Latvijas novadu dārgumi. Okupacijasmuzejs.lv

Cilvēce vēl nav noskaidrojusi kas vai kurš bija pirmais. Kas bija pirmais, vista vai ola? Kā bija patiesībā, kurš to redzēja?

Daudzi vēl šodien strīdas, kur un kā radās dzīvība un no kā ir cēlies cilvēks. Ir tādi, kuri uzskata, ka Radītājs radīja Visumu, Zemi, cilvēku un to, kas plaši aprakstīts un vēl neminēts Vikipēdijā.

Ir arī tādi, kuri ir gatavi kauties par to, ka no nedzīvas matērijas, viņuprāt, kaut kā radās dzīvība.

Lai nu kā tur būtu, šoreiz ne par to, bet par ko svarīgāku. Neatkarīgi no tā, pirmā bija vista vai ola – vēl šodien no olas izšķiļas cāļi.

Neredzēju, kā radās dzīvība, jo tad vēl nebiju piedzimis, bet secinu, ka tās ir gana daudz un dzīvības formas ir ļoti dažādas. Ja ir, kas aptaustāms, tad taustot, noteikti zini, ka tas kaut kad ir dzimis, un noteikti mirs. Tikai Dievs ir mūžīgs, bet visam laicīgajam ir sākums un beigas.

Areāls

Ir daudz vēstures liecību par to, ka agrāk dzīvojām baros, medījām baros un nomedīto un atrasto kolektīvi patērējām.

Attīstoties cilvēkam, paplašinājās arī cilvēka medību oreols. Nezinu, ko pirmo medījām – cilvēkus vai dzīvniekus. Pieļauju, ka medījām visu, kas kustējās, bija ēdams un izdevās nomedīt. Runājot dziesmas vārdiem: pārtikām viens no otra un cits no cita.

Kad paši, bez Radītāja līdzdalības «kaut kā» apvienojāmies dažādos kolektīvos (ģintis, ciltis pat valstis) vēl aizvien pārtikām no tā, ko nomedījām. Medījām citus cilvēkus, cilvēku dzīvniekus, cilvēku alas, zaru būdas un pat to apmešanās vietas.

Pirms doties medīt tika veikti dažādi rituāli, izdomājām medību tērpus un, kā sevi izkrāsot. Runā, ka, ja gājām medīt mamutu, tad krāsojāmies mamutu medību krāsā, ja gājām medīt cilvēkus, tad ietērpāmies un krāsojāmies tā, lai ir ērtāk un efektīvāk baidīt un «medīt».

Dzīvesziņa 

Tā gadsimtu garumā «attīstoties» veidojās medību un medījuma dalīšanas tradīcijas, cik, kuram pienācās, un sodi par šo tradīciju neievērošanu. Sodu gan tad nebija daudz, patiesībā viens – nāve. Tas, kurš noziedzās, kļuva par medījumu. Līdzīgi kā nevar būt drusciņ stāvoklī, tā nevar būt drusciņ medījums.

Soli pa solim pilnveidojot medīšanas tradīcijas un prasmes daži cilvēki sāka atskārst, ka, ja ļaut visiem medīt, tad tas samazina paša medību guvumu un laupījuma apmēru.

Vienlaicīgi no māņiem veidojās dažādas reliģijas un kulti, kas bija konkrētā vietā dzīvojošo māņticība. Tā izveidojās kāda konkrēta mednieku kolektīva reliģija. To saucam arī par dzīvesziņu. Šodien mēs to definētu – «kā labāk dzīvot».

Runā, ka medību, laupīšanas un slepkavošanas tehnoloģijām attīstoties, izveidojās tradīcijas un nerakstītie likumi.

Vēstures rats

Runā, ka homo sapiens, precīzāk saprātīgais cilvēks, (divkājains primāts, kurš ietilpst zīdītāju klasē), kad bija iemācījusies laupīt, slepkavot un salaupīto sadalīt, bet, kad laupījums apēsts laupīt atkal šādas darbības, ne tikai kļuva par tā dzīvesziņu, bet šādu dzīvošanu piekopj vēl šodien.

Tā ir impēriju veidošanas būtība un tikko kāda no impērijām tā vairs nedara, vai nespēj darīt, tā mirst un vietā nāk cita. Uz vecās impērijas drupām tapusī jaunā rīkojas līdzīgi, līdz spēki izsīkst un vēstures rats iegriež jaunas impērijas laikmetu. Cilvēku likteņi šajā karuselī kļūst tikai par statistiku.

Lai valstiskie veidojumi varētu pastāvēt un valstu vadītāji varētu valdīt, tika radīti likumi un izveidoti likumu piemērotāji un kārtības uzraudzītāji.

Lai «mednieku» dzīvesveidam piešķirtu jēgu un aizliegtu medīt novadniekus, tika izdomātas primitīvas morāles normas. Tas viss organiski iekļāvās dzīvesziņā. Par sava ciltsbrāļa slepkavību sodīja, par sveša pateicās. Tas, kas vieniem bija slepkavošana un laupīšana, to citi dēvēja par sirošanu.

Laupījums

Un nu, no tālas pagātnes un neprecīza pagātnes apraksta ielūkosimies divdesmitajā gadsimtā.

Runā, ka apķērīgi un ietekmīgi cilvēki organizēja kārtējās «medības» – organizēja sirošanu.

Lai dotos medīt ir jāizlemj, ko medīs, tad atbilstoši nolūkam ir jāizvēlas medību ieroči, jānogaida izdevīgi laika apstākļi, vēja virziens, un, protams, jāapmāca mednieki.

Jānokrāsojas medībām un tradīcijām atbilstošās krāsās, jāinstruē un jāvada medības, līdz medījums (laupījums) ir salikts kaudzē, lai var guvumu sadalīt.

Tika piemeklēta, iespējams, ka šim nolūkam vēl gadsimtu iepriekš izstrādāta, medību stratēģija, materiālais nodrošinājums un medību objekts, tātad laupījums.

Apmācīti, instruēti un labi finansiāli nodrošināti mednieki no dažādām pasaules malām devās medībās. Sirot bija paredzēts cariskajā Krievijā. Lai medības būtu veiksmīgas šim nolūkam, tika izmantoti arī daži procenti vietējo iedzīvotāju.

Tā notiek vienmēr, ja mamuts izrādās liels un spēcīgs. Dažiem simtiem balto konkistadoru nebija iespējams pakļaut kontinentus, to darīt palīdzēja liels skaits vietējo izpalīgu. Līdzīgi rīkojās arī Krievijā.

Neiedziļināšos vēsturiskos notikumos, to analīzē un neminēšu uzvārdus. Par to ir sarakstīts, safilmēts gana daudz un tas nav šī raksta uzdevums. Rakstā aplūkosim notikušo kopumā, jo nav jāprot izdēt olu, lai varētu novērtēt tās kvalitāti. Pietiks, ja pagaršosi. Nav jābūt profesionālam vēsturniekam, lai ieraudzītu un izprastu acīmredzamo.

Bailes no soda

Mednieki dažādiem ceļiem ieradušies medību laukā, tas ir Krievijā, ņēma talkā vietējos pēddziņus un pavadoņus. Izdzirdējuši par medībām, pievienojās arī vietējie sirotāji. Un šī banda laupījumā guva Krievijas impēriju.

Neaprakstīšu, ko dara mednieki tad, kad ir nogalinājuši medījumu, bet šai gadījumā notika līdzīgi. Medījuma iekšas tika izņemtas, lai nebojā guvumu.

Runā, ka nav nedz labu, nedz sliktu cilvēku un ļaunumam nav tautības. Vienīgais, kas cilvēku attur no ļauniem, darbiem ir – ko par mani padomās, nedaudz reliģiskie uzskati (ja tādi ir) un galvenais – bailes no soda.

Kā pārliecināties, ka mans apgalvojums par to, ka nav nedz labu, nedz sliktu cilvēku, bet ir laba un slikta cilvēka rīcība? Ļoti vienkārši! Pasakiet, jūsuprāt, vislabākajiem cilvēkiem, ka turpmāk drīkst zagt, laupīt, slepkavot, spīdzināt, izvarot un citādi «izklaidēties» un jūs par to nesodīs. Redzēsiet, kā mans, muļķīgais apgalvojums pierādīsies praksē.

Tā notika Krievijā. Tagad drīkst, pateica nevis cilvēks cilvēkam, bet valsts vara, ne tikai atļāva laupīt, badā mērdēt, slepkavot un citādi iznīcināt, bet pat pavēlēja to darīt un centīgākos slepkavas apbalvoja un citādi godāja.

Nebijis gadījums

Notikušo «mednieki» nosauca par Lielo oktōbra revolūciju. Es nekļūdījos, rakstot «Lielo» ar lielo burtu. Tas ir nebijis gadījums cilvēces vēsturē, kad pēc uzbrukuma, pēc medībām laupījumu nesadala. Līdz šim laupītāji laupīja un dalīja laupījumu, tad tie, kuri bija aplaupīti atguvās, sapulcējās un iznīcināja laupītājus. Šoreiz bija citādi.

Sākumā aplaupīja caru un atņēma varu, tad zemākus augstmaņus, nonāca arī līdz zemniekiem. Raskulačīja uz nebēdu, izdzīvojušos (piespiedu brīvprātīgi) sadzina kolhozos, atņēma dokumentus un liedza mainīt dzīvesvietu. To laikam sauc par dzimtbūšanu.

Laupījumu sakrāva nosacītā kaudzē, bet nesadalīja. Tas kļuva par visas tautas mantu, bet lietoja tikai izredzētie. Viss, kas atradās zemes dzīlēs un virs zemes, kļuva par kopīpašumu, kuru lietoja tikai varneši un īpašos gadījumos arī varai pietuvinātie.

Varneši dzīvoja valsts vasarnīcās, dzīvokļos, mājās, bet mēbeles viņiem nepiederēja, pie galda, dīvāna un skapja bija piestiprināts inventāra numurs.

Valsti sadalīja divās zōnās. Mazajā un lielajā. Atšķirība bija režīma bardzībā. Lielajā zōnā, tas ir Padomju savienībā izveidoja mazo zōnu un to nosauca par Gulagu.

Vēlāk šo praksi eksportēja un atkārtoja arī citās zemēs, bet pirmo reizi, tā notika Krievijā. Marksa prāt kaut kas tāds bija iespējams tikai Krievijā, tāpēc sāka ar Krieviju.

Pamatkapitāls

Kaut pie varas esošie drīkstēja lietot salaupīto, bet tas tomēr nebija sadalīts un viņiem nepiederēja. Un līdz šim draudzīgajā mednieku pulciņā radās domstarpības. Apvērsuma īstenotāji sadalījās divās naidīgās nometnēs.

Vieni uzskatīja, ka laupījums nu ir jāsadala un jāiet laupīt citur, bet otri bija pārliecināti, ka jāturpina izmantot salaupītais un nekur nav jādodas. Pirmos vadīja Ļevs Trockis (īstajā vārdā Leiba Bronšteins), bet otros Josifs Staļins (īstajā vārdā Josifs Džugašvili).

Otrie iznīcināja pirmos (un to dēvējam par trīsdesmito gadu padomju represijām, kad tika iznīcināti daudzi revolucionāri un fanātiski komunisti).

Notika, kaut kas līdz šim nebijis. Laupījumu nevis sadalīja, bet salaupīto centās vairot un palielināt. Laupījums kļuva par pamatkapitālu un investīciju fondu. Ar šiem līdzekļiem rīkojās šaura cilvēku grupa. Pirka nekustamos īpašumus citās valstīs, apgādāja ar naudu dažādus politisko spēkus citās valstīts un kontinentos. Citiem vārdiem sakot, gatavojās nākamajām medībām, jeb pasaules sociālistiskajai revolūcijai un citādi cīnījās par mieru.

Pamatvērtības

Kad pēc septiņdesmit gadu neveiksmīgas laupījuma palielināšanas mēģinājumiem kļuva skaidrs, ka neizdosies salaupītā daudzumu vairot, bandīti atgriezās pie pārbaudītajām vērtībām. Tas ir – sadalīja salaupīto. Sadalīja tikai starp tiem, kuriem bija ļauts laupījumu līdz šim izmantot.

Grāmatā «Neizmantoto iespēju laiks» es šo procesu saucu par mēģinājumu pārsēsties no Volgām Mersedesos.

Runā, ka laupījuma dalīšana notika atbilstoši nacionālām īpatnībām. Piemēram, Vidusāzijas padomju republikās sadalīja tikai dažās daļās.

Kompartijas vadītājam (galvenajam bandītam šai apgabalā), viņa bērniem un kādam tuvākam draugam. Baltijas valstīs sadalīja sīkākās vienībās, bet būtībā visā Padomju savienības teritorijā notika līdzīgi procesi, kurus apzīmēja ar dažādiem vārdiem. Bija dziesmotas revolūcijas, kādi aizmigušie tika pamodināti un tad to dēvēja par atmodu, vietām atjaunoja pat bijušo valsti.

Detalizēts plāns

Kāpēc laupījuma sadalīšana nenotika agrāk? Kāpēc to nevarēja darīt sešdesmitos, septiņdesmitos gados? Galu galā arī piecdesmitos varēja sadalīt.

Runā, ka cerība par pamatkapitāla un investīciju fonda pavairošanu vēl bija dzīva. Teorijā, iespējams, ka tas arī ir iespējams, bet nebija ierēķināts viens faktors – zagšana. Valsti vadīja noziedznieki, un noziedzniekiem ir raksturīgi zagt. Kad zagšana bija tik izplatīta, kā tas notika Padomju savienībā, tad pat nejēgam bija skaidrs, ka nekāda ekonomija šeit nedarbojās, jo visu izsaimnieko un nozog. Tāpēc astoņdesmito vidū tika pieņemts lēmums par laupījuma sadali, galvenajiem bandītiem un pietuvinātajiem.

Kompartijas pamatšūniņā vai čekas dzīlē tika izstrādāts detalizēts plāns, par tā esamību zināja tikai šaurs loks «apgaismoto» un pārsēšanās no Volgām Mersedesos sākās.

Runā, ka šis plāns tika sastādīts vienā eksemplārā, bija slepens un pēc izlasīšanas tika sadedzināts. Man notikušais neizskatās pēc haotiskas rīcības. Es saskatu mērķtiecīgu rīcību, kurā rīkojas tie, kas zina ko dara un kāpēc.

Padomju mantojums

Tas ir noticis fakts, un to mēs vairs nespējam mainīt. Tika sadalīts, ne tikai kustamais īpašums, bet sadalīja arī zemes dzīles, finanšu plūsmas, ietekmes sfēras un daudz cita. Mums ir atlicis dzīvot un cīnīties ar sekām, bet arī šo cīņu pārbūves arhitekti bija paredzējuši. Jā, tie nezināja, kādas būs nianses, bet galvenie virzieni tiem bija zināmi. Ar to izskaidrojami vairāku «desmitgadu» neveiksmīgas cīņas ar padomju mantojumu.

Runā, ka uzrakstītais ir muļķības, runā, ka uzrakstīt var labāk, saprotamāk un precīzāk aprakstīt šo karagājienu un laupījuma likteni.

Runā, ka spēsiet izlasīt, runā, ka daži spēs iedziļināties, un iespējams, ka kāds arī sapratīs.)

Runā, ka šo rakstīja Leonards Inkins

Andrejs Murnieks. Foto: partautasdzivibu.lv

Vai Latvijas skolās jāmāca dzīvesziņa? Tā kā dzīvesziņa ietvers jautājumus par gatavošanos ģimenes dzīvei, tad par to vērts padomāt 15. maijā – Ģimenes dienā. Vai tas ir tikai kārtējais politiķu untums, vai arī sen gaidīta un izglītībā nepieciešama iniciatīva? Ažiotāža pagaidām ir tikai par formu, kā to darīt, nevis par pašu priekšlikuma būtību.

Arguments pret pārmaiņām izglītībā parasti ir šāds: katras īslaicīgas problēmas vai aktualitātes dēļ taču nav vērts veidot jaunus mācību priekšmetus un paplašināt mācību saturu. Jo – kad palielinās satiksmes negadījumu skaits, allaž aktivizējas lobijs, kas prasa izdalīt satiksmes noteikumus atsevišķā kursā. Kad draud militāri konflikti, tiek runāts par civilās aizsardzības ieviešanu. Notikusi bezatbildīga kredītu ņemšana – seko prasība mācīt finanšu lietpratību. Palielinās laulību šķiršanas skaits – vajag ģimenes mācību. Skolēni pajokojuši, aptaujās norādot celofāna kulīti kā drošu kontracepcijas līdzekli, un, protams, zināmās NVO tūdaļ prasa veselības mācību kā atsevišķi priekšmetu ar akcentu uz kontracepcijas metodēm. Kas liek domāt, ka ar dzīvesziņu ir citādi? Kāpēc to vajag Latvijā tieši tagad?

Depopulācija – drauds Latvijas pastāvēšanai

Pirmkārt, pieaugošā depopulācijas tendence kļūst bīstama valsts pastāvēšanai!

Gandrīz puse laulību tiek šķirtas, abortos zaudējam lielu daļu no potenciālajiem Latvijas iedzīvotājiem, ģimenes kļūst arvien nabadzīgākas, pieaug bezatbildība vecāku vidū, un viņiem tiek atņemtas vecāku tiesības, bērni paliek novārtā, vecākiem dodoties peļņā uz ārzemēm. Latvijā demogrāfiskajai politikai tiek novirzīts vismazāk līdzekļu – nedaudz vairāk kā 1% no IKP, kamēr vidējais ES līmenis pārsniedz 2%, bet dažās valstīs tas ir pat 3%.

Demogrāfs Ilmārs Mežs raksta: Veicot nākotnes prognozes, attiecīgi pēc 20 gadiem, kad bērnu radīšanas vecumā mums būs divreiz mazāk sieviešu, jo tikai tik daudz tās ir piedzimušas periodā no 1990. līdz 2010. gadam, attiecīgi dzimušo bērnu skaits samazināsies vēl uz pusi – un tas svārstīsies vairs tikai ap 10 tūkstošiem jaundzimušo gadā. Vēl pēc paaudzes atkārtosies līdzīgs dzimstības samazinājums, un visai strauji Latvijas iedzīvotāju kopskaits samazināsies. Latvijas demogrāfiskais liktenis tiks izlemts nākamajos 25 gados, jo, ja šajā laikā latvieši savus demogrāfiskos ieradumus nespēs mainīt, tad nostiprināsies lavīnveida samazinājums, un līdz XXI gadsimta beigām latvieši Latvijā paliks par niecīgu minoritāti, kuras valodas un kultūras saglabāšanas iespējas būs praktiski nereālas. Viņam piekrīt arī Zinātņu akadēmijas pētnieki (sk. 1. diagrammu).

Vēl viena visiem zināma tendence – darbaspēka masveida aizplūšanu uz ārzemēm – depopulācijas procesu Latvijā padara vēl straujāku. Varētu jautāt, vai tad citviet Eiropā nav līdzīgu problēmu?

Diemžēl – ir! Taču nekur situācija nav tik kritiska kā Latvijā (sk. 2. diagrammu). Vidēji vienai sievietei (vairāku gadu griezumā) dzimst tikai 1,2 bērni. Nepieciešams vismaz 2 un vairāk.
Tātad no demogrāfijas politikas ir atkarīga tautas izdzīvošana. Tā vairs nav kāda pārejoša sīka problēma citu vidū (kā satiksmes noteikumu neievērošana). Tā kļūst par valsts PAMATPROBLĒMU! Tikpat nopietna kā aneksijas draudi.

Otrkārt, depopulāciju papildina citas negatīvas tendences – narkotiku, “spaisa” lietošanas, datoratkarības, alkoholisma un citu neveselīgu paradumu izplatīšanās jauniešu vidū.

Paldies politiķiem, kuri panākuši kaut nelielu atbalsta palielināšanu ģimenēm! Taču ir nepieciešama atbilstoša ģimenes vērtību atbalsta politika arī izglītībā.

Vai vērtībizglītība skolās ir pietiekama? Bet varbūt par ģimeni, laulībām, valstiskuma apziņu utt. jau pietiekami daudz māca skolās?

Diemžēl Pamatizglītības standartā (kas ietver visus mācību priekšmetu standartus) tikai vienreiz minēts ‘laulības līgums’ (sociālajās zinībās). Tātad pamatskolā šo svarīgo Satversmē minēto jēdzienu skata tikai šaurā nozīmē. Vidējās izglītības standartā vārds ‘ģimene’ minēts 5 reizes: 4 reizes veselības mācībā un vienreiz – ētikā. Vārds ‘laulība’ parādās vienreiz veselības mācībā, divreiz politikā un tiesībās un vienreiz ētikā.  Taču šie NAV obligātie mācību priekšmeti! Lai gan skolas tos var piedāvāt skolēnu izvēlei, skolēni atsevišķās izglītības programmās tos var neizvēlēties. Ja tā, tad teorētiski – no valsts prasību viedokļa – skolēns var pabeigt vidusskolu, tā arī ne reizes par šīm fundamentālajām sabiedrības vērtībām pat nepadomājis un nediskutējis!

Protams, par ģimeni un laulībām tiek runāts vēsturē un literatūrā, taču ne kā par personisku izvēli, kas pašam skolēnam nākotnē būs jāizdara. Turklāt akadēmiskas ievirzes satura un plašo, bet standartā visai aptuveni formulēto prasību dēļ skolās neatliek laika šādām sarunām par ģimenes vērtībām un dzīves jēgu. Skolēni taču ne tāpēc izmēģina agrīnu seksu, “spaisu” vai alkoholu, ka nezinātu par to postošajām sekām. Visticamāk, tas notiek augstāku mērķu neesamības dēļ, atsvešinātības un apkārtējo cilvēku neiejūtības dēļ. Arī tādēļ, ka masu kultūra, kas dominē publiskajā vidē, piedāvā dīkas un seklas dzīves modeli. Dzīve garīgā tukšumā ir ceļš uz nihilismu. Kādas ir alternatīvas? Kur skolā iespējams runāt par jautājumiem – kāpēc es esmu, kas es esmu, kā patiesi mīlēt, kā pārvarēt bailes no nāves un citiem? It kā jau – filozofijā, taču tās saturs ir tik plašs, ka labākajā gadījumā izdodas “izskriet cauri” filozofijas vēsturei.

Tātad formāli, protams, ierēdņi var atrunāties, ka ir daži priekšmeti, kur vērtībizglītības tematika ir paredzēts. Taču nav radīti priekšnoteikumi, lai to apgūtu VISI vidusskolēni. Ja reiz ģimenes, demogrāfijas un neveselīgu ieradumu problēmas ir tautas izdzīvošanas jautājums, tad šai tematikai būtu integrēti jācaurauž viss izglītības saturs. Taču tā tas nav.

Pavisam citādi ir Igaunijā, kur sociālās zinības ir obligāts mācību priekšmets visās vidusskolās. Turklāt liela sadaļa mācību saturā ir veltīta ģimenes problemātikai.

Protams, ierakstot standartos 99 reizes vārdus ‘ģimene’ un ‘laulība’, nekas nemainīsies. Izšķirīga ir atbilstošu mācību materiālu un skolotāju sagatavošana.

To, ka šī vērtībizglītības dimensija Latvijā ir pamesta novārtā, beidzot ir sapratuši izglītības stratēģiju izstrādātāji. Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādātajās “Izglītības attīstības pamatnostādnēs 2014.-2020. gadam” paredzēts: veicināt bērnu un jauniešu nacionālās identitātes veidošanos, kultūrvēsturiskā mantojuma apgūšanu; stiprināt skolēnu pilsonisko apziņu, sabiedriskās līdzdalības prasmes un patriotismu, valstisko identitāti. Paredzēta arī cilvēkdrošības materiālu izstrāde, ..veicinot integrētu veselības, dzimumu līdztiesības, gatavošanos ģimenes dzīvei un morāles jautājumu apguvi.., kā arī atkarību, prostitūcijas, cilvēku tirdzniecības un fiktīvo laulību risku apzināšanos un novēršanas apguvi.”

Šajā kontekstā kļūst skaidrs arī Saeimas atbalsts idejai izveidot dzīvesziņas vadlīnijas un mācību materiālus. Galu galā nav tik svarīgi, kā to sauc: par ‘drošumspēju’, ‘ilgstamspēju’, ‘dzīvesziņu’ vai kā citādi. Nepieciešams savstarpēji saistīt veselības, ģimenes mācības un ētikas apguvi, turklāt balstoties gan latviešu tradicionālās kultūras pieredzē, gan skatot šos tematus Eiropas un pasaules procesu kontekstā. Tas palīdzētu stiprināt latvisko dzīves izjūtu, kas atklājas gan latviešu tautasdziesmās, dejās, paražās, svētkos, gan visā bagātīgajā Latvijas kultūras dzīvē. Tieši šādā veidā – balstoties gadsimtu gaitā aprobētās vērtībās – ir iespējams sasniegt mērķi – par savu valsti atbildīgas jaunās paaudzes veidošanos.

Turklāt svarīgi, lai tas būtu pasniegts modernās un skolēnam pieejamās formās, atraktīvi, vienlaikus pietiekami dziļi un nopietni, piedāvājot iespējas diskutēt gan par riskiem, gan ieguvumiem, kas izriet no mūsdienu un pagātnes dzīves piedāvājumiem cilvēku attiecībās un kopdzīves formās.

Diemžēl diskusija pagaidām raisās ļoti vienpusīgi – vai skolās jāievieš jauns mācību priekšmets – dzīvesziņa. Tas, protams, ir tikai viens no risinājumiem. Minētos satura kodolus var apgūt dažādos mācību priekšmetos u.tml. Jautājums ir – vai vispār tam jāpievērš padziļināta uzmanība?

Protams, dzīvesziņas mācīšana vien neatrisinās demogrāfijas problēmas. Vēl jo vairāk, ja pret to vienoti nostāsies plašsaziņas līdzekļi un tās nevalstiskās organizācijas, kam ir vislielākā piekļuve tiem. Tad, visticamāk, kā parasti uzvarēs viedoklis, ka pietiek ar dažu eksperimentālu materiālu iztulkošanu no svešvalodām, bez aprobācijas tos ieplūdinot Latvijā, kā tas bija pirmsskolās ar bēdīgi slavenajām grāmatiņām it kā dzimumu līdztiesības veicināšanai.

Nobeigumā par diviem viedokļiem, kas izskanēja Latvijas Radio 8. maija raidījumā Ģimenes studija diskusijā par dzīvesziņu.

Sociālantropologa viedoklis: mācīt tikai racionāli aptveramo!

Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks uzskata – skolā jāmāca tikai racionāli aptveramas lietas un praktiskas – darbmācība u.tml. Nevajag neko emocionāli iespaidot (līst bērniem dvēselēs). Lai kā censtos emocionāli iemācīt komunismu, PSRS laikā tas neesot izdevies.

Taču tad sanāk, ka no skolu programmām jāizslēdz mūzika, māksla un literatūra, kas taču visemocionālāk uzrunā bērnus. Sociālantropologs pret to min argumentu, ka mūziku nevienam tik un tā nevar piespiest iemīlēt. Vai tas tā ir?

Protams, piespiest jau nevar, un neviens arī netaisās, taču, pateicoties mūzikas skolotāju pūlēm, kaut kā līdz šim ir izdevies skolēniem palīdzēt iemīlēt mūziku. Turklāt tā, ka Dziesmu svētku tradīcija joprojām pastāv un attīstās. Vai tas būtu iespējams, ja skolotāji emocionāli neaizkustinātu skolēnu dvēseles?

Es riskēšu apsolīt, ka Latvijas mūzikas skolotāji turpinās audzināt un vērtībizglītot skolēnus pat tad, ja kāda jauna postmoderna ideoloģija emocionālo audzināšanu aizliegtu. Arī par Latvijas brīvību ne jau nu ar racionāliem argumentiem varēja mācīt. Padomju okupācijas gados par to vispār nedrīkstēja runāt. Bet “Gaismas pils”, “Uguns un nakts”, “Tālavas taurētājs” un citas latviešu kultūras pērles deva iespēju par to uzzināt bez vārdiem un pārdzīvot – caur dziesmu, dzeju un skatuves tēliem.

Var piekrist Klāva Sedlenieka domai, ka primāri vērtībizglītībai būtu jānotiek ģimenē, bērniem pārņemot dzīves prasmes no vecākiem. Taču Latvijā daudzās ģimenēs vecāki ir aizbraukuši peļņā uz ārzemēm. Kur lai šo vecāku bērni apgūst vērtības, ja ne skolā?

Turklāt, ja atteiksimies no audzināšanas skolās, tad vieta taču tukša nepaliks. Jaunieti tik un tā emocionāli ietekmēs un “audzinās” iela, internets un masu kultūra. Pēc L. Turova datiem, pusaudzis ASV vidēji 21 stundu nedēļā pavada pie televizora, piecas minūtes pavada vienatnē ar tēvu un 20 minūtes – ar māti. Kad bērns ir kļuvis par pusaudzi, viņš uz ekrāna jau redzējis 18 000 slepkavību [Thurow, 1996, 273].Vai Latvijā šī situācijā ir būtiski atšķirīga?

Starptautiskās izglītības komisijas ziņojumā UNESCO uzsvērts, ka pārliecību par morāles nenozīmību veicina mediji, kas ir pilni ar vardarbībām, nežēlību un slaktiņiem, neierobežotu patēriņu un klaju seksuāli vieglprātīgu uzvedību, tāds stāvoklis ne tikai kropļo jauniešu apziņu, bet arī padara viņus nejūtīgākus pret problēmām, kas rada cilvēku ciešanas un sāpes [Delors, 2001, 208].

Sabiedrībā pieaug tendence orientēties tikai uz izdevīgumu, patēriņu un konformismu. Nesenā aptauja parādīja, ka militāra konflikta gadījumā piektā daļa Latvijas iedzīvotāju būtu gatavi pamest dzimteni likteņa varā. Acīmredzot izglītība un kultūra par maz orientē uz savas zemes mīlestību un atbildību par to.

Tāpēc ir nepieciešama patriotiskā audzināšana un dzīvesziņas apguve! Vienīgi piedāvājumam jābūt interesantam un pārdomātam. Protams, tas izdosies vienīgi tad, ja sabiedrībā būs atbalsts skolām, skolotājiem un mācību materiālu izstrādātājiem, ja izglītības process netiks traucēts ar nepamatotām pretenzijām vai sasteigtām un nepārdomātām reformām.

Te nu politiķiem, kuri grib rezultātus “rīt uz pusdienlaiku”, jāapbruņojas ar pacietību. Diskusijas un darbs pie vērtībizglītības padziļināšanas ir tikko sācies. Taču vilkt garumā to arī nedrīkst.

Vecāku rūpe: kā panākt, lai skolēns justos laimīgs

Radio raidījumā izskanēja vecāku rūpe: kā palīdzēt bērnam justies laimīgam? Patiešām tas ir viens no skolas uzdevumiem: radīt drošu vidi diskusijām, jaunradei, lai mācoties skolēns gūtu gandarījumu. Taču skolai ir jāpiedāvā arī iespējas attīstīties. Tas nozīmē arī tādus uzdevumus, kas prasa piepūli, trenējot dzīvē nepieciešamo spēju pārvarēt grūtības.

Kāds skolēns varbūt apgalvos, ka vislaimīgāk jūtas diennakti spēlējot datorspēles. Kādam laimes sajūta rodas, vienīgi iebaudot alkoholu vai “spaisu”. Ko tad? Vai arī tad mēs, mīļie vecāki, turpināsim izpatikt šādai laimes izjūtai? Varbūt tomēr ar visiem iespējamiem līdzekļiem centīsimies izdabūt no šāda “laimes stāvokļa” savu bērnu ārā? Saucot palīgā skolotāju, psihologu, policiju utt. Bet varbūt šādu pseidolaimes izvēli būtu bijis iespējams novērst, ja laikus skolēns būtu diskutējis par laimi dzīvesziņas vai kādās citās nodarbībās, ja būtu laimi meklējis tajā, ko piedāvā tradicionālā un klasiskā kultūra, māksla, sports un draudzība.

Visi laikam piekritīs, ka skolai jāgatavo jaunietis REĀLAI dzīvei sabiedrībā.

Problēma ir saprast, kāda ir šī realitāte. Parasti ar “realitāti” saprot TIKAI tos procesus, kas notiek patlaban. Taču realitāte neaprobežojas ar šobrīd modīgām tendencēm. Realitāte, kurā mēs dzīvojam, ietver arī vēsturi, valodu, kultūras mantojumu, dzīves ziņu un gudrību, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē. Gan Latvijas, gan Eiropas kultūrā ir milzīgas gadsimtos krātas garīgās bagātības.

Turklāt globalizācijas dēļ Latvijā un Eiropā ienāk dažādas tendences no citām civilizācijām (Indijas, Ķīnas, Latīņamerikas un islāma zemēm). Visticamāk, ka sakari ar tām turpināsies un kļūs arvien ciešāki. Tātad dzīvesziņā jāņem vērā arī šī realitāte. Protams, galveno vērību saturā pievēršot Latvijas komponentam.

Ko darīt?

Ko darīt, ja “reālie” mūsdienu dzīves procesi ir acīm redzami negatīvi?

Varam, protams, līdz bezgalībai strīdēties, vai ētikai, ģimenes mācībai un veselības mācībai jābūt kā atsevišķiem mācību priekšmetiem, vai arī tie jāmāca integrēti. Bet varbūt tomēr mēģināsim vērtībizglītību attīstīt nopietni paši? Atbilstoši Latvijas kultūras tradīcijām, Latvijas Satversmes izpratnei par ģimeni un laulību, ANO Cilvēktiesību deklarācijai, kuras 16. panta 3. apakšpunkts nosaka, ka ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa, un tai ir tiesības uz sabiedrības un valsts aizsardzību, atbilstoši Latvijas pieredzei un panākumiem dzimumu līdztiesības jomā, domājot gan par skolēnu tiesībām, gan pienākumiem.

Dzīvesziņa piedāvās vispirms tos sabiedrības, ģimenes un kultūras modeļus, kas raksturīgi Latvijai. Protams, diskutējot arī par dažādiem citiem modeļiem un piedāvājumiem, par ieguvumiem un riskiem, kas no tiem sagaidāmi. Starptautiskajā ziņojumā par izglītību 21. gadsimtā UNESCO teikts: izglītībai būtu jātiecas, lai cilvēki apzinātos savas saknes, kas dotu pieturas punktus, kuri palīdzētu rast savu vietu pasaulē, un tas iemācītu viņus cienīt arī citas kultūras. [Delors, 2001, 46]

Visu iepriekšminēto iespējams īstenot vienīgi tad, ja būs “sirdsgudri” skolotāji. Ne tādi, kas spēj panākt savu vienīgi ar zemākas atzīmes draudiem, ne arī tādi, kas gatavi izpildīt jebko, ko kāds iesaka “no augšas”, nemākulīgi atdarinot ārzemēs noskatīto, bet gan tādi, kas radoši un kritiski spēj apvienot mūsdienīgas metodes ar cilvēces vēsturē sakņotām vērtībām – mīlestību, piedošanu, līdzcietību, patiesīgumu, uzticību, aizrautību, dzīves prieku un solidaritāti.

Es uzdrīkstos skolotāju vārdā, kuri iznesa nacionālās kultūras un neatkarības ideju cauri padomju okupācijai, apsolīt, ka mēs centīsimies to pašu izdarīt arī tādos apstākļos, kad varbūt tiks aizliegts runāt par ģimenes un laulības priekšrocībām, salīdzinot ar citām attiecību formām! Jācer tomēr, ka Latvijas tautai izdosies savas nacionālās vērtības nosargāt par spīti kosmopolītisku ideoloģiju un patērētājkultūras spiedienam.

Vēsture atkārtojas: padomju varas gados bija pienācis brīdis, kad latvieši savā zemē sāka kļūt par minoritāti padomju imigrācijas politikas dēļ. Tomēr trešajā atmodā mēs paveicām gandrīz neiespējamo – izrāvāmies no totalitārās varas.

Arī patlaban esam līdzīgas izvēles priekšā. Būt vai nebūt Latvijai? Atslēga demogrāfiskās krīzes risinājumam ir: ģimenes atbalsta politika. Arī izglītībā.

AVOTI:

ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija: http://www.tiesibsargs.lv/tiesibu-akti/ano-dokumenti/ano-vispareja-cilvektiesibu-deklaracija/

Delors, Ž. u.c. Mācīšanās ir zelts. Ziņojums, ko Starptautiskā komisija par izglītību 21. gadsimtam sniegusi UNESCO. – Rīga: 2001.

Izglītības attīstības pamatnostādnes 2014.-2020. gadam: http://www.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40305684

Thurow, L. C. The Future of Capitalism. How Today’s Economic Forces Shape Tomorrow’ s World. – London: Nicolas Brealey Publishing, 1996.

Portāls Ceļā uz ģimeni: www.celauzgimeni.lv

Raidījums Ģimenes studija: http://lr1.latvijasradio.lv/lv/raksts/gimenes-studija/dziiveszinjas-priekshmets-skolas.a37154/

LKR „Aktuāla diskusija” Vai latviskā dzīvesziņa savienojama ar kristīgo ticību?

Raidījumu vada: Tālivaldis Tālbergs – LKR prezidents
Viesi: Jānis Šmits – Luterāņu mācītājs un politiķis;
Ivo Pavlovičs – LELB Pēterupes un Skultes draudžu mācītājs.

Pierakstīja: spektrs.com

Tālivaldis Tālbergs: Vai ir nepieciešama preambula?

Jānis Šmits: Preambula ir nepieciešams mūsu Satversmē. Jau toreiz 1921.gadā saskārās par daudziem jautājumiem un viens no būtiskajiem jautājumiem bija par Dievu. Man šī jaunā versija liekas laba no vienas puses, tādēļ, ka tā nostiprina lietas, kuras daudziem nav skaidras, bet ja mēs runājam par kristīgo ticību un tā saucamo „latviešu dzīvesziņu”, man nav pieņemama viena lieta, kas ir studējis Satversmes vēsturi ir jāzina viena lieta, ka mūsu Satversmes tēvi bija politiķi, mācītāji un viņi gribēja Satversmi iesākt ar vārdiem: „Pateicoties visuvarenajam Dievam, par iegūto Latvijas neatkarību..” Atšķirība ir tāda, ka vecajā versijā, kuru es mēģināju restaurēt 9.Saeimas laikā un kas neguva Saeimas atbalstu ir pateikt to, ka pirmajam ir jābūt atkarībai no.. un tad seko pateicība Dievam par atgūto neatkarību. Bet tagad mēs ierakstam juridiski korekti sastādīto teikumu, bet rezultātā aizmirstam pievienot Dievu. Jā, dzīvesziņa un kristīgās vērtības nenoliedzami mūs ir ietekmējusi, taču šādā formulējumā, tas vairāk šķeļ nevis vieno Latvijas tautu. Un, tad ir jautājums, ko mēs katrs saprotam ar vārdiem kristīgās vērtības? Vai tās ir konservatīvās kristīgās vērtības, vai tās ir liberālās kristīgās vērtības. Tādēļ mans piedāvājums būtu iekļaut Radītāju, jo daudzu valstu konstitūcijās tas ir. Piemēram: Īrijas konstitūcijā ir teikts: „Vissvētākās trīsvienības vārdā no kura visa autoritāte izriet un uz kuru mūsu augstākiem mērķiem jābūt virzītām un visas valsts cilvēku darbiem, mēs Īrijas tauta pazemībā atzīstam visus mūsu pienākumus pret Dievišķo Kungu Jēzu Kristu, kas uzturēja mūsu Tēvus pāri pārbaudījumu gadsimtos.” Grieķija: „Visas Svētās un Vienbūtības un Nedalāmās Trīsvienības vārdā..” Polijā ir tas pats, Amerikai vēl jo vairāk.

Mēs redzam, ka šajos gadījumos ir runa par Dievu kā Personu, bet mēs runājam par vērtībām, tātad vērtības mums ir vajadzīgas, tās mūs ir veidojušas, bet vērtību devējs laikam ir atvaļinājumā.

Tālivaldis Tālbergs: Kur ir tā problēma, trūka ierosinājuma?

Jānis Šmits: Gribu, lai ir skaidrība nav pašreiz iesniegta Satversmes Preambula. Ir viens projekts, kuru sastādījis mūsu cienījamais Levita kungs un tas ir tikai viens no variantiem. Lai tas būtu pieņemts ir nepieciešams piecu deputātu paraksti. Nav vēl iesniegts šāds likumprojekts.

Ivo Pavlovičs: Svarīgi, lai būtu atsauce uz Dievu. Atcerēsimies, ka mūsu Latvijas himna sākas ar vārdiem: „Dievs svētī Latviju!” Tas būtu likumsakarīgi un jēdzīgi, ka preambula sāktos ar tādiem pašiem vārdiem. Simboliski un loģiski. Hierarhiskā secībā un kārtībā.

Tālivaldis Tālbergs: Jaunajā projektā ir otrādi ar šiem vārdiem beidzas preambula. Jautājums ir no kā mums baidīties, ja 60% Latvijā ir kristīgi domājoši. Rr jābūt arī politikai gribai. Bet vai tad mums nav deputātu kristiešu?

Ivo Pavlovičs: Piedalījos kādā diskusijā, kura bija veltījams folklorai. Tajā dtika diskutēts par folkloras nozīmi. Statistikai es lūdzu pacelt roku tiem, kuri ir kristieši, visi pacēla roku izņemot vienu. Redziet, mums ir arī formālā kristietība.

Jānis: Vaina ir jāuzņemas gan vienai, gan otrai pusei. Tāda ir mūsu nacionālā mentalitāte. Citas tautas kristīgo piederību akcentē, piemēram, Īrijā dzīvojošais teiktu, ka viņš ir Īrs-katolis. Tā ir viņu identitāte.

Tālivaldis Tālbergs: Tad mēs esam latvieši-protestanti..

Jānis: Protestējam iespiedušies stūrītī pie ledusskapja. Mēs neesam gatavi uz aktīvu rīcību.

Ivo Pavlovičs: Mūsu Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis bija luterāņu draudzes loceklis un bija arī dievnams, uz kuru viņš ir gājis. Tajā laikā, garīgā latviešu identitāte tika saistāma ar luterāņu draudzi, kurai piederēja vairākums latviešu tautas.

Jānis Šmits: piezīme, ne tikai Kārlis Ulmanis bija kristietis, bet arī prezidents Jānis Čakste. Viņš bija ne tikai luterāņu draudzes pārstāvis, bet arī Jelgavas Svētās Annas draudzes priekšnieks, par ko daudzi varbūt nezin.

Latviskā dzīvesziņa- dievturība?

Tālivaldis Tālbergs: Latviskā dzīvesziņa, ko tas nozīmē?

Ivo Pavlovičs: Vairākās vārdnīcās meklēju „latviskā dzīvesziņa”, bet nevarēju atrast. Google gan atradu, dievturības kontekstā.

Tālivaldis Tālbergs: Jā, es arī paskatījos, tajā atradu dievturību, kuras centrs ir zaltis.

Ivo Pavlovičs: Ir atsauce uz dzejniekiem, tautasdziesmām. Liekas, ka ar vārdu dzīvesziņa ir domāta subjektīva atziņa par viss kaut ko. Bet problēma ir tad, kad to veido kā autentisku avotu. Manuprāt, ka šī termina ieviesēji ir saistāmi ar dievturiem. Ar mērķi pasludināt, ka dievturība ir autentiska latviešu reliģija. Taču dievturības saknes nesniedzas īpaši tālu, tās vadonis Ernests Brastiņš pirmās brīvvalsts laikā pētīja pilskalnus un rakstīja savas pārdomas un radīja dievturu ceroksli jeb dievturu katehismu, kas ir veidots pēc luterāņu katehisma analoģijas. Iekļaujot tajā tās tautasdziesmas, kas viņam likās atbilstošas un pārinterpretējot tās nozīmi akcentējot konkrētus vārdus. Piemēram: klaja nepatika un naids un noraidījums pret kristīgo baznīcu un kristīgām vērtībām. Uzskatāmi Ernests Brastiņš tās tautas dziesmas, kurās ir pieminēts vārds baznīca ievieš jaunu interpretāciju, ka latviešiem baznīca ir bijusi kāds svēts akmens vai birzes, taču noraida tās tautas dziesmas, kurās ir teikts, ka latvietis ir bijis kristīts un kristīgs cilvēks.

Darba dienās ganos gāju

Svētdienās baznīcā

Ganos gāju gavilēt

Baznīcā Dievu lūgt.

Tādas norādes uz kristīgo praksi ir daudz. Problēma ir tā, ka mūsdienās notiek jēdzienu pārdefinēšana vai pārgrupēšana. Korekti sakot latviskā dzīvesziņā pamatā ir folklora. Taču to vienkopus kā Bībeles aptverošo avotu uztvert nevar. Tajā ir nesavienojamas lietas piemēram: rātnās un nerātnās dainas, buramvārdi un lūgšanas. Tās ir tautas dziesmas, kuras var paust galēji pretējus uzskatus.

Tālivaldis Tālbergs: Dzīvesziņa ir pieņēmusi monopoltiesības, kuras centrs ir zalts. Lūk, ja to ieliekam mūsu preambulā un uzskatām, ka tas ir veidojis mūsu garīgo identitāti neņemot vērā, ka dievturība veidojusies 20 gados, tad rodas jautājums, bet kas bijis pirms tam..

Ivo Pavlovičs: Pirms tam bija kristietība.

Tālivaldis Tālbergs: Bet, lūk, to mēs nerēķinām. Piedošanu, bet pa starpai mums ir bijis 50 gadu komunisma laiks, tad to arī liksim iekšā?

Ivo Pavlovičs: Labi, ka komunismu pieminējāt, jo šajā gadījumā ir runa ne tik daudz par folkloras materiālu un garīgo mantojumu, kuru saņēmām no mūsu senčiem, bet mēs atgriežamies pie būtības- folkloras pārinterpretāciju. Lai ieskatītos dziļāk ir jāsaprot, ka folkloras pārinterpretēšana ir notikusi tieši šajos 50 gadu okupācijas laikā, kad kristīgā prakse tika aizliegta, bet folkloras pētījumi notika, tā radot jaunas tautas dziesmas, piemēram, par kolhozniecēm. Tātad šis lauciņš apzināti padomju valsts atbalstīja, finansēja un tas tika rušināts. Visur tika iekodēta Dieva noliegšana. Taču neaizmirsīsim to, kāpēc padomju impērija bija ieinteresēta tajā. Jo ar folkloras palīdzību varēja kultivēt tādas lietas, kā baznīcas noraidīšanu, negatīvu attieksmi pret vāciešiem. Saprotiet nevar noturēt varu ar rupju fizisku militāru spēku. Nepieciešama ideoloģija un lai cilvēki labprātīgi pie šīs varas turētos. Bez ideoloģijas neviena vara nevar pastāvēt. Ideoloģijas princips ir šāds:

Mēs esam jūsu atbrīvotāji dubultā, mēs jūs atbrīvojām no vācu okupācijas un no viņu atnestās ar uguni un zobenu uzspiestās kristīgās ticības.

Šādā kontekstā kultivēt folkloru ar pseidonacionālo apziņu ir ļoti izdevīgi valdošai varai.

Tāpēc jānorobežojas no tik ļoti brīvas interpretāciju, kurai nav sakars ar nacionālo, tautisko, bet gan ir ar subjektīvu domu un brīvu lidojumu ar ezoterisku pieskaņu.

Jānis Šmits: Anna Brigadere teica: „ Kas Dievam pārstāj ticēt tas māņiem ticēt sāk.” Visam ir sava vieta, folklorai krājumos un literatūrā, bet preambula ir juridisks dokuments. Vai šīs lietas ir savienojamas? Tad tādā gadījumā preambulā ir jāraksta, ka latviešu folklora un kristīgā ticība. Bet tad, mums paliks pašiem kauns, kad opozīcijā esošie deputāti šos vārdus- latviešu folklora izvilks ārā un sāks cēlāt, piemēram, kādas izcelsmes ir Lāčplēsis? Jūs sakāt, ka viņš ir varonis, kad saviem bērniem sakāt: „Esi kā Lāčplēsis!”  Bet Lāčplēsis ir dzimis no vīrieša un lāču mātes dzimumsakara. Un tad mēs atbildam, bet tā taču ir folklora. Mums ir arī Spīdolas balva. Tad skan vārdi: „Esi gudra kā Spīdola.” Bet Spīdolas ģenētiskā izcelsme ir tēvs pūķis, māte ragana. Tātad tie ir latviešu tautas tēli, kuri iekļauti latviešu dzīvesziņā un kuru mēs tagad mēģinām savienot ar kristīgām vērtībām? Tāpēc jau Dievu mēs nevaram pieminēt, jo tad nesanāk mums pievienoties modernai mācībai „New Age”, kurā viss ir viens. Taču kristietis var kalpot tikai vienam Kungam. Ja Dievs ir pēdējā vietā, tad mēs nevaram sevi saukt par svētīgu tautu. Svētīga tauta ir tā, kurai Kungs ir par Dievu.

Šogad arī pirmo reizi 18.novembrī es nenoliku ziedus pie mūsu tautas simbola Brīvības pieminekļa, jo tas tika aptīts ar pagāniskiem simboliem un zīmēm. Jo ziedu nolikšana arī ir upura [Dievam]pienešana, šajā gadījumā tā būtu elkdievība.

Ivo Pavlovičs: Ir kristieši, kuri vispār teiktu, ka ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa ir elkdievība. Taču es gribētu Jums pavaicāt, kāda būtu Jūsu reakcija, ja Jūs mani redzētu ar varavīksnes krāsas šallīti ap kaklu?

Tālivaldis Tālbergs: (smaida) Būtu nepieciešams izskaidrot, vai Tu esi… vai nesi…

Ivo Pavlovičs: Bet es neteiktu. Vai arī, ielās izietu ar varavīksnes krāsas lietussargu.

Jānis Šmits: Noasa simbols.

Ivo Pavlovičs: Tu tā saki, jo esi teologs. Padomājiet par to, kādas asociācijas tas izraisa.

Tālivaldis Tālbergs: Kā ir sabojāta šī analoģija..

Ivo Pavlovičs: Jā! Sabojāts ir priekšstats par lietu, kas pēc būtības ir ne tikai šķīsta, bet tā ir arī Dieva apsolījuma zīme. Es teiktu, ka tas ir līdzīgi ar latviešu tautas folkloru. Un bagātīgo folkloras materiālu. Mums kristiešiem ir jārīkojas gudri. Viena lieta ir norobežoties un pateikt, pateicoties tiem pašiem dievturiem, kuri pilnīgi nejēdzīgi nointerpretējuši sākot ar tautasdziesmām, teikām, beidzot ar zīmēm, un pateikt, ka tas viss ir no velna.

Tālivaldis Tālbergs: Latviskums ir no velna..(smejas)

Ivo Pavlovičs: Jā! un atstāt, lai interpretē mūsu tautas dziesmas, zīmes un t.t. Lai jau kristieši norobežojas no visa nacionālā. Otra lieta, tas ceļš, kuru es pats eju, to rasolu šķirot. Redziet, ja mēs kristieši sakām, ka Lāčplēša ordenis ir no velna.. Piekrītu ir jāvelk demarkācijas līnija, bet tas jādara gudri. Jo tad mēs zaudējam dažādas svarīgas lietas. Arī šajā gadījumā, lai mēs nezaudētu latviešu folkloru, kura ir ļoti bagāts. Padomāsim vai tiešām mēs nesaskatām tajās kristīgus motīvus? Tur ir ļoti daudz. Es draudzēs skaidroju, ka mūsu latviskā dzīvesziņa, tādā vārda izpratnē kā mūsu folklora ir veidojusies tiešā un nepastarpinātā kristīgās ticības ietekmē. Un tur ir redzama kristīgā pozitīvā ietekme un iziešana tautā un tur ir redzama arī negatīvā lieta, kad Tēvreize pārveidota par buramvārdiem. Tāpēc tās lietas tautai ir jāskaidro. Manuprāt, runājot par preambulu ir svarīgi teikt skaļi, nepārprotami un bez nekādas tolerances. Dievturībai nav pilnīgi nekāda sakara ar latvisko dzīvesziņu. Tā ir absolūti jauna un tā nav reliģija, bet latents ateisms, jo tur Dievs netiek meklēts. Tur it kā tiek balstīts uz latvisko identitāti, bet ļoti neveiksmīgi. No tā ir jānorobežojas. Ja cilvēkiem rodas priekšstats , ka dievturība un kristietība ir līdzvērtīgas un var pastāvēt līdzās, tad šo pārpratumu vai kļūdu ir jānovērš.