Deputāts Jurģis Klotiņš. Foto: spektrs.com

Rīgas Domes deputāts “Nacionālā apvienība”; Latvijas Nacionālā Simfoniskā orķestra mūziķis; Latvijas Kultūras akadēmijas vieslektors; ar kristīgu pārliecību.

Latvijai aprit 98 gadi, un mūsu valsts simtgade ir ļoti tuvu. Jau nākamgad maija sākumā ar Latgales kongresa simtgadei veltītiem pasākumiem Rēzeknē un Daugavpilī sāksies Latvijas valsts simtgades svinības. Ir īstais laiks pārdomāt, kādus (iz)aicinājumus mums Latvijas simtgade izvirza.

Simtgade ir aicinājums pateikties un būt priecīgiem par mūsu valsti Latviju, tās neatkarību – to, ka latviešu tautai uz zemes Baltijas jūras krastos no Zilupes līdz Liepājai, no Ainažiem līdz Neretai ir sava valsts, kur latviešu valoda vienīgos 500 kilometrus uz zemes var būt vadošā, galvenā valoda, kur varam justies savā zemē, kopt kultūru, veidot savas dzīves. Simtgade ir aicinājums svinēt. Svinēt dziļi, patiesi un ar sirdi. Latvieši prot svinēt svētkus.

Patiesums – dzinējspēks

Latvija

Bet simtgade ir arī aicinājums kļūt arvien patiesākiem pret sevi un to, ko redzam kā nepatīkamu savā apkārtnē, mūsu valstī. Pasaulē visvairāk izdotajā grāmatā ir tādi vārdi: “Jūs atzīsiet patiesību un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa 8:32)

Patiesums ir dzinējspēks, kas virza personību pa Raiņa “mainies uz augšu” un palīdz nostiprināties godīgumam – tādam godīgumam, ko angliski runājošās zemēs apzīmē ar īpatno vārdo integrity. Tas ir altruistisks godīgums, kas kļūst par personas esības kvalitāti un aptver visas viņas darbības jomas.

Kādēļ arvien tik lēni sokas ar Latvijas tautai, viņas labklājībai un galu galā valsts stiprumam svarīgu jomu sakārtošanu, kā veselības aprūpe, izglītība, sociālais atbalsts ģimenēm ar bērniem un mazaizsargātajiem? Var vainot “sistēmu”, valsts nodokļu politiku (kura ir jāpārkārto progresīvā virzienā!), piesaukt “tā dara visi”. Taču nevis “sistēmai” jānosaka indivīda rīcība, bet gan indivīdam jānosaka tas, kā darbosies “sistēma”. Ticu, ka Latvijai būs gaiša nākotne tad, ja katrs vadītājs un darbinieks (un sākot no politiskajiem vadītājiem!) sev uzticēto varu un atbildību uzlūkos kā aicinājumu kalpot kopējam labumam. Latvijas kopējā labuma definīcija ir ietverta mūsu valsts Satversmes ievadā.

Eiropas Savienības atjaunotne

Nereti var dzirdēt pārdomu graudu: “Kas ar mums būtu, ja mēs nebūtu Eiropas Savienībā…” Eiropa ir Latvijas mājas. Kā būtu, ja viens no Latvijas simtgades saturiskajiem virzieniem būtu veltīts Latvijai Eiropas kopienā un Eiropas Savienības atjaunotnei?

Tolaik 1950. gadā, apzinādamies pastāvošos draudus mieram un kalpodami kopējam labumam Francijas un Vācijas valstsvīri Robērs Šūmans un Konrāds Adenauers spēja pārvarēt domstarpības un ielikt pamatus Eiropas vienotībai. Tas bija tikai piecus gadus pēc Otrā pasaules kara beigām.

Tagad pēc vairāk nekā 60 gadiem Eiropas Savienība pārdzīvo grūtus laikus, ko raksturo ES politiskās elites arogance un nedemokrātisks rīcības plānu un lēmumu pieņemšanas stils. Kā un ko mainīt? Vai padoties eiroskepticismam un uzskatīt ES tikai par naudas avotu? Bet Robēra Šūmana, Konrāda Adenauera, Alčide de Gasperi un Žana Monē iestādītais Eiropas dārzs ir pārāk vērtīgs, lai tam ļautu aizaugt ar nezālēm. Tā vietā jādomā par to, kāds mēslojums šobrīd dārzam nepieciešams, kādi jauni augi tajā jāiestāda.

Kā būtu, ja Eiropas Savienības nākotnes redzējums mūsu laikā nāktu no valstīm, kuras kopienai pievienojās 2004. gadā un vēlāk? Tas ir pārāk slinki tikai “turēties Merkeles brunčos” un gaidīt, ko izlems politiķi vecajās ES valstīs un Briselē, kuriem nav gribas pienācīgā mērā strādāt jauno dalībvalstu interesēs. 2017. gada 5. februārī būs 130 gadu kopš Zigfrīda Annas Meierovica dzimšanas. Ir laiks atgriezties pie viņa iecerētā par Baltijas valstu, Somijas un Polijas sadarbību un meklēt tajā praktiskas idejas Eiropas Savienības atjaunotnei.

“Mieru pasaulē nevar saglabāt bez radošiem pūliņiem, kas būtu samērojami ar draudošajām briesmām,” tā ir atziņa, ar kuru iesākās Robēra Šūmana 1950. gada 9. maija deklarācija – tātad visa Eiropas vienotības iecere. Ir svētīgi to atcerēties pirmkārt politiskajiem vadītājiem, bet arī visiem pilsoņiem mūsu dienās, kad tuvu un tālu no Latvijas robežām ir karadarbība un pastāv neziņa par politisko procesu virzību.

Rīga šogad no 28. decembra līdz 1. janvārim būs Eiropas miera galvaspilsēta, jo tieši pie mums notiks gadskārtējā Tezē kopienas jauniešu tikšanās. Iestāšanās par mieru un izlīgumu ir Tezē kopienas aicinājums jau daudzus gadu desmitus. Rīgas ļaudis ir aicināti parādīt viesmīlību un kļūt par “viesģimenēm”, jo jāatrod nakts mājas teju 15 000 jauniešu.

Latvijas tuvā simtgade aicina arvien noteiktāk apzināties to, ka Latvija esam mēs visi kopā un katrs no mums personīgi. Latviju stipru ir veidojušas un uzturēs mūsu nācijas gara vērtības – augsti morāli ētiskie principi, apņēmība kalpot kopējam labumam un radīšanas gars. Šajā laikā Latvijai un tās tautai palīdzēt varam ar pilsonisku aktivitāti, uzņēmību, atbildību un patiesu patriotismu. Novēlu to Latvijai saņemt caur mūsu domām, vārdiem un darbiem. Ticību saviem spēkiem un Dieva palīdzībai, cerību grūtās dienās, mīlestību uz dzīvi, tuvāko un latvisko!

Dievs, svētī Latviju!

Līdzīga ziņa:

Rīgas Domes deputāts Jurģis Klotiņš uzņems 3 jauniešus TaizeRiga2016 dalībniekus

EK ir nolēmusi neiesniegt tiesību akta projektu, jo dalībvalstis un Eiropas Parlaments (EP) ir gluži nesen apspriedušies un pieņēmuši lēmumu par Eiropas Savienības (ES) politiku šajā jomā.

Dalībvalstis un EP ir vienojušies turpināt pētījumu finansēšanu šajā jomā, jo embriju cilmes šūnas ir unikālas, tām ir potenciāls kļūt par metodi, kas izglābj dzīvības. Jau notiek klīniskie pētījumi, un EK arī turpmāk piemēros stingros ētikas noteikumus un ierobežojumus, kas noteikti ES finansētiem pētījumiem, tostarp arī noteikumu, ka nefinansēs embriju iznīcināšanu.

Taču Fonds “The Fondation Jérôme Lejeune” uzskata,  ka medicīnas attīstība ir iespējama arī nenogalinot embrijus un līdzšinējais 20 gadus ilgais cilmes šūnu izpētes darbs nav devis rezultātus.

Savukārt EK finansē pētījumus, kā ārstēt slimības vai novērst veselības aprūpes problēmas, piemēram, Parkinsona slimības, Hantingtona slimības un diabēta terapijas pētījumus. Tajos var izmantot cilvēka embriju cilmes šūnas.

Romas katoļu baznīcas Latvijas Bīskapu konferences ietvaros tika sastādīta vēstule, kurā izklāstīta Latvijas vīzija atskatoties uz vēsturiskiem notikumiem, kas ietekmējušas Eiropas un Latvijas attīstību. Vēstules mērķis ir vērsties pie ticīgās tautas un visiem labas gribas cilvēkiem un izskaidrot dažus principus, kuru ievērošanu tā uzskata par būtiski svarīgu Latvijas nākotnei.

Informāciju sagatavoja: Latvijas Romas katoļu baznīcas Informācijas centrs.

Pēckara Eiropas apvienošanās process neapšaubāmi ir nesis ieguvumus tajā iekļautajām tautām - tās ir pārstājušas karot savā starpā un lielā mērā ir nojaukti naida un atsvešinātības mūri starp mūžsenajiem pretiniekiem, dodot vietu konstruktīvai sadarbībai. Tomēr sākotnējais Eiropas apvienošanās projekts, kas bija balstīts ne tikai uz ekonomisko sadarbību, bet arī uz kopīgām vērtībām, šobrīd ir nopietni apdraudēts. Eiropas Savienība atrodas krustpunktā, tā šobrīd piedzīvo nopietnu identitātes krīzi, nav vienprātības attiecībā uz to, kādas ir Eiropas integrācijas projekta ilgtermiņa prioritātes. Ekonomiskā krīze, kas aizsākās 2008. gadā, ir vājinājusi tajā ietilpstošo valstu savstarpējo uzticēšanos un izraisījusi nabadzības līmeņa pieaugumu. Demogrāfiskie rādītāji gan Eiropā kopumā, gan arī Latvijā ir traģiski.

Šai situācijā, kad nav skaidra redzējuma attiecībā uz apvienotās Eiropas nākotnes vīziju, atsevišķām interešu grupām ir daudz vieglāk ietekmēt tajā notiekošos procesus, piepildot Eiropas identitātei tik svarīgos brīvības, demokrātijas un tolerances jēdzienus ar sev vēlamu saturu, tos izskaidrojot veidā, kas draud pārvērsties par savu pretstatu. Rodas iespaids, ka tas viss tiek darīts mērķtiecīgi, saskaņā ar noteiktu plānu. Patēriņa sabiedrībā izpratne par seksualitāti ir strauji mainījusies – tā arvien vairāk tika atrauta no cilvēka personas viengabalainības un uzskatīta par vienkāršu baudas instrumentu. Pēc tam tiek pieprasīta viendzimuma savienību legalizācija, piešķirot tām identiskas tiesības kā normālām ģimenēm. Nākošais solis ir prasība, lai viendzimuma pāriem atļauj adoptēt bērnus. Paralēli tam notiek seksualitātes dabiskās identitātes apstrīdēšanas process, ko veicina tā saucamā gender ideoloģija, apgalvojot, ka cilvēka dzimums ir sociāls veidojums, ko cilvēks pats var brīvi izvēlēties un veidot. Tiek virzīts arī jautājums par eitanāzijas legalizāciju, tai skaitā bērniem. Tie, kuri pretojas šo interešu grupu uzspiestajam viedoklim, tiek izsludināti par cilvēku nīdējiem jeb homofobiem un demokrātijas pretiniekiem.

Visi šie procesi tiek virzīti ne jau uzreiz. Tas notiek pamazām. Attiecīgās pārmaiņas likumdošanā sākumā ir ieviestas dažās dalībvalstīs, pēc tam tiek mēģināts to panākt jau visas Eiropas mērogā, jo Eiropas Savienības līmenī pastāv spēcīgi lobiji, kas ir ieinteresēti šo jautājumu virzīšanā. Eiropas Parlamentā tiek pieņemtas atbilstošas rezolūcijas, kas nostiprina šāda veida domāšanu un sagatavo augsni izmaiņām likumdošanā. Nesen bijām liecinieki tam, ka notika balsojums par t.s. Estrelas un Lunačekas rezolūcijām, kas ir tipiski piemēri šai procesā. Nākošais solis ir mēģinājums panākt atsevišķajās valstīs likumdošanas izmaiņas, kuras bieži vien ir pretrunā gan ar tautas gribu, gan ar tās tradīcijām. Vienlaicīgi tiek apgalvots, ka tā ir Eiropa, kas to pieprasa, nevis attiecīgās interešu grupas. Ikviens šāds mēģinājums noved pie arvien lielāka eiroskepticisma sabiedrībā, pie tā, ka gan politiķi, gan ES struktūras zaudē tautas uzticību. Par dārgu cenu iegūto brīvību mēģina, jaunas ideoloģijas vārdā, norobežot no izpratnes par to, kas ir morāli labs un ļauns, mudinot to izmantot cilvēka tuvredzīgo iegribu apmierināšanai. Ilgtermiņā tas kļūst postoši. Par to liecina narkotiku (arī „spaisa”) lietošana, daudzie atkarīgie, kuriem vajadzīga palīdzība, arvien lielākā ģimeņu nestabilitāte un demogrāfiskā situācija.

Šai situācijā Latvijas Bīskapu konference pirms 24.maijā gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām vēlas vērsties pie ticīgās tautas un visiem labas gribas cilvēkiem un izskaidrot dažus principus, kuru ievērošanu tā uzskata par būtiski svarīgu Latvijas nākotnei.

Valsts varas galvenais pienākums ir rūpēties par visas sabiedrības kopējo labumu. Tas nav visas sabiedrības indivīdu personīgo labumu matemātiska summa. Kopējais labums pieaug, vienīgi apvienojot kopējas pūles. Tiesiskas un demokrātiskas valsts aicinājums ir radīt brīvu pilsoņu sabiedrību, kas kopā nenogurstoši tiecas pēc visiem paredzētā kopējā labuma. Viens no sabiedrības brieduma kritērijiem ir tas, cik lielā mērā kopējais labums tajā tiek izmantots katra sabiedrības locekļa personības pilnveidošanai. Tāpēc šeit ir jāuzsver, ka privātīpašums nav kaut kas absolūts – jā, tas apmierina cilvēka galvenās vajadzības, bet tā uzdevums ir arī palīdzēt attīstīt un vairot kopējo labumu. Daudzskaitlīgā iedzīvotāju emigrācija liecina par to, ka šis princips pie mums Latvijā tiek īstenots ļoti nepilnīgi.

Pilsoniskā sabiedrība veidojas un nostiprinās, pateicoties pareizi sabalansētām indivīda un kopienas, kā arī sabiedrību veidojošo dažādo struktūru attiecībām. Ikviens ir atbildīgs par to, kas viņam uzticēts savā līmenī – atbilstoši Dieva dotajām spējām un talantiem. Katrai augstākstāvošajai varai ir jāpalīdz zemākstāvošajiem, nodrošinot to tiesības nest atbildību par tiem uzticēto darbu un bez objektīvas nepieciešamības neiejaucoties to profesionālajā kompetencē. Subsidiaritātes jeb rosmes principa ievērošana aizstāv un veicina personas radošo garu, stimulē indivīda iesaistīšanos un iedrošina viņu uzņemties atbildību par savu ieguldījumu kopējā labuma vairošanā. Tas atbilst cilvēka cieņai un pilnveido personību, jo pieprasa: no vienas puses – deleģēt citiem autoritāti un atbildību; no otras – iesaistīties, pieņemt lēmumus un būt atbildīgam, tas atbilst cilvēka cieņai.

Solidaritāte izgaismo cilvēka dabai piemītošo sociālo virzību uz cilvēka cieņas un pamattiesību vienlīdzību un cilvēku un tautu vienotību. Tā atklāj cilvēku savstarpējo atkarību un aicina uz pieņemšanas un piedošanas gaisotni, lai būtu iespējama kopīga izaugsme. Solidaritāte atmodina cilvēkos izpratni par to, ka viņi ir parādā sabiedrībai, kurā izauguši un izskolojušies. Solidaritāte aicina dalīties. Tas nozīmē ne tikai dot, bet arī pieņemt. Solidaritāte ir pretēja klajam individuālismam un no tā izrietošajai vienaldzībai.

Jānis Pāvils II, kurš 1993. gadā apmeklēja arī Latviju, neilgi pirms savas nāves ir norādījis, ka lielākās briesmas, kas draud austrumeiropiešiem, ir savas identitātes saduļķošana. Viņa skatījumā mūsu reģiona tautu būtiskākais devums mūsdienu apvienotās Eiropas izveidē ir savas identitātes nosargāšana. Tā nav iedomājama bez patriotisma, kas nav nekas cits kā mīlestība uz visu to, kas attiecas uz tēvzemi – tās vēsturi un tradīcijām, valodu un daiļradi, kā arī dzimtās zemes dabu. Tautas kultūras un vēsturiskās identitātes saglabāšanā būtiska loma ir vēstures un literatūras, īpaši to daiļdarbu, kas veido t.s. tautas kultūras kodu, mācīšanai skolās.

Latvijai, kura var lepoties ar to, ka tai ir raksturīga gadsimtiem ilga daudzu konfesiju, kultūru un tautību mierīga līdzāspastāvēšana un radoša mijiedarbība, ar to var dot savu ieguldījumu vienotajai Eiropai. Vienlaicīgi mums priekšā ir izaicinājums ne tikai saglabāt, bet arī attīstīt šīs tradīcijas. Pēdējo starptautisko notikumu gaismā redzam, cik starpnacionālie jautājumi ir jutīgi un viegli manipulējami, ātri kļūstot sprādzienbīstami un nesot neparedzamas sekas. Patiesa integrācija ir iespējama vienīgi tad, ja citu tautību pārstāvjiem ļauj saglabāt savu identitāti, vienlaicīgi padarot viņus par Latvijas patriotiem. Ir svarīgi, lai katrs, kas ir Latvijas patriots un vēlas strādāt tās labā, atrastu šeit savu vietu un justos kā mājās.

Skolas un visas izglītības sistēmas uzdevums ir ne tikai dot izglītību, bet arī audzināt, sagatavojot jauno paaudzi patstāvīgas dzīves uzsākšanai. Viens no galvenajiem rādītājiem, vai cilvēks tam ir nobriedis, ir gatavība nodibināt ģimeni un radīt bērnus. Uz to arī jābūt vērstai seksuālajai audzināšanai skolās. Ir svarīgi, lai skolēnam sniegtā informācija viņu netraumētu, bet respektētu viņa vecumam raksturīgo uztveri un neapsteigtu viņa attīstības posmus. Prioritāte ir sagatavot dzīvei ģimenē, bet ir svarīgi arī parādīt pāragru dzimumattiecību postošo iedarbību uz cilvēka personību un spēju vēlāk izveidot stabilu ģimeni. Šķirto laulību skaits ar katru gadu palielinās, bet 70% Latvijas iedzīvotāju kopdzīvi bez laulības uzskata par pieņemamu. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par audzināšanu seksuālās identitātes jomā. Par lielu apdraudējumu jaunam un nenobriedušam cilvēkam kļūst jau minētā gender ideoloģija, kas var ļoti viegli novest pie viņa identitātes „sašūpošanas”, kas draud ar neparedzamām sekām visa mūža garumā. Bērnam un jaunietim visvairāk ir nepieciešams nevis piedāvājums eksperimentēt ar savu seksuālo identitāti, bet gan palīdzība viņam dabiski dotās identitātes izpratnē un nostiprināšanā. Arvien lielāks sajukums šai sfērā liecina ne tikai par to, ka daba ir piesārņota un arvien vairāk ietekmē cilvēka dabisko hormonālo sistēmu, bet pirmām kārtām par to, ka Eiropā ir sākusi šķobīties līdzšinējā izpratne par pašiem būtiskākajiem cilvēka un ģimenes identitātes jautājumiem.

Eiropas Savienības dibinātāju mērķis, kā to ir teicis Roberts Šūmans, bija izveidot ne tikai ekonomisku vai aizsardzības aliansi, bet arī kultūras kopienu. Runājot par Eiropas kultūras kopienu, ir svarīgi apzināties, ka tieši kristīgās ticības izplatīšanās ir veicinājusi atsevišķu Eiropas tautu veidošanos. Tikai tad, kad Izraēļa tautai dotā bibliskā Atklāsme ar tās piepildījumu Jēzū Kristū nonāca līdz Eiropai un sāka mijiedarboties ar Senās Grieķijas un Romas mantojumu, radās Rietumu civilizācija. Katrai Eiropas tautai ir sava kultūra, bet tām visām kopīga ir vērtību sistēma, kas sakņojas Evaņģēlijā. Tieši pateicoties šīm kopējām pamatvērtībām, Eiropa ir bijusi vienota, vienlaikus ļaujot attīstīties nacionālo kultūru daudzveidībai. Šī sintēze arī ir pamatā tā sauktajam eiropeiskumam.

Kā redzam, dievišķajai Atklāsmei ir bijusi izšķiroša loma mūsdienu Eiropas tapšanā, tā ir ienesusi radikālu pārmaiņu attiecībā uz sabiedrības pamatvērtību izpratni. Dievišķās atklāsmes centrā ir Derība, kas tiek noslēgta starp cilvēku vai konkrētu tautu un Dievu. Līdz ar Derību tiek atzīta arī Dieva atklāto desmit baušļu autoritāte jeb Likums, kurā ietverti desmit uzvedības principi. Tie ir ikvienas cilvēku kopienas, tautas vai starptautiskās sabiedrības pamatā, jo noslēpumainā veidā šie baušļi ir ierakstīti ikviena cilvēka sirdī, tāpēc to sauc par dabisko likumu un tādējādi tas ir saistošs arī tiem, kas Atklāsmi nepieņem. Vienā vai otrā veidā tas ir klātesošs arī ikvienā no lielajām pasaules reliģijām. Katrs no šiem Dekaloga baušļiem aizsargā kādu no cilvēku kopējās dzīves pamatvērtībām. Ikviens cilvēks spēj šo dabisko likumu atklāt un ievērot (ja vien nav kādas ideoloģijas pārņemts un manipulēts). Tas attiecas arī uz visu sabiedrību vai atsevišķām tās grupām. Ja valsts likumi respektē šo dabisko likumu, tad tie veicina sabiedrības uzplaukumu. Tas nozīmē, ka cilvēku iedibinātajiem likumiem ir robežas, kuras pārkāpjot notiek cilvēku kopējās dzīves pamatvērtību erozija un izšķīdināts tiek tas, kas ir veidojis mūsu eiropeisko identitāti. Tātad -demokrātisko valstu parlamentu kompetencei ir robežas, kuras tie nedrīkst pārkāpt – to pienākums ir respektēt Dieva un dabisko likumu.

Tad, kad Dievs vairs netiek uztverts kā objektīva realitāte, tiek noliegta arī Viņa Atklāsme, un cilvēks pats sāk izlemt par to, kas ir labs un ļauns, arī jautājumus par savu un ģimenes identitāti un sūtību. Tas noved arī pie tā, ka ideoloģizētu apsvērumu dēļ tiek noraidīta patiesība par cilvēka dabu kā objektīvi pastāvošu. Dabiskais likums, kas ir ierakstīts cilvēka sirdī, tiek aizstāts ar brīvi veidotu un, piemērojoties apstākļiem, mainītu „domāšanas rezultātu”. Tas noved pie pilsonisko tikumu zuduma sabiedrībā, un tad mēs vairs nevaram runāt par patiesu tiesiskumu un demokrātiju. 20. gadsimtā tā rezultātā tika piedzīvots divu totalitāru režīmu uzplaukums un īsts ļaunuma „izvirdums”.

Tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, Latvijas un Eiropas nākotnes vārdā Latvijas Bīskapu konference aicina politiķus nolikt malā partikulārās intereses un meklēt kopējo labumu, likumdošanas procesā respektējot Dekaloga un dabiskā likuma principus. Savukārt ikvienam balsstiesīgajam Latvijas pilsonim ir pienākums piedalīties vēlēšanās. Bīskapi aicina balsot par kandidātiem, kuri ir gatavi rūpēties par visas sabiedrības kopējo labumu, sargāt Latvijas identitāti un atbalstīt dabīgu ģimeni. Politiķim nebūs atcelt to, ko Dievs ir iedibinājis un ierakstījis cilvēka sirds dziļumos!”

Vēstuli parakstījuši:

Rīgas arhidiecēzes arhibīskaps – metropolīts - Zbigņevs Stankevičs

Kardināls -Jānis Pujats

Rēzeknes – Aglonas diecēzes bīskaps -Jānis Bulis

Jelgavas diecēzes bīskaps -Edvards Pavlovskis

Liepājas diecēzes bīskaps -Viktors Stulpins

Bīskaps-Antons Justs

Bīskaps- Jānis Cakuls

Izraēlas un palestīniešu attiecības, gluži kā attiecības starp vīrieti un sievieti, ir iespējams risināt tikai tiešu sarunu ceļā, bez starpniekiem, tomēr palestīnieši pie sarunu galda sēsties nevēlas, intervijā aģentūrai LETA uzsver Izraēlas vēstniece Latvijā Hāgita Ben-Jākova. Viņa nenoliedz, ka palestīniešiem ir lieli panākumi informācijas karā, attēlojot Izraēlu sev labvēlīgākā gaismā, tomēr uzsver, ka Izraēla arī nespēj mierīgi noskatīties, kā katru dienu no Gazas joslas uz civilajiem izraēliešu objektiem tiek izšautas raķetes. Intervija notika dienu pirms 64. Izraēlas dibināšanas gadadienas, kad izraēlieši piemin kritušos karavīrus. Vienlaikus šogad tiek svinēta Latvijas un Izraēlas diplomātisko attiecību divdesmitgade.

Avots: LETA
Autori: Lāsma Grundule, Guntars Grīnums

Es nezinu nevienu citu piemēru, kad vienu dienu visa tauta sēro, cilvēki dodas uz kapsētām – tā mums ir ļoti emocionāla diena, bet pēc 24 stundām mēs svinam svētkus, it kā nekas slikts vispār nebūtu noticis. Tā ir pretruna, un jau 64 gadus aktuāls ir jautājums, vai mēs tā drīkstam darīt, vai ir labi vienu dienu sērot un ciemoties pie cilvēkiem, kas karā zaudējuši savus tuviniekus, bet nākamajā dienā svinēt svētkus? Tomēr ir skaidrs, ka bez tās cenas, ko mums nācās samaksāt, Izraēlas šodien nemaz nebūtu. Diemžēl mums joprojām ir jācīnās par pastāvēšanu. Mēs joprojām ikdienā saņemam draudus. Un šīs pretrunas būtībā ir Izraēlas esence, jo arī šādos karu un konfliktu apstākļos mēs joprojām esam spēcīgi un dzīvojam demokrātiskā valstī, kas atrodas Tuvajos Austrumos.

Eiropas Savienība (ES) piešķir daudz naudas dažādiem projektiem palestīniešu pašpārvaldē, kamēr cilvēki Latvijā nereti kurn, ka vispirms jau vajadzētu vairāk palīdzēt mums – ES dalībvalstij, kas nonākusi grūtībās.

Šīs lietas nevar tieši saistīt. ES daudz palīdz Latvijai. Un starptautiskajai palīdzībai ES ir speciāls budžets. Palīdzēt palestīniešiem ir svarīgi, viņi apmāca cilvēkus. Izraēla arī to dara, tiesa, agrāk vairāk nekā pašlaik. ES palīdzība palestīniešiem nekādā ziņā nenotiek uz Latvijas rēķina. Ņemiet vērā, ka gadījumā, ja palestīniešu pašpārvalde attīstības ziņā būtu Latvijas līmenī, tad mūsu situācija un attiecības būtu pavisam citādas, par to nav nekādu šaubu.

ES klātbūtne ir daudz pamanāmāka Rietumkrastā nekā Izraēlā, un līdz ar to rodas iespaids, ka ES šajā konfliktā vispār vairāk nostājas palestīniešu pusē. Kā jūs uz to skatāties?

27 ES dalībvalstīm ir dažādas, nevis viena kopīga pozīcija. Dažas no tām tiešām vairāk atbalsta palestīniešus, citas nē. Svarīgi ir tas, ka pēdējā laikā mēs aizvien vairāk dzirdam par ES centieniem mudināt palestīniešus atgriezties pie sarunu galda, kā arī pausto atbalstu divu valstu risinājumam. Tas ir tas, ko mēs gribam, jo jau gadiem ilgi aicinām palestīniešus atgriezties pie tiešām sarunām. Mūsu premjerministrs [Benjamins] Netanjahu runāja par divu valstu risinājumu jau pirms trīs gadiem. Diemžēl problēma ir palestīniešu puses nevēlēšanās nākt uz sarunām, nevēlēšanās būt gataviem uz kompromisiem. Viņiem ir arī skaidri jāatzīst ebreju valsts, ko viņi joprojām nedara.

Izraēla tiek kritizēta par pārmērīga spēka pielietošanu pret palestīniešiem.

Vienu miljonu Izraēlas pilsoņu ikdienā apdraud raķešu uzbrukumi. Bet neviens par to neko nezina. Vai Jūs esat dzirdējuši par vakar notikušo raķešu uzbrukumu? Simtiem raķešu kopš janvāra vien. Viens miljons pilsoņu ir puse Latvijas iedzīvotāju. Šobrīd Izraēlā dzīvo gandrīz astoņi miljoni cilvēku, bet iedomājieties, ja puse Latvijas iedzīvotāju ikdienā ciestu no raķešu uzbrukumiem. Kā reaģētu Latvija?

Vai piekrītat, ka informācijas karā vadībā atrodas palestīnieši?

Vispirms jāaizstāv savi pilsoņi. Tā ir prioritāte. Izcīnīt cīņu sabiedriskās informācijas kaujaslaukā ir svarīgi, taču vispirms gribam būt pārliecināti, ka spējam sevi aizsargāt un ļaut saviem pilsoņiem dzīvot normālu dzīvi. Šobrīd viņi tādu nedzīvo, atrodoties pastāvīgās bailēs par savu dzīvību. Arī ekonomika šajos rajonos ļoti cieš. Šādā informācijas karā uzvarēt ir problemātiski. Lielākā daļa pasaules mūsu viedokli nedzird. Es vēlētos, lai mums būtu tik daudz naudas, ka mēs varētu visus pasaules žurnālistus kaut uz vienu dienu ataicināt uz Izraēlu. Jūs esat piemērs,- ES institūcija Jūs aicināja apmeklēt tikai Rietumkrastu, taču šaubos, vai šīs preses vizītes laikā Jums vispār stāstīja par sadarbību starp Izraēlu un palestīniešiem, piemēram, par pašlaik notiekošo palestīniešu zemnieku grupas apmācīšanu Izraēlā, lai viņi spētu attīstīt zemkopību Rietumkrastā. Vai tad jūs par to dzirdējāt?

Palestīnieši prasmīgi demonstrē visādus ierobežojumus un aizliegumus, ko Izraēla attiecina uz viņiem. Demonstrējamā tiešām pietiek un palestīnieši lieliski prot parādīt, cik viņiem ir grūta dzīve. Ko vajadzētu demonstrēt Izraēlai?

To, ko Izraēla dara, lai palīdzētu palestīniešiem. Mums ir virkne dažādu projektu. Vai palestīnieši jums stāstīja arī par sadarbību? Vai jūs redzējāt lielus tirdzniecības centrus Rāmallā? Tādu jau nav, jo nebūtu, kas tajos iepērkas. Mēs gribētu, lai viņiem būtu plaukstoša ekonomika, lai viņi būtu pārtikuši. Tas būtu mūsu interesēs. Mēs tikai priecātos, ja viņiem būtu atvērta sabiedrība. Ko mēs varam darīt? Mēs varam runāt ar žurnālistiem, stāstīt par sevi, tomēr tas nekad nebūs tas pats kā visu redzēt savām acīm. Tāpēc mēs vēlamies iespējami vairāk cilvēkiem parādīt Izraēlu, parādīt, kā mēs ikdienā sadzīvojam ar konfliktu, parādīt mūsu lauksaimniecību, mūsu ekonomiku, mūsu sabiedrību, mūsu demokrātiju. Nereti kāds kritizē mūsu demokrātiju, cilvēktiesību situāciju. Es varu tikai visus aicināt pie mums uz Izraēlu un skatīt visu savām acīm.

Palestīniešu aktīvistu vidū ir aizvien vairāk jaunu cilvēku no ES. Kāpēc tā notiek?

Es to neuzskatu par apliecinājumu, ka eiropieši vairāk atbalsta palestīniešus. Es uz to drīzāk skatos kā uz mazu daļiņu eiropiešu. Mēs gūstam arī ļoti daudz atbalsta. Mēs jau speciāli neaicinām cilvēkus lidot šurp tūrisma braucienos. Tā kā Izraēla ir ekonomiski stipra, cilvēki ierodas šeit investēt. Un tas ir tieši tāds atbalsts, kādu mēs lūdzam. Bet tas nemaz nav šādi uzskaitāms. Mums ir problēma ar Izraēlas kā ebreju valsts atzīšanu, mūsu eksistences atzīšanu šajā reģionā, dažiem cilvēkiem ir atšķirīgi uzskati šajā jautājumā. Iespējams, atkarībā no propagandas veida, kādam viņi ir tikuši pakļauti. Šie cilvēki cenšas būt provokatīvi. Nekā citādi, – šajās pēc būtības propagandas aktivitātēs arī nav nekāda cita satura. Viņi runā par cilvēktiesībām, bet nav jau redzēts, ka viņi dotos, piemēram, uz Sīriju vai citām arābu valstīm.

Viņi bieži runā par Gazu.

Šie cilvēki ierodas, it kā lai protestētu pret humāno krīzi Gazā, taču varu teikt ļoti skaidri – Gazā nav humānās krīzes. Ikviens, kurš vēlas piegādāt preces Gazas joslai, var to darīt, neviens tam netraucēs. Pat pretēji, mēs veicinām Gazas eksportu uz Eiropu – ziedus, zemenes un citas lietas. Mēs esam ieinteresēti, lai tā būtu attīstīta. Jūs sakiet, ka Izraēla nedara pietiekami daudz sabiedriskajā diplomātijā, bet es domāju, ka dara gan. Jautājums ir cits – kā tas tiek atspoguļots medijos? Vai tad ir interesanti lasīt, ka Izraēla katru dienu atļauj preču kustību? Mums ir visi dati, bet vai cilvēki tos lasīs? Vai Jūs tos vispār publicēsiet? Mums ir arī citi dati, piemēram, par to, cik raķetes ir izšautas uz Izraēlu kopš šā gada janvāra. Jūs taču nedzirdat, ka Izraēla veic gaisa triecienus katru dienu, bet uz mums lido raķetes katru dienu. Katru dienu! Mēs šos datus publicējam. Bet vai tad kāds tos jaunākajās ziņās vispār piemin, vai kādā diskusijā vai citur medijos? Diemžēl nē.

Nereti dzirdams, ka patiesībā abām pusēm nevajag ne vienas, ne divu valstu risinājumu, jo pašreizējais stāvoklis ir izdevīgs abām pusēm. Vai tur ir kaut daļa patiesības?

Varu tikai atkārtot, ka mūsu premjers pirms trīs gadiem paziņoja, ka mēs atbalstām divu valstu risinājumu, kurā palestīniešu valsts dzīvos mierā un stabilitātē līdzās Izraēlai kā ebreju valstij, kas viņiem tad būs arī jāatzīst. Starp citu, viņš to nupat atkārtoja CNN. Mēs viņus aicinām nākt un runāt ar mums, atgriezties pie tiešām sarunām. Mēs gribam atsākt sarunas par konflikta izbeigšanu. Izraēla nekad pašreizējo situāciju nav pieņēmusi kā labu, nē. Mēs gribētu noteikt savas robežas un dzīvot mierā un stabilitātē. Vai mēs to varam sasniegt, ir cits jautājums, jo pašlaik viņi [palestīnieši] nespēj vienoties savā starpā, vispirms ir jāpanāk miers starp pašiem palestīniešiem. Un tā arī ir problēma, jo nevar saprast, kurš tad īsti šodien pārstāv palestīniešus. Ja viņi samierināsies savā starpā, vai tad ”Hamas” vienkārši nometīs savus ieročus un atteikties no savas ideoloģijas? Vai tad viņi kļūs par lauksaimniekiem? Mēs taču meklējam risinājumu, kas ļaus mums dzīvot, nevis tādu, kas mūs nostādītu vēl lielāku draudu priekšā. Piemēram, 2005. gadā mēs izvedām savus spēkus no Gazas joslas. 2007. gadā tur varu pārņēma ”Hamas”. Tā ir teroristu organizācija, kas tagad valda Gazā. Un par teroristu organizāciju to nesaucu es, tā to vērtē ES. Un tas ir pie mūsu robežas!

Tātad esam tikpat tālu no miera kā, teiksim, pirms 60 gadiem?

Nē, šajā laikā esam bijuši arī pavisam tuvu mieram. Tomēr, kad pienāca brīdis un palestīniešu līderiem bija jābūt ļoti drosmīgiem un jāpieņem drosmīgi lēmumi, viņi to neizdarīja. Tā tas bija ar [bijušo palestīniešu līderi Jasiru] Arafatu, tas pats arī ar Abu Mazenu [palestīniešu prezidentu Mahmudu Abasu]. 1947.gadā mums bija ļoti drosmīgi ebreju līderi, kuri piekrita ANO rezolūcijai, kas prasīja atdot daļu teritorijas. Un tā nebija tikai teritorija, tā bija arī daļa mūsu garīgā mantojuma. Tomēr arābu valstis to noraidīja, turklāt ne tikai noraidīja, bet arī sāka karu. Jo viņi neticēja, ka mums izdosies izdzīvot. Tomēr šobrīd mēs svinam Izraēlas 64. gadadienu. Tagad galvenais ir dabūt pie sarunu galda tos palestīniešus, kas vēlas kaut ko sasniegt. Lai kaut ko sasniegtu, ir ar kādu personiski jārunā. Nevis caur kādu starpnieku. Tas ir tāpat kā attiecībās starp vīrieti un sievieti.

Vai ir iespējama apmetņu evakuēšana arī no Rietumkrasta?

Tam ir vismaz jābūt sarunu sastāvdaļai. Palestīnieši ir piekrituši lielai daļai mūsu piedāvātā risinājuma. Esam jau nodemonstrējuši, ka spējam evakuēt tūkstošiem mūsu cilvēku no apmetnēm. Esam apliecinājuši, ka to spējam darīt arī nākotnē. Tagad arī otrai pusei ir jāapliecina, ka viņi ir gatavi kompromisiem, un jāspēj mūs pārliecināt, ka Gazas variants neatkārtosies arī Rietumkrastā. Kurš gan var mums apsolīt, ka tas nenotiks pat tad, ja mēs aizvāksim visas apmetnes no Rietumkrasta? Šeit nav runa tikai par apmetnēm, tas ir daudz dziļāks jautājums. Kādam, kas vispār nevēlas runāt par kompromisiem, ir ļoti viegli kliegt: ”Apmetnes!”Jums vajadzēja paviesoties Gazā pirms mēs no turienes aizgājām. Tad Jūs redzētu desmitiem pārtikušas apmetnes ar lielisku lauksaimniecību, eksportējošas saimniecības. Mēs samaksājām augstu cenu arī ekonomiski un evakuētās ģimenes ar saviem likteņiem… Pretī saņēmām teroru. Cilvēkiem, kas tika evakuēti, tagad jāsēž bumbu patversmēs.

Kādus risinājumus redzat situācijai Irānā?

Irāna ir milzīgs drauds ne tikai Izraēlai, bet visai pasaulei. Irāna atbalsta ”Hamas” un ”Hizbollah”, nogalina diplomātus, nogalina karavīrus Afganistānā. Viņi ir iesaistīti problemātiskos pasākumos, un mums tas ir jāatrisina. Mēs Izraēlā ceram, ka spējam atrisināt Irānas problēmu miermīlīgā ceļā. Ir jāskatās, vai sankcijas palīdzēs. Mēs būtu ļoti laimīgi, ja tās palīdzētu apturēt Irānas militāro kodolprogrammu. Tas mums ir jāsasniedz. Irāna rada globālus draudus, ne tikai draudus Izraēlai.

Ko darīt, ja sankcijas nenesīs rezultātus?

Sākumā mums ir jāredz sankciju ietekme. Tās pilnībā sāks darboties tikai jūlijā. Irānai ir jāzina, ka tiek izskatītas visas iespējas. Mēs ceram, ka varam to atrisināt mierīgā ceļā. Kurš tad grib karu?

Un ja nu karš ir neizbēgams?

Es negribu iesaistīties šādās diskusijās. Pirmkārt, tas ir politisks lēmums. Tiek izskatītas visas iespējas, bet tam ir jābūt starptautiskam risinājumam, tā nav tikai Izraēlas problēma.

Kādi, jūsuprāt, ir iespējamie Sīrijas attīstības ceļi?

Situācija Sīrijā ir ļoti nopietna. Mēs cieši sekojam līdzi notikumu attīstībai, jo tas var tieši ietekmēt Izraēlu. ”Hizbollah” ir ļoti aktīva arī Sīrijā. Viņi atbalsta [Sīrijas prezidentu Bašaru] Asadu, sīriešu armiju, viņi saņem atbalstu no Irānas. Tas ir ļoti nopietni, mēs nezinām, kas notiks. Ja Asads kritīs, tas būs ļoti nopietni. Mums jābūt ļoti uzmanīgiem un pārliecinātiem, ka esam pietiekami stipri, lai spētu sevi aizsargāt, jo neviens to nedarīs mūsu vietā.

Palestīnieši nav apmierināti, ka ”arābu pavasara” dēļ pasaulē runā par situācijas attīstību daudzās arābu valstīs, bet aizmirst par viņiem…

Ja viņi sēstos pie sarunu galda, cilvēki sāktu runāt par palestīniešu jautājumu, bet, ja mums ir partneris, kurš negrib atgriezties pie sarunām, tad par ko gan mēs varam runāt?

Nesen Latvijā viesojās Izraēlas enerģētikas un ūdens resursu ministrs Uzi Landau. Kādi ir vizītes rezultāti?

Pirmkārt, tā bija ļoti veiksmīga vizīte. Man ir prieks, ka vizīte nesusi arī konkrētus rezultātus. Tā bija laba iespēja stiprināt mūsu ekonomisko sadarbību enerģētikā. Ministrs ieradās Latvijā ar mazu, bet nozīmīgu delegāciju, un tikšanās bija ļoti veiksmīgas. Es varu minēt trīs uzņēmumus, kuri jau šeit darbojas. Tāpat es tikko kā saņēmu telefona zvanu no viena izraēliešu uzņēmēja, kurš teica, ka saticis partnerus Latvijā. Mums ir Latvijas uzņēmums ”Blue Energy”, kurš gatavojas strādāt Izraēlā, mēs viņus atbalstām, un viņi jau ir sākuši sadarboties ar atsevišķiem Izraēlas uzņēmumiem. Mums ir Izraēlas un Latvijas atjaunojamo energoresursu kopuzņēmums ”G Wind”, kurš nodarbojas ar vēja ģeneratoriem un plāno tirgot savu produkciju Izraēlā, Eiropā un varbūt arī Latvijā un Lietuvā. Tā ir konkrēta sadarbība. Mums ir arī Latvijas uzņēmums ”Hygen”, kurš ir uzvarējis Izraēlā ”Global Cleantech Open2011”konkursā. Vizītes laikā bija rezultatīvas diskusijas ar ekonomikas ministru, Izraēlas ministrs lasīja lekciju Rīgas Ekonomikas augstskolā. Mums ir Latvijas un Izraēlas ekonomiskās sadarbības atbalsta padome, ko dibinājusi Latvijas ebreju draudžu un kopienu padome. Katru dienu mums ir aizvien vairāk uzņēmēju, kuri pievienojas šai padomei. Padome sniedz lielu atbalstu un pienesumu Latvijas un Izraēlas sadarbībai.

Kādi ir pagājušā gada dati par Latvijas un Izraēlas tirdzniecības apgrozījumu un investīcijām?

Saskaņā ar Izraēlas statistiku tirdzniecības apgrozījums ir vairāk nekā 100 miljonu ASV dolāru (53,2 miljonulatu).* Protams, skaitļi nav iespaidīgi, bet es redzu potenciālu. Salīdzinot ar 2010.gadu, tirdzniecības apgrozījums pieaudzis par vairāk nekā 40%. Noteikti arī nākamgad gaidāms pieaugums.

Kā ir ar investīcijām?

Saskaņā ar Latvijas Bankas datiem būtiskākās Izraēlas investīcijas Latvijā saistītas ar nekustamajiem īpašumiem, gāzes un ūdens piegādēm. Tiešās Izraēlas investīcijas Latvijā pērn bija 3,5 miljoni latu.

Kādas ir būtiskākās problēmas, ar kurām Latvijā nākas saskarties Izraēlas investoriem?

Pietrūkst informācijas par uzņēmējdarbības iespējām Latvijā. Tāpat arī valsts tēls, kuru ietekmēja ekonomiskā krīze, nelīdzēja investīciju piesaistei. Tomēr atgūšanās no krīzes palīdz, un palīdzēt var arī fakts, ka Latvija piedāvā augsti kvalificētu darbaspēku.

Vai jūs redzat kādus ekonomikas sektorus, kur ir potenciāls abu valstu uzņēmēju sadarbībai?

Var runāt par informācijas tehnoloģijām (IT), biomedicīnu, arī medicīnas tūrismu. Interese par medicīnas tūrismu ir gan no Latvijas, gan Izraēlas iedzīvotāju puses. Tiešie reisi tam ļoti palīdz.

Jūs minējāt IT. Pagājušā gada decembrī jums bija tikšanās ar premjerministru Valdi Dombrovski (V). Toreiz pieminējāt Izraēlas puses plānus veidot IT inkubatorus Latvijā. Pastāstiet, lūdzu, sīkāk par šīm iecerēm!

Ar lepnumu varu teikt, ka mēs esam izvēlējušies 2012. gadu šim projektam. Būdama šeit, esmu apņēmusies pievērst īpašu vērību tieši ekonomiskajai sadarbībai. Mēs esam sākuši strādāt pie šīs idejas, esam tikušies ar vairākiem Latvijas pārstāvjiem, lai saprastu, kā to iespējams paveikt. Patlaban esam nolēmuši, ka tas būs IT inkubators, jau esam lūguši atsevišķus cilvēkus Izraēlā būt par šī projekta mentoriem. Kad es saku mēs, tā nav vēstniecība, mēs esam aiz tā, mēs varam radīt fonu, bet nevaram vadīt ekonomisku projektu. Mēs sniedzam atbalstu un varam runāt ar valdību, lai lūgtu palīdzību. Būs daži Latvijas uzņēmēji, izraēlieši, kas strādā Latvijā, kas vadīs šo projektu. Patlaban esam uzrunājuši gan Izraēlas, gan Latvijas pusi. Ir jau zināmi uzņēmēji, kuri gribētu iekļauties inkubatoros.

Vai jūs varat minēt kādus no šiem uzņēmumiem?

Nē, es varu runāt tikai vispārīgi, jo process nav vēl noslēdzies. Bet tie būs izpētes un attīstības IT inkubatori, tie ir piemēroti Latvijai un var veicināt IT sektora izpēti un attīstību.

Iepriekš kā vienu no potenciālajām jomām sadarbībai minējāt medicīnas tūrismu, bet kādi ir dati par vispārējo tūristu plūsmu?

Statistika nav iespaidīga, bet mēs redzam potenciālu medicīnas tūrismam un arī vispārīgi tūrismam. Tiešie avioreisi to veicina. Mums ir jāsekmē tūrisms, un mēs to darīsim soli pa solim.

Vai tuvākajā laikā Latvijā varam sagaidīt arī kādu citu Izraēlas amatpersonu vizītes?

Mēs strādājam pie mūsu aizsardzības ministra vizītes. Tāpat jūnijā Latvijas ārlietu ministrs dosies vizītē uz Izraēlu. Tā būs svarīga vizīte, tā būs viņa kā ārlietu ministra pirmā vizīte Izraēlā. Mēs gaidām, kad varēsim uzņemt viņu Izraēlā.

Katru gadu Latvijā 16.martā notiek leģionāru atceres pasākumi. Kā vēstniecība tos vērtē?

Latvija ir cienījama Eiropas Savienības dalībvalsts, tā ciena iecietību un cīnās pret diskrimināciju. Mēs daudz sadarbojamies šajos jautājumos ar Latvijas varas iestādēm. Mēs ļaujam tām tikt galā ar šiem jautājumiem. Līdz šim tās darījušas labu darbu, mums ir laba sadarbība.

Tātad Jūs nepiekrītat Simona Vīzentāla centra vadītājam Efraimam Zurofam, kurš paziņojis, ka Latvijā atdzimst neonacisms?

Es neesmu to dzirdējusi. Mēs sadarbojamies ar Latvijas varas iestādēm un jūtam lielu atbalstu. Viņi tiek galā ar visām problēmām pienācīgā veidā un mēs turpināsim sadarboties, kā jau līdz šim esam to darījuši.

Vai jūs nedomājat, ka Zurofa aktivitātes kaitē latviešu un ebreju sadarbībai?

Es viņu vēl neesmu satikusi, pat nedzirdēju viņa komentārus. Es zinu, ko mēs darām, es pārzinu mūsu sadarbību ar Latvijas valdību un sabiedrību. Mēs tiekam pilnībā atbalstīti. Mums ir kopīgas vērtības, tas ir svarīgi, un mēs cīnāmies par šīm vērtībām. Šīm aktivitātēm nav saistības ar Izraēlas un Latvijas attiecībām.

Viņa balss ir skaļa, viņš ir redzams kopā ar Eiropas Parlamenta deputāti Tatjanu Ždanoku (PCTVL)…

Es gribētu koncentrēties uz mūsu sadarbības pozitīvajām pusēm, tieši tās ir svarīgas. Mēs sadarbojamies ar valdību dažādos jautājumos, svarīgi ir tas, ka mums ir kopīgas demokrātijas, iecietības un diskriminācijas apkarošanas vērtības. Tiek pacelta balss publiski, jūsu ārlietu ministrs par to ir runājis. Es domāju, ka jāuzsver ir tas.

Vai jūs sasniedzāt savu mērķi sūdzībā par “Radio Naba” raidījumu “Tēvijas laikmets”?

Es atkārtošu savu atbildi, Latvijas varas iestādes mūs pilnībā atbalsta.

Jūs sakāt, ka Latvija labi tiek galā ar 16.martu, bet vai situācija ir līdzīga jautājumā par kompensāciju izmaksu ebreju kopienai?

Būtiskākais ir, ka valdība mūs pilnībā atbalsta. Kompensācijas ebreju kopienai ir ebreju kopienas un Latvijas valdības jautājums. Mēs varam tikai atbalstīt šo procesu. Līdz šim, cik es zinu, ebreju kopiena šajā jautājumā tiek atbalstīta. Ir vēl nepieciešamas diskusijas, lai zinātu kā virzīties tālāk. Bet galu galā mēs saņemam atbalstu, es dzirdu tikai labus vārdus.

Bet vai šis jautājums netiek risināts pārāk lēni?

Risinājums ir jāatrod ebreju kopienai un Latvijas valdībai. Ir valstis, kuras šo procesu vēl nav uzsākušas, ir valstis, kuras jau to ir pabeigušas.

Latvijas puse savulaik bija aprēķinājusi, ka kompensācijās ebreju kopienai būtu jāizmaksā vairāk nekā 30 miljoni latu? Vai jūsu aprēķini ir līdzīgi?

Es negrasos rēķināt. Tas nav īstais veids, kā jautājumu risināt – caur masu medijiem. Tā ir sarunu sastāvdaļa. Tas nav saistīts ar mums. Ļausim iesaistītajām pusēm darīt savu darbu!

Tomēr visai nesen veiktas aptaujas rāda, ka vairāk nekā puse jeb 60% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka mūsu valstij nebūtu jāmaksā kompensācijas ebrejiem. Vai tā nav satraucoša situācija?

Kamēr Latvija publiski paudīs skaidru nostāju, ka tā atbalsta iecietību… Es atkārtošu, kamēr jūs sapratīsiet manu nostāju – cīņa pret diskrimināciju, holokausta izglītība, kamēr Latvija tā rīkosies un tā to dara, mums nav iemesla uztraukties. Tas ir ļoti pozitīvi, mums jāturpina tādā garā, lai mēs būtu pārliecināti, ka ziņa ir nogādāta, izprasta un pieņemta. Tas varbūt prasa laiku, bet tas notiek.

Par holokausta izglītību. Izskanējis, ka jūs vēlaties atvest uz Latvijas skolām izstādi ”Ne bērnu rotaļas” (”No Child’s Play”). Pastāstiet sīkāk par šiem plāniem!

Tie neesam mēs. Tā ir Starptautiskā kristiešu vēstniecība Jeruzalemē. Viņi ierosināja atvest izstādi no ”Yad Vashem”. Mēs to atbalstām, jo tā ir ļoti svarīga. Mēs sadarbojamies ar Eiropas Savienības pārstāvniecību, ASV, Zviedrijas, Austrijas vēstniecībām. Mēs visi atbalstām šo ieceri par izstādi, tas ir starptautisks projekts. Izstāde atspoguļo holokausta laika bērnu rotaļlietas, un caur šo bērnu rotaļlietu stāstu izstāde skaidro holokausta vēsturi. Holokausta izglītība ir ļoti būtiska, lai atbalstītu visas vērtības, par kurām runāju. Es biju ļoti laimīga, ka ierosinājums nāca no Latvijas. Latviešu valodā tulkotā izstāde apceļos skolas. To atbalsta Rīgas pašvaldība, Izglītības un zinātnes ministrija un Ārlietu ministrija. Mēs viņiem, līdzīgi kā citas vēstniecības, mēģinām palīdzēt un nogādāt izstādi Latvijā.

*Izraēlas vēstniecības Latvijā aģentūrai LETA sniegtie Izraēlas Statistikas biroja dati liecina, ka 2011.gadā tirdzniecības apgrozījums starp Latviju un Izraēlu bija 115,4 miljoni ASV dolāri (61,39 miljonilatu), Latvijas eksports uz Izraēlu bijis 68,2 miljoni ASV dolāru (36,28 miljonilatu) liels, bet Izraēlas eksports uz Latviju – 47,2 miljoni ASV dolāri (25,11 miljonilatu). Izraēlas lielākās investīcijas bijušas nekustamajos īpašumos (2,5 miljonilatu), elektroenerģijas, gāzes un ūdens apgādē (0,1 miljonslatu). Latvijā darbojas 245 uzņēmumi ar Izraēlas kapitālu. Tiešās investīcijas Latvijā bijušas 3,5 miljoni latu lielas.