Lasot Bībeli rodas ieskats Izraēlas tautas vēsturē, kultūrā, un galvenokārt morālē un ticībā, proti, iedziļinoties plašā sakarību spektrā par Izraēlas tautas attiecībām ar Visvareno Trīsvienības Dievu. Kristieši iedvesmojas un sajūsminās par Vecajā Derībā aprakstītajiem garīgo un nacionālo varoņu piedzīvojumiem. Dievkalpojumos mācītāji piemin leģendāro stāstu par Dāvidu un Goliātu. Pretstatot mazo, vietējo iedzīvotāju Dāvidu ar lielo un neuzvaramo iebrucēju Goliātu. Dāvida ticība Dievam un bezbailība sakauj Dieva izsmējēju.

Vai Dāvids iestājās kaujā tikai, lai aizstāvētu Dieva godu, tā kļūdams par varoni? Ne tikai, viņš redzēja ienaidnieku pārsvaru. Viņš redzēja, ka tautā iestājās panika, sāpe par iespējamo zaudējumu, nedrošību, bailes, izmisumu.

Domājams, ka Dāvids iestājās arī par savu nāciju, viņš vēlējās tautai nodot to, kas dega viņa sirdī, Dieva mīlestību pret tautu, kuru ne katrs izraēlietis varēja izprast un apjaust. Notika mijiedarbība, Dāvids aizstāvēja Dieva godu, bet Dievs aizstāvēja tautas godu. Kauja bija izcīnīta pārdabiskā veidā. Tādējādi Dāvids kļuva arī par Izraēlas tautas nacionālo varoni. Viņš iedvesmoja visu tautu cīnīties pret iebrucējiem, okupantiem un ienaidnieku pārsvaru.

Izraēlas tautai joprojām ir ar ko lepoties, jo vairāk, ka tik nozīmīgs un visai tautai izšķirošs notikums ierakstīts Bībelē. Punkts. Vai tomēr komats?

Neviļus rodas ķecerīgs jautājums, vai tikai līdzīgi stāsti nav sastopami arī citās tautās pagātnē un šodien? Kā ir ar latviešu tautu? Godīgi sakot, taču arī Latvijas vēsturē ir ne mazums liecību par Dievišķu pārdabisku darbību latviešu tautas labad. Vēsturiski  lielvalstu imperiālistiskās ietekmes dēļ, vēl pat mūsdienu Latvijā ir jaušams, ka daudzas lietu sakarības noklusētas.

Varbūt tā ir arī neziņa, kas saistāms ar Bībelē teikto, ka pašmājās pravietis nav cienījams.

Varbūt atsevišķi politiskie kontrolējošie spēki Latvijā nav ieinteresēti, lai latviešiem gluži kā Izraēlas tautai celtos pašvērtējums un cieņa pret savējiem, jo saprotams, ka arī šādi iedvesmojošie stāsti no pašu latviešu vidus var pacelt latviešu Gara spēku, ļaudamies pacelties, Atmodas spārnos.

Varbūt pēc inerces mēs paši pārlieku daudz savas tuvredzības un vienaldzīgās steigas dēļ, esam pieļāvuši dievišķas liecības atstāt nenovērtētas.

Varbūt ir laiks meklēt un nostiprināt vienojošajās saitēs sava tautieša, kaimiņa un draugu pārliecību, gara un mīlestības spēkā. Vienojošā saite, kas satur tautu un atklāj, ka arī starp latviešiem ir garīgie un nacionālie varoņi ar kuriem lepoties, viegli identificēties, efektīvi mobilizēties pēc vajadzības un vienkārši būt laimīgiem. Tie ir savējie, kas droši ved cauri grūtībām pretī Latvijas valsts pamatmērķim un tautu paceļ jaunā dievišķā spēkā, ticībā un mierā.

Dāvids no Izraēlas var mūs iedvesmot, bet droši vien viņš nebrauktu uz Latviju, lai to celtu no apziņas gruvešiem, latviešiem pašiem iedvesmojoties arī no savējiem varoņiem, jāceļ sava Latvija. Varbūt der padomāt, kā saskatīt mums pašiem savus garīgos un nacionālos varoņus un savējo varoņdarbus aprakstīt Latvijas Grāmatā.

„Pieminiet savus vadītājus!” (Ebr.13:7)

Pieminiet savus vadītājus jeb varoņus un pieminiet viņu varoņdarbus. Tas nav aicinājums, bet pavēle. Kā to darīt? Apkopt kapiņus? Nav slikta doma, taču ir rakstīts: „Lai mirušie aprok savus mirušos, bet tu ej un seko Jēzum”. Liecināt par Jēzu Kristu var dažādi, šajā gadījumā, pieminot savus vadītājus un neaizmirstot arī par dzīvajiem.

No mācītāja Dr.theol., Gunta Kalmes grāmatas “Durvis uz mājām“.

Pulkvedis un viņa gars

“Viņš bija personificēta uzvara” (Edvards Virza).

“Tā tauta, kurai ir savi varoņi un kura tos neaizmirst, nav salaužama” (Uldis Ģermanis).

“Ko mēs zinām par mūsu pirmo virspavēlnieku Oskaru Kalpaku (1882-1919) Ne tikai to, ko varam izlasīt grāmatās, bet vairāk to, kas parasti acīm apslēpts, – viņa iekšējo pasauli. Vienīgais, pēc kā mēs varam ko nešaubīgi secināt, ir viņa darbi, veikums. Darbi, kas liecina par lielu iekšēju dvēseles, gara un gribas piepūli, kuru nevar izteikt džoulos vai vatos, bet kuri saprasti un apjēgti izraisa cieņu, apbrīnu, sajūsmu un vēlmi līdzināties..”

“Tolaik mums bija vairāki virsnieki ar līdzīgu biogrāfiju kā Kalpakam, bet tikai viens tāds kā viņš. Tikai viens, kas tā prata īstenot Dieva dāvanu būt par varoni un savas tautas militāro vadoni.

Bērnībā O.Kalpaks vēlējies kļūt par ārstu vai mācītāju. Viņa mīļākie vārdi no Svētajiem Rakstiem bija šie Kristus sacītie: ” tas visu spēj, kas tic.” Bet Dievs viņam bija izredzējis citu ceļu- karavīra, virsnieka, savas Dzimtenes atbrīvotāja ceļu.”

Ģenerālis Kārlis Goppers (1876-1941) savās atmiņās apraksta viņa virsnieka gaitas un personību. Viņš bijis ne tikai ļoti apzinīgs virsnieks, bet arī atjautīgs un iniciatīvas pilns cilvēks. Jau pēc pirmajām Pirmā pasaules kara kaujām viņa karavīri -jebkura virsnieka rīcības precīzākais kritērijs – sacīja: „Ar viņu nepazudīsi. ”Kāds no viņiem reiz vērojot, kā vācieši cenšas ieņemt Kalpaka aizstāvētās pozīcijas, ne bez lepnuma sacīja: „Nesaprot, uz kā uzdūrušies.” Citreiz, kad vācieši ar stipru artilērijas uguni bija sašāvušo viņa ložmetēju rotas pozīcijas, tā ka lielākā daļa karavīru bija krituši un daļa no ložmetējiem bojāti, Kalpaks pats metās pie ložmetēja un lika vāciešiem atkāpties. Pateicoties viņa attapībai un komandiera drosmei, izdevās izglābt no drošas bojāejas veselu krievu divīziju. Par to viņš saņēma Jura zobenu.

Kaujas laukā viņš allaž apstaigāja savus kareivjus, tos uzmundrinot un uzturot viņu cīņas garu.[...] Viņš bija dzimis līderis. Kalpaks bija arī pazemīgs. Kad viņam paziņoja, ka viņš nominēts Jura krustam, viņš esot izbrīnījies jautājis: „Par ko?” „Viņam jau bija visi apbalvojumi, kādus piešķīra par kaujām, to starpā abas statūtu goda zīmes, Jura zobens un Jura ordenis,” raksta vēlākais ģenerālis Kārlis Goppers.

Par tādiem, kas kaujā negūst ievainojumus, mēdz sacīt, ka tie dzimuši laimes krekliņā. Visu kara laiku Kalpaks pavadīja frontē., jo ne reizi netika nopietni ievainots. Dievs viņu sargāja, jo gatavoja viņu kādam īpašam un lielam uzdevumam. Viņam vajadzēja īstenot to, pēc kā latvieši bija teikušies gadsimtiem-iegūt brīvību savai zemei un tautai.

Viņa dāvana

Cilvēkam ir daudzas Dieva dotas dāvanas. Mākslinieka dotības ir no tik vienkāršām lietām kā krāsām, skaņām, kustībām vai rakstu zīmēm radīt skaistumu. Zinātnieka prasme ir ielūkoties lietu būtībā, atrast to slēptākās un dziļākās sakarības, nosaukt tās vārdos. Un ticības dāvana ir gribasspēka mobilizācija-Dieva dots dvēseles un gara spēks pakļaut sevi augstākiem mērķiem, sasprindzināt sevi, lai pārvarētu grūtības. Vēl vairāk – cilvēks, kurš noticējis Kristus paša sacītajam, ka tas visu spēj, kas tic, aizrauj sev līdz arī citus- tik liels nu ir tapis viņa dvēseles un pārliecības spēks! Kalpakam bija Dieva dāvana šo spēku atraisīt arī savos zēnos. Tas nav pārspīlējums. Pulkvedis zināja par ko cīnās, un tādēļ viņš savu pārliecību spēja iedvest arī saviem karavīriem.

Ir saglabājies nostāsts, ka pirms kaujas Kalpaks jautājis saviem karavīriem: „Vai ticat?” un pats čukstējis: „Es ticu!” Un viņi kopā atbildējuši: „Mēs ticam!” Lūk, tas ir ieskats viņa dvēselē! Tas pasaka par viņu daudz vairāk nekā militārkarjeras apraksts un iespaidīgais apbalvojumu saraksts. Apustulis saka: Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā”(2.Kor.5:7),jo ticība ir nevis akla lētticība, bet gan garīgā redze. Tā jau skata uzvaru un tāpēc var būt pārliecināta. „Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām”(Ebr.11:1). Tā Kalpakam īpaši bija vajadzīga, kad viņam kā komandierim nācās dot savu pirmo pavēli nevis iet uzbrukumā, bet atkāpties no Rīgas. Viņš netika pavadīts ar līdzjūtību un simpātijām, bet ar lamām, zaimiem un nievām, jo latvieši vēl neticēja savas valsts iespējamībai. Notiekošais daudziem šķita viņu tautiešu droša vešana nāvē kādas avantūras dēļ. Bet Kalpaks zināja, par ko viņš un viņa bataljons cīnās. Viņš nebija daiļrunīgs, bet viņa vēstulē lasām: „Pagaidu valdību mēs aizstāvēsim līdz pēdējai asins pilei.”

Jau pirmā kauja pie Lielauces 919.gada 16. Janvārī pret pretinieka pārspēku nesa uzvaru. Tā atnesa arī ko vairāk. Kalpaka uzvara „sapurināja” depresijā un bezpalīdzības izjūtā iegrimušo valdību Liepājā, un tautā atmodās cerība. Šai uzvarai sekoja citas. Kalpakieši par savu komandieri izsacījās lakoniski: „Ar viņu mēs uzvarēsim” Un tā arī bija. Bet pats Virspavēlnieks pēdējo uzvaru neredzēja, 1919.gadā 6.martā viņš krita.

Nav grūti atbildēt uz jautājumu: Kādēļ mums tika dots Oskars Kalpaks?”- lai dibinātu Latvijas armiju un sāktu Latvijas atbrīvošanu. Mums vajadzēja kādu, kas bezcerīgā situācijā veiktu neiespējamo!. „Ideoloģiskā ziņā Kalpaks ar personīgo priekšzīmi bija ievērojami veicinājis Latvijas valsts ideju, salauzis vienaldzību un latviešu tauta lielā paļāvībā sāka raudzīties uz savu dēlu varoņdarbiem ar Latvijas brīvību kā cīņas mērķi.”[1] sacīja viņa cīņu biedrs Arvids Krīpens.

Mēdz sacīt, ka dzīvē vajag nospraust lielus mērķus. Kalpakam tas bija liels, ļoti liels-vārda visburtiskākā nozīmē tik liels kā Latvija-BRĪVA LATVIJA!

Edvards Virza retoriski jautā: „Ko tad Kalpaks nostādīja pretī lieliniecisma idejai, un caur ko viņš uzvarēja? Tā-nacionālā ideja ar saviem nedaudziem piekritējiem, un uzvarēja viņš ne tik daudz ar ložu metējiem un lielgabaliem, kā ar savu pārliecības spēku un savu gara stretēgiju.”[2]”

[1] Arvids Krīpens. Kalpaka bataljons un Baložu brigāde.-Belmore:Mintis PTY.,1963.-82.-83.LPP.

[2] Virza E. Pirmais Latvijas Nacionālo Karaspēku virspavēlnieks pulkvedis Oskrs Kalpaks. –Madona:Kalpaka pieminekļa komiteja Meironos un Savienība”Pulkveža Kalpaka bataljons”.-66.lpp.

Zināšanai:

Īsais ieraksts vēstures grāmatās vēsta, ka 1919. gada 6. martā Skrundas–Saldus ceļa apkaimē notika kauja starp tā brīža sabiedrotajiem – vācu un latviešu daļām. Bojā gāja vairāki Latvijas armijas virsnieki un kareivji, viņu vidū arī bataljona komandieris pulkvedis Kalpaks.

Liepājas Ziemeļu kapi bija Kalpaka pirmā atdusas vieta līdz 1919. gada septembrim, kad viņš tika pārbedīts dzimtas kapos Meirānos pie Madonas. Savukārt 1939. gada 6. martā Liepājas Ziemeļu kapos tika atklāta Kalpaka piemiņas vieta.

Laiku pa laikam cilvēces vēsturē pienāk brīži, kad nākas uzrakstīt to, kas agrāk bijis pats no sevis saprotams arī nerakstīts. Ja cilvēce nekad nebūtu atkritusi no Dieva, arī Bībele nebūtu uzrakstīta. Un, ja desmit baušļi būtu ikviena cilvēka sirdsapziņā, Dievam nebūtu nācies tos ar burtiem uzrakstīt uz Mozus akmens galdiņiem.

Savukārt Barontēvs paguva pierakstīt latvju dainas laikā, kad tās sāka zust no lat­viešu tautas atmiņas, kur tās nepierakstītas bija glabājušās gadu simtiem.

Šie piemēri ilustrē to, kāpēc tieši tagad mums ir kļuvusi nepieciešama Satversmes preambula. Kad Satversmes tēvi lēma Latvijas pamatlikumu, šī preambula ar svaigām brīvības cīnītāju asinīm bija rakstīta mūsu zemes tīrumos, me­žos un purvos, un šinī nevis ar burtiem, bet ar asinīm rakstītajā preambulā bija iekļauti visi gadsimtiem lolotie latviešu tautas sapņi, cerības un centieni. Toreiz Satversmes autori nevarēja zināt, ka Latviju gaida pusgadsimtu ilga okupācija un kādas būs tās sekas, nedz to, kāda būs situācija pasaulē pēc simt gadiem.

Nākamgad apritēs septiņdesmit gadu, kopš ir apklusušas pēdējās kaujas, kurās lat­vieši kara laukā cīnījās par savas valsts brīvību. Vīriem, kas tajās palika dzīvi, tagad ir ap deviņdesmit gadiem. Mēs zinām, cik garš ir cilvēka mūžs, un labi sapro­tam, ka drīz uz pasaules nebūs vairs neviena cilvēka, kas kara laukā būtu lējis asinis par Latvijas valsti un tās brīvību.

Viņā saulē cits pēc cita aiziet arī izcilākie okupācijas laika disidenti. Šo cilvēku klātiene līdz šim ir bijusi dzīva, burtiem nerak­stīta Satversmes preambula, kas ar sirdsapziņas varu ir uzturējusi spēkā nesagrozītu un skaidru Latvijas valsts ideju. Šiem cilvēkiem aizejot, mums, kas neesam savas asinis par Latviju lējuši, ir pienākums viņu cīņas mērķus un ideālus formulēt skaidros un kodolīgos vārdos un piešķirt tiem valsts pamatlikuma spēku un svaru.

Preambulas uzdevums ir skaidri formulēt, ko mēs saprotam ar tiem diviem svēta­jiem vārdiem, kas ir iekalti Brīvības piemineklī: Tēvzemei un brīvībai, – lai neviens ārējs vai iekšējs ienaidnieks turpmāk nevarētu sagrozīt šo jēdzienu patieso nozīmi, tādējādi sagraujot Latvijas valsts pastāvēšanas pamatus.

Vispirms par Tēvzemi.

Kā labi zināms, liela daļa Latvijas iedzīvotāju un pat pilsoņu dzīvo agresīvas kai­miņu lielvaras informācijas telpā. Ideoloģisku cīņu ar Krieviju mēs jau esam zaudē­juši, tanī pat lāgā neiesaistoties. Īsi sakot, Latvija joprojām ir valsts vispār bez jel­ kādas ideoloģijas (ja vien par ideoloģiju neuzskata fiskālo discip­līnu un cīņu pret homzofobiju).

Visu Latvijas informācijas telpu pie­pilda politiķu savstarpēji kašķi un epikūriska labklājības ideālu pro­paganda, kura galu galā ir pilnīgs absurds vienā no nabadzīgākajām Eiropas valstīm. Godīgi sakot, tiem, kas nav latvieši, patiešām varētu būt grūti saprast, kāpēc jāizvēlas dzīvot Latvijas informācijas telpā, kur valda politiķu sīkie, savtīgie un nožēlojamie meliņi, ja no otras puses tiek piedāvāti vēsturiski vērienīgi un pro­fesionāli Krievijas meli.

Ja Kremļa mērķis ir bijis veicināt zināmas Latvijas iedzīvotāju daļas nelojalitāti Latvijas valstij, tad jāatzīst, ka te Kremlim nav bijis uzticīgāka un labāka palīga par politisko eliti, kas jau divdesmit gadu nav likusies ne zinis par mūsu valsts iedzīvotāju ideoloģisko pārliecību. Šai ziņā tā ir parazitējusi uz okupācijas gados rūdītā latviešu tautas patriotisma. Latvijā valda ideoloģisks vakuums.

Man, protams, var iebilst, ka Ulmaņa diktatūras laika spēcīgā ideoloģija nespēja pasargāt Latviju no 1940. gada okupācijas. – Taisnība. Toties Ulmanis spēja radīt ideoloģiju, kas okupācijas apstākļos veselu pusgadsimtu izdzīvoja tautas apziņā un parādīja savu spēku Atmodas un barikāžu laikā. Mēs galu galā dzīvojam valstī, kuras pašreizējā neatkarība ir izcīnīta nevis ar militāriem, bet ar ideoloģiskiem ieročiem.

Uzticēt iedzīvotājiem pilnīgu ideoloģisko pašapkalpošanos – to varbūt var atļauties lielas un bagātas valstis, kuru suverenitātei nedraud nekādas briesmas, un nācijas, kuru skaits ir mērāms desmitos miljonu. Mēs to atļauties nevaram.

Pirmkārt, vairāki simti tūkstošu latviešu jau ir, kā saka, nobalsojuši ar kājām, pamezdami Latviju, tāpēc ka mūsu valsts tos ir audzinājusi nevis patriotisma, bet gan labklājības ideālu garā, pati aiz nabadzības nespēdama nodrošināt šo ideālu reali­zāciju. Citiem vārdiem sakot, mūsu valsts šiem cilvēkiem pati ir parādījusi durvis. Bet Latvijas depopulācija kļūst par aizvien nopietnāku draudu valsts suverenitātei.

Skaidrs un Satversmē nostiprināts Latvijas valsts pastāvēšanas mērķa for­mulējums ir pirmais nepieciešamais solis virzienā uz tādu valsti, par kuru ikviens valstsnācijas pārstāvis var justies atbildīgs un kuru ikviens Latvijā dzīvojošs cit­tau­tietis var cienīt.

Otrkārt, nevar nepamanīt draudīgu tendenci, ka Latvijas jaunākās paaudzes intelek­tuāļu prātus aizvien agresīvāk pārņem tādas modernas sociālantropoloģiskas idejas, kas ir vērstas uz tautas nacionālās, morālās un reliģiskās identitātes iznīcināšanu. Spilgts piemērs tam ir viens no aktīvākajiem Levita preambulas teksta kriti­ķiem, alternatīva preambulas teksta autors, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks.

Minēšu divus citātus no viņa rakstiem: “Neskatoties uz to, ka mums subjektīvi šķiet, ka latviešu tauta pastāv, sākot iedziļināties, precīzāk, mēģinot izdibināt, kā iespējams novilkt robežas starp to, kas pieder un kas nepieder šai tautai, neizbēgami nākas secināt, ka to nav iespējams izdarīt.” Un otrs citāts: “Būtu labi, ja mēs varētu apzināties, ka tauta, nācija, valoda, kultūra – tās ir zināma līmeņa metaforas, kuras mēs izmantojam kā ikdienā nepieciešamu vienkāršojumu, labi apzinoties, ka realitātē tās neeksistē.”

Tas nozīmē, ka pēc Sedlenieka domām Latvijas valsts pastāvēšana ir balstīta uz metaforām, kas realitātē nepastāv. Tie mūsu tautas dēli, kas dus Brāļu kapos, ir ziedojuši savu reālo dzīvību cīņā par metaforu, kas realitātē neeksistē. – Atliek tikai piebilst, ka Klāvs Sedlenieks ir Latvijas valsts angažēts docētājs vienā no Latvijas universitātēm, tātad par nodokļu maksātāju naudu izglīto nākamās Latvijas inteliģences paaudzes. To es nebūt nesaku tādēļ, lai aicinātu cenzēt Sedlenieka lekcijas un uzskatus, bet gan tādēļ, lai ilustrētu tās latviešu sabiedrībā novērojamās ideoloģiskās tendences, kas draudīgi lūkojas Latvijas kā nacionālas valsts pašlikvi­dācijas virzienā.

Ja te kāds grib teikt, ka preambulas projektā formulētie valsts idejas pamatprincipi ir saprotami paši no sevis, tad es domāju, ka patiesībā tie šobrīd turas uz ārkārtīgi nedroša un apdraudēta pamata un ir pienācis pēdējais laiks tos skaidri un nepārprotami nostiprināt.

Tiktāl par Tēvzemi. Tālāk par Brīvību.

Okupācijas režīmu nosodījums Egila Levita teksta projektā ir izteikts skaidri un komentārus neprasa. Es pievērsīšos citai ārkārtīgi svarīgai lietai, proti, kristīgo vērtību minējumam preambulas tekstā. Arī tā ir viena no lietām, pret ko ir vērsusies mūsu morālās identitātes skaudēju kritika.

Princips, ka baznīca ir šķirta no valsts, ir pareizs. Taču atšķirībā no pirmās brīvvalsts, mūsu atjaunotā valsts nav gribējusi ne ar mazo pirkstiņu kustināt to uzdevumu un pienākumu nastu, ko agrākos gadsimtos valsts bija deleģējusi baznīcai. Proti, mūsu valsts neliekas ne zinis par sabiedrības morālo deģenerāciju. Valsts izliekas to neredzam vai varbūt arī tiešām neredz, jo ir pakļauta tieši tam pašam deģenerācijas procesam. Skolēnu narkomānija un skārdeņu alkoholisms te ir tikai ledus kalna redzamā daļa.

Ja valsts, šķiroties no baznīcas, negrib uzņemties tās baznīcas funkcijas, kas rūpējas par sabiedrības tikumību, tad agri vai vēlu valstij nākas uzņemties Dieva funkcijas, un proti – tieši represīvās. Ar tādu nolūku tika nodibināts, piemēram, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, un par kādu farsu tas izvērties, to visi zina. Šī represīvā iestāde ir dārga un neefektīva, jo mēs nevaram gaidīt, ka sabiedrībā, kur ir atcelti jebkādi ētiski imperatīvi, pēkšņi izdosies nodibināt represīvu struktūru, kuras darbinieki nez kādēļ būs taisnīgāki un neuzpērkamāki par tiem, ko viņi taisās apkarot.

Spilgts piemērs ir nesenais skandāls, ar ko beidzās neveiksmīgais mēģinājums izveidot sabiedrisko “Maksimas” traģēdijas izmeklēšanas komisiju: izrādās, pa visu Latviju vairs nevar sameklēt ne piecus kompetentus un sabiedrībā cienījamus cilvēkus, kas bez savtīgām un melīgām ambīcijām būtu gatavi veikt svētīgu un vajadzīgu sabiedrisku darbu. Un pati “Maksimas” traģēdija jau parā­dīja, ka demoralizācijas puvums visos sabiedrības un valsts slāņos ir sasniedzis tādu stadiju, ka kļūst bīstams cilvēku dzīvībai.

Kristīgo vērtību minējums nebūt nenozīmē to, ka valstij būtu jāsaka cilvēkiem priekšā, kādā veidā un pēc kādas doktrīnas ticēt Dievam. Nē, – tas nozīmē, ka Latvijas valsts ir tapusi un pastāv saskaņā ar Rietumu pasaules lielo un patieso vērtību – proti, cilvēka individuālo brīvību, kādu to ģeniāli ir noformulējis Mārtiņš Luters savā darbā Par kristīga cilvēka brīvību: “Kristīgs cilvēks ir brīvs kungs pār visām lietu lietām un nevienam nav pakļauts. Kristīgs cilvēks ir labprātīgs kalps visām lietu lietām un ikvienam pakļauts.”

Atsaucoties uz kristīgām vērtībām, mēs norobežojamies no tādas klaji destruktīvas un ačgārnas, bet Rietumu pasaulē diemžēl aizvien agresīvāk dominējošas brīvības izpratnes, kādu ir formulējis sātanists un narkomāns Alisters Kroulijs: “Dari, ko gribi – tas lai ir tavs bauslis!” – Nav šaubu, ka šāda sagrozīta brīvības izpratne ir taisns ceļš uz elli – gan atsevišķam indivīdam, gan nācijai, gan valstij, gan veselai civilizācijai. Kristīgā izpratnē brīvība ir visaugstākā atbildības forma.

Tanī pašā laikā, piesaucot kristīgās vērtības, mēs norobežojamies arī no jebkādām totalitārisma idejām un izpausmēm, apliecinot ikviena cilvēka individuālās brīvības vērtību tādā izpratnē, kā tas teikts nupat minētajā Lutera citātā.

Piesaucot kristīgās vērtības, mēs sakām, ka mūsu valstiskās morāles pamats ir desmit baušļi un Kristus mīlestības evaņģēlijs.

Divdesmit gadu žurnālisti mūsu tautai stāsta par to, cik sarežģītas ir mūsu politbiznesa elites attiecības ar baušļiem “tev nebūs zagt” un “tev nebūs nepatiesu liecību dot”. Jautājums: vai tai paaudzei, kas pa šiem divdesmit gadiem ir uzaugusi nemitīgā valsts izzagšanas un melu gaisotnē, zagšana un melošana būtu jāuzskata par normālu vai nenormālu rīcību? Atbildēts šis jautājums tiktu tad, ja kāds no valsts izzadzējiem būtu notiesāts un sēdētu aiz restēm.

Bet uz to mūsu valstī laikam nav ko cerēt. Tāpēc kristīgo vērtību minējums preambulā, spītējot mūsu pašreizējai realitātei, nozīmē principiālu apliecinājumu, ka Latvijas valsts nav dibināta kā zagļu, blēžu un meļu valsts. Tā mēs izsakām savu cerību, ka varbūt vismaz mūsu bērni reiz dzīvos tādā Latvijā, kur sabiedrības un valsts varas rīcību noteiks mūsu tautas un visas cilvēces visaugstākie ētiskie principi.

Savukārt Kristus mīlestības evaņģelijs, kas māca mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, uni­versāli nosaka mūsu valsts sociālās atbildības principus pret visiem tās iedzīvotā­jiem, īpaši pret dzīves pabērniem – bāreņiem, nabagiem, slimniekiem, invalīdiem, nespējniekiem, bezpajumtniekiem un bēgļiem. Šis pats universālais mīlestības prin­cips galu galā ir vienīgais, kas var veiksmīgi atrisināt jebkādas starpnacionāla rakstura problēmas mūsu valsts iedzīvotāju starpā.

Tiem, kas negrib redzēt kristietības vārdu mūsu Satversmes tekstā, es gribu atgādināt kādu ļoti nopietnu vēstures faktu. Pēdējā gadsimta laikā Eiropā ir bijuši divi gadījumi, kad valsts vara oficiālas ideoloģijas līmenī ir atteikusies no kristietības vēr­tībām un aizstājusi tās ar citām. Pirmo reizi tas ir noticis 1917. gadā Krievijā, otru reizi – 1933. gadā Vācijā. Tieši šo divu valstu pretkristīgie režīmi bija tie, kas 1939. gadā vienojās izdzēst Latvijas Republiku no pasaules politiskās kartes. Nav uz pasaules valsts, kas no šiem režīmiem būtu cietusi vairāk nekā Latvija. Ko nozīmē valstiskā līmenī atteikties no kristīgām vērtībām, mums liecina mūsu vēsturiskā at­miņa par Baigo gadu, par Rīgas geto, par Rumbulu, par Krievijas nāves nometnēs nobendētajiem latviešiem.

Piesaukt Satversmes preambulā kristīgās vērtības nozīmē pateikt, ka Latvija nekad vairs nebūs tā vieta, kur kristīgais cilvēkmīlestības princips tiks aizstāts ar intelektuāļu kabinetos izdzimušām surogātideoloģijām, lai veiktu varmācīgus sociālantropolo­ģis­kus eksperimentus ar valsts iedzīvotājiem. Latvijas tauta nekad vairs negrib pie­dalīties tādos eksperimentos ne kā cietēja, nedz kā noziegumu dalībniece.

Ierakstot kristīgās vērtības Satversmes preambulā, mēs būsim principiāli fiksējuši Kristus cilvēkmīlestības mācībā balstīto brīvības izpratni – kā visaugstāko atbildības formu attiecībās starp valsti un visiem tās iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu nacionālās un konfesionālās piederības.

Fiksēt mūsu nacionālās un morālās identitātes pamatprincipus valsts pamatlikumā – tā šobrīd ir mūsu vēsturiskā iespēja un pienākums, apzinoties visus ārējos un iekšējos draudus Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšanai. Tā būtu nepiedodama gļēvulība, ja mums pietrūktu dūšas piešķirt likuma svaru tiem ideāliem, par ko mūsu tautas dēli abos pasaules karos nebaidījās liet savas asinis.

Neizmantot mūsu vēsturisko iespēju – tā būtu nodevība pret mūsu valsts dibinātājiem, pret visiem, kas par Latviju kāvušies kara laukā, pret izsūtītajiem, pret tiem, kas okupāciju laikos nebaidījās pacelt balsi pret varas pārspēku; tā būtu nodevība pret visām nākamajām latviešu paaudzēm.

Rietumos izplatītais uzskats par cilvēka brīvību ir cēlies no grieķu filozofiem, nevis ebreju praviešiem. Tādēļ kristieši mūsu kultūrā bieži ir apmulsuši par nesaskaņu starp biblisko vārda „brīvība” lietojumu un tā ierasto lietojumu mūsu kultūrā,-ziņo spektrs.com/ jezusdraudze.lv

Varbūt vēl biežāk mēs vienkārši uzspiežam Svētajiem Rakstiem mūsu nebiblisko priekšstatu par to, ko nozīmē būt brīvam. Bībelē nav atbilstoša termina tam, ko mēs saucam par „brīvo gribu”. Svētajos Rakstos mēs neatradīsim priekšstatu par to, kas pēc dažu grieķu domātāju uzstājīgiem apgalvojumiem ir cilvēka būtība, – spēja izdarīt brīvas un beznosacījuma izvēles. Tā kā grieķiem nebija jēgpilna priekšstata par Dievu kā Radītāju, tad dzīves nasta tika uzkrauta cilvēkam. To varēja pārcelt uz dieviem vai likteni, bet viņi vismaz cerēja, ka cilvēks būs gana saprātīgs un spēcīgs, lai nestu dzīves pienākumu nastas pietiekami atbildīgi un veiksmīgi. To darīt nozīmēja būt spējīgam pareizi izvēlēties un brīvi izlemt, kā vislabāk pārvaldīt cilvēka dzīvi ietekmējošos spēkus. Ebrejiem cilvēka dzīvi vada Dievs, un būt par Viņa radību nozīmē vairāk par visu bīties, mīlēt un paļauties uz Viņu. Tas, ko grieķu filozofi mēģināja pateikt ar priekšstatu par brīvu gribu vai brīvu izvēli, ebreji izteica, apgalvojot, ka cilvēku atbildību – pieauguša cilvēka rūpes par pasauli un cilvēkiem, ar kuriem nonākam saskarsmē, – īsteno Dieva bērni, paklausot Viņam. Vārds, ar kuru apzīmēta paklausība, Jaunās Derības grieķu valodā ir pastiprinājuma forma vārdam „klausīties”. Ebreji lietoja vārdu „klausīties”, lai norādītu uz paklausību. Paklausība nozīmē klausīšanos mūsu dzīves Kungā un Radītājā. Paklausība nozīmē darīt to, ko saka Tēvs, tādēļ, ka Viņš ir Tēvs.
Bībeles priekšstatu par brīvību Luters komentēja vienā no saviem traktātiem, kurā pirmo reizi tika izklāstīta viņa reformu programma 1520. gadā. Latīņu valodā tā nosaukums ir „Par kristieša brīvību” un vācu valodā –  Kristieša brīvība”. Šī traktāta sākumā atrodam divus apgalvojumus. Pirmkārt, kristietis ir pilnīgi brīvs kungs pār visiem un nav pakļauts nevienam. Otrkārt, kristietis ir pilnīgi paklausīgs visu cilvēku kalps, pakļauts visiem.1 Šie divi apgalvojumi ir jāsaprot attiecībā uz divām cilvēka dzīves dimensijām. Pirmais attiecas uz vertikālajām attiecībām, kā arī uz ienaidniekiem, kuri apdraud mūsu attiecības ar Dievu, kurš ir mūsu cilvēcības pamats. Grēkam, nāvei, sātanam, Bauslības nosodījumam un netīrai sirdsapziņai nav varas pār tiem, kuri ir brīvi Jēzū Kristū. Mēs esam brīvi baudīt mieru Dieva klātbūtnē un būt par tādiem cilvēkiem, kādus Viņš mūs ir iecerējis. Tas nenozīmē, ka mēs pilnībā valdām pār dzīvi; tas nozīmē, ka mēs varam valdīt pār tiem ienaidniekiem, kas vēlas nošķirt mūs no drošības, kuru mēs iegūstam kā Dieva bērni. Bet kā pieaugušiem cilvēkiem savās attiecībās vienam ar otru un ar pārējo Dieva radību mums – saskaņā ar Viņa nodomu – ir pienākums kalpot. Mums piemītzināma izvēles brīvība tajās robežās, kādas Dievs ir nospraudis cilvēka dzīvei, bet mums netiek dota brīvība, lai šīs robežas pārkāptu. Ja tā darām, mēs zaudējam savas cilvēcības būtību, savu paļāvību Dievam, kā arī sabojājam savu cilvēcisko veidolu un tā īstenošanu; mēs viens pret otru sākam izturēties kā zvēri. „Brīvā griba”, kuru mēs uzskatām par tik svarīgu mūsu kultūrā, ir griba jeb spēja darīt, ko mums labpatīk. Mūsu gribas lietošana pretēji tam, kas labpatīk Dievam, nav nekāda brīvība; tā mūs sasaista. Jo tā padara mūs par dieviem: tas nozīmē, ka mums ir jāuzņemas atbildība pašiem par savu identitāti, ka mums pašiem ir jācenšas rūpēties par savu drošību un ka pašiem ir jāizgudro savai dzīvei kāda jēga. To vienkārši nav iespējams izdarīt. Mēs vienmēr esam piesaistīti šim brīdim; mēs zaudējam mūžības perspektīvu attiecībā uz savu dzīvi. Mēs vienmēr esam piesaistīti paši sev; mēs zaudējam skatījumu, kas dāvā mums dzīvību, jo esam nostājušies Dieva pusē jeb sēžam Viņa klēpī. Mēs esam nolemti lietot savu dzīvi tikai paši sev, nevis baudīt to tajā kopībā, kurai Viņš mūs ir radījis līdzās ar citiem cilvēkiem.

Materiāls sagatavots izmantojot Roberta Kolba rakstu un 1 Luther’s Works, 31: 344. lpp.

Grēka vergs

„Un Jūs atzīsit patiesību un patiesība darīs Jūs brīvus.”(Jāņa 8: 32)

Kādi ir bieži vien cilvēku motīvi sekot Jēzum un Viņa mācekļiem? Tāda ticība, kas tiek praksē pārbaudīta, kas nes īstu brīvību. Jūdi un farizeji runāja par politisko brīvību, bet viņi par augstu novērtēja savu stāvokli. Patiesībā viņiem nemaz tās brīvības nav bijis.

Gluži kā šodienas Latvijā. Kaut gan jūdi un mūsdienu Latvijā dzīvojošie ļaudis apgalvo, ka viņiem šajā jomā nemaz neklājoties slikti. Jūdi un farizeji atspēkoja, ka esot Abrahama dzimums un nekad nav bijuši neviena cilvēka vergi. Kaut kur dzirdēti vārdi arī mūsdienu sabiedrībā, kad runa ir par ticību Dievam. Un var pat teikt, ka kaitinoši ir kristiešu vārdi par to, ka Dievs var darīt brīvus.
Brīvus no pornogrāfijas. Brīvus no okultisma. Brīvus no alkoholisma. Brīvus no nedziedināmām slimībām, piemēram, vēzis. Brīvus no jebkuras citas vainas.
Par kādu brīvību un patiesības vēsti runā Jēzus? No kā Viņš mudina atbrīvoties? Viņš saka: „Kas grēku dara, ir grēka vergs.” (Jāņa 8: 34)
Tā pieņemts teikt: „Es nevienu noslepkavojis neesmu, alkoholu nelietoju un vispār esmu labs cilvēks.” Tā runāja arī jūdi un farizeji toreiz, tā runā arī mūsdienu Latvijā. Ne jūdi, ne arī mūsdienu demokrātijā augušie nesaprot, par ko, tad Jēzus vispār ir runājis. Turpinot lepoties ar savu stāvokli sabiedrībā. Bet, ja toreiz un mūsdienās būtu garīgā brīvība, vai Jēzum vajadzētu teikt: „Jūs darāt sava tēva (Abrahama) darbus.” Taču jūdi atkal argumentē, ka neesot netiklībā dzimuši un, ka viņiem esot tikai viens Tēvs, Dievs. Taču Jēzus apliecināja, ka ja viņu Tēvs būtu Dievs, tad nemeklētu veidus, kā Jēzu pieķertu vārdos, darbos un galu galā nemeklētu iespēju kā Viņu apklusināt, vai kā paturēt ieslodzījumā, vai pat nogalināt. Jēzus runā skaidri – Tu esi grēka vergs! Taču kāpēc gan cilvēkiem ir tāda reakcija, kas uzrāda grēka darbus, piemēram, ka homoseksuālisms ir grēks, kā arī laulības pārkāpšana – grēks un tt. Ja tā, tas nebūtu, tad nevajadzētu tik ļoti pretoties, aizstāvēties un slēpties ar cilvēktiesībām, demokrātiju un Likumu grozījumiem. Vai būtu vajadzīgs tik ļoti atrunāties un veikt tik sīvas un atklātas demonstrācijas sabiedrībā, sava izvēlētā dzīvesveida propagandēšanai? Kaut gan jebkurš skolotājs skolā par pusaudžiem teiktu, ka izrādīšanās, pašnoteikšanās un pašapmierināšanās (cigaretes, alkohols, narkotikas) ir iekšējais kliedziens pēc palīdzības.
Bet no šīs verdzības pats nevar atbrīvoties, tāpēc Jēzus piedāvā risinājumu: „ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs. Bet vergs nepaliek visu mūžu mājās; Dēls gan paliek visu mūžu. Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.” (Jāņa 8: 34-36)
Taču meli tik dziļi un ērti iesūkušies cilvēka dabā, ka tas jau gandrīz netiek pamanīts. Garīgos senčus godinot, jūdu gadījumā Abrahamu un Mozu, bet Latvijā Kārli Ulmani, pat neiedziļinoties vadoņu teiktajā. Nevis burtu kalpību, bet gan to, ko Mozus sludināja par Jēzu un Viņa atnākšanu. Nevis ticēšanu dievturībai, bet gan, kā pats K.Ulmanis daudzkārt bija uzsvēris, ticība Dievam jeb baznīcai un darba mīlestībai.
Dažkārt vēlamais tiek dēvēts par īsteno. Kaut gan Jēzus saka godīgi, ka tāda pieeja dzīvei ir (tēva) velna rokraksts. „Jūs esat no sava tēva – velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības.” (Jāņa 8: 44) Un cilvēki pie kārībām ir tik ļoti pieraduši, ka nevar pieņemt lietas, kas tiek sauktas īstajos vārdos. Cilvēki kļuvuši tik divkosīgi un dalīti savos uzskatos, ka nespēj ticēt, ka Jēzus bez grēka var runāt patiesību. Cik, grūti ir atzīt Jēzus vārdus par patieso brīvību. Garīgo brīvību. Brīvību, kas atbrīvo no grēka. Atbrīvo no lāsta un slimības.
Bet Jēzus ir nācis, lai palīdzētu ikvienam saņemt garīgu brīvību un iegūt Dieva bērna identitāti.

Dieva bērna identitāte

Kāda ir Dieva bērna identitāte? Jēzus saka: „Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā. (Jāņa 5: 24)

„Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva. [Golgātas krusts] (Jāņa 14:12)

Dieva bērna  sūtība

„Akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts.” (Mat. 11: 5)
„Un akli un tizli nāca pie Viņa Templī, un Viņš dziedināja tos. (Mat.21: 14)

Akli – redzīgi

Un redzi, divi akli sēdēja ceļmalā; kad tie dzirdēja Jēzu garām ejam, tie brēca un sacīja: “Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mums!”
Bet ļaudis apsauca tos, ka tie klusu ciestu; bet tie brēca vēl vairāk un sacīja: “Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mums!”
Un Jēzus apstājās, pasauca tos un sacīja: “Ko jūs gribat, lai Es jums daru?”
Tie saka Viņam: “Kungs, ka mūsu acis tiktu atdarītas.”
Jēzum palika viņu žēl, un Viņš aizskāra to acis, un tie tūdaļ kļuva atkal redzīgi un Viņam sekoja. (Mat. 20:30)

Apsēstais – brīvs

„Kad Viņš izkāpa malā, Viņam nāca no pilsētas pretī kāds vīrs, kas bija ļaunu garu apsēsts; jau ilgu laiku viņš nebija apģērbis drēbes un viņš neuzturējās mājās, bet dzīvoja kapenēs. Viņš, ieraudzījis Jēzu, iebrēcās un nometās Viņa priekšā ceļos un sacīja skaļā balsī: “Ko Tu gribi no manis, Jēzu, Tu visuaugstākā Dieva Dēls? Es Tevi, lūdzu, nemoki mani.”
Jēzus bija nešķīstam garam pavēlējis atstāt šo cilvēku, jo tas bieži bija viņu plosījis, un, kaut gan to bija sējuši važām un dzelžiem un turējuši zem uzraudzības, tas tomēr bija važas pārrāvis, un ļaunais to bija dzinis uz tuksnesi.
Tad Jēzus viņam jautāja: “Kā tevi sauc?” Viņš sacīja: “Leģions.” Jo daudz ļaunu garu bija viņā iegājuši.
Un ļaunie gari, no cilvēka izgājuši, iegāja cūkās, un ganāmais pulks nogāzās no kalna ezerā un noslīka.” (Lūk 8:27)

Mēnessērdzīgais -brīvs

“Kungs, apžēlojies par manu dēlu, viņš ir mēnessērdzīgs, un viņam daudz jācieš, jo viņš bieži krīt ugunī un bieži ūdenī. Un Jēzus viņu apdraudēja, un ļaunais gars izgāja no viņa; un zēns kļuva vesels tanī pašā stundā. (Mat. 17: 15-18)

Asinsēdzīgā – brīva

Un kāda sieva, kas divpadsmit gadus sirga ar asiņošanu un kuru neviens nebija varējis dziedināt, piegājusi no mugurpuses, aizskāra Viņa drēbju vīli, un tūdaļ asins tecēšana nostājās. Viņš [Jēzus] tai sacīja: “Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi, ej ar mieru!” (Lūk. 8: 43:48)

Mirusi – cēlās no mirušajiem

Un, Viņam vēl runājot, nāk kāds sinagogas vecākā sūtīts cilvēks un saka: “Tava meitiņa ir mirusi, neapgrūtini Mācītāju.”
Bet Jēzus, to dzirdējis, tam teica: “Nebīsties, tici tikai, un viņa taps izglābta.”
Un, namā iegāja.
Un visi to [meiteni] apraudāja un nožēloja; bet Viņš sacīja: “Neraudiet, viņa nav mirusi, viņa guļ.”
Viņš satvēra tās roku un sauca: “Meitiņ, celies augšā!”
Un viņas gars atgriezās, un viņa tūdaļ uzcēlās. (Lūk. 8: 49:55)

Miris – cēlās no mirušajiem

Jēzus mīlēja Lācaru, un Viņš sauca viņu par draugu. Lācars saslima un nomira..Viņš gulēja kapā jau četras dienas. Jēzus skaidri apliecināja, ka Lācars „celsies augšā”(Jāņa 11: 23)

Noslēpumainā patiesība

„Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, Un ikviens, kas dzīvo un tic man nemirs ne mūžam.”(Jāņa 11: 25-26)

Jēzus pavēles
„Noņemiet akmeni!” (Jāņa 11:29)

,, Lācar, nāc ārā! Un mironis iznāca.,, .”(Jāņa 11: 43)

Pagātne, tagadne un nākotne

Jēzus valda par pagātni, tagadni un nākotni. Viņš ir Alfa un Omega, sākums un gals. Taču Jēzus ir atstājis kādu noslēpumu. NOSLĒPUMS – atstāts saviem mācekļiem un Dieva bērniem, ar kura palīdzību arī mums ir pieeja Jēzus atstātajam mantojumam.
„Vai tas būtu Pāvils, vai Apolls, vai Kēfa, VAI PASAULE, VAI DZĪVĪBA, VAI NĀVE, VAI TAGADĒJĀS VAI NĀKAMĀS LIETAS, VISS JUMS PIEDER!
Bet jūs piederat Kristum un Kristus Dievam. (1. Kor. 3: 22)

„Dzīvība vai nāve.”
Kā šos vārdus saprast? Atbilde rodama citviet rakstītajā: „Nāve un dzīvība stāv mēles varā; kas mīl savas mēles māku, tas baudīs no tās augļiem.”

„Tagadējās vai nākamās lietas.”
Jēzus noteica tagadējās un nākamās lietas. Tātad tas saistāms ar tagadni un nākotni. Kā tas iespējams? „Tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas PRAVIETOS, un jūsu jaunekļi REDZĒS PARĀDĪBAS, un jūsu sirmgalvji SAPŅOS SAPŅUS.
Un arī pār Saviem kalpiem un Savām kalponēm Es tanīs dienās izliešu no Sava Gara, un tie PRAVIETOS!
Un Es došu BRĪNUMUS augšā pie debesīm un ZĪMES apakšā virs zemes.
UN IKVIENS, KAS TĀ KUNGA VĀRDU PIESAUKS, TIKS IZGLĀBTS. (Ap.d. 2:17)

Kas traucē ieiet nākamajās lietās?

Galvenokārt mūsu mēle. „Tukšā mēles trīšanā”, kā arī „negāciju un darvas liešana”.
Ienaidnieks izmanto iznīcināšanai to, ko Dievs ir devis, lai svētītu, liecinātu, saistītu ļaunā darbus un pravietotu. Vēl ir kādi svarīgi traucēkļi –neticība un grēks.

Dzīvot nākotnē

Dzīvot nākotnē ir Dieva bērnu privilēģija. Nākotne galvenokārt ir saistāma ar pravietisku vārdu.
Kaut arī tas varētu skanēt neiedomājami, taču kāpēc gan nepamēģināt? Iedomājies, kādu Latviju Tu vēlies redzēt? Vizualizē to un pravieto, apliecini vārdiem, ka Tu redzi, piemēram: jaunas rūpnīcas, fabrikas, uzņēmumus. Jaunas un ar interesantu darbu nodrošinātas darba vietas. Augstu apmaksu mūsu Latvijā. Pravieto un iedomājies, kā nokrīt baiļu un atkarību važas no mūsu valsts vīriem, kas atsakās izdabāt svešajiem kungiem, un atveras „gara acis” un ierauga patieso valsts problēmu saknē. Spējīgus ar savu varu un autoritāti to izraut un pasargāt tautu no kārtējiem draudiem. Pravieto, ka valsts vīri nezog un nav vairs vienaldzīgi, jo algu tāpat jau saņem, bet sāk risināt pamatiedzīvotāju pastāvošās problēmas.
Iedomājies, ja kaut saviem vārdiem, kā vien mācēdams teiktu to, katrs Latvijā dzīvojošais kristietis, bet tie, kuri netic Dievam, pārstātu ar mēli „liet darvu”, vai neparādītos izmaiņas mūsu Latvijā? Domājams, noteikti! Un mēs varētu ne tikai pasludināt, bet arī ieraudzīt, ka ATMODA nāk drīz!
Varbūt pamēģinām kopā?

„Lai, nāk mūsu zemei liela ATMODA
Lai, nāk mūsu zemei liela atmošanās.
Un ikviens, kas piesauks Jēzus vārdu, būs GLĀBTS!”

Pārdomas: „…(SC) arī ir tādi paši cilvēki kā citās koalīcijās, ja līdz šim iepriekšējās nav spējušas neko labu izdarīt, kā tikai zagt, tad jālaiž valdībā (SC). Jāatstāj malā tā uz nacionālo naidu kurināto vēsturi. Jāaizmirst. Jāiet tālāk. Politikā nav vietas vēsturei… Kristiešiem ir jābūt miera nesējiem…”

Jautājums: „…Vai tad Bībelē ir teikts, ka (SC) nav jāpieņem valdībā, bet (VL) jāpieņem…?”

„Vēsturei politika nav vajadzīga, politikai ir vajadzīga vēsture.” – Doktors, Latvijas Universitātes profesors Inesis Feldmanis

Atbilde: Šo domu varētu turpināt: nelasiet Veco Derību, jo tā ir vēsture. Kristiešiem nav jādomā par Vecās Derības laikiem, mēs taču dzīvojām Jaunās Derības laikos un mums jāskatās uz priekšu drošā jaunu dvēseļu pestīšanas nākotnē.

Vai Latvija ir kāda jaundibināta valsts bez pagātnes? Tā varētu spriest, ja mēs pēkšņi nokļūtu uz kādas neapdzīvotas salas un nonākušie uz tās kopā nolemtu, ka dibināsim jaunu valsti bez vēsturiskās pagātnes. Taču arī tad, jaundibinātā valsts tiktu balstīta uz kādiem noteiktiem principiem, piemēram, ņemtu vērā līderu krātās dzīves pieredzi, paļaušanos uz savu pasaules modeli un izpratni par to, kas jāpiezīmē arī tiek balstīta uz pagātni. Gribam mēs to vai nē, bet laika telpas likumu (Pagātni, tagadni un nākotni) izmainīt mēs nevaram. Diemžēl mēs nevaram virzīties dzīvē uz priekšu, ja neņemam vērā šīs likumsakarības.

(SC) viens no līderiem jau bija izteicis domu, ka mūsu politika būtu jāvirza, kā viņš teica „sākt visu no baltas lapas” diemžēl tas nav iespējams, jo Latvija nav jaundibināta valsts. Kaut arī (SC) izteicis vēlmi sākt no baltas lapas, taču pati savu politisko karjeru sāk vadoties tieši no aplama vēsturiskā aspekta.

Kāda ir garantija, ka (SC) nezags, ja tā jau tagad zog! Zog Latvijas vēsturi! Arī 10. Saeimas laikā zaga balsošanas laikā latviešu tautai nozīmīgu jautājumu risināšanu. Tagad, lai tikai iekļūtu satiksmes ministrijas krēslā ir gatavi attiekties no savas pozīcijas, ka Latvija nav bijusi okupēta. Ko Jūs vēl taisāties no tādiem sagaidīt?

Latvijas vēsture ir tāda kāda tā ir. Iespējami viedokļi un interpretācijas, bet vēsture ir nemainīga. Vēsturi izmainīt vai pārrakstīt sev vēlamā veidā nav iespējams. Mums ir tā jāizvērtē, jāpieņem, jāizloba pieņemtās kļūdas un censties nākotnē tās vairs neatkārtot.

Kā rodas nacionālā naida kurināšana Latvijā? Atbilde seko nākošā jautājuma apskatā.

Tā kā ir tikai viens ceļš Jēzus Kristus, tā ir arī viens ceļš Latvija bija okupēta. Un krievvalodīgajiem un cittautiešiem ar to ir jāsamierinās un jāpieņem.

Jā, kristiešiem ir jābūt miera nesējiem. Taču samierināšanās ar savu vai citu grēku un meliem nav pieļaujama. Ja kristieši to dara, tātad viņi kļūst līdzatkarīgi, attaisnodami cilvēku nepareizo rīcību. Kristiešiem nav attaisnojuma nerunāt par netaisnību vienalga kādā līmenī tā arī būtu. Jāņem vērā arī to, kas teikts Bībelē, ja tu redzi, ka Tavs brālis dara nepareizi, pamāci un paskubini. Tādējādi izriet, ka kristiešiem ir jābūt ne tikai miera nesējiem, bet arī brīvības cīņas nesējiem!

Jautājums: „…Vai tad Bībelē ir teikts, ka (SC) nav jāpieņem valdībā, bet (VL) jāpieņem…?”

Atbilde: Cik paradoksāli tas arī nebūtu, bet visas atbildes uz jebkuru jautājumu ir atrodamas Bībelē. Arī šajā gadījumā.

Cik tālu nonāk Latvijas tauta bez Dieva atziņas un nacionālas pašapziņas? Ieskatīsimies vērīgi tagadējos politiskos procesos.

Latvijas varas atdošana bez cīņas iepriekš slēptās liberālās propagandas ietekmē, bet tagad atklātā formā, kuras viens no uzstādījumiem ir homoseksuālistu tiesību līdzvērtīga pozicionēšana ģimenes vērtībām ar Zatleru priekšgalā, tautu ved vēl dziļākā lāstā. Izdabāšana miera labad (SC) tautu ved atpakaļ uz mokošo Ēģipti paša zemē.

Latvija aizvien vairāk un dziļāk turpina ceļu uz pašdegredāciju un pašiznīcināšanos.

Vēsture atkārtojas

Ebreji garā ceļa posmā uz apsolīto zemi, nespēdami pierast, ka kļuvuši brīvi no jebkādas virskundzības, tomēr atgriezās pie tā, kā tika mācīti svešā tautā un svešā zemē. Elku pielūgšana. Ebreji izlēja no zelta teļu un sāka to pielūgt. Saprotams, ka tā bija ērtāk un tā bija pierasta lieta.

Atgriezties pie vecā kaut arī aplamā ir verdziska dziņa. Taču, kad ebreji saprata kļūdu, tad centās to izskaust no savas domāšanas veida ar Dieva palīdzību. Tad, kad tā kļuva brīva domās un darbos Dievs savu tautu ieveda apsolītajā zemē Izraēlā. Lai tas notiktu bija nepieciešami 40 gadi.

Kaut arī latviešu tauta ir brīva un atguvusi savas zemes neatkarību, tomēr jau 20 gadu laikā dodas aizvien dziļākā atkarībā no apkārtējo lielāku tautu ietekmes, verdziskā mānijā, kā akli un kurli būdami. No vienas puses latvieši ir brīvi savā zemē, bet no otras puses šķiet, ka tie joprojām dzīvo okupācijas važās paši labprātīgi ļaudamies. Brīva tauta, tomēr neredzamās važās. Ļaudami, ka latviskās un nacionālās vērtības tiek noniecinātas un apkaunotas. Padošanās ir kā asinīs iedzīts? Vai tiešām ir tāda latviešu tauta? Vai arī ir kāds, kurš vēlas, lai par sevi tā domātu, tādējādi vājinot vienotību, spēkus un pašcieņu. Kāpēc latvieši tam ļaujas? Atbilde ir viena: tauta bez Dieva atziņas- pazūd un izmirst. Tāda ir latviešu izvēle – dzīve bez Dieva, bez ticības, bez nākotnes. Kas vien atliek kā padoties pārspēkam, ja nezin, ka ir brīva un neatkarīga. Brīva tauta, kura savu spēku var smelties Dievā un ticībā saviem spēkiem.

Cik gadi vēl ir nepieciešami latviešu tautai, lai saprastu, ka Latvija ir latviešu Tēvzeme un dzimtene? Cik vēl gadi ir nepieciešami, lai saprastu, ka Latvijā noteicēji ir latvieši? Cik gadi vēl ir nepieciešami, lai latvieši saprastu, ka vairs tālāk tā dzīvot nevar? Cik gadi ir nepieciešami, lai latvieši saprastu, ka padoties nav vērts ne liberālismam, ne postsociālisma, ne arī homoseksuālistu propagandai, bet gan ir no visas sirds vērts padoties Dievam, jo tikai ar Dieva atziņu latviešu tauta spējīga atdzimt. Tikai ar Dieva spēku, spēj patriekt visus, kas nostājas latviešu ceļā. Tikai ar Dieva atziņu spēj vairoties un attīstīties paša zemē. Tikai ar Dieva atziņu tā spēj visu ko vien var iedomāties. Ebreju tautai bija nepieciešami 40 gadi, lai to saprastu. Cik gadi nepieciešami latviešu tautai?

Var jau teikt, ka latviešu tauta nepielūdz elku zelta teļa izskatā, taču nemelosim paši sev. Latvija pielūdz jebkādu piedāvāto politisko programmu, kuras būtība ir ar postošām idejām, lai tikai nevajadzētu valdīt pašiem. Svešajiem uzticēdami savus likteņus. It kā pieņemdami mazāko ļaunumu no lielākā. Uz ko latviešu tauta cer? Ja to neglābj Dievs, tad kurš glābs? Latvieši Zatleru padarījuši par Mesiju un kā apmāti auni tauta vēlēja par Zatlera „kompāniju”. Var jau teikt , ka tauta nezināja rezultātu, ka Zatlers iestāsies par homoseksuālistu interešu lobēšanu Latvijā un postsociālisma propagandas virzīšanu Latvijas zemē. Taču tas viss bija jau sen paredzams.

1. Bijušais Latvijas prezidents savā laikā ar homoseksuālistu palīdzību Ķīļi priekšgalā virzīja Latvijas ilgtermiņa programmu 2011-2013. Vai tā atbilda latviešu tautas nacionālām interesēm? Nu, taču nē!

2. Maskavas brauciens. Latvijas bijušais prezidents Zatlers atveda jaunas maksājuma saistības, neizejot pat ne uz kādu kompromisu, lai aizstāvētu un aizsargātu savas tautas intereses. Zatlers nepiedāvāja apmaksāt PSRS laikā vardarbīgi ieplūdinātai Latvijas teritorijā svešai tautai pensijas ar nosacījumu, ka Krievija atzīs savulaik veikto Latvijas okupāciju un izmaksās Latvijai sen gaidīto kompensāciju. Nē, Zatlers pazemīgi pakļāvās svešas tautas ietekmei. Bet tagad latviešu tauta ir ievēlējusi Zatleru tikai savādākā veidā. Uz ko gan tauta cerēja, ka Zatlers pēkšņi mainīsies? Tik lētticīgi tas viss ir noticis.

Apsveicu ar „uzvaru”

Latvieši sev par Mesiju izvēlējās Zatleru, pieņemot homoseksuālisma un liberālisma propagandu sev par virzošiem spēkiem. Krievi Latvijā sev par Mesiju izvēlējās(SC), kas attaisnotu viņu (vairākuma) naidu pret šo valsti. (Protams, ir arī lojāli Latvijai krievi, par tādiem nav runa) Neatzīstot Latvijas okupācijas faktu, saņemdami automātisko pilsonību Latvijā un tādējādi izveidotu divkopienu valsti un divvalodību Latvijā, jo tā tas viņuprāt pienākas.

Un tādā gadījumā par kādu integrāciju un lojalitāti Latvijā var būt runa?

Abas puses saņēmušas gaidīto. Noticis pat kaut kas vairāk par to, abiem spēkiem apvienojoties, kā viņi saka, tagad būšot vienota Latvija, bez sabiedrības šķelšanas un nacionālā naida kurināšanas un t.t. Uzvara notikusi? Iestāsies miers? Nekad! Šādā veidā nekad!

Taču ieskatīsimies ko par šādu uzvaru teikts Dieva Vārdā.

Latvijas tautas apvienošana?

„Tu arī vari iecelt sev par ķēniņu to, ko Tas Kungs, tavs Dievs, izraudzīs, un no savu tautas brāļu vidus tev būs sev iecelt ķēniņu; bet tu nedrīksti pār sevi celt svešinieku, vīru, kas nav tavs brālis. Viņam nebūs vairot zirgu skaitu, nedz vest tautu atpakaļ uz Ēģipti, lai vairotu zirgu skaitu.” (5.Moz. 17: 15-17)

Izraēla: Vēlos pievērst Jūsu uzmanību, ka gan Vecās Derības laikos, gan arī mūsdienās šis likums Izraēlā ir palicis nemainīgs. Izraēlā valdībā netiek cittautieši, kā arī īsteno karjeru politikā ateistam nav iespējams. tā ir uzticēta vienīgi un nelokāmi ebreju tautas pārstāvjiem. Izraēlā iekļūt valdībā ir liels gods un tas ir vispirms jānopelna. Jāpierāda, ka ir spējīgs valdīt un vairot nacionālās bagātības par godu savai tautai un Tēvzemei. Arī likumus pieņem ticīgie jūdaisti.

Latvija: Taču Latvijā viss ir otrādi. Valda svešie vai arī kangari. Vispirms vairojot savu zirgu skaitu jeb mūsdienu valodā sakot kapitālu, bet līdz latviešu tautas nacionālo apziņu vairošanu un labklājības celšanu joprojām netiek.

Kāda jaunievēlēta kristiete no Zatlera partijas savas draudzes mācītājam attiecībā par Zatlera lēmumu iet koalīcijā ar (SC) publiski paziņoja: „Tas ir labi, ka Jūs neesat pret!” Mācītājs izskatījās apstulbots, taču neko neteica un noklusēja. Ja kristiete kristieti publiski „noliek uz lāpstiņām”, tad kas ir gaidāms tālāk? Viņa pēc 11.Saeimas vēlēšanām centās it kā pateikt ,paldies, tiem draudzes locekļiem, kuri ir nobalsojuši par viņu, taču no garās runas tā arī nebija skaidrs, ko viņa vispār ar to visu vēlējās pateikt. Ko taisās darīt valdībā, ja nezin bibliskos principus attiecībā par valsts varu? Ja jaunievēlētā deputāte uzskata, ka tādējādi tiks apvienoti krievi un latvieši, tad viņai gan ir liela ticība, vai vienkārši naiva.

Piesegšanās un attaisnošanās ar kristīgām vērtībām, lai būtu valdībā? Tāda savienība ir latviešu tautas nodošana un vieglākā ceļa atrašana. Plats un ērti ejams ceļš, pa kuru cēlā solī iepriekš gāja deputāti – kristieši Šlesera partijā, tagad Zatlera savienībā. Var jau būt, ka labāk, ka viņi ir valdībā – mazāk grēka. Taču domājams, ka ar to ir par maz. Kristiešiem ir jāietekmē, nevis ļauties ietekmēt pašus. Tādēļ pirms kristieši iet valdībā, derētu ieskatīties Bībelē un atrast rakstu vietas attiecībā par valdīšanu un varu, lai par tādiem ietekmējamiem kristiešiem nebūtu jākaunas ne draudzēm, ne arī latviešu tautai.

Tālāk Bībelē mēs lasām: „jo Tas Kungs jums ir sacījis: neatgriezieties vairs pa šo ceļu. Viņš arī nedrīkst apņemt daudzas sievas, lai viņa sirdsprāts nenogriežas no Tā Kunga; lai viņš arī pārāk daudz nekrāj sev sudraba un zelta.”

Vai tas nozīmē, ka Dievs nevēlas, lai ķēniņš būtu bagāts? Ne gluži. Tas nozīmē, lai ķēniņš nekļūtu naudas kārs, tādējādi spēkus veltīgi izlietojot savas „dzīvītes iekārtošanās sīkumiem”, zaudējot fokusu par lielajām valsts mēroga lietām, kas jāizdara.

Ticība bez darbiem- mirusi

„Un, kad viņš būs apsēdies uz sava ķēniņa valsts troņa, tad lai viņš sev raksta norakstu no šīs bauslības grāmatas, kas pie priesteriem un levītiem. Un lai tā pie viņa paliek, un lai viņš to lasa ik dienas visu savu mūžu, ka viņš mācās bīties To Kungu, savu Dievu, un lai viņš tur visus šos baušļus un lai pilda visus šos likumus. Lai viņa sirds nepaaugstinās pār saviem brāļiem, lai viņš pats nenovēršas no baušļiem ne pa labi, ne pa kreisi, lai viņa dēlu valdīšanas laiks būtu jo ilgs viņa ķēniņa valstī Israēlā.”

Izraēla: Kāpēc 7 306 000 iedzīvotāju Izraēlā ir veiksmīgi un nodrošināti un kādā veidā sasniedz uzplaukumu klinšainā un tuksnešainā zemē? Jā, tā ir Dieva izredzētā tauta. Dievs deva apsolījumu par savu zemi. Ebreji to pieņēma, bet vai tāpēc viņi salika rokas kopā un gaidīja, ka Dievs visu izdarīs viņu vietā? Nē, ebreji joprojām dara visu, lai aizsargātu, uzturētu un vairotu savas nacionālās intereses. Ebreji apvieno, pirmkārt, Dieva baušļus jeb torru, pirmā vietā, nacionālās intereses otrā vietā. Savas teritorijas stingra apsargāšana un vienotības uzturēšana. Kā Izraēla sasniegusi vienotību? Patriotisma mācības un stingras integrēšanas rezultāts.

Jebkuram cittautietim Izraēlā jāpieņem Izraēlas likumi, nostādnes un ebreju tradīcijas. Tie, kuri nevēlas integrēties vēlams atstāt valsts teritoriju. Īsi un skaidri. Vai nu pieņem visu ebrejisko vai arī dodies turp no kurienes nākdams. Nekāda vienotības graušana Izraēlā nav pieņemama.

Latvija: Taču Latvija ar 2 224 230 iedzīvotāju skaitu nav veiksmīgi nodrošināta, kaut arī Latvija ir bagāta ar nacionāliem resursiem- tranzītu-ostu, zemi un mežu. Latvijā nacionālās vērtības nav svarīgas. Jebkurš cittautietis var pazemot latvieti pēc etniskās piederības, turklāt aizskart viņa goda jūtas nav sodāma rīcība. Strādājot apkalpojošā sfērā latvietim ir pienākums ar cittautieti runāt viņa valodā, kas nav starptautiskā angļu valoda. Latviešu valoda nav apsargāta no visām iespējamām pusēm, turklāt pašreiz tā ir tik nestabila kā nekad agrāk. Bet ņemot vērā, kas tagad notiks jaunievēlētā valdībā, tad drauds pastāv arī Latvijai kā nacionālai valstij. Faktiski tai tagad nav nekādas nozīmes, bet juridiski tikai laika jautājums.

Cittautiešu integrēšanās

Bībelē teikts „Bet Tas Kungs, tavs Dievs, negribēja uzklausīt Bileāmu, un Tas Kungs, tavs Dievs, pārvērta tev lāstu par svētību, tādēļ, ka Tas Kungs, tavs Dievs, tevi mīlēja. Tādēļ nemeklē nedz viņu mieru, nedz viņu labklājību visās tavās dienās – nemūžam. Nenievā edomieti, jo viņš ir tavs brālis; nenievā ēģiptieti, jo tu pats esi bijis piemitējs viņa zemē.” (5.Moz. 23: 6-9)

Izraēla: Kaut arī Izraēlā cittautieša pienākums ir integrēties ebreju sabiedrībā, tomēr pamatnācija-ebreji ciena gan savas zemes ciemiņus, gan arī Izraēlā mītošos cittautiešus. Tomēr tas nenozīmē, ka cittautiešiem ir ļauts šķelt sabiedrību ar saviem atšķirīgiem uzskatiem.

Arī kristīgā sabiedrībā jaunatnācējam ir nepieciešams integrēties draudzē. Pieņemt tās pamatnostādnes. Piemēram, cilvēks saņem pestīšanu caur grēka nožēlas lūgšanu, bet ja tas vēlas vairāk izprast Dieva nodomus viņa dzīvē un vēlas draudzību ar kristiešiem, viņam nepieciešams iziet Bībeles stundas un pieņemt ūdens kristības, kas ietilpst integrēšanās programmā kristīgā sabiedrībā. Nav cita ceļa. Vai Tu pieņem vai arī atkrīti, tā ir Tava izvēle.

Latvija: Iepriekš minētais ir saprotama lieta ikvienā civilizētā sabiedrībā, taču nez kāpēc ne Latvijā. Latviešus Latvijā integrē cittautiešu pārsvars.

Starp citu, ārvalstīs, ja citas tautas pārsvars pasniedz 25%, tad tas tiek dēvēts kā reāls drauds pamatnācijas eksistēšanai, Latvijā limits pārsniegts daudz vairāk, taču par draudiem Latvijā netiek runāts.

Kas šķeļ sabiedrību?

Latvija: Integrēšanās Latvijā divdesmit gadu laikā ir bijusi neveiksmīga. Ja integrēšanās programma tiktu veikta, tad šobrīd neizveidotos situācija, ka sveštautieši joprojām Latvijā dzīvo ar aplamiem un ar pilnīgi pretējiem uzskatiem, nekā pamatnācija. Tas arī ir par galveno iemeslu sabiedrības šķelšanai un naida kurināšanai, nevis, kas nav padarīts daudzu gadu garumā pie vainas atrast „upura jēru” (VL), kurai nav bijis nekāds sakars ar to.

Kā tagad Zatlers plāno apvienot divas pēc skaita līdzīgas taču ideoloģiski pilnīgi pretējas nācijas? Vienai būs jāpakļaujas otrai, vai arī otrai pirmajai. Vai, kā arī Zatlers necenstos izpatikt lielvarām un to spiedienam, taču, nav cita ceļa.

„Bērni, kas tiem piedzims trešā augumā, lai nāk Tā Kunga draudzē.”

Izraēla: Izraēlā arī šis punkts tiek ņemts vērā. Tiek uzskatīts, ja cittautietis ir veiksmīgi integrējies ebreju sabiedrībā, tad trešajā paaudzē, tas tiek pieņemts draudzē, taču tas neattiecas uz valdīšanu valdībā.

Latvija: Vēl pat pirmā paaudze netiek nomainīta, kopš 2. Pasaules kara, bet cittautietis, kurš nevēlas integrēties latviešu sabiedrībā un nepieņem patieso Latvijas vēsturi atrodas valdībā un cenšas ietekmēt valsts procesus šķeļot un graujot visu latvisko, bet latvietis bailēs to pieņem, jo kā jau sabiedrībā tiek pieņemts, ka pret pārsvaru nevari cīnīties, vai arī, ka viens karā neesi cīnītājs, tādēļ viss, kas latvietim atliek ir pieņemt pārsvara viedokli, uzskatus un integrēties pašam un rusificēties.

Apvienošana?

Bībelē ir teikts: „Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs.” (Mat. 6: 24)

Ja viens politisks spēks saka, ka Latvija nav bijusi okupēta, bet otrs politisks spēks uzskata, ka tā ir bijusi okupēta, tad kā šajā gadījumā ir iespējams apvienoties?

Ja viens politisks spēks iestājas par ģimenes vērtībām, bet otrs par homoseksuālistu interesēm, tad kā tās spētu apvienoties?

Ja viens politisks spēks uzskata, ka jānostiprina nacionālās vērtības, bet otrs uzskata, ka nacionālās vērtības ir pārāk radikālas un revolucionāras un pat nosodošas, turklāt uzskatot, ka tagad ir vitāli svarīgs dzelzceļa savienojums starp Maskavu un Rīgu, nevis starp Latviju un Eiropu, Tad kā tās varētu apvienoties?

Tāda apvienošana ir līdzīgi, kā teikt, ka Bībele ir patiesa, bet Jēzus Kristus nav Dieva Dēls, bet ,piemēram, kāds pravietis, vai vienkārši labs cilvēks.

Tāda apvienošana ir līdzīgi, kā teikt, ka Izraēlai jāpieņem musulmaņu ideoloģija un islāms, lai būtu ar tiem vienoti un pastāvētu miers austrumu reģionā.

Skaidra lieta, ka abus ideoloģiski pretējos politiskos spēkus Latvijā varētu apvienot tikai viens spēks un ceļš – Jēzus Kristus, taču ko darīt tagad?

Lūgt un ticēt, ka varbūt kādreiz pamatnācijas intereses Latvijā tiks nostādītas pirmajā vietā un līdz ar to varētu pielāgot arī cittautiešu vajadzības balstoties uz pamatnācijas vērtībām, interesēm un ideāliem?  Var būt! Arī tā ir izeja!

Taču tagad tā ir tikai un vienīgi palaga raustīšana uz pretējām pusēm un etniskā, vai kā tagad bieži lietots un padarīts par biedējošu vārdu „nacionālā” naida kurināšana un sabiedrības šķelšana turpināsies.

Patiesība dara brīvu

Bībelē teikts: „un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus”. (Jāņa 8:32)

Latvija balstīta uz puspatiesībām un aklu pakļaušanos austrumu vai rietumu lielvaru interešu īstenošanai, nekur tālu attīstībā neaizies.

Pretējie spēki šajos pēdējos gados ir bijuši labi gatavojušies savam uznācienam, klusi un mierīgi, viltīgi un zaglīgi, kas pompozi parādās kā Latvijas Mesijas. Atšķirībā no (VL), kura cieš ik reizi, kad atver savu muti. Latvijas Mesijas ir ar raitu valodiņu un izskolotu sevis pasniegšanu sabiedrībā. Tagad viņi zin, ka ar revolūciju tādā izpratnē kāda tā bija pagātnē, savu plānu realizēšanā uz priekšu netikt, tāpēc jāizliekas, ka it kā tagad, lai tiktu satiksmes ministrijas krēslā, ir jāpasaka, ka Latvija tomēr bijusi okupēta un līdz ko tiks visos posteņos, kuros izplānots, Latvija tikai redzēs kādu cilpu savā kaklā pati ir uzkārusi.

Ko sēsi to pļausi

Ko gan Latvija citu ir gaidījusi, ja divdesmit gadu laikā nav nostiprinātas nacionālās intereses un robežas, nav rūpējušies par cittautiešu integrāciju Latvijā, par patriotismu un Tēvijas mīlestību mācīšanu vispār nerunājot. Latvijas interešu kopšana nav notikusi ne vietējā, ne arī starptautiskā mērogā.

Līdz šim Latviešu tauta ir uzskatījusi, ka tas viss ir mazsvarīgi, galvenais, ka būtu labklājība un darba vietas nodrošinājums, taču uz kāda pamata, lai tas vispār nāktu? Ko latvieši ir sējuši visu šo gadu laikā? Bailēs dzīvodami un verdzības garā.

Tad kādus rezultātus bijām gaidījuši?

Oligarhu nedienas ir tikai pumpuriņi, salīdzinājumā ar tām puķītēm, kas tagad nāk.

Nav runa par to, ka (VL) ir „bez traipa un krunciņas”.() Nav arī runa, ka (VL) visu dara pareizi un ideāli, ņemot vērā, ka tajā ir pārsvarā jauni taču progresīvi un perspektīvi cilvēki, bet ir runa par to, ka ar (LV) palīdzību Latvijā vismaz sāktu to nacionālo virzības kursu, kas bija jāuzsāk 20 gadus atpakaļ.

Kāds risinājums?

Naivi domāt, ka par Latviju parūpēsies kādi citi labāk, nekā no bailēm brīvi un pestīti latviešu bāleliņi. Latvijai ir vajadzīga nacionālā un kristīgā ATMODA! Jo ātrāk, jo labāk!

Pamatnācijas intereses Latvijā ir jānostāda pirmajā vietā un līdz ar to varētu pielāgot arī cittautiešu vajadzības balstoties uz pamatnācijas vērtībām, interesēm un ideāliem.

Nav pieļaujama latviešu tautas cieņas aizskaršana un publiska pazemošana. Nav pieļaujama latviešu tautas apziņas vājināšana un apzināta graušana.

Ir jāpieņem vienota Latvijas vēsture un latviešiem jāiemācās sargāt Latvijas vienotība.

Neļaut latviešu tautai justies neaizsargātai ne politiski, ne vēsturiski, ne sociālā jomā.

Neļaut Latvijas krievu mēdijos apgānīt un atklāti ņirgāties par latviešu tautu un tās interesēm valdības mērogā. Tādām rīcībām nedrīkst būt attaisnojuma ar nosaukumu „brīvā prese” visam ir savas robežas un tās juridiski Latvijā ir jāpieņem ar steigu.

Ir jāveido tiesiska valsts, kas visiem spēkiem ir grauta.

Un tad iespējams runāt par vienotības pastāvēšanu un mieru starp tautām Latvijā. Cita ceļa nav!

Lai Dievs svētī Latviju!