Vēsma

Juvenīlais artrīts ir slimība, kas var parādīties bērniem līdz 16 gadu vecumam. Tas ir locītavu iekaisums, kā rezultātā veidojas pietūkums, sāpes un kustību ierobežojumi. Šīs slimības cēloņi vēl nav īsti noskaidroti,-ziņo spektrs.com/draudze “Kristus paaulei”, Vēsmas Lazdiņas liecību pierakstīja Kristīne Krapāne

Vēsmai artrīts nebija nekāds jaunums – viņas ģimenē tas pāriet no paaudzes paaudzē, arī mammai un vecmāmiņai tika konstatēta šī nepatīkamā diagnoze.

Vēsma iesāk ar kādu atgadījumu bērnībā: “Atceros, kad man bija astoņi gadi, aizbraucu uz jūru. Man vienmēr ir ļoti paticis ūdens, tādēļ daudz laika pavadīju peldoties. Tajā dienā biju pamatīgi nosalusi, un mamma teica, lai lienu ārā no ūdens, ko nevēlējos darīt. Nākamajā dienā pamodos ar stiprām sāpēm locītavās, viena kāja bija tā saliekusies, ka nevarēju to normāli iztaisnot. Vecāki saprata, ka tas ir nopietni, un mēs devāmies pie ārsta. Mediķi man konstatēja juvenīlo artrītu.”

Ar juvenīlo artrītu slimoja arī manā ģimenē, un tad, kad man to konstatēja, mamma saprata, ka cēlonis ir iedzimtība. Vēršoties pēc palīdzības slimnīcā, man deva daudz zāļu, lai samazinātu iekaisumu un sāpes. Ārsti īsti nevarēja paskaidrot, kāpēc man ir šī slimība. Pēc slimnīcas lietoju dažādus medikamentus un vitamīnus, lai novērstu simptomus, taču problēmu tas neatrisināja. Par spīti visiem medikamentiem, man ik pa laikam bija sāpes locītavās, sirdī un es nevarēju veikt straujas kustības, paskriet vai ilgi staigāt. Šī iemesla dēļ skolā mani atbrīvoja no sporta nodarbībām. Nevarēju pietupties, jo sāpēja locītavas, straujākas kustības izraisīja diskomfortu, tāpēc man bieži nācās apsēsties un atpūsties. Bērnībā šos simptomus manīju ne tikai kājās, bet arī plecos. Regulārās sāpes un diskomforts traucēja normāli dzīvot, taču ar laiku es ar to samierinājos. Pēc diviem vai trīs gadiem pretsāpju medikamentus vairs nelietoju, jo neredzēju jēgu.

Lai gan es biju piedzimusi kristīgā ģimenē, tomēr draudzē, kuru tolaik apmeklējām, nemācīja par to, ka Dievs var dziedināt. Līdz ar to mana mamma šo slimību uzskatīja par nolemtību, ar ko jāsamierinās. Es pati vienmēr esmu ticējusi Dievam, bērnībā gāju uz draudzi, piedalījos dažādās draudzes aktivitātēs, reizēm lasīju Bībeli vai lūdzu Dievu. Tā kā nebiju izveidojusi tuvas attiecības ar Dievu, tad nezināju, ka Dieva griba ir dziedināt. Biju gan lūgusi, lai Viņš palīdz sadzīvot ar šo slimību, tomēr neticēju, ka Dievs dziedina.

Ar laiku pārcēlos uz dzīvi citā pilsētā, kur vairs nevarēju apmeklēt iepriekšējo draudzi, tādēļ ik pa laikam devos uz kādu citu. Laikā, kad dzīvoju Rīgā, man internetā uzrakstīja kāda sieviete un uzaicināja mani uz mājas grupiņu draudzē „Kristus Pasaulei”. Tā kā toreiz man bija vēlme atrast savu garīgo ģimeni, tad izlēmu aiziet. Mājas grupiņā man ļoti patika atmosfēra un cilvēki. Sāku ik pa reizei nākt gan uz grupiņām, gan dievkalpojumiem. Šajā draudzē mācītājs mācīja par to, ka Dieva griba ir, lai katrs cilvēks nododas Dievam un ir dziedināts, jo tas ir rakstīts Viņa vārdā. Apmeklējot draudzi arvien biežāk, nolēmu veidot arī attiecības ar Dievu – sāku regulāri lasīt Bībeli un lūgt, ko agrāk neuzskatīju par tik nozīmīgu. Tas man palīdzēja vairāk iepazīt Jēzu un Viņa gribu. Beidzot sāku ticēt un lūgt par savu dziedināšanu, par mani tika aizlūgts arī mājas grupiņā. Pēc laika gribēju nodoties Dievam vēl vairāk un atvēru arī savu mājas grupiņu, kurā kalpoju un palīdzu cilvēkiem. Dievs savā vārdā saka – ja mēs darbosimies Viņa lietās, tad Viņš atrisinās mūsu problēmas. Manā sirdī vienmēr ir bijusi vēlēšanās kalpot Dievam un cilvēkiem, palīdzot viņiem iepazīt Jēzu un dzīvot pilnvērtīgu un veiksmīgu dzīvi. Koncentrējoties uz attiecībām ar Dievu un darot Viņa darbu, es vienā brīdī pamanīju, ka sāpes ir izzudušas. Pirms laika biju iesākusi arī nodarboties ar sportu, kas mani ļoti saistīja jau kopš bērnības – „power lifting” jeb smagatlētiku. Lai cik paradoksāli tas arī neizklausītos, es tik ļoti vēlējos to darīt, ka sākumā vingrinājumus veicu ar lielu piepūli par spīti visām sāpēm. Ārsts apgalvoja, ka es nekad nevarēšu nopietni nodarboties ar sportu, kur nu vēl tādā mērā! Taču ar laiku, esot draudzē un kalpojot Dievam, es vairs nejutu ne sāpes, ne diskomfortu, pat sportojot nē. Kad es to pamanīju, mani pārņēma milzīgs prieks, jo sapratu, ka esmu dziedināta! Es ievēroju, ka varu darīt lietas, kas agrāk sagādāja grūtības. Ja iepriekš pietupšanās izraisīja sāpes un stīvumu, tad tagad pietupienus veicu, cilājot smagsvarus bez sāpēm. Ja sākumā pēc treniņa kājām, es varēju veselu nedēļu palikt mājās, jo nespēju paiet, tad šobrīd man vairs nav šādu problēmu. Arī ikdienā varu veikt straujas kustības, ātri iet, nostaigāt lielus ceļa gabalus, neizjūtot nekādus slimības simptomus. Sāpes sirdī arī ir pazudušas, jūtos enerģiska un vesela.

Ikvienam, kurš vēlas būt dziedināts, iesaku nodoties Dievam, kalpot cilvēkiem, jo Viņš vienmēr atrisina mūsu problēmas, ja meklējam Viņu un esam uzticami visās lietās!”

Autors: Sanita

Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja un sacīja: „Debesu valstība līdzinās sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks ņēma un iesēja savā tīrumā. Šī ir gan mazākā no visām sēklām, bet, kad tā uzaug, tad tā ir lielāka par citiem dārza stādiem un top par koku tā, ka putni apakš debess nāk un taisa ligzdas viņa zaros.” (Mateja 13:31)

Laiks skrien vēja spārniem, esam atvadījušies no vēl viena gada, kurš liekas tik tikko bija sācies! Lai nu kā, klāt ir 2011. gads. Tāpēc sākotnēji vēlos novēlēt Laimīgu Jauno gadu, lai šogad mums visiem būtu daudz spēka un svaidījuma labiem darbiem! Lai pieaugam Dieva spēkā un varenībā, lai šogad vairāk novērtējam laika dārgo vērtību! Sākoties jaunam gadam, katru gadu liela daļa cilvēku nolemj sākt jaunu dzīvi. Tas nav slikti, jo cilvēki cenšas kļūt labāki un atvadīties no veciem ieradumiem. To spilgti var novērot sporta zālē, jo janvārī tur ir daudz cilvēku un liela rosība. Tomēr pēc viena, diviem mēnešiem viss atgriežas vecajās sliedēs, un no jaunajiem sportot gribētājiem ir palikusi neliela daļa. Tāpēc vēlos novēlēt jums un sev, lai mēs būtu to pulciņā, kuri ceļā uz saviem mērķiem neapstājas pie pirmajiem šķēršļiem, bet cītīgi turpina iesākto mērķa sasniegšanai, ja tie ir saskaņā ar Dieva prātu.

Pirms pāris dienām Latvijas Kristīgajā radio Modris Ozolinkevičs savā Jaunā gada uzrunā novēlēja, lai pieaugam Jēzū Kristū! Viņš stāstīja salīdzinājumu ar trenažieru zāli. Proti, lai sasniegtu rezultātus sporta zālē ir smagi un regulāri jāstrādā, jo sasniegumi nenāk viegli. Tāpat arī, lai pieaugtu Jēzū Kristū, mums pie tā ir jāstrādā, mums ir jāiegulda pašiem sevi un jāvelta vairāk laika ar Jēzu Kristu, lai Viņš strādātu ar mums.

Tāpēc novēlu jums un sev 2011.gadā, lai šajā gadā vēl vairāk tiektos pie mūsu Kunga un Pestītāja! Lai izvirzot savus šā gada plānus, mēs tos liktu Dieva priekša, lai tie būtu saskaņā ar Viņa gribu, jo esam savas dzīves uzticējuši Viņam. Mūs katru Dievs ir apveltījis ar talantiem, tāpēc vēl viens novēlējumos, lai šajā gadā tos vairāk izmantotu Viņa darbības laukā!

Mērķu izvirzīšana un sasniegšana

Parasti gada nogalē, es atskatos uz aizejošo gadu un prātā atzīmēju galvenos notikumus, kas ir bijuši. Aplūkoju arī lapiņu, kurā pērnā gada nogalē biju uzrakstījusi savus mērķus 2010.gadam. Jāatzīst, ka liela daļa no mērķiem ir sasniegti, bet daļa iesākti. Godīgi sakot, es nepārdzīvoju, ka daļa ir iesākti, jo galvenais, ka mērķi, kas bija saistīti ar Jēzus Kristus darba lauku, ir izpildīti un sasniegti!

Vispār atskatoties uz 2010. gadu, ir jāatzīst, ka pērn tāpat kā iepriekšējos gados pār mani un manu ģimeni ir bijusi liela Dieva mīlestība un žēlastība. Arī man šogad ir bijuši vairāki grūdieni, kuros iepazinu vēl vairāk savu Kungu un izbaudīju Viņa lielo mīlestību un žēlastību. Gada nogalē, izlasot grāmatu „Evaņģelizācija Ar Uguni”, man atmiņā atausa aina no vasaras. Man bija atvaļinājums un vakarpusē biju aizbraukusi līdz jūrai, veroties debesīs, es izjutu milzīgu Dieva mīlestības apliecinājumu, Gars man tika aizrauts un es jūtu pār sevi izlejamies svētību un svaidījumu. Braucot no jūras, Svētais Gars man atgādināja, ka šobrīd ir žēlastības laiks, kad Dievs klaudzina pie savu bērnu durvīm, kad mūs stiprina un pamāca. Tomēr vienlaikus Viņš atzīmēja, ka arī tumšā puse nestāv mierā un tā pa visiem spēkiem, tā ārdās pa visu pasauli un gatavo savus pārstāvjus. Mani pārņēma sajūta, ka ir laiks pirms pēdējās cīņas, kura nav tālu. Svētais Gars mani uzrunāja, ka mums ir liela vara, lai ietekmētu un vestu cilvēkus pie Jēzus Kristus, lai viņi atgrieztos no pazušanas takas. Lasot grāmatu es tik spilgti atcerējos šo dienu!

Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos sacīdams: „Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis. Un redzi, es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam.” (Mateja 28:18)

Liecība ir dzīva

Man jau ilgāku laiku bija vēlme uzrakstīt rakstu kā cilvēki pieņem Jēzu Kristu par savu Glābēju. Šī doma mani neatstāja, tāpēc nolēmu šādu rakstu uzrakstīt janvārī. Ziemassvētku brīvdienās devos ciemos pie brāļa ģimenes. Runājoties apvaicājos, lai brālis plašāk pastāsta kā viņš pieņēma Jēzu Kristu, kādiem procesiem viņš gāja cauri. Viņš atbildēja, lai es pagaidot, jo viņam tas ir uzrakstīts liecībā. To lasot, es sapratu, ka tieši šī liecība ir īstā – tā ir tā, kuru meklēju un kāpēc man bija vēlme par šādu rakstu. Izrādās šo liecību viņš rakstīja pirms vairākiem gadiem, tomēr tā vēl aizvien ir dzīva un ceru, ka kādam tā var palīdzēt un noderēt! Liecība atspoguļo brīnumu un atgādina, ka Jēzus Kristus mūs var uzrunāt jebkurā vietā un laikā! Lai svētīgs mums 2011.gads, lai šogad īpaši aktīvi darbojamies Jēzus Kristus darbības laukā un paužam Viņa Prieka Vēsti!

Pirms 20 gadiem: Mana brāļa liecība, kā viņš nāca pie ticības uz Jēzu Kristu:

Līdz 18 gadiem es neticēju Dievam. Es dzīvoju neticīgā ģimenē. Vienīgais, kur es nedaudz dzirdēju par Dievu, bija pie vecmammas, pie kuras mani veda vasaras brīvlaikā. Es beidzu mācības vidusskolā. Pēc dabas biju kluss – klasē man nebija draugu. Pasaules uzskats man bija tīri materiālistisks – ko redzu, tas ir, bet, ko neredzu, tas nav. Pabeidzu vidusskolu un biju depresijā. Nokļuvu slimnīcā, kad tur gulēju, tad sapratu, ka man neviens nevar palīdzēt. Pat man tuvākie cilvēki lielākais, ko varēja darīt – ar līdzjūtību skatīties uz mani. Es domās, pat neizsakot skaļi vārdus teicu: „Dievs, ja Tu tāds esi, palīdzi man!” Ārsti palātā bija ebreji, nezinu kāpēc, bet man likās, ka viņi ir īpaši cilvēki. Pamazām veselība uzlabojās, mani izrakstīja no slimnīcas. Uz Lieldienām noskatījos filmu „Jēzus”. Filmas beigās bija lūgšana, kuru atkārtoju vai arī nē, neatceros, bet tā ietekmēja mani – bija radies ticības iedīglis. Turklāt manī bija parādījusies vēlēšanās nokristīties.

Afiša uz reklāmas dēļa

Tajā laikā katoļu baznīcā taisījās kristīt manu māsu. Es prasīju mammai, lai viņa pavaicā, vai arī mani var nokristīt. Katoļu priesteris atbildēja, ka ņemot vērā, ka esmu liels, man pirms tam ir jāpamācās. Mammai priesteris iedeva katehismu un dažādus katoļu žurnālus. Tā kā man bija iespēja darbā lasīt dažādas grāmatas, tad lasīju tos. Manu māsu nokristīja, bet man tā arī neizdevās. Tomēr iekšēji šī doma mani neatstāja. Kādu dienu, ejot uz darbu, uz reklāmas dēļa ieraudzīju afišu. Uz tās bija rakstīts, ka notiks dievkalpojums pilsētas kultūras namā visiem kristiešiem, neatkarīgi no konfesijas. Es nolēmu aiziet uz šo dievkalpojumu. Tolaik man bija izpratne, ka uz citām baznīcām var iet tikai konfesijas piederīgie, bet tā kā es nepiederēju ne pie vienas, tad nevarēju iet nekur. Dievkalpojumā dzirdēju sludinām par Jēzu, man tas patika, man iedeva Jāņa evaņģēliju krievu valodā. Es izlasīju, protams, daudz nesapratu, bet radās arvien lielāka interese par šīm lietām.

Kopmītnē kristīgā pārraide

Tolaik es dzirdēju par Dievu arī no savas māsīcas, kad bijām Rīgā, viņa mūs aizveda uz dievkalpojumu. Palika atmiņā tas, ka mācītājs katram, kas bija atnācis uz dievkalpojumu, padeva roku atvadoties. Septembrī es sāku mācīties Rīgā. Nākošie mani Dieva meklējumi bija tehnikuma kopmītnēs, kad mācījos un biju uzgriezis kristīgo pārraidi. Darbs bija apjomīgs, tāpēc to klausījos un strādāju visu nakti. Atceros, ka reiz biju aizgājis arī uz luterāņu dievkalpojumu, bet viss likās tik svešs un nesaprotams, nevarēju saprast, kad jāstāv kājās, kad uz ceļiem, kā ir jāizturas.

Nekas sliktāks taču nenotiks

Brīvdienās mājās es redzēju kristīgo pārraidi, kur sludināja Riks Renners. Tajā rādīja kā cilvēki tiek kristīti ūdenī ar pilnīgu pagremdēšanu. Pārraidē paziņoja, ka Rīgā ieradīsies evaņģēlisti no ASV, tad man bija skaidrs – es tur būšu! Es aizgāju uz šo konferenci. Pie sevis domāju kaut pie manis neviens nenāktu un nevilktu nekur iet. Dievkalpojumā es apsēdos maliņā un klausījos. Sludinātāja stāstīja par savu dzīvi. Viņa bija no bagātas ģimenes, dzīvojusi grēcīgu dzīvi, ar saviem brāļiem, māsām lietojusi alkoholu un narkotikas, izklaidējusies, bet, tad kādu nakti pār viņu nonācis Svētais Gars. Viņu momentā Dievs izmainīja, viņa atstāja savu grēcīgo dzīves veidu, ieguva brīvību, un tagad pa visu pasauli sludina par Dieva brīnišķīgajiem darbiem. Tas man bija brīnumaini un nesaprotami. Dievkalpojuma beigās cilvēki tika aicināti pieņemt Jēzu Kristu un nožēlot grēkus. No sākuma nodomāju es jau nu gan neiešu, arī, ja kāds mani mēģinās vilkt. Bet tā kā mani neviens nevilka, tad es padomāju – man taču nekas sliktāks nenotiks, ja tomēr iziešu priekšā. Tā es saņēmos un izgāju. Atkārtoju kopā ar visiem grēku nožēlas lūgšanu, nekas ārēji it kā nemainījās, bet manī bija prieks. Pēc šīs lūgšanas sludinātāji teica, ka ņemot vērā to, ka esam nožēlojuši grēkus, nākošajā dienā varam pieņemt ūdens kristību. Tieši tas, ko vēlējos, lai gan neko īsti par ūdens kristību nezināju.

Atbrīvoties no grēka nastas

Es jau varēju domāt, ka neko sliktu savā dzīvē neesmu darījis. Gluži pretēji varētu likties, ka man ir daudz darīts pāri. Skolā, klasē es biju atstumts un jutos vientuļš. Uz diskotēkām ar saviem vienaudžiem negāju. Vienaudžu acīs biju kluss, lēnīgs un mīksts. Ģimenē nebija laba atmosfēra, jo patēvs mani nicināja. Taču neskatoties uz to, arī uz mani gulēja grēka nasta. Tāpēc es biju ar mieru darīt visu, lai no tās atbrīvotos. Telpā, kurā notika ūdens kristība, bija baseins, kura vidū stāvēja divi mācītāji. Pie sevis nodomāju kaut pēc iespējas ātrāk man izdarītu šo procedūru. Taču, tad diakoni lūdza mani un vēl vienu vīrieti, kas bija blakus, lai mēs palīdzam pievest cilvēku ar kruķiem pie mācītāja baseinā. Mēs palīdzējām. Pēc tam es pieņēmu ūdens kristību. Mana vēlēšanās bija piepildījusies un man bija prieks, taču man nebija nekādas saprašanas, ko nozīmē kalpot Dievam. Pēc tam sekoja lūgšana, un evaņģēlists teica, ka bez ūdens kristības nāk kristība ar Svēto Garu. Redzēju, ka citiem cilvēkiem pieskārās Dievs un viņi slavēja Dievu citās valodās. Atgriezos kopmītnēs, man bija pārliecība, ka es visu Dieva priekšā esmu nokārtojis un varu savu dzīvi dzīvot vienalga kā.

Vīrietis tika dziedināts!

Pagāja apmēram pusgads – bija saspringta situācija ģimenē, arī mācībās man vajadzēja spēku, lai spētu ar visu tikt galā. Kādu reizi, kad brīvdienās biju mājās pa televizoru redzēju kristīgo pārraidi, kurā rādīja kādu cilvēku. Pirmā doma – es viņu esmu kaut kur redzējis. Tad atcerējos, ka tas ir tas pats cilvēks, kuru pievedu pie mācītāja baseinā. Viņš stāstīja par savu dzīvi un rādīja arī videomateriālu, kā viņš pieņem ūdens kristību (tur redzēju arī sevi). Dievkalpojuma laikā šis cilvēks tika pilnīgi dziedināts, redzēju pa televizoru viņu ar paceltiem kruķiem slavējam Dievu. Viss tas mani mudināja domāt, ka kaut kas ar mani vēl nav īsti kārtībā!

Uguns no augšienes

Es nolēmu aiziet uz dievkalpojumu, gribēju, lai Dievs arī mani kristī ar Svēto Garu. Dievkalpojumā izgāju priekšā, par mums lūdza, lai saņemam Svētā Gara kristību. Diakons uzlika roku katram uz galvas. Es neko nejutu, klusām slavēju Dievu. Tad jutu, ka kāds viegli pieskaras manam plecam, tas bija mācītājs un es jutu, ka manī ieplūst spēks, mani ceļi sāk drebēt – vienīgā doma bija nenokrist. Dievkalpojums beidzās, bet es vēl nesāku runāt valodās, bet iekšēji jutu, ka manī ir uguns. Autobusā cilvēki izskatījās ļoti mierīgi, bet manī dega uguns, kad aizgāju uz kopmītnēm, mani istabiņas biedri arī likās mierīgi, es to nevarēju izturēt. Izgāju ārā, aizbraucu uz Mežaparku, un tur es kliedzu un saucu uz Dievu, pat īsti neatceros ko, bet es pateicos Viņam un pamazām nomierinājos.

Atbrīvojos no liekā

Es turpināju mācības tehnikumā un nedēļas vidū gāju uz dievkalpojumiem. Taču doma, kāpēc es nerunāju citās valodās, neatstājās. Nāca prātā visādas domas – varbūt tas nav visiem, varbūt man ir kaut kā savādāk, varbūt Dievs negrib mani kristīt ar Svēto Garu. Dievkalpojumā nedēļas vidū stāstīja dažādus gadījumus kā cilvēki ir saņēmuši Svēto Garu. Man nebija izpratnes vai es esmu īstā vietā. Tā kā mana mamma bija kristīta vecticībnieku baznīcā, tad es gāju arī uz pareizticīgo baznīcu, metu krustu, pat nopirku krustiņu un nēsāju. Jutu, ka Dievs man liek atbrīvoties no visa liekā, no visiem elkiem, es turēju dziedātājas C.C.Cath bildi un vēl dažādas mantiņas – saņemos un visu to izmetu atkritumu kastē.

Pateicība Dievam

Vienreiz dievkalpojumā sludinātājs teica, ka ir jāpatiecas Dievam par lietām, kas vēl nav notikušas, un tad tās notiek, tādējādi stiprinās ticība. Es gāju pa ielu un pie sevis teicu pateicos, pateicos! Tas nebija tikai domās, bet arī klusiņām ar vārdiem. Vienreiz, kad biju netālu no centrālās stacijas, ieklausījos savos vārdos, ko es izsaku un tas vairs nebija pateicos.. Es jau runāju citās valodās! Slava Dievam! Viņš mani bija kristījis ar Svēto Garu! Es biju ļoti priecīgs. No sākuma vēl domāju, ka tas nāk no manis paša, bet tad sapratu, ka es tas neesmu, ka Svētais Gars ir manī un Viņš dod man vārdus kā izrunāt! Slava Dievam! Kopš tās reizes es ticu, ka Dievam visas lietas ir iespējamas – Viņš dod visu. Nav tā, ka Viņš kaut ko negribētu saviem bērniem dot, vienīgi cik daudz mēs paši esam spējīgi un gatavi saņemt. Viņš uzlabo katra ticīgā stāvokli, dziedina, iepriecina!

Dievs dod uzvaru

Protams, katra cilvēka dzīvē ir dažādas problēmas, tomēr šobrīd ir citādi. Manā dzīvē Dievs izdarīja un vēl joprojām dara izmaiņas. Es tieku kausēts dažādu problēmu uguņos, bet Dievs dod uzvaru! Pats galvenais, ka Viņš ir Visuvarenais Dievs! Debesu Tēvs ir ar man, kamēr es kļūstu par instrumentu Viņa rokās un kad savu gribu es pakļauju Viņa gribai un esmu derīgs kalpošanai Viņam! Es ticu, ka katrā cilvēkā Dievs grib darboties, bet tas ir iespējams tikai caur Viņa Dēlu Jēzu Kristu – caur kuru mēs iegūstam grēku piedošanu un iegūstam jaunu dzīvi kopā ar Viņu! Nav svarīgi cik lielus grēkus, vai nepareizas lietas esam darījuši, vai arī it kā neko tādu sliktu neesam darījuši. Grēks saista katru cilvēku, kurš vēl nav iepazinis dzīvas attiecības ar savu Radītāju. Slava Dievam, kurš tik ļoti ir mūs mīlējis, lai mēs nepazustu, bet iegūtu mūžīgu dzīvību Viņa Dēlā Jēzū Kristū. Slava Dievam!

12. jūnijā Latvijas Lubānas luterāņu draudzē notika „Dziedināšanas un prieka dievkalpojums”, uz kuru tika aicināta draudzes „Dzīvības vārds” pārstāvji. Dievkalpojums pilsētā tika reklamēts un pirms dievkalpojuma, bija notikusi arī evaņģelizācija ielās. „Dzīvības vārds” pārstāvji pārliecināti garāmgājējiem teica: „Vediet uz dievkalpojumu visus slimos, kuri vien var atnākt, jo šodien Dievs vēlas viņus dziedināt.” Šajā dienā Vilis Folkmanis no viesu komandas stāstīja par to, ka Dievam ir svarīgi, lai cilvēki savstarpēji dzīvotu mierā un saticībā un vēlas arī savstarpējas attiecības starp Dievu un cilvēku.

Dievkalpojums beidzās un Vilis aicināja iznākt zāles priekšā slimos, kuri vēlas dziedināšanu no Dieva. Starp viņiem bija arī Rita. Vilis komentēja, ka labi atceras kurlmēmu meiteni vārdā Rita. Kad viņš izprata meitenes situāciju, viņš uzlika uz viņas galvu savas rokas un lūdza Dievu skaļā balsī saucot: „Jēzu!… Jēzu!… Jēzu!…” Pēc kāda brīža meitene satraukti sāka runāt zīmju valodā un skaidroja, ka sākusi dzirdēt ar vienu ausi. Vilis nerimās un turpināja lūgt. Pēc kāda zināma laika meitene atkal ziņoja zīmju valodā, ka sākusi dzirdēt arī ar otru ausi. Lūgšana beidzās.

Meitenei ir iesācies jauns dzīves posms un viņas māsa Daiga vēlāk stāstīja: „Rita ir tik ļoti apmulsusi, ka pat nezinot ko iesākt.” Pateicoties šim brīnumainajam piedzīvojumam viņas dzīve krasi mainās un to tagad mācās iepazīt un aptver arī iespējas, kuras paver jaunā dzīve. Daiga līksmojot teica, ka pēc vairākām dienām viņai bija izlaidums un māsa uz to tika aicināta. Šajā dienā Rita pirmo reizi dzīvē dzirdējusi mūziku.

Trīs vienā

Man radās liela interese ar šo svētīgo ģimeni iepazīties vairāk, tādēļ uzdevu kopīgu jautājumu, gan Daigai, gan arī mammai Dacei. Vai viņas arī ir piedzīvojušas savu personisko brīnumu? Izrādījās, ka katrai no ģimenes locekļiem bija kaut kas stāstāms.

Mamma Dace – tika dziedināta no astriohondrozes vienā no dziedināšanas dievkalpojumiem.

Meitai Daigai – bija paredzēta sirds vārstuļu operācija. Bijis grūti sadzīvot ar savu sirdi, tā nepārtraukti streikoja, Daiga bieži nelabi jutās, līdz pat samaņas zaudēšanai. Dievkalpojumos slavēšanas laikā nespējusi ilgi stāvēt kājās. Bet gluži kā mammas gadījumā vienā no dziedināšanas dievkalpojumiem Dievs dziedināja!

Meita Rita – Lielā prieka pārdzīvojuma laikā, nav spējusi par sevi kaut ko stāstīt, tāpēc viņas vietā viņas personisko brīnumu komentēja māsa Daiga: „Tagad māsa no jauna ir aizrāvusies ar Dieva lietām. Rita kristījās 2000.gadā un interese par kristietību drīz vien atsila, viens no iemesliem bija tas, ka nebija neviena, kurš varētu dievkalpojumus tulkot kurlmēmo zīmju valodā. Tagad viņas dzīve ir krasi mainījusies un uzņēmusi gluži pretēju gaitu. Pēc brīnumainās dziedināšanas, Rita bieži lūdz Dievu, lasa Bībeli, uzdod dažādus jautājumus, viņas sirds gavilē pateicībā Tam Kungam un mana sirds līdz ar viņu. Ritas acis mirdz un lūpas atkārto Dieva Vārdu. Es ticu, ka viņas runas defekts pamazām mazināsies.”

Vairāku gadu garumā par Ritu tika lūgts draugu lokā. Bet pēc „Dziedināšanas un prieka dievkalpojuma”, dievkalpojuma beigu daļā, lūgšanas laikā Daiga uz to aizveda arī savu māsu Ritu un notika tas, par ko mediķi teiktu, ka tas nav iespējams.

Pēc notikušā brīnuma Daiga un mamma Dace secinājušas, ka Dievs ir dzīvs un Viņš neprasa atmaksu!

Līdz sirds dziļumiem saviļņota šajā dienā, es rosīgi darbojos Doma laukumā, lai pēc iespējas vairāk dzirdētu, kas notiek gan uz skatuves, gan skatītāju rindās. Par cik šī diena man saistījās ne tikai ar „Ģimenes svētku“ norisēm, bet arī ar kādiem mazāka mēroga svētkiem, man nācās brīžiem nozust no Doma laukuma, te vienā kafejnīcā, te otrā, bet tas netraucēja ar vienu ausi klausīties klātesošo emociju saviļņojumā kafejnīcās un ar otru ausi klausīties tautas sirdspukstos Doma laukumā. Tā skrienot turpu un atpakaļ, pa ceļam satiku daudz aplaimotu un pazīstamu seju, tostarp kādas pazīstamas personas -Vili Folkmani un Juri Grunti, Tukuma draudzes „Dzīvības vārds” pārstāvjus, par kuru brīnumainiem piedzīvojumiem ir nācies dzirdēt „LKR” un lasīt preses izdevumos „Ieva” un „Spektrs”. Pienākot pie kristīgās auditorijas slavenībām pajautāju: „Nu, kā tad šodien, vai nav kāds savs personīgais brīnumiņš jau piedzīvots?” Viņi teica, ka ir! Man, protams, acis plašas kā „divlatnieki” un „iztieptas” ausis, neskatoties uz fantastiskās mūzikas skaņām Doma laukumā, centos uztvert katru puišu stāstīto domu lidojumu, bet rokas aši jau rosījās pa somu meklējot diktofonu.

Dziedināšanas brīnums

Puišu ikdiena ir saistīta ar evaņģelizēšanu un dziedināšanas aizlūgšanām. Dievs puišiem ir devis atziņas vārdu, lai lūdzot izprastu slimnieku dziļākās problēmas.

Doma laukumā, puiši bija satikuši kādu attālu paziņu, viņi dedzīgi devušies pie viņa, lai uzzinātu kā iet pa dzīvi, bet pirmais ko viņš varēja pateikt tas ir to, ka nespējot priecāties līdzi „Ģimenes svētkos” jo izjūtot asas muguras sāpes. Puiši nebija rēķinājušies ar lielo pūli Doma laukumā un kāda varētu būt apkārtējo reakcija, bet turpat mūzikas pavadībā viņi ar roku uzlikšanu aizlūdza par cilvēku. Pēc neilgas lūgšanas vīrs iztaisnojās un priecīgā un satraucošā balsī atzina, ka muguras sāpes ir pārgājušas.

Pēc intervijas sniegšanas mēs apspriedām brīnumu taifūna vilni, kas ir sedzis Floridu, kā arī par brīnumiem fiziskā formā. Apspriežot to, kāds Dievs ir varens, mums garām pagāja, kāds vīrs, kuram manāmi bijis palicis slikti. Viņš nogāja no tautas sāņus, lai atspiestos pie tuvējās mājas sienas. Iestājās klusums un mēs uzreiz sapratām, kas jādara. Sarunu beidzām un puiši devās pie vīra gados, lai piedāvātu aizlūgt par dziedināšanu.

Nākas vien secināt, ka pats Dievs tik ļoti priecājas un atbalsta „Ģimenes svētkus”, ka izpaudās savā Varenajā Godībā dažādās brīnumainās formās.

Lai Dievs, svētī, Latvijas ģimenes!

Pirms intervijas zinu tikai to, ka Pārdaugavā dzīvo Aleksandrs, kurš pirms diviem gadiem brīnumainā veidā dievkalpojumā saņēmis dziedināšanu: pilnīgu brīvību no smaga alkoholisma un aknu cirozes. Tālāk sākas visinteresantākais – iepazīšanās ar šo brīnumu personiski. Tas nozīmē – atkal un atkal ieraudzīt, ka Dievs nenokavē un ir tik ieinteresēts katrā cilvēkā, pat tajos, kam es un jūs nereti bezpalīdzībā paejam garām. Tieši par tādu cilvēku uzzināsiet šoreiz.

Aleksandram ir 37 gadi. Kad jautāju, ko viņš dara ikdienā, atbilde ir diezgan vispārīga: „Strādāju skolā. Daru visu, sākot ar remontstrādnieka un beidzot ar tehniskās daļas vadītāja darbiem.” Tomēr noprotu, ka skolā viņa darbs tiek labi vērtēts un Aleksandrs ir cienīts savā darba vietā.
Taču sākums bija pavisam citādāks. Īsumā to varētu aprakstīt tā: ieguvis juridisko izglītību Policijas Akadēmijā, bet, nespēdams atturēties no alkohola vilinājuma, Aleksandrs pamazām vien palicis bez darba un kļuvis pilnīgi atkarīgs no nāvējošā šķidruma. Tam līdzi nāca arī pārējās nelaimes – vīrietis spēka gados kļuva par bezpajumtnieku ar bezcerīgu diagnozi: aknu ciroze.
Vēlējos noskaidrot, kā cilvēks var nonākt līdz tādam alkoholisma līmenim ar augstāko juridisko izglītību?
Tas bija kārtējais apliecinājums tam, ka neviens diploms, neviens amats, neviena pozīcija cilvēku neglābj!
„Tas bija tas juku laiks, kad tikko izveidojās pašvaldību policija. Iecirknī, kurā es strādāju, mēs to vien darījām, kā gājām konfiscēt šņabi un paši to pa vakariem likvidējām,” stāstīja Aleksandrs..

- Cik ilgā laikā no Policijas Akadēmijas absolventa var nodzīvoties līdz aknu cirozei – 5,6,7 gados?

- Tā stingri sāku dzert diendienā pēdējos 3 gadus, kad paliku bez darba. Kamīnspirtu šķaidīju un ko tik nedzēru. Visu, kas bija lētāks. No rīta naudu nopelnīju un pēcpusdienā gāju tērēt.

Mūsu sarunā piedalījās arī sētniecīte Velta. Smaidīga vasarsvētku draudzes māsa. Tieši Velta izrādījās tas cilvēks, kurš nelaimē nonākušajam puisim deva iespēju nopelnīt kādu kapeiku izdzīvošanai. Aleksandrs Veltai palīdzēja tikt galā ar vienu otru smagāku sētnieces pienākumu. Viņi viens otru arī aizveduši līdz draudzei, un kopīgi kļuvuši par lieciniekiem brīnišķīgajam Dieva darbam. Draudzē Dzīvā Ūdens Avots svētdienās pēc dievkalpojuma varēja saņemt bezmaksas pusdienas. Tā bija Aleksandra iespēja tikt pie ēdiena. Kādā Lieldienu nedēļas nogalē Aleksandrs uzaicināja līdzi uz dievkalpojumu arī izpalīdzīgo skolas sētniecīti.

- Tā mēs aizgājām, – stāsta Velta. Ļoti interesanti likās. Toreiz man pašai sāpēja plecs, visādi ārstēju un nekas nelīdzēja. Tad uz ielas viena sieviete, izrādās, māsa no blakus draudzes, arī sacīja, tu aizej svētdien uz to draudzi Dzīvā Avota Ūdens. Tā es tur vienu svētdienu paklausījos, neko nesapratu, otru svētdienu. Dzirdēju, ka mācītājs saka, ka vajag ūdens kristību. Man vienai bija neērti, tāpēc domāju paķert līdzi Aleksandru, jo viņš man vienmēr nāca palīgā. Tā 2005. gada oktobrī tikām kristīti. Tad brāļi, kas tur bija, jautāja, vai esmu pieņēmusi Svēto Garu? Teicu, nē, es taču nezinu, kā tas ir. Viņi saka, ka jāpieņem Svētais Gars. Aleksandrs ar savu dzeršanu nevarēja atnākt un Svēto Garu pieņemt. Viņš vēl pusgadu pēc tam turpināja visas tās padarīšanas ar alkoholu, un bieži viņu paņēma ar ātrajiem no ielas un aizveda uz Stradiņiem. Tur arī atklāja to aknu cirozi. Reiz otra sētniece man sacīja: „Zini, Aleksandrs izskatās tā kā uz miršanu. Varbūt viņu var kaut kā glābt?” Viņa mums arī tāda, kas tic. Man bija ļoti grūti. Es visu laiku teicu: nu atnāc, un viņš sacīja: jā, jā, atnākšu. Tad es māsām draudzē prasīju, ko man darīt, ka viņš vienmēr solās, bet nekad nevar atnākt. Viņas pamācīja, ka jālūdz Dievam. Tad es sāku lūgt Dievam. Es jau pati biju tikko iesācēja un daudz ko nezināju. Tā pēkšņi man pavērās, ka 26. maijā Ūnijas ielā ir Mācis Jencītis. Es Aleksandram saku, vai tu būtu ar mieru atbraukt pie Jencīša? Biju jau uzzinājusi, ka caur viņu notiek ļoti spēcīgas Dieva dziedināšanas. Aleksandrs piekrita. Tad jau es viņu biju paņēmusi dzīvot pie sevis, savedu daudzmaz kārtībā un mēs aizbraucām. Tur tad viņš saņēma Svēto Garu un arī dziedināšanu reizē.

Aleksandrs pats pievienojas stāstam ar šādiem vārdiem: Pie ārsta negribējās iet. Es jau sapratu, ka nebūs nekāda jēga. Staigāju kā dzīvs mironis. Pats godīgi nezinu, kā iemaldījos draudzē. Esmu tur no 2004. gada, jo svētdienās deva pusdienas, un es šad tad aizgāju.

- Kā tas ir tādā situācijā, vienalga, cik „nomiris” ir cilvēks, viņam ir iekšā izmisums un vēlēšanās dzīvot, vai ne? Vienalga, cik nodzēries…?

- Man bija pašam sava stipra griba atmest, bet bija tāda kompānija, ka nebija iespējams to izdarīt. Beigās, kad jau jutu, ka būs ar mani cauri, domāju, ka jāizmanto pēdējā iespēja, jāpaklausa Veltai un jābrauc. Kaut arī ārsti vairs neko labu nesola, pamēģināšu.

- Ko ārsts sacīja?

- Ka nav ārstējams vairāk, varot mēģināt, bet tas maksāšot dārgi un nekādas garantijas. Pateica, ka esmu alkoholiķis. Tikt vaļā esot praktiski neiespējami.To man teica slimnīcā. Ģimenes ārsts gan apgalvoja pretējo. Tas sacīja, ka var un ka vajag pašam gribēt, tad var atbrīvoties. Arī tāpēc izdomāju, ka vajag pamēģināt un aizbraukt pie Mārča.

- Tad kādā no tām reizēm, kad ārsti tevi uz ielas savāca un aizveda uz slimnīcu, viņi konstatēja aknu cirozi, ja?

- Mani izlaida no slimnīcas un iedeva lapu, ka es esmu alkoholiķis un aknu slimnieks.

- Ko Tev tas nozīmēja?

- Tas nozīmē to, ka tu zini, ka drīz mirsi. Sajūta ir šausmīga, – gribējās aiziet piedzerties un aizmirsties. Zināju, ka būs slikti. Bija tādas nepanesamas sāpes, ne paiet, ne apstāties, ne atgulties. Ne paēst, ne padzerties, arī vemšana.

- Vai paralēli tam visam, kad vien bija iespējams, Tu devies svētdienās uz draudzi ēst zupu?

- Jā.

- Vai zupa bija vienīgais, kas uz draudzi vilka?

- Nu nē, bija iespēja to Bībeli lasīt, ko man mācītājs iedeva. Bet tā paslepus no citiem, kas ņirgājās. Domāju, ka vajag kaut ko izprast. Man bija kaut kāda interese lasīt. Kā filmu skaties, aizraujoši, bet nebija, kam paprasīt.Un tad es gāju uz draudzi un prasīju, ko tas nozīmē, un ko tas nozīmē. Jo no sākuma, kad pirmo reizi lasa, nav sajēgas nekādas. Interese bija, bet sajēgas nekādas. Tikai pamazām sāka veidoties tāda doma, ka Dievs taču ir, ka Viņš palīdz, un es taču eju uz draudzi un tur man to pašu apgalvo. Jāsāk nākt pie prāta un domāt.

- Vai tas notika laikā no 2004. līdz 2006.gadam?

- Jā, jā.

- Lūdzu, pastāsti, kas notika Mārča Jencīša dievkalpojumā?

- Man bija tāds apjukums, pilnīgs apjukums, kaut kas jauns. Reiba galva, tā, ka kājās nevarēju nostāvēt, slikta pašsajūta. Dīdīja mani no vietas uz vietu. Vienubrīd pat gribējās iet projām. Nevarēju nosēdēt. Vairākas reizes gāju ārā, kad bija slikti. Tomēr noturējos, nācu atpakaļ un klausījos.

- Vai dziedināšanu Tu jau dievkalpojumā piedzīvoji?

- Tūlīt tanī vakarā man bija saruna ar Mārci. Mēs kopā sacījām solījumu Dievam. Viņš man pajautāja, ko es pats vēlos, un es teicu, ka es gribu tikt vaļā no alkoholisma. Tad viņš prasīja, vai tu vari to zvērēt nevis man, Mārcim, bet Dievam. Teicu, ka zvērēt nevaru, bet solīt gan varu. Tad viņš teica, tu padomā, ko tu tagad pateici. Ja tu soli, tātad tu noslēdz vienošanos ar Dievu. Es tam piekritu un, slava Dievam, līdz šai dienai – ne grama! Pēc tā dievkalpojuma nakti es pārlaidu šausmīgos murgos. Bija tā, it kā es stātos tiesas priekšā,… No rīta kaut kā dīvaini pamodos un sākās pirmais pretīgums uz alkoholu. Tā tad es arī padomāju, ja man rodas pretīgums, tad jau kaut kas nu ir. Kādu nedēļu nevilka, bet pēc tam sākās trakumi, vilka atkal. Bet es spurojos pretī. Kā Mārcis man teica, kad nāk sliktumi - lasi Bībeli, tā es arī darīju. Tādi bija pirmie trīs mēneši, kad es tā mocījos, vilka, vilka, bet es baigi spurojos. Bet pēc tam tas kā likums kļuva – kā vakars, tā Bībele rokā. Tā visu to vasaru nocīnījos, un tad skolā mani ievēroja un piedāvāja tur darbu. Es no sākuma tā kā negribēju, bet piekritu un līdz šim tur esmu. Tagad man dzīvē viss ir sakārtojies – ir darbs un draudze. Vairāk mani nekas neinteresē. Svētdienās tas ir ļoti liels retums, ja es izlaižu, ja es esmu tiešām ļoti darbā aizņemts.

- Un kas notika ar aknu cirozi?

- Gāju jūlijā pārbaudīties. Daktere teica, ka vajagot pārbaudīties, jo es zālēm negāju pakaļ. Viņai teicu, ka lietoju, lietoju, bet būtībā nelietoju viss. Vienas es tur pirku, lai aknas attīrītos no alkohola, citas nevienas pēc dievkalpojuma vairs nelietoju. Velta tējas vārīja aknām.

- Ko uzzināji no pārbaudes?

- Daktere sāka datorā visu pārbaudīt, izcēla visus papīrus un teica, paga, paga, es te neko vairs nesaprotu. Jautāju viņai, kādā ziņā, labā vai sliktā. Viņa saka, es redzu, ka te nekas nav bijis, viņa vienkārši nesaprata

- Nebija redzams, ka ir bijusi aknu ciroze?

- Jā, vispār nekas par to neliecināja. Viņa teica, ka man tās aknas kā mazam bērnam, bet tā nevarot būt, jo ir taču papīri no uzņemšanas slimnīcā un datorā. Es viņai vienkārši toreiz neteicu, ka esmu bijis dievkalpojumā. Tanī laikā es vispār maz par to runāju ar kādu. Pēc tam mani otro reizi nosūtīja uz pārbaudēm, pēc pusgada. Arī neko neatklāja. Bija arī otra lieta – kaklā caurums, bet arī tas aizaudzis.

- Kas vēl tavā dzīvē noticis pēc šī dievkalpojuma?

- Es sāku stiprāk ticēt uzreiz pēc tam. Kad esmu kādā citā Mārča dievkalpojumā, vienmēr saku, ka man neko citu nevajag, ar veselību viss ir kārtībā, man tikai vajag stiprumu tajā ticībā. Daudziem par Mārci stāstu, daudziem. Ir daudzi, kas netic, bet saku: aizejiet, tad redzēsiet tos brīnumus, kas tur notiek. Aizejiet un tik paklausieties. Es toreiz arī gāju, un diez vai man cerības bija, nu bija, bet maz. Bet, re, kā notika, viss sakārtojās, ne tikai veselībā, bet arī personiskajā dzīvē.