Deputāts Jurģis Klotiņš. Foto: spektrs.com

Rīgas Domes deputāts “Nacionālā apvienība”; Latvijas Nacionālā Simfoniskā orķestra mūziķis; Latvijas Kultūras akadēmijas vieslektors; ar kristīgu pārliecību.

Latvijai aprit 98 gadi, un mūsu valsts simtgade ir ļoti tuvu. Jau nākamgad maija sākumā ar Latgales kongresa simtgadei veltītiem pasākumiem Rēzeknē un Daugavpilī sāksies Latvijas valsts simtgades svinības. Ir īstais laiks pārdomāt, kādus (iz)aicinājumus mums Latvijas simtgade izvirza.

Simtgade ir aicinājums pateikties un būt priecīgiem par mūsu valsti Latviju, tās neatkarību – to, ka latviešu tautai uz zemes Baltijas jūras krastos no Zilupes līdz Liepājai, no Ainažiem līdz Neretai ir sava valsts, kur latviešu valoda vienīgos 500 kilometrus uz zemes var būt vadošā, galvenā valoda, kur varam justies savā zemē, kopt kultūru, veidot savas dzīves. Simtgade ir aicinājums svinēt. Svinēt dziļi, patiesi un ar sirdi. Latvieši prot svinēt svētkus.

Patiesums – dzinējspēks

Latvija

Bet simtgade ir arī aicinājums kļūt arvien patiesākiem pret sevi un to, ko redzam kā nepatīkamu savā apkārtnē, mūsu valstī. Pasaulē visvairāk izdotajā grāmatā ir tādi vārdi: “Jūs atzīsiet patiesību un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa 8:32)

Patiesums ir dzinējspēks, kas virza personību pa Raiņa “mainies uz augšu” un palīdz nostiprināties godīgumam – tādam godīgumam, ko angliski runājošās zemēs apzīmē ar īpatno vārdo integrity. Tas ir altruistisks godīgums, kas kļūst par personas esības kvalitāti un aptver visas viņas darbības jomas.

Kādēļ arvien tik lēni sokas ar Latvijas tautai, viņas labklājībai un galu galā valsts stiprumam svarīgu jomu sakārtošanu, kā veselības aprūpe, izglītība, sociālais atbalsts ģimenēm ar bērniem un mazaizsargātajiem? Var vainot “sistēmu”, valsts nodokļu politiku (kura ir jāpārkārto progresīvā virzienā!), piesaukt “tā dara visi”. Taču nevis “sistēmai” jānosaka indivīda rīcība, bet gan indivīdam jānosaka tas, kā darbosies “sistēma”. Ticu, ka Latvijai būs gaiša nākotne tad, ja katrs vadītājs un darbinieks (un sākot no politiskajiem vadītājiem!) sev uzticēto varu un atbildību uzlūkos kā aicinājumu kalpot kopējam labumam. Latvijas kopējā labuma definīcija ir ietverta mūsu valsts Satversmes ievadā.

Eiropas Savienības atjaunotne

Nereti var dzirdēt pārdomu graudu: “Kas ar mums būtu, ja mēs nebūtu Eiropas Savienībā…” Eiropa ir Latvijas mājas. Kā būtu, ja viens no Latvijas simtgades saturiskajiem virzieniem būtu veltīts Latvijai Eiropas kopienā un Eiropas Savienības atjaunotnei?

Tolaik 1950. gadā, apzinādamies pastāvošos draudus mieram un kalpodami kopējam labumam Francijas un Vācijas valstsvīri Robērs Šūmans un Konrāds Adenauers spēja pārvarēt domstarpības un ielikt pamatus Eiropas vienotībai. Tas bija tikai piecus gadus pēc Otrā pasaules kara beigām.

Tagad pēc vairāk nekā 60 gadiem Eiropas Savienība pārdzīvo grūtus laikus, ko raksturo ES politiskās elites arogance un nedemokrātisks rīcības plānu un lēmumu pieņemšanas stils. Kā un ko mainīt? Vai padoties eiroskepticismam un uzskatīt ES tikai par naudas avotu? Bet Robēra Šūmana, Konrāda Adenauera, Alčide de Gasperi un Žana Monē iestādītais Eiropas dārzs ir pārāk vērtīgs, lai tam ļautu aizaugt ar nezālēm. Tā vietā jādomā par to, kāds mēslojums šobrīd dārzam nepieciešams, kādi jauni augi tajā jāiestāda.

Kā būtu, ja Eiropas Savienības nākotnes redzējums mūsu laikā nāktu no valstīm, kuras kopienai pievienojās 2004. gadā un vēlāk? Tas ir pārāk slinki tikai “turēties Merkeles brunčos” un gaidīt, ko izlems politiķi vecajās ES valstīs un Briselē, kuriem nav gribas pienācīgā mērā strādāt jauno dalībvalstu interesēs. 2017. gada 5. februārī būs 130 gadu kopš Zigfrīda Annas Meierovica dzimšanas. Ir laiks atgriezties pie viņa iecerētā par Baltijas valstu, Somijas un Polijas sadarbību un meklēt tajā praktiskas idejas Eiropas Savienības atjaunotnei.

“Mieru pasaulē nevar saglabāt bez radošiem pūliņiem, kas būtu samērojami ar draudošajām briesmām,” tā ir atziņa, ar kuru iesākās Robēra Šūmana 1950. gada 9. maija deklarācija – tātad visa Eiropas vienotības iecere. Ir svētīgi to atcerēties pirmkārt politiskajiem vadītājiem, bet arī visiem pilsoņiem mūsu dienās, kad tuvu un tālu no Latvijas robežām ir karadarbība un pastāv neziņa par politisko procesu virzību.

Rīga šogad no 28. decembra līdz 1. janvārim būs Eiropas miera galvaspilsēta, jo tieši pie mums notiks gadskārtējā Tezē kopienas jauniešu tikšanās. Iestāšanās par mieru un izlīgumu ir Tezē kopienas aicinājums jau daudzus gadu desmitus. Rīgas ļaudis ir aicināti parādīt viesmīlību un kļūt par “viesģimenēm”, jo jāatrod nakts mājas teju 15 000 jauniešu.

Latvijas tuvā simtgade aicina arvien noteiktāk apzināties to, ka Latvija esam mēs visi kopā un katrs no mums personīgi. Latviju stipru ir veidojušas un uzturēs mūsu nācijas gara vērtības – augsti morāli ētiskie principi, apņēmība kalpot kopējam labumam un radīšanas gars. Šajā laikā Latvijai un tās tautai palīdzēt varam ar pilsonisku aktivitāti, uzņēmību, atbildību un patiesu patriotismu. Novēlu to Latvijai saņemt caur mūsu domām, vārdiem un darbiem. Ticību saviem spēkiem un Dieva palīdzībai, cerību grūtās dienās, mīlestību uz dzīvi, tuvāko un latvisko!

Dievs, svētī Latviju!

Līdzīga ziņa:

Rīgas Domes deputāts Jurģis Klotiņš uzņems 3 jauniešus TaizeRiga2016 dalībniekus

„Cilvēki, kuri mēģina nokļūt Eiropā ir uzskatāmi
par ekonomiskajiem migrantiem, nevis bēgļiem.”

Mūs cenšas iežēlināt un biedēt, cenšas izmantot melus un cilvēku nezināšanu, lai tikai Latvija piekāptos un uzņemtu ieceļotājus no Āfrikas. Tik rupjā veidā tiek lobēts pasākums, kurš radīs ilgtermiņa apdraudējumu Latvijas pastāvēšanai kā nacionālai valstij.

Dažādos raidījumos un no politiķiem esam dzirdējuši demagoģiskus salīdzinājumus starp Āfrikas bēgļiem un latviešu bēgļiem Otrā pasaules kara laikā. Viņi aicina uz līdzjūtību pret tiem cilvēkiem, kuri bēg no kara… Bet vai sabiedrība tiek informēta, ka, piemēram, Eritrejā karš nav noticis piecpadsmit gadu, bet šodien Eritrejas pilsoņi ir vieni no aktīvākajiem „bēgļiem”, kuri brauc uz Eiropu? Arī Eiropas Komisijas sagatavotajos priekšlikumos par ieceļotāju sadali ES dalībvalstu vidū, īpaši tiek izcelti ieceļotāji no Sīrijas un Eritrejas. Diemžēl koalīcijas sēdēs esmu pārliecinājies, ka premjerministre un Iekšlietu ministrs nav iedziļinājušies šajā jautājumā un nezin, kas īsti notiek valstī, kuru piederīgos grib piespiest uzņemt Eiropas Savienības dalībvalstīm, tostarp Latvijai.

Kas tad īsti ir Eritreja?

Eritreja ir divreiz lielāka par Latviju un tajā dzīvo aptuveni 6,5 miljoni iedzīvotāji. Lielākās etniskās grupas ir 55% tigraji, 30% tigri. Puse iedzīvotāji ir musulmaņi, puse kristieši. Oficiālās valodas ir tigriņu, arābu un angļu valodas, bet plašu lietojumu saglabā arī tigru, beju, saho, afāru, blina, kunama, nara valodas. Daļa iedzīvotāju lieto arī itāļu valodu.

Eritrejas-Etiopijas karš, noslēdzās 2000.gadā

Vēsturiski Eritrejas teritorija ir bijusi pakļauta dažādām valstīm. 19.gadsimtā savā kontrolē to ieguva Itālija. Otrā pasaules kara laikā Eritreju savā kontrolē ieguva Lielbritānija. 1950.gada beigās Apvienotās nācijas nolēma, ka Eritrejai ir jābūt federācijā ar Sabiedroto valsti Etiopiju. Pēc tam, kad Etiopijas imperators 1962.gadā atlaida Eritrejas parlamentu un anektēja to, aizsākās Eritrejas neatkarības karš, kurš ilga 30 gadus. Neatkarības karā abām karojošajām pusēm palīdzēja gan rietumvalstis, gan sociālistiskā bloka valstis. Karš noslēdzās līdz ar PSRS norietu. 1991.gadā Eritrejā notika referendums par Eritrejas neatkarību, kur teju vienbalsīgi tika nobalsots par neatkarību. Pēc neatkarības iegūšanas Eritrejā varu sagrāba „Eritrejas Tautas atbrīvošanas fronte”. Pēc robežstrīdiem un sadursmēm uz valsts robežām, no 1998.gada norisinājās Eritrejas-Etiopijas karš, kurš noslēdzās 2000.gadā, kad tika uzsāktas miera sarunas un ANO komisija uzsāka darbu pie abu valstu robežu precizēšanu un demilitarizāciju.

Nenoliedzami Eritrejā apstākļi ir smagi un valsts vadība ir nedemokrātiska un var saprast iemeslus, kāpēc Eritrejas iedzīvotāji pamet Eritreju, tomēr vajadzētu kritiski vērtēt vai šie cilvēki ir uzskatāmi par bēgļiem. Ja runa ir par bēgļiem, tad loģiski šķiet, ka cilvēki emigrē uz tuvāko valsti, kur valda miers. Piemēram, vairāk kā 200’000 eritrejiešu bēgļi atrodas Etiopijā un Sudānā. Galvenokārt bēgļu gaitās viņi devās neatkarības kara laikā un pēdējā kara laikā, kad valsts karoja pret Etiopiju. Saprotama ir eritrejiešu bēgļu atrašanās Saūda Arābijā, Jemenā, pat Ēģiptē, bet tie, kuri mēģina nokļūt Eiropā ir uzskatāmi par ekonomiskajiem migrantiem, nevis bēgļiem. Par to liecina apstāklis, ka vislielākais eritrejiešu „bēgļu” skaits ir turīgajā Zviedrijā, Vācijā un Šveicē. Par to liecina apstāklis, ka šie „bēgļi” ir pabijuši vairākās Eiropas valstīs, meklējot, kur varēs vislabāk nopelnīt. Tomēr spilgtākais apliecinājums ir fotogrāfijas ar „bēgļu” laivām, kuras sasniedz Dienvideiropu, kāpēc tajās teju nav redzamas sievietes un bērni? Ļoti bieži „bēgļi”, kuri nonāk Eiropā ir vīrieši, spēka gados. Tas šķiet dīvaini, jo Latvijas pieredze liecina, ka bēgļu gaitās dodas sievietes ar bērniem vai visa ģimene kopā, nevis ģimene paliek bīstamajā zonā un vīrietis dodas uz drošāku vietu.

Līdzīgus piemērus mēs redzam Sīrijā, kur lielākā daļa bēgļu ir apmetušies tuvākajās reģiona valstīs, bet ir virkne cilvēki, lielākoties vīrieši spēka gados, kuri cenšas nokļūt, nevis tuvākajā drošajā valstī, bet bagātākajās Eiropas valstīs.

Eiropas Komisija atzinums imigranti nevis bēgļi

Būtisks ir apstāklis, ka arī Eiropas Komisija oficiālos dokumentos izvairās ieceļotājus no trešajām valstīm saukt par „bēgļiem”. Termins bēglis tiek pamatā lietots publiskajā komunikācijā, lai dažādu Eiropas Savienības dalībvalstu iedzīvotājiem būtu vieglāk akceptēt jaunu ieceļotāju uzņemšanu. Ja godīgi un atklāti tiktu teikts, ka visām Eiropas Savienības dalībvalstīm ir jāuzņem imigranti, kuri ir nelegāli ieceļojuši Itālijā un Grieķijā, tad pavisam noteikti šo piedāvājumu būtu neiespējami „pārdot” vēlētājiem. Tāpēc publisko attiecību speciālisti ir ieteikuši komunikāciju balstīt uz vārdiem „bēgļi, kuri bēg no kara”, „solidaritāte”, „palīdzība”, lai būtu vieglāk apmānīt sabiedrību.

Pat jautājuma virzība ir bijusi viena liela manipulācija. Tā vietā, lai Eiropas Savienības dalībvalstis pārrunātu vai tās vēlas, vai tām ir iespējas uzņemt ieceļotājus, kā tos uzņemt, kādas saistības valsts uzņemas pret viņiem, kā tiks izvēlēti uzņemamie ieceļotāji utml. Tā vietā tika piedāvāts katrai dalībvalstij uzņemt konkrētu ieceļotāju skaitu. Tālāk sekoja diskusija par to cik uzņemt, nevis vai valsts var uzņemt. Šajās sarunās ļoti negatīvi sevi parādīja Latvijas atbildīgie ministri, kuri atkāpās no Saeimas pieņemtās pozīcijas un piekrita uzņemt ieceļotājus. Vēl vairāk, viņi meloja. Viņi vairakkārt uzsvēra, ka visas valstis uzņems noteiktu skaitu ieceļotāju, bet šobrīd mēs redzam, ka Ungārija un Bulgārija neuzņems. Viņi teica, ka iestāsies par brīvprātīgu ieceļotāju uzņemšanu ES līmenī, bet mēs redzam, ka šobrīd ES dalībvalstīm ir sadalītas kvotas pēc Luksemburgas piedāvātās formulas. Tāpēc nav nekāda ticība šiem cilvēkiem, kuri šobrīd apgalvo, ka Latvijai nākotnē nebūs jāuzņem vēl vairāk ieceļotāji.

PAR Latvijas sabiedrības spiedienu

Atšķirībā no citām Eiropas valstīm, Latvijas sabiedrība nedrīkst pakļauties manipulācijām, kuras padarīs mūsu valsti vājāku. Sabiedrībai ir jāizdara spiediens uz politiķiem, kuri ir gatavi piekāpties tik būtiskā jautājumā un skaidri jāapliecina, ka Latvija nav gatava uzņemt jaunus ieceļotājus.

Otrdien, 4. augustā, plkst. 18:00 pie Ministru kabineta (Brīvības iela 36), aicina piedalīties protesta akcijā pret bēgļu uzņemšanu Latvijā.

Pamatiedzīvotāji (etniskā grupa, latvieši) 60% no iedzīvotāju kopīgā skaita.

Vai viesstrādnieku straujais pieaugošais skaits nesagādātu problēmas Latvijas tautai? Kāpēc Saeima bija parakstījusi Eiropas konstitūciju? Kas mūs sagaida parakstot Lisabonas Līguma izmaiņas? Par šiem būtiskajiem jautājumiem valdības jomā, kā arī pieminot garīgās vērtības Spektrs sarunā aicināja deputātu DAINI TURLO.

Pietiek GAUDOT, SĀKSIM DARĪT! (ĪSS APRAKSTS PAR BŪTISKO).

Jautājumā par Lisabona Līguma vienu no punktiem cilvēktiesības minoritāšu jautājumā Dainis Turlais teica, ka šajā gadījumā tiek minētas etniskās minoritātes, nevis seksuālās.

Ko nozīmē Lisabonas Līgumā uzrādītais punkts „Es likums ir augstāks par dalībvalstu likumu?” deputāts minēja, ka ES likumam nav juridiska spēka ietekmēt dalībvalstu iekšējo likumdošanu, ja arī tā notiktu, tad no Eiropas izstātos visas dalībvalstis un Eiropa paliktu viena.

Vai Viesstrādnieki no Lisabonas Līguma parakstīšanas momenta Latvijā varēs meklēt darbu paši, nesagādās nepatikšanas? Dainis Turlais mierina uzsverot, ka jebkurā gadījumā darba meklētāji tiks reģistrēti un būs valsts redzeslokā.

Kāpēc nevarētu apstādināt straujo viesstrādnieku skaitu ieplūšanu Latvijā ar algas paaugstināšanu mūsu iedzīvotājiem, deputāts Dainis Turlais uzsvēra, ka tas ir iespējams, tad, kad mēs spēsim paaugstināt darba ražīgumu, nevis parazitēt uz liberālo bezdarbnieku pabalsta rēķina un gaudot, cik viss ir slikti.”

Kāpēc tika parakstīts neprecīzi sastādītais likums par iestāšanos Eiropā? Dainis Turlais atbildēja: „Jo uz Saeimu tika izdarīts spiediens no bijušās Latvijas prezidentes V. V. Freibergas, kura tajā laikā ļoti rūpējās par savas karjeras attīstību nevis Latvijas interešu aizstāvēšanu.”