīs pacēlās Dievmātei veltīto katedrāļu smailes. Bet mākslinieki radīja neskaitāmas gleznas, kurās bija redzama Svētā Jaunava ar bērnu. Pakāpeniski radās arī katoļu tradīcija uzskatīt maiju un oktobri par Marijas mēnešiem. Dievmātei veltīto svētku svinēšana Austrumu pareizticīgajā baznīcā galīgi nostiprinājās, sākot ar 7. – 8. gadsimtu.

Marijas svētki 

Kad 12. gadsimta sākumā vairākos Normandijas un Bretaņas klosteros sāka svētīt Jaunavai veltītus svētkus, pret tiem iebilda viens no tā laika izcilākajiem un ietekmīgākajiem teologiem Bernārs no Klervo, Jaunavas godināšanā saskatot pretrunu ar Svētā Augustīna doktrīnu par iedzimto grēku.

Daudzo gadsimtu pūliņi, cenšoties līdz galam dievišķot Mariju, ar uzvaru vainagojās tikai 1854. gadā, kad pāvests Pijs IX ar speciālu dekrētu “Ineffabilis Deus” paziņoja nevainīgo ieņemšanu par vienu no kristietības pamatpostulātiem. Pēc šīs doktrīnas, Marijai piedzimstot, uz viņu nepārgāja visas cilvēces iedzimtais grēks, lai gan pati viņas piedzimšana notika dabiskā ceļā.

Dievmātes debesīs uzņemšanas svētki

Lielāko ieguldījumu Dievmātes kulta radīšanā veica nevis reliģiskie līderi, bet gan vēlākie pāvesti. 1854.gadā Pijs IX paziņoja, ka Jēzus māte ir bezgrēcīga un brīva no baznīcas apgrēcībām. Bet 1950. gadā Pijs XII par dogmu padarīja Marijas debesbraukšanu.

Katoļu svētku izcelsmi skaidro sekojoši: Marijai guļot uz nāves gultas (pēc vienas no versijām, tas it kā noticis 48. gadā), ap viņu sapulcējušies visi svētie apustuļi, izņemot Tomu, kurš ieradās pēc trim dienām. Kad pēc viņa lūguma atvēruši Marijas kapu, tas izrādījies tukšs un no kapa plūdusi svaiga smarža. Pēc katoļu domām, Marija debesīs uzņemta tieši – bez fiziskās nāves. Savukārt pareizticīgo tradīcijā viņa pirms tam iemigusi mūža miegā. Doktrīnu par šo brīnumaino notikumu pieņēma tikai pāvests Pijs XII 1950. gadā ar dekrētu “Munificentissimus Deus”.

Ko par Marijas kultu saka Bībele?

Bībelē Marijas nāves stāsts, kas būtu vīts noslēpumainās parādībās nav atrodams! Turklāt

ja Mariju sauc par Dievmāti, tātad viņa ir dieviete, bet Dieva Vārds saka skaidri, ka ir tikai Viens Dievs un citu dievu nav!: „klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs. „(Marka12: 29) tātad viss, kas ārpus Dieva pielūdzams ir elkdievība, savukārt tas ir grēks!

Vai Kristus godināja Mariju?

Jēzum piemita cilvēcīgā daba un dievišķā. Cilvēcīgā daba nāca no Marijas (cilvēka), bet dievišķā – no Dieva. Marija bija vienkāršs cilvēks – Dieva kalps, kas ir pelnījusi mūsu cieņu, bet nevis godināšanu! “Un Viņam deva ziņu un sacīja: “Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā un grib Tevi redzēt.” Bet Viņš atbildēdams tiem sacīja: “Mana māte un Mani brāļi ir šie, kas Dieva vārdu dzird un dara.” Šādā veidā Jēzus pateica, ka Marija nav lielāka par citiem Viņa kalpiem. (4.Lūkas 8:20-21) “Tad Jēzus, ieraudzījis Savu māti un viņai līdzās mācekli stāvam, ko Viņš mīlēja, saka mātei: “Sieva, redzi, tavs dēls!” Pēc tam Viņš saka māceklim: “Redzi, tava māte!” No tā brīža māceklis viņu ņēma pie sevis.” (5.Jāņa 19:26-27)

Jēzus Mariju nenosauca par māti, vai arī atšķirot to no citām sievietēm, kaut kā īpaši, bet vienkārši par sievu, un aiziedams palūdza māceklim parūpēties par Mariju, kas Jēzu bija uzaudzinājusi un bija lielās bēdās par Jēzus nāvi pie Krusta. Jēzus cilvēcīgā formā parūpējās par to, lai Marijai būtu atbalsts pēc Viņa aiziešanas.

Dažādas liecības. Marija parādās trim ganiņiem Fatimā. Kāds šaubas, bet kāds ļoti tic, ka Marija palīdz, ja viņu pielūdz.

Atbildot uz šā jautājuma pirmo daļu: kā jau zināms sātans spēj tikai atdarināt Dieva brīnumu darbus. Sātana mērķis novērst cilvēku uzmanību no 1. baušļa, kas skan: „Tev nebūs citus dievus pielūgt!” Ja cilvēku skats vēršas ticībā pārdabiskajām parādībām, kas viņu sirdis piesaista tās pielūgšanā, bet nevis Dieva Vārdam un Viņa brīnuma darbiem, kas stiprina ticību Dievam, tad diez vai šādas parādības varētu dēvēt par Dieva manifestēšanās brīnumiem. Bībelē teikts: „Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē. No tā atzīstiet Dieva Garu: ikviens gars, kas apliecina Jēzu Kristu miesā nākušu, ir no Dieva. Un ikviens gars, kas neapliecina Jēzu, nav no Dieva, tas ir antikrista gars.” (1.Jāņa 4:1-3)

Atbildot uz šā jautājuma otro daļu: jāteic īsi, tās ir elkdievības sekas. Cilvēki pielūdzot Mariju labprātīgi sevi dzen lāstā, tā ir ļauno garu pielūgšana. Jo, ja lūgšanās tiek uzrunājam Marija vai citi svētie, tad notiek kontaktēšanās ar mirušo gariem.

Dieva Vārdā teikts: “Lai tavējo starpā neatrastos neviens pats, kas savu dēlu vai savu meitu liktu sadedzināt ugunī, nedz arī, kas zīlē nākotni, nedz laika zīmju taujātājs, nedz čūsku apvārdotājs, nedz burvis, nedz vārdotājs, nedz garu izsaucējs, nedz pareģis, nedz mirušo izaicinātājs, jo visi, kas dara šīs lietas, Tam Kungam ir negantība..” (5.Mozus 18:10)

Ja kādam palīdz Marija tad, lai pielūdz to.

Atbilde: Ja pielūdz Mariju, tad jāzin, ka tā ir elku kalpība! Tā ir negantība Dieva acīs.

Ja negodāsi Jēzus māti, tad tu dari pāri Jēzum.

Atbilde: Ja godāsi un pielūgsi Jēzus māti, tad tu dari pāri Jēzum.

Vai Marija ir uzņemta debesīs (augšāmcēlusies)?

Atbilde: Bībele saka skaidri. Augšāmcēlies ir tikai Jēzus Dieva vienpiedzimušais Dēls.

„Mēs gribam, brāļi, lai jūs būtu skaidrībā par tiem, kas aizmiguši, un lai jūs nenodotos skumjām kā tie, kam nav cerības. Jo tāpat, kā mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies, Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vedīs godībā kopā ar Viņu. To mēs jums sakām, balstoties uz mūsu Kunga vārdu: mēs, kas līdz mūsu Kunga atnākšanai paliksim dzīvi, ne ar ko nebūsim priekšā tiem, kas aizmiguši. Pats Kungs nāks no debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot erceņģeļa balsij un Dieva bazūnei: tad pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu miruši. Pēc tam mēs, dzīvie, kas vēl pāri palikuši, kopā ar viņiem tiksim aizrauti gaisā padebešos, pretim Tam Kungam. Tā mēs būsim kopā ar To Kungu vienumēr. Iepriecinait cits citu ar šiem vārdiem! „(1.Tes.4: 13-18)

Kā man rīkoties ņemot vērā baznīcu tradīcijas, varbūt to vada Dieva gars, jo katrā sirdī ieskatīties nevar kā Vien Dievs zina.. un dzīvot pēc katoļu katehisma, jo daudzi uzskata, ka ir pareiza…jo katoļi ilgi pastāv.. un pastāvēs, vai tomēr aicināt Sv.Gara vadību ?

Atbilde: Kā jau Jūs arī nojaušat pastāv baznīcas tradīcijas, kas dažkārt veicina pārdomāt un vērtēt, vai svarīgāk ir turēties pie „tradīcijas”, kas dažkārt nesaskan ar Bībelē teikto, vai tomēr turēties pie tā, kas teikts Bībelē, bet ir pretstatā baznīcas iedibinājumiem. Tas, Jums būs jānolemj pašam.

Runājot par Dieva Gara vadību, jāpatur prātā, ka Dieva Svētais Gars vienmēr ir saskaņā ar Bībelē teikto.

Dažkārt mācītāji postulē, ka Dievu ārpus Bībeles „rāmjiem” izņemt nevar. Taču, runājot par to, ka ja kāds vēlas pielūgt Mariju, lai pielūdz, jāpārdomā, vai paši arī nav tādējādi Dievu izņēmuši no Bībeles „rāmjiem”.

Ja kāds runā par garīgām vērtībām, kas nav saskaņā ar Dieva Vārdu, tas viss ir ārpus Dieva Vārda un Dieva Svētā Gara vadības.

„Es apliecinu katram, kas dzird šās grāmatas pravietojuma vārdus: ja kas tiem ko pieliek, tam Dievs uzliks tās mocības, par kurām rakstīts šinī grāmatā. Ja kas ko atņem no šīs grāmatas pravietojuma vārdiem, tam Dievs atņems viņa daļu pie dzīvības koka un pie svētās pilsētas, par ko rakstīts šinī grāmatā.  Tas, kas visu šo apliecina, saka: “Tiešām, Es nāku drīz. Āmen.” Tiešām, nāc, Kungs Jēzu!  (Atklāsmes grāmata 22: 18)

Pielūgsme ar eņģeļiem draudzē

Kādas liecinieces stāsts: „Tajā svētdienas rītā ierodoties uz draudzi, es neatradu vietu tur, kur sēžu parasti, turklāt visa tās apkārtne bija aizņemta. Par to nebija jābrīnās, jo draudzē ieradās divi kristīgā sabiedrībā pazīstami mācītāji no ASV. Līdz ar to draudzē ieradās daudz viesu no citām draudzēm, lai ieklausītos ciemiņu vēstījumā.

Man nācās apsēsties diezgan attālā vietā. Tikai pēc tam sapratu, ka izraudzītā vieta bija tāda, no kuras skata punkta ļoti labi pārredzama visa draudzes zāle.

Slavēšanā skanēja enerģiskas dziesmas, kas daudzus klātesošos iedvesmoja dejot Dieva Troņa priekšā. Iedvesmotais, skaistais dzimums pat izvēlējās krāsainos karodziņus, kas pieejami skatuves abās malās, lai ar to palīdzību paustu savu saviļņojumu. „Slavē Viņu svētā vietā, slavē Viņu debess visa slavē, lai zeme slavē..” dziesmas vārdi sasaucās ar tām norisēm, kas notika vēlāk šajā dienā.

Slavēšana plūstoši pārgāja pielūgsmē. Zīmīgi, ka pielūgsme turpinājās ar kādu jaunu iepriekš nedzirdētu dziesmu. Tās vārdi bija vienkārši, viegli iegaumējami rodot vēlmi tos atkārtot no jauna. „Es Tevi pielūdzu. Es Tevi slavēju. Es Tevi mīlu. Tavs Vārds ir svēts!”

Interesanti, ka psalmos ir rakstīts „Manā mutē Viņš lika jaunu dziesmu, slavas dziesmu mūsu Dievam. Daudzi to dzirdēs, viņus pārņems bijība, un viņi sāks ticēt Tam Kungam.” (Ps.40:4) Acīm redzot Dievam, jaunas dziesmas un slava-pielūgsme mēlēs īpaši patīk, tādējādi pagodinoties dziesmas laikā.

Pielūgsmes vadītājs dziesmu turpināja slavējot Svētā Gara dāvanā runājot mēlēs. Ik pa laikam arī izpaužoties vārdos. Viņš teica: „Mēs pielūdzam Tevi ar visu Visumu.” Pēc brīža sekoja vārdi: „Ar visiem svētajiem debesīs.” Es pēkšņi sajutu īpašu mierpilnu un debesu tuvības atmosfēru, kad pagriezu galvu, lai paskatītos uz zāli, ieraudzīju milzu izmēra eņģeli, kā no miglas iznirušu, kas ar spārnotajām vēdām pārklāj vienlaicīgi visu zāli, tas slīdēja no augšas jumta un stiklotās draudzes sienas-loga rajona virzoties uz zāles skatuves pusi. Kaut arī centos visu laiku neskatīties uz notiekošo, lai nepievēstu sev lieku uzmanību, taču nezinu, kā no malas izskatījos. Pārsteiguma asaru pilnām acīm sekoju eņģeļa virzībai, vēl vairāk apstulbota no sajūsmas biju no tā, ka tajā mirklī pielūgsmes vadītāja skatiens bija vērsts tieši uz to pusi, no kuras virzījās eņģelis un teica zīmīgus vārdus: „Ar visiem eņģeļiem, kas ir šeit ar mums!” Es biju pārsteigta.

Saprotams, ka mans mērķis nav likt akcentu uz eņģeļa būtību, bet tas ir apliecinājums. Eņģeļi ir ar mums! Slavēšanas un dievkalpojuma centrālā vēsts – Dieva godības nākšana, bija galvenā šajā dienā. Pielūgsmes vadītājs arī noslēdzot pielūgsmi, papildināja: „Svētais Gars! Piepildi katru trauku!”

Par notikušo es vēl ilgi domāju. Cenšoties saprast eņģeļa spārnoto pārklājumu pār draudzi, saņēmu atbildi no Bībeles. „Uz svētajiem, kas ir šai zemē, es saku: “Uz jums man ir labs prāts!” (Ps. 16:3)

Taču man nedeva mieru arī ziņkārība, tas ir, vai pielūgsmes vadītājs redzēja to pašu ko es, vai arī sajuta, bet, protams, to gan es tā arī neuzzināšu, jo neuzdrīkstētos par kaut ko tādu vispār runāt. Skaidri sekot pielūgsmes norisēm vairs nespēju. Es biju tik ļoti saviļņota gan ar redzēto zālē, gan arī ar dzirdēto uz skatuves, ka pat nezinu, cik pagāja laiks kopš atjēdzos. Kaut gan bija redzams, ka saviļņota nebiju vien es, arī iesākoties dievkalpojumam draudzes viesis to ierastā veidā turpināt nespēja, viņš pievienojās pielūgsmes vadītājam un turpināja slavēt Dievu mēlēs atkārtojot vārdus „Tā Kunga godība nākusi pār draudzi!” „

Eņģeļi kosmosā

„Mēs pielūdzam Tevi ar visu Visumu!”
Ar visiem eņģeļiem, kas ir šeit ar mums!”

Pievienojoties augstākminētajam stāstam par piedzīvoto draudzē, nācis atmiņā kāds cits eņģeļu stāsts, kas saistāms ar kosmosa dzīlēm.

1984. gada vasarā kosmosā devās Padomju Savienības kosmos-orbitālā stacija “Salut-7″ ( “Салют-7″. ) Lidojuma 155. dienas laikā notika kaut kas prātam neaptverams. Pēkšņi kosmosa kuģi apņēma spoža gaisma. Tā bija tik spēcīga, ka apžilbināja astronautu acis. Sākotnēji ekipāža satraucās, domādama, ka uz borta klāja notiek ugunsgrēks.  Ekipāžas komandieris Oļegs Atkovs (Oleg Atkov)  par to neatliekami ziņoja  misijas kontroles centrā. Tikai tad, kad astronauti atžirga un redze atjaunojās un ielūkojās iluminatoros pamanīja gluži citu ainu. Ziņojumā teikts: „Mēs redzam sejas..” Astronauti Oļegs Atkovs (Oleg Atkov), Leonīds Kizims (Leonid Kizim), Vladimirs Solovjovs (Vladimir Solovyov)  centās aprakstīt redzēto.

Viņi stāstījuši, ka blakus kosmiskajam kuģim nostājās septiņi eņģeļi. Tie bija ar spārniem un līdzīgi cilvēkiem.

Eņģeļi sekoja kuģa virzībai aptuveni 10 minūtes un tad pazuda. Pēc piedzīvotā atgriežoties, kā viņi domājuši, pie veselā saprāta secinājuši, ka ir piedzīvojuši kolektīvo halucināciju. Loģiski domājošais kolektīvs nomierinājās un katrs nodarbojās ar saviem tiešajiem darba pienākumiem. Varētu to norakstīt uz halucinācijām, taču tā nebija vienīgā ekipāža, ar kuru noticis tas pats, kas ar iepriekšējo.

167 lidojuma dienā ekipāžai pievienojās vēl trīs kolēģi. Svetlana Savitskaja (Svetlana Savitskaya), Igors Volks (Igor Volk) un Vladimirs Džanibekovs (Vladimir Jannibekov). Neizprotamu iemeslu dēļ tieši tad, kad jaunienācēji centās apdzīvoties jaunajos apstākļos atkal kuģis burtiski iegrima viļņveida gaismas strāvojumā un ielūkodamies iluminatoros vēroja to pašu pārdabisko skatu ar septiņiem eņģeļiem. Šajā reizē astronauti aprakstīja eņģeļu lielumu, viņi vēstīja, ka tie bija tik pat lieli kā viņu kosmiskā kuģa apkārtmērs. Katrs no astronautiem savos ziņojumos aprakstīja, ka eņģeļi izskatījušies neticami labvēlīgi un smaidīgi.

Padomju Savienības valdība centās noklusēt šo neizskaidrojamo parādību un ierindoja atskaites par notikumu slepenajos failos, savukārt abas ekipāžas bija pakļautas psiholoģiskās un fiziskās veselības pārbaudei.

Taču 1994. gada 26. decembrī Habel (Hubble )teleskops nofotografējis līdzīgu skatu, kuru piedzīvojuši iepriekš minētie astronauti. Habble projekta inženieris Johans Pračets (John Pratchett) aizkustinoši stāstīja par to, ko ieraudzījis bildēs un nosūtīja tās ASV valdībai, taču arī šīs fotogrāfijas tika iekļautas slepenajos failos ar publicēšanas aizliegumu.

Pēdējo laiku zīme

Pavisam nesen tomēr dažas bildes kaut kur „uzpeldējušas”. Tās tika nosūtītas arī Svētajam Krēslam Vatikānā ar lūgumu izskaidrot, tās saturu.

Vatikānā atbildējuši, ka neesot apšaubījuši bilžu autentiskumu, taču fotogrāfijās redzamie septiņu eņģeļu nozīme varētu būt saistāma ar pēdējo laiku brīdinājumiem par gaidāmajiem un jau esošajiem pravietiskajiem notikumiem, kas aprakstīti Bībelē Atklāsmes grāmatā.

„Tad es redzēju citu lielu brīnišķīgu zīmi debesīs: septiņus eņģeļus, kam bija septiņas pēdējās mocības, jo ar tām piepildījās Dieva dusmas. Un es redzēju tādu kā kristāla jūru, sajauktu ar uguni; tie, kas bija uzvaru guvuši pār zvēru, viņa tēlu un viņa vārda skaitli, stāvēja pie kristāla jūras ar Dieva cītarām rokās. Tie dziedāja Dieva kalpa Mozus dziesmu un Jēra dziesmu, sacīdami: “Lieli un brīnišķīgi ir Tavi darbi, Kungs Dievs, Visuvaldītāj; taisni un patiesi Tavi ceļi, tautu Ķēniņ! Kas Tevi nebītos, ak, Kungs, un neslavētu Tavu Vārdu? Jo Tu vien esi svēts; visas tautas nāks Tavā priekšā un Tevi pielūgs, jo Tavas taisnības darbi ir kļuvuši redzami.” Pēc tam es redzēju: debesīs atvērās Templis, liecības telts. Un no tā izgāja tie septiņi eņģeļi, kam bija septiņas mocības, tērpti tīrā spožā linu audeklā un ar zelta jostām ap krūtīm. Viena no četrām dzīvajām būtnēm iedeva septiņiem eņģeļiem septiņus zelta kausus, pildītus ar Dieva dusmām, kas dzīvo mūžīgi mūžam.”  (Atklāsmes grāmata 15)

Kaut arī atliek vien minēt, vai septiņi redzētie eņģeļi kosmosā ir tie par kuriem ir minēts Atklāsmes grāmatā, taču pēdējie laiki tuvojas. Vai mēs esam gatavi sagaidīt Jēzus otro atnākšanu un vai esam pietiekoši evaņģelizējuši, lai sagatavotu arī savu tuvinieku sirdis?

Vatikāna observatorijas un Pontifikālā zinātņu akadēmijas organizētais pasākums bija veltījums Starptautiskajam astronomijas gadam.
Starp uzaicinātajiem viesiem bija daudz pazīstamu cilvēku. Neierasti, ka konferencē piedalījās un uzstājās arī pazīstamās SETI pētījumu centra direktore Džilija Tartere (Jill Tarter) -, kura nodarbojas ar ārpuszemes civilizāciju signālu meklējumiem.

Konferences laikā tika apspriesti ģenētikas un dzīvības rašanās jautājumi, kā arī dzīves apstākļu maiņas ietekme uz mūsu un citām planētām. Konferences dalībnieki skāra ārpuszemes dzīvības meklējumu metodoloģiju , kā arī meklēja bioķīmiskus risinājumus, kas var principiāli atšķirties no Zemes eksistējošajiem.
Ārpuszemes civilizāciju eksistence liek teoloģijas priekšā sarežģītu jautājumu virkni, ar kuriem ne vienu reizi vien bija jāsakaras arī iepriekš.
Piemēram, nav skaidrs, vai iespējams pielietot darbā ar ārpuszemes civilizācijām (ja tādas eksistē) mācību par grēku piedošanu, kas uz Zemes ir aktuāls kopš Ādama un Ievas grēkā krišanas laikiem.
Konferences laikā zinātnieki diskutēja par ārpuszemes civilizāciju iespējamību, balstoties uz dažādiem atklājumiem astrobioloģijā, piemēram, ka Uz Mēness virsmas ir krāteri, kas liecina, par ūdens iespējamību virsmas dzīlēs, turklāt gigantiskās planētas un to sistēmas piedāvā daudzas iespējas astrobioloģiskajās studijās. Satelīts „Eiropa”, kas atrodas Jupitera sistēmā, un ko klāj apledojums, liek domāt par lielu ūdens daudzumu zem tā. Iespējams, ka šai okeānā pastāv dzīvība. Divi satelīti – „Titāns” un „Encleadus”, darbojas arī Saturna sistēmā. Arī tie liek domāt par dzīvības iespējamību šajā sistēmā.

„Jautājumi par dzīvības izcelšanos un par to, vai dzīvība pastāv arī ārpus Zemes, ir nopietns jautājums, kam ir jāveltī pastiprināta uzmanība. Šie jautājumi ietver daudzas filozofiskas un teoloģiskas nostādnes, taču tikšanās bija veltīta galvenokārt zinātniskajai perspektīvai.” teica Vatikāna observatorijas direktors, jezuītu tēvs Hozē Funess.

Profesors Džonatans Lunins, Fizikas nodaļas pārstāvis Romas universitātē Tor Vergata pastāstīja, ka astrobioloģija ir studijas par dzīvības un pārējā kosmosa attiecībām. Galvenie temati ir dzīvības izcelšanās un pirms-materiāli, kas saistīti ar tās izcelšanos, dzīvības evolūcija uz zemes, tās nākotnes perspektīvas uz zemes un citviet. Katrs no šiem tematiem prasa vairāku zinātnisku disciplīnu pieeju. Šobrīd, pateicoties jaunajām izpētes iespējām, astrobioloģija ieņem savu vietu zinātnē kā atsevišķa un noteikta disciplīna.
Profesors Lunins pastāstīja, ka klimats zemeslodes virsū laika gaitā nav bijis stabils, ka ir notikušas lielākas vides krīzes, par ko liecina ģeoloģiskie pētījumi. Kā uz šīm krīzēm ir reaģējusi dzīvība un kā uz to ir reaģējušas citas zemei līdzīgas planētas? Tas šobrīd ir ne tikai astrobioloģijas, bet arī astronomijas, bioloģijas, planētu izpētes un ģeoloģijas zinātņu uzmanības lokā.

„Pirms 400 gadiem Galileo Galilejs pavērsa teleskopu pret debesīm un uz visiem laikiem mainīja uzskatu par cilvēka un universa attiecībām,” konferencē atgādināja profesors Kriss Impijs, kurš strādā Astronomijas nodaļā Arizonas universitātē un Tuksonas observatorijā. Galilejs pierādīja, ka mēnesim, tāpat kā zemei, ir ģeoloģiska substance ar kalniem un ielejām. Pēdējo 15 gadu laikā tehnoloģiskie jauninājumi ir veduši pie vairāk nekā 400 planētu atklāšanas ārpus Saules sistēmas. Mazākās no tām ir nedaudz lielākas par zemi. Laboratoriskie pētījumi ir veduši pie atklājuma, ka pirms 4 miljardiem gadu ir pastāvējusi dzīvība no zemes atšķirīgā, šķietami neatbilstošā vidē. Ir noteikts, ka pastāv simtiem miljonu dzīvībai atbilstošu vietu Piena Ceļā, kas ir tikai viena no miljardiem daudzajām galaktikām universā. Zinātnieks no Arizonas teica, ka cilvēki pazīst tikai vienu planētu, kurā pastāv dzīvība. Tā ir zeme. „Taču atklājumi liek domāt, ka dzīvība atrodama arī citviet universā un iespējams, ka par to varēs pārliecināties jau pavisam drīzā nākotnē,” teica Kriss Impijs. Noslēgumā viņš izteica gandarījumu par to, ka šim svarīgajam tematam uzmanību ir pievērsusi Pontifikālā Zinātņu akadēmija. „Motivācijas un metodoloģijas var atšķirties, taču gan zinātne, gan reliģija uz dzīvību raugās kā uz īpašu plašā un lielākoties tai nelabvēlīgā universa iznākumu,” teica zinātnieks. Viņš piebilda, ka pastāv bagātīga augsne dialogam starp astrobioloģijas praktizētājiem un tiem, kas cenšas saprast mūsu eksistences jēgu bioloģiskajā universā.

Eņģelis Vatikānā

Bīskaps Nikolajs Gribs atgriezās no kalpošanas Brazīlijas draudzē „Maranata” (Maranatha; Маранафа)

Pēc brauciena bīskaps dalījās ar draudzi „Patiesības vārds” savos pieredzētajos iespaidos. Nikolajs Gribs bija ļoti iedvesmots stāstot par kārtību Brazīlijas draudzē, viņš teica: „ Bērni draudzē sēž pirmajās rindās un kad sākas pielūgsme, tad tie dzied skaļāk nekā slavēšanas grupa uz skatuves, bet tad, kad notiek lūgšanas bērni ar lielu dedzību steidzas aizlūgt par pieaugušajiem.” Sakarā par bērniem Bīskaps pastāstīja kādu interesantu un brīnumainu stāstu.

Eņģelis izglābj bērnu

Kādu rītu viens no draudzes „Maranata” bērniem jautāja svētdienas skolas skolotājai: „Es ļoti vēlos redzēt eņģeli. Kas man būtu jādara, lai to ieraudzītu?” Skolotāja atbildēja: „Lūdz Jēzu, lai Viņš Tev ļauj to redzēt.” Pirmklasnieks tā arī darīja, kā skolotāja bija ieteikusi. Naktī bērns redzēja brīnumainu sapni, kurā viņam parādījās eņģelis. Eņģelis viņu veda pa pasakainām un brīnumu pilnām vietām un pastaigas beigās brīdināja: „Šodien uz skolu neej!” Bērns paklausīja un no rīta teica saviem vecākiem, ka šajā naktī viņš redzēja eņģeli un viņš teica, lai uz skolu šodien neiet. Vecāki, protams, nodomāja, ka bērns vēlas izvairīties no mācībām, bet beidzot tēvs tomēr teica: „Ja reiz Tu šonakt redzēji eņģeli, un viņš tā teica, tad lai tā notiek, šodien uz skolu neej.” Bērns palika mājās. Vakarā pie ģimenes ieradās skolas direktors ar policiju un jautāja, kāpēc bērns nav bijis skolā, bet vecāki centās izvairīties no patiesības, domādami, ka skolas direktors var pārprast teikto. Skolas direktors turpināja: „Šorīt skolā notika negadījums, kura rezultātā cietēja nebija. Situācija tāda, ja Jūsu dēls šodien būtu skolā, mājās no skolas neatgrieztos. Mācību stundas laikā pēkšņi no grieztiem nokrita gaisa ventilators, kas karājās tieši virs jūsu dēla skolas sola. Krītot ventilators sadragāja galdu pilnībā…

Informācijai:

Draudzes vēsture: Draudze izveidojās pateicoties kristiešiem no dažādām draudzēm 1967.gadā. Cilvēku grupa šajā laikā meklēja īpašu Dieva vadību savā dzīvē. Rezultātā saņēma Svētā Gara kristības un Gara dāvanas, vadoties no Svētajiem rakstiem (1. Kor. 12:1) Vasarsvētku draudzē „Maranata” dievkalpojumi notiek katru dienu. Draudzē ir 1miljons 800 tūkstošs locekļu. Skaits ar katru reizi pieaug.

Draudzē „Patiesības vārds” notika labdarība. 80 cilvēki tika apgādāti ar apģērbu

Draudzes „Patiesības vārds” telpās notika labdarība, kura šajā draudzē notiek regulāri, vienīgi šoreiz ar atšķirību, ka uz to ieradās nevis maznodrošinātie draudzes locekļi, bet gan cilvēki, kuriem nav nekāda sakara ne ar baznīcu, ne ar Dievu vispār. Draudzes mācītājs Nikolajs Latišēvičs priecājoties komentē: „Esmu priecīgs, par tādu negaidītu pavērsienu, ka draudze spēj dot ne tikai garīgo maizi, bet arī fiziskā veidā apģērbjot trūcīgos Latvijas iedzīvotājus.” Mācītājs tic, ka vairāk nekā 80 atnākušo cilvēku ir saņēmuši ne tikai apģērbu, bet arī svētību no paša Dieva, jo cilvēkiem ir vajadzīgs ne tikai apģērbs, bet arī kaut kas vairāk par to.

Mācītāja ticība vainagojās jau nākošā dievkalpojuma laikā- grēkus nožēloja 5 cilvēki.

foto: Čelsija Bentone

Sastingums un nevaldāmas asaras. Gaidīšana. Kad situācija kļuva kritiska, slimnieces radinieki lēma paļauties Dieva gribai un atslēgt sāpēs izmocīto meitas mākslīgas elpošanas aparātu – izdzīvos viņa vai nē, nezināja neviens. Svēti ticēja tās glābšanā tikai māte.   Meitene nomira. Operāciju apstādināja. Bet pēkšņi novērošanas videokamera piefiksēja spīdošu caurspīdīgu būtni pie durvju sliekšņa. 14-gadīgā Čelsija Bentone (Chelsea Benton) pamodās. Tāda pēkšņa augšāmcelšanās un izveseļošanās kļuva par sensāciju. Joprojām ārsti nevar saprast tās iemeslu.   – Mēs stāvējām pie mirstošās meitiņas un lūdzām Dievu, kādā brīdī viena no medmāsām pēkšņi man pamāja un norādīja uz monitoru, tajā ieraudzīju spilgtu un mirdzošu spārnotu objektu. Es apzinājos, ka tas ir - eņģelis. Es sapratu, ka mana meita būs vai nu glābta, vai arī nonāks debesīs. Es paļāvos un noņēmu masku, ar kuras palīdzību meita elpoja jau pusgadu, un pēc brīža viņa atguvās. Tas ir brīnums. Mana meita piedzima otro reizi, – stāsta NBC ziņām (NBC News) meitenītes māte Kolina Bentone (Colleen Banton).

foto: (Novērošanas videokamera nofiksēja intensīvu spīdēšanu
pie reanimācijas durvju sliekšņa, kurā nomira meitene.)

Zīmīgi un ar dziļu nozīmi ziemassvētku dziesmas vārdi.
Ziemassvētku laikā kristieši priecājas par Jēzus Kristus dzimšanas dienu. Mazulīša simbols šajā laikā sastopams it visur. Dzied dziesmas, līksmo, gavilē un apdāvina bērnus, bet droši vien pat neaizdomājas par to, ka nevis viņi spēj sniegt tiem kaut ko, bet gluži otrādi.

Patriks

Līdzko tu paņem savās rokās mazulīti saproti, ka kaut kas ir noticis… bet ne jau ar viņu, bet ar TEVI! Tā ir neizprotama mistērija. Jauns līmenis. Apziņa. Savas dzīves analīze. Atjaunošanās un jauna dzīve. Ierasts domāt, ka Tu viņu kop, rūpējies, audzini, sargā, baro un lolo… Tā ir ilūzija… viss ir otrādi.

Tu domā, ka viņu glāb no garām braucošas mašīnas, bet patiesībā viņš glābj Tevi no Tevis pašas. Ejot pa apsnigušu ceļu Tu viņu pieturi, lai nenokrīt, bet viņš noņem Tavu roku, iekrīt vislielākajā sniega kupenā un aicina arī Tevi, lai kopā būtu jautrāk. Tu smaidi, bet acīs skumjas un domas tālu prom, bet viņš Tev smaida pretī, jo ir vienkārši laimīgs Tevi redzot. Tu nezini, kas sagaida Tevi rīt, bet viņš ir bez bailēm, pildot Dieva bausli „Un nezūdāties rītdienas dēļ…” Tu nezini vai vari uzticēties kādam, bet viņš skrien Tev pretī un lec klēpī zinot, ka noķersi. Tu nezini, kā pievērst sev uzmanību, bet viņš zina, ka tu reaģē tieši tad, ka viņš trallina savu dziesmiņu un to ir gatavs darīt kaut visu dienu, lai tikai Tu būtu viņa. Tu domā, ka viņš taču tāpat neprot skaitīt, bet Tu saki: „aha” viņš saka: „nehe, nehe”. Tu skaties ārpolitiskās ziņas un domā, kāpēc viņš tik aizrautīgi skatās TV ekrānā? Bet vēlāk situācijās ar Tevi rīkojas diplomātiski. Tu nezini, ko gatavot, bet viņš uzlien tev klēpī un sāk rīkoties. Tu pagatavo kūku, jo zini, ka tā viņam garšo, bet viņš to ēdīs tik gardi un ilgi, it kā tas būtu visgaršīgākais ko vien ir ēdis. Tu atnāc ar tukšām rokām, bet viņš pie tavām kājām nomet visas savas pasaules bagātības – mantiņas. Tev jāiet prom, bet viņš zina, kā Tevi aizturēt un Tu paliec. Tu redzi, ka eglīte ir nokaltusi, bet viņš priecīgi aplaista to un tic, ka tā vēl būs ilgi. Tu viņu apmīļo garām ejot, bet viņš šo momentu izbauda tā, it kā tas būtu vissvarīgākais viņa dzīvē. Tu savas lūpas sargā patiesam skūpstam, bet viņa nosiekalotā buča Tev liekas vispatiesākā. Tu aizved uz vannas istabu, lai nomazgātu dibentiņu un domā, ka tik ātrāk, jo ūdens skaitītājs dara savu, bet viņš pabāž savu rociņu zem ūdens straumes un priecājoties sniedz plaukstiņu, lai Tu varētu padzerties. Tu viņu baro, bet viņš pats paņem karotīti un liek to pie Tavām lūpām, jo redz, ka Tu neesi ēdusi. Tu novāc savus matus, lai varētu viņu noskūpstīt, bet viņš noņem Tavu roku, lai mati brīvi plīvo un varētu ar tiem paspēlēties. Beidzot mazulīti noguldi viņa gultiņā, bet viņš, lai tu nepazustu, klusi un nemanot savāc savu spilventiņu ierāpjas tavā klēpī, iekārtojas un aizmieg.

Kas esi Tu?
Kas ir Viņš?
Kurš no Jums ir tuvāk Jēzum?