Romas katoļu baznīcas Latvijas Bīskapu konferences ietvaros tika sastādīta vēstule, kurā izklāstīta Latvijas vīzija atskatoties uz vēsturiskiem notikumiem, kas ietekmējušas Eiropas un Latvijas attīstību. Vēstules mērķis ir vērsties pie ticīgās tautas un visiem labas gribas cilvēkiem un izskaidrot dažus principus, kuru ievērošanu tā uzskata par būtiski svarīgu Latvijas nākotnei.

Informāciju sagatavoja: Latvijas Romas katoļu baznīcas Informācijas centrs.

Pēckara Eiropas apvienošanās process neapšaubāmi ir nesis ieguvumus tajā iekļautajām tautām - tās ir pārstājušas karot savā starpā un lielā mērā ir nojaukti naida un atsvešinātības mūri starp mūžsenajiem pretiniekiem, dodot vietu konstruktīvai sadarbībai. Tomēr sākotnējais Eiropas apvienošanās projekts, kas bija balstīts ne tikai uz ekonomisko sadarbību, bet arī uz kopīgām vērtībām, šobrīd ir nopietni apdraudēts. Eiropas Savienība atrodas krustpunktā, tā šobrīd piedzīvo nopietnu identitātes krīzi, nav vienprātības attiecībā uz to, kādas ir Eiropas integrācijas projekta ilgtermiņa prioritātes. Ekonomiskā krīze, kas aizsākās 2008. gadā, ir vājinājusi tajā ietilpstošo valstu savstarpējo uzticēšanos un izraisījusi nabadzības līmeņa pieaugumu. Demogrāfiskie rādītāji gan Eiropā kopumā, gan arī Latvijā ir traģiski.

Šai situācijā, kad nav skaidra redzējuma attiecībā uz apvienotās Eiropas nākotnes vīziju, atsevišķām interešu grupām ir daudz vieglāk ietekmēt tajā notiekošos procesus, piepildot Eiropas identitātei tik svarīgos brīvības, demokrātijas un tolerances jēdzienus ar sev vēlamu saturu, tos izskaidrojot veidā, kas draud pārvērsties par savu pretstatu. Rodas iespaids, ka tas viss tiek darīts mērķtiecīgi, saskaņā ar noteiktu plānu. Patēriņa sabiedrībā izpratne par seksualitāti ir strauji mainījusies – tā arvien vairāk tika atrauta no cilvēka personas viengabalainības un uzskatīta par vienkāršu baudas instrumentu. Pēc tam tiek pieprasīta viendzimuma savienību legalizācija, piešķirot tām identiskas tiesības kā normālām ģimenēm. Nākošais solis ir prasība, lai viendzimuma pāriem atļauj adoptēt bērnus. Paralēli tam notiek seksualitātes dabiskās identitātes apstrīdēšanas process, ko veicina tā saucamā gender ideoloģija, apgalvojot, ka cilvēka dzimums ir sociāls veidojums, ko cilvēks pats var brīvi izvēlēties un veidot. Tiek virzīts arī jautājums par eitanāzijas legalizāciju, tai skaitā bērniem. Tie, kuri pretojas šo interešu grupu uzspiestajam viedoklim, tiek izsludināti par cilvēku nīdējiem jeb homofobiem un demokrātijas pretiniekiem.

Visi šie procesi tiek virzīti ne jau uzreiz. Tas notiek pamazām. Attiecīgās pārmaiņas likumdošanā sākumā ir ieviestas dažās dalībvalstīs, pēc tam tiek mēģināts to panākt jau visas Eiropas mērogā, jo Eiropas Savienības līmenī pastāv spēcīgi lobiji, kas ir ieinteresēti šo jautājumu virzīšanā. Eiropas Parlamentā tiek pieņemtas atbilstošas rezolūcijas, kas nostiprina šāda veida domāšanu un sagatavo augsni izmaiņām likumdošanā. Nesen bijām liecinieki tam, ka notika balsojums par t.s. Estrelas un Lunačekas rezolūcijām, kas ir tipiski piemēri šai procesā. Nākošais solis ir mēģinājums panākt atsevišķajās valstīs likumdošanas izmaiņas, kuras bieži vien ir pretrunā gan ar tautas gribu, gan ar tās tradīcijām. Vienlaicīgi tiek apgalvots, ka tā ir Eiropa, kas to pieprasa, nevis attiecīgās interešu grupas. Ikviens šāds mēģinājums noved pie arvien lielāka eiroskepticisma sabiedrībā, pie tā, ka gan politiķi, gan ES struktūras zaudē tautas uzticību. Par dārgu cenu iegūto brīvību mēģina, jaunas ideoloģijas vārdā, norobežot no izpratnes par to, kas ir morāli labs un ļauns, mudinot to izmantot cilvēka tuvredzīgo iegribu apmierināšanai. Ilgtermiņā tas kļūst postoši. Par to liecina narkotiku (arī „spaisa”) lietošana, daudzie atkarīgie, kuriem vajadzīga palīdzība, arvien lielākā ģimeņu nestabilitāte un demogrāfiskā situācija.

Šai situācijā Latvijas Bīskapu konference pirms 24.maijā gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām vēlas vērsties pie ticīgās tautas un visiem labas gribas cilvēkiem un izskaidrot dažus principus, kuru ievērošanu tā uzskata par būtiski svarīgu Latvijas nākotnei.

Valsts varas galvenais pienākums ir rūpēties par visas sabiedrības kopējo labumu. Tas nav visas sabiedrības indivīdu personīgo labumu matemātiska summa. Kopējais labums pieaug, vienīgi apvienojot kopējas pūles. Tiesiskas un demokrātiskas valsts aicinājums ir radīt brīvu pilsoņu sabiedrību, kas kopā nenogurstoši tiecas pēc visiem paredzētā kopējā labuma. Viens no sabiedrības brieduma kritērijiem ir tas, cik lielā mērā kopējais labums tajā tiek izmantots katra sabiedrības locekļa personības pilnveidošanai. Tāpēc šeit ir jāuzsver, ka privātīpašums nav kaut kas absolūts – jā, tas apmierina cilvēka galvenās vajadzības, bet tā uzdevums ir arī palīdzēt attīstīt un vairot kopējo labumu. Daudzskaitlīgā iedzīvotāju emigrācija liecina par to, ka šis princips pie mums Latvijā tiek īstenots ļoti nepilnīgi.

Pilsoniskā sabiedrība veidojas un nostiprinās, pateicoties pareizi sabalansētām indivīda un kopienas, kā arī sabiedrību veidojošo dažādo struktūru attiecībām. Ikviens ir atbildīgs par to, kas viņam uzticēts savā līmenī – atbilstoši Dieva dotajām spējām un talantiem. Katrai augstākstāvošajai varai ir jāpalīdz zemākstāvošajiem, nodrošinot to tiesības nest atbildību par tiem uzticēto darbu un bez objektīvas nepieciešamības neiejaucoties to profesionālajā kompetencē. Subsidiaritātes jeb rosmes principa ievērošana aizstāv un veicina personas radošo garu, stimulē indivīda iesaistīšanos un iedrošina viņu uzņemties atbildību par savu ieguldījumu kopējā labuma vairošanā. Tas atbilst cilvēka cieņai un pilnveido personību, jo pieprasa: no vienas puses – deleģēt citiem autoritāti un atbildību; no otras – iesaistīties, pieņemt lēmumus un būt atbildīgam, tas atbilst cilvēka cieņai.

Solidaritāte izgaismo cilvēka dabai piemītošo sociālo virzību uz cilvēka cieņas un pamattiesību vienlīdzību un cilvēku un tautu vienotību. Tā atklāj cilvēku savstarpējo atkarību un aicina uz pieņemšanas un piedošanas gaisotni, lai būtu iespējama kopīga izaugsme. Solidaritāte atmodina cilvēkos izpratni par to, ka viņi ir parādā sabiedrībai, kurā izauguši un izskolojušies. Solidaritāte aicina dalīties. Tas nozīmē ne tikai dot, bet arī pieņemt. Solidaritāte ir pretēja klajam individuālismam un no tā izrietošajai vienaldzībai.

Jānis Pāvils II, kurš 1993. gadā apmeklēja arī Latviju, neilgi pirms savas nāves ir norādījis, ka lielākās briesmas, kas draud austrumeiropiešiem, ir savas identitātes saduļķošana. Viņa skatījumā mūsu reģiona tautu būtiskākais devums mūsdienu apvienotās Eiropas izveidē ir savas identitātes nosargāšana. Tā nav iedomājama bez patriotisma, kas nav nekas cits kā mīlestība uz visu to, kas attiecas uz tēvzemi – tās vēsturi un tradīcijām, valodu un daiļradi, kā arī dzimtās zemes dabu. Tautas kultūras un vēsturiskās identitātes saglabāšanā būtiska loma ir vēstures un literatūras, īpaši to daiļdarbu, kas veido t.s. tautas kultūras kodu, mācīšanai skolās.

Latvijai, kura var lepoties ar to, ka tai ir raksturīga gadsimtiem ilga daudzu konfesiju, kultūru un tautību mierīga līdzāspastāvēšana un radoša mijiedarbība, ar to var dot savu ieguldījumu vienotajai Eiropai. Vienlaicīgi mums priekšā ir izaicinājums ne tikai saglabāt, bet arī attīstīt šīs tradīcijas. Pēdējo starptautisko notikumu gaismā redzam, cik starpnacionālie jautājumi ir jutīgi un viegli manipulējami, ātri kļūstot sprādzienbīstami un nesot neparedzamas sekas. Patiesa integrācija ir iespējama vienīgi tad, ja citu tautību pārstāvjiem ļauj saglabāt savu identitāti, vienlaicīgi padarot viņus par Latvijas patriotiem. Ir svarīgi, lai katrs, kas ir Latvijas patriots un vēlas strādāt tās labā, atrastu šeit savu vietu un justos kā mājās.

Skolas un visas izglītības sistēmas uzdevums ir ne tikai dot izglītību, bet arī audzināt, sagatavojot jauno paaudzi patstāvīgas dzīves uzsākšanai. Viens no galvenajiem rādītājiem, vai cilvēks tam ir nobriedis, ir gatavība nodibināt ģimeni un radīt bērnus. Uz to arī jābūt vērstai seksuālajai audzināšanai skolās. Ir svarīgi, lai skolēnam sniegtā informācija viņu netraumētu, bet respektētu viņa vecumam raksturīgo uztveri un neapsteigtu viņa attīstības posmus. Prioritāte ir sagatavot dzīvei ģimenē, bet ir svarīgi arī parādīt pāragru dzimumattiecību postošo iedarbību uz cilvēka personību un spēju vēlāk izveidot stabilu ģimeni. Šķirto laulību skaits ar katru gadu palielinās, bet 70% Latvijas iedzīvotāju kopdzīvi bez laulības uzskata par pieņemamu. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par audzināšanu seksuālās identitātes jomā. Par lielu apdraudējumu jaunam un nenobriedušam cilvēkam kļūst jau minētā gender ideoloģija, kas var ļoti viegli novest pie viņa identitātes „sašūpošanas”, kas draud ar neparedzamām sekām visa mūža garumā. Bērnam un jaunietim visvairāk ir nepieciešams nevis piedāvājums eksperimentēt ar savu seksuālo identitāti, bet gan palīdzība viņam dabiski dotās identitātes izpratnē un nostiprināšanā. Arvien lielāks sajukums šai sfērā liecina ne tikai par to, ka daba ir piesārņota un arvien vairāk ietekmē cilvēka dabisko hormonālo sistēmu, bet pirmām kārtām par to, ka Eiropā ir sākusi šķobīties līdzšinējā izpratne par pašiem būtiskākajiem cilvēka un ģimenes identitātes jautājumiem.

Eiropas Savienības dibinātāju mērķis, kā to ir teicis Roberts Šūmans, bija izveidot ne tikai ekonomisku vai aizsardzības aliansi, bet arī kultūras kopienu. Runājot par Eiropas kultūras kopienu, ir svarīgi apzināties, ka tieši kristīgās ticības izplatīšanās ir veicinājusi atsevišķu Eiropas tautu veidošanos. Tikai tad, kad Izraēļa tautai dotā bibliskā Atklāsme ar tās piepildījumu Jēzū Kristū nonāca līdz Eiropai un sāka mijiedarboties ar Senās Grieķijas un Romas mantojumu, radās Rietumu civilizācija. Katrai Eiropas tautai ir sava kultūra, bet tām visām kopīga ir vērtību sistēma, kas sakņojas Evaņģēlijā. Tieši pateicoties šīm kopējām pamatvērtībām, Eiropa ir bijusi vienota, vienlaikus ļaujot attīstīties nacionālo kultūru daudzveidībai. Šī sintēze arī ir pamatā tā sauktajam eiropeiskumam.

Kā redzam, dievišķajai Atklāsmei ir bijusi izšķiroša loma mūsdienu Eiropas tapšanā, tā ir ienesusi radikālu pārmaiņu attiecībā uz sabiedrības pamatvērtību izpratni. Dievišķās atklāsmes centrā ir Derība, kas tiek noslēgta starp cilvēku vai konkrētu tautu un Dievu. Līdz ar Derību tiek atzīta arī Dieva atklāto desmit baušļu autoritāte jeb Likums, kurā ietverti desmit uzvedības principi. Tie ir ikvienas cilvēku kopienas, tautas vai starptautiskās sabiedrības pamatā, jo noslēpumainā veidā šie baušļi ir ierakstīti ikviena cilvēka sirdī, tāpēc to sauc par dabisko likumu un tādējādi tas ir saistošs arī tiem, kas Atklāsmi nepieņem. Vienā vai otrā veidā tas ir klātesošs arī ikvienā no lielajām pasaules reliģijām. Katrs no šiem Dekaloga baušļiem aizsargā kādu no cilvēku kopējās dzīves pamatvērtībām. Ikviens cilvēks spēj šo dabisko likumu atklāt un ievērot (ja vien nav kādas ideoloģijas pārņemts un manipulēts). Tas attiecas arī uz visu sabiedrību vai atsevišķām tās grupām. Ja valsts likumi respektē šo dabisko likumu, tad tie veicina sabiedrības uzplaukumu. Tas nozīmē, ka cilvēku iedibinātajiem likumiem ir robežas, kuras pārkāpjot notiek cilvēku kopējās dzīves pamatvērtību erozija un izšķīdināts tiek tas, kas ir veidojis mūsu eiropeisko identitāti. Tātad -demokrātisko valstu parlamentu kompetencei ir robežas, kuras tie nedrīkst pārkāpt – to pienākums ir respektēt Dieva un dabisko likumu.

Tad, kad Dievs vairs netiek uztverts kā objektīva realitāte, tiek noliegta arī Viņa Atklāsme, un cilvēks pats sāk izlemt par to, kas ir labs un ļauns, arī jautājumus par savu un ģimenes identitāti un sūtību. Tas noved arī pie tā, ka ideoloģizētu apsvērumu dēļ tiek noraidīta patiesība par cilvēka dabu kā objektīvi pastāvošu. Dabiskais likums, kas ir ierakstīts cilvēka sirdī, tiek aizstāts ar brīvi veidotu un, piemērojoties apstākļiem, mainītu „domāšanas rezultātu”. Tas noved pie pilsonisko tikumu zuduma sabiedrībā, un tad mēs vairs nevaram runāt par patiesu tiesiskumu un demokrātiju. 20. gadsimtā tā rezultātā tika piedzīvots divu totalitāru režīmu uzplaukums un īsts ļaunuma „izvirdums”.

Tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, Latvijas un Eiropas nākotnes vārdā Latvijas Bīskapu konference aicina politiķus nolikt malā partikulārās intereses un meklēt kopējo labumu, likumdošanas procesā respektējot Dekaloga un dabiskā likuma principus. Savukārt ikvienam balsstiesīgajam Latvijas pilsonim ir pienākums piedalīties vēlēšanās. Bīskapi aicina balsot par kandidātiem, kuri ir gatavi rūpēties par visas sabiedrības kopējo labumu, sargāt Latvijas identitāti un atbalstīt dabīgu ģimeni. Politiķim nebūs atcelt to, ko Dievs ir iedibinājis un ierakstījis cilvēka sirds dziļumos!”

Vēstuli parakstījuši:

Rīgas arhidiecēzes arhibīskaps – metropolīts - Zbigņevs Stankevičs

Kardināls -Jānis Pujats

Rēzeknes – Aglonas diecēzes bīskaps -Jānis Bulis

Jelgavas diecēzes bīskaps -Edvards Pavlovskis

Liepājas diecēzes bīskaps -Viktors Stulpins

Bīskaps-Antons Justs

Bīskaps- Jānis Cakuls

Jautājums: Rakstā minējāt vārdu patiesība. Kas ir patiesība?

„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jēzus)

Atbilde: „Tad Pilāts Viņam sacīja: “Tad Tu tomēr esi Ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “Tu pareizi saki, Es esmu Ķēniņš. Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi.” Pilāts Viņam saka: “Kas ir patiesība?” Un, to sacījis, viņš atkal izgāja ārā pie jūdiem un saka viņiem: “Es nekādas vainas pie Viņa neatrodu. (Jāņa 18: 37)

Jebkuras filozofijas un reliģijas mūžsens jautājums ir: „Kas ir patiesība?” Kad Jēzus saka Pilātam, ka viņš dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību, Pilāts Jēzum atbild ar jautājumu: „Kas ir patiesība?” Šis jautājums neizskan kā Romas Prokuratora pratināšanā, tas drīzāk ir retorisks jautājums. Pilāts šķiet nemaz negaida Jēzus atbildu uz šo jautājumu. Iespējams, ka Pilāta izpratnē Jēzus apliecinātā reliģiskā patiesība, nekādi neskāra Romas impērijas tiesisko un pārvaldes principu patiesības un tāpēc viņam, Romas prokuratoram, nebija pamata Jēzu vainot. Viņš nebija pārkāpis Romas likumus. Turpretim jūdu augstie priesteri un farizeji uzskatīja Kristus sludināto jauno patiesību par bīstamu un draudīgu Torā iemūžinātajiem ortodoksālajiem jūdaisma likumiem un patiesībām. Tāpēc no bailēm par zaudēto kontroli tautas vidū pieprasīja Pilātam sist Viņu krustā.

Kad Jeruzālemē sāka veidoties pirmās kristiešu draudzes, jūdi tās nežēlīgi vajāja. Bet jau 70. gadā pēc Kristus romieši izpostīja Jeruzālemi un gan jūdus, gan kristiešus padzina no Jūdejas. Jūdaisms saglabājās galvenokārt padzīto ebreju diasporā dažādās zemēs un palika tradicionāli ortodoksāls, imūns un neitrāls pret kristietības jaunajām patiesībām.

Jau drīz pēc Kristus nāves kristietība sāka strauji izplatīties visā plašajā Romas impērijā – Eiropā, Mazāzijā un Ziemeļāfrikā, kā arī Ēģiptē, Etiopijā un Armēnijā. To veicināja gan apustuļa Pāvila, gan Jēzus mācekļu vēstules kristiešu draudzēm, gan aktīvā misionāru, it īpaši Pāvila darbība. Romas impērija tolaik atradās savas varas apogejā. Un, lai cik varena tā arī bija – ar leģendāriem neuzvaramiem leģioniem, perfekti izveidotu valsts pārvaldi un tiesu sistēmu, augstu civilizācijas un izglītības līmeni – , tomēr drīz vien Romas valdnieki saprata, ka kristietības jaunās patiesības un garīguma spēks var sagraut impēriju no iekšienes. Kristiešu vajāšana sākās jau ķeizara Nerona laikā mūsu ēras sešdesmitajos gados un sasniedza kulmināciju ķeizaru Dācija un Diokletiāna valdīšanas gados (249.-305.g.pēc Kr.).

Taču tieši vajāšana padarīja kristiešus garā vēl stiprākus un saliedētākus, viņus nebaidīja ne spīdzināšana, ne mokpilna nāve. Viņu vaduguns bija krustā sistais Pestītājs un tā augšāmcelšanās.

Varas un reliģijas apvienošana

Lai nezaudētu varu un kontroli par tautu Konstantīns Lielais bija pirmais Romas ķeizars, kas saprata, ka impēriju var glābt, tikai padarot kristietību par oficiālo valsts reliģiju. Viņu lielā mērā ietekmēja arī māte Svētā Helēna, kas bija kristījusies un svētceļojumā apmeklējusi gan Betlemi, gan Golgātu Jeruzālemē. Tā kristietība no nelegālas un aizliegtas kustības ar Konstantīna Lielā 313. gadā parakstīto Milānas ediktu kļuva par Romas oficiāli atzīto reliģiju. Kristietību galīgi nostiprināja Teodosija 395. gadā parakstītais edikts, kas kristīgo baznīcu pasludināja par vienīgo atļauto Romas valsts reliģiju.

Tā kristietība no apspiestas un vajātas reliģijas pārvērtās par apspiedēju, kļūdama par izdevīgu valsts varas ideoloģiju, bet valsts vara savukārt tika izmantota baznīcas interešu aizstāvēšanai un pretinieku vajāšanai.

Tā tika noslēgts izdevīgs kompromiss starp baznīcu un valsti, kas visdažādākajās formās turpinājās daudzus gadsimtus līdz pat demokrātijas iedibināšanu valstīs. Kristietība laika gaitā tika deformēta un izkropļota. Centrālā vēsts par Kristus nākšanu uz zemes un dvēseļu pestīšana, kā arī vēsts par žēlastību un mīlestību, valsts vara un politizētie baznīcas vīri pārvērta par savu iegribu apmierināšanas ieroci – kroplīgo vēsti izplatīt ar uguni un zobenu nežēlīgos krusta karos pagānu zemēs – gan Palestīnā, gan Baltijā, gan citur.

Lai izprastu miera evaņģēlija būtību, jāsaprot pamatjēga uz kuras balstoties iespējams ceļot dzīvē apbruņoti ar patiesību, lai nekādas maldu mācības nespētu novirzīt no gaismas ceļa. Balsts, uz kura iespējams stipri stāvēt, pirmkārt ir Dievs Tēvs, Dieva Dēls (Jēzus Kristus) un Svētais Gars. Otrkārt- Bībele. Kad stabili nostiprinās abos balstos, tad var sākt izzināt Lielās Patiesības būtību un centrālo vēsti. Vēsti par vienu ceļu, vienu patiesību un dzīvību.

Varas kalpība un krusta kari

Kā vēstī Lūkas evaņģēlijs, pēc četrdesmit gavēnī pavadītājām dienām tuksnesī Jēzus tapa no velna kārdināts. Tas bija varas kārdinājums. „Tad velns Viņu uzveda kalnā un vienā acumirklī rādīja Tam visas pasaules valstis. Un velns Viņam sacīja: “Es Tev došu visu šo varas pilnību un šo godību, jo tā man nodota, un, kam es gribu, tam es to varu dot. Ja Tu nu mani pielūgsi, tad viss tas būs Tavs.” Bet Jēzus tam atbildēja, sacīdams: “Stāv rakstīts: tev būs pielūgt Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpot.” (Lūk. 4:6-8)

Jēzus izturēja varas kārdinājumu, taču diemžēl ne katra pasaulē autoritāti ieguvusi draudze spēj noturēties varas kārdināšanā.

Kaut arī ir daudz pagātnes piemēru jau kopš Konstantīna Lielā laikiem, taču arī šodien cīņa ar varas kārdinājumu pastāv. Kāds iztur un uzvar, bet kāds padodas un zaudē.

Kad kristietība zaudē galveno fokusu Jēzu Kristu un kristietības mīlestības apliecinājuma vēsti par pestīšanu, tad tās vietā iestājas sava paša kalpošana. Bībele par to brīdina: „Ja nu jūs esat ar Kristu nomiruši pasaules pirmspēkiem, ko tad jūs, it kā vēl dzīvodami pasaulē, uzņematies priekšrakstu jūgu, cilvēku baušļus un mācības, kā piemēram: tev nebūs aizskart, tev nebūs baudīt, tev nebūs pieskarties! - Visas šīs lietas ir lemtas iznīcībai, tās tērējot. Tām gan ir gudrības slava tur, kur ir pašizdomāta dievkalpošana, pašpazemošanās un miesas mērdēšana; bet patiesībā tām nav nekādas vērtības, jo tās dod apmierinājumu vienīgi miesai.”  (Kol. 2:23)

Pašizdomāta kalpošana deformē un kropļo cilvēka, vai cilvēku kopu apziņu un pārvēršas par reliģiozu-burtu kalpības vai jaunatklāsmes upuri un tās varas kalpiem. Paliekot par apsmieklu vai rīcību nosodīšanu citu acīs.

Piemēram, Spānijā, Seviljā briesmīgie inkvizīcijas laiki, kad Dievam par godu nesa nejēdzīgus upurus, burtiski katru dienu dedzināja ķecerus, raganas un burvjus. Jāpiebilst, ka visbiežākos gadījumos izvēlētiem objektiem, nebija nekāda sakara ar burvestībām. Tās aizsegā dedzināja tos, kas pretojās valsts iekārtai, kas pārsniedza savas pilnvaras, Dedzināja arī tos, kas nepakļāvās baznīcas varai, kurai nebija nekāda sakara ar patieso evaņģēlija mīlestības vēsti. Citādi domājošie, bieži vien bija gudri, izglītoti un inteliģenti cilvēki, kuri ar savu šūpulī ielikto gudrību no augšas spēja ietekmēt sabiedrību, aizstāvēt to un aicināt uz augstiem mērķiem. Tie bija cilvēki, kuri noprata valsts varas un baznīcas virskundzības mērķus, attaisnojot savas iegribas, nospiežot tautu ar paaugstinātiem nodokļiem, ierobežojot cilvēktiesības un aizliedzot brīvā gara manifestācijas.

Secinājums: Līdz ko ticīgie novirzās no galvenā mērķa – miera evaņģēlija pasludināšanas un galvenā fokusa -Jēzus Kristus, tad nokļūst dēmonu izliktās lamatās-burtu kalpībā bez izpratnes un citādā kalpošanā.

„Es mīlu valsti un mīlu Latviju!”

Kalpošana demonizētai pasaulei noved pie tautas prāta degradēšanos. Tauta vairs neizturot ļaunā spēka un augstākās varas pārākumu, sāk nevis cienīt augstāko varu, bet gan baidīties un izjūtot brīvās gribas apspiešanu, to ienīst. Ienīstot valsti kā institūciju. Valsts šķeļas un sadalās. Bībelē teikts: „Un, ja kāda valsts savā starpā sanāk naidā, tad tāda valsts nevar pastāvēt.  Un, ja kāds nams pats ar sevi sanāk naidā, tad tāds nams nevar pastāvēt.” (Marka 3: 24) Un tiešāk par to izsakās Jēzus: “Ikviena valsts, kurā iekšējs naids, aiziet bojā; un neviena pilsēta vai nams, kurā iekšējs naids, nevar pastāvēt.” (Mat. 12: 25)

Arī Vecajā Derībā ir izskanējis brīdinājums: „Celies augšā! Šķīsti tautu un saki: dariet sevi svētus rītdienai, jo tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: iznīcības lāsts ir tavā vidū, Israēl; tu neesi spējīgs pastāvēt savu ienaidnieku priekšā, kamēr tu neiznīcināsi šo lāstu no sava vidus. (Jozua 7: 13)

Tautas naids pret valdības varu un valdība ar varas darbiem un alkatībā aizmiglotām acīm, padara postu visai valstij. Cieš abas puses. Lāsta krauja starp abām frontes pusēm izveidojas aizvien vairāk. Tādā valstī nevar pastāvēt ne labklājība, ne arī miers. Tādu „dalītu sevī” valsti, bez vienotības un savstarpējas mīlestības viegli ietekmēt gan ārpolitiski, gan iekšpolitiski. Kamēr latvieši vaino kristiešus krusta karos, tikmēr pretvalstiski noskaņotais ienaidnieks ieņēmis Rīgas centru veidojot to par atsevišķu neatkarīgu karaļvalsti. Kamēr latvieši naidojas savā starpā, tikmēr naidnieka spēks ar manipulatīviem un spekulatīviem manevriem un bezmaksas žurnāla „Rīga” izplatīšanu, izmanto auditorijas zemos instinktus, savu mērķu īstenošanā. Tādējādi mobilizējot spēkus Rīgas troņa cietokšņa nostiprināšanai uz neatminamiem laikiem.

Kamēr latvieši izsaka lāsta vārdus „Es nemīlu valsti, bet mīlu Latviju,” un atdala valsti no tautas, tikmēr tuvu nāk tie laiki, kad lāsta vārdi piepildīsies un latvieši kļūs par klaidoņu tautu. Izraidīta tauta no savas valsts. Pretvalstiskiem spēkiem vien paši atvieglojot ceļu valsts ieņemšanai. Nicinoši teiks: ”Ja reiz Jums nevajag valsts varu, tad nevajag arī zemi.”

Viedīgus vārdus Latvijas proklamēšanas 93.gadadienā teica valsts prezidents Andris Bērziņš: “Nav postošākas domas par to, kura saka: “Es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti!” …Zeme un valsts nav šķirami vai pretēji liekami jēdzieni. Ja kāds dzīvo šādā pretstatu pārliecībā, tad to acīmredzami ir izraisījis aizvainojums un sarūgtinājums. Bet aizvainojums ir postošs spēks. Tas rada motivāciju cilvēku aizbraukšanai, vienaldzībai pret Latvijā notiekošo, savas valstiskās piederības noliegšanai un pat atklātām dusmām uz savu dzimteni,” uzskata prezidents.

Kamēr latviešu tauta vienaldzīgi noraugās uz valstī notiekošo, tikmēr Latvijas zeme tiek izsperta zem latviešu tautas kājām. Latvija aizvien tiek okupēta. Jāpiekrīt bijušā iekšlietu ministra Ērika Jēkabsona intervijā nra.lv teiktajam: „Notiek Krievijas soft power (maigā vara – angļu val.). Patiesību sakot, Latvija tiek okupēta: jau šobrīd te ir vismaz 2000 krievu miljonāru, kas šeit ieguvuši pastāvīgo uzturēšanās atļauju. Līdz ar to viņi šeit dzīvo un ietekmē Latviju. Nav noslēpums, ka Krievijas klātbūtne šeit izpaužas arī ar saviem slepenajiem dienestiem un politiku. Okupācija šobrīd notiek ar maigo varu: ar finanšu operācijām, ar nekustamo īpašumu iegādi, ar Krievijā izdotām mācību grāmatām. Tas viss, protams, apdraud Latvijas nacionālās intereses un valsts drošību.”

Pienācis laiks-izvēlies!

Latviešiem pienāk laiks, saprast, ka mēles varā ir lāsts un mēles varā ir svētība. „Nāve un dzīvība stāv mēles varā; kas mīl savas mēles māku, tas baudīs no tās augļiem.” (Sal. pam. 18:21)

Pienācis laiks atteikties no savas valsts nolādēšanas vārdiem. Nolādēt savu valsti un bēgt no tās ārvalstīs, lai atbrīvotu vietu svešajiem ir bezatbildīga latviešu tautas izvēle.  No vienas puses saprotami vārdi : „Maza alga, nav naudas..”, bet no otras puses, kas liedz pravietot savā un Latvijas dzīvē: „Liela alga un daudz naudas..” Un ar uzticību teiktajam, sagaidīt laiku, saņemot vēlamo rezultātu? Svētību vārdu teikšanā mūsu Latvijai nevajag, ne naudas, ne arī daudz laika. Tā ir tikai pašu izvēle.

Vai vēsturiskos krusta karos nosodot šodienas kristiešus uzlabojas latviešu tautas situācija? Naids vairo nabadzību garā un padara neveiksmīgus laicīgā pasaulē. Mums visiem jāmeklē kopīgais un saistošais, jāmobilizējas vienā spēka, lai uzvarētu īsto Latvijas zemes ienaidnieku.

Patiesība ir vārdos: „Es mīlu valsti un mīlu Latviju!”

Lai Dievs palīdz to saskatīt! Lai Dievs palīdz iemīlēt valsti, valdību un Latvijas zemi. Un uzvara būs tuvu!

„Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes!” – Tēvreize.

Latvijai uzskatāms piemērs..

Jau iepriekš Ungārija izcēlās no pārējām Eiropas jaunajām dalībvalstīm ar to, ka centās atteikties no SVF palīdzības. “Mēs vēlamies atgūt Ungārijas zaudēto ekonomisko suverenitāti,” sacīja Orbans, uzrunājot parlamentu. Pēc viņa viedokļa, ja tas nenotiks, valsts nevarēs piecelties un nevarēs panākt ekonomisko izaugsmi.
Bet vēlāk Ungārija izcēlās ar to, ka parlaments pieņēmis neierastu Valsts konstitūciju. Ungārija līdz šim bija viena no retajām Eiropas valstīm, kas nebija mainījusi savu konstitūciju kopš sociālisma laikiem. Pēc asām diskusijām valsts parlamentā notika balsojums par jauno Valsts konstitūcijas projektu. Par to nobalsojuši 262 parlamenta deputāti, 44 bijuši pret, bet viens atturējies.

Konstitūcijas tekstā minēti jēdzieni “Dievs”, “kristietība”, “Ungārijas Svētais kronis”, “tēvzeme”, “nacionālais lepnums” un “tradicionālā ģimene”. Jaunais pamatlikums aizsargā augļa dzīvību “no ieņemšanas brīža” un saglabā “laulības institūciju starp vīrieti un sievieti”. Ungārijas prezidents Pāls Šmits parakstījis valsts jauno konstitūciju. Ungārijas valdība jauno konstitūciju aizstāv, to dēvējot par “Lieldienu konstitūciju”, kas simbolizē ungāru tautas “atdzimšanu”.

Bet tagad jauna, iedvesmojuša un pozitīva paraugvēsts.

“Mēs nepieļausim, ka Brisele mums diktē noteikumus. Nekad vēsturē mēs neesam pieļāvuši, ka Vīne vai Maskava mums norādītu, kas mums darāms, un tagad to neļausim darīt arī Briselei. Lai Ungārijā noteicošās būtu ungāru tautas intereses!” ar šādiem vārdiem Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans aicināja parlamentu pieņemt jauno Ungārijas konstitūciju,- ziņo spektrs.com/nra.lv

Nupat pieņemtā Ungārijas konstitūcija var izrādīties daudz būtiskāks notikums, nekā tas varētu likties pirmajā mirklī. Nevis tāds, kas uztrauc un skar vienīgi pašus ungārus, bet ar globālu rezonansi. Ungārija pilnīgi atklāti novirzās no līdz šim ES valdošā politiskā kursa. Vai šī nobīde no kursa iezīmē jaunu tendenci ES politiskajā kultūrā, to rādīs laiks, bet pēdējie parlamenta vēlēšanu rezultāti Somijā un pašvaldību vēlēšanu rezultāti Francijā liecina par sabiedriskās domas pārbīdi no kreisi liberālā uz nacionālkonservatīvo spārnu. Kas Ungārijas konstitūcijā ir tik neparasts, ka ļauj domāt par jaunām politiskām modes tendencēm Eiropā?

Dziļi simboliska jau ir valsts nosaukuma maiņa. Ungārijas Republika no 2012. gada 1. janvāra, kad konstitūcija stāsies spēkā, sauksies vienkārši Ungārija. Tas, ka no valsts nosaukuma ir izmests vārds “republika” nenozīmē, ka tiek mainīta valsts parlamentārā sistēma, taču kopējo konstitūcijas tonalitāti tas raksturo ļoti spilgti. Tāpat kā konstitūcijas preambulas virsraksts – Nācijas ticības deklarācija. Šajā preambulā netrūkst atsauču uz Dievu, kristietību un Svētā Stefana kroni, tiek runāts par tādām līdz šim valstiskos dokumentos piemirstām lietām kā nacionālais lepnums, tradicionālās ģimenes vērtības un tēvzemes mīlestība, kas liberāļiem ļauj šo konstitūciju dēvēt par atpakļrāpulīgu. Liberāļiem jaunā Ungārijas konstitūcija šķiet bīstama, jo uzrunā nāciju nevis ierastajā politkorektuma jaunvalodā, bet cilvēkiem tuvā un saprotamā valodā. Nav runa vienīgi par jaunu konstitūciju. Kopš pērnā gada aprīļa, kad Ungārijā parlamenta vēlēšanās grandiozu uzvaru (68,14% balsu, kas ir lielākais atbalsts vienai partijai visā Austrumeiropā kopš Berlīnes mūra sabrukuma) svinēja labēji koservatīvā partija Fidesz ar tās līderi Viktoru Orbanu priekšgalā, valstī ir īstenotas ļoti radikālas ekonomiskās reformas.

Orbana kabinets, kā bija solījis pirms vēlēšanām, pārtrauca sadarbību ar Starptautisko valūtas fondu un kā kļūdainas atzina līdzšinējās neoliberālās krīzes pārvarēšanas metodes. Kā ekonomisko attīstību bremzējošs tika atmests mērķis pēc iespējas ātrāk iestāties eirozonā. Orbans nesaka, ka eiro zonā nevajadzētu stāties vispār, taču līdz 2020. gadam tāda mērķa nav. Taču visbūtiskākā Orbana valdības atšķirība no Dombrovska abām valdībām ir attieksme pret banku sektoru. Orbana valdība centās krīzes pārvarēšanas smagumu mazāk uzkraut tautai, pēc iespējas vairāk to uzkraujot bankām. Orbans rīkojās tieši pretēji tam, ko mēs redzam pie mums Latvijā. Valdība ar vieglu roku, neraugoties uz banku lobija protestiem, pensiju fondus pārņēma no bankām savā parziņā un bankām vēl uzlika 0,5% nodokli no bilances vērtības. Tāpat lielajām starpnacionālajām enerģētikas, telekomunikāciju un tirdzniecības tīklu kompānijām tika uzliks krīzes nodoklis no 1% līdz 6% apmērā. Šie soļi ļāva Ungārijai samazināt budžeta deficītu zem 3% atzīmes, par spīti demonstratīvajai attiecību saraušanai ar SVF.

Tradicionālie šausmu stāsti, kas parasti skan ik reizes, kad kāds atļaujas uzkāpt bankām uz varžacīm, ka bankas aizies, uzkraus uzlikto nodokli uz klientu pleciem, investori nenāks, bet bēgs un ekonomika piedzīvos sabrukumu, nepiepildījās, un šogad Ungārijai tiek prognozēta ekonomiskā izaugsme par 2,8%. Tas ir apmēram tikpat, cik caurmērā citām Austrumeiropas valstīm. Taču bez Latvijā ierastās griešanas politikas. Orbans, kuram pašam ir pieci bērni, strikti iestājas par atbalstu ģimenēm ar bērniem, un jaunās konstitūcijas projektā bija iekļauta norma, kas paredz vecākiem palielināt balsu skaitu vēlēšanās atbilstoši bērnu skaitam. Tiesa, šī norma galīgajā redakcijā netika pieņemta, jo varēja izraisīt ļoti daudzas tehniskas un juridiskas problēmas.

Orbana piekoptā politika ir tik atšķirīga no Eiropā līdz šim pieņemtās, ka liberālās aprindas viņu nekautrējoties dēvē par diktatoru, salīdzina ar Venecuēlas līderi Ugo Čavesu vai Baltkrievijas Lukašenko. Orbanam tiek pārmests putinisms un pārlieka orientēšanas Austrumu virzienā. Šobrīd Ungārija ir ES prezidējošā valsts. Liberālās aprindas ar ļaunu prieku cerēja, ka šajā postenī Ungārijas, kā viņi to sauc, populistiskā valdība izgāzīsies, taču arī šoreiz nācās vilties. Pat pret Orbana valdību rezervētā Financial Times bija spiesta atzīt, ka Ungārijas prezidentūra izrādījusies daudz veiksmīgākā, nekā tika gaidīts. Tagad atliek vērot – vai Ungārijas ceļš iezīmēs jaunu virzienu Eiropas attīstībā vai arī mazajai Ungārijai neizdosies mainīt lielā ES kuģa gaitu.