Andris Teikmanis. Foto: LETA

Svētdien, 15. jūnijā, Londonā “St James’s Picadilly” baznīcā Latvijas vēstnieks Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē Andris Teikmanis kopā ar Lietuvas un Igaunijas vēstniekiem piedalīsies svinīgā dievkalpojumā, pieminot komunistiskā režīma 1941. gada 14. jūnija deportāciju upurus, vēsta Ārlietu ministrija,-ziņo spektrs.com/la.lv

Dievkalpojumam sākoties, visi trīs Baltijas valstu vēstnieki simboliski iedegs sveci zem valstu karogiem, tādējādi atgādinot visiem klātesošajiem par baisajiem vēstures mirkļiem Baltijas valstu tautām.

Latvijas vēstnieks uzskata, ka ikviena tautieša pienākums ir neaizmirst arī savas tautas vēstures smagākos brīžus un aicina katru godināt šo brīdi ar savu klātbūtni.

Katru gadu, pieminot 1941. gada 14. jūnija deportāciju upurus, Baltiešu padome rīko aizvesto piemiņas dievkalpojumu. Šogad dievkalpojumā piedalīsies Londonas latviešu koris kopā ar igauņu dziedātājiem un Londonas Lietuviešu koris. Kori sniegs priekšnesumus visu trīs Baltijas valstu valodās.

Dievkalpojuma noslēgumā klātesošie dziedāja Latvijas valsts himnu, aizlūdza par 16 marta norisēm un Latviju.

Mācītāja Gunta Kalmes vadībā izteiktā lūgšana:

“Debesu Tēvs, Tu mūsu tautas, dzimtenes latviešu un Latvijas valsts Radītājs. Kungs, Jēzu Kristu, Tu mūsu tautas, dzimtenes un valsts Pestītājs. Dieva Svētais Gars Tu mūsu valsts un dzimtenes svētītājs. Mēs tevi pielūdzam, lūdzam un aicinām, nāc un esi ar mums. Toreiz mums esi solījis un ar savu spēku palīdzēji veidot sadraudzību Tavos vārdos un caur šādu izprašanu būt nobriedušiem un kompetentiem.

Kungs Kristu! Mēs Tev pateicamies, ka Esi devis vienkāršos, bet gudros padomus, kā mums atpazīt to, kas ir ap mums un mūsos pašos. Mēs pateicamies par to, ka Tu esi sacījis, ka nekas nav apslēpts, kas nenāktu gaismā. Mēs pateicamies, ka Tu ļāvis saprast to. Palīdzi mums atpazīt pēc augļiem un rezultātiem, kas ir kas un kurš ir kurš. Mēs pateicamies par vecās derības laikā doto gudrību un, ka Tu palīdzi sargāties no tā, ka mēs varam aizmirst to, ko mūsu acis jau redzējušas, tas lai neizzūd no mūsu sirds, sirdsapziņas un no mūsu prāta. Lai mēs to darām zināmu mūsu bērniem un bērnu bērniem. Mēs pateicamies Tev, ka Tu mūs esi darījis stiprākus mūsu cīņai pastāvēt un iestāties par tām vērtībām, kuras Tu mums esi uzticējis un devis dienu dienā, gan par šīs pasaules zemes vērtībām, kas ir tāpat Tava dāvana, tāpat  arī par garīgajām debesu un dievišķajām vērtībām. Tēvs, mēs pateicamies Tev, ka apustuļa Pāvila vārdiem, Tu esi mācījis un licis bruņoties ar visiem Dieva ieročiem. Un Ka tu liec mums cīnīties labo ticības cīņu, stāties pretī velnam un tad viņš bēgs no mums. Tēvs, mēs pateicamies Tev, ka ļauj mums būt stipriem un drosmīgiem, ka Tava vārda svētītiem mēs varam būt spējīgi gudri atpazīt šīs pasaules kunga velna viltības un pseido gudrības. Tēvs, mēs lūdzam tev, liec mums pašiem mācīties no pagātnes vēstures un liec mums izdarīt tos secinājumus, kas ļauj mums pazīt pretējo gan arī mūsu pašu vājības.

Tēvs, liec mums stiprināties Tavā Svētajā Vārdā, ka parādi lietu dziļumus un garīgos dziļumus.

Parādi mums patiesās vērtības un uzrādi mums kādas ir antivērtības. Tēvs, liec mums lepoties ar to, ko Tu mums esi devis, tās iepriekšējās ticības paaudzes, no kuras spējuši, varējuši un gribējuši iestāties par to, ko Tu mums esi dāvājis šo savu lielo dāvanu šeit uz zemes, šo īpašo dāvanu mūsu Latviju dzimteni un valsti. Tēvs, mēs pateicamies tev, par iepriekšējo paaudžu varonību, patriotismu, vīrišķību un drosmi iziet cauri iepriekšējiem okupācijas gadiem, lai mēs atkal atgūtu savu neatkarību. Tēvs, dod, ka šodienas viltīgajos “mīkstā kara” apstākļos, lai mēs to tagad nepazaudējam. Dod to garu, kuru Tu devi mums 1991 gadā. Stāvēt un pastāvēt būt spējīgiem upurēties, lai mēs varētu dzīvot Tavā Tēvijā. Lai mēs dzīvotu droši un drosmīgi.

Tēvs, tavās rokās mēs ieliekam trauksmes laikos cietušos.

Tēvs, mēs ieliekam tavās rokās arī ukraiņu tautu, to, kas joprojām iestājas par to[brīvību].

Tēvs mēs lūdzam Tev par Krievijas tautu, lai tā saprot, kas notiek viņu zemē un tos, kas nostājas droši, drosmīgi un bezbailīgi pret tās varmācības. Tēvs, mēs ieliekam tavās gādīgajās rokās zemes tautas un valodas. Tēvs, mēs lūdzam mieru cilvēku starpā. Mēs lūdzam taisnīgu un godprātīgu mieru saskaņā ar to, ka tu katrai tautai esi devis savu zemi. Tēvs mēs lūdzam svētī mūs.

Ak, Kungs un Dievs, paklausi ko mēs tev lūdzam.

Mūsu Kungs debesīs svētīts lai top tavs vārds, lai nāk tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs tā arī virs zemes. Dienišķo maizi dod mums šodien un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna, jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos. Āmen!”

Pēc notikuma Hamburgas arhibīskaps Verners Tisens (Werner Thissen) feministi Žozefīnu, pēc viņas kailā protesta Ķelnes katedrālē uzaicinājis uz interviju. Acīm redzot, ja reiz meitene sevi uzskata par Dievu, tad jānoskaidro, kādas ir viņas attiecības ar baznīcu un sabiedrību. Taču arhibīskaps uzstādīja noteikumu, lai jauniete ierastos apģērbā.

Šodien, 10 00, Doma baznīcā, kā jau tas ierasts ikkatru gadu, norisinājās leģionāru piemiņas dievkalpojums. Dievkalpojums iesākās ar dziesmu „Daugavs’ abas malas”.

Dievkalpojumā pulcējās apmēram 300 cilvēku, tostarp ne tikai sirmgalvji, bet arī esošie un bijušie politiķi un citu vecumu atbalstītāji. Vairāki jaunieši atbalstīja norisi ar Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karogiem,-ziņo spektrs.com

Šajā gadā piedalījās liels skaits vietējo un ārvalstu žurnālistu, fotogrāfu, TV. Interese samilzusi.

Dievkalpojumā tika atgādināts par Latvijas vēsturi sakarā ar 16. marta latviešu leģionāru pretestības varonību un Dieva doto zemi Latviju.

Dieva vārdos ieklausījās arī nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”-”Tēvzemei un brīvībai”/LNNK (VL-TB/LNNK) politiķi: Dzintars Rasnačs; Ilmārs Latkovskis; Kārlis Krēsliņš; Inese Laizāne; Vineta Poriņa; Dzintars Kudums; Ināra Mūrniece; Raivis Dzintars, kā arī Jānis Dombrava.

Dievkalpojuma laikā notika arī ārpus baznīcas sienām organizējoša rosība, izrādījās, ka (VL-TB/LNNK) domubiedrs Jānis Sils atvedis leģionāru piemiņas gājienam paredzētos plakātus. Uz vieniem plakātiem uzskatāmi attēloti pārsvītroti nacisma un komunisma simbolika, taču uz citiem uzraksti „Nē – okupācijas varai! Jā – brīvai Latvijai!”.

Iepriekš premjera Dobrovska izteiktie komentāri par to, ka politiķiem tostarp Ministriem nav jāapmeklē 16. marta gājiens, jo kā gan mūs sapratīs ārvalstis, acīmredzot nav ņemts vērā, jo jau 9 00 no rīta pie Brīvības pieminekļa ar ziediem rokās policistus un žurnālistus pārsteidza sārtā apģērbā tērptā Eiroparlamentāriete Ždanoka. Kaut arī izskanēja replika, vai tikai kundze nav sajaukusi pieminekļus, taču politiķe pēc ziedu nolikšanas žurnālistiem paskaidroja, ka esot ieradusies, lai pieminētu nacisma upurus.

Savukārt pēc dievkalpojuma piemiņas gājienu pavadīja VL-TB/LNNK līdzpriekšsēdētājs Parādnieks, Saeimas deputāts Raivis Dzintars un deputāts Jānis Dombrava. Gājienā piedalījās arī mācītājs un teoloģijas zinātņu profesors Guntis Kalme.

Zīmīgi, ka mācītājs kādam žurnālistam paskaidroja, ka šo dienu viņš uzskatot par nacionālo pretestības dienu. Bet skatījumā no garīgā viedokļa mācītājs piebilst, ka Latviešu leģionāri aizstāvēja Dieva doto dzimtenes dāvanu. Noslēdzot domu mācītājs uzdeva retorisku jautājumu: „Kāpēc mums par to būtu visu laiku jāattaisnojas?!..”

Latvijas Republikas proklamēšanas 92.gadskārta sākās ar ekumenisko dievkalpojumu Rīgas Domā plkst.9.30.
18. novembra veltītajā ekumēniskajā dievkalpojumā piedalījās Latvijas valsts prezidents ar kundzi, politiķi un militārās personas (Nacionālie bruņotie spēki), kā arī dažādu konfesiju pārstāvji. Latvijas Prezidents dievkalpojumā tautas priekšā lūdza Dievu un pateicās par Latvijas valsts pastāvēšanu,-ziņo spektrs.com

„Sava” valsts!
Sprediķa laikā Vanags stāstīja par valsts būtību, kas slēpjas vārdā „sava”. Viņš teica: „Visu izmaina viens mazs vārdiņš “sava”. Valsts ir svinama, ja tā ir sava. Par savu valsti strēlnieki cīnījās brīvības cīņās. Savu valsti cēla un veidoja mūsu ievērojamie valstsvīri un tautsaimnieki. Savas valsts zaudējumu mēs cietām okupācijas gados un nēsājām sirdī cerību par tās atjaunošanu. Par savu valsti stāvējām Baltijas ceļā un barikādēs. Pat hokeja draugi ceļo pa pasauli just līdzi savas valsts vienībai. Neko no tā visa neviens nedarītu svešas valsts dēļ.
Kādēļ ir tik svarīgi, lai valsts būtu sava? Kādēļ cilvēki par šo mazo vārdu ir gatavi maksāt pat ar dzīvību? Ar prātu vien to neizskaidrot, taču runa pirmkārt ir nevis par naudu, par varu vai pat par tautību, bet par attiecībām starp cilvēkiem. Galvenais ir pārliecība, ka savā valstī dzīvot ir vislabāk. Tur taču viss ir savējo, ne svešinieku ziņā. Savējie taču būs par savējiem, vai ne? Būtiskais, ko cilvēki gaida no savas valsts, ir attieksmi pret sevi un attiecības starp cilvēkiem – tādas kā starp savējiem, ne svešiniekiem. Un šai ziņā cilvēku cerības saskan ar Dieva sapni.”

Dieva sapnis – valsts ar kristīgām vērtībām
Arhibiskaps salīdzināja „savas” valsts sapni ar Dieva plānu par valsti ar kristīgām vērtībām.
„Arī Dievam ir sapņi. Radot kādu lietu vai cilvēku, vai dodot kādai tautai valsti un robežas, viņam ir sapnis par mūsu dzīvi un par to, kādai jābūt sabiedrībai, kurā to nodzīvot. Viņam ir sapnis arī par Latviju. Kādai tai jābūt? Vienkārši sakot, tādai, kur cilvēks jūtas starp savējiem. Kas ir vajadzīgs, lai mēs šo Dieva sapni par savu valsti piepildītu? Es teiktu,  vairāk par visu – kristīgas vērtības.
Jau izrunājot šos vārdus, es zinu, ka daudzi saviebsies. Frāze “kristīgas vērtības” ir bieži dzirdēta un bieži arī nevietā valkāta. Kas ir kristīgas vērtības?

Valstsvīri un kristīgās vērtības
Kas patiesībā ir kristīgās vērtības, īpatnējā, bet pamācošā veidā noskaidroja divi valstsvīri. Tomass Džefersons, Amerikas trešais prezidents un galvenais Neatkarības deklarācijas autors, reiz esot no savas Bībeles izgriezis rakstu vietas, kas runā par brīnumiem, par visu pārdabisko, par Dievu, kas darbojas vēsturē un cilvēku dzīvē. Būdams deists, viņš vienkārši neticēja tādām lietām. Pēc šīs operācijas viņa Bībeli stiprāks vējš varēja nopūst no galda – tik viegla tā bija kļuvusi.
Otrs valstsvīrs, agrākais Austrālijas premjers, pašlaik ārlietu ministrs Kevins Rads stāsta, ka ir bijis liecinieks līdzīgam eksperimentam mūsdienās, kur kāds viņa draugs apņēmās izgriezt no Bībeles visus Dieva mudinājumus un pavēles par sociālo taisnīgumu. Viņš apsēdies un griezis, griezis un griezis, un rezultāts bija tieši tāds pats – Bībele, kuru prom var aizpūst vējš, visa vienos caurumos,” teica arhibīskaps.
Jānis Vanags vēlreiz uzdod jautājumu, kas tad īstenībā ir kristīgās vērtības? Pats rodot atbildot uz šo jautājumu ar rakstvietu no Bībeles:
“Ja brālis vai māsa ir kaili un tiem trūkst dienišķas barības, bet kāds no jums viņiem teiktu: ejiet ar mieru, sildieties un baudiet barību, – bet nedotu viņiem to, kas miesai vajadzīgs, ko tas palīdz? Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir nedzīva.”
Jānis Vanags turpina: ” Par to Dievs ir ne tikai daudz runājis caur praviešiem uz tēviem, bet arī nācis un pats dzīvojis un rīkojies saskaņā ar saviem vārdiem. Ko nozīmē kristīgās vērtības, vislabāk var ieraudzīt Jēzus Kristus personā un dzīvē.
Mēs lasījām Lūkas evaņģēlijā par Jēzus sarunu ar farizejiem. Tā notika laikā, kad tauta ilgodamās gaidīja ierodamies Mesiju, kas tai atjaunotu savu valsti. Ļaudīm bija dažādi priekšstati, kā viņam jāierodas – varbūt jānolaižas kā eņģelim no debesīm, varbūt jāierodas kā ķēniņam ar karaspēku pie Jeruzalemes vārtiem, jāpadzen svešie okupanti un kaklakungi un jānodibina labklājības valstība, kur valdītu Dieva taisnība. “Kad tam jānotiek?”, ļaudis Jēzum vaicā, un no jautājuma var saprast, ka viņu uztverē tam jānotiek kaut kad nākotnē.
Vai tas neizklausās līdzīgi mūsu šodienai? Arī mēs, sevišķi tuvojoties vēlēšanām, vienmēr par jaunu ceram, ka šoreiz mēs izdarīsim gudrāk un labāk un ka beidzot mums būs sava valsts. Ne reizi vien esam pat gaidījuši  tādu kā mesiju ar stingro roku un godīgo sirdi, kas uzcels kopīgas labklājības un taisnīguma valstību, kurā dzīvosim kā savējie starp savējiem. Un ar tādu pat regularitāti tos, ko esam sveikuši ar mesiāniskām gaidām,  pēc dažiem gadiem pavadām prom ar rūgtumu. Kādēļ ar mums tā notiek? Vai mēs kaut ko darām nepareizi? Vai esam kaut ko nepareizi sapratuši?

Debesu valstība
Debesu valstībai nebija jānolaižas no augšienes vai no ārienes, un Mesijam nebija jāierodas armijas priekšgalā. Valstībai, kur Dieva taisnīgums valda un kur savējie dzīvo starp savējiem, bija jāizaug uz vietas no tā, kas tur bija: no Galilejas ciematu mazajiem un trūcīgajiem cilvēkiem, no grēciniekiem, atstumtajiem un pazudušajiem. Tas bija materiāls, no kā turpat uz vietas jāsāk augt gaidāmajai valstībai, Dieva valstībai. Bija tur arī kādi citi – pa kādam korumpētam ieņēmumu dienesta ierēdnim, pa kādam krietnam un godīgam valdības vīram, pa kādam okupantu virsniekam. Ar vārdu sakot, sabiedrība šķērsgriezumā, visdažādākie ļaudis. Viņu vidū  – Jēzus ar saviem mācekļiem. “Debesu valstība ir līdzīga sinepju graudiņam, kuru kāds paņēma un iedēstīja savā dārzā un kurš auga un izauga par koku, kura zaros putni zem debess taisīja savas ligzdas” (Lk.13:19).
Jēzus ļoti labi apzinājās savu izcilo lomu un stāvokli. Viņš zināja, ka viņš ir tas sinepju grauds, no kā viss sāk dīgt un augt un izaug par lielu koku, kā zaros putni atrod sev mājas. Bet viņš brīdināja, lai mācekļi nesauc viņu par Kristu, kamēr cilvēku apziņa nav mainījusies. Tie Dievu izprata kā labvēlīgu diktatoru, kas reiz nāks un visiem dos un sados pēc nopelniem. Ja mācekļi Jēzu būtu saukuši par Mesiju, cilvēki būtu gaidījuši, ka viņš ierodas ar karaspēku un uzsāk kauju, kurā uzvar pretiniekus un ar zobenu ievieš Dieva likumus. Jēzus Dievu redz pavisam citādi – kā mīlošu tēvu, kas ik dienas stāv ceļa galā un gaida atgriežamies savu pazudušo dēlu, lai varētu viņu apskaut un viņam piedot, viņu nomazgāt no visiem pagātnes grēku dubļiem, ievest viņu savā ģimenē un sēdināt pie galda kā savējo starp savējiem. Tādēļ arī Mesiju Jēzus redz pilnīgi citādu nekā ļaudis to gaida. Kāds valdnieks reiz pirms kaujas esot uzrunājis karaspēku: “Šajā cīņā daudzi no jums atdos dzīvību, un tas ir upuris, ko es esmu gatavs nest”. Kristus nav tāds valdnieks. Tā vietā, lai savā labā upurētu kādu citu, viņš upurē sevi pie krusta citu dēļ, lai ar savu dzīvību izpirktu no grēku parāda un soda tos, no kuriem veidojas un aug Dieva valstība. Lai varētu šos dažādos cilvēkus, kas ne tikai ir grēkojuši, bet pat grēkojuši cits pret citu, vainīgi cits cita priekšā un pat dusmīgi cits uz citu, sapulcināt pie viena galda, vienā ģimenē, padarīt šos atšķirīgos un nereti pretrunīgos ļaudis par savējiem.

Politiskā kultūra
Ar to Kristus iedibina pavisam citādu politisko kultūru. Jā, viņš ir līderis, viņam pieder visa vara debesīs un virs zemes, bet viņš izvēlas to izpaust, kalpojot, ciešot un mirstot savas tautas labad. Jēzus to nostāda ļoti radikāli: “Kas savu dzīvību grib paturēt, tas to zaudēs, bet, kas to atdod Kristus un evaņģēlija dēļ, tas to iemantos”. Citiem vārdiem, ja negribam dot savu dzīvi citiem, bet dzīvot tikai sev, mēs Dieva valstībai jau esam miruši. Bet kad esam gatavi dot savu dzīvi citiem, tad patiesi dzīvojam. Šādi Jēzus iedibina pavisam citādu vērtību sistēmu. Kad sakām “kristīgās vērtības”, tad runājam tieši par to.
Varētu domāt, ka, runājot par kristīgām vērtībām, ir pilnīgi droši runāt par ģimeni. Ka runājot par ģimeni nevar pateikt neko aplami. Mīlēt ģimeni un gādāt par bērniem taču simtprocentīgi atbilst kristīgajām vērtībām, vai ne? Tomēr nav tik vienkārši. Marka evaņģēlija 3. nodaļā lasām par kādu notikumu, kur pie Jēzus nāk un saka: “Nāc, tava ģimene, tava māte, brāļi un māsas ārā Tevi meklē.” Bet viņš atbild – kas ir mana ģimene? Un viņš uzlūkoja tos, kas visapkārt, sacīdams: “Lūk, mana māte un mani brāļi. Jo katrs, kas dara Debesu Tēva prātu, ir mans brālis, mana māsa un māte.” Kristus vērtību sistēmā ģimene ir kas vairāk nekā asinsradinieku pulciņš. Jēzum ģimene ir varbūt ne visa cilvēce, bet Debesu Tēva bērni, kas mīl cits citu. Kristīgo vērtību ietvaros tu savu dabīgo, asinsradniecīgo ģimeni nevari stādīt augstāk par visu pārējo “savējo saimi”. Ceļot Dieva valstību, Jēzus to redz kā plašu ģimeni, kur cilvēki cits pret citu izturas kā pret savējiem. Ja kāds, piemēram, tā mīl savus bērnus, ka pārskaita viņu kontos to, kas nolaupīts citiem, viņš rīkojas nevis saskaņā ar kristīgām ģimenes vērtībām, bet taisni pret tām.
Viena no būtiskajām ģimenes iezīmēm ir, ka tā pulcējas ap galdu. Savu sekotāju vidū Jēzus iedibināja agapes mielastu, kur visi sapulcējas pie viena galda. Katrs atnesa pēc savas rocības. Turīgākie atnesa daudz, trūcīgie atnesa mazāk, bet galvenais, uz ko bija jāraugās, lai visi aiziet paēduši. Arī šeit Jēzus ir visai radikāls. Tā laika (un ne tikai) uztverē bagātie bija tie, kurus Dievs ir svētījis, bet nabadzība bija zīme Dieva neapmierinātībai. Taču Jēzus pats izvēlas būt tāds, kam nav galvu kur nolikt, un saka: “Svētīgi jūs nabagi, jo jums pieder Debesu Valstība.” Viņš saka: “Vai jums, bagātajiem, kas tagad esat paēduši, jo jūs izsalksit!” Tas nenozīmē, ka ir labi būt nabadzībā un postā. Tas nenozīmē arī to, ka Dievs bagātos cilvēkus mīl mazāk nekā nabagus un viņus neaicina. Dievs mīl visus cilvēkus. Dievs aicina katru. Jēzus arī nedusmojas uz bagātajiem, taču ir par viņiem norūpējies – tādēļ, ka viņiem ir tik grūti dalīties ar citiem. Šodienas pasaulē var novērot to pašu, ko Jēzus pamanīja templī pie ziedojumu šķirsta – trūcīgie cilvēki ir dāsnāki un labdarībai ziedo krietni lielāku daļu savas mantas nekā bagātie. Tādēļ Jēzus ir norūpējies par viņiem, ka viņiem būs ārkārtīgi grūti dzīvot Dieva valstībā, kur visi dalīsies ar visu. “Cik grūti bagātam ir ieiet Dieva valstībā,” saka Jēzus. “Kā kamielim, kas mēģina izlīst caur adatas aci”. Jo dalīšanās ir viena no pirmajām kristīgajām vērtībām.
Vēl var pieminēt, ka Jēzus uztvere par Dieva valstību atšķīrās no ļaužu priekšstatiem arī laika ziņā. Viņi vaicāja, kad tā nāks. Viņiem tas bija notikums nākotnē. Jēzus saka – valstība ir jūsu vidū. Varbūt maza kā sinepju sēkliņa, bet tai jāaug, šeit un tagad.
Mēs šodien svinam savas Latvijas 92. gadadienu. Gandrīz 20 gadu pagājuši kopš neatkarības atgūšanas. Cik liels mūsu vidū ir paaudzies Dieva valstības stādiņš? Kā tas jūtas mūsu starpā? Kā jūtamies paši? Vai jūtamies Latvijā kā savā valstī, kur attiecības ir kā ar savējiem, ne svešiniekiem? Atmodas laikā tas tā bija ļoti spilgti. Kā ir tagad? Ir dažādi.
Apmeklējot latviešus Īrijā, es satiku daļu tādu, kas pilnīgi noteikti zināja, ka atgriezīsies dzimtenē. Taču bija vismaz tikpat liela daļa to, kas bija skaidrībā, ka nekad vairs neatgriezīsies. Kad vaicāju kādēļ, atbilde bija viena un tā pati, un tā nebija par naudu. “Pret mums tur neizturējās kā pret savējiem. Šeit mēs daudz vairāk jūtamies kā savā valstī,” viņi teica. Viena no uztraucošajām Latvijas realitātēm ir cilvēku daudzums un gatavība braukt prom. Pat uz neatgriešanos. Un arī starp tiem, kas paliek, ir daudz pesimisma, žults un vilšanās. Reizēm šķiet, ka vienīgais patriotisms, uz ko vēl esam spējīgi, ir neieredzēt cittautiešus.
Protams, tas ir tikai viens aspekts. Latvijā ir arī daudz kā izcila, daudz tāda, ar ko varam lepoties, daudz tiešām lielisku, nesavtīgu cilvēku un arī īsta patriotisma izpausmju. Un tomēr rezignācijas un dusmu fons ir tik spēcīgs, ka to nedrīkst neievērot. Sevišķi tādēļ, ka Dieva valstība, pēc kuras principiem Kristus mūs aicina dzīvot jau tagad, pēc definīcijas ir Dieva bērni, kas mīl cits citu. Tādēļ tas, kas ienīst, izslēdz sevi no savējo saimes, un saime irst.
Kā mēs esam pie tā nonākuši? Kādām vērtībām esam sekojuši? Vai brīvo Latviju esam cēluši pēc patērētājsabiedrību ideoloģijas, kur cilvēka vērtību nosaka nevis viņa līdzība Dievam, bet spēja ražot un patērēt, uzkrāt un izdot, un kur svarīgākā cilvēka kvalitāte ir konkurētspēja? Kas no tā var iznākt?
Par to man reiz bija jādomā, kad pārtikas veikalā nopirku olas. Protams, izvēlējos lētākās. Pārnesis mājās, atradu uz iepakojuma uzrakstu, kas droši vien izskaidroja zemo cenu: sprostos dētas olas. Tas uzreiz atsauca atmiņā televīzijā redzētus sižetus par putnu fabrikām, kur inkubatorā izperinātos cālēnus saliek būros, no kuriem tie vairs neiziet, kamēr no tiem ir paņemts viss, ko var paņemt. Olas uz pannas, gaļu katlā, spalvas spilvenos, galvas un kājas – nezinu – varbūt kažokzvēriem citos sprostos. Pat mēslus pārdod mazdārziņu kopējiem. Kad Dievs radīja vistu, viņam bija sapnis arī par vistas dzīvi. Ne jau kaut kas liels, bet tomēr, ka tā varēs čāpot pa pļavu, kašņāt sēkliņas un tārpus. Izperēt cāļus  un izvest tos saulītē. Mēs to visu esam viņām atņēmuši. Pat vārdu neesam atstājuši. Avīzē lasīju, ka tas, ko pērkam veikalā, nav vista, bet radījums ar kodu Ros-380.
Kāpēc mēs tā darām? Es pieņemu, ka lielākajai daļai no mums šie fakti no vistu dzīves ir zināmi, bet mēs izvēlamies par to nedomāt. Ne tādēļ, ka mums patiktu mocīt mājputnus, bet tādēļ, ka mums vajag, lai tie būtu lēti. Daudziem mūsu līdzcilvēkiem nemaz nav iespējas attiekties citādi un nodoties ētiska rakstura pārdomām par tēmu tādēļ, ka viņi paši tiek turēti līdzīgi mājputniem sprostā. Salīgti par minimālo algu un arī tā reizēm jāgaida mēnešiem ilgi. To, kas aploksnē, saņem, kā kuro reizi – dažreiz maz, citreiz vispār nemaz. Un tad, kad no viņiem ir paņemts viss, ko varēja paņemt, slimības pabalsti un pensijas ir kā jau no minimālā.  Kādēļ? Tādēļ, ka viņu darba devējiem vajag, lai viņi būtu lēti. Tas palielina konkurētspēju. Tādēļ viņiem tiek atņemts Dieva sapnis par viņu vienīgo, neatkārtojamo dzīvi. Pat vārdu viņiem bieži neatstāj. Vienkārši mazturīgais. Arī darba devēji droši vien to nedara ar apzināti ļaunu nolūku. Arī viņi jūtas, ka viņus tur sprostā kāds tur augšā – nodokļi, likumi, negodīgi konkurenti, nežēlīgi kreditori un nez kas vēl. Brīvlaišana sākas no augšas. Tas, kurš pats nav izlaists no sprosta, nespēj atbrīvot to, kas zemāk par viņu. Un tā mēs cits citu… Gribēdami paši būt kungi savā zemē, bet aizmirstot ņemt priekšzīmi no patiesā Kunga, kurš nāca atbrīvot un kalpot, nevis iesprostot un kalpināt. No Kristus.
Mums tiešām ir vajadzīgas kristīgas vērtības – tādas no veselas Bībeles, nevis no izgraizītas un tukšas. Tādas vērtības, kas cilvēkus pulcina pie galda kā Debesu Tēva bērnus, kas cits citu mīl, kam rūp citu liktenis, kur iejūtas otra stāvoklī, cits citu aizstāv un atbalsta, kur cits ar citu dalās.
Nesen bijām liecinieki garam un sarežģītam ceļam līdz koalīcijas izveidošanai un koalīcijas līgumam. Ar to varam savus vadītājus apsveikt. Tas pieder pie politiskā procesa. Taču koalīcijas līgums ir vienkārši vienošanās par to, kā politiskie spēki sadala atbildību, ietekmi un līdzekļus. Mums ir vajadzīgs kaut kas vairāk, kaut kas daudz svarīgāks. Ir vajadzīga derība. Derība iet daudz dziļāk par līgumiem. Derība vienojas par attiecībām. Šobrīd mūsu valstij būtu vajadzīga jauna derība starp cilvēkiem par tādām attiecībām, kur  cilvēki, brīvi no savām aizdomām un bailēm, cits citam neatņem Dieva sapni par viņu dzīvi. Par attiecībām, kas ļautu Latviju piedzīvot kā savu valsti, par ko cīnīties, ko celt un ko svinēt.

Pozitīvs nobeigums un cerīgais skatiens gaišajā nākotnē
Labā ziņa ir tā, ka mums ir viss, lai to izveidotu. Mums ir brīnišķīga zeme un jūra, un laipna, mīlīga daba. Mums ir lieliski, talantīgi, izglītoti un spējīgi cilvēki. Mums ir ārēja drošība mūsu robežām. Mums ir Kristus evaņģēlijs. Kristus pats jau gadu simtus ir mūsu vidū. Mums ir pat brīva valsts, privilēģija, kuras nav tik daudzām tautām. Tik vien tā darba, kā padarīt to par savu – visiem. Patiešām visiem.
Kad nāks Dieva valstība? Kur tā ir? Tā jau ir šeit. Tā ir jūsos. Vai arī tās nav jūsos. Tas, kas jāuzvar, tas, kas jāizmaina, ir ne tikdaudz banku kontos, bet mūsos. Mūsu galvās, mūsu sirdīs. Es ļoti labi apzinos, ka tas nav tik vienkārši, kā reizēm arī no baznīcas puses ir izskanējis: dosim cilvēkiem izlasīt baušļus un viņi rīkosies tikumiski. Tik vienkārši tas nedarbojas. Arī baznīcā ne. Bet būsim atklāti – tieši tas pats ir sakāms par ētikas mācību. No tā, ka cilvēkiem kaut ko pastāsta par ētiku, viņi vēl nekļūst par tikumiskām personībām. Cilvēks pats nespēj izraisīt sevī iekšējās izmaiņas, kas ved pie jaunām attiecībām. Taču gadu simtu un cilvēku tūkstošu pieredze liecina, ka to spēj personīgais, dzīvais Kristus. Sirdī izjusti viņu iepazīt, lai varētu viņu pilnīgāk iemīlēt un tuvāk sekot. Lai vēlētos dzīvot kā viņš, līdzināties viņam.
Es zinu, ko man sacīs. Baznīca ir šķirta no valsts. Lai mācās fakultatīvi. Lai mācās ģimenēs. Atzīsim, ka tas nav īsti godīgi, jo piecdesmit gadu tika darīts viss, lai atņemtu ģimenēm zināšanas un prasmes to darīt. Nav arī vajadzības strīdēties. Ja kādam ir padomā kas cits, kas spētu tā mainīt un apskaidrot mūsu dvēseles, lai netur sveci zem pūra. Jo laiks ir skaudrs un vajadzība liela. Taču šobrīd ieklausīsimies, ko saka Kristus: “Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.”  Lai Dievs dod, ka dzirdam un atdarām, un ka 18. novembri reiz visi varam svinēt kā savas valsts svētkus ap Viņa galdu, kā savējie starp savējiem,” savu sprediķi noslēdza Jānis Vanags.

Daudzi kristieši meklē oriģinālus risinājumus, lai vestu cilvēkus uz draudzi, lai tie varētu iepazīt Jēzu Kristu. Ir dzirdēti dažādi psiholoģiski risinājumi, kuri arī tikuši pielietoti. Dažiem ir izdevies tādā veidā atvest savus draugus, bet daži ir saņēmuši pat kāvienu. Kat gan tas netraucē kristiešus meklēt veidu kā ieinteresēt, lai būtu iznākums. Interesantu psiholoģisku paņēmienu ir izdomājis mācītājs no Vācijas.

Vācu mācītājs Hollinghorst Burkhard Westfal sola ļaudīm piecus eiro, lai apmeklētu dievkalpojumu.

Ar šādu metodes pielietojumi, jau noticis pirmais dievkalpojums. Rezultāts pārsteidzošs, tik tiešām cilvēki uz piedāvājumu ir atsaukušies.

“Mans mērķis – izprovocēt un palielināt interesi par baznīcu. Es gribēju piesaistīt pie iespējas vairāk cilvēku, lai liecinātu par Dievu”, – teica mācītājs.

Uz dievkalpojumu atnāca daudzi un apmeklētāju skaits trīskāršojās – pēc tam, kad tika izplatīta ziņa par „finansiālu atbalstu.”

Uz dievkalpojumu atnāca 189 cilvēki. Parasti dievkalpojumus apmeklē 60 cilvēki.

Kaut arī pieci eiro ir simboliska samaksa, tomēr kā liecināja apmeklētāji vēlāk, ir ieinteresējis pats fakts. Tādējādi radās vēlēšanās saprast, kāpēc tika izdarīts šāds žests.

Vairākums no atnākušajiem, pēc dievkalpojuma naudu atgrieza. Mācītājs secināja, ka tas liecina par to, ka šiem cilvēkiem Dieva Vārds ir nonācis līdz viņu sirdīm. Un tas ir bijis svarīgāk par visu.