Macedo ir sarakstījis vairāk nekā 34 grāmatas, bet pārdevis vairāk nekā 10 miljonus grāmatu eksemplāru, dažas no tām ir bestselleri, piemēram: „Jēzus pēdās” tikai Brazīlijā grāmata pārsniegusi trīs miljonus pārdoto eksemplāru.

Bīskaps Macedo veicis evaņģelizācijas kampaņu, kurā piedalījās vairāk nekā miljons cilvēku.

“Ļauni vārdi rada šaubas. Šaubas rada iekšējos konfliktus,
savukārt tie neļauj rast mieru sevī.” (Bīskaps Edirs Masedo)

„Dieva valstības” locekles -mātes ticības stāsts par meitas augšāmcelšanos.

Teikto tulkoja un pierakstīja spektrs.com

Mātes stāsts: ”Viss sākās ar to, ka Esteres zarnās nokļuva infekcija, jo viņa dzēra pienu un vīruss nokļuva zarnās. Viņai kļuva slikti, kad piecēlu viņu no gultiņas, sākās vemšana. Tad pēkšņi viņa dziļi ieelpoja un apklusa. Meitiņa nomira. Es paņēmu viņu rokās un aizvedu uz slimnīcu. Ārsts man paskaidroja, ka meitai uzbrukušas baktērijas un infekcija skārusi zarnas ierobežojot asinsriti. Sirds neizturēja un apstājās. Taču es nepieņēmu nāvi un teicu: mana meita nav mirusi. Taču ārsts paskaidroja: „Mēs esam darījuši visu ko spējuši, taču neko līdzēt vairs nevaram. Visu ko Jūs tagad varat izdarīt, novietot meitu morgā. Ziedot viņas orgānus un dzemdēt citu bērnu.” Es atbildēju: „Es nevēlos citu, es vēlos šo. Un šī atgriezīsies ar mani mājās.”

Tā sākās mana uzvara. Es nesaku, ka sākās cīņa, bet uzvara. Es lūdzu Dievu un teicu”: „Mans Dievs vai nu Tu esi ar mani, vai vari mani nogalināt un būšu apglabāta kopā ar viņu.” Taču ārsts sacīja: „Māte, Jūs nevarat meitu paņemt uz mājām, jo viņa ir mirusi.” Es atbildēju: „Viņa ir mirusi Jums, taču man viņa ir dzīva. Viņa guļ, atpūšas.” Ārsts sašutumā teica: „Māt, es saprotu, ka Jūs nervozējat un nespējat domāt adekvāti.” Es teicu: „Jūs tā sakāt. Bet es esmu pārliecināta par to, ko saku un ko domāju. Lūdzu, hospitalizējiet manu meitu.” Ārsts kļuva dusmīgs un paskaidroja, ka nevar hospitalizēt, jo viņa ir mirusi. Viņš neļāva meitu atstāt. Viss ko varēja izdarīt meitu no slimnīcas pārvietot morgā.

Māsiņa brīdināja, ka trīs dienu laikā veiks līķa sekciju un secinās, kā rezultātā meita mirusi. Taču es nerimos un piekodināju: „Jūs varat meitu atstāt morgā, taču neviens viņu trīs dienu laikā neaiztiks. Jo viņa ar mani atgriezīsies mājās.”

Es nekādā ziņā nepieņēmu to, kas ar manu meitu ir noticis. Es ar to nesamierinājos. Biju sašutusi par šādu situāciju. Tad gan gāju cīņā. Es aizgāju pie altāra. Mana dzīve bija jau tur. Es zinu, ka es kalpoju dzīvajam Dievam, nevis mirušajam. Un ar šo Dievu es kopā cīnīšos. Es upurēju nevis par sevi, bet par Esteri. Es ticu, ka Svētas Gars ir dzīvība. Es ticu, ka Svētas Gars spēj atdzīvināt mirušo. Tas nozīmē, ka arī mana meita var augšāmcelties. Tajā ieliku visu savu ticību.

Mana ģimene bija kopā ar mani, bet nepiekrita manai pārliecībai. Es sacīju, ka savākšu meitas drēbes un braukšu uz slimnīcu un atgriezīšos ar meitu. Es atteicos klausīties tuvinieku runās. Es atteicos ieklausīts cilvēku runās, kuri nebija ar mani vienprātīgi. Tuvinieki gribēja mani aizturēt, jo domāja, ka esmu jukusi. Bet es nebiju tāda, jo dzīvoju ticībā. Es savācu savu upuri. Atvēru skapi, paņēmu smaržas, kosmētiku, mantas, mobilo telefonu un pārdevu. Es sevi mierināju ar domu: „Nekas, es tikai vēlos redzēt Dieva pierādījumu.” Tie nebija tikai vārdi, bet darbība. Es izprovocēju Dievu. Es nebiju nākusi [uz baznīcu], lai sildītu krēslu vai spēlētos. Es atnācu karot. Biju kareivis, kurš ir gatavs uz visu. Es lūdzu Dievu Viņam sakot: Tad, kad mana daļa beigsies es zinu, ka arī Tavējā beigsies. Es nolēmu atdot visu, tā ir, ne tikai mana nauda uz altāra, bet arī mana dzīve.

Es gavēju četras dienas. Neēdu un nedzēru. Es ieliku savu upuri- naudu konvertā un uzliku to uz altāra. Es zināju, ka tā smarža, mani pārdzīvojumi, asaras un sviedri pacelsies augšup un Dievs jutīs manu ticības aromātu. Es zināju, ka provocēju Dievu. Pēc trīs dienām, ārsts teica, ka nevarot vairs gaidīt un nevarot bērnu vairs turēt morgā. Viņam atbildēju: „Es arī nevaru vairs gaidīt.”

Brīnums morgā

Atnācu uz morgu. Meitas miesa jau sāka sadalīties. Mutes kaktiņš sāka pūt. Viņas skropstas sāka krist. Vienīgā vieta, pie kuras varēju skarties ir meitas mati. Šajā pēdējā dienā es biju tik ļoti sašutusi, ka noliku konvertu uz meitu un pati burtiski uzgūlos viņai virsū un teicu Dievam: „Dievs šis ir mans pēdējais piliens, gluži kā Jēzus Kristus bija caurdurts pie krusta un izlēja savu pēdējo pilienu mūsu grēku dēļ, tā arī es tagad atodu savu pēdējo pilienu.”

Pēc tam ar savu muti pieskāros savas meitas mutei un ieelpoju viņā gaisu. Apkārtējie bija šausmās un ārsts teica: „Viss pietiek, Jūs vairs nevarat šeit atrasties, Jums vajag doties uz psihiatrisko slimnīcu. Jūs nevarat vairs atrasties sabiedrībā. Jūs esat jukusi.” Viņš atnesa šprici ar nomierinošām zālēm. Viņš deva man 10 sekundes, lai es varētu piecelties. Pretējā gadījumā man iespricēs un tad, kad es atjēgšos būšu jau psihiatriskajā slimnīcā. Taču atbildēju ārstam, ka man nevajag desmit sekundes, bet septiņas. Tad es ieelpoju Esteres mutē un teicu: „Svētais Gars, kas ir manī, tagad ienāk arī Tevī, lai Tu vari augšāmcelties. Mosties tagad!” Ārsts ironizējot sāka skaitīt sekundes, 10.9.8.7. Es teicu: „Tagad variet apstāties. Viņa jau ceļas.” Šajā momentā meitas rociņa, kura gulēja uz viņas, sakustējās un noslīdēja no ķermeņa. Ārsts bija šausmās. Viņš iesaucās: „Ko tas nozīmē?” Es teicu: „Estere, celies!” Es domāju, ka Dievs nedara neko pa pusei, Es gribu pilnību. Lai Svētais Gars pabeidz savu darbu. Meita centās atvērt actiņas, bet nesanāca, tad ārsts trīcot no bailēm iepilināja acu pilienus un mutē iepilināja glikozi, lai samitrinātu rīkli.

Es saucu: „Visa Slava un Gods Dievam.” Maitiņa pasmaidīja ar mutes kaktiņu. Šajā brīdī ārsts nokrita ceļos un raudāja. Tagad šis ārsts kļuva meitas pediatrs un ik reiz kad viņu redz priecājas.

Plkst.17.00 koncerts notiks arī Sv. Pētera baznīcā, un tajā uzstāsies Nevadas, ASV, Apvienotās augstskolas jauniešu koncertkoris. Plkst. 18.00 Sv. Pāvila baznīcā klausītājus aicina uz koncertu Krusta ceļš. Koncertā uzstāsies Latvijas Zinātņu akadēmijas jauktais korisGaismaspils, mākslinieciskā vadītāja un diriģenta Andžeja Ranceviča vadībā, un solisti Aivis Daiņa (baritons) un Ingars Rancevičs (vijole).

plkst. 21.15 Rīgas Jaunajā Sv. Ģertrūdes baznīcā ikviens gaidīts uz G. F. Hendeļa Brokes pasiju. Koncertā piedalīsies baroka korisCollegium Choro Musici Riga un baroka orķestris Collegium Musicum Riga, diriģents Māris Kupčs. Solisti Sergejs Jēgers, Monta Martinsone, Jānis Ķirsis un Ivars Krauze.

30. martā plkst. 17.00 Rīgas Sv. Jāņa baznīcā notiks koncerts PER CRUCEM, kurā piedalīsies Ēriks Kiršfelds (čells), Ilze Reine (ērģeles) un Aigars Reinis (ērģeles).

31.martā plkst. 11:00 draudzē „Prieka vēsts” Bērzaunes ielā 6, notiks svētku koncerts-mūzikls „Viss piedots, Viss piedots!”.

Izraēla: Protestantu baznīcu pieņemtā vieta, kurā varētu bijis nogūldīts Jēzus Kristus. Jo netālu ir kalns, kas izskatās kā Piere. Otra vieta atrodas Jeruzalemes iekšpus mūra un to sauc -Kalvari. Foto: Mācītājs Valdis Zilgalvis.

“1 Bet pēc sabata, pirmajai nedēļas dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca kapu apraudzīt. 2 Un redzi, notika liela zemestrīce, jo Tā Kunga eņģelis nāca no debesīm, piegājis novēla akmeni no durvīm un sēdās tam virsū. 3 Un viņa izskats bija kā zibens un viņa drēbes baltas kā sniegs. 4 Bet sargi drebēja aiz bailēm un kļuva kā miruši. 5 Bet eņģelis uzrunāja sievas, sacīdams: “Nebīstieties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. 6 Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacījis. Nāciet šurp un raugiet to vietu, kur Viņš gulēja. 7 Un ejiet steigšus un sakiet Viņa mācekļiem, ka Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies; un redzi, Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit. Redzi, es jums to esmu sacījis.” 8 Un tās steigšus izgāja no kapa ar bailēm un ar lielu prieku un tecēja to vēstīt Viņa mācekļiem. 9 Un redzi, Jēzus nāca tām pretim un sacīja: “Esiet sveicinātas!” Bet tās piegāja pie Viņa, apkampa Viņa kājas un krita Viņa priekšā pie zemes. 10 Tad Jēzus saka uz tām: “Nebīstieties, ejiet un sakiet to Maniem brāļiem, lai viņi noiet uz Galileju, un tur viņi Mani redzēs.” (Mateja 28:1-10)

Jēzus kapa apraudzīšana

Man šķiet, ka mums grūti ir iejusties to sievu vietā, kuras gāja apraudzīt Jēzus kapu rīta agrumā. Tā bija pirmā nedēļas diena, tātad diena pēc klusā sabata. Šodien dzirdam baznīcu zvanus, esam lasījuši un klausījušies Kristus augšāmcelšanās stāstu. Mūsu rokās ir četri evaņģēliji, daudz atsauksmju Jaunajā Derībā, pat vēstures liecības. Mēs esam sagatavoti, jo augšāmcelšanas fakts jau ir tālā vēsturē. Bet šīs sievas nekā par to nezināja. Un labi, ka mums ir iespēja iepazīties ar augšāmcelšanās stāstu no viņu redzes viedokļa. Jo Matejs mums pastāsta ne tikai to, ko viņas sacīja, un ne tikai to, ko viņas darīja, bet arī to ko viņas sajuta.

Stāsts sākas ar rīta aprakstu. Aust pirmās nedēļas dienas rīts. Marija Magdalēna un otra Marija iet apraudzīt Jēzus kapu. Mēs no šīs rakstu vietas nevaram uzzināt, kas bija tā otrā Marija. Varbūt tā bija Jēzus māte. Lai kā arī tas nebūtu, Matejs pievērš uzmanību vārdam apraudzīt, apskatīt, tātad — redzēt.

To pamānījām lasītā tekstā. Sievas gāja apraudzīt (2), ieraugot eņģeļus, karavīri aiz bailēm drebēja un kļuva kā miruši (4), eņģelis aicina apskatīt vietu, kur Jēzus ir gulējis (6), tad vēl (7) septītā pantā vārds redzi… attiecināts uz to, ka viņi redzēs Jēzu Galilejā. Bet būtībā viņi ieraudzīja Jēzu jau daudz agrāk. Un tad vēl sarunas laikā šis vārds “redzi” tad, kad dodoties prom no kapa, sievas satiek Jēzu (9).

Tātad ir rīta agrums un klusums, un tad pēkšņi tur viss pārvēršas lielā troksnī, pārsteigumā un bailēs. Notiekošo ir grūti izskaidrot, viss notiek tik pēkšņi: gan pieminēta zemestrīce, gan arī spožais eņģeļu izskats kā zibens.

Nesen netālu no Japānas krastiem kāds bija ierakstījis zemestrīces trokšņus. Vai tā būtu Japāna vai arī jebkura cita vieta pasaulē, pat niecīgs zemes trīces troksnis un zemes drebēšana iedveš bailes. Trauki skapī sāk grabēt, māja, liekas, tiek virzīta prom no saviem pamatiem. Lielās zemes trīcēs sienas var sākt plaisāt un māja var sabrukt, tāpēc ir ieteikts zemestrīces laikā atstāt mājas.

Tajā rītā klusumu pārtrauca zemestrīce, parādījās eņģelis, viņš savā spožumā bija tik spilgts kā zibens. Viņam milzīgais apzīmogotais akmens kapa priekšā ir tikai tāds nieks. Viņš to noveļ un pats mierīgi uz tā uzsēžas. Un nav jābrīnās, ka to redzot un jūtot, sargi dreb un nokrīt kā miruši. Tātad te debesis ietekmē zemes procesus.

Tad eņģelis pievēršas sievām. Viņš mierina: “Nebīstieties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacījis. Nāciet šurp un raugiet to vietu, kur Viņš gulēja!” Mums nav pateikts vai viņas bija nomierinājušās. Vai var nomierināties tad, kad zeme dreb tik stipri, ka pat mirušais pamostas?

Kristus augšāmcelšanās brīnums

Un te es gribētu pakavēties pie vārdiem: Viņš nav šeit, jo Viņš ir augšāmcēlies.” Tātad: kas tad ir Kristus augšāmcelšanās?

Pirmkārt, pamanām no evaņģēlija rakstītājiem, ka kapā vairs nekā nav. Tātad nav arī līķa. Ja būtu bijis līķis un eņģelis būtu teicis Viņš ir augšāmcēlies, tad mēs teiktu viņa gars tagad klejo apkārt. Un tad būtu attaisnojums tiem kuri saka, ka nāves laikā dvēsele var klejot apkārt ārpus miesas.. Pirms augšāmcelšanās rīta neviens Kristu kā garu kā spoku neredzēja. Viņš dusēja kapā. Bet augšāmcelšanās rītā kaps bija tukšs. Eņģelis sievām vēstīja: Viņš nav šeit, jo Viņš ir augšāmcēlies.” Tātad ir notikusi Kristus augšāmcelšanās miesā.

Otrkārt, runājot par Kristus augšāmcelšanos, mēs redzam ka tā ir vēsturiski unikāla. Mēs zinām, ka Jēzus bija piecēlis no nāves Jairus meitiņu, atraitnes dēlu, un Lācaru. Visiem viņiem vēlreiz bija jāgulstas zemes klēpī. Kaut arī visi šie trīs gadījumi nebija klīniskās nāves gadījumi un par Lācaru pat bija teikts, ka viņa līķis jau oda, un tātad tās ir nāves, kuras joprojām cilvēce piedzīvo, tomēr pretstatā nosauktiem gadījumiem Jēzus augšāmceļoties bija ietērpies jauna veida miesā, kura vairs nebija padota nāvei, kā tas bija ar iepriekšējo. Bet tā bija tik pat reāla kā cilvēka miesa. Un tāda miesa tiek apsolīta arī mums visiem kuri uzticamies Viņam kā mūsu dvēseles Glābējam. Pāvils par to rakstīja (1Kor. 15:51-54) “Redzi, es jums saku noslēpumu: ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti, piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. Jo atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti. Jo tam, kas šeit iznīcīgs, jātērpjas neiznīcībā, un tam, kas šeit mirstīgs, jātērpjas nemirstībā. Un, kad šis iznīcīgais apvilks neiznīcību un šis mirstīgais apvilks nemirstību, tad piepildīsies tas vārds, kas rakstīts: nāve ir aprīta uzvarā!

Tātad pienāks brīdis kad arī par mūsu kapu varēs sacīt viņš nav šeit, jo viņš ir augšāmcēlies.

Marka evaņģēlijs beidzas ar aprakstu, ka sievas, ieraugot eņģeli un tukšo kapu, bēg no tā prom bailēs un izbrīnā. Mateja evaņģēlijā arī tiek minēts, ka sievas bēg, bet te mēs lasījām, ka viņas skrien bailēs un lielā priekā, lai izpildītu to, ko lika eņģelis pavēstīt mācekļiem. Te mēs redzam tādu kā enerģijas atbrīvošanos — te ir prieks, te ir sajūsma kā piecgadīgam bērnam, kurš skrien no kalna zemē, neskatoties vai pakritīs vai ne. Sievas skrien, lai nestu eņģeļa vēsti mācekļiem, “ka Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies; un redzi, Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit”.

Kā redzat, aprakstot izjūtas, Matejs lieto pretstatus: gan bailes, gan lielu prieku. Tādā veidā viņš apraksta sievu pārdzīvojumu. Visa ir tik daudz, ka viņas trīc no prieka. Un tas nedaudz varētu līdzināties tam, ko izjūtam, kad esam iemīlējušies, kaut kas tāds, kad mēs stāstam par jaundzimušo bērniņu, varbūt to var salīdzināt ar to izbrīnu, kurā mijas bailes un prieks. Viņas skrien.

Un kas tad notiek? Priekā un bijībā viņas uzskrien virsū Jēzum. Un Matejs ir pierakstījis vienu vārdu, ko tajā brīdī saka Jēzus: “CHARIETE” tas nozīmē gan “sveicinātas” gan arī “Priecājaties!” Priekā viņas apkampj Jēzus kājas un nokrīt Viņa priekšā zemē. Un tūlīt no Kristus lūpām atbalsojas eņģeļa vārdi: “Nebīstieties, ejiet un sakiet to Maniem brāļiem, lai viņi noiet uz Galileju, un tur viņi Mani redzēs.”

Ja sievām vijās bailes un prieks vienā sajukumā, tad pēc Kristus uzrunas — kas palika pāri? Prieks! Liels prieks!

Augšāmcelšanās prieks

Man ir jautājums — vai augšāmcelšanās notikums bija kaut kas tāds, kas izraisīja prieku tikai sievās un mācekļos? Vai tas šodien izraisa arī mūsos sajūsmu prieku? Redziet ir viena lieta pārdomāt to kas notika pirms divtūkstošs gadiem Golgātā un dārza kapā. Varbūt domāt par faktu to kas notiks tad kad Kristus nāks otrreiz. Bet ko vēsta vārdi “Viņš ir augšāmcēlies” mūsu laikam, šodien? Pāvils norāda, ka Kristus augšāmcelšanās ir Kristiešu vēsts pats tās pamats (1.Kor 15:14-15): “Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība. Tad jau mēs būtu Dieva viltus liecinieki, jo mēs esam liecinājuši pret Dievu, ka Viņš Kristu ir uzmodinājis…”

Acu liecinieks apustulis Pēteris par Kristus augšāmcelšanās nozīmi viņa un visu kristiešu dzīvē rakstīja (1Pēt 1:3-7):

Slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas Savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts debesīs jums, kas Dieva spēkā tiekat pasargāti ticībā pestīšanai, kas ir sagatavota, lai atklātos pēdējā laikā. Tad jūs līksmosities, tagad, ja tas ir vajadzīgs, drusku noskumdināti dažādos pārbaudījumos, lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas ugunīs tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies.

Kā dzirdējām, arī mēs jau šodien varam priecāties pirmkārt, par to, ka pateicoties Kristus augšāmcelšanai mēs varam piedzīvot jaunpiedzimšanu, tātad mēs varam ne tikai piedzīvot grēku piedošanu, bet mēs varam saņemt jaunu sirdi, jaunu spēku dzīvot jaunu dzīvi. Ko tas nozīmē praktiski? Tas nozīmē to ka mēs piedzīvojam brīdi kad mēs pie sevis pamanām, ka mums vairs nepatīk tās sliktās lietas kuras mēs izdarījām un izdarījām. Tas ir brīdis kad varam no tām atteikties un tās mūs vairs neverdzina. Tas ir apliecinājums šodien ka augšāmceltā Kristus spēks ir ienācis mūsu dzīvē.

Otrkārt, mēs varam priecāties par dzīvo cerību Jo Viņš dzīvo, tāpēc arī es dzīvošu. Mūsu cerība nav likta uz mirušo Glābēju bet uz dzīvo. Tāpēc mēs varam teikt ka mūsu cerība ir dzīva. Mēs celsimies augšā no nāves tāpat kā Kristus cēlās augšā. Tas nav tikai tā kā mēs to gribētu, vai domātu vai iztēlotos. Mūsu cerība ir reāla un mums ir cerība ka mēs viņu redzēsim un būsim viņam līdzīgi, ka aizsniegsim Apsolīto zemi, mūžīgo dzīvi.

Treškārt, mēs varam priecāties ka mums ir mantojums. Pēc savas aiziešanas Kristus atstāja savā vietā Aizstāvi, Svēto Garu lai pārliecinātu mūs ka mums ir Mantojums Viņā. Aizejot Viņš sacīja, ka gatavo vietu mums. Un par šo mantojumu bija teikts, ka tas ir neiznīcīgs, neaptraipīts un nevīstošs.

Ceturtkārt, mēs varam priecāties jau šodien esam pasargāti Dieva spēkā. Lasot oriģinālvalodā te runāts par apsardzību kāda ir cietoksnī. Mēs atceramies skaisto Mārtiņa Lutera himnu “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils…” Uzticoties Dievam mēs varam saņemt apsardzību.

Piektkārt, ja mēs visu iepriekšējo apzināmies un ticam tad arī mums ir vieglāk pārdzīvot ciešanas. Mēs pat varam priecāties, ka Dievs ir mūsu audzinātājs.

Sestkārt, mēs varam priecāties, ka varam mantot tīru ticību, kura izpaužas mīlestības darbos. Ciešanas, pārbaudījumi ir tādi kuros ticība nostiprinās tā iegūst nesavtības spožumu.

Un septītkārt, mēs varam priecāties, ka Jēzus nāks otrreiz. Augšāmcelšanās mūs vada pie drošas pārliecības, ka Jēzus nāks otrreiz. Un mēs būsim ar Viņu kopā mūžīgi. Mēs varam saņemt visas Dieva svētības caur ticību.

Kā mēs visu to varam saņemt? Viņš ir augšāmcēlies un Viņš nav šeit Viņš ir pie Tēva labās rokas un aizlūdz par mums. Par Augšācelto ir teikts (Ebr 4:14-16):

“Tā kā mums ir liels augstais priesteris, kas izgājis caur debesīm, Jēzus, Dieva Dēls, tad turēsimies pie Viņa apliecināšanas. Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.”

Vai par visu to mēs šodien nevaram pateikties un priecāties?
Priecājaties! Kristus ir augšāmcēlies! Āmen.

SPEKTRS redakcijā sakarā ar gaidāmiem Kristus Augšāmcelšanās svētkiem ir nācies saskarties ar diviem vispopulārākajiem apgalvojumiem. Pirmais apgalvojums: „Es neticu nekam!” Taču kādā veidā par to ir pārliecinājies? Vai arī otrs apgalvojums: „Es esmu ateists!” Taču cik daudz par ateismu ir zināms, lai pārliecinātos par to, ka tāds ir? Visbeidzot pēdējais iesūtītais apgalvojums skan: „Ateisti netic Dievam (Jēzum Kristum). Tad, lūk, parunāsim par to.

Ateistu un skeptiķu viedoklis par Jēzu Kristu

Gandrīz visi domājošie cilvēki saka, ka Jēzus Kristus ir bijusi visunikālākā Personība, kāda jebkad dzīvojusi pasaulē. Jēzus Kristus ir nevis vienkārši izcils cilvēks, bet Viņš ir visizcilākais Cilvēks, kāds jebkad dzīvojis virs zemes.
Pat ateisti un skeptiķi atzīst, ka Kristus ir unikāls. Ieskatīsimies, ko visā pasaulē pazīstami skeptiķi ir teikuši par Jēzu un viņa nesalīdzināmo ietekmi uz cilvēces vēsturi.
Franču domātājs ateists Renāns ir teicis: „Lai cik apbrīnojami notikumi būtu sagaidāmi nākotnē, skaidrs ir viens, lielākas apbrīnas vērts par Jēzu Kristu parādīšanos nekad nekā nebūs.”
Franču domātājs Ruso, Jēzu salīdzinot ar Sokrātu ir teicis: „Sokrāts dzīvoja un mira kā visi cilvāki, bet Jēzus dzīvoja un mira kā Dievs.”
Napoleons ir teicis: „Es pazīstu cilvēkus, bet Jēzus Kristus nebija vienkārši cilvēks.”
Angļu dzejnieks Lords Bairons, kas savā mūžā Kristietības principus neatzina un kuru divdesmit sešu gadu vecumā kapā noveda viņa dzīves veids, par Jēzu Kristu ir teicis: „Ja Cilvēks spēj būt Dievs un ja Dievs var būt Cilvēks, tad Jēzus Kristus bija gan viens, gan otrs.”
Skeptiķis H. Velss grāmatā: „vēstures plāns” Jēzum Kristum ir veltījis divdesmit lappuses, Viņa dzīvi un nāvi aplūkojot no vēstures viedokļa. „Bībele mums sniedz četrus dažādus un plašus Jēzus Kristus aprakstus. Es zinu, daudzi cilvēki apšauba Bībeles vēsturisko ticamību, taču arī šajā gadījumā runa ir par apgalvojumiem, kas nebalstās uz nopietniem vēstures pētījumiem. Uzsverot faktu, ka četru Evaņģēliju vēsturisko ticamību pat laicīgie avoti ir drošāk pierādījuši nekā jebkuru citu senās klasiskās literatūras apcerējumu patiesīgumu.”

Vai Jēzus augšāmcēlies?- ateistu un skeptiķu viedoklis

Skeptiķis profesors Grīnlīvs,- tiesībzinātņu profesors un vadīja juridisko fakultāti Hārvarda Univesrsitātē – vienā no labākajām ASV universitātēm. Viņš sarakstījis grāmatu „likumīgo pierādījumu principi”. Trīs viņa studenti ierosināja, lai viņš, šajā grāmatā aprakstītos principus pielietojot attiecībā uz Kristus augšāmcelšanos, izpēta liecības, kuras ir šajā jautājumā. Profesors Grīnlīvs piekrita. Izdarījis pētījumus, viņš teica: „Otra fakta, kas būtu labāk pierādīts, nekā Kristus augšāmcelšanās fakts, gluži vienkārši nav.” Viņš vēl piebilda: „Esmu paliecināts, ka jebkuru zvērināto grupu Anglijā un Amerikā var pārliecināt, ka Jēzus Kristus patiešām ir augšāmcēlies no miroņiem.”
Oksfordas Universitātes profesors lords Litletons un doktors Gilberts Vests abi nolēma izgaisināt „mītu” par Kristu. Viņi saprata, ka šai nolūkā vispirms ir jāatspeķo par Kristus augšāmcelšanos un otrkārt, par Kristus mācekļu dzīvi. Doktoram Vestam bija jāpierāda, ka liecības par Kristus augšāmcelšanos ir nepatiesas, bet lordam Litletonam vajadzēja izskaidrot, kāpēc tik radikāli savu dzīvi mainīja Tarsas Sauls, kurš sākumā gribēja iznīcināt kristietību. Pēc gada abi profesori kļuva par kristiešiem. Saviem pētījumiem veltītajā grāmatā viņi rakstīja: „Jūs varat noliegt par Kristus augšāmcelšanos, taču tikai tik ilgi, kamēr nebūs šo jautājumu izpētījuši.”
Britu jurists Franks Morisons arī gribēja uzrakstīt grāmatu, lai atspēkotu Kristus augšāmcelšanās faktu, un viņš sarakstīja grāmatu, taču ne tādu, kādu sākotnēji bija iecerējis. Pētot liecības par Kristus augšāmcelšanos, šis skeptiski noskaņotais skeptiķis saskārās ar tik pārliecinošiem faktiem, kurus viņš nekādi nevarēja atspēkot, un pats kļuva par ticīgu cilvēku. Viņš sarakstīja grāmatu ar nosaukumu „Kas novēla akmeni?” un tajā sniedza Kristus augšāmcelšanās patiesīguma pierādījumus.
Lū Veless arī gribēja uzrakstīt grāmatu, lai atspēkotu domu par Kristu kā Dievišķu būtni, bet savā slavenajā grāmatā „Ben Hurs” viņš, tieši otrādi, šo ideju apstiprina.
Arī doktors Viljams Lajons Felps saka: „Jēzus Kristus dzīves atbilstību patiesībai pārbauda Viņa augšāmcelšanās.”
Pat labi pazīstamais ateists H. L. Menkens ir teicis: „Teoloģiju un zinātni samierināt nekādi nav iespējams.” Taču pēc tam piebilst: „Tomēr, ja Jēzus Kristus ir augšāmcēlies no miroņiem, tad kristietībai ir taisnība.”
Kembridžas universitātes profesors Džons Kapelejs, kas vēlāk ieņēma visaugstāko amatu Anglijas tiesu sistēmā un ir atzīts par britu vēsturē visizcilāko likumu zinātāju, saka: „Es zinu pierādījumu nozīmi, tomēr man ir jāsaka, ka Jēzus Kristus augšāmcelšanās pierādījumus neviens nav varējis apstrīdēt.”

Balts ir melns vai melns ir balts?

Filozofi Spinoza un Giness sacīja, ka, neraugoties uz visiem Kristus augšāmcelšanās pierādījumiem, viņi tai netic. Kāpēc? Protams, ne jau tāpēc, ka šie pierādījumi nav pārliecinoši, bet tāpēc, ka viņi ticēja: Dieva nav un tātad nav nedz brīnumu, nedz pārdabisku parādību.
Nemaz nav jāsaka, ka šādas domas liecina nevis par intelektuālu gudrību, bet intelektuālu tuvredzību. Lai kā mēs pierādītu, ka divreizdivi ir četri, būs cilvēki, kas apgalvos: „Nē, trīs!”

Augšāmcelšanās brīnums

„Un tie sita Viņu (Jēzu Kristu) krustā.
Un virs Viņa galvas tie pielika Viņa vainas uzrakstu: ŠIS IR JĒZUS, JŪDU ĶĒNIŅŠ.
Un redzi, Tempļa priekškars pārplīsa no augšas līdz apakšai divos gabalos, un zeme trīcēja, un klintis šķēlās.
Bet otrā dienā, kas nāk pēc sataisāmās dienas, augstie priesteri un farizeji sapulcējās pie Pilāta un sacīja: “Kungs, mēs atminamies, ka šis viltnieks, vēl dzīvs būdams, sacīja: pēc trim dienām Es celšos augšām. Tāpēc pavēli kapu apsargāt līdz trešajai dienai, ka Viņa mācekļi nenāk naktī un Viņu nenozog un neizpauž ļaudīm: Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies. Pēdējā vilšana tad būtu lielāka nekā pirmā.”
Pilāts sacīja uz tiem: “Jums ir sargi, eita un apsargait to, kā paši zināt.”
Un tie aizgāja un pielika kapam sargus un aizzīmogoja akmeni. (Mat.27: 62:66)

Bet pēc sabata, pirmajai nedēļas dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca kapu apraudzīt.
Un redzi, notika liela zemestrīce, jo Tā Kunga eņģelis nāca no debesīm, piegājis novēla akmeni no durvīm un sēdās tam virsū.
Un viņa izskats bija kā zibens un viņa drēbes baltas kā sniegs.
Bet sargi drebēja aiz bailēm un kļuva kā miruši.
Bet eņģelis uzrunāja sievas, sacīdams: “Nebīstieties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto.
Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies”. (Mat.28: 1-6)

Kristus ir augšāmcēlies!
Patiesi augšāmcēlies!

2006. gada 20. oktobrī Krendala pacients, automehāniķis Džefs Markins nomira no smagas sirdslēkmes. Ārsts konstatējis viņa nāvi, turpat palātā aizpildīja visus nepieciešamos dokumentus un devās uz izeju. „Taču es vēl nebiju pārkāpis slieksni, kad jutu, ka Dievs man liek atgriezties un lūgt par šo pacientu”, – stāsta Krendals. Viņš vēl nodomājis, ka tas ir bezjēdzīgi, jo nāve jau bija iestājusies pirms 40 minūtēm un uz ķermeņa jau bija parādījušies līķa plankumi. Tomēr viņš paklausījis Dieva balsij. „Dievs, mūsu Tēvs, es raudu par šī cilvēka dvēseli. Ja viņš vēl nepazīst tevi kā savu Kungu un Glābēju, tad uzcel viņu no nāves Jēzus vārdā!” – viņš lūdza.
Kā atbilde lūgšanai bija doma vēlreiz izmantot defibrillatoru. Kad viņš bija to izdarījis, monitors uzreiz parādīja regulāru sirds ritmu. Markins atdzīvojās un dzīvo vēl šodien.
Patlaban Krendals vada sirds un asinsvadu transplantācijas programmu Palmbīčas sirds un asinsvadu medicīnas līnikā. Viņš strādā arī medicīnas centros „Labais samarietis” un „Jupiters”. Bez visa tā viņš lasa arī lekcijas par sirds pārstādīšanu, sirds slimību profilaksi un kardioloģisko aprūpi gados vecākiem ļaudīm.

Kādreiz Dievam izlūgtā un no miroņiem cēlusies mātes meita, kļuvusi par Dieva dāvanu no debesīm, ne tikai savai ģimenei, bet arī daudzām draudzēm. Viņa ir ar atvērtu sirdi Dieva slavēšanā, neskatoties uz to, ka kādreiz tā pati sirds bija apstājusies. Viņas balss tembra diapazons ir tik vareni spēcīgs un liels, ka spēj aizstāt pat draudzes kori. Slavēšanas laikā viņa ir spējīga atvērt Dieva svētību debesu logus, lai Kunga žēlastība un klātbūtne ienāktu draudžu telpās un to varētu izjust ikviena alkstoša sirds.

Olgas Kozminas sirds stāsts

Es dzīvoju Vologdas pilsētā un apmeklēju draudzi „Preobrežeņije”. Esmu slavēšanas grupas vadītāja. Jā, patiešām es esmu cēlusies no miroņiem. Tas notika 45 gadus atpakaļ slimnīcā – dzemdību nodaļā. Es biju 20 dienas veca, kad pār manu māti nāca sliktu ziņu lavīna. Ārsti runāja skaidri, ka izdzīvošanas iespēju nav. Man bija atklāts plaušu karsonis un pneinomija. Aiz manas mātes pleciem bija divu bērnu nāves. Un vēl vienu bērna nāvi droši vien, viņa nebūtu izturējusi. Māte mani neatstāja ne uz mirkli un nevēlējās ticēt ārstu diagnozei. Kāda vakara stundā mans tēvs nāca mūs apciemot un māte izgāja viņam pretī. Tad notika tās letālās sekas. Mana sirds apstājās. Ārsti jau uz to bija gatavi, bet ne mana māte. Māte ar tēvu bija ārpus slimnīcas, kad izskrēja ārsts, lai paziņotu, ka esmu mirusi. Māte dzirdot ziņu bija šausmās un skrēja pie manis. Bija jau sen par vēlu. Manu miesu pārklāja zilumi un kļuvu melna kā ogle. Bet māte man pieskārās un kliedza Dievam, ka mani neatdos un pieprasīja Viņam, lai mani atgriež, līdz ko tas tika pateikts, es sāku elpot. Tāda bija manas mātes ticība, kas mani glāba.

Pagāja daudz gadu. Šis notikums bija aizmirsts. Un neviens to nevēlajās atcerēties. Trīsdesmit gados es nožēloju grēkus un kļuvu kristiete. Dievs man atgādināja, ka Viņš mani ir cēlis no miroņiem. Es atcerējos, ka kādreiz mana māte ļoti negribīgi, kaut ko par to stāstīja, tikai es tam nepievērsu tik īpašu uzmanību, bet tagad es sapratu. Es sāku slavēt Dievu no visas sirds un iesaistījos slavēšanas grupā. Bet kādu dienu es izjutu, ka mana sirds sākusi streikot, krasi mainījās asinsspiediens. Es aizgāju pie ārsta pārbaudīt sirdi un ārsts pateica, ka man esot vienkāršā valodā sakot, caurums sirdī un, ka steidzīgi kaut kas jādara lietas labā. Bet es sev iegalvoju, ja reiz Dievs mani kādreiz cēlis no miroņiem, tad Viņš arī Pats mani dziedinās. Es lūdzu Dievu par sirds dziedināšanu gan fiziskā nozīmē, gan arī garīgā. Pēc neilga laika sirds streikot pārstāja. Un es saņēmu no Dieva atklāsmi, ka esmu dziedināta. Un tagad es slavēju Viņu par to vienmēr!