Ārsts. Foto: christianheadlines.com

Kanādā, Ontario provincē, aptuveni 24 ārsti pārdomājuši turpmāk veikt eitanāziju un lūguši izņemt sevi no ārstu saraksta, īstenojot jūnijā pieņemto likumu par Kanādas Medicīniskās Nogalināšanas Palīdzību (MAID),-ziņo spektrs.com/christianheadlines.com

Kanādas Medicīniskās Asociācijas viceprezidents Džefs Blakmers (Jeff Blackmer) teica: „Daži ārsti sākotnēji domāja, ka veicot injekciju, viņi palīdz pacientiem pārtraukt ciešanas, bet patiesībā tas tā nav. Mēs redzam, ka ārstiem ir pārāk grūti atņemt dzīvību. Ir arī tādi, kuri saka: “Izņemiet mani ārā no saraksta, es to vairs nekad nedarīšu.”

Ontario – vienā no nedaudzajām provincēm, joprojām uzrauga eitanāzijas veikšanas datu bāzi. Pašnāvību palīdz veikt sarakstā minētie 137 ārsti. No tiem 107 ārsti piekrituši ievest nāvējošās injekcijas vai izrakstīt letālās narkotikas. Atlikušie 30 piekrituši tikai novērtēt pacientiem eitanāzijas likumā noteikto atbilstību.

Vairākas Kanādas slimnīcas kategoriski atteicās piedalīties eitanāzijas veikšanā, reliģiskās pārliecības dēļ, par to paziņojot pagājušajā gadā programmas ieviešanas laikā.

Eitanāzijas novēršanas koalīcijas direktors Aleksejs Šedenbergs (Alex Shadenberg) pauda pārliecību, ka ārstu atteikums, eitanāzijas veikšanas atbalstīšanā nav nekāds pārsteigums.

“Lai nogalinātu kādu ir nedabīgi cilvēka būtībai”, – viņš teica.

“Pat ārsti, kuriem nav ētiskas problēmas eitanāzijas sakarā, ir grūti noraudzīties, ka pacients nomirst pēc nāvējošās injekcijas veikšanas un apjaust, ka tas notiek ar viņu līdzdalību. Tie, kuri nemokās no sirdsapziņas pārmetumiem, kļūst par “eitanāzijas ekspertiem.”

Tā ir lietu dabiskā kustība. Ja mēs esam mierā ar cilvēka dzīvības pārtraukšanu vienā tā stadijā, balstoties uz mūsu “ērtuma” aprēķiniem, tad visai drīz šī pati domāšana izdara nākošo secinājumu, kurš jau pēc būtības neatšķiras no iepriekšējā. Vai ir kāda atšķirība starp vēl nedzimuša cilvēka un pieauguša cilvēka, kas dzīvo izmisumā, cilvēcīgumu? Autors rakstā pamatoti norāda, ka “Suicidologs Herberts Hendins (Herbert Hendin) norādījis, ka daudz spēcīgāka korelācija pastāv starp pašnāvību un “izmisumu”, kuru viņš apraksta kā bezcerību, vēlmi tikt galā ar neatrisināmu problēmu un sajūtu, ka dzīve bez šīs problēmas atrisinājuma nav iespējama.” Tomēr šis jautājums ir dziļi garīgas dabas jautājums.

Ja nāve ir dievs, kurš risina neatrisināmas problēmas, tad ir pieņemams gan aborts, gan pašnāvība. Ja cilvēki paļaujas uz nāvi, kā uz pēdējo instanci, kur griezties pēc galējā un visu atrisinošā risinājuma, tad tieši šādu rezultātu mēs varam sagaidīt. Un tā nav tikai garīgi slimo dzīves uztvere. Arī politiķi un valsts vadītāji dažādos laikos un arī mūsdienās ir uzskatījuši, ka cilvēku nāve risinās valsts problēmas. To ļoti labi var redzēt diskusijā par abortiem. Pašnāvība ir vēršanās pie nāves kā pie glābēja. Cilvēkam ir jāierauga patieso Glābēju – Jēzu Kristu, kurš ir īstais Glābējs un neatrisināmo problēmu risinātājs. Ja sirds pieķeras Viņam, nevis nāvei, tad dzīvībai un dzīvei ir jēga un nozīme un nāve tiek ieraudzīta kā ienaidnieks. Kamēr šī izmaiņa nenotiek, tikmēr nāves piedāvāto risinājumu “normalizācija” ir dabiska un šķiet “loģiska”. Un kamēr mēs baidāmies šo izmaiņu publiski “reklamēt” tikmēr tai ir ļoti grūti aizsniegt cilvēkus.

Metjū Kaufmans  tulkoja Luterāņi Dzivibai 

Domāšana, kas attaisno bērnu nogalināšanu mātes miesās, nav apstājusies pie šīs robežas. Šodien tie, kas ir veci, slimi vai ar īpašām vajadzībām, tiek uzskatīti par nastu un, tādējādi, draud kļūt par eitanāzijas kandidātiem.

Kustība “tiesības nomirt” izmanto tādas frāzes kā “pašnoteikšanās” un “miršana ar cieņu”, turklāt, parāda to kā humānu kampaņu, kas samazinātu cilvēku ciešanas. Tomēr šī filozofija radikāli atšķiras no Svēto Rakstu patiesības. Bībele skaidri māca, ka dzīvība ir dārga Dieva dāvana un ka mūsu dienu skaits ir Viņa rokās (Psalms 139:16, Ījaba 14:5). Gluži tāpat, kā tas ir citās humānistu kustībās, rezultāts no Dieva standartu noraidīšanas par labu cilvēku standartiem nav humānāks, bet gan barbariskāks.

Atbildot uz sabiedrības novecošanu un saspringtu laiku veselības aprūpē, ievērojami cilvēki valdībā un privātajā sektorā apgalvo, ka – “izmaksu samazināšanas” nolūkos mēs nevaram atļauties piesaistīt resursus cilvēkiem, kuri “tik un tā drīz nomirs”, vai kuru dzīvei, kā viņi uzskata, ir nepietiekoša “kvalitāte”, tādejādi, “tiesības nomirt” kļūst par pienākumu nomirt.

Kristieši šīs tendences uzlūko ar lielām bažām. Mūs uztrauc to ietekme uz veciem un nespēcīgiem, kuriem būs jāsaskaras ar emocionālu, finansiālu un valstisku spiedienu labāk “izvēlēties nomirt”, nekā uzkraut savām ģimenēm “nastu”. Kā saka Mičiganas Universitātes tiesību profesors Jēls Kamisars: „Daudzi jutīs, ka “atteikties no eitanāzijas, kad tas ir pieņemami un citi “to dara”, ir savtīgi un gļēvi”. Tāpat mēs esam nobažījusies par ietekmi uz mediķa profesiju, kur ārsta identitāte tiks kompromitēta ar tās iespējamo bendes lomu.

Visvairāk mēs esam satraukušies par eitanāzijas iespaidu uz mums visiem. Kā sabiedrība, mēs mainām savus pamatprincipus, kas balstās uz iedzimtu – Dieva dotu katras dzīvības vērtību (Ap. darbi 17:25), pret uzskatu, ka redzamā dzīves kvalitāte nosaka tās vērtību.

Kas ir eitanāzija un kas nav?

Ļaut personai nomirt, kad slimības process ir neatgriezenisks, un nāve tuvāko stundu vai dienu laikā ir nepārprotami nenovēršama, nav eitanāzija. Pacientiem, vai – kad tie paši nespēj runāt – viņu ģimenēm, ir brīvība izvēlēties atteikties no medicīniskas ārstēšanas, kas nedziedinās slimību, neuzlabos stāvokli, nekontrolēs slimības procesu, bet uzspiedīs smagu nastu, kura pārsniedz jebkādus ieguvumus.

Kristiešiem jānoraida eitanāzija, kas ir tīša darbība, kura tiek veikta ar mērķi pasteidzināt nāves iestāšanos. Tas var sevī ietvert tiešu darbību (piem., dodot letālu injekciju) vai arī, aizturot pamata medicīnisko aprūpi vai standarta ārstēšanu (piem., bērnam – invalīdam nenodrošinot dzīvības glābšanai nepieciešamo aprūpi, kuru nodrošinātu normālam bērnam).

Mērķim jābūt: vienmēr rūpēties un nekad nogalināt.

Ir svarīgi ievērot atšķirību starp aprūpi un ārstēšanu.

Aprūpe nodrošina pamatvajadzības – barošanu, ūdeni, siltumu, pajumti, emocionālu un garīgu atbalstu – visiem cilvēkiem, slimiem un veseliem. Mūsdienās daudzi meklē veidu, kā barību un ūdeni definēt kā medicīnisku ārstēšanu, kas var tikt aizturēta, lai paātrinātu vai izsauktu nāvi. Tas ir nepieņemami. Tas neattiecas uz gadījumiem, kad kāds ir tik tuvu nāvei, ka viņa ķermenis nespēj pārstrādāt pārtiku. Šādā gadījumā barošana var būt lieka un radīt smagu nastu pacientam. Visos citos gadījumos aprūpe nekad nedrīkst tikt aizturēta.

Medicīniska ārstēšana ir paredzēta, lai dziedinātu vai kontrolētu akūtas vai hroniskas veselības problēmas. Daudzos gadījumos ārsti var izmantot standarta ārstēšanas metodes, kamēr sarežģītākas un nopietnākas situācijas prasa agresīvāku ārstēšanu. Standarta ārstēšana sevī ietver medicīnisku terapiju, kā, piemēram, medikamentus un ķirurģiskas procedūras, kas parasti tiek lietotas, lai atvieglotu veselības stāvokli un citas problēmas, kas radušās slimības vai ievainojuma rezultātā. Kad ārstēšana kļūst medicīniski veltīga, vai šīs ārstēšanas apgrūtinājums pārsniedz tās ieguvumus, tad tā jāizvērtē, ņemot vērā to, kas pacientam ir vislabākais.

Tas, kāda ir parasta ārstēšana 18 gadu vecumā, var būt pārmērīgi apgrūtinoši 84 gadus vecam pacientam, kurš sirgst ar sirds slimību un diabētu. Tomēr nosakot, kas ir pārmērīgi apgrūtinoša ārstēšana, nav pieļaujams, ka tiktu radīts apjukums ar subjektīviem spriedumiem par personas “dzīves kvalitāti”. Mērķim vienmēr ir jābūt: rūpēties un nekad nogalināt.

Kas un kā izlemj?

Gadījumos, kad persona nevar runāt pati, lēmumi jāuzņemas ģimenei. Galvenajam jautājumam šajā laikā jābūt: “Kas ir labākais pacientam?”, nevis – “vai šai personai ir vērts dzīvot?” vai “kas ir labākais man?” Mums, kristiešiem, jāņem vērā Dieva griba, kurš mums dod nenovērtējamo dzīvības dāvanu (5.Mozus 32:39). Tāpēc jebkura lēmuma pamatā jābūt skaidrībai, vai šī ārstēšana nesīs labumu vai apgrūtinājumu pacienta dzīvībai, nevis – vai pacienta dzīvība ir veltīga vai apgrūtinoša.

Saskaroties ar šādām situācijām, tā vietā, lai paļautos tikai uz izlasīto vai kādu no direktīvām, kristietim jākonsultējas ar savu ģimenes ārstu un ģimeni. Katram no mums jādara sekojošais:

• Jāapdomā Dieva skatījums uz dzīvības svētumu, kā tas ir atklāts Viņa Vārdā, un jālūdz pēc gudrības un lietu izpratnes Svēto Rakstu gaismā.
• Jāizsaka savu pārliecību ģimenei, personīgajam ārstam un mācītājam.
• Jānoskaidro, vai jūsu ģimenes/ ārsta/ mācītāja uzskati sakrīt ar tiem, kas atklāti Svētajos Rakstos.
• Jāpajautā savam ārstam, vai viņš apstiprina visu Hipokrāta zvērestu, kurā ārsts sola nepiedalīties eitanāzijā.

Visiem mūsu lēmumiem, arī tiem, kas saistīti ar mūsu dzīves nobeigumu, jātop vadītiem saskaņā ar Dieva gribu. Tā kā ticīgie ir savas dzīves nodevuši Dieva vadībai, viņiem jāpaskaidro sava pārliecība tiem, kas varētu būt atbildīgi par viņu veselības aprūpes izvēli. Tas ir labākais veids, kā būt drošam, ka brīdī, kad ticīgais pats nevarēs izdarīt izvēli, viņa kristīgā pārliecība tiks respektēta.

Baznīcas loma

Garīdzniecības loma dzīvības un nāves jautājumos ir izšķiroša. Ir trīs jomas, kurās viņu darbs ir sevišķi svarīgs:

1. Mācītājam jākalpo tiem, kas ir slimi vai ciešanās. Šādi brīži nemazina dzīvības vērtību un var dot lielāko iespēju garīgai augšanai un paļāvībai uz Dievu visiem iesaistītajiem. Mēs esam aicināti nest cits cita nastas, gan to labā, kas cieš, gan to labā, kuru svētība ir rūpēties par tiem.

“Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.”(Mateja 25:40).

1. Mācītājiem jāaizlūdz un jāiedrošina tie, kas strādā mediķa profesijā un jāatbalsta viņus uzticībā pirmajam medicīnas principam – “pāri visam, nedarīt ļaunumu”, lai viņi varētu izmantot savas Dieva dotās iespējas, lai nestu labumu dzīvībai, nevis, lai darītu ļaunumu vai izraisītu nāvi.
2. Mācītājiem jāieņem stingra nostāja pret dzīvības vērtības devalvēšanu un jāmāca draudzes locekļiem ieņemt tādu pašu stingru nostāju. Viņiem jāsludina, ka Dievs dzīvību visās tās stadijās un stāvokļos uzskata par ļoti vērtīgu, un jāpretojas katram mēģinājumam aizvietot Dieva doto patiesību ar ceļiem, kas šķiet pareizi cilvēkiem. Viņiem jāapbruņo cilvēki ar Bībeles patiesību un ētiskajiem principiem, kas viņiem būs vajadzīgi, lai pieņemtu Dievam patīkamus lēmumus un jāmāca tiem izprast piektā baušļa “Tev nebūs nokaut” nozīmi, kuru skaidri izprata Luters, pirms apmēram 460 gadiem. Savā katehismā viņš rakstīja:

“Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka sava tuvākā dzīvībai nekādi nekaitējam, viņam ciešanas neradām, bet tam palīdzam un kalpojam visās dzīves vajadzībās.”

Mēs arī atceramies mūsu Kunga Jēzus Kristus apsolījumu. Slimībās un ciešanās Viņš ir mūsu patiesais mierinātājs. Viņa spēks mūsu nespēkā varens parādās, un Viņš ir apsolījis mūs nekad nepamest un neatstāt. Kad mēs uzticam sevi pašus Viņa rūpēm, tad varam nebaidīties no tā, ka visu nevaram kontrolēt.