Photo courtesy: ©Thinkstock/OlgaIT

Tuvajos Austrumos kalpojošais mācītājs Pols Sinirajs (Paul Ciniraj) stāsta par pārsteidzošu gadījumu, kā lauvas izglābušas viņu un vairākus kristiešus no islāma ekstrēmistu uzbrukuma. Mācītājs Pols slavē Dievu par šo brīnumu,-ziņo spektrs.com/lkr.lv/christianheadlines.com

Pirms kāda laika mācītājam uzbruka kāda ekstrēmistu grupa. Pēc tam viņš uzturējās kādā mājā, kur atkopās no uzbrukuma, bet arī turpināja vadīt dievkalpojumus. Lieldienu svētdienā šajā namā bija pulcējušies vairāki kristieši, kad kādā brīdī uzradās bruņoti vīri. Kristieši jau bija sagatavojušies pašam ļaunākajam, kad no meža izskrēja lauva, kas uzbruka vienam no ekstrēmistiem. Divi citi vīri centās lauvu aizbiedēt, bet tad no meža parādījās vēl divas citas lauvas, kas aizbiedēja ekstrēmistu grupu. Mācītājs bija pārsteigts, jo šajā mežā līdz šim nebija redzēta neviena lauva.

Macedo ir sarakstījis vairāk nekā 34 grāmatas, bet pārdevis vairāk nekā 10 miljonus grāmatu eksemplāru, dažas no tām ir bestselleri, piemēram: „Jēzus pēdās” tikai Brazīlijā grāmata pārsniegusi trīs miljonus pārdoto eksemplāru.

Bīskaps Macedo veicis evaņģelizācijas kampaņu, kurā piedalījās vairāk nekā miljons cilvēku.

“Ļauni vārdi rada šaubas. Šaubas rada iekšējos konfliktus,
savukārt tie neļauj rast mieru sevī.” (Bīskaps Edirs Masedo)

„Dieva valstības” locekles -mātes ticības stāsts par meitas augšāmcelšanos.

Teikto tulkoja un pierakstīja spektrs.com

Mātes stāsts: ”Viss sākās ar to, ka Esteres zarnās nokļuva infekcija, jo viņa dzēra pienu un vīruss nokļuva zarnās. Viņai kļuva slikti, kad piecēlu viņu no gultiņas, sākās vemšana. Tad pēkšņi viņa dziļi ieelpoja un apklusa. Meitiņa nomira. Es paņēmu viņu rokās un aizvedu uz slimnīcu. Ārsts man paskaidroja, ka meitai uzbrukušas baktērijas un infekcija skārusi zarnas ierobežojot asinsriti. Sirds neizturēja un apstājās. Taču es nepieņēmu nāvi un teicu: mana meita nav mirusi. Taču ārsts paskaidroja: „Mēs esam darījuši visu ko spējuši, taču neko līdzēt vairs nevaram. Visu ko Jūs tagad varat izdarīt, novietot meitu morgā. Ziedot viņas orgānus un dzemdēt citu bērnu.” Es atbildēju: „Es nevēlos citu, es vēlos šo. Un šī atgriezīsies ar mani mājās.”

Tā sākās mana uzvara. Es nesaku, ka sākās cīņa, bet uzvara. Es lūdzu Dievu un teicu”: „Mans Dievs vai nu Tu esi ar mani, vai vari mani nogalināt un būšu apglabāta kopā ar viņu.” Taču ārsts sacīja: „Māte, Jūs nevarat meitu paņemt uz mājām, jo viņa ir mirusi.” Es atbildēju: „Viņa ir mirusi Jums, taču man viņa ir dzīva. Viņa guļ, atpūšas.” Ārsts sašutumā teica: „Māt, es saprotu, ka Jūs nervozējat un nespējat domāt adekvāti.” Es teicu: „Jūs tā sakāt. Bet es esmu pārliecināta par to, ko saku un ko domāju. Lūdzu, hospitalizējiet manu meitu.” Ārsts kļuva dusmīgs un paskaidroja, ka nevar hospitalizēt, jo viņa ir mirusi. Viņš neļāva meitu atstāt. Viss ko varēja izdarīt meitu no slimnīcas pārvietot morgā.

Māsiņa brīdināja, ka trīs dienu laikā veiks līķa sekciju un secinās, kā rezultātā meita mirusi. Taču es nerimos un piekodināju: „Jūs varat meitu atstāt morgā, taču neviens viņu trīs dienu laikā neaiztiks. Jo viņa ar mani atgriezīsies mājās.”

Es nekādā ziņā nepieņēmu to, kas ar manu meitu ir noticis. Es ar to nesamierinājos. Biju sašutusi par šādu situāciju. Tad gan gāju cīņā. Es aizgāju pie altāra. Mana dzīve bija jau tur. Es zinu, ka es kalpoju dzīvajam Dievam, nevis mirušajam. Un ar šo Dievu es kopā cīnīšos. Es upurēju nevis par sevi, bet par Esteri. Es ticu, ka Svētas Gars ir dzīvība. Es ticu, ka Svētas Gars spēj atdzīvināt mirušo. Tas nozīmē, ka arī mana meita var augšāmcelties. Tajā ieliku visu savu ticību.

Mana ģimene bija kopā ar mani, bet nepiekrita manai pārliecībai. Es sacīju, ka savākšu meitas drēbes un braukšu uz slimnīcu un atgriezīšos ar meitu. Es atteicos klausīties tuvinieku runās. Es atteicos ieklausīts cilvēku runās, kuri nebija ar mani vienprātīgi. Tuvinieki gribēja mani aizturēt, jo domāja, ka esmu jukusi. Bet es nebiju tāda, jo dzīvoju ticībā. Es savācu savu upuri. Atvēru skapi, paņēmu smaržas, kosmētiku, mantas, mobilo telefonu un pārdevu. Es sevi mierināju ar domu: „Nekas, es tikai vēlos redzēt Dieva pierādījumu.” Tie nebija tikai vārdi, bet darbība. Es izprovocēju Dievu. Es nebiju nākusi [uz baznīcu], lai sildītu krēslu vai spēlētos. Es atnācu karot. Biju kareivis, kurš ir gatavs uz visu. Es lūdzu Dievu Viņam sakot: Tad, kad mana daļa beigsies es zinu, ka arī Tavējā beigsies. Es nolēmu atdot visu, tā ir, ne tikai mana nauda uz altāra, bet arī mana dzīve.

Es gavēju četras dienas. Neēdu un nedzēru. Es ieliku savu upuri- naudu konvertā un uzliku to uz altāra. Es zināju, ka tā smarža, mani pārdzīvojumi, asaras un sviedri pacelsies augšup un Dievs jutīs manu ticības aromātu. Es zināju, ka provocēju Dievu. Pēc trīs dienām, ārsts teica, ka nevarot vairs gaidīt un nevarot bērnu vairs turēt morgā. Viņam atbildēju: „Es arī nevaru vairs gaidīt.”

Brīnums morgā

Atnācu uz morgu. Meitas miesa jau sāka sadalīties. Mutes kaktiņš sāka pūt. Viņas skropstas sāka krist. Vienīgā vieta, pie kuras varēju skarties ir meitas mati. Šajā pēdējā dienā es biju tik ļoti sašutusi, ka noliku konvertu uz meitu un pati burtiski uzgūlos viņai virsū un teicu Dievam: „Dievs šis ir mans pēdējais piliens, gluži kā Jēzus Kristus bija caurdurts pie krusta un izlēja savu pēdējo pilienu mūsu grēku dēļ, tā arī es tagad atodu savu pēdējo pilienu.”

Pēc tam ar savu muti pieskāros savas meitas mutei un ieelpoju viņā gaisu. Apkārtējie bija šausmās un ārsts teica: „Viss pietiek, Jūs vairs nevarat šeit atrasties, Jums vajag doties uz psihiatrisko slimnīcu. Jūs nevarat vairs atrasties sabiedrībā. Jūs esat jukusi.” Viņš atnesa šprici ar nomierinošām zālēm. Viņš deva man 10 sekundes, lai es varētu piecelties. Pretējā gadījumā man iespricēs un tad, kad es atjēgšos būšu jau psihiatriskajā slimnīcā. Taču atbildēju ārstam, ka man nevajag desmit sekundes, bet septiņas. Tad es ieelpoju Esteres mutē un teicu: „Svētais Gars, kas ir manī, tagad ienāk arī Tevī, lai Tu vari augšāmcelties. Mosties tagad!” Ārsts ironizējot sāka skaitīt sekundes, 10.9.8.7. Es teicu: „Tagad variet apstāties. Viņa jau ceļas.” Šajā momentā meitas rociņa, kura gulēja uz viņas, sakustējās un noslīdēja no ķermeņa. Ārsts bija šausmās. Viņš iesaucās: „Ko tas nozīmē?” Es teicu: „Estere, celies!” Es domāju, ka Dievs nedara neko pa pusei, Es gribu pilnību. Lai Svētais Gars pabeidz savu darbu. Meita centās atvērt actiņas, bet nesanāca, tad ārsts trīcot no bailēm iepilināja acu pilienus un mutē iepilināja glikozi, lai samitrinātu rīkli.

Es saucu: „Visa Slava un Gods Dievam.” Maitiņa pasmaidīja ar mutes kaktiņu. Šajā brīdī ārsts nokrita ceļos un raudāja. Tagad šis ārsts kļuva meitas pediatrs un ik reiz kad viņu redz priecājas.

Kāda jaunā māmiņa Austrālijā nav spējusi pieņemt, ka viņas priekšlaikus dzimušais dēliņš ir miris. Viņa mazuli auklējusi uz krūtīm vairākas stundas, līdz bērniņš sakustējies un sācis elpot. Nu puisēns ir 5 mēnešus vecs, omulīgs un labi attīstījies bērns,-ziņo spektrs.com/ mammamuntetiem.lv

Drīz pēc mazā Džeimija piedzimšanas ārsti ar nožēlu atzina, ka nespēj glābt mazā puisēna dzīvību. Viņi iedeva segā ietīto mazuli, lai māte varētu no viņa atvadīties. Kā intervijā stāsta jaunā māmiņa, viņa bijusi ļoti nobēdājusies un, instinktu vadīta, jaundzimušo pilnībā izģērbusi un noguldījusi sev uz krūtīm. Viņa stāstījusi, kā mazuli sauc, cik ļoti viņu mīl, ka Džeimijam ir dvīņumāsiņa. Keita stāsta, ka nav spējusi no mazuļa atvadīties un šķirties.

Pēc tam, kad māmiņa mirušo mazuli bija auklējusi vairākas, stundas, bērniņš sakustējies. Viņa pārsteigta sauca: „Ak, Dievs, kas notiek?” Ārsti norādījuši, ka tas diemžēl ir tikai reflekss. Tomēr drīz pēc tam mazulis sācis elpot pavisam normāli.

Ārsti atzīst, lai notiktu šāds brīnums, zīdainīšiem un bērniņiem ar mazu svaru pēc dzemdībām, ir ļoti svarīgs ķermeņa kontakts gan ar mammu, gan tēti. Pētījumi rāda, ka mazuļi, kuriem ir bijis ķermeņa kontakts, ir daudz veselīgāki par tiem bērniem, kuri uzreiz pēc piedzimšanas ir aizvesti uz intensīvās terapijas nodaļu.

_________ziņa angļu val.________

Miracle Baby’s Life Revived by Mother’s Touch

Izraēla: Protestantu baznīcu pieņemtā vieta, kurā varētu bijis nogūldīts Jēzus Kristus. Jo netālu ir kalns, kas izskatās kā Piere. Otra vieta atrodas Jeruzalemes iekšpus mūra un to sauc -Kalvari. Foto: Mācītājs Valdis Zilgalvis.

“1 Bet pēc sabata, pirmajai nedēļas dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca kapu apraudzīt. 2 Un redzi, notika liela zemestrīce, jo Tā Kunga eņģelis nāca no debesīm, piegājis novēla akmeni no durvīm un sēdās tam virsū. 3 Un viņa izskats bija kā zibens un viņa drēbes baltas kā sniegs. 4 Bet sargi drebēja aiz bailēm un kļuva kā miruši. 5 Bet eņģelis uzrunāja sievas, sacīdams: “Nebīstieties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. 6 Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacījis. Nāciet šurp un raugiet to vietu, kur Viņš gulēja. 7 Un ejiet steigšus un sakiet Viņa mācekļiem, ka Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies; un redzi, Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit. Redzi, es jums to esmu sacījis.” 8 Un tās steigšus izgāja no kapa ar bailēm un ar lielu prieku un tecēja to vēstīt Viņa mācekļiem. 9 Un redzi, Jēzus nāca tām pretim un sacīja: “Esiet sveicinātas!” Bet tās piegāja pie Viņa, apkampa Viņa kājas un krita Viņa priekšā pie zemes. 10 Tad Jēzus saka uz tām: “Nebīstieties, ejiet un sakiet to Maniem brāļiem, lai viņi noiet uz Galileju, un tur viņi Mani redzēs.” (Mateja 28:1-10)

Jēzus kapa apraudzīšana

Man šķiet, ka mums grūti ir iejusties to sievu vietā, kuras gāja apraudzīt Jēzus kapu rīta agrumā. Tā bija pirmā nedēļas diena, tātad diena pēc klusā sabata. Šodien dzirdam baznīcu zvanus, esam lasījuši un klausījušies Kristus augšāmcelšanās stāstu. Mūsu rokās ir četri evaņģēliji, daudz atsauksmju Jaunajā Derībā, pat vēstures liecības. Mēs esam sagatavoti, jo augšāmcelšanas fakts jau ir tālā vēsturē. Bet šīs sievas nekā par to nezināja. Un labi, ka mums ir iespēja iepazīties ar augšāmcelšanās stāstu no viņu redzes viedokļa. Jo Matejs mums pastāsta ne tikai to, ko viņas sacīja, un ne tikai to, ko viņas darīja, bet arī to ko viņas sajuta.

Stāsts sākas ar rīta aprakstu. Aust pirmās nedēļas dienas rīts. Marija Magdalēna un otra Marija iet apraudzīt Jēzus kapu. Mēs no šīs rakstu vietas nevaram uzzināt, kas bija tā otrā Marija. Varbūt tā bija Jēzus māte. Lai kā arī tas nebūtu, Matejs pievērš uzmanību vārdam apraudzīt, apskatīt, tātad — redzēt.

To pamānījām lasītā tekstā. Sievas gāja apraudzīt (2), ieraugot eņģeļus, karavīri aiz bailēm drebēja un kļuva kā miruši (4), eņģelis aicina apskatīt vietu, kur Jēzus ir gulējis (6), tad vēl (7) septītā pantā vārds redzi… attiecināts uz to, ka viņi redzēs Jēzu Galilejā. Bet būtībā viņi ieraudzīja Jēzu jau daudz agrāk. Un tad vēl sarunas laikā šis vārds “redzi” tad, kad dodoties prom no kapa, sievas satiek Jēzu (9).

Tātad ir rīta agrums un klusums, un tad pēkšņi tur viss pārvēršas lielā troksnī, pārsteigumā un bailēs. Notiekošo ir grūti izskaidrot, viss notiek tik pēkšņi: gan pieminēta zemestrīce, gan arī spožais eņģeļu izskats kā zibens.

Nesen netālu no Japānas krastiem kāds bija ierakstījis zemestrīces trokšņus. Vai tā būtu Japāna vai arī jebkura cita vieta pasaulē, pat niecīgs zemes trīces troksnis un zemes drebēšana iedveš bailes. Trauki skapī sāk grabēt, māja, liekas, tiek virzīta prom no saviem pamatiem. Lielās zemes trīcēs sienas var sākt plaisāt un māja var sabrukt, tāpēc ir ieteikts zemestrīces laikā atstāt mājas.

Tajā rītā klusumu pārtrauca zemestrīce, parādījās eņģelis, viņš savā spožumā bija tik spilgts kā zibens. Viņam milzīgais apzīmogotais akmens kapa priekšā ir tikai tāds nieks. Viņš to noveļ un pats mierīgi uz tā uzsēžas. Un nav jābrīnās, ka to redzot un jūtot, sargi dreb un nokrīt kā miruši. Tātad te debesis ietekmē zemes procesus.

Tad eņģelis pievēršas sievām. Viņš mierina: “Nebīstieties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacījis. Nāciet šurp un raugiet to vietu, kur Viņš gulēja!” Mums nav pateikts vai viņas bija nomierinājušās. Vai var nomierināties tad, kad zeme dreb tik stipri, ka pat mirušais pamostas?

Kristus augšāmcelšanās brīnums

Un te es gribētu pakavēties pie vārdiem: Viņš nav šeit, jo Viņš ir augšāmcēlies.” Tātad: kas tad ir Kristus augšāmcelšanās?

Pirmkārt, pamanām no evaņģēlija rakstītājiem, ka kapā vairs nekā nav. Tātad nav arī līķa. Ja būtu bijis līķis un eņģelis būtu teicis Viņš ir augšāmcēlies, tad mēs teiktu viņa gars tagad klejo apkārt. Un tad būtu attaisnojums tiem kuri saka, ka nāves laikā dvēsele var klejot apkārt ārpus miesas.. Pirms augšāmcelšanās rīta neviens Kristu kā garu kā spoku neredzēja. Viņš dusēja kapā. Bet augšāmcelšanās rītā kaps bija tukšs. Eņģelis sievām vēstīja: Viņš nav šeit, jo Viņš ir augšāmcēlies.” Tātad ir notikusi Kristus augšāmcelšanās miesā.

Otrkārt, runājot par Kristus augšāmcelšanos, mēs redzam ka tā ir vēsturiski unikāla. Mēs zinām, ka Jēzus bija piecēlis no nāves Jairus meitiņu, atraitnes dēlu, un Lācaru. Visiem viņiem vēlreiz bija jāgulstas zemes klēpī. Kaut arī visi šie trīs gadījumi nebija klīniskās nāves gadījumi un par Lācaru pat bija teikts, ka viņa līķis jau oda, un tātad tās ir nāves, kuras joprojām cilvēce piedzīvo, tomēr pretstatā nosauktiem gadījumiem Jēzus augšāmceļoties bija ietērpies jauna veida miesā, kura vairs nebija padota nāvei, kā tas bija ar iepriekšējo. Bet tā bija tik pat reāla kā cilvēka miesa. Un tāda miesa tiek apsolīta arī mums visiem kuri uzticamies Viņam kā mūsu dvēseles Glābējam. Pāvils par to rakstīja (1Kor. 15:51-54) “Redzi, es jums saku noslēpumu: ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti, piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. Jo atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti. Jo tam, kas šeit iznīcīgs, jātērpjas neiznīcībā, un tam, kas šeit mirstīgs, jātērpjas nemirstībā. Un, kad šis iznīcīgais apvilks neiznīcību un šis mirstīgais apvilks nemirstību, tad piepildīsies tas vārds, kas rakstīts: nāve ir aprīta uzvarā!

Tātad pienāks brīdis kad arī par mūsu kapu varēs sacīt viņš nav šeit, jo viņš ir augšāmcēlies.

Marka evaņģēlijs beidzas ar aprakstu, ka sievas, ieraugot eņģeli un tukšo kapu, bēg no tā prom bailēs un izbrīnā. Mateja evaņģēlijā arī tiek minēts, ka sievas bēg, bet te mēs lasījām, ka viņas skrien bailēs un lielā priekā, lai izpildītu to, ko lika eņģelis pavēstīt mācekļiem. Te mēs redzam tādu kā enerģijas atbrīvošanos — te ir prieks, te ir sajūsma kā piecgadīgam bērnam, kurš skrien no kalna zemē, neskatoties vai pakritīs vai ne. Sievas skrien, lai nestu eņģeļa vēsti mācekļiem, “ka Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies; un redzi, Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit”.

Kā redzat, aprakstot izjūtas, Matejs lieto pretstatus: gan bailes, gan lielu prieku. Tādā veidā viņš apraksta sievu pārdzīvojumu. Visa ir tik daudz, ka viņas trīc no prieka. Un tas nedaudz varētu līdzināties tam, ko izjūtam, kad esam iemīlējušies, kaut kas tāds, kad mēs stāstam par jaundzimušo bērniņu, varbūt to var salīdzināt ar to izbrīnu, kurā mijas bailes un prieks. Viņas skrien.

Un kas tad notiek? Priekā un bijībā viņas uzskrien virsū Jēzum. Un Matejs ir pierakstījis vienu vārdu, ko tajā brīdī saka Jēzus: “CHARIETE” tas nozīmē gan “sveicinātas” gan arī “Priecājaties!” Priekā viņas apkampj Jēzus kājas un nokrīt Viņa priekšā zemē. Un tūlīt no Kristus lūpām atbalsojas eņģeļa vārdi: “Nebīstieties, ejiet un sakiet to Maniem brāļiem, lai viņi noiet uz Galileju, un tur viņi Mani redzēs.”

Ja sievām vijās bailes un prieks vienā sajukumā, tad pēc Kristus uzrunas — kas palika pāri? Prieks! Liels prieks!

Augšāmcelšanās prieks

Man ir jautājums — vai augšāmcelšanās notikums bija kaut kas tāds, kas izraisīja prieku tikai sievās un mācekļos? Vai tas šodien izraisa arī mūsos sajūsmu prieku? Redziet ir viena lieta pārdomāt to kas notika pirms divtūkstošs gadiem Golgātā un dārza kapā. Varbūt domāt par faktu to kas notiks tad kad Kristus nāks otrreiz. Bet ko vēsta vārdi “Viņš ir augšāmcēlies” mūsu laikam, šodien? Pāvils norāda, ka Kristus augšāmcelšanās ir Kristiešu vēsts pats tās pamats (1.Kor 15:14-15): “Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība. Tad jau mēs būtu Dieva viltus liecinieki, jo mēs esam liecinājuši pret Dievu, ka Viņš Kristu ir uzmodinājis…”

Acu liecinieks apustulis Pēteris par Kristus augšāmcelšanās nozīmi viņa un visu kristiešu dzīvē rakstīja (1Pēt 1:3-7):

Slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas Savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts debesīs jums, kas Dieva spēkā tiekat pasargāti ticībā pestīšanai, kas ir sagatavota, lai atklātos pēdējā laikā. Tad jūs līksmosities, tagad, ja tas ir vajadzīgs, drusku noskumdināti dažādos pārbaudījumos, lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas ugunīs tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies.

Kā dzirdējām, arī mēs jau šodien varam priecāties pirmkārt, par to, ka pateicoties Kristus augšāmcelšanai mēs varam piedzīvot jaunpiedzimšanu, tātad mēs varam ne tikai piedzīvot grēku piedošanu, bet mēs varam saņemt jaunu sirdi, jaunu spēku dzīvot jaunu dzīvi. Ko tas nozīmē praktiski? Tas nozīmē to ka mēs piedzīvojam brīdi kad mēs pie sevis pamanām, ka mums vairs nepatīk tās sliktās lietas kuras mēs izdarījām un izdarījām. Tas ir brīdis kad varam no tām atteikties un tās mūs vairs neverdzina. Tas ir apliecinājums šodien ka augšāmceltā Kristus spēks ir ienācis mūsu dzīvē.

Otrkārt, mēs varam priecāties par dzīvo cerību Jo Viņš dzīvo, tāpēc arī es dzīvošu. Mūsu cerība nav likta uz mirušo Glābēju bet uz dzīvo. Tāpēc mēs varam teikt ka mūsu cerība ir dzīva. Mēs celsimies augšā no nāves tāpat kā Kristus cēlās augšā. Tas nav tikai tā kā mēs to gribētu, vai domātu vai iztēlotos. Mūsu cerība ir reāla un mums ir cerība ka mēs viņu redzēsim un būsim viņam līdzīgi, ka aizsniegsim Apsolīto zemi, mūžīgo dzīvi.

Treškārt, mēs varam priecāties ka mums ir mantojums. Pēc savas aiziešanas Kristus atstāja savā vietā Aizstāvi, Svēto Garu lai pārliecinātu mūs ka mums ir Mantojums Viņā. Aizejot Viņš sacīja, ka gatavo vietu mums. Un par šo mantojumu bija teikts, ka tas ir neiznīcīgs, neaptraipīts un nevīstošs.

Ceturtkārt, mēs varam priecāties jau šodien esam pasargāti Dieva spēkā. Lasot oriģinālvalodā te runāts par apsardzību kāda ir cietoksnī. Mēs atceramies skaisto Mārtiņa Lutera himnu “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils…” Uzticoties Dievam mēs varam saņemt apsardzību.

Piektkārt, ja mēs visu iepriekšējo apzināmies un ticam tad arī mums ir vieglāk pārdzīvot ciešanas. Mēs pat varam priecāties, ka Dievs ir mūsu audzinātājs.

Sestkārt, mēs varam priecāties, ka varam mantot tīru ticību, kura izpaužas mīlestības darbos. Ciešanas, pārbaudījumi ir tādi kuros ticība nostiprinās tā iegūst nesavtības spožumu.

Un septītkārt, mēs varam priecāties, ka Jēzus nāks otrreiz. Augšāmcelšanās mūs vada pie drošas pārliecības, ka Jēzus nāks otrreiz. Un mēs būsim ar Viņu kopā mūžīgi. Mēs varam saņemt visas Dieva svētības caur ticību.

Kā mēs visu to varam saņemt? Viņš ir augšāmcēlies un Viņš nav šeit Viņš ir pie Tēva labās rokas un aizlūdz par mums. Par Augšācelto ir teikts (Ebr 4:14-16):

“Tā kā mums ir liels augstais priesteris, kas izgājis caur debesīm, Jēzus, Dieva Dēls, tad turēsimies pie Viņa apliecināšanas. Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.”

Vai par visu to mēs šodien nevaram pateikties un priecāties?
Priecājaties! Kristus ir augšāmcēlies! Āmen.

Puerta-Riko draudzē – briljanta akmentiņi.

Ukrainā, Ginta Abariusa starptautiskajā atmodas kustībā „Tēva svētība”
dievkalpojuma laikā, telpā bez logiem pēkšņi parādījās vēja vēsma, aiz kuras sekoja zelta krāsas virpulis, vēlāk klātesošie savās mutēs atklājuši zelta blombes.

Tas viss ir bijis aiz Latvijas robežas, bet nu, arī mūsu Latvijas dārziņā ir uzplaukušas bezmaksas zelta rozes, kuras var noplūkt ikviens, kurš tic zelta brīnumam.

Latvijas statistika liecina: 15 cilvēki saņēmuši Dieva brīnumu materiālā veidā –zobos zelta blombes.

Draudzē „Dieva Upe” notiek dievkalpojumi ar zelta brīnumiem. Līdzīgs atgadījums noticis arī Liepājas draudzē „Dieva Valstība.”

Lili - Dievkalpojumā ģimene savu piedzīvojumu stāstīja draudzē, pēc stāstītā, tie kuri vēlējās varēja pārliecināties par to paši, turot rokās lukturīti tuvinot to meitenes mutei un ieraudzīt kaut ko spīdīgu un zelta krāsā līdzīgu materiālu uz zobu blombēm.

Ģimenes zelta piedzīvojums

Mačanovsku ģimenes atvase – Lili stāstīja, kamēr vecāki viņas dzimšanas dienā skatījās video ar Džona Arnota dievkalpojumu, kurā mācītājs runāja par Dieva brīnumiem – zelta blombēm zobos, viņa tikmēr līmējusi tēva izjūkošo Bībeli. Dievkalpojuma laikā mācītājs esot aicinājis pārbaudīt vai gadījumā nav noticis arī ar kādu no video skatītājiem šāda veida brīnums, meitenes vecāki ir gājuši paklausībā un pārbaudījuši viens otra muti, pēc brīža meitene dzirdējusi mātes kliedzienu, jo ieraudzījusi tēva mutē zelta blombi. Lili stāsts turpinājās ar akcentu – Bībeles līmēšanā, (it kā šī nodarbe būtu svarīgāka nekā Dieva brīnums – zelta blombes, kas jāpiezīmē ir ļoti reta parādība.) Vecāki esot pārbaudījuši arī viņas muti un tajā bija ieraudzīts tāds pats zelta brīnumiņš.

Nākamajā dievkalpojumā ģimene savu piedzīvojumu izklāstīja draudzē, pēc stāstītā, tie kuri vēlējās, par zelta brīnumu, varēja pārliecināties paši, turot rokās lukturīti tuvinot to meitenes mutei un ieraudzīt kaut ko spīdīgu un zelta krāsā līdzīgu materiālu uz zobu blombēm. Rinda bija gara, līdz pat ieejas durvīm.

Pārējie, kuri sirgst ar skeptisku domāšanas veidu, un nav iespējas bakstīt liecinieku zobus ar lukturīti, atliek vien ticēt, vai arī neticēt. Bet mācītājs Nikolajs Bondarcovs uzskata, ka šāda veida brīnumi, daudzus ir atbrīvojusi no skeptiskās domāšanas un spēcinājusi viņu ticību.

Jautājot N. Bondarcovam par to, kāpēc Dievs nesvētī cilvēkus ar zelta zobiem, vai arī kaulu zobiem, trūkstošajās zobu spraugās? Mācītājs atbildēja, ka Dievs dara kā vēlas, bet katrā ziņā tie cilvēki, kuri saņēmuši zelta pārklājumu uz zobu blombēm, par dāvanu nav sūdzējušies.

Liepāja: Līdzīgs notikums noticis arī Liepājas draudzē „Dieva Vēstniecība.”

Mācītājs Aleksandrs Bolobins, komentēja, ka kādu reizi savā draudzē viņš pēkšņi sācis pravietot zelta laikus. Zelta laiki Bībeles kontekstā nozīmē Dieva Godība. Kad viņš uzzinājis par Dieva brīnumiem, kas notiek draudzē “Dieva upe” viņš atbrauca ciemos pie mācītāja Nikolaja Bondarcova, lai par to vairāk kaut ko uzzinātu, sarunas laikā ar viņu un Mačanovsku ģimeni, kura bija atbraukusi ciemos, esot izjutis pārdabisku siltumu mutē un lūdzis, lai kāds apskatās cerībā, ka arī viņš ir saņēmis zelta brīnumu. Cerības bija attaisnojušās, tas patiešām bija tas, ko viņš bija domājis. Par to tagad mācītājs Aleksandrs Bolobins ir paspējis pastāstīt ne tikai savā draudzē, bet arī citās, kurās ir bijis aicināts sludināt Dieva Vārdu.

Foto: Aleksejs Filipovs 1.bilde

Vai bērns nejauši nospiedis foto podziņu, vai arī kāds no debesīm to bijis aicinājis darīt?

Foto: Aleksejs Filipovs 2 bilde (atšķirība virs meitenes galvas)

Piemērs no Bībeles attiecams uz Jēzus kristībām, vai šajā laikā draudzē notika kristības? Staņislavs paskaidroja, ka Bībelē ir vēl kāda rakstu vieta, kurā Jēzus teicis mācekļiem, laikā, kad Jēzus pametīs šo pasauli un dosies debesīs, tad Viņš savā vietā atstās palīgu Svēto Garu. Kādēļ Svētais Gars baloža vaidā ir izvēlējies lidināties tieši virs šīs meitenes, nolēmu pajautāt viņai. Žeņja Meļņikova esot lūgusi Dievu un prasījusi apliecinājumu par kādu personīgi viņai svarīgu jautājumu un baloža parādīšanās fotogrāfijā viņai ir devis garīgo stiprinājumu, drošuma sajūtu, prieku par to, ka Dievs ir atbildējis. Mācītājs Staņislavs Zlobins saskata divus iemeslus notikušajam brīnumam pirmkārt un galvenokārt, Žeņas dēļ – garīgās dzīves stiprināšanai un otrkārt, apliecinājums draudzei, ka Svētais Gars ir starp Viņiem, jo neilgu laiku pirms notikuma, draudzes locekļi un mācītājs bija lūguši Dievu par to, lai draudzes locekļu privātās dzīvēs izmaiņas notiktu nevis pašu cilvēku darbības rezultātā, bet gan Dieva vadībā.  

Par, ko bija dievkalpojums šajā dienā, mācītājs atbildēja, ka ne ar ko nav atšķīries no iepriekšējiem. Dievkalpojuma pamattēma bija par mieru Dievā. Lai draudzes locekļi neuztrauktos par savu privāto dzīvi, bet pilnībā paļautos uz Dieva spēku, jo tad, kad cilvēks pārlieku uztraucas par savu dzīvi, tad viņš nespēj pilnībā uzticēties Dievam un netic, ka Viņš var ne tik labo dzīvi mainīt par daudz labāku.

tuvplāns 

 Amerikas štatos ātri tika izplatīta vēsts par pasaulē mazākā bērniņa piedzimšanu, kurš izcietis smagas fiziska un medicīniska rakstura krīzi. Katra minūte no svara. Amerikas sabiedrību uztrauca tikai viens jautājums vai bērniņš izdzīvos.
Jo bērniņš piedzimšanas brīdī bija: 21 nedēļu un 6 dienas vecs.
Svars: 284 grami.
Garums: 9,5 unces garš. 

Baptistu draudzēs notika lūgšanas par mazā brīnumbērna veselību.

Ārstu kolēģija 6 mēnešus pēc bērniņa piedzimšanas cīnījās par viņa izdzīvošanu. Redzot meitenītes Amelijas dzīvot vēlēšanos sparu galvenais slimnīcas ārsts Viljams Smalings (William Smalling) nosaucis mazo par “brīnumbērnu”, jo par bērniņa izdzīvošanas iespējām varētu runāt tikai tad, ja viņš būtu piedzimis 23 nedēļā.

19. februārī „Baptistu dr. slimnīcas” preses konferencē ārsti ziņo Labo Vēsti- bērniņš lielāko krīzi ir pārcietis veiksmīgi. Bet tomēr, bērniņš atradīsies ārstu uzraudzībā vismaz gadu, lai pārliecinātos par veiksmīgu Amelijas veselības un attīstības stāvokli. Šis notikums liek pārskatīt medicīniskās iespējas priekšlaicīgu dzemdību gadījumus. Jo iepriekš tika uzskatīts, ka tik agras dzemdības nav iespējamas.

DIEVIŠĶS BRĪNUMS

Amēlijas vecāki saskata Dieva brīnumaino iejaukšanos šajā sarežģītajā situācijā.
Amēlijas vecāki : Edijs un Sonja Tailori (Eddie un Sonja Taylor) uzskata, ka viņu ticība kļuva spēcīgāka šajos sešos mēnešos, kad ārsti cīnījās par meitiņas dzīvību.
Amelijas tēvs pirmdien 19. februārī preses konferencē paziņoja: „ Es nebiju pārāk daudz uztraucies, jo zināju, ka mana meitiņa ir Dieva gribēta un atstāju Ameliju Dieva rokās.”
Amelijas māte Sonja pievienojās ar vārdiem : „Es vēl joprojām atrodos brīnuma iespaidā.”
Meitenītes vecāki sagaidījuši, kad beidzot meitiņu drīkst vest mājās un rūpēties par viņas attīstību mājas apstākļu siltumā un apsardzībā.
20. februārī vecāki „brīnumbērnu” aizveda mājās.