„Jūras laikmeta periodā, negaidītas smilšu vētras rezultātā, kas plosījusies sarkano kalnu rajonā Jutas štatā, pirms 185 miljoniem gadu, pilnīgi iespējams, ka varējusi aprakt dzīvu dinozauru.”- Pie tāda secinājuma marta mēnesī nonākuši paleontologs no Jūtas štata Universitātes (University of Utah) Jozefs Sertiks (Joseph Sertich) un Dr. Marks Lovens (Mark Loewen) no „ Jūtas štata dabas vēstures muzeja” (Utah Museum of Natural History).

Nav skaidrs uz kāda pamata dotais apgalvojums ir veidojies. izklausās tā, ka zinātnieki vēl aizvien ir mākslas filmas „Jūras laikmeta parks” iespaidos un vēl joprojām dzīvo filmas varoņu tēlos.
Tādā gadījumā arī es pievienošu savu hipotēzes izklāstu.
Ņemot vērā, ka par cik ir ievērots, zinātniekiem-evolucionistiem un zinātniekiem-kreocionistiem, parasti ir pretēji viedokļi, turklāt vieni tic, ka cilvēks sākotnēji ir staigājis uz visām četrām, bet otri uzskata, ka cilvēks sākotnēji ir staigājis uz savām divām, bet stabili, tad domāju, ka arī mana gavēņa laika iespaidos pārņemtā pētnieciskā acs, piedos savu šarmu un ar glanci un eleganci, tas viss varētu saplūst kopā vienā harmonijā.

Par ko ir runa?

Jutas štatā augstāk minētie paleontologi atraduši dino zālēdāju, kuru nodēvējuši par -Seitaad ruessi.
Kāpēc tāds nosaukums? Pirmkārt, pa godu Nahao indiāņu leģendai, par briesmoni, kurš ēdis tuksnesī nokļuvušos cilvēkus. Tomēr nevaru nociesties un iestarpināt, ja reiz atrastais dino ir bijis zālēdājs, tad kā viņš pēkšņi kļuvis par gaļēdāju? Bet nu, labi, braucam tālāk. Tātad, otrkārt, dzīvnieks savu vārdu saņēmis pateicoties māksliniekam-pētniekam (Everett Ruess), kurš noslēpumainā kārtā 20 gadu vecumā pazudis apmēram šajā pašā rajonā1934 gadā, kurā tika atrasts mūsu zāles/gaļēdājs. Tas savukārt droši vien vedina uz domu, ka ja nu, pazudušais mākslinieks nonācis dino ķetnās.

Nopietnas lietas

Bet tagad nopietni. Tomēr to garantēt nevaru, bet centīšos, tātad nopietni runājot..
Droši vien zinātnieki leģendu un noslēpumaino nostāstu pārņemti, tā arī aizmirsuši, ka dzīvo realitātē un savas hipotēzes izvirzījuši, pavisam aizmirstot, ka primāri viņi ir zinātnieki, kuri tikai pārnākot mājās no smagā atklājumu darba var atļauties iejusties fantastu lomā, bet kā tur arī būtu ieskatīsimies, kā šis stāsts attīstīsies un kāds tam būs „hapy end” un cerēsim, ka mūsu uzmanības centra objekta izcelsme neizrādīsies pērtiķveidīgā. Bet nu, labi, ja nopietni, tad nopietni.

Seitaad ruessi tika atrasts ar kājām gaisā. Kas pēc zinātnieku-evolucionistu domām, nozīmē, ka dzīvnieks ir apglabāts dzīvs kalnu nogāzes nogruvuma laikā, kas arī izsitis dzīvniekam pamatu zem kājām.
Ja reiz ir tā, kā paleontologi saka, tad no tā izriet, ka kalnu grēda ir nākusi no zemes dzīlēm, nevis no gaisa, jo pamatu no kājām var zaudēt, piemēram, uzkāpjot uz banāna mizas.
Tomēr nav skaidrs, ja uz dzīvnieka uzgāžas pieņemsim, tonna akmeņu vai smilšu, tad kā varējis būt tā, ka dino nav neviena salauzta kaula? Varbūt mūsu varonis Seitaad ruessi tomēr ir pārstāvējis supermena dzimtu?

Bet varbūt varētu pieņemt kādu citu hipotēzi? Tas ir, ka dzīvnieks pamatu zem kājām zaudējis straujās ūdens plūsmas laikā, un iekļauts mutuļojošā ūdens un zemes virsmas dubļu virpulī, kā rezultātā paleontologi to ir atraduši ieskautu mālveida mīkstā masā, kas sacietēja ūdens plūdu izžūšanas laikā. Kā arī viela, kas ir pārņēmusi varoni ar iesauku Seitaad ruessi
nav tik sarkanīgā krāsā, kā Jūtas štata sarkanie kalni (Utah’s Red Rocks)
kas apgāž hipotēzi par sarkano klinšu milzīgo vecumu un tas liecina tikai to, ka sarkanie kalni veidojušies globālo ūdens plūdu laikā.
Jāņem vērā, ka Bībelē dino dzīvošanas laikā nav minēti gigantveidīgi kalni, smilšu vētras un t.t. par tām sāka runāt tikai pēc globālajiem ūdens plūdiem. Ak, jā un vēl kāda maza detaļa zinānieki-evolucionisti nav atraduši atbildi uz jautājumu, kāpēc lielo kalnu rajonā ģeoloģiskais slānis ir daudz lielāks un viengabalaināks, nekā tas ir novērots līdzenumos? Kamēr evolucionisti joprojām meklē atbildi, tikmēr iemetīsim aci Bībelē un tajā teikts: „Un ūdeņi sāka kristies pēc simts piecdesmit dienām, šurpu turpu noskriedami. (ūdens līmenim krītot zemes sastāvs tajā sāka veidot šļudūdeņus, kā rezultātā apstājoties kādā noteiktā leņķī, ūdens līmenim krītot palika vien cietzemes veidojums kā rezultātā piepildot zemi ar milzu kalniem.) Tālāk mēs lasām: Un šķirsts septītā mēneša septiņpadsmitajā dienā nolaidās uz Ararata kalniem. (Tā ir pirmā reize Bībelē minētā rakstvieta par kalniem.) Un turpinām lasīt: notecēja, šurp un turp bēgot, līdz desmitajam mēnesim. Bet desmitā mēneša pirmajā dienā nāca redzamas kalnu virsotnes.( Savukārt tas liecina par to, ka ūdens plūdi ir bijuši globāla mēroga, kas nav saistīts ar mums ierastajiem lokāliem plūdiem.)(1.Moz.8:3)

Datortomogrāfija uzrādīja, ka atrastajam dinozauram pietrūkst tikai viens pirksts un kājas kauls, kas pēc zinātnieku domām liecina par to, ka tas ir miris smilšu kāpas vēja laikā vai arī aprakts dzīvs.
Kāds tur sakars pazudušajam pirkstam un kājas kaulam ar aprakšanu, nav saprotams, bet ja zinātnieki/fantasti ko saka, tad tas noteikti ir patiesība, vai ne?
Dzīvē ar platiem gurniem dzīvnieks bija apveltīts ar metra augstumu, un no 3 līdz 4,5 metriem garumu. Tāds dinozaurs pēc paentalogu domām, varēja svērt no 70 līdz 90 kg, un mācēja iet ar divām vai četrām „ķepām”, no tā izriet, ka pašreiz zinātnieki nav nonākuši pie kopsaucēja uz cik tad ķepām galu galā ir gājis? Bet ja nu izrādās, ka pārvietojoties dino ir izmantojis arī asti, vai tas nozīmētu, ka staigājis šad tad arī uz piecām? Katrā ziņā dino ar iesauku -Seitaad ruessi bija garš kakls un aste.

Zinātnieki nākuši pie slēdziena, ka jaunatklājums, gluži kā viņa gigantiskie radi, Seitaad visticamāk pārtika no augiem. Varbūt tomēr no gaļas, kā teikts indiāņu leģendā? Un neaizmirsīsim arī par variantu – grauzēji…

Un pēdējais štrihs. Bet tomēr tā arī nesapratu, kas zālēdājiem darāms tuksnesī?

„Jo redzi, Es likšu nākt ūdensplūdiem zemes virsū, kas iznīcinās visu radību zem debesīm, kam vien ir dzīvības dvaša: visam, kas zemes virsū, būs nobeigties.”
(1.Mozus 6:17)

Paleontologi atklājuši gigantisku pārakmeņojušos čūsku, kura gājusi bojā momentā, kad mēģinājusi aprīt dinozaura mazuli.

Gujarat (Gujarat) štatā Indijas rietumos, tika veikts unikāls atradums. Divi zinātnieki Džefs Uilsons (Jeff Wilson) un Anna Arbor (Ann Arbor) no Mičiganas Universitātes (University of Michigan) atklājuši sastingušu akmenī traģisku skatu. Milzu čūska grasījusies aprīt dinozaura mazuli, bet nepaspējusi ieturēt maltīti, aizgājusi bojā zem sagruvušās augsnes grēdas un ūdens straumes, kas apglabājusi pašu čūsku, mazuli un vēl neizšķīlušās olas.

Jāpiebilst, ka tur pat netālu iepriekš Indijas tuksnesī ar nosaukumu Tukšais gabals (Empty Quarter ) valsts ziemeļos “Nacionālās Ģegrāfijas” komandas Indijas nodaļas darbinieki uzgājuši arī gigantiska izmēra cilvēka skeletu, kas arheoloģiski pierādījis, ka pirms Ūdens (grēku) plūdiem, cilvēki ir bijuši daudz lielāki augumā nekā patlaban.
Par to liecina Bībele: „Tanīs dienās milži bija zemes virsū, arī pēc tam, kad Dieva dēli bija gājuši pie cilvēku meitām un tās bija dzemdējušas bērnus. Tie bija varoņi, kas bija senlaikos, vīri ar vārdu. (1.Mozus 6:4)

Aizmirstiet, ko esat mācījušies skolā. Izmetiet ārā to, kas jums iestāstīts. Mūsu priekšteču vēsture ir bijusi pilnīgi citāda! Jo mēs izrokam to, kas sen ir aizbērts. Izceļam dienas gaismā to, kas pazudis neziņas un ignorances tumšajos kambaros.
    Saprāta priesteri ir kategoriski – ja kaut ko nevar izskaidrot, tad tas ir jāapšauba. Ko nevar sašķirot katalogos, tas jāatliek malā. Un ko nu nekādi nevar noklusēt, to var ignorēt , ja tas neiederas ierastajā skaidrojumu shēmā.
     Vējš jau sen ir mainījis virzienu. Nepaiet ne gads, kad progresīvi zinātnieki saviem kolēģiem nepasniegtu virkni strīdīgu arheoloģisku ideju. Nepaiet ne gads, kad atjautīgi domātāji neuzdurtos kādam elpu aizraujošam atradumam.
    Taču sabiedrības mehānismi joprojām darbojas. Ekspertu modrās acis vērīgi raugās, lai sabiedrība ieraudzītu tikai to, kas tai ir jāredz.
     Kāpēc? Lai neviens neiedomātos, kas ir patiesība kā arī, lai neviens nesaprastu, ka Bībele ir patiesa.

“Valdemāra Julsrūda muzejā” Akambaro pilsētā eksponētas 4000 gadu vecas dinozauru figūriņas.
2002.gada  28. februārī svinīgi tika atklāts dīvainākais muzejs pasaulē. Tas atrodas Akambaro pilsētā, ziemeļrietumos no Mehiko. Tajā eksponēti 200 seno keramikas objektu. To vidū, kā par brīnumu, ir tieši 50 dinozauru figūriņu.” Valdemāra Julsrūda muzejā” izlikts apskatei tas, kam neviens negrib noticēt, bet ko gan katram vajadzētu zināt. Eksponētās figūriņas neapšaubāmi ir tūkstošiem gadu vecas, tātad tās radušās laikā, kad cilvēki par dinozauriem vēl neko nevarēja zināt. Vai varbūt tomēr?
1944. gadā vācu emigrants, tirgotājs Valdemārs Julstūds kādas izjādes laikā   Akambaro uzdūrās dažiem keramikas fragmentiem, kurus no zemes bija izskalojis lietus. Julsrūdu ieinteresēja šie priekšmeti, tāpēc uzmanīgi pārmeklēja atradumu vietu.
Laikā no 1944. līdz 1952. gadam viņš ar vietējo iedzīvotāju pa-līdzību pilsētas dienvidrietumu daļā izraka aptuveni 33 500 figūriņu. Vācu tirgotājs bija ļoti pārsteigts, kad figūriņas apskatīja vērīgāk. Tur bija gan dažādu rasu cilvēku figūriņas : eiropieši, eskimosi un citi, gan arī briesmoņiem līdzīgi radījumi, kas atgādināja dinozaurus, kā arī dzīvnieki ar milzīgiem nagiem un ilkņiem.

Dažās figūriņās bija attēlots, kā tie uzbrūk cilvēkiem, citās pat  kā tie plosa un aprij cilvēkus.
Par atradumu ieinteresējās arī daži arheologi. Taču, kad viņi ieraudzīja figūriņas paši savām acīm, viņu sejas apmācās. Dinozauru motīvi? Cilvēki jāšus uz dinozauriem? Tas nav iespējams! Visiem taču ir zināms, ka tad, kad mūsu priekšteči sāka apdzīvot Zemi, aizvēsturisko laiku milzeņi jau sen bija izmiruši. Mācītie kungi sapīkuši atteicās no tālākiem pētījumiem.
Taču 1954. gadā figūriņu izpētē iesaistījās profesors Čārls H. Hepguds no Ņūhempšīras universitātes. Hepguds vairākkārt mēģināja atrisināt šo mīklu, jo bija pārliecināts, ka tur slēpjas daudz vairāk, nekā viņam gribēja iestāstīt kolēģi.
1968. gadā profesors kādas no Julsrūda kolekcijas figūras fragmentus, kuros bija ietverts organisks materiāls, kas tajā bija iekļuvis izgatavošanas laikā, nodeva tālāk radioaktīvā oglekļa analīzei „Teledyne” izotopu laboratorijām Vestvudā Ņūdesijā. Tur speciālisti noteica, ka šī materiāla vecums ir 6500 gadu.
Pēc dažiem gadiem par šo pētījumu ieinteresējās žurnāls „Info”. 1973. gadā redakcijas rakstā tika pieminēts vēl viens ar termoluminiscences metodi izdarīts datējums, kuru veicis Pensilvānijas universitātes Arheoloģijas lietišķo zinātņu centra muzejs.

Rezultāts – atrastie priekšmeti radušies laikā no 2400.g. līdz 2700.g.p.m.ē. Muzeja direktors Frēlihs Reinijs stāsta: „Mēs bijām tik pārsteigti par šo priekšmetu ārkārtīgi lielo vecumu, ka mūsu līdzstrādnieks Marks Hans katram no četriem izanalizētajiem paraugiem izdarīja 18 mērījumus. Visā visumā mūsu laboratorija apstiprina šos datējumus neatkarīgi no tā, kādā veidā mūsu rezultāti varētu ietekmēt arheoloģiskos datējumus Meksikā.”
Par Akambaro figūriņu autentiskumu ir pārliecināts arī Dons H. Tīrnejs. Viņš pierunāja trīs pārstāvjus no Ohaio Valsts universitātes Dr. D. O. Everhārtu, Dr. Ērlu R. Keiliju un Dr. Ernestu G. Īlersu izdarīt analīzi tiem keramikas paraugiem, kurus Tīrnejs nodeva viņu rīcībā. Jāpiebilst, ka par šo keramikas fragmentu
Izcelsmi viņi neko nezināja.  Viņi secināja, ka šie objekti nav viltojumi, tas ir, ka tie nav jaunāko laiku darinājumi. „Taču raksturīgi, ka, tiklīdz es šiem trim kungiem paskaidroju, ka tie ir Julsrūda objekti, nesaņēmu no viņiem vairs nekādas ziņas,” dusmojas Tīrnejs.
Kāds cits ekspertīzes slēdziens, kuru izstrādāja „Geochrome” laboratorijās: „Noslēguma ziņojums sagatavots 1995. gada 14. septembrī. Arī tajā apstiprināts Julsrūda figūriņu autentiskums. Zinātnieki viena izpētītā materiālu parauga vecumu lēš uz 4000 gadiem.”

1999. gadā notikumos iesaistījās vēl kāds cilvēks - Dons Patons, pēc profesijas ģeologs. Būdams ticīgs kristietis, viņš jau sen apšauba, ka evolūcija notikusi tā, kā tas mums tiek mācīts kopš Čārlza Darvina laikiem. Tāpēc viņš kopā ar savu domubiedru Denisu Sviftu devās uz Akambaro, lai pats gūtu priekštatu par atrastajām figūriņām. Viņiem tika atļauts ieskatīties slēgtajā noliktavas telpā. Policijas uzraudzībā viņi apskatīja simtiem figūriņu.
Tika konstatēts fakts, ka noliktavas telpās atrodas vairs tikai 6000 figūriņu no sākotnēji aptuveni 30 000 figūriņu. Presē tas izraisīja plašu skandālu…
Kopš 2002. gada februāra, atradumi apskatei ir pieejami „Valdemāra Julsrūda muzejā”, Akambaro pilsētā.