Leonards Inkins, biedrības “Latvietis”  vadītājs; Dokumentālās filmas „Būt latvietim”  autors; Grāmatas “Neizmantoto iespēju laiks” 3 daļās autors.

Ko nozīmē «objektīvs»? (Runa nav par video vai foto kameras piederumu). Ko nozīmē – būt objektīvam?

Vai es, šobrīd, rakstot šīs rindiņas, esmu objektīvs? Vai jūs, kas to lasāt šobrīd spējat būt objektīvi, pret mani, pret citiem? Kā to pārbaudīt, kā to izmērīt un kā par to pārliecināties?

Realitāte. Kas ir «realitāte»? Vai tas ir sinonīms vārdam «objektīvs»? Varbūt šis virsraksts pārnestā līdzībā nozīmē – balti balts, melni melns, patiesi patiess vai aplami aplams?

Skaidrojošā vārdnīca saka, ka «objektīvs» ir tas, kas eksistē neatkarīgi no cilvēka apziņas un atrodas ārpus tās. Tas ir kaut kas tāds, kura uzskati, rīcība, runa atbilst īstenībai, tāds, kura uzskatos nav subjektīvas attieksmes, aizspriedumu, tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.

Bet reāls un realitāte ir tas, kas eksistē īstenībā; tas, kas nav izdomāts, ir patiess un īstens.

Melnie

Lielākā daļa cilvēku nesaprot, kā darbojas daudzi mehānismi, nesaprot, kas notiek datora dzīlēs un nezina, kas «lācītim vēderā».

Un tomēr, nezinot un nesaprotot, kaut kā pamanās dzīvot, izdzīvot un bieži pat labi dzīvot.

Ir bezgala daudz tādu, kuriem ir autotransporta vadītāja apliecība un, kuri drīkst vadīt automašīnu, bet kuri tā īsti nezina, kas atrodas zem motora pārsega un kā tas darbojas. Vai tur kādi melnie griež pedāļus vai darbojas kādi citi principi, bet viņi ir diezgan labi iemanījušies grozīt stūri, spiest pedāļus un pārslēgt dažādus slēdžus.

Viņi ir iemanījušies diezgan veikli nokļūt no punkta «A» uz punktu «B». Cilvēks dzīves laikā ir spiest iemācīties nokļūt no punkta «A» uz punktu «B» īsti neapzinoties un nesaprotot, kā tas patiesībā notiek.

Nokļuvis punktā «B» viņš bieži atskārst un ir spiests atzīt, ka ir raustījis ne tos «kloķus», ne uz to pusi griezis stūri un, ne tos slēdžus slēdzis. Un vispār, šurp varēja nokļūt ātrāk, taisnāk, veiklāk vai arī braukt ar lielāku līkumu.

Arī tad, viņš būtu nokļuvis tajā pašā punktā «B», tikai vēlāk. Kamēr būtu līkumojis, paspētu izdomāt daudz domu, izvērtēt daudz rīcību un izdarīt vairāk secinājumu.

Varbūt ar mazāku piepūli, ar mazāku stūres grozīšanu. Varbūt izrādītos, ka apvedceļš ir bijis garāks, bet vieglāk pārvarams.

Runā, ka gudri pāri kalnam nerāpjas, gudrs šķēršļus apiet, bet muļķis tos pārvar. To vai mēs esam rīkojušies gudri, vai muļķīgi, vai esam bijuši gudri, vai muļķi patiesi saprotam tikai tad, kad esam punktā «B» un atpakaļceļa vairs nav. Arī atkārtot šo braucienu nav iespējams. Tautā saka, ka izlietu ūdeni nesasmelsi un divas reizes vienā un tajā pašā upē neieiesi.

Haoss

Mēs nesaprotam, kā ir iekārtota dzīve, no kā ir atkarīgs, kā mēs dzīvojam. Kā tiek pieņemti likumi, kādās dzīlēs viņi dzimst un kā interesēs viņi tiek ieviesti.

Mums galvās ir radīts milzīgs haoss un par šo haosu rūpējas plašsaziņas līdzekļi, kuri mūs muļķo. Mūs nepārtraukti informē par it kā gudru cilvēku viedokļiem un baro ar to izklāstiem. Tas nevis veicina mūsu izpratni, bet samudžina un nevajadzīgi sarežģī.

Kas un kāpēc mūsu dzīvi reglamentējošus dokumentus un apstākļus rada, pieņem, virza un uztur?

Lielākā daļa latviešu ir pārliecināti, ka pasaule ir iekārtota šādi – cilvēkiem ir kāds pasaules skatījums, kādi politiskie uzskati, kāda pārliecība par to, kā būtu jābūt un, lai viņi varētu mainīt pastāvošo kārtību tie dibina politiskās partijas, vai iesaistās jau esošās partijās un sabiedriskās organizācijās un ar varas atļautajiem mehānismiem cenšas situāciju mainīt.

Tas nozīmē, ka, ja cilvēki uzskata, ka kāds nodoklis ir pārāk liels vai pārāk mazs vai ir nevajadzīgs, tad viņi caur šīm demokrātiskajām institūcijām virza savu iniciatīvu. Šo iniciatīvu vērtē, amatpersonas, kuras ir izkopušas daiļrunības spējas. Viņi prot daiļrunīgi nogremdēt jeb ko un tikpat daiļrunīgi prot popularizēt.

Viņiem palīdz plašsaziņas līdzekļi, kas ir speciāli mācījušies daiļrunību. Jo, kas šodien ir žurnālists? Tas ir cilvēks, kurš lasītājam un klausītājam, arī skatītājam pasniedz kādu konkrētu informāciju tā, lai uzrunātais reaģētu tā, kā viņiem nepieciešams. Šim nolūkam nav noteikti jāizmanto informācija, tam labi noder arī dezinformācija.

Tie, kuri no tā saucamās patriotiskās nometnes, ir pietuvinājušies varai vai kļuvuši par varu iziet dabiskus izaugsmes un attīstības posmus.

Egregors

Cilvēki nepiedzimst nedz labi, nedz ļauni. Tie piedzimst ar dažādiem bojājumiem, bet nav nedz labi, nedz slikti. Maldīgs ir uzskats, ka cilvēks dzīves laikā kļūst labs vai slikts. Nē! Cilvēks līdz nāvei (punktam «B») ir tāds pats, kā piedzima. Noveco un mirst ķermenis, bet mainās tikai dvēseles stāvoklis. Cilvēks mēdz rīkoties nelietīgi un cēli, bet tas nenozīmē, ka cilvēks, kurš reiz rīkojies cēli, ir cēls un tas, kurš rīkojies nelietīgi, ir nelietis. Tas nozīmē tikai to, ka ir bijusi cēla vai nelietīga rīcība, kas ietekmē cilvēka dvēseles stāvokli. Nosodāma vai cienījama rīcība, bet ne pats cilvēks.

Lai būtu saprotamāk par to, kuram egregoram, kurā brīdī pieslēdzamies ir plaši aprakstīts Aleksandra Baloža «Komozofijā». Kristiešiem saprotamāk ir, ja skaidro ar eņģeļu un dēmonu darbību. Kurā brīdī, kuram no tiem klausa cilvēks, ar to viņš arī sadarbojas.

Cilvēks tikai izlemj, ar ko «sadarboties» un kuram klausīt. Rīkojas eņģeļi un dēmoni. Cilvēks tajā brīdi ir tikai instruments.

Esmu lasījis daudzu svēto dzīvesstāstus, un visi viņi ir rīkojušies slikti. Visi! Kāpēc tad baznīca tos ir iecēlusi svēto kārtā? Tāpēc, ka viņi savu slikto rīcību ir patiesi nožēlojuši un turpmāk tā vairs nav darījuši. Grēks tiek piedots tikai tad, kad to patiesi nožēlo un tā vairs nedara.

Nav neviena cilvēka, kurš rīkotos tikai pareizi un labi. Starpība ir tikai tajā, vai spējam savu rīcību izvērtēt, nožēlot un tā vairs nedarīt.

«Atrauties»

Dzīves laikā spējam attīstīt un izkopt dažādas prasmes, pilnveidot iemaņas, bet paši, bez augstāka spēka palīdzības, kļūt labāki nespējam. Sliktāki gan.

Dieva likumus mēdzam saukt par fizikas likumiem. No tiem izriet, ka, lai celtos uz augšu ir nepieciešama piepūle, lai kristu zemāk, ir jāļauj darboties gravitācijas likumam jeb vienkāršāk runājot – elles pievilkšanās spēkam.

Mūsu rīcība galvenokārt ir atkarīga no vides un sabiedrības, kurā atrodamies. Arī smēķēšana ir nevis smēķa izcilās garšas rezultāts, bet gribas būt tādam, kā citi.

Mēs baidāmies atrauties no kolektīva, jo tad kolektīvs «atraus» mūs. Tikai tāpēc piekrītam uzpīpēt un pirmo cigareti parasti nepērkam paši. Mūs pacienā tie, no kuriem nevēlamies «atrauties».

Cilvēks nokļuvis vietā, kur ir mīnus desmit, mēģinās apģērbties siltāk, centīsies šo apģērbu iegūt, bet ja nebūs citas izvēles viņš pastums kādu malā, atņems kādam un apģērbsies.

Mēdz būt arī tā, ka cita izvēle ir, bet vieglāk ir atņemt, ja pietiek spēka to izdarīt. Vienmēr ir iespēja atrast kādu, kurš nespēs pretoties. Kurš būs fiziski vājāks, kurš būs neapķērīgāks, lētticīgāks, kurš būs slims.

Nav nedz labu, nedz sliktu cilvēku, bet visi cilvēki mēdz rīkoties gan labi, gan slikti. Tad, kad rīkojamies it kā labi, vai tas arī citiem ir labi?

Viss atkarīgs no tā, ar kādu nolūku un no kurienes uz cilvēka paveikto lūkojamies.

Karā cilvēks cilvēku nogalina. Un tas ir slikti, bet mēs saprotam, ka, ja aizstāvēšanās vai atbrīvošanās nolūkā nenogalināsim, tad rezultāts būs slikts, kaut mūsu darbības nebūs bijušas sliktas.

Iniciatīvas

Tad, kad cilvēks, ar nolūku uzlabot savu vai līdzcilvēku dzīvi vai dzīves apstākļus, ir iesaistījies kādā organizācijā, viņš savas iniciatīvas virza pa šim nolūkam paredzētiem un varas atļautiem gaiteņiem. Iniciatīvas nonāk lēmēju rokās, bet viņš nelemj uzņemoties atbildību.

Jo augstāk iesi pa varas kāpnēm, jo vairāk ir to apstākļu, ar kuriem jārēķinās. Jo vairāk ir varas, jo uzmanīgāk jārīkojas. Jo vairāk ir rīcību ierobežojošu apstākļu. Jo vairāk tev ir varas, jo vairāk ir, jāuzmanās šo varu zaudēt. Tas noved pie tā, ka varnesis cenšas nepieņemt tādus lēmumus, nerīkoties tā, lai apdraudētu iegūto varu. Līdz ar to aizvien mazsvarīgāki kļūst paša uzskati un pārliecība. Noteicošais ir sasniegtā sabiedriskā stāvokļa saglabāšana. Tas kļūst par amatpersonas rīcību noteicošo.

Tāpēc tie, kuri labi ideju pārņemti, ar savām iniciatīvām kļuvuši populāri, nokļūstot varai pietuvināto statusā bieži, pašiem nemanot, sāk domāt un rīkoties nevis tā, kā labāk sasniegt paša iecerētos mērķus, bet, kā nepazaudēt iegūto sabiedrisko stāvokli.

Ko, es ar šo gribu pateikt? Es vēlos uzsvērt, ka visu, ko cilvēce ir sasniegusi, visus uzlabojumus, pilnveidojumus cilvēks izdara tajā posmā, kad viņš vēl ir ideju pārņemts un nav pietuvināts varai.

Šādi cilvēki piespiež pie varas esošos, tos, kuri jeb kuriem līdzekļiem cenšas saglabāt savu sabiedrisko stāvokli darīt to, ko viņi brīvprātīgi nedarītu.

Svētie muļķi

Tas notiek apbrīnojami un negaidīti. Tie, kuriem izdodas varu piespiest, rīkoties parasti neizceļas ar augstām izglītībām un dziļu izpratni par sabiedrības uzbūvi. Un tomēr viņiem izdodas.

Mazais cinītis to lielo vezumu gāž tikai tad, ja ir īstajā vietā un īstajā laikā. Ja vezums pabrauc garām cinītim kaut desmit centimetru attālumā, tas neapgāžas.

Sabiedrībā vienmēr ir cilvēki, kuri kaut ko grib pilnveidot, uzlabot un mainīt. Vienmēr ir tādi, kuriem ir taisnības izjūta. Dažādos laikos viņu mēdz būt vairāk un mazāk. Viņi mēdz būt pamanāmāki, pasīvāki un aktīvāki. Bet viņi vienmēr ir. Visās valstīs, visās sabiedrībās un visos gadsimtos tā ir bijis.

Tad, kad pareizā kombinācijā nostājas zvaigznāji, kad šo cilvēku nolūkiem un iecerēm ir labvēlīgi apstākļi, tad vara ir spiesta tos uzklausīt un kāda no šīm iniciatīvām pilnībā vai daļēji tiek īstenota. Tas ir, ko mēdzam dēvēt par cilvēces progresu, attīstību un izaugsmi.

Baznīcā tādus cilvēkus sauc par svētiem muļķiem. Kaut svētie, bet tomēr muļķi, jo tikai viņi, iespējams, ka tikai viņi, spēj ziedoties un patiesi kalpot. Visu, ko cilvēce ir sasniegusi, ir, panākuši šie jocīgie, bet vara vienmēr ir bijusi savtīga, vienaldzīga un pat ļauna.

Jēzus Kristus teica: piemēru esmu jums devis. Izrādās, ka viņa, piemēram, seko tikai muļķi, jo gurdiem nepiemīt rīkoties muļķīgi. Gudrie cenšas rīkoties saprātīgi.

Tātad kristietība ir muļķu reliģija, jo gudrie dzīvo pēc citiem principiem un tiem ir citas vērtības. Tā ir reliģija, kuru gudram nesaprast, bet muļķim ticēt.

Nenotiek tā, ka kāds labs cilvēks, kuru ievēlam, pieņem tautai un valstij labus likumus. Nē! Šo ievēlēto labo cilvēku tā rīkoties piespiež tie jocīgie, kuriem bieži, arī es, sakām: «tu nesaproti, kā ir iekārtota pasaule. Ministram ir nospļauties par tavām iniciatīvām. Viņam rūp tikai tas, cik rēķinā ir naudas. Tu vari savas labās idejas sludināt, cik vēlies, bet, ja tās apdraud ministra labklājību, tad viņš tās neīstenos, kaut tās lieliski izprot un atzīst par derīgām.

Vienīgais, kas viņam rūp, ir saglabāt amatu un izaugsme pa karjeras kāpnēm. Par spīti šim apgalvojumam gadās tā, ka tie svētie muļķīši darot, gudro cilvēku prāt, bezjēdzīgās un bezcerīgās lietas, tomēr savu panāk.

Mersedesi

Padomju Savienība bija iecerējusi pārbūvi, jo, cik ilgi var braukt ar Volgu. Kompartijas vadības rīkojuma rezultātā čekas dzīlēs tapa plāns, kā Padomju Savienību pārbūvēt, kā pārsēsties no Volgām Mersedesos nezaudējot varu.

Čeka izdomāja, bet neparedzēti daudz uzradās muļķīšu, neprognozējamu un nepakļāvīgu cilvēku, kuri bija pārņemti ar brīvības un neatkarības idejām. Varai nekas cits neatlika, kā piekāpties, kā nedaudz izpatikt tiem jocīgajiem un rezultātā mēs ieguvām to, ko ieguvām.

Mēs neatjaunojām 1918. gada 18. Novembra Latviju, bet šī vairs nav arī Latvijas PSR. Cik tuvu jaunais veidojums ir 18. Novembra Latvijai ir atkarīgs no trim būtību nosakošiem apstākļiem –

no svēto muļķīšu daudzuma,

no to, kuri vēlējās pārsēsties Mersedesos saglabājot varu ietekmes un spējām,

kā arī no «zvaigznāju stāvokļa», jeb Dieva gribas, kuru tūkstošiem gadu cilvēks cenšas izprast un skaidrot atbilstoši savām prāta spējām.

Tāpēc, būsim pateicīgi tiem jocīgajiem, tiem svētajiem muļķīšiem, kuri stāv bezjēdzīgos piketos, kuri, gudro prāt, veic citas bezjēdzīgas darbības, kuri izvirza nereālas idejas, kuri raksta dokumentus, aicinājumus un lūgumus un iesniedz tiem, kuri labākajā gadījumā par viņiem pasmiesies. Ir teikts, ka arī aklai vistai kāds grauds gadās, ja neatlaidīgi knābā.

Intervē Marlēna PIRVICA Nacionalaapvieniba.lv 

Jānis Grasbergs ir Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs, kas ir otra augstākā politiskā amatpersona ministrijā. Tāpat kā Zemkopības ministrs K. Gerhards no Nacionālās Apvienības arī parlamentārais sekretārs ir tiesīgs aizstāvēt ministrijas pozīciju Saeimas tribīnē. Jānis Grasbergs ir guvis politisko pieredzi kā Kocēnu novada domes deputāts. Ar Zemkopības ministriju J. Grasbergs ir saistīts jau kopš studiju laikiem, kad bija Jauno Zemnieku kluba valdes loceklis.  Jānis Grasbergs ir pazīstams ar ģimenes zemnieku saimniecību Zilūži, kurā līdz iestāšanās valsts amatā bija tās vadītājs. Viņa vadītajā saimniecībā ir 400 liellopu, tostarp 200 slaucamu govju, un tiek apstrādāti 800 hektāru zemes. Izveidots savs piena pārstrādes cehs un tirdzniecības autoveikalu tīkls, pārdod pienu, biezpienu, krējumu, kā arī jogurtu un saldējumu. Tagad saimniecību veiksmīgi vada Jāņa brālis Valts Grasbergs.

Marlēna Pirvica: 2016.gadā Jūs saņēmāt Zemkopības Ministrijas piešķirto balvu konkursā „Sējējs” par labāko ieguldījumu Latvijas lauku attīstībā. Ar ko Jūs izcēlāties un ko tieši ZM augsti novērtēja Jūsu darbībā?

Jānis Grasbergs: Vispirms jāieskatās vēsturiskos notikumos. Saimniekot Valmieras pusē – Kocēnu novada Bērzaines pagasta Zilūžos – Grasbergu ģimene sākusi 1992. gadā, mans tēvs Andris oficiāli saimniecību reģistrējis 1993. gadā ar divām govīm un 7 ha zemes, bet es viņu pārņēmu 2009. gadā. Soli pa solim saimniecība turpināja attīstīties un pieaugt. Es domāju, ka konkursa laikā vērā tika ņemts galvenais faktors – ieguldītais darbs un izaugsme. Ieguldītais darbs vainagojās galvenokārt pateicoties zināšanām un ģimenes kopdarbam. Studējot lauksaimniecības zinātni, tajā ietilpa arī piena pārstrādes kurss, kas man praktiski noderēja saimniecības attīstīšanā.

Mūsu saimniecība raksturojas ar to, ka 2014-2015. gadā mēs sākām piena pārstrādes ceha veidošanu, tādējādi varējām nodrošināt pilnā cikla ražošanu. No iegūtā piena ražojam pienu, biezpienu, krējumu, kefīru, sviestu, jogurtu, kuram tiek pievienots ievārījums. Būtiski, ka tika iegādāta arī saldējuma ražošanas līnija un sortimentu papildināja arī saldējums.

Svarīgi piebilst, ka mūsu saimniecība raksturojas arī ar to, ka mūsu ražojums nesatur konservantus un stabilizatorus.

Papildus, mūsu ražošanā tiek izmantotas senās latviešu pavārgrāmatas. Iedvesmas un receptes Grasbergu zīmola saldējumam, tāpat kā sviestam, krējumam un biezpienam, smeltas 40. gados jeb ulmaņlaikos rakstītajās grāmatās. Izšķirties par labu senajām metodēm nolemts, jo tolaik vēl nebija pārtikas stabilizatoru, tādējādi bija arī svarīgi panākt un saglabāt īstu latvisku garšu. Tāpēc mūsu garantija skan nosaukumā: „Grasbergu dabīgie piena produkti.”

M.P: Par Grasbergu saldējumu liela interese ir dabīgo lietu veikaliņiem. Vai esat domājis produktam, iegūt Bioloģiskās lauksamniecības statusu uzspiežot „Latvijas ekoprodukts” zīmolu?

Jānis Grasbergs: Mēs esam nopietni domājuši par bioloģiskās lauksaimniecības sertifikāta iegūšanu, īpaši eksporta nolūkos, (ES Bioloģiskās lauksaimniecības zīmols) produkcijas piedāvājumā Skandināvijas tirgum, turklāt novērojot, ka Bioloģiskās lauksaimniecības produktu tirgus kļūst aizvien aktīvāks.

Domāju, ka Skandināvijas tirgus apgūšana varētu būt viens no Latvijas veiksmes stāsta veidošanas platformām.

Mums jāpatur prātā, ka lauksaimniecība Latvijā ir ar zemu pievienoto vērtību. Produktam ir jāpiešķir pēc iespējas lielāka vērtība, lai nodrošinātu konkurētspēju tirgū.

M.P: Ko nozīmē produkta pārstrādāšana pievienojot vērtību?

Jānis Grasbergs: No govs mēs iegūstam pienu, bet gribam ēst saldējumu, tad šajā procesā starp govi un saldējumu ir pārstrāde, tādējādi mēs pārstrādājam pienu sviestā, sierā, saldējumā un tad mēs iegūstam produktu, kuru varam eksportēt. Rezultātā mēs sniedzam pienesumu Latvijai, uzturot darbavietas lauksaimniecībā, darbinieki, kuri strādā cehā un dzīvo netālu, tiek nodrošināti ar darbu, lauku rajons kļūst apdzīvots un tā arī rodas pievienotā vērtība.

M.P: Piena nozare Latvijā 2013. gadā piedzīvoja dziļu krīzi, kuru ietekmēja ne tikai Krievijas embargo, bet arī sliktā situācija pasaules tirgū, kādā veidā Jūs saglabājāt saimniecību un pārvarējāt piena krīzi?

Jānis Grasbergs: Patiesībā piena nozares krīzes sekas jūtamas vēl šodien. Liels nopelns ir ģimenes kopdarbam. Mēs nolēmām, ka piensaimniecībai pievienosim graudsaimniecības nozari, līdz ar to saimniecība kļuva stabilāka. Starp citu 2013. gadā notiekošais mūs arī stimulēja veidot pārstrādes cehu. 2013.gads bija sevišķi grūts daudziem piensaimniekiem, kuri 90% no produktu tirdzniecības bija orientējuši uz Krievijas tirgu.

M.P: Vai sūdzība ir pamatota, jo labu laiku atpakaļ lauksaimnieki oficiāli tika brīdināti saistībā ar Krieviju un pārejas posms tika dots, kā arī tika sniegts valsts finansiāls atbalsts, lai piensaimnieki savlaicīgi varētu produkciju no Krievijas novirzīt uz Eiropu.

Jānis Grasbergs: Jā! Taču jāņem vērā, ka piena lauksaimniecība nav tik viegli manevrējama. Turklāt piens ir derīgs 48 stundas. Tāpēc piens 48 stundu laikā ir jāpārstrādā, kādā no produktiem. Krasi pārorientēt ražošanu un esošajiem produktiem atrast jaunu tirgu nav tik ātri izpildāms uzdevums. Nepieciešams laiks.

M.P: Vai tāpēc Latvijas pienu veda uz Lietuvu, tur to pārstrādāja pulverī, un tad pulvera veidā veda atpakaļ? Starp citu esmu dzirdējusi, ka Latvijas pircējiem tāda ideja ieviesa neuzticību, jo uzskatīja, ka, ja pienu pārstrādā pulverī, tad zaudē kvalitāti un pulverī tiek pievienoti konservanti.

Jānis Grasbergs: Tā tas gluži nenotiek, patiesībā piena pārstrāde pulverī notiek, lai nodrošinātu transportēšanu eksportam uz tālākām valstīm. Tādējādi no piena tiek iztveicēts šķidrums un paliek „baltais pulveris”- taukvielas, olbaltumvielas un laktoze, līdz ar to sausā veidā to var viegli transportēt. Lietuvas pārstrādātāji spēja pieņemt pārpalikušo pienu un tas bija neliels situācijas glābējs, jo iepirkuma cena tik un tā bija zema. Tagad situācija ir stabilizējusies un savs tirgus pienam ir atrasts. Tāpēc piena cena Latvijā ir stabila.

M.P: Tiek vēstīts, ka Latvijas lauksaimniecība mirst, lauki iztukšojas, un, ka mazās saimniecības uz lielo lauksaimniecību fona nespēj izdzīvot..

Jānis Grasbergs: Ne vienmēr lauksaimniecībai varam palīdzēt tikai ar subsīdijām. Daudz labāk, ja saimniecība spēj pati nodrošināt pamatdarbību ar saražoto un ir pašpietiekama kā arī mazina atkarību no tiešmaksājumiem.

Mums jādomā kā veicināt efektivitāti saimniecībās, neatkarīgi no izmēra. Domāju, ka lauksaimniekiem viens no risinājumiem ir iestāšanās kooperācijā.

Jo nav cita veida, kā mēs varam konsolidēt izejvielas ražotājiem un piedāvāt pārstrādātājam lielu apjomu, jo katra saimniecība, kas saražo 100-200 kg piena, pret pārstrādātāju, kuram dienā nepieciešami 500-1000 tonnām piena, tad saprotams, ka spēka samēri nav vienādi. Tādēļ zemniekiem ir jāsanāk kopā un jāveido kooperatīvi. Vēl viens svarīgs faktors ir produkts ko ražojam, mums noteikti jāievieš risinājumi kā saimniecībām pārorientēties uz rentablākām audzēmajām kultūrām.

M.P: Neticami, piensaimniecība Latvijā pastāv ne vakar, ne aizvakar, kas tad līdz šim ir darīts?

Jānis Grasbergs: Lielākā problēma ir neuzticēšanās, jo latvieši paaudzēs daudz, ko ir pārdzīvojuši, kā arī dažādas varas maiņas un naudas devalvāciju, tāpēc grūti uzticēties. Piemēram, Rietumvalstīs šādas kooperācijas pastāv 200 gadus un tradīcija ir ar dziļām saknēm, taču Latvijā mēs varam rēķināties ar esošajiem 30 gadiem. Taču satiekoties ar ārvalstīs pastāvošo kooperāciju vadītājiem, viņi atzīst, ka mēs pa šiem 30 gadiem esam strauji auguši. Saprotams, ka spēcīgas kooperācijas izveidošana nav vienā dienā izveidojamas. Tas ir mērķtiecīgs darbs, kas notiek. Personīgi es esmu darbojies divos kooperatīvos. Tāpēc varu apliecināt, ka tas ir labs balsts pārvarot grūtos brīžus, palīdzot stabilizēties. Jāatzīst, ka 2013.gada piena krīzi mūsu saimniecībai palīdzēja pārdzīvot arī kooperatīvs „Vaks” ar finansiālu aizdevumu un ar graudiem varējām norēķināties. Tāpēc kooperatīvu svarīgums ir saskatāms citur pasaulē, jo lauksaimniecības organizācijas viena otru atbalsta ar padomu un praktisku palīdzību, tostarp šādām kooperācijām piemīt arī finansiālā vara, tām var piederēt pat vietējās bankas, tirdzniecības objekti un daudz kas cits.

Mums Latvijā vispirms jāpārvar neuzticēšanās barjera.

M.P: Bet vai tad kooperatīvi primāri nav ieinteresētas savākt pēc iespējas vairāk, lai pārdotu pēc iespējas vairāk, jo šmaukšanās un zemnieka pievilšana, maksātu ar daudz ko vairāk, tā taču ir klienta un līdz ar to apjoma zaudēšana.

Jānis Grasbergs: kooperatīvi nav ieinteresēti apzinātā šmaukšanā. Bet tirgus ir diezgan nestabils un var bankrotēt arī kooperatīvs.

M.P: Kādā veidā kooperatīvs var bankrotēt, tas ir domāts tā, ja saimnieks neatved pienu. Bet saimnieks taču pats ir ieinteresēts atvest un pārdot.

Jānis Grasbergs: Piena cenu nosaka brīvais tirgus Eiropas Savienībā, piemēram, pēkšņi iepirkuma cena krīt. Un šādos krīzes brīžos uzrodas spekulanti un kārdina zemniekus, piedāvājot augstāku cenu. Arī tādā veidā kooperatīva sistēma tiek grauta, jo zemnieks izņem sakrāto naudu no kooperatīva, cenšas to uzkrāt pats, vai uzķeras uz spekulantu solījumiem un ieguldās tajos.

M.P: Tagad skaidrs, uzķerties uz āķa ir vienkārši, jo trūkst pieredzes, sevišķi apstākļos, ka Latvijā šāda veida savstarpējā sadarbība nav pastāvējusi stabilu laiku un nav nostiprinājusies. Jūsu devīze ir „Dievs, ģimene un darbs.” Kāpēc tieši šādā secībā un ko Jums nozīmē vārds Dievs?

Jānis Grasbergs: „Dievs, ģimene un darbs.” Ir manas pamatvērtības, kurām sekoju. Pirmā pamatvērtība ir Trīsvienība: Dievs Tēvs, Dievs dēls un Svētais Gars. Un galvenā vērtība ir Viņa atstātais mantojums cilvēcei Bībele.

Dievs ir pamatvērtība, pie kuras varu vienmēr tverties un mācīties. Bībelē ir aprakstīts sākot no pasaules iesākuma, visas pasaules gaitas, kā arī cilvēces nākotne. Ja seko Bībeles norādījumiem, tad dzīves gaita ir pareiza. Un Tev ir dots augstākais apsolījums-mūžīgā dzīvība. Un Dievs ir tas, kuram sekot, līdzināties. Un, ja dievbijīgu dzīvi dzīvo, tad visam arī vajadzētu labi izdoties.

M.P: Vai Jūs saskatāt atšķirības starp to, kāda dzīve ir bijusi iepriekš un kāda kļuvusi, dzīvojot dievbijīgu dzīvi?

Jānis Grasbergs: Jā! Ļoti būtiski. Kā jau katrs cilvēks mēs dzīvē meklējam dzīves jēgu. Un rodas apjausma, ka kaut kam ir jābūt augstākam, nekā mēs paši. Es esmu izaicinājuma cilvēks, tāpēc dzīves jēgu meklēju pamatīgi. Bībelē teikts: „Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un, kas klauvē, tam atvērs.” (Lūk. 11:10) Tādā veidā durvis tika atvērtas. Studējot 6 gadus lauksaimniecības zinātni es saskāros ar to, ka, piemēram, iedziļinoties biomehānikas, biotehnoloģijas un mikrobioloģijas procesos es pamanīju, ka pastāv jautājumi, uz kuriem nebija atbildes un izskaidrot līdz galam to, kāpēc mehānisms darbojās tieši šādi, nevar. Un tad saproti, ka ir lietas, kuras nav atkarīgas no cilvēka, bet no kāda augstāk eksistējoša spēka un tas ir Dievs Tēvs, uz kura tu vari paļauties un stiprināties. Atšķirība starp iepriekšējo dzīvi un esošo ir būtiska, jo iepriekš es dzinos pēc karjeras daudz spēka un laika ieguldīju saimniecības attīstīšanā, taču no tā cieta mana ģimene, es atstāju ģimeni novārtā, tā man šķita vairs nebija tik svarīga salīdzinoši ar to, ko es varēju sasniegt saimniecības darbos. Toreiz savos lēmumos nebiju tik stabils, kā tas ir tagad, esot kopā ar ģimeni. Toreiz man šķita, ka es saskaros ar dažādām netaisnīgām lietām, kas saistās starp valsti un uzņēmēju, taču tagad es skaidri apzinos, ka valsts ir Dieva iecelta, jo ir rakstīts:  „Ikviens, lai ir paklausīgs varām, kas valda. Jo nav valsts varas, kā vien no Dieva, un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas.” (Rom. 13:1)  Tāpēc likumiem ir jāklausa, turklāt valdība ir iecelta tāda, kādu tauta ir pelnījusi, jeb tāda kādu tad arī pati iecēlusi. Tagad atrodoties valsts vīra amatā godam pildu savu pienākumu, kas ir darba sadaļā un cenšos vispirms nepievilt Dievu Tēvu, Dieva dēlu-Jēzu Kristu un Svēto Garu. Un tad domāt par to, kā garīgās vērtības pārcelt valstī, jo Dievs ir devis apsolījumu, teicot, ja tauta turēs Viņa baušļus, tad tā būs svētīta un tā būs „zeme, kur piens un medus tek.”(Jer.32:22). Jo vairāk Latvijā būs Jēzus sekotāju, jo stabilāka un svētīgāka tā kļūs. Protams, Dievam nepatīk, ka mēs latvieši pielūdzam elkus, dabu, kas ir Dieva radīta, bet ne Viņu pašu, kurš to ir radījis. Tāpēc es dienu iesāku ar Bībeles lasīšanu un tā sniedz stimulu visai dienai un tā palīdz sarežģītās lietās rast risinājumu. Bībeli uzskatu labu biznesa un varas veidošanas mācību grāmatu. Tajā ir aprakstīti dažādu ķēniņu rīcības veidojot savu valsti. Kādiem tas sanāca labi, citiem nē, jo liekuši uzsvarus uz nepariezām lietām. Es pieturos pie Bībeles devīzes: „Kas vismazākā lietā ir uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams.” (Lūk.16:10) Ja Tev ir uzticēta, kāda maza lieta un Tu to nepildi, droši vien neviens Tev neuzticēs, kaut ko lielāku. Mēs nevaram izturēties vieglprātīgi. Piemēram, runājot par lauksaimniecību, Tev tiek piešķirta zeme 1 hektārs un Tev ir dota izvēle, ko Tu ar to iesāksi. Tad Tu vari pļavā izlikt dvielīti un sauļoties, vai arī rīkoties un kaut ko iestādīt, no tā arī izriet rezultāts.

M.P: Jūs kandidējat Eiropas Parlamenta velēšanās, kādi ir Jūsu svarīgākie punkti sarakstā, lai veiksmīgi pārstāvētu lauksaimniecības nozares intereses?

Jānis Grasbergs:

Svarīgi, kas mums Latvijai būtu jāpanāk ir iekļūšana lauksaimniecības un attīstības komitejā, jo iepriekšējās Eiropas Parlamenta sasaukumā no Latvijas nebija deputāta, kurš aizpildītu šo svarīgo sektoru un tāds nav bijis ne Lietuvā, ne arī Igaunijā.

Nebija neviena, kurš varētu savu valsti pārstāvēt lēmēju varā. Līdz ar to līdz šim Baltijas valstu likteni lauksaimniecībā lēma, no ziemeļpuses Somija, un no dienvidpuses Polija. Taču jāņem vērā, ka Latvijas lauksaimniecība ļoti krasi atšķiras no tādas, kāda tā ir Somijā un kāda tā ir Polijā. Tāpēc nav tikai runa par naudas sadalījumu, respektīvi, Eiropas tiešmaksājumiem, kas būtu populārākais iemesls, par kuru sola cīnīties deputāti Eiropas Parlamenta vēlēšanu laikā, manā skatījumā daudz būtiskākās ir mazās lietas, par kurām būtu jāuzņemas atbildība, un kuras ir jākontrolē likumu un normatīvo aktu izstrādes procesā parlamentā. Ja Latvija tajā nav pārstāvēta, tad par mums lemj Francija, Itālija, Spānija, kurām ir pilnīgi atšķirīgs klimats un pēc tam rezultātā mums atliek vien brīnīties, jo tas kas ir noteicošs un svarīgs viņu zemēs, tas nav svarīgs mums un otrādi.

M.P: Vai tāpēc Latvija piedzīvoja kauju ar Eiropu saistību par kūpināto un žāvēto izstrādājumu ierobežojumu, kas ir Latvijas nacionālais ēdiens, bet Eiropa tādas lietas nemaz nepazīst?

Jānis Grasbergs: Jā! Eiropa nav pazīstama arī ar biezpienu. Tās ir krasas atšķirības. Latvijai raksturīgas un svarīgas lietas var ierobežot tikai tāpēc, ka Eiropas Savienība ar tām nav pazīstama. Tāpēc es uzskatu, ka tas būtu liels pienesums Latvijai, ja mēs varētu pārstāvēt Eiropā Latvijas lauksaimniecības nozari parlamentā. Jāpiebilst, ka Latvija ir raksturīga arī ar lauku ainavu un tās attīstību. Lauku telpa, kurā latvieši dzīvo, arī šajā nozīmē mums ir krasa atšķirība no pārējām Eiropas dalībvalstīm un par kuru arī lemj lēmējvara. Tā ir līdzīga Latvijas Saeimai, kurā ir šāda veida komitejas un ministru padomes un līdz šim par Latviju tiek lemts no ministrijas padomes puses, bet lēmējvarā nav pārstāvju no Latvijas puses, tāpēc mums ir tik sarežģītās savstarpējās attiecības. Tāpēc mums ir jāliek uzsvars uz lauku attīstību un reģionu stiprināšanu.

M.P: Izklausās diezgan ačgārni, jo Latvijas stiprā puse taču ir tieši lauku kultūra, tas ir mūsu senču, proti, nacionālais mantojums un balsts – tas ir Latvijas lepnums, kas netiek pārstāvēts Eiropas Parlamentā..

Jānis Grasbergs: Vienlīdz svarīgi kohēzijas jautājumi, kas ietekmē pilsētas attīstību, savukārt iekšzemi pārstāv lauki, kas ietekmē pilsētas attīstību, tāpēc droši pamati jāliek abām sfērām.

M.P: Lai Jums veicas! Prieka vēsts no Zemkopības Ministrijas, kopš PVN samazināšanas dārzeņiem, augļiem un ogām no 21%-5% reģistrēto uzņēmumu skaits no 2018.gada 1.janvāra līdz 2019.gada 1.janvārim pieaudzis par 12 nodokļu maksātājiem, vai nebūtu pienākusi kārta samazināt PVN arī pirmās nepieciešamības precēm, piemēram, maizei?

Jānis Grasbergs:

Samazināt PVN dārzeņiem, augļiem un ogām bija pareizs lēmums, kaut arī no fiskālās ietekmes puses tas vēl nav aprēķināts.

Taču valsts ir parādījusi savu attieksmi pret iedzīvotājiem, proti, ka tai ir svarīgi, lai cilvēks varētu atļauties ēst veselīgi. Nākamais solis, kuru mēs vēlamies spert ir panākt arī PVN samazinājumu pienam, gaļai un iespējams arī maizei, protams, vēlme samazināt PVN pirmās nepieciešamības precēm ir, taču jārēķinās, ka tas viss kaut ko arī maksā un jāmeklē ceļš, kā valsts var kaut ko ietaupīt. Un tas svarīgais posms ir ēnu ekonomikas apkarošanā. Jo daudziem spekulantiem 21%PVN šķiet pievilcīgs un izmanto dažādas spekulācijas, jo tas ir ienesīgs bizness, bet par 5% PVN spekulācijas neizvērst. Liels ieguldījums tajā ir arī, ka mūsu pašu ražotājs var brīvi konkurēt ar ārvalsts ražotāju, nevis kā tas bija līdz šim, kad komersants iepirka preci ārvalstīs un veda uz Latviju nepiemērojot PVN, bet, ja viņam ir jāpārdod, pašmāju produkcija uz tad jāpiemēro 21%PVN un jāiegulda sava nauda, tāpēc, lai izvairītos no zaudējumiem vieglāk bija iepirkt preces no ārvalstīm. Tāpēc 5% vairs nav tik liels ieguldījums komersantam, salīdzinot ar to, kā tas bija 21% gadījumā. No tā iegūst pircējs un pārdevējs.

MP: Bet no tā taču iegūst arī valsts, jo notiek daudz lielāka naudas aprite un, atbalstot pašmāju produkciju, rod pozitīvu attieksmi arī pret valsti..

Jānis Grasbergs: Arī tas, taču svarīgs posms šajā procesā iekļaujas ēnu ekonomikas apkarošana, jo dēļ 21% PVN iegūšanas bieži vien Latvijā ieplūda no ārvalstīm kontrabandas preces. 21% PVN ir riska vērts, taču, kad PVN tiek samazināts līdz 5%, tad nav vērts riskēt, tādējādi mums atbrīvojas tirgus godīgai ražošanai un tirgošanai.

MP: Jūs iepriekš sacījāt, ka ir doma par 21%PVN samazināšanu arī gaļai un pienam. Tas ir tikai domas līmenī, vai kaut kas ir virzījies uz priekšu ar konkrētām darbībām?

Jānis Grasbergs: Pašlaik mēs gaidām gala aprēķinus un aprēķini ir dažādi, kā nu, kurš rēķina.. Mēs gaidām atbildi no Ekonomikas Ministrijas un no Valsts Ieņēmuma Dienesta, lai tā mēs varētu aptvert fiskālo ietekmi un kāda tā ir radusies, jo mēs nevaram skatīties tikai uz PVN ieņēmumiem, jo jāņem vērā arī darbavietas un darba atalgojums. Tas arī ir darbs ar pircējiem un pārdevējiem, jo, piemēram, kaut arī dārzeņiem PVN ir samazinājies, taču izrādās, ka tas neko nav ietekmējis cenas ziņā. Kāda tā ir bijusi, tāda arī ir palikusi, taču patērētājam ir grūti saprast apstākļus, kas cenu ietekmē, piemēram, pagājušais gads bija sausākais pēdējos 10 gados. Tāpēc ražotājiem nācās dārzeņus, augļus un ogas papildus padzirdīt, taču tas izrādījās neko daudz nav mainījis, vienalga dārzeņi izauga daudz mazāki par plānoto un bija daudz mazāka raža, tāpēc cena paaugstinājās, bet pilsētas patērētājs to nejuta, jo samazinātais PVN nolīdzināja pagājušās sausās sezonas sagādātās izmaksas un iztrūkumu. Tagad visi pagrabi ir tukši, preces vairs nav, tāda aina ir visā Rietumeiropā. Dēļ preces trūkuma cena arī nemainās. Tāpēc, ja šogad būs laba raža, tad arī cena būs mazāka.

Ar šo būtu skaidrs, un domstarpību nav. Vienkāršā valodā tas nozīmē, ka ikviens, kurš ir palīdzējis, tam, kurš ir trūkumā, ir palīdzējis Man, teica Jēzus.

No tā izriet, ka ikviens, kurš ir palīdzējis kaut vienam latvietim, ir patiesi palīdzējis Latvijai. Bet ne katrs, kurš ir vārdos rūpējies par valsti un cilvēci, ir patiesi kādam palīdzējis.

Jēga

Ir plaši izplatīts viedoklis, ka visam, ko darām, ir jābūt, kādai taustāmai jēgai, personiskam labumam. Mums patīk visā saskatīt, vietā un nevietā, piesaukt jēgu. Šai vārdā mēdzam ielikt tik daudz, ka paši bieži nespējam šo jēgu nedz rast, nedz definēt.

Tas, kur cilvēks spēj saskatīt jēgu, ir atkarīgs no viņa pasaules uzskata, jeb tās ideoloģijas, ko viņš ir pieņēmis par savu.

Saki, nu kāda jēga tam, ka biji vērot futbolu, ka skatījies teātra izrādi, ka biji dzimšanas dienā, ka biji vecāku kapavietā? Kāda jēga tam, ka vispār esi? Vai no tā tev naudas vairāk, vai par to tev maksā?

Kāda jēga, ja tevis uzcelto māju bērni pārdos, iestādīto koku nozāģēs, jo traucē zālājam, bet par tevi kapos aizmirsīs?

Jebkurš materiālists, vērojot cilvēku, kurš, nometies ceļos, lūdz Dievu, jums pateiks, ka tā ir bezjēdzīga nodarbošanās. Savukārt cilvēkiem ar apziņu par Dieva esamību bezjēdzīga liksies to cilvēku darbošanās, kuri, apzogot, apkrāpjot vai izmantojot līdzcilvēkus, ir sakrājuši miljonus un vēl joprojām turpina raust. Līdzīgi ir ar jēgas meklējumiem ikdienā. Tas, kas vienam ir svēts un dārgs, otram liekas nevajadzīgs un lieks.

Kāda jēga mūsu senčiem bija cīnīties un izcīnīt mums Latviju? kāda jēga bija iet Latviešu leģionā un svešu kungu vadībā cīnīties pret boļševikiem? Kāda jēga bija cīnīties pret okupācijas varu? Kāda jēga ir spļaut un čurāt pret vēju?

Ja esi pasaules klaidonis, globalizācijas ideju nesējs, kādu gan jēgu tu spēsi saskatīt Latvijas valsts un latviešu tautas pastāvēšanā?

Izlikšanās

Šādus un līdzīgus jautājumus esmu dzirdējis gana daudz un pietiekami daudz tādus, pats protu uzdot. Jautāt nenozīmē atbildēt. Var, protams, iztikt ar nodrāztām frāzēm un klišejām, bet gan runātājs, gan klausītājs taču saprot, kā ir patiesībā. Klausoties valsts vadītāju uzrunas saprotam, ka viņiem paša sacītais nav svarīgs un viņi neko no sevis neziedos, lai valstij būtu un tautai arī. Viņi tēlo, ka mīl šo valsti, mēs izliekamies, ka ticam.

Jebkura izlikšanās ir saistīta ar vēlmi kaut ko slēpt. Bet slēpt mēs gribam kaut ko tādu, kas atklātībā nonākot, var kaitēt mūsu reputācijai. Nevar tāds, kurš pretendē uz augstu amatu valstī, atklāti paziņot, ka viņam ir nospļauties par šo valsti un tautu, bet augstais amats viņam ir vajadzīgs tikai un vienīgi tāpēc, lai to izmantotu personiskās iedzīvošanās nolūkā.

Un te nu sākas tas, ko tagad mēdz dēvēt par lomu spēlēm. Daudzi deputāti, ministri, premjeri un prezidenti ieņem savus amatus nevis tāpēc, lai godīgi un pašaizliedzīgi strādātu, bet gan lai izliktos par valsti un tautu dziļi norūpējušos deputātu, ministru, premjeru un prezidentu.

Līdzīgi skatāmies mākslas filmas, lasām romānus un klausāmies radio. Vieni tēlo, ka mīl, jo to prasa darba apraksts, citi izliekas, ka tic. Bet vienlaikus gan aktieri, gan skatītāji saprot, ka tā ir tikai mākslas filma, ka tas ir tikai romāns, ka tas ir veids, kā labi pavadīt laiku, bet kad filma beigsies, būs jāatgriežas realitātē, un tā ir citādāka nekā mākslas darbā vai politiķa runā. Tā ir daudz nežēlīgāka un skaudrāka.

Jo pārliecinošāk kādam izdodas tēlot kādu lomu, jo ilgāk viņam izdodas palikt savā amatā. Kad šādas lomu spēles pārņem visu augstākās varas ešelonu valstī, tad arī tauta ir spiesta kļūt par dalībnieci šajā izrādē. Klausoties valsts vadītāju uzrunas, mēs labi saprotam, ka viņiem paša sacītais ir tikai nepieciešamā formalitāte.

Vērtības

 Vai ticēsiet, ja teikšu, ka manas vērtības ir šādā secībā: Dievs, tauta, valsts un tad es. Protams, ka neticēsiet, un, labākajā gadījumā, izliksieties, ka uztverat to nopietni, jo galu galā katrs saprot atbilstoši savai samaitātības pakāpei. Katram vērtības ir citādas un to hierarhija arī. Mēs nespējam noticēt, ka citiem mēdz būt citāds pasaules skatījums un vajadzības nekā mums. Mēs visus mēram atbilstoši savām mērvienībām, ja paši tādi neesam, tad mūsuprāt arī citi tādi nespēj būt.

Savas vērtības es esmu tikai deklarējis, bet pierādījis vēl neesmu.

Ja apgalvošu, ka esmu gatavs atdot dzīvību par Latviju un latviešiem vai ticēsiet? Pamodiniet mani naktī un sakiet: “ Tā stunda ir situsi, latviešiem ir vajadzīga tava dzīvība.” Man nav nepieciešams laiks pārdomām, es to jau sen esmu izdomājis. Es jau sen esmu tam gatavs. Cits jautājums, vai mana plikā dzīvība ir ko vērta, vai tā ko spēj mainīt vai kaut ietekmēt? Vienalga – es esmu tam gatavs.

Ko no manis var paņemt, izņemot analīzes, un arī tās būs sliktas.

Diemžēl šais svaru kausos mana kailā dzīvība pārāk maz sver, tāpēc tikai šeit, šā rakstiņa loģikas spiests, to pieminu, bet tās nav lietas, par kurām ir publiski jāspriedelē, tas vienkārši ir jādara. Tie vārdi, kuriem neseko darbi, ir dumji vārdi, un tās runas, kuras nepārtop darbos, ir tukšas.

Okupācija

Manā filmā “Mums uzvarēt, – vai krist!” arhibīskaps A. Gailītis saka, ka demobilizācijas pavēles vēl nav bijis. Manai valstij uzbruka 1939. gadā, un kopš tiem laikiem esam okupēti. Latvijai un latviešiem Otrais pasaules karš nav beidzies, tāpēc lietderības jautājums ir lieks. Šādas pārdomas ir liekas visiem tiem, kuri ir par dzimteni sardzē. Aizstāvjiem valsts sevi neuztic ar nolūku saglabāt karavīru dzīvības, nolūks ir, liekot ķīlā viņu dzīvības sargāt valsti un pilsoņus.

Misija

Ja es teikšu, ka man ir misijas apziņa, vai jūs tam ticēsiet? Droši vien, ka nē, bet tā tomēr ir. Tāpēc, ka neticat, es teikšu pieticīgāk – varbūt kāds no jums tomēr pieļauj šādu iespēju.

Man ir ko teikt un ir ko dokumentēt.

Mana misija ir neatbalstīt ļaunumu un pretoties tam.

Mana misija ir atstāt nākamām paaudzēm informāciju, lai tās spētu saprast un uzzināt, kas un kā patiesībā notika manas dzīves laikā.

Mans uzdevums ir atstāt liecības nākamām paaudzēm par to cilvēku likteņiem, kuri veidoja laikmetu un paši kļuva par šī laikmeta daļu.

To darīju un daru publikācijās laikrakstos “Pilsonis”, “Pavalstnieks”, “Tēvzemei un Brīvībai”, “Neatkarība”, “Latvietis Latvijā”, radioraidījumos “Būt latvietim”, radio “Merkurs” piecu gadu garumā, radioraidījumos “Tēvijas laikmets”, radio “Naba”. Arī četrās manās dokumentālajās filmās, trijās paša rakstītās grāmatās un daudzās citu autoru manis izdotās grāmatās, kā arī atkārtoti izdotajā grāmatā “Baigais gads”.

Es veidoju laikmeta liecības un video hroniku nākamām paaudzēm.

Dievs

Es nezinu, vai ir Dievs, bet cenšos dzīvot tā, it kā viņš būtu. Jēzus mācekļiem teica, ejiet un sludiniet. Nedomājiet, kur jūs gulēsiet un ko ēdīsiet. Esmu praksē pārliecinājies – ja nedomā, kur gulēsi un ko ēdīsi, esi paēdis un izgulējies, bet, tikko sāc domāt par sadzīvi un labklājību, tā tās vairs nav. Tikko tava ticība sašķobās un tu sāc spriedelēt, tā esi pagalam un kļūsti nederīgs cīņai.

Secinu, ka darāmais ir jādara godīgi, un tad tas atmaksājas. Padarītais iegūst jēgu. Tikko darīsi savtīgi, tā cietīsi neveiksmi. Ja darbosies pārliecības virzīts un nemeklēsi izdevīgumu, tev izdosies.

Galvenais velna ierocis ir šaubas un nenoteiktība. Ja cilvēkam nav skaidra redzējuma un skaidras rīcības, tad nav arī cilvēka. Dvēseli atdod Dievam, sevi dzimtenei, bet godu nedod nevienam.

vērtējot biedrības vēlmi panākt izmaiņas Latvijā iedibinātajā baznīcas un valsts atdalījuma modelī, tiesa nesaskatīja valsts pamatvērtību apdraudējumu vai diskreditāciju, līdz ar to arī netika saskatīti pamati ierobežot biedrības reģistrāciju UR.

Tāpat spriedumā norādīts, ka ne Satversme, ne valsts naudas zīmes netiek uzskatītas par valsts simboliem. Spriedumā tiesa paudusi sapratni, ka strīdus biedrības mērķis ir apstiprināt par valsts himnu tādu kompozīciju, kuras tekstā netiktu pieminētas jebkādas atsauces uz reliģiskiem priekšstatiem, tostarp pieminēts dieva jēdziens. Tāpat biedrības priekšstatā šādas atsauces nebūtu pieļaujamas Satversmes tekstā un uz Latvijas emitētajām monētām. Tiesa secina, ka arī šādā kontekstā pēc būtības jautājuma risinājums slēpjas iniciēt atbilstošas izmaiņas normatīvajos aktos.

Tiesai nav saprotama pārsūdzētajā lēmumā ietvertā atziņa, ka izmaiņas valsts himnā vai Satversmē nav izdarāmas, pamatojoties uz viena tiesību subjekta vēlmi. Šajā sakarā spriedumā norādīts, ka biedrība nevienā brīdī arī nav apgalvojusi, ka attiecīgās izmaiņas būtu jāizdara, pamatojoties tikai pēc biedrības vēlmēm. Tas, ko izskatāmajā gadījumā tā vēlas panākt, ir reģistrēt biedrību, lai attiecīgi brīvprātīgas personu apvienības statusā varētu paust kopēju biedru viedokli par to, kādiem kritērijiem būtu jāatbilst valsts simboliem un kas tajos nedrīkstētu tikt iekļauts. Šāda viedokļa pareizība vai aplamība ir ārpus UR vai tiesas kompetences izskatāmās situācijas kontekstā, kurā var tikt izvērtēts vienīgi tas, vai minētais deklarētais mērķis nerada tiešu vai apslēptu potenciālu apdraudējumu valsts pamatvērtībām.

radiotempoline.blogspot.com

Džastins Bībers (Justin Bieber) dalījās ar ziņu savā mājas lāpā, atgādinot abonentiem, ka velns nevar uzvarēt Dievu: “Lai velns ir norūpējusies par to, ka viņam nav varas pār jums, kad zināt dzīvo Dievu! Un Viņa vārds ir Jēzus! Kāpēc raizēties, ja tā vietā Jūs varat Viņu pielūgt, “ziņo-spektrs.com/ cnl.news 

Ziņojumā pievienots arī video, kurā, Bībers dzied Hillsong pielūgsmes komandas dziesmu ar nosaukumu “Ne šodien.”

“Es slavēšu Tevi, dienu un nakti,

Es gribu dziedāt tev slavas dziesmu,

Es dziedāšu Tavā klātbūtnē,

Ikreiz, kad es piesaucu Tavu vārdu,

Lai velns zina – šodien nav viņa diena “- dzied dziesmā.

Izdevums Christian Today ziņoja, ka Bībers bija Sidnejā, Austrālijā, ar savu draugu, un baznīcas “Hillsong” mācītāju Karlo Lentsem.

Bibera dzīve ir mainījusies, un tagad viņš bieži raksta par savu kristīgo ticību. “Nav šaubu, ka ticība Dievam palīdzējusi viņam novērsties no grēka ceļiem. Mācītājs Karls Lentzs (Carl Lentz) Justinu pavada tūres laikā un pop-māksliniekam ir izdevies izvairīties no viņa pieminēšanas dzeltenās preses virsrakstos, jo ir novērsies no iepriekšējās dzīves,”- teikts ziņu portālā HollywoodLife.

VIDEO

President Donald Trump delivers a speech at Krasinski Square at the Royal Castle, Thursday, July 6, 2017, in Warsaw. (AP Photo/Evan Vucci)

ASV prezidenta Donalda Trampa vizītes laikā Varšavā, 6. Jūlijā naca klajā ar uzrunu Polijas tautai.

Viens no galvenajiem šīs vizītes mērķiem bija paust Amerikas Savienoto Valstu uzticību NATO sabiedrotajiem, tostarp Polijai, kurā pēc pērnā gada Varšavas samita izvietoti papildu amerikāņu spēki.

Savā uzrunā Varšavas centrā Tramps norādīja, ka transatlantiskās saiknes starp ASV un Eiropu ir spēcīgākas nekā jebkad iepriekš.

Tramps arī atgādināja par 2% samaksu, palepojās ar lieliskajām jaunajām pasaulē labākajām raķetēm šai reģionā, solīja ASV atbalstu Eiropas drošībai, uzslavēja Poliju un Centrāleiropas reģionu, salīdzināja poļu cīņu pret komunismu ar pašreizējo Polijas nostāšanos pret imigrāciju ainot cīnīties pret jebkuru ideoloģiju – vai no ārpuses vai arī pašu vidū – kas ļauj Rietumu civilizāciju apdraudošajiem spēkiem izplesties – kā poļi to ir darījuši pret komunistiem.: “Šodien Rietumiem izaicinājumu met varas, kuras vēlas pārbaudīt mūsu apņemšanos, iedragāt mūsu pašpārliecinātību un mest izaicinājumu mūsu interesēm. Lai stātos pretī jaunām agresijas formām, ieskaitot propagandu, finanšu noziegumus un kiberieročus, mūsu aliansei ir jāpielāgojas, lai tā spētu efektīvi konkurēt jaunos veidos un jaunos kaujas laukos. Mēs aicinām Krieviju izbeigt savas destabilizējošās aktivitātes Ukrainā un citur, pārtraukt atbalstu vardarbīgiem režīmiem, ieskaitot Sīriju un Irānu, un pievienoties atbildīgu nāciju kopienai kopīgā cīņā pret kopīgiem ienaidniekiem, aizsargājot pašu civilizāciju,” sacīja Tramps.

Prezidents uzsvēra, ka, lai saglabātu Rietumu civilizāciju, tai pašai jāvēlas izdzīvot, un aicināja Rietumus ņemt piemēru no Polijas, uzsvēra, ka, lai Rietumi izdzīvotu, jāsargā tradicionālās vērtības:  “Mums ir jāatceras, ka mūsu aizsardzība nenozīmē tikai apņemšanos piešķirt naudu. Tā ir arī gribas apliecināšana. Kā to pierāda poļu pieredze, Rietumu aizsardzība balstās ne tikai uz iespējām, bet arī uz cilvēku vēlmi uzvarēt, kļūt veiksmīgiem un saņemt to, kas tiem pienākas. Mūsu laika fundamentālais jautājums ir, vai Rietumiem ir vēlme izdzīvot. Vai mums ir pārliecība par savām vērtībām un vēlme tās aizstāvēt par jebkādu cenu? Vai mums ir pietiekami liela cieņa pret mūsu pilsoņiem aizsargāt mūsu robežas? Vai mums ir vēlme un drosme saglabāt mūsu civilizāciju, pretojoties tiem, kuri vēlas to iznīcināt?”

Tamps lepojās ar Dieva nozīmi – Rietumiem pie tā ir jāatgriežas, un minēja Jāni Pāvilu II kā lielisku pāvestu.

Izraēla. Mākoņu stabs. Foto: gcshelp.org

“Un Tas Kungs viņiem gāja pa priekšu dienā mākoņu stabā, lai tos vadītu pa ceļu, bet naktī uguns stabā, lai ceļš tiem būtu apgaismots dienu un nakti. Un mākoņu stabs dienā un uguns stabs naktī nenozuda tautas priekšā.” (2.Moz. 13: 21) 

“Un Dieva eņģelis, kas bija gājis Israēla pulkam pa priekšu, cēlās un nostājās aiz viņiem; arī mākoņu stabs, kas bija viņu priekšā, cēlās un nostājās aiz viņiem. Tas novietojās starp ēģiptiešu nometni un starp israēliešu nometni. Tā tur bija mākonis un tumsa, kas šķīra vienu no otra.” (2.Moz.14:19)

Ņemot vērā pieaugošo aktivitāti no islāma valsts Sīrijas pusē Golānas augstienē Izraēlas armija dislocējās turp, lai pastiprinātu vērošanas punktu. Nedēļas nogalē Izraēlas karavīri uz robežas vēroja neparastu ainu. Pāri visiai robežai nolaidās vētrains mākoņu stabs.

Mākoņu stabs pilnībā aptvēra teritoriju no Sīrijas robežas pusē, bet apstājās tieši pie robežas, un iekļuva Izraēlas teritorijā.

Izraēlas karavīriem izdevās neparasto parādību nofilmēt ar telefona palīdzību. Video tika daudzkārt komentēts internetvidē un ieguvis nosaukumu “Dieva iejaukšanās.”

Priesteris Ilmārs Tolstovs

Katoļu priesteris Ilmārs Pēteris Tolstovs kalpo Rīgas Garīgajā Seminārā par inspektoru un homilētikas pasniedzēju. Svētdienās un svētku dienās kalpo sv. Antona draudzē Rīgā. Priestera devīze – “Bēda man, ja es Evaņģēliju nesludinātu!” (1. Kor. 9:16)

Ko nozīmē būt Latvijas patriotam?

Sirsnīgi sveicu visus Latvijas valsts proklamēšanas 98.gadadienā. Ko nozīmē būt valsts patriotam?

1. Ticēt Dievam, jo mūsu himna sakas ar vārdiem – Dievs, svētī Latviju!
2. Savu ticību praktizēt, ejot uz dievnamu, lūdzoties un nebaidoties to parādīt arī publiski.
3. Mēģināt savā dzīvē īstenot Jēzus visaugstāko bausli – mīlēt Dievu un mīlēt savu tuvāko.
4. Kurš ir mans tuvākais – jebkurš cilvēks, neatkarīgi no ticības, tautības, rases, u.c.
5. Censties ievērot 10 Dieva baušļus:

ES ESMU KUNGS, TAVS DIEVS.
1. Tev nebūs citus dievus turēt līdzās man.
2. Tev nebūs Dieva, tava Kunga, vārdu nelietīgi lietot.
3. Tev būs svēto dienu svētīt.
4. Tev būs godāt savu tēvu un savu māti.
5. Tev nebūs nokaut.
6. Tev nebūs laulību pārkāpt.
7. Tev nebūs zagt.
8. Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko.
9. Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu.
10. Tev nebūs iekārot nevienu lietu, kas pieder tavam tuvākam.

6. Mīlēt savu valsti, censties uzticīgi ievērot tās likumus un noteikumus.

7. Pēc iespējas palikt Latvijā un ar savu klātbūtni darīt to labāku.

8. Neauglīgi nekritizēt valsts priekšstāvjus, bet par tiem lūgt Dievu. Ja kritika, tad tikai konstruktīva.

9. Pašiem aktīvi iesaistīties sabiedriski – politiskajos procesos, lai padarītu mūsu valsti labāku.

10. Lepoties ar savu valsti.

Dievs, svētī Latviju!

Līdzīga ziņa:

Priesteris Ilmārs Tolstovs par M. Gibsona filmu “Kauja par Heksoridžu” 

Ivars Kalniņš. Foto: www.epo.org

Raidījums Atklātā diskusija

Raidījumu vada: Tālivaldis Tālbergs – LKR prezidents

Ivars Kalviņš – Latvijas Organiskās sintēzes institūta zinātniskās padomes priekšsēdētājs
Vjačeslavs Kaščejevs – Fiziķis, Latvijas Universitātes asociētais profesors, Latvijas Zinātņu Akadēmijas korespondētājloceklis
Andris Ozoliņš – CBMC Latvija
valdes loceklis, Cietvielu fizikas institūta projektu vadītājs

Līdzīga ziņa: Ivars Kalviņš atzīst: Slavenā “Mildronāta” molekula viņam atklāta pārdabiskā veidā AUDIO

Karalis var pieprasīt pakļaušanos, bet tēvs –paklausību. Bet atceries, kurš gan arī būtu valsts vīrs vai varenais, tikai Tu esi atbildīgs par savu dvēseli. Un atceries, kā arī tu spēlētu, vai arī, kā spēlētu ar Tevi, Tava dvēsele ir Tavās rokās. Ja arī virs Tevis ir augstākstāvošie karaļi un Tu pildītu viņu gribu, taču stājoties Dieva priekšā – nevarēsi teikt, ka Tev ir pavēlējuši (likuši) tā darīt.. vai arī, ka cieņa un gods nebija modē. Tas nebūs nekāds attaisnojums. Atceries to vienmēr!” -Fragments no filmas „Debesu valstība”( Kingdom of Heaven)

Filmas darbība norisinās divpadsmitajā gadsimtā un centrālo notikumu būtība ir Krusta kari un kristiešu/musulmaņu cīņa par Jeruzalemi.