(Raksts pieejams arī krievu valodā, lejā). 

Pēdējā laikā daudzi no mums ir neizpratnē par to, ka Baznīca, kuru ierasti sauc par kristīgo draudzi, ieskauj politiskās varas apmāti kloni. Šāda veida notikums liecina par kādu no Pēdējo Laiku zīmēm. Tādā veidā maldināšanas ārējās līdzības, atklāj briesmīgu patiesību par iekšējo tukšumu. Piepildās apustuļa Pāvila pravietiskie vārdi, ka kristieši pēdējās dienās būs “dievbijības forma”; „izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami; un no tādiem izvairies.„ (2 Tim. 3: 5).

Baznīcas galva ir Kristus, bet tā kļūst par daļu no ļaunuma un melu impērijas. Baznīca – patiesības balss, bet kļūst par valsts propagandas paudēju. Baznīca- gaisma, taču kļūst par pasaules tumsu. Baznīca- zemes sāls, bet paliek bez garšas un neizteiksmīga. Vienotību un baznīcas unikalitāti sāk apstrīdēt viltojumi, nepatiesi cilvēki. Tur tādu ir daudz, bet visizplatītākos no tiem var iedalīt trīs veidos – “šovinistu baznīca”, “separātistu baznīca” un “vienaldzīgo baznīca.”

“Šovinistu baznīca” – tā ir kompānija, kas akli atbalsta valsts politiku, tajā skaitā agresiju pret saviem kaimiņiem. Šī “baznīca” nevis vairāk lepojas ar savu patieso ticību un garīgās dzīves dziļumu, bet ar tās lielo ietekmi “viņu pārvaldītajā” teritorijā. “Baznīca” lepojas ar savu vadoni, kurš spēj atraut svešas teritorijas, un par to palikt nesodīts. Šāda veida baznīcas var dēvēt arī par “okupantu baznīcām”.

“Separātistu baznīca”- Organizācija līdziniece, vienmēr gatava paklausīt “Šovinistu baznīcas” norādēm un kļūt par tās “Meitas baznīcu”, viņa labprāt pakļaujas spēcīgajiem kaimiņiem, svešām impērijām, gatava kalpot jebkādiem iebrucējiem. Tās galvenais moto ir atdalīt un iekarot. Sprediķa valodā tā saka: par cik mūsu dzimtene ir debesīs, tad mums ir vienalga, kam kalpot šeit uz zemes. Mums vienalga, kas mūs iekaros un kā mūs sauks. Šādi spriedumi pastāv kolaboracionistu Baznīcām “līdzskrējējām”, “Mūsu māja sāņus (naša hata skraju)” izpildījumā.

“Vienaldzīgo baznīca” – pats populārākais baznīcu klonu veids. Gatava uz visu, lai tikai sevi pasargātu. Tās ģenerālais plāns – neitralitātes saglabāšana par katru cenu. Lai arī, cik asiņu būtu izliets, neviena vārda. Kā ūdeni mutē ieņēmusi. Valsts izmirst, laikmeti paiet, bet “vienaldzīgo draudze” turpina klusēt un neko nedarīt. Lai gan “vienaldzīgo baznīcu” bīskapi apgalvo, ka viņi ir ārpus politikas, taču patiesībā, pat ļoti iepīti politiskajos līkločos, oportunismā, piebalsošanā un noklusēšanā. Nosaukumu varianti var būt arī -”klusējošā vairākuma baznīca” vai arī “gan savējiem, gan svešajiem” (и вашим и нашим).

Jāsaka, ka augstāk minēto baznīcu tipi nepastāv tīrā veidā, parasti maisītā, maldinot un ievelkot cilvēku prātus lamatās.

Šovinistu, separātistu un vienaldzīgo grupas nekad nesaucas, tieši tā. Tās tiek slēptas ar vārdiem “Krievu pasaule”; “Īpašais garīgums”; “Slāvu brālība”; “Pasaules sazvērestība pret Krieviju”; „Donbasa balss”; “Baznīcas vienotība augstāka par politiku”; “Putins par tradicionālajām vērtībām”; “Nē- gejiem Eiropā”; “Mēs virs konflikta”;” Jāveido tilti neskarot sāpīgās tēmas “;” Kopā uz visiem laikiem “;” Brālīgās tautas pret nodevīgiem Rietumiem “, u.t.t.

Ir vērts atcerēties, ka Kristus Baznīca dzīvo Ekumēniskajā un Lokālajā vienotībā. Tā iemieso visas vietējās kopienas mantojuma universālo Baznīcu. Tā ne pretstata Austrumu tradīcijas ar Rietumu tradīcijām, to dara tikai “Kanoniskās”; “Disidenta”; “Sektas”; “Īpašo krievu garīguma pārstāves” un “Mirušās Eiropas Kristietība”, izvēloties īpašo ceļu – “Vispārējo atkāpšanos”.

Tajā pašā laikā baznīcai piemīt patriotisms, taču ir tāla no galējā etno philetizms (ethnophyletism), nacionālais- ekskluzīvais, Mesiāniskums. Tā kalpo tuvākajam un svešiniekam, bet tuvākajam pirmajā vietā!

Protams, evaņģēlija vēsts izplatīšanai nav robežu, bet tas attiecas tikai uz Evaņģēliju. Bet attiecībā uz pārējām lietām ir jāievēro robežas un cieņa. Tostarp atvērtība – saglabājas.

Man šķiet, ka sabiedrībā no baznīcas šodien netiek gaidīts pārāk daudz, gandrīz minimums – šovinisma, separātisma un vienaldzības nosodīšana un atsacīšanās no grēka.

Ja draudze nepasaka skaļi un publiski, bet turpinās piesegt šos grēkus ar vārdiem par mieru un neitralitāti, tad kļūst par politiskā ieguvuma klonu.

ЦЕРКВИ, КОТОРЫХ БЫТЬ НЕ ДОЛЖНО

Михаил ЧЕРЕНКОВ

В последнее время многие из нас с недоумением обнаружили, что Церковь, которую привычно именовали Христовой, окружена клонами на потребу политики. На то оно и «последнее время», что вскрывается обман внешнего подобия и открывается ужасающая правда внутренней пустоты. Сбывается слово апостола Павла, что христиане последних дней будут иметь лишь «вид благочестия», силы же его отрекутся (2 Тим. 3:5).

Церковь, главой которой может быть только Христос, стала обслуживающей частью империи зла и лжи.

Церковь, призванная быть голосом правды, стала репродуктором государственной пропаганды.

Церковь, должная быть светом, стала тенью мира сего.

Церковь, созданная быть солью, стала бесвкусной и не выразительной.

Единство и единственность Церкви стали оспаривать фальшивки, человеческие подделки. Их много, но самые заметные из них можно распределить по трем типам – «церковь шовинистов», «церковь сепаратистов» и «церковь безразличных».

«Церковь шовинистов» — это компания церковного вида, которая слепо поддерживает политику своего государства, в том числе агрессию против соседей. Такая «церковь» хвастается не числом своих действительно верующих и не глубиной духовной жизни, но размерами «своих» территорий. Такая «церковь» гордится своим сильным вождем, который может «отжать» чужие территории и за это ему ничего не будет.

Другие варианты названия такой «церкви» — «церковь оккупантов» или «церковь крымнашистов».

«Церковь сепаратистов» — сопутствующая организация, готовая во всем подчиниться «церкви шовинистов» и быть ее «дочерной церковью». Такая «церковь» симпатизирует сильным соседям, чужим империям, готова служить любому захватчику. Главный ее девиз: отделяй и властвуй. На языке проповеди он звучит так: поскольку наша родина на небесах, то нам все равно, кому служить, кто нас захватит, как мы будем называться. Другой вариант названия: «церковь коллаборационистов» или «нашахатаскраю».

«Церковь безразличных» – самая популярная разновидность церковных клонов, согласная на все, лишь бы сохранить себя. Ее генеральная линия – нейтралитет любой ценой. Сколько крови не пролей, ни слезы не вышибешь, ни слова. Как в рот воды набрали. Страны вымрут, эпохи сменятся, но «церковь безразличных» будет молчать и продолжать свое ничегонеделание. Хотя «епископы безразличных» уверяют, что они вне политики, но они очень даже вплетены в политику прогиба, приспособленчества, поддакивания и помалкивания. Варианты названия: «церковь молчаливого большинства» или «ивашиминашим».

***

Нужно сказать, что эти типы не существуют в чистом виде, под одноименными вывесками. Они проникают внутрь Церкви и паразитируют, разделяя, обманывая, совращая.

Группы шовинистов, сепаратистов и безразличных никогда не называются именно так. Они замаскированы под «русский мир», «особую духовность», «славянское братство», «мировой заговор против России», «услышать Донбасс», «единство Церкви выше политики», «Путин за традиционные ценности», «нет гейропе», «мы над конфликтом», «нужно строить мосты и не трогать больные темы», «навеки вместе», «братские народы против коварного Запада» и т.д.

Стоит помнить, что Церковь Христова живет в единстве вселенскости и поместности. Она воплощает в поместной общине все наследие Церкви вселенской. Без противопоставления восточной традиции – западной, единственно «канонической» – «раскольникам» и «сектам», «особой русской духовности» – «мертвому европейскому христианству», особого пути – «общему отступлению».

При этом ей близок патриотизм, но чужды крайности этнофилетизма, национального эксклюзивизма, воинствующего мессианства. Она служит ближним и дальним, но ближним в первую очередь.

Конечно, для Евангелия нет границ, но это только для Евангелия. В остальном же границы должны уважаться (при этом открытость – сохраняться).

Приходится слышать неудобовразумительные фразы о том, что церковное призвание выше гражданской позиции, а небесное гражданство важнее национальности и проч. На это можно снова сказать о единстве измерений — небесных и земных, вселенских и национальных, духовных и гражданских. Церковь не отказывается от гражданской ответственности ради ответственности духовной, но воплощает в гражданской позиции свои принципы, ценности, все свое богословие.

Мне кажется, что в обществе от Церкви сегодня ожидается не так уж много, почти минимум – обличение шовинизма, сепаратизма, безразличия, и отречение от них.

Если Церковь не скажет об этом громко и публично, но продолжит прикрывать эти грехи словами о «мире» и «нейтралитете», то станет добычей политических клонов и получит их несмываемые названия.

The Church of Hallgrímur/ planbox.wordpress.com

2. Air Force Academy Chapel, Kolorado Springsa.

Air Force Academy Chapel architangent.com

United States Air Force Academy Chapel - Colorado Springs. cityprofile.com

3. Cathedral of Maringá Brazīlija, Parana

Maringa Brazil. Photo: 2.maringa.pr.gov.br

Maringa Brazil. Photo: panoramio.com

4. Chapel of Notre Dame du Haut, Francija, Ronchamp.

Notre Dame. Foto: architecturaldigest.com

chapel Notre Dame. Foto: aedesign.wordpress.com

5. See-Through Church. Beļģija, Brisele

See-Through Church. journalstar.com

See-Through Church. the-wanderlusters.com

6. Thorncrown Chapel, Amērika, Arkansas štats

rememberingletters.wordpress.com

7. Saint-Michel d’Aiguilhe kapela, Francija, Le Puy-en-Velay

St-Michel-dAiguille-in-Le-Puy-panoramio.com

8. Svētā krusta kapela, Amērika, Arizona, Sedona.

Holy-cross-pinkshoesministries.me

9. Katedrāle, Francija, Riodežaneiro

catedral_rio_de_janeiro-worldtoptop.com

10. Paraportiani baznīca, Grieķija, Mikonos

Paraportiani-mykonostour.com

11. Sāls Katedrāle, Kolumbija, Zipakira

Salt-Cathedral-Zipaquira-entrance-uncovercolombia.com

Zipaquira-Salt-Cathedral-famouswonders.com

12. Brazīlija, Metropolitēna katedrāle

Foto: pritzkerprize.com

Foto: panamsur.com

13. Etiopija, Lalibela, klinšu baznīca

Ethiopia-St. George's Churchtelegraph.co.uk

St-George-Church-Ethiopia-alanmatthew.com

14. Borgund Stave baznīca. Norvēģija, Laerdal.

norway-borgund-stave-church-photo-peripateia.wordpress.com

Borgund Stave Church Altar photo fotod.org

Stave church Borgund interior-photo en.wikipedia.org

15. Cardboard katedrāle, Jaunzēlande

Cardboard Cathedral-photo-technomante.blogspot.com

16. Las Lajas katedrāle Kolumbija, Dienvid-Amērika

Las Lajas Sanctuary Church Colombia Santuario. Photo: kuriositas.com

Las Lajas. Photo: twoyangs.com

Par Dobri

Dobri dzimis 1914.gadā, Bailovo ciemā (ciems ļoti vecs, dibināts XII gs.) neilgi pēc Pirmā pasaules kara. Viņa tēvu drīz vien nogalināja karā, un zēnu audzināja māte Katerina. Studiju gaitas pavadītas pilsētā, bet tad atgriezās ciematā. Jaunietis 1940.gadā apprecējās. Taču drīz vien sākās II Pasaules karš un daudzkas dzīvē mainījās. Kara laikā no blakus viņam uzsprāgušas munīcijas kļuvis puskurls.

Dobri visu savu mūžu nodarbojās ar lauksaimniecību. Viņam bija četri bērni. Divus ir pārdzīvojis.

Desmit gadus atpakaļ vecais vīrs savu īpašumu novēlēja baznīcai. Bērni bija neapmierināti ar tēva rīcību un padzina viņu no mājām.

Dobri pārcēlās uz nelielu būdiņu vietējās Sv. Kirila un Metodija baznīcas pagalmā. Redzot baznīcas nepieciešamos remonta darbu veikšanu, viņš 2005. gadā baznīcai saziedoja apmēram 5000 eiro.

Tagad vectēvu pieskata viena no viņa Sofijā dzīvojošajām meitām. Viņam ir arī mazdēls vārdā Dobri saukts par godu vectēvam. Istabā, kurā vecais vīrs dzīvo, ir diezgan nabadzīga skata. Telpā atrodas vienkārša gulta, taču neraugoties uz to, viņš dod priekšroku gulēšanai uz grīdas.

Sirmgalvis iztiek ar minimums lietām un sadzīves piederumiem, bet uzturā lieto maizi un augļus. Kāpēc nepatur neko sev no savāktās naudas? “Bet man neko nevajag – viņš saka. – Man ir pensija, un Dievs dod maizi. Labi cilvēki atnes ēdamo.”

Kad jautāts, kāpēc viņš izvēlējās šādu dzīvesveidu – atbild dažādi – tas, ka savā dzīvē pastrādājis grēku, ka – nav bijusi saskaņa ar sievu, vārdu sakot – tā ir viņa grēku nožēla. Varbūt dzīves veids, kuru pats sev izvēlējies, viņam ir pilnīgi dabiska.

Lielākais ziedojums Baznīcai Bulgārijas vēsturē

Dobri vācot ziedojumus pie katedrāles, naudu nogulda ar kāda radinieka palīdzību vienā no Bulgārijas bankām, un, kad uz konta sakrājas ievērojama summa – to pārskaita uz sev izvēlētu baznīcas vai klostera kontu. Ir zināms, ka 2007.gadā vectēvs Dobri ziedoja 15000 levas (naudas zīme) 500 gadus vecajam Elešnitska klosterim (par ziedoto naudu, ​​restaurēta fasāde un veikta freskas atjaunošana). 10000 levas (naudas zīme) Sv. Georga baznīcai Gorno Kamartsi ciematā.

Aleksandrs Nevskijs Katedrale Sofijas pilseta. Foto. saintdobry.com

2008.gadā ziedots Kalofera Doma baznīcas jumta un kupola labošanai.

2009.gadā,”bulgāru svētku” priekšvakarā 24 maijā – Dobri ziedoja 35700 levas (naudas zīme) Sv. Aleksandra Ņevska piemiņas baznīcai. Vienkārši atnāca pie sekretāra Stepana Kalaidževa un teica: “Es vēlos, ziedot naudu baznīcai.” Tas ir lielākais dokumentēts ziedojums Bulgārijas baznīcas vēsturē.

2010. gadā Bulgārijas Valsts televīzija ieradās uz katedrāli, lai filmētu programmu par problēmām, tās atjaunošanā, un kad mācītājam jautāts kāds ir bijis vislielākais ziedojums, viņš parādīja Dobri izrakstīto maksājuma kvīti. Televīzijas žurnālists bija ļoti izbrīnīts, tāpēc nolēma izveidot sižetu par dāsno ziedotāju. Pateicoties sižetam vecais vīrs kļuva pazīstama persona.

Izrādījās, ka gandrīz gadsimtu vecais vīrs desmit gadu laikā ziedojis Bulgārijas baznīcām aptuveni 70 miljonu levu, kas ir apmēram 52 tūkstošu dolāru. No tā laika tūristi ar Dobri vēlas fotografēties un daudzi par vīra ticības ceļu stāsta cits citam. Dobri atbalstītāji pat ir izveidojuši mājas lapu veltītu par dāsno vīru.

Interesenti ir izveidojuši mājas lapu par godu vectēvam Dobri .

Andris Teikmanis. Foto: LETA

Svētdien, 15. jūnijā, Londonā “St James’s Picadilly” baznīcā Latvijas vēstnieks Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē Andris Teikmanis kopā ar Lietuvas un Igaunijas vēstniekiem piedalīsies svinīgā dievkalpojumā, pieminot komunistiskā režīma 1941. gada 14. jūnija deportāciju upurus, vēsta Ārlietu ministrija,-ziņo spektrs.com/la.lv

Dievkalpojumam sākoties, visi trīs Baltijas valstu vēstnieki simboliski iedegs sveci zem valstu karogiem, tādējādi atgādinot visiem klātesošajiem par baisajiem vēstures mirkļiem Baltijas valstu tautām.

Latvijas vēstnieks uzskata, ka ikviena tautieša pienākums ir neaizmirst arī savas tautas vēstures smagākos brīžus un aicina katru godināt šo brīdi ar savu klātbūtni.

Katru gadu, pieminot 1941. gada 14. jūnija deportāciju upurus, Baltiešu padome rīko aizvesto piemiņas dievkalpojumu. Šogad dievkalpojumā piedalīsies Londonas latviešu koris kopā ar igauņu dziedātājiem un Londonas Lietuviešu koris. Kori sniegs priekšnesumus visu trīs Baltijas valstu valodās.

Pasākumi Rīgā un Lestenē:

10:00 Dievkalpojums Doma baznīcā;

11:00 Gājiens no Doma baznīcas uz Brīvības pieminekli, ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa;

14:00 Piemiņas pasākums Lestenes Brāļu kapos.

Kāpēc tieši 16. marts?

Latviešu leģions sastāvēja no 15. un 19. divīzijas. 1944. gada martā fronte pietuvojās Latvijas Austrumu robežai un no 16. līdz 19. martam norisinājās smagas kaujas Veļikajas upes krastā par augstieni “93,4″. Tā bija pirmā un vienīgā kauja visā 2. Pasaules kara laikā, kad abas Latviešu leģiona divīzijas cīnījās plecu pie pleca, turklāt latviešu augstāko virsnieku vadībā. Kauja tika uzvarēta. Tāpēc pēc kara, trimdā nokļuvušo latviešu leģionāru dibinātā organizācija “Daugavas Vanagi” 16. martu sāka atzīmēt kā latviešu leģionāru piemiņas dienu. Latvijā pirmo reizi 16. martu atklāti atzīmēja 1990. gadā.

1998. gadā 16. marts tika noteikts kā oficiāla leģionāru atceres diena un Saeima pieņēma deklarāciju “Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā”, kurā pauda Latvijas oficiālo nostāju par Latviešu leģionu, taču šajā gadā arī sākās masīva Krievijas propagandas kampaņa, lai diskreditētu Latvijas starptautisko tēlu, 16. marta atzīmēšanu saistot ar „nacisma glorifikāciju”. Pakļaujoties Krievijas un tās piektās kolonnas spiedienam, Saeima 2000. gadā svītroja 16. martu no atzīmējamo dienu saraksta, vienlaikus pret militārpersonām un amatpersonām, kuras tomēr uzdrošinājās 16. martā kopā ar leģionāriem iet atceres gājienā līdz Brīvības piemineklim, izvēršot represijas un kaunināšanas kampaņu „Latvijas starptautiskā tēla diskreditēšanā”.

ČETRI MĪTI PAR LATVIEŠU LEĢIONU

Autors: Oskars Krīgers

PIRMAIS MĪTS:

”Latviešu leģionāri bija nacisti. Šis apgalvojums skan nemitīgi un balstās uz šādu argumentu: leģionāri deva zvērestu Ādolfam Hitleram un līdz ar to viņi atbalstīja vācu nacismu.”

Pirmkārt, leģionāru dotais zvērests Hitleram nebija tas pats, ko deva vācu zaldāti. Vācu karavīri savā zvērestā primāri solīja uzticību fīreram kā Vācijas valsts un tautas vadonim (tādā veidā akceptējot nacistu ideoloģiju), un tikai sekundāri bruņoto spēku (der Wermacht) virspavēlniekam. Turpretim latviešu karavīri zvērēja uzticību Ādolfam Hitleram tikai un vienīgi kā bruņoto spēku virspavēlniekam, tādā veidā norobežojoties no nacistiskās ideoloģijas. Par to var pārliecināties, salīdzininot abu zvērestu tekstus. Tos var atrast arī latviešu vēsturnieka Induļa Ķēniņa rakstā „Kam un ko zvērēja latviešu leģionāri?”
Protams, oponenti teiks: „Tas tomēr bija zvērests Hitleram”, bet šajā gadījumā jānorāda, ka citas izejas vienkārši nebija. Jebkurā militārā zvērestā līdz pat mūsdienām ir tādā vai citādā veidā minēta lojalitāte pret attiecīgās valsts varu, un Ā. Hitlera vara tobrīd bija vienīgā.

Otrkārt, latviešu leģionāri nebija nacisti arī tā iemesla dēļ, ka viņi nemaz nevarēja iestāties nacistu partijā. Ļoti precīzu viedokli par šo jautājumu ir sniedzis vācu vēsturnieks Bernds Vegners, kurš vēsturnieku aprindās tiek uzskatīts par ekspertu Waffen – SS (Ieroču SS) lietās. Viņš akcentē to, ka tikai vācu izcelsmes cilvēkiem bija atļauts būt par Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas (NSDAP) biedriem. Līdz ar to ir pilnībā skaidrs, ka latviešu leģionāri nevarēja būt nacistu partijas biedri, nemaz jau nerunājot par latviešu mierīgajiem iedzīvotājiem.

OTRAIS MĪTS:

”Latviešu leģiona divas divīzijas (15. un 19.) atradās ieroču SS sastāvā un līdz ar to piederēja pie noziedzīgās SS organizācijas.”

Līdz ar to leģionāri ir pielīdzināmi vācu esesiešiem. Ja ir runa par visu ieroču SS karaspēku, tad jāakcentē tas, ka pretēji plaši izplatītajam uzskatam, piederība pie šīs armijas vēl nenozīmēja automātisku saistību ar SS organizāciju vai nacistu partiju. Tas pats attiecas uz „ģermāņu brīvprātīgajiem”, kuri tika pakļauti diezgan nopietnai ideoloģiskajai apstrādei. Pauls Hausers, kurš bija viens no ievērojamākajiem ieroču SS komandieriem, savos memuāros akcentē – lai gan ideoloģiskajai sagatavotībai bija visai liela nozīme vācu SS vienībās, tomēr tā, salīdzinot ar militāro apmācību, atradās otrajā plānā.

Patiesībā Ieroču SS lielākoties bija bruņots karaspēks, kas karoja vērmahta sastāvā. Pats fīrers vienmēr atdalīja tos, kuri tika uzņemti ieroču SS armijā no tiem, kas dienēja tajās SS vienībās, kuras tieši pakļāvās nacistu partijai. 1942. gada 27. jūlijā, kad norisinājās kārtējā apspriede, Hitlers izteicās sekojoši: „Tos, kas ir uzņemti ieroču SS karaspēkā, pirmām kārtām ir jāuzskata par karavīriem. Tāda pieeja saglabāsies arī nākotnē un tā tam, acīmredzot, ir jābūt. Ja ieroču SS kaujinieks parāda izcila zaldāta kvalitāti, bet ideoloģiskajā ziņā izrādīsies ne tik kompetents, tad noteiktos apstākļos neviens viņu par to nevainos.”

Latviešu leģionāri nebija SS organizācijas locekļi. Lai gan leģiona divīzijas atradās ieroču SS sastāvā, tomēr tās ļoti būtiski atšķīrās no vācu SS divīzijām, kā to norāda Latvijas vēsturnieku komisija. Viens no būtiskākajiem apliecinājumiem ir 1950. gada 13. aprīļa ziņojums ASV valsts sekretāram, kuru parakstīja ASV augstākā amatpersona Vācijā ģenerālis Frenks Maklojs. Tajā ir izskaidrota „Baltijas leģionu” pozīcija: latviešu un igauņu SS nav jāuzskata par vāciešu SS, jo 1) viņi nesaņēma nekādu nacistu politisko apmācību; 2) viņiem neprasīja atzīt kādas nacistu doktrīnas; 3) viņi nedeva SS zvērestu; 4) viņi nebaudīja SS privilēģijas; 5) viņi nenēsāja vācu SS vienībām noteikto uniformu.
Latviešu leģiona būtisko atšķirību no vācu ieroču SS vienībām ir atzinuši arī vairāki ārzemju autori. Piemēram, ievērojamais britu militārais vēsturnieks Kriss Bišops savā darbā „Ārzemju brīvprātīgie SS karaspēkā.” norāda, ka leģionāri nēsāja SS formu, taču par cik viņi nebija ne „tīrasiņu ārieši”, ne brīvprātīgie (vairākuma karavīru mobilizācijas dēļ), tad viņus arī neuzskatīja par īstiem SS karavīriem.

TREŠAIS MĪTS:

”Latviešu leģionāri ir kara noziedznieki. Krievvalodīgo prese nemitīgi mēģina pielīdzināt Latviešu leģionu nežēlīgam slepkavu grupējumam, kurš pārsvarā to vien darīja kā nogalināja mierīgos iedzīvotājus vai piedalījās holokaustā.”

Tomēr šādiem apgalvojumiem nav nekāda pamata, jo neviens leģionārs nevienā tiesā nav bijis apvainots par kara noziegumiem, kas būtu izdarīti leģiona darības kontekstā. Tieši otrādi – laikā pēc Otrā pasaules kara, kad rietumvalstīs notika daudzu redzamāko nacistu noziedznieku sodīšana, latviešu leģionāri gan Amerikā, gan Rietumeiropā pilnīgi brīvi rīkoja savus atceres pasākumus un neviens no viņiem netika tiesāts.

Vienlaikus ir jāatzīst, ka Latviešu leģionā ieplūda personas no policijas bataljoniem un SD pakļautajām vienībām, kuras bija veikušas kara noziegumus, taču tas nekādā ziņā nepadara visu leģionu par noziedzīgu, kā to mēģina iestāstīt 16. marta oponenti. Pēc šādas „loģikas” iznāk, kad arī visa Sarkanā armija ir noziedznieku grupējums, jo padomju karaspēks Austrumeiropā 1944./1945. gadā pastrādāja vienas no visšaušalīgākajām zvērībām pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Bet tas nenozīmē, ka visa Sarkanā armija ir noziedzīga.

Nirnbergas kara tribunāla spriedumā, kas tika pasludināts 1946.gada 1. oktobrī, visai precīzi tika noteikts to personu loks, kuras iekļaujamas noziedzīgajā SS organizācijā, kā izņēmumu minot piespiedu kārtā mobilizētos (latviešu gadījumā – liels vairākums), ja viņi nav pastrādājuši kara noziegumus. Un ja latviešu leģionāri tik tiešām bija „nacisti” un „slepkavas”, kā to mēģina iestāsīt Krievijas masu mediji, vai no viņiem Sabiedroto karaspēka pakļautībā būtu formēta Nirnbergas tiesu pils apsardze? Diezin vai…

CETURTAIS MĪTS:

”Latviešu leģions karoja par Nacistisko Vāciju. Arī šīs apgalvojums neiztur kritiku, jo latviešu leģionāri cīnījās nevis par Trešo reihu, vai pat pret krieviem kā tautu, bet tieši pret komunistisko režīmu.”

Pašā leģionāru zvērestā ir skaidri un gaiši teikts: “cīņā pret boļševismu”. Un tikai. Neviena no leģiona vienībām nepiedalījās kaujās pret rietumu sabiedrotajiem. Visas cīņas norisinājās Austrumu frontē, jo leģionāri negribēja pieļaut otreizējās padomju okupācijas atgriešanos. Tas arī bija motīvs, kas mudināja latviešus karot vācu armijas rindās, bet nevis simpātijas pret nacistisko ideoloģiju. Ko Latvijai no 1940. līdz 1941. gadam atnesa padomju režīms, šķiet, nav jāstāsta.

Lai gan lielākā daļa leģionāru tika mobilizēti, tomēr pastāvošajā situācijā daudzi no viņiem to pieņēma, jo tā bija vienīgā iespēja cīnīties pret ienīsto padomju varu.

Ja salīdzina Latviešu leģionu ar citiem nevācu ieroču SS formējumiem, tad jāakcentē, ka tūkstošiem rietumeiropiešu, kuru valstis nemaz nebija pārcietušas staļinismu, gāja karot pret PSRS tikai tāpēc, ka viņus vadīja antikomunistiskā pārliecība. Ko tādā gadījumā var runāt par latviešiem, kuri boļševimu bija izjutuši pilnībā.

“Videomateriālos redzams, ka sadursmēs pie stadiona “Dinamo” norisinās vardarbīgas cīņas, kā arī pielietotas sprāgstvielas, dzirdama necenzēta lamāšanās un lādēšanās. Dievam tas nav tīkams! Tāpēc mēs aicinām valdības un opozīcijas pārstāvjus veicināt izpratni un atrast konstruktīvu izeju no valsts akūtās krīzes, “- teikts paziņojumā.

Padome mudina arī kristiešus lūgt Dievu, par to, lai politiķiem, sabiedriskiem darbiniekiem un pārstāvjiem no valsts pārvaldes un tiesībaizsardzības iestādēm mostas sirdsapziņa. ”Lūgsim, lai Dievs apžēlojas pār mūsu tautu un attur no sašķelšanas un nemieriem. Un uzreiz, tagad, lūgsim, lai Ukrainā notiek Dieva griba prezidenta vēlēšanās, kā arī parlamenta un pašvaldību vēlēšanu laikā. Paziņojumā uzsvērta arī  rakstvieta no Bībeles: “Viņš liek mainīties laikiem un dzīvei, Viņš atceļ un ieceļ ķēniņus, Viņš dod gudriem gudrību un sapratīgiem saprašanu; ” (Danieal 2: 21) “.

Kā jau vēstīts, protesti Ukrainā sākās 21.novembrī. Tās sākās, kad valdība atteicās no Eiropas integrācijas virzības.

Ziņa krievu valodā

Украинские церкви обратились к власти и оппозиции 

“Kad augustā ierados parakstīt līgumu par baznīcas fasādes atjaunošanas darbiem, kurus veic pilsētas būvnieki, vietējiem ļaudīm teicu, ka negrasos te nākt ne par deputātu, ne mācītāju… Tomēr esmu dziļi pārliecināts, ka paies vēl 100, 200 un vairāk gadu, bet šī baznīca joprojām būs manas dzimtās pilsētas dominante – balta un cēla kā cilvēka dvēsele, kas tiecas debesīs pēc mūžīgā un dievišķā pieskāriena,” saka A.Grūtups un turpina: “Kad šajā pavasarī man atsūtīja skaisti ierāmētu Dobeles centra foto, kā pateicību par sniegto finansiālo atbalstu, par ko tika atjaunota mūzikas skolas zāle un skatuve, sapratu, ka īstenībā viss te vēl nav nemaz tik skaisti, jo par Eiropas naudu atjaunotais centrāls tirgus laukums, glīti izbruģētie celiņi, restaurētie nami disonē ar pelēcīgo, vecajos kokos ieaugušo un apdrupušo izcilā arhitektūras pieminekļa – Dobeles baznīcas fasādi. Tad arī pieņemu lēmumu, ka jārīkojas, jo par Eiropas naudu var atjaunot daudz, bet ne visu, tai skaitā mūsu ticību, gara skaidrību un spēku, ko lielā mērā simbolizē baznīcas.”

Skolu un augstskolu pozitīvais uzticēšanās reitings ir +53,5, baznīcām +41,1, radio +39,1, bruņotajiem spēkiem +38,5, Valsts kontrolei +31,6, televīzijai +28,1, drukātajai presei +13,7, pašvaldībām +13,5, ziņu portāliem internetā +10,9, tiesībsargam +9,7, slimnīcām +9, bet Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam +2,6.

Tiesa, divas no trim institūcijām, kam iedzīvotāji snieguši vislielāko uzticības kredītu, tieši šobrīd piedzīvo milzīgas reorganizācijas, kas būtiski ietekmē arī iedzīvotāju lojalitāti.

Jautājums: Rakstā minējāt vārdu patiesība. Kas ir patiesība?

„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jēzus)

Atbilde: „Tad Pilāts Viņam sacīja: “Tad Tu tomēr esi Ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “Tu pareizi saki, Es esmu Ķēniņš. Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi.” Pilāts Viņam saka: “Kas ir patiesība?” Un, to sacījis, viņš atkal izgāja ārā pie jūdiem un saka viņiem: “Es nekādas vainas pie Viņa neatrodu. (Jāņa 18: 37)

Jebkuras filozofijas un reliģijas mūžsens jautājums ir: „Kas ir patiesība?” Kad Jēzus saka Pilātam, ka viņš dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību, Pilāts Jēzum atbild ar jautājumu: „Kas ir patiesība?” Šis jautājums neizskan kā Romas Prokuratora pratināšanā, tas drīzāk ir retorisks jautājums. Pilāts šķiet nemaz negaida Jēzus atbildu uz šo jautājumu. Iespējams, ka Pilāta izpratnē Jēzus apliecinātā reliģiskā patiesība, nekādi neskāra Romas impērijas tiesisko un pārvaldes principu patiesības un tāpēc viņam, Romas prokuratoram, nebija pamata Jēzu vainot. Viņš nebija pārkāpis Romas likumus. Turpretim jūdu augstie priesteri un farizeji uzskatīja Kristus sludināto jauno patiesību par bīstamu un draudīgu Torā iemūžinātajiem ortodoksālajiem jūdaisma likumiem un patiesībām. Tāpēc no bailēm par zaudēto kontroli tautas vidū pieprasīja Pilātam sist Viņu krustā.

Kad Jeruzālemē sāka veidoties pirmās kristiešu draudzes, jūdi tās nežēlīgi vajāja. Bet jau 70. gadā pēc Kristus romieši izpostīja Jeruzālemi un gan jūdus, gan kristiešus padzina no Jūdejas. Jūdaisms saglabājās galvenokārt padzīto ebreju diasporā dažādās zemēs un palika tradicionāli ortodoksāls, imūns un neitrāls pret kristietības jaunajām patiesībām.

Jau drīz pēc Kristus nāves kristietība sāka strauji izplatīties visā plašajā Romas impērijā – Eiropā, Mazāzijā un Ziemeļāfrikā, kā arī Ēģiptē, Etiopijā un Armēnijā. To veicināja gan apustuļa Pāvila, gan Jēzus mācekļu vēstules kristiešu draudzēm, gan aktīvā misionāru, it īpaši Pāvila darbība. Romas impērija tolaik atradās savas varas apogejā. Un, lai cik varena tā arī bija – ar leģendāriem neuzvaramiem leģioniem, perfekti izveidotu valsts pārvaldi un tiesu sistēmu, augstu civilizācijas un izglītības līmeni – , tomēr drīz vien Romas valdnieki saprata, ka kristietības jaunās patiesības un garīguma spēks var sagraut impēriju no iekšienes. Kristiešu vajāšana sākās jau ķeizara Nerona laikā mūsu ēras sešdesmitajos gados un sasniedza kulmināciju ķeizaru Dācija un Diokletiāna valdīšanas gados (249.-305.g.pēc Kr.).

Taču tieši vajāšana padarīja kristiešus garā vēl stiprākus un saliedētākus, viņus nebaidīja ne spīdzināšana, ne mokpilna nāve. Viņu vaduguns bija krustā sistais Pestītājs un tā augšāmcelšanās.

Varas un reliģijas apvienošana

Lai nezaudētu varu un kontroli par tautu Konstantīns Lielais bija pirmais Romas ķeizars, kas saprata, ka impēriju var glābt, tikai padarot kristietību par oficiālo valsts reliģiju. Viņu lielā mērā ietekmēja arī māte Svētā Helēna, kas bija kristījusies un svētceļojumā apmeklējusi gan Betlemi, gan Golgātu Jeruzālemē. Tā kristietība no nelegālas un aizliegtas kustības ar Konstantīna Lielā 313. gadā parakstīto Milānas ediktu kļuva par Romas oficiāli atzīto reliģiju. Kristietību galīgi nostiprināja Teodosija 395. gadā parakstītais edikts, kas kristīgo baznīcu pasludināja par vienīgo atļauto Romas valsts reliģiju.

Tā kristietība no apspiestas un vajātas reliģijas pārvērtās par apspiedēju, kļūdama par izdevīgu valsts varas ideoloģiju, bet valsts vara savukārt tika izmantota baznīcas interešu aizstāvēšanai un pretinieku vajāšanai.

Tā tika noslēgts izdevīgs kompromiss starp baznīcu un valsti, kas visdažādākajās formās turpinājās daudzus gadsimtus līdz pat demokrātijas iedibināšanu valstīs. Kristietība laika gaitā tika deformēta un izkropļota. Centrālā vēsts par Kristus nākšanu uz zemes un dvēseļu pestīšana, kā arī vēsts par žēlastību un mīlestību, valsts vara un politizētie baznīcas vīri pārvērta par savu iegribu apmierināšanas ieroci – kroplīgo vēsti izplatīt ar uguni un zobenu nežēlīgos krusta karos pagānu zemēs – gan Palestīnā, gan Baltijā, gan citur.

Lai izprastu miera evaņģēlija būtību, jāsaprot pamatjēga uz kuras balstoties iespējams ceļot dzīvē apbruņoti ar patiesību, lai nekādas maldu mācības nespētu novirzīt no gaismas ceļa. Balsts, uz kura iespējams stipri stāvēt, pirmkārt ir Dievs Tēvs, Dieva Dēls (Jēzus Kristus) un Svētais Gars. Otrkārt- Bībele. Kad stabili nostiprinās abos balstos, tad var sākt izzināt Lielās Patiesības būtību un centrālo vēsti. Vēsti par vienu ceļu, vienu patiesību un dzīvību.

Varas kalpība un krusta kari

Kā vēstī Lūkas evaņģēlijs, pēc četrdesmit gavēnī pavadītājām dienām tuksnesī Jēzus tapa no velna kārdināts. Tas bija varas kārdinājums. „Tad velns Viņu uzveda kalnā un vienā acumirklī rādīja Tam visas pasaules valstis. Un velns Viņam sacīja: “Es Tev došu visu šo varas pilnību un šo godību, jo tā man nodota, un, kam es gribu, tam es to varu dot. Ja Tu nu mani pielūgsi, tad viss tas būs Tavs.” Bet Jēzus tam atbildēja, sacīdams: “Stāv rakstīts: tev būs pielūgt Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpot.” (Lūk. 4:6-8)

Jēzus izturēja varas kārdinājumu, taču diemžēl ne katra pasaulē autoritāti ieguvusi draudze spēj noturēties varas kārdināšanā.

Kaut arī ir daudz pagātnes piemēru jau kopš Konstantīna Lielā laikiem, taču arī šodien cīņa ar varas kārdinājumu pastāv. Kāds iztur un uzvar, bet kāds padodas un zaudē.

Kad kristietība zaudē galveno fokusu Jēzu Kristu un kristietības mīlestības apliecinājuma vēsti par pestīšanu, tad tās vietā iestājas sava paša kalpošana. Bībele par to brīdina: „Ja nu jūs esat ar Kristu nomiruši pasaules pirmspēkiem, ko tad jūs, it kā vēl dzīvodami pasaulē, uzņematies priekšrakstu jūgu, cilvēku baušļus un mācības, kā piemēram: tev nebūs aizskart, tev nebūs baudīt, tev nebūs pieskarties! - Visas šīs lietas ir lemtas iznīcībai, tās tērējot. Tām gan ir gudrības slava tur, kur ir pašizdomāta dievkalpošana, pašpazemošanās un miesas mērdēšana; bet patiesībā tām nav nekādas vērtības, jo tās dod apmierinājumu vienīgi miesai.”  (Kol. 2:23)

Pašizdomāta kalpošana deformē un kropļo cilvēka, vai cilvēku kopu apziņu un pārvēršas par reliģiozu-burtu kalpības vai jaunatklāsmes upuri un tās varas kalpiem. Paliekot par apsmieklu vai rīcību nosodīšanu citu acīs.

Piemēram, Spānijā, Seviljā briesmīgie inkvizīcijas laiki, kad Dievam par godu nesa nejēdzīgus upurus, burtiski katru dienu dedzināja ķecerus, raganas un burvjus. Jāpiebilst, ka visbiežākos gadījumos izvēlētiem objektiem, nebija nekāda sakara ar burvestībām. Tās aizsegā dedzināja tos, kas pretojās valsts iekārtai, kas pārsniedza savas pilnvaras, Dedzināja arī tos, kas nepakļāvās baznīcas varai, kurai nebija nekāda sakara ar patieso evaņģēlija mīlestības vēsti. Citādi domājošie, bieži vien bija gudri, izglītoti un inteliģenti cilvēki, kuri ar savu šūpulī ielikto gudrību no augšas spēja ietekmēt sabiedrību, aizstāvēt to un aicināt uz augstiem mērķiem. Tie bija cilvēki, kuri noprata valsts varas un baznīcas virskundzības mērķus, attaisnojot savas iegribas, nospiežot tautu ar paaugstinātiem nodokļiem, ierobežojot cilvēktiesības un aizliedzot brīvā gara manifestācijas.

Secinājums: Līdz ko ticīgie novirzās no galvenā mērķa – miera evaņģēlija pasludināšanas un galvenā fokusa -Jēzus Kristus, tad nokļūst dēmonu izliktās lamatās-burtu kalpībā bez izpratnes un citādā kalpošanā.

„Es mīlu valsti un mīlu Latviju!”

Kalpošana demonizētai pasaulei noved pie tautas prāta degradēšanos. Tauta vairs neizturot ļaunā spēka un augstākās varas pārākumu, sāk nevis cienīt augstāko varu, bet gan baidīties un izjūtot brīvās gribas apspiešanu, to ienīst. Ienīstot valsti kā institūciju. Valsts šķeļas un sadalās. Bībelē teikts: „Un, ja kāda valsts savā starpā sanāk naidā, tad tāda valsts nevar pastāvēt.  Un, ja kāds nams pats ar sevi sanāk naidā, tad tāds nams nevar pastāvēt.” (Marka 3: 24) Un tiešāk par to izsakās Jēzus: “Ikviena valsts, kurā iekšējs naids, aiziet bojā; un neviena pilsēta vai nams, kurā iekšējs naids, nevar pastāvēt.” (Mat. 12: 25)

Arī Vecajā Derībā ir izskanējis brīdinājums: „Celies augšā! Šķīsti tautu un saki: dariet sevi svētus rītdienai, jo tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: iznīcības lāsts ir tavā vidū, Israēl; tu neesi spējīgs pastāvēt savu ienaidnieku priekšā, kamēr tu neiznīcināsi šo lāstu no sava vidus. (Jozua 7: 13)

Tautas naids pret valdības varu un valdība ar varas darbiem un alkatībā aizmiglotām acīm, padara postu visai valstij. Cieš abas puses. Lāsta krauja starp abām frontes pusēm izveidojas aizvien vairāk. Tādā valstī nevar pastāvēt ne labklājība, ne arī miers. Tādu „dalītu sevī” valsti, bez vienotības un savstarpējas mīlestības viegli ietekmēt gan ārpolitiski, gan iekšpolitiski. Kamēr latvieši vaino kristiešus krusta karos, tikmēr pretvalstiski noskaņotais ienaidnieks ieņēmis Rīgas centru veidojot to par atsevišķu neatkarīgu karaļvalsti. Kamēr latvieši naidojas savā starpā, tikmēr naidnieka spēks ar manipulatīviem un spekulatīviem manevriem un bezmaksas žurnāla „Rīga” izplatīšanu, izmanto auditorijas zemos instinktus, savu mērķu īstenošanā. Tādējādi mobilizējot spēkus Rīgas troņa cietokšņa nostiprināšanai uz neatminamiem laikiem.

Kamēr latvieši izsaka lāsta vārdus „Es nemīlu valsti, bet mīlu Latviju,” un atdala valsti no tautas, tikmēr tuvu nāk tie laiki, kad lāsta vārdi piepildīsies un latvieši kļūs par klaidoņu tautu. Izraidīta tauta no savas valsts. Pretvalstiskiem spēkiem vien paši atvieglojot ceļu valsts ieņemšanai. Nicinoši teiks: ”Ja reiz Jums nevajag valsts varu, tad nevajag arī zemi.”

Viedīgus vārdus Latvijas proklamēšanas 93.gadadienā teica valsts prezidents Andris Bērziņš: “Nav postošākas domas par to, kura saka: “Es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti!” …Zeme un valsts nav šķirami vai pretēji liekami jēdzieni. Ja kāds dzīvo šādā pretstatu pārliecībā, tad to acīmredzami ir izraisījis aizvainojums un sarūgtinājums. Bet aizvainojums ir postošs spēks. Tas rada motivāciju cilvēku aizbraukšanai, vienaldzībai pret Latvijā notiekošo, savas valstiskās piederības noliegšanai un pat atklātām dusmām uz savu dzimteni,” uzskata prezidents.

Kamēr latviešu tauta vienaldzīgi noraugās uz valstī notiekošo, tikmēr Latvijas zeme tiek izsperta zem latviešu tautas kājām. Latvija aizvien tiek okupēta. Jāpiekrīt bijušā iekšlietu ministra Ērika Jēkabsona intervijā nra.lv teiktajam: „Notiek Krievijas soft power (maigā vara – angļu val.). Patiesību sakot, Latvija tiek okupēta: jau šobrīd te ir vismaz 2000 krievu miljonāru, kas šeit ieguvuši pastāvīgo uzturēšanās atļauju. Līdz ar to viņi šeit dzīvo un ietekmē Latviju. Nav noslēpums, ka Krievijas klātbūtne šeit izpaužas arī ar saviem slepenajiem dienestiem un politiku. Okupācija šobrīd notiek ar maigo varu: ar finanšu operācijām, ar nekustamo īpašumu iegādi, ar Krievijā izdotām mācību grāmatām. Tas viss, protams, apdraud Latvijas nacionālās intereses un valsts drošību.”

Pienācis laiks-izvēlies!

Latviešiem pienāk laiks, saprast, ka mēles varā ir lāsts un mēles varā ir svētība. „Nāve un dzīvība stāv mēles varā; kas mīl savas mēles māku, tas baudīs no tās augļiem.” (Sal. pam. 18:21)

Pienācis laiks atteikties no savas valsts nolādēšanas vārdiem. Nolādēt savu valsti un bēgt no tās ārvalstīs, lai atbrīvotu vietu svešajiem ir bezatbildīga latviešu tautas izvēle.  No vienas puses saprotami vārdi : „Maza alga, nav naudas..”, bet no otras puses, kas liedz pravietot savā un Latvijas dzīvē: „Liela alga un daudz naudas..” Un ar uzticību teiktajam, sagaidīt laiku, saņemot vēlamo rezultātu? Svētību vārdu teikšanā mūsu Latvijai nevajag, ne naudas, ne arī daudz laika. Tā ir tikai pašu izvēle.

Vai vēsturiskos krusta karos nosodot šodienas kristiešus uzlabojas latviešu tautas situācija? Naids vairo nabadzību garā un padara neveiksmīgus laicīgā pasaulē. Mums visiem jāmeklē kopīgais un saistošais, jāmobilizējas vienā spēka, lai uzvarētu īsto Latvijas zemes ienaidnieku.

Patiesība ir vārdos: „Es mīlu valsti un mīlu Latviju!”

Lai Dievs palīdz to saskatīt! Lai Dievs palīdz iemīlēt valsti, valdību un Latvijas zemi. Un uzvara būs tuvu!

„Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes!” – Tēvreize.

2. jūnijā, laikā, kad Vērmanes dārzā pulcējās nāves kultūras pārstāvji, Svētā Jēkaba katedrālē notika starpkonfesionāls aizlūgums un dievkalpojums.

plkst. 14 00 Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē notika ekumenisks dievkalpojums par to, lai Latvijā būtu stipras ģimenes un tikumīga sabiedrība, par valdību un Saeimu, lai Dievs dod tai spēku pieņemt un nosargāt tādus likumus, kas aizsargā ģimeni kā vērtību.

Dievkalpojumā īsas uzrunas teica Latvijas Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Latvijas Romas Katoļu Baznīcas kardināls Jānis Pujats, Latvijas Pareizticīgās Baznīcas priesteris Jānis Dravants, baptistu mācītājs Jānis Eisāns, Latvijas Evaņģeliski luteriskās baznīcas mācītājs Krists Kalniņš, Rīgas domes deputāts Jānis Šmits, 8. un 9. Saeimas deputāte Inta Feldmane, „Asociācijas Ģimene” valdes priekšsēdētāja Ilona Bremze.

dievkalpojuma uzrunu video:

Latvijas Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskapa – metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna 

Latvijas Romas Katoļu Baznīcas kardināla Jāņa Pujata uzruna ,

Rīgas domes deputāta Jāņa Šmita uzruna ,

Latvijas Evaņģeliski luteriskās baznīcas mācītāja Krista Kalniņa uzruna ,

Latvijas Pareizticīgās Baznīcas priestera Jāņa Dravanta uzruna ,

8. un 9. Saeimas deputāte Intas Feldmanes uzruna ,

„Asociācijas Ģimene” valdes priekšsēdētājas Ilonas Bremzes uzruna .

Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs:

“Dārgie dzīvības civilizācijas Latvijā atbalstītāji! Sākumā es gribu pateikties visiem, kuri interneta vidē un jebkādā citā veidā nostājāties pret praidu un tā ideoloģijas uzspiešanu Latvijā. Vienīgi no manas puses ir lūgums darīt to bez agresijas un cilvēka cieņai atbilstošā veidā. Divkāršu pateicību vēlos izteikt tiem, kuri to darīja ne tikai emocionāli, bet arī ar racionāli un zinātniski pamatotiem argumentiem.

Kāpēc mēs esam pret agresiju attiecībā uz homoseksuālam personām un šāda dzīves veida propagandētājiem? Tāpēc, ka tas ir pretrunā ar tuvākmīlestības bausli. Kristus mūs aicina mīlēt savus ienaidniekus. Jebkāda agresija pret homoseksuālām personām dod iespēju geju ideoloģijas aizstāvjiem pavērst pret mums valsts likumus un visu Eiropas Savienības represīvo un propagandas aparātu. Mums ir jāapzinās, ka praida ideoloģija – tā ir nāves civilizācijas ofensīva.

Tomēr pats homoseksuālisms kā tāds ir jānošķir no tā ideoloģijas aizstāvības un iepludināšanas sabiedrībā. Tad, kad sākas lepošanās ar šo grēku un mēģinājumi uzspiest sabiedrībai viedokli, ka tas ir kaut kas normāls, ka tā ir gluži vienkārši viena no cilvēku kopdzīves alternatīvām, tas kļūst par ļoti nopietnu apdraudējumu visai sabiedrībai, jo tā ir nāves civilizācijas legalizācija un ofensīva.

Pie tam, tas tiek darīts, piesedzoties ar cilvēktiesībām un iztēlojot sevi par upuriem. Visi, kuri nepiekrīt šai ideoloģijai, tiek pasludināti par cilvēku nīdējiem jeb homofobiem. Tiek mēģināts nostādīt savu uzskatu pretiniekus ārpus likuma un iesēdināt viņus cietumā. Diemžēl šī ideoloģija ir iracionāla, tā ir pretrunā ar veselo saprātu, dabisko un Dieva likumu. Diemžēl šis neprāts ir uzvarējis vairākās ES valstīs, un to tiek mēģināts uzspiest arī Latvijai, pie tam iztēlojot to kā augstāko cilvēktiesību un civilizācijas sasniegumu.

Mēs esam šeit, lai lūgtu Dievu, lai Viņš pasargā Latviju no šī neprāta uzvaras, jo tas ir pretrunā ar mūsu gadu simtiem piekoptajām vērtībām, ar mūsu paražu tiesībām, ar mūsu nācijas izdzīvošanas nepieciešamību. Mēs nevaram apliecināt arvien no jauna un dziedāt: „Dievs svētī Latviju!”, un tai pat laikā atbalstīt un propagandēt grēku, kas sauc pēc atriebības uz debesīm!

Cilvēks, kuram ir šī nosliece, kas bieži vien ir radusies bez viņa līdzdalības un vainas, ir pelnījis līdzjūtību un atbalstu; tomēr šāds cilvēks ir aicināts uz dzīvi šķīstībā. Protams, ka šis izaicinājums viņam vienlaicīgi var būt smags krusts, bet šķīstība ir iespējama arī homoseksualitātes tieksmju gadījumā. Ja cilvēks paklūp un piekāpjas šai tendencei, bet ar to nelepojas publiski, tad mēs to varam saprast, un šai gadījumā sabiedrība un Baznīca ir atvērta uz šo cilvēku un ir gatava sniegt viņam palīdzīgu roku, sniegt visa veida iespējamo atbalstu. Ja viņš cīnās un meklē problēmas risinājumu, tad šis cilvēks ir pelnījis divkāršu cieņu.

To es beigās gribu apliecināt un vērsties pie visiem praida ideoloģijas aizstāvjiem – gan atklātajiem, gan tiem, kas pa kluso to atbalsta – arī jums ir cerība! Arī jūs Dieva spēkā varat sakārtot savu dzīvi un sākt normālas, cilvēciskas attiecības ar pretējo dzimumu un dibināt normālu ģimeni. Tas nav viegli, tas ir izaicinājums, tas var būt liels krusts jums, bet mēs, kristieši, un arī pārējā sabiedrība vēlamies jums palīdzēt atgriezties normālā dzīvē. Āmen.”

8. un 9. Saeimas deputātes Intas Feldmanes uzruna tautai

Augsti godātie dalībnieki, brāļi un māsas Kristū! Savu uzrunu gribu sākt ar Dieva vārdu no Sālamana pamācību 11. nodaļas 11. un 14. pantu. “Par tiklu ļaužu svētību pilsēta tiek paaugstināta, bet bezdievīgo runu dēļ – sagrauta. Kur nav krietnas valdības, tur tauta iet bojā, bet kur daudz saprātīgu padomdevēju, tur viss izdodas labi.”

Šodien, šajā laikā, mūsu pilsētā skan bezdievīgums, tāpēc mēs esam šeit, Dieva namā, lai lūgtu dzīvo, visžēlīgo Dievu, lai Viņš dod svētību un pasargā mūsu tautu un mūsu pilsētu, mūsu valsti. Kas pateiks sabiedrībai, kas ir patiesība? Tā ir Kristus draudzes miesa, kura pielūdz Dievu, kura vārds ir Patiesība, tikai Kristus draudze grēku nosauks par grēku un svētumu par svētumu. Tā mūs mācīja Kristus – Viņš negāja savā laikā, kad Viņš bija miesā šeit uz zemes, viņš negāja uz kompromisiem ne ar politisko sistēmu, ne ar tālaika tradīcijām, Viņš runāja droši, Viņš bija Svētā Gara pilns un Dievs bija ar viņu.

Šodien mums jāpasaka sabiedrībai un mūsu valstsvīriem, kāda ir patiesība. Vai viņi to pieņems, vai nē, tā ir viņu brīva izvēle un pēc tā Dievs viņus svētīs vai arī prasīs pilnu atbildību.

Par to, kas šodien notiek Rīgas ielās, par praidu būtu naivi domāt, ka šī nāves kultūras pasākuma pirmsākums un finansējums ir radies šeit uz vietas. Tiem, kas seko līdzi, kas notiek pasaulē, ir skaidrs, ka tā ir globāla ideoloģija, kas cīnās par katras nācijas pamatvērtībām – tā ir cilvēka dzīvība un tā ir laulība un ģimene. Kāpēc tas notiek? Viņi to dara, tiešām piesedzoties ar cilvēktiesībām, ar vārda un pulcēšanās brīvību, bet dara ļoti mērķtiecīgi un neatlaidīgi, lai sagrautu mūsu tautas garīgos un tikumiskos pamatus. Kāpēc? Tāpēc, ka tauta var pastāvēt tikai tad, ja viņa dzīvo pēc Dieva likumiem, jo citādi tā tiek dezorientēta un iet pazušanā.

Kāpēc tas tiek darīts? Ļoti vienkārša iemesla dēļ – tāpēc, ka tautu bez Dieva likumiem, bez vērtībām, bez tikumības ļoti vienkārši ir kontrolēt un manipulēt un pārvērst par pūli, kas patērē pasaules ekonomikas un tirgus finanšu sistēmu. Protams, ka tauta, kas dzīvo Dieva nolikto likumu robežās, protams, mazāk dzers, mazāk smēķēs, mazāk pa klubiem staigās, mazāk lietos narkotikas, mazāk slimos un mazāk tērēs. Uz mums vienkārši grib nopelnīt – uz mūsu bērnu veselības, uz mūsu ģimeņu miera un mīlestības un šodien mēs esam šeit, lai pateiktu: “Mēs zinām, ko jūs gribat, bet aiz mums ir Dievs, kuru mēs lūdzam un Viņš mūs pasargās.

Šodien Rīgas ielās tiešām notiek grēka manifestācijas, šīs subkultūras propaganda, grēks grib, lai viņš kļūst legāls, lai mēs viņu atzīstam par normu, grēks kliedz pēc tā, lai mēs viņu atzīstam un pieņemam.

Kā es vakar lasīju “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” viena žurnālista rakstīto: “Sabiedrība ar noturīgu morāli un kultūru, to pretestība no āra uzspiestiem uzskatiem kaitina globālos staiguļus.” Es šodien gribu pateikt šiem globālajiem staiguļiem: “Brīvība nav visatļautība. Demokrātija nav mazākuma diktatūra un cilvēktiesības nestāv augstāk par Dieva vārdiem un likumiem.”

Tāpēc mēs šodien esam te, lai pateiktu, ka mēs, kā teica apustuļi, Dievam klausīsim vairāk, nekā cilvēkiem. Eiropas Savienība ir atteikusies no saviem garīgajiem pamatiem, no kristietības, no baznīcas, norāda baznīcai vietu, atdalītu no valsts.

Atvainojiet, kas baznīcu ir atdalījis no valsts? Dievs to nav izdarījis. Dievs ir devis valstij baznīcu, kas runā Viņa patiesību, lai tautā ienāktu svētība. Tāpēc Eiropas politiķu un birokrātu samitātajā fantāzijā un prātos top absurdi likumi, rezolūcijas un direktīvas, bet tauta jau staigā Dieva priekšā, Dievs jau sen pirms viņiem ierakstīja tautā savus likumus: “Augļojieties un vairojieties, piepildiet zemi un valdiet.”

Kāpēc negrib, lai tauta vairojas? Vienkārša iemesla dēļ – grib atņemt tautai varu, lai vara aiziet nelielas cilvēku grupiņas vai atsevišķu cilvēku rokās. Jā, mēs nedzīvojam vienkāršā laikā, mēs dzīvojam divu pasaules uzskatu, divu vērtību sistēmu sadursmes laikā, mēs dzīvojam starp sekulāro un kristīgo, starp sātanisko un dievišķo. Mums šodien ir jāizdara stingra izvēle – kurā pusē mēs esam, bet ja mēs esam Dieva namā, mēs jau apliecinām, ka mēs esam taisnības pusē.

Tāpēc šodien es gribu ar vislielāko pazemību pateikt paldies mūsu garīgajiem tēviem, ka jūs sludinat Evaņģēliju, par jūsu cilvēcisko drosmi, par to, ka jūs nestaigājat cilvēku priekšā, ka jūs tautai mācat Dieva vārdu, ka jūs mācat ticēt un paļauties uz Dievu.

Un tāpēc, kamēr Latvijā būs Kristus miesa, garīdznieki, kalpotāji un ticīgi cilvēki, kas sludina Dieva vārdu patiesību, kas lūdz par tautu, mūsu tautai ir cerība un nākotne. Tāpēc mēs šodien aicinām mūsu likumdevējus un izpildvaru beidzot ieklausīties tautas vairākuma gribā. Ja jau demokrātija ir tautas vara, tad kāpēc līdz šim brīdim tautas varā neviens neieklausās, bet ņem vērā nelielas grupiņas iegribas un izkropļoto vērtību sistēmu!

Nehemija savā grāmatā ceturtajā nodaļā 14. pantā rakta: “Kādas apskates laikā es uzstājos ar runu dižciltīgajiem un priekšniekiem un pārējai tautai: „Nebīstieties no viņiem, atcerieties Kungu, kas ir liels un bijājams un cīnieties par saviem brāļiem, saviem dēliem, savām meitām, savām sievām un savām mājām.”

Jā, mūsu ieroči nav pret miesu un asinīm, mūsu ieroči ir garīgi – Dieva vārds, kas ir patiesība un Dieva Gars, kas ir patiesības Gars un mēs šodien cīnamies par savu Latviju, par savu tautu, lai arī pēc simts un tūkstoš gadiem šajā vietā, ko Dievs devis šai tautai, uz šīs zemes skanētu latviešu valoda, dzīvotu tauta, kas pielūdz un slavē dzīvo Dievu.

Tāpēc, brāļi un māsas, mēs lūdzam Dievu, tas ir galvenais, svarīgākais, kas mums ir jādara, bet neaizmirsīsim darīt arī ticības darbus! Mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus, viņš sludināja Evanģēliju, lūdza Dievu, mācīja tautu,aicināja, atgriezties no grēkiem un Viņš nebaidījās runāt ar šīs valsts varenajiem, tāpēc es nezinu, kāds kuram no mums ir aicinājums, bet lūgsim, lai Dievs to atklāj un parāda, lai mēs būtu ne tikai aktīvi baznīcā gājēji un Dieva lūdzēji, bet lai mēs kļūtu arī par aktīviem savas valsts pilsoņiem, savas valsts patriotiem, kuriem nav vienalga, kas notiek mūsu valstī un kas staigā pa mūsu pilsētas ielām. Un tad, es ticu, lūgsim Dievu, darīsim Dieva darbus, tāpēc, ka Dievs bieži vien grib caur mums atbildēt šai pasaulei, šai tautai, tāpēc Viņš mūs ir nosaucis par zemes sāli, pasaules gaismu.

Jēzus teica: “Jūs darīsiet to pašu,ko es un vēl vairāk.” Katram ir jāizdara savs darbs, katram ir jāpiepilda savs aicinājums, tad mēs nostiprināsim Dieva valstību šeit, uz zemes. Un tad patiešām mēs lūgsim un es ticu, ka Latvija kļūs par kristīgās kultūras, par garīgās atmodas, atdzimšanas, par dzīvības kultūras vietu Eiropas Savienībā un visā pasaulē. Tad Latvija kļūs par Apsolīto Zemi daudzām tautām un tad Latvija kļūs par Dieva svētību un Dieva apsolījumu un Dieva iespēju zemi daudziem cilvēkiem. Mēs šodien svētīsim savu tautu, mēs lūdzam Dievu, lai Viņš to dara, mēs lūdzam Dievu, lai Viņš svētī šo zemi. Un ziniet, mani mīļie, katra svētība, kas izskan no mūsu sirds, mūsu lūgšanām, ir tūkstoškārt spēcīgāka parkatru lāstu. Tad, kad mēs lūdzam Dievu un svētījam savu valdību, savu tautu, es ticu, ka svētība plūst pa šī Dievnama durvīm uz katru Latvijas pilsētu, uz katru Latvijas ciematu un uz katru Latvijas ģimeni un pasargā no grēka, no bezdievības un netaisnības un tad mēs redzēsim Latviju, kura, paceļot rokas, atvērtu sirdi slavē dzīvo un mūžīgo Dievu, kuru mēs šodien lūdzam, lai Viņš uzklausa mūsu lūgšanas. Lai Dievs svētī Latviju un lai Dievs svētī mūsu tautu!”