Cilvēks, ar neparastu likteņstāstu. Nikolajs Lapšins – tika iemests dzīves vistumšākajā un dziļākajā bedrē, zaudējot jumtu virs galvas, bet tomēr spējis izlīst no bedres ar Dieva spēku. Tagad mūsu likteņstāsta varonis jau 5 gadus apmeklē draudzi „Dzīvā ticība” Penzasā. Šajā laika posmā Dievs ir darījis brīnumus un atjaunojis Nikolaja dzīvi.

Nikolaj, pastāsti, lūdzu, kādā veidā ir sanācis tā, ka tu kļuvi par cilvēku bez pastāvīgas dzīves vietas?

Nikolajs Lapšins: Tas ir garš stāsts. Man bija nepieciešama trešā sirds operācija. Ārsti brīdināja, ka situācija ir draudoša, bez operācijas es ātri pametīšu šo pasauli. Operācija bija dārga un tādēļ mēs ar māti nolēmām samainīt dzīvokli uz mazāku platību un starpību samaksāt par operāciju. Nepaveicās, jo mākleris mūs apmānīja.
Māte saņēma kādu naudas daļu mani izoperēja, bet māti pārcēla uz kopmītnēm, lai it kā mums piemeklētu labāku dzīvokli.Protams, ka no kopmītnēm mūs drīzā laikā izmeta un mēs palikām uz ielas.
Radi piedāvāja, lai mana māte padzīvotu pie viņiem vasarnīcā līdz rudenim. Bet es līdz tam laikam māti noformēju pansionātā. Viņai jau bija 78 gadi. Māti pieņēma, bet es paliku uz ielas. Tā sākās mana bezpajumtnieka dzīve.
Sešus mēnešus es dzīvoju stacijā un pagrabos. Nodarbojos ar metāllūžņu vākšanu. Par iegūto naudu centos pabarot sevi un kaut ko atlicināt mātei. Bieži nācās badoties.Apciemojot māti no pansionāta darbiniekiem dzirdēju, ka mūsu pilsētā ir sociālās nakts mājas bezpajumtniekiem, tur es varētu saņemt laika reģistrāciju un nakts mājas.
Pēc dažām dienām es iekārtojos sociālajās mājās, bet uzturoties tur vienalga nespēju atrast pastāvīgu darbu. Dienā es vācu metāllūžņus, bet nakti pārlaidu sociālajās mājās.
Būt par „bomzi” ir šausmīgi. Vēl vakar tu biji normāls pilsonis, bet šodien nekas; nav dzīvesvietas, nav darbs, nav cieņas. Vairākkārt policija mani savāca par klaiņošanu.

Paldies Dievam, ka tāda dzīve ir beigusies.

]]> http://spektrs.com/zurnals/bomzis-nav-liktenis/feed/ 0