Kristīgā sabiedrībā pastāv uzskati, ka Betlēmes zvaigzne ir Dieva inspirēts brīnums, vai arī Dieva sūtīts eņģelis, kas rādīja austrumu gudrajiem ceļu pie Pestītāja. Bet par cik cilvēce ir tendēta uz faktiem un pierādījumiem, tad šāda ierobežota atbilde vairumu neapmierina.

Tāpēc, ja tā labi pacensties, tad arī brīnumam radīsies kaut cik racionāls skaidrojumu, tādējādi apstiprinot tās patiesumu.

Kāds sakars?

Atrologi uzskata, ka austrumu gudrie ir saistāmi ar maģiju un pie jaunā ķēniņa bija devušies zvaigznes iespaidā, jo astroloģijā ir zināms, ka zvaigznes parādīšanos ir saistāma ar pazīstama un ietekmīga cilvēka piedzimšanu, tāpēc austrumu gudrie devās jaunā valdnieka meklējumos, lai pie viņa dzimšanas vietas varētu izdarīt maģisku kultu. Un atstāt savu kultūras mantojumu nākamajam valdniekam. Ja vien astrologiem būtu taisnība..

Tomēr, tā jau nu nav, ka austrumu gudrie ir izrauti no notikuma konteksta un uzradušies no citas pasaules ietekmējoties no astroloģiskas zvaigznes nozīmes.

Parakājoties pagātnē dažkārt var uzrakt kaut ko lietderīgu un tātad, ko mums vēsta pagātne? Pagātnes vēsts. Tas ir Bileāma, Beora dēla, pravietojums: „Es viņu redzu, bet ne tagad, es viņu novēroju, bet ne tuvumā: zvaigzne ņems sev ceļu no Jēkaba, un no Israēla celsies Scepteris, tas sadragās Moāba deniņus un nopostīs visus Seta dēlu pamatus (4.Mozus 24: 17) Vēlākā laika periodā pravietojums atkārtojas.

„ Kamieļu jūklis apklās tevi, jaunie kamieļi no Midiānas un Ēfas, visi tie nāks no Sabas, tie atnesīs zeltu un vīraku un teiks Tā Kunga slavu.” (Jeseja 60:6)

Un par cik cilvēce ir radusi vairoties un izplest savas teritorijas un no Vecās Derības pravietojuma līdz Jaunās Derības piepildījumam ir pagājis tik liels laiks, ka ir nodzīvojušas paaudžu paaudzes un izklīdušas pa visu plašo zemi un tādējādi, protams, ka Vecās Derības pēcteči varētu dzīvot ne tikai „apsolītās zemes” teritorijā.

Lai saprastu vai austrumu gudrajiem varētu būt kāds sakars ar maģiju, ieskatīsimies arī psiholoģiska rakstura niansēs.

Lieta ir tāda, ka parasti Vecajā Derībā ir norādes attiecībā par viediskiem sapņiem, kad Dievs ar to palīdzību par kaut ko cilvēku brīdina. Arī šajā gadījumā ar austrumu gudrajiem notika tāpat, tātad uzskats, ka austrumu gudrie ir bijuši magi, kā to uzskata daži vecticībnieki un astrologi varētu būt maldīgs. Pēc idejas austrumu gudrajiem, tomēr bija kāds sakars ar kristīgo mācību, jo pirmkārt, magi, nekad nebūtu pielūguši spēku, kas ir pretējs viņu garīgam stāvoklim.

Otrkārt, pēc nosapņotā brīdinājuma sapņa, austrumu gudrie, nesteidzās brīdināt Herodu par iespējamajām briesmām, bet mierīgi bez liekiem jautājumiem devās mājās pa citu ceļu.

Betlēmes spožā rīta zvaigzne

Tā jau saka, ka cik cilvēku tik viedokļu, bet… ir viens, bet… cik viedokļu tik arī sabojātas dzīves, tāpēc biežāk ieskatīsimies acīs patiesībai.

Hipotēzes hipotēžu galā. Pirmā hipotēžu grupa saista Betlēmes zvaigznes parādību ar divu vai triju spožu planētu krustošanos un savienošanos cita aiz citas vienā punktā.

Trīs zvaigžņu savienojums: Astronoms un matemātiķis Johanness Keplers (1571–1620), 1604. gada oktobrī novērodams Jupitera, Marsa un Saturna savienojumu Strēlnieka zīmē, šajā pašā debesu sektorā ieraudzīja novas uzliesmojumu. Uz novērojumu pamata Keplers izteica pieņēmumu, ka līdzīgu parādību varējuši pamanīt Austrumu gudrie Jēzus dzimšanas brīdī, turklāt tobrīd debesīs tāpat veidojās planētu savienojums.

Divu zvaigžņu savienojums: Jupitera un Venēras redzamo satuvošanos pie debess juma. Kā rāda veiktie aprēķini, var pievērst īpašu uzmanību divām šo planētu satuvošanās reizēm – 3.gada 12.augustā pirms mūsu ēras Jupiters un Venēra satuvojās līdz 12 leņķa minūšu lielam savstarpējam attālumam, bet 2.gada 17.jūnijā pirms mūsu ēras šī satuvošanās sasniedza jau 3 leņķa minūtes. Turklāt abas satuvošanās notika Lauvas zvaigznājā netālu no zvaigznāja spožākās zvaigznes Regulas. Lauva, kā zināms, ir jūdu karogā uzņemts simbols, bet „Regula” latīniski nozīmē “mazais ķēniņš”.

Tātad – atkal divas it kā visai zīmīgas sakritības. Tomēr šīs hipotēzes lielākais klupšanas akmens ir tas, ka senie zvaigžņu pētnieki diez vai būtu nosaukuši par zvaigzni divas vai trīs šīs viņiem labi pazīstamās planētas.

Raksta turpinājums 

Klāt Ziemassvētki! Saprotams, ka tie saistāmi ar Jēzus Kristus piedzimšanu. Silītē dus bērniņš un varbūt pat kādam šķiet, ka kāpēc gan tik liela uzmanība nav pievērsta manai dzimšanai, tad jāsaka, protams, ka Tu esi svarīgs, jo tas, Kurš ziemassvētkos silītē dus un Lieldienās mirst Golgātā pie krusta, tikai Tevis un arī manis dēļ. 

Par silītē dusēšanu ir rakstīts daudz, tāpēc šajā reizē vēlētos tēmu apskatīt nedaudz citādākā gultnē. Kā Dievs radīja Pasauli un kā piedzima Jēzus?

„Dievs radīja debesis un zemi” (1.Moz.1:1), šie vārdi liecina, ka pirms debess un zemes radīšanas nebija nekas, tātad Dievs radīja debesis un zemi no nekā.

Dažādi uzskati

Uzskats: Dievs Pasauli ir radījis jau no esošas matērijas. Pieļaujot šādu domu nozīmētu, ka Dievs tiek pakļauts matērijai. Un tas grautu uzskatus par Viņa varenību.

Arguments: Ja matērija būtu mūžīga, tad arī nemainīga. Ja tā būtu nemainīga, tādā gadījumā, tas liegtu iespēju Radīt Pasauli.. Ja tā būtu kaut kādā mērā līdzvērtīga mūžībai un par cik Dievs ir mūžīgs, tad tā noteikti būtu arī neatkarīga no Dieva. Tad kādā veidā Dievs to varētu izmantot sava plāna īstenošanai?

Uzskats: Dievs Pasauli Radījis no sevis paša.

Arguments: Ņemot vērā, ka Bībelē ir teikts: „Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu” (Kol 1: 16) Vai arī „Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.”  (Jāņa 1:3) Tad, ja iedziļināmies burtiski, iespējams, ka pie šādas domas varētu nonākt.

Ja mēs uzskatām, ka pasaule ir Dievs, tad diemžēl mēs savu izpratni par Dievu esam ļoti ierobežojuši darbībās un domājam virspusīgi.

Kā varētu izskatīties Radīšanas process, vadoties no šāda uzskata? Salīdzināsim divu veidu Radīšanas aktus. Kā Rada Dievs un kā rada cilvēks.

Cilvēka radīšanas process ir saistāms ar materiāla izmantošanu, pielietojot domu spēku un roku meistarību, , izveidojot kādu rokdarbu, piemēram, uzadīt zeķes aukstam ziemas laikam, vai arī no māla izveidot podu puķu iestādīšanai. Jebkurā gadījumā, lai cilvēks varētu radīt, viņam ir nepieciešama vizualizēšanas spēja un tad tikai ķerties pie darba izmantojot palīgmateriālus.

Bet kā rada Dievs? Ar savu neaptveramo domu un ticības spēku no nekā rada kaut ko. Viņa palīgmateriāls ir tas, ko Viņš saka. Dievs teica un tas notika, Dievs saka un tas notiek, tieši tā kā teikts Bībelē. „Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.” (Jāņa 1:1).

Bet kā būtu iespējams iedomāties, ja Pasaule ir Dievs? Kā mēs izskaidrotu šo procesu? Tātad, lai cilvēks varētu uzmeistarot māla pudu, tad viņš par materiālu izmanto daļu no savas miesas, izgrieztu daļu no savas ribas, iztecinātu pāris pilienus asins un pods ir gatavs? Tas jau būtu kāds fragments no dēmoniskās „šausmenes”.

Protams, ja mēs sakām, ka darbā ieguldīts daļa no sevis vai arī, ka darbā ir ielikta sava dvēsele, tad ar to mēs domājam, ka darbā ieguldīts daudz pūļu, enerģijas, spēka, radošās spējas. Tad tādā gadījumā varētu teikt, ka Dievs Radot pasauli pielietoja daudz pūļu, enerģijas, spēka, radošās spējas.

Raksta turpinājums