Teksta autors: Guntis Kalme, mācītājs., Lutera akadēmijas docents, Dr. theol.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā. Foto: LETA

„Ja mēs aizmirsīsim mūsu tautas mocības un nāvi Sibīrijā, mēs zaudēsim garīgo pamatvērtību un kļūsim par ivaniem, kuri neatceras savu cilmi” (prof. Heinrihs Strods).

Mēs esam tas, ko atceramies, jo identitāte un pašvērtības apziņa veidojas no atmiņas un mūsu spējām fiksēt kopsakarības. 1949.gada 25. marts ir par velnišķi pazemoto, sātaniski apsmieto cilvēcību. Par to pašu cilvēcību, kas joprojām ir un būs mūsējā. Par to cilvēcību, kas ir mūsu dzīves pamatvērtība. Kamēr vien gribēsim būt cilvēki, ne tikai mietpilsoniski patērētāji un darbaspēks, tikmēr mums būs svarīgi, kas un kāpēc ir noticis ar 42 149 mūsējiem. Un ne ar viņiem vien.

Atmiņa ir arī iepriekšējo paaudžu spēka un pieredzes avots. M.Zālīte to apliecina, sacīdama: „Viena? Es neesmu viena, daudzi aiz manis stāv, jūs jau tos neredzat, protams, viņi jau redzami nav.”

Savējie joprojām sniedz mums savu izturības un cīņas gribu. Mūžības skartajos A. Čaks vēsta: „Un, kad jūs kritīsiet, dzīvie, mēs, mirušie, celsimies otrreiz un stāsimies jūsu vietā.”

Atmiņas nozīmi patības veidošanā okupanti ir labi apzinājušies. Lai mūs kā nāciju iznīdētu un mankurtizētu, saknes ir cirstas, varmācīgi izdzēšot kultūras un vēstures faktus vai arī pagātni apzināti kropļojot, mainot akcentos, vienas lietas pārspīlējot, citas deformējot („Kirhenšteins taču jūsējais! Un sarakstus arī paši sastādījāt!”).

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Foto: LETA

Savukārt globālisms nāk ar pagātnes deaktualizāciju: „Jā, bija, nu un tad? Dzīvojam taču šodien!” Ar šādu attieksmi cilvēks tiek noplicināts, degradēts par snobisku manipulējamu viendienīti, kas hroniski aizņemts ar šodienas mietpilsoniskām aktualitātēm. Pagātne tad ir tikai neērta bagāža. Ja tajā vairs nekādi nepiedalāmies (vēstures apzināšana, piemiņas pasākumi, savējo kapu kopšana utml.), tā zaudē aktualitāti, jo neesam vairs tai līdzdalīgi.

Lietas pastāv to kopsakarībās. Kādas tās ir 1949. gada deportācijām?

To autore PSRS izlietoja milzu resursus, lai veiktu vienu, sev pašu svarīgāko uzdevumu – „pasaules revolūciju”, t.i., valdītu pār visu pasauli, lai visus aplaimotu ar komunisma „balvām” – nebrīvi un nabadzību. Padomju tautai vajadzēja smagi strādāt un dzīvot trūkumā, lai komunistu režīmam būtu visvairāk tanku, raķešu, kreiseru, zemūdeņu, visindīgākās kaujas vielas.

ASV prezidents Dvaits Eizenhauers par PSRS sacīja: „Mēs sastopamies ar naidīgu ideoloģiju – globālu pēc mēroga, ateistisku pēc rakstura, nežēlīgu savā nolūkā un viltīgu pēc savas metodes.”

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā. Foto: LETA

Maksims Gorkijs 1932.gadā rakstīja čekas priekšniekam Genriham (Enoham) Jagodam: “Šķiru naids jākultivē organiski norobežojoties no ienaidnieka kā no zemākas būtnes. Esmu dziļi pārliecināts, ka ienaidnieks ir zemākas kārtas būtne, deģenerāts kā fiziski, tā morāli.”[1]

Komunisti apzināti nostājās uz noziedzības ceļa. Padomju režīmā varmācība nav nejaušība, bet tā pastāvēšanas pamatlikumsakarība. PSRS kopš sava sākuma bija teroristiska valsts savu pilsoņu ne vien masveida, bet arī plānveidīgai iznīcināšanai. Komunisms un terors ir nedalāmi. Noziegums ir ikdienas parādība, normāla, pat banāla un rutinēta prakse. Cilvēki tika iznīcināti mērķtiecīgi un pēc plāna. Komunistiski orvelisko antipasauli uzcēla uz daudzu miljonu kauliem. Komunisms bija utopija, kas pati negribēja īstenoties. Lai to iedabūtu dzīvē, nācās lietot melus un krāpšanu, ārkārtēju varmācību, miljonus iedzenot nabadzībā un postā, simtus tūkstošus iznīcinot fiziski. Līdz 1939. gadam režīms uz Sibīriju bija deportējis jau 4,7 miljonus „tautas ienaidnieku”.[2] 17 tautas tika izsūtītas pilnīgi, 48 – daļēji.[3]

PSRS nākotne saistījās tikai ar agresiju. Ļevs Mehliss, „Pravdas” redaktors, Sarkanarmijas politpārvaldes priekšnieks apliecināja: „Balstoties uz Staļina teoriju par sociālistisku valsti, kas atrodas kapitālistiskā ielenkumā, mēs panāksim proletāriskās revolūcijas uzvaru visā pasaulē. Ja otrā imperiālistiskā kara smaile būs vērsta pret pasaulē pirmo sociālistisko valsti, tad pārnest karadarbību pretinieka teritorijā, izpildīt savu internacionālo pienākumu un pavairot padomju republiku skaitu.”[4]

Einārs Cilinskis un Jānis Dombrova (NA) Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā. Foto: LETA

Par PSRS rīcību Baltijā Vjačeslavs Molotovs teica: „Padomju valdība uzskata, ka vislabākais paņēmiens, kā aizstāvēt padomju intereses Baltijā .. ir palīdzēt strādnieku kustībai gāzt marionešu režīmus.”[5] Kopsakarību izpratne rāda, ka vēlme palīdzēt ir agresora iezīme.

Okupācijai sekojošās deportācijas bija tikai sovjetizācijas normāla sastāvdaļa. Deportējot cilvēkus, tiem tika atņemta viņu dzimtene; rusifikācija bija vergu darba un izdzīvošanas dabisks pielikums; no eiropeiskas kultūras tie tika iesviesti padomijas anticivilizācijā. Kādēļ režīmam vajadzēja izsūtīt veselas ģimenes? Tas ir aziātiskais soda veids – kolektīvā atbildība, kad iznīcināta tiek visa dzimta, lai nepaliktu neviens no tās, kurš būtu personiski ieinteresēts atmaksāt nodarīto.

Deportēto vietā Latvijā iesūtīja simtiem tūkstošu civilokupantu (pēc H.Stroda datiem – 902 000). Kopsakarības skatot, var sacīt, ka faktiski tas bija demogrāfiskais karš, kurš joprojām nav beidzies. Nevienam nav noslēpums, ka saskaņā ar Sergeja Karaganova doktrīnu, viņi tiek izmantoti kā 5. kolonas darbības atbalsts.

Latviešu vēstures sauso atlikumu vai kopsakarību var izteikt lakoniski. Mēs aizvien esam tiekušies pēc brīvības, neesam gribējuši būt neviena vergi. Cauri baisajai un brutālajai vēsturei, cauri apspiestībai un noliektībai, kādu mums ir nācies piedzīvot, esam izdzīvojuši kā neuzvarēta tauta. Mēs esam spējuši izaugt un kļūt par nāciju, dibinot savu valsti. VēsturnieksUldis Ģērmanis šādi apliecina mūsu tautas vēsturisko kopsakarību: „Latviešu tautas vēsture ir stāsts par latviešu tautas nemitīgo brīvības cīņu, par lieliem upuriem un slaveniem varoņdarbiem.”[6]

Kārlis Ulmanis sacīja: „Virs zemes nav tādas varas, kas no latviešu sirdīm spētu izraut neatkarīgā, brīvā valstī nodzīvotos gadus. Mūs var apspiest, mūs var šaut, bet, kamēr vien kāds latvietis dzīvos, dzīva būs arī dziņa pēc tiesībām un brīvības, pēc savas valsts.”[7]

Dzintars Rasnačs (NA) Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā. Foto:LETA

Tā arī notika. Mūs šāva, apspieda, deportēja, bet savu kā nācijas mājas darbu mēs esam veikuši – mēs pretojāmies! Ja 1941.gadā mūs izsūtīja par to, ka bijām uzdrīkstējušies dzīvot savā valstī, ārpus lielās un nedalāmās, tad 1949. gadā – par to, ka cīnījāmies Leģionā un izvērsām partizāņu karu visā Latvijas teritorijā.

Partizānu cīņas no 1944. – 1956. gadam izkala principu: „Kamēr pretojos, tikmēr esmu!” Jo, kā sacīja Ādolfs Šilde: „Valsts neaiziet bojā, kamēr tās pilsoņi turpina izrādīt pretestību aneksijai.”[8] H. Strods šādi novērtēja partizānu pretestību: „Partizānu cīņa pret austrumu boļševismu bija Eiropas tautu cīņa par Eiropas civilizāciju tās austrumu pierobežā.”[9] Dažu gadu laikā tauta bija spērusi milzu soli no K.Ulmaņa: „Palieciet savās vietās!” līdz ģenerāļa Rūdolfa Bangerska sacītajam: “Tiesība un pienākums aizstāvēt sevi pret uzbrucēju ir ikvienai dzīvai radībai; vēl vairāk šī tiesība ir tautai, kuru apdraud tāds ienaidnieks kā boļševisms, kas gribētu mūs pakļaut ne tikai savai politiskai varai, bet arī mūs garīgi un fiziski iznīcināt.”[10]

Tas bija ievērojams progress mūsu pašapziņā un rīcībā. No upuriem mēs tapām par cīnītājiem. Upuris ir tas, ar kuru dara, cīnītājs pats ir savas darbības noteicējs. Viņš karo ne tikai tad, kad sagaidāma uzvara, bet arī un īpaši tad, kad tā vēl nav saredzama. Principa pēc.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā. Foto:LETA

Par 20. gadsimta vēstures gala iznākumu – Ļaunuma impērijas sabrukumu – kā par vēstures ironiju varētu pavīpsnāt, ja vien komunistiskais[11] eksperiments ar cilvēci visā pasaulē nebūtu prasījis vairāk kā 100 miljonu dzīvību.[12] Šajā eksperimentā tika izšķiesti grandiozi resursi, lai beigu beigās pārliecinātos par vienu kopsakarību – cīņa pret cilvēku ir bezjēdzīga, velta kaut vai tā viena būtiskā iemesla dēļ, ka cilvēks ir Dieva radība, veidots pēc Viņa tēla un līdzības. Tāpēc tā ir principā neiznīcināma.

Mēdz sacīt, ka no vēstures jāmācās. Vai no traģēdijām bagātā 20. gadsimta varam ko secināt šodienai? Varam apgūt vismaz dažas kopsakarības kā savas domāšanas un rīcības aksiomas.

Pirmā: kamēr līdzās ir agresors, pastāv apdraudētība. Ja noziedznieks nav ticis savaldīts, sodīts, ja tas nav nožēlojis nodarīto un nav labojies, viņš turpinās aizsākto, un aizvien nekaunīgāk. Savukārt sabiedrība, pat, ja izsaka bažas, pieņem neefektīvas sankcijas, faktiski top aizvien nevarīgāka. Sudeti 1938. gads, Krima 2014. gads, Latvija …?

Otrā: par sevi ir jābūt gataviem cīnīties pašiem. Šobrīd notiekošais mīkstais vai ceturtās paaudzes karš ir mūsējais, neviens to neizcīnīs mūsu vietā.

Trešā: mūsu izvēle tajā ir tapt par upuriem, cīnītājiem vai kolaborantiem. Katrs pats lai izvēlas par ko grib kļūt Dieva, savas sirdsapziņas un nākamo paaudžu priekšā.

Bet pirms to darām, atcerēsimies mūsu izcilā vēsturnieka H. Stroda teikto:

„Neatkarīgā Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur latvieši spēj dzīvot un sniegt visu, ko spēj, Tev, Dievs!”[13]

[1] Roginskis, V. Baltijas Traģēdija. Baltijas valstis un tautas PSRS un nacistiskās Vācijas politikā. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti.1. sēj. (R: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2000), 685. lpp.

[2] http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=317946:okupcijas-briesmu-darbi-nav-jnoklus&catid=154:latvij&Itemid=179&comm=1

[3] Бердинских, В. А. Спецпоселенцы: Политическая ссылка народов Советской России (М: Новое литературное обозрение, 2005).

[4] Citēts pēc: Roginskis, 52.

[5] Roginskis, 54.

[6] Ģērmanis, U. Latviešu tautas piedzīvojumi  (Rīga: Zvaigzne, 1991),  250.

[7] Bērziņš, A. Labie gadi (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1963), 302 – 303.

[8] Šilde, Ā. Pretestības kustība Latvijā; Krājumā: Kalvāns, A. ( red.) Uz ežiņas galvu liku… Traģiskās partizānu cīņas Latvijas mežos pēckara gados (Nacionālo Daugavas Vanagu Latvijas Apvienība sadarbībā ar apgādu „Daugava”, Rīga, 1993), 14.

[9] Strods, H. Latvijas Nacionālo Partizānu Karš. Dokumenti un Materiāli 1944-195. (R: Preses Nams, 1999), 559.

[10] Freivalds, O. (red.) Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā, 3. sēj. (Västerås, Daugavas Vanagu Centrālās Valdes izdevums, apgāds „Ziemeļblāzma”, 1974), 5.

[11] Faktiski PSRS komunisms no politoloģijas viedokļa ir klasificējams kā kreisi radikāls.

[12] Courtois, S. et al, The Black Book of Communism: Crimes, Terror, Repression (Harvard University Press, 1999), 15.

[13] 2012. gada 6. februārī personiskā sarunā.

Ikgadējā ziedu nolikšanas ceremonija pie Brīvības pieminekļa, godinot komunistiskā genocīda upurus, sāksies plkst.13. Šajā pasākumā piedalīsies arī Valsts prezidents Andris Bērziņš, Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, Saeimas Prezidija locekļi, Saeimas deputāti, premjers Valdis Dombrovskis un ministri,-ziņo spektrs.com

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai veltīti koncerti Rīgā notiks divos dievnamos, kuros laipni gaidīti gan rīdzinieki, gan pilsētas viesi.

Svētā Jāņa baznīcā koncerts “Aizvestajiem”, kas sākotnēji bija paredzēts plkst.18, sāksies jau plkst.17. Tajā dziedās Latvijas Radio koris diriģenta Sigvarda Kļavas vadībā un muzicēs solisti – ģitārists Kaspars Zemītis, kontrabasists Jānis Stafeckis, vijolnieks Indulis Ciniņš un dziedātājs Renārs Kaupers. Ieeja koncertā ir bez maksas.

Savukārt plkst.19 Svētā Pētera baznīcā notiks Latviešu mūzikas koncerts, kurā muzicēs Profesionālais pūtēju orķestris “Rīga”, koris “Sonore”, Rīgas kamerkoris “Ave Sol”, solisti - Sonora Vaice, Ingus Pētersons un čellists Ēriks Kiršfelds. Ieeja koncertā ar bezmaksas ielūgumiem, kas saņemami, iepriekš sazinoties pa tālruni 67425218.

Fakti:

1941. gada 14.jūnija padomju režīma deportāciju rezultātā cieta un tika deportēti 14 194 Latvijas iedzīvotāji, viņu skaitā arī 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem.

«Manuprāt, šie vārdi ļoti trāpīgi atspoguļo izjūtas, kādas piedzīvoja tie latvieši, kas 1987. gada 14. jūnijā uzdrošinājās iet pie Brīvības pieminekļa, lai noliktu pie tā ziedus, pieminot 1941. gada 14. jūnija deportācijās aizvestos un bojā gājušos,» teic Jānis Rožkalns, kurš bija viens no tiem, kas, par spīti čekas spiedienam un draudiem, organizēja 1987. gada leģendāro gājienu no Bastejkalna ozola līdz Pieminekļa pakājei.

– Kādas šobrīd ir izjūtas, atceroties 1987. gada 14. jūnija notikumus?

– Patlaban pārskatu savu arhīvu, lai to tad nodotu Okupācijas muzejam. Diemžēl vēsturnieki joprojām nav ķērušies klāt šo notikumu analīzei, un tas tautai ir kā liela bremze, jo pagātnei taču jāizgaismo gan šodiena, gan nākotne. Un šīs vēstures gaismas mums šodien pietrūkst. Tagad, to visu vēlreiz pārskatot, saprotu, cik tautas kustībai ir milzīgs spēks. Padomju okupācija ar visvareno čekas dūri un vairāk nekā 20 000 ziņotāju toreiz šķita nesagraujama, tomēr Gorbačova perestroikas apstākļos 14. jūnija demonstrācija atvēra kādas lielas slūžas, salaužot visus pretspēkus un kļūstot par signālu tautu atbrīvošanās cīņu sākumam un PSRS sabrukumam.

– Palūkosimies uz šodienu: Rīgā pārliecinoši uzvar prokremliska partija, un balsotāji jau nav tikai krievvalodīgie. Arī Krievijas vēstnieks biedrs Vešņakovs publiski pauž gandarījumu par šādu vēlēšanu iznākumu. Kas notiek?

– Vienā listē ar Ušakova Saskaņas centru bija arī partija Gods kalpot Rīgai!, kur ir ne mazums latviešu. Tas ir tas pats, kas padomju laikā iestāties komunistiskajā partijā, tā ir nodevība pret Latviju. Manuprāt, Saskaņas centrs ir veidots kā šovinistiska krievu triecienvienība, kura, melojot un tēlojot avis, neslēpj, ka ir vilki, kurus vada Maskava. Ar skaidru mērķi – sagraut latviešu valsti un atkal apspiest mūsu tautu. Vienlaikus tāda rīcība nozīmē: izsvītrot no vēstures mūsu tēvu un vectēvu cīņas – mežabrāļus un pretošanās kustības dalībniekus, aizmirst visus upurus, izdzēst no atmiņas 14. jūniju, 25. martu un 23. augustu. Tas nozīmē padarīt visu latviešu tautas vēsturi par bezvērtīgu nulli. Apzināti dzēšot šīs sarkanās līnijas, jau tagad brīžiem šķiet, ka to visu vairs nav politkorekti pieminēt. Vēl nekorektāk, šķiet, ir pieminēt to, ka Latvijā nav iespējams ne integrēt, ne asimilēt milzīgo krieviski runājošo kopienu, kuras liela daļa ir naidīga latviešiem. No šīs problēmas visi baidās. Vienlaikus visi krieviskie mediji ik dienas strādā, lai uzturētu dzīvu pretlatvisko garu krieviski runājošajā kopienā. Šie mediji ir šodienas okupācijas tanki! Tādēļ vienīgais, jo varam izdarīt: tam pretī ir jāliek nevis nožēlojami kompromisi, bet jauna tautas atmoda nacionālās inteliģences un garīdzniecības vadībā, pulcējoties darbam pie nacionālo interešu programmas.

– Un kam sūdzēties? Kur izteikt protestu?

– Padomju laikos cilvēkiem vismaz bija iespēja pasūdzēties kompartijas centrālkomitejā Maskavā vai mēģināt pārsūtīt ziņas uz Rietumiem. Cilvēkiem bija pretošanās cerība. Cilvēki varēja meklēt palīdzību un dažos gadījumos sasniegt cerēto. Ko darīt tagad? Rakstīt uz Briseli? Smieklīgi. Iet uz ASV vēstniecību? Bet tieši no turienes jau nāk norādes, kā mūs pakļaut liberālismam. ASV vēstniecība pat atklāti finansē un atbalsta Latvijas geju un lesbiešu organizāciju Mozaīka. Mums šobrīd ir atņemta jebkāda cerība uz palīdzību no malas, tādēļ laiks pašiem sadoties rokās un nevis bēgt no valsts, bet to aizstāvēt.

– Kāda gan var būt pretošanās, piemēram, starptautiski atzītam pasākumam Eiropraids 2015, kas notiks Rīgā? Mēs gan neesam lūguši, lai praidisti nāk uz šejieni demonstrēties, taču jautājums ir cits: kāpēc Latvijas pirmās personas beidzot nepasaka – mums šādas izpriecas nav vajadzīgas?

– Tā ir kārtējā no ārzemēm finansētās aģentbiedrības Mozaīka 10 cilvēku provokācija pret mūsu valsti. Kādēļ to pieļauj? To vajag pajautāt prezidentam Andrim Bērziņam, Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai un premjeram Valdim Dombrovskim. Protams, tas nav savienojams ar tautas vitālajām interesēm un godprātību, ar demokrātiju, ar tradicionālajām un nacionālajām pamatvērtībām, ar ģimenes un bērnu interesēm. Mums mēģina iestāstīt, ka tas ir moderni un ka tas ir vienīgais pareizais ceļš, savukārt tie, kuri to nepieņem, tiek nosaukti par tumsoņām. Bet tauta nav salauzta, mēs esam dzīvi, un gandrīz nekā no tā perversiju triumfa, kas jau sen valda pār citām ES valstīm, Latvijā nav. Un cerams, nekad arī nebūs.

– Kas, jūsuprāt, šobrīd ir vissvarīgākais?

– Šodien ir svarīgi ikkatram uzdot sev jautājumu: kas notiks ar Latvijas valsti, ja visi rīkosies tā kā es? Viens otrs man saka: ko nu es, es labāk paklusēšu, bet tev jau tas patriotisms no Dieva dots! Bet tev nav dots? Latvija taču ir mūsu kopējās mājas! Vai tevi neuztrauc, kādā valstī dzīvos tavi bērni? Tad pajautā sev: kas notiks ar Latviju, ja visi domās tā kā tu? Tad valsts sabruks pavisam īsā laika posmā. Jo sliktajiem vajag tikai vienu: lai godprātīgie klusē…

Pilna intervija