„Dievs nespēlējas ar metamo kauliņu.” -Einšteins

Par cik vairāki lasītāji ir mums rakstījuši, ka vēlētos sadaļā „pētījumi” lasīt kaut ko vēl vairāk, tad šoreiz Jūsu uzmanībai piedāvājam īpaši garu rakstu par tēmu „Paralēlā pasaule”.

Zinātnieku komanda no Oksfordas Dāvida Doiče (David Deutsch) vadībā izdarīja atklājumu matemātikas jomā. Zinātnieki secinājuši, ka „paralēlās pasaules” patiešām eksistē. Iepriekš teorija tika atzīta par fantastiku un drīz vien tika aizmirsta, tomēr Oksfordā matemātiska pētījuma gaitā atklāja, ka teorijas pamatlicējs Everets ir virzījies pareizā virzienā.

Saskaņā ar kvantu mehāniku, atoma elementārdaļiņu vieta un ātrums ir nenosakāms. Eksperimentālā ceļā daļiņas ieņem „superpoziciju”, kurā tās vienlaikus var atrasties vienā vai citā atrašanās punktā jeb notiek superpozīcijas princips –(nosaka, ka vairāku uz aplūkojamo sistēmu vienlaikus darbojošos faktoru rezultāts ir vienāds ar šo faktoru atsevišķi izraisīto rezultātu algebrisko summu). Novērojums tika veikts realitātes noteikšanai. Eksperimentu varētu salīdzināt ar naudas monētas mešanu gaisā. Uz plaukstas var nokrist vai nu „naudas zīme” vai arī „ģerbonis”. Tātad pastāv divas versijas, bet viens rezultāts. Tādējādi zinātnieki ir nākuši pie secinājuma, ka atzarojuma struktūra, kas rodas sašķeļot Visumu dažādās paralēlās pasaulēs, izskaidro rezultātu varbūtību, kas raksturo kvantu mehānikas būtību. Tas savukārt pēc zinātnieku domām nosaka, ka mēs dzīvojam vienā no paralēlajām pasaulēm.
Teorija par „paralēlām pasaulēm” tika izvirzīta jau 1957. gadā. Teorijas pamatlicējs ir Prinstonas (ASV) universitātes fiziķis Hjū Everets. Everets to pamatoja savā rakstā ar nosaukumu „Kvantu mehānikas formulējums, izmantojot „atbilstošā stāvokļa” jēdzienu”. Tā bija sensācija, kas nav zaudējusi aktualitāti arī mūsu dienās, galvenokārt tāpēc, ka mūsdienu zinātne nav piedzīvojusi radikālāku zinātnes hipotēzi, un vēl jo vairāk tāpēc, ka neviens nav spējis to ne pilnībā pieņemt, ne atrast tajā kaut vai sīkāko zinātnisko kļūmi.

Evereta formulējums – eksistē nevis viens, bet gan neskaitāmi izplatījumi un katrā atrodams tas pats elemen¬tārdaļiņu kopums, kas veido mūsējo. Viņš uzskata, ka ikviena šīs pasaules darbība, pat jebkura cilvēka rīcība, Visumu saskalda vairākos jaunos visumos. Katrā laika momentā neskaitāmie visumi pieaug bezgalības virzienā, pakļaujoties savdabīgai ķēdes reakcijai. Un tādējādi katrs visums sevī ietver katra cilvēka spoguļattēlu — katru reizi savu unikālo viņa likteņa atspulgu. Proti, pasaule ir cēloņu un seku sakarību kaskāde, kas veido bezgalīgu visumu daudzumu.
Klasiskās mehānikas pamatatziņa – notikumi risinās neatkarīgi no ātruma, kādā pārvietojas to novērotājs.

Everets šo atziņu attīstījis vēl plašāk, ņemot talkā matemātiskus aprēķinus, pierādot, ka jebkura objekta novērošana ir mijiedarbība, kas maina gan objekta, gan novērotāja stāvokli. Proti, viss saistīts ar visu, lai arī šīs saites mēdzot būt dažādas. Novērotājs varot būt jebkas, ne tikai cilvēks, ikviena mehāniska vai elektroniska sistēma, kas spējīga apstrādāt iegūto informāciju. Atbilstoši šai teorijai, arī Dievs, ja vien Viņš ir Visuma daļa, uzskatāms par ikdienišķu novērotāju, kas pakļauts visām aprakstāmām likumībām.

Evereta izklāstījums ir saistošs, tomēr ja ņem vērā, ka Visums ir daļa no Dieva, bet nevis Dievs ir Visuma daļa, tad tas nozīmē, ka šajā gadījumā Dievu vajadzētu izslēgt no šāda veida mērījuma ķēdes.
Tātad — tradicionālajā kvantu mehānikā pēta tikai objekta izmaiņas, savukārt Evereta kvantu mehānikā mainās katra nedalāmā pārīša — gan objekta, gan novērotāja — stāvoklis. Stāvokļa izmaiņas atkarīgas ne tikai no informācijas, bet arī no paša novērotāja, piemēram, viena lieta ir uzņēmuma direktors, bet gluži cita — viņa sekretāre.

Einšteins par kvantu mehāniku teica: „Tā ir tikai kā pagaidu līdzeklis pasaules pilnīgai izpratnei, līdz brīdim, kad zinātne iegūs pilnīgu īstenības aprakstu”. Vai derīgā nomaiņa varētu būt Evereta ģeniālā ideja? Domājams, ka ne gluži. Vairākums zinātnieku Evereta hipotēzi nepieņem vēl šodien. Par šādu „paralēlo pasauļu” interpretāciju Einšteins noteikti teiktu to pašu, ko par kvantu mehānikas nenoteiktības un neparadzamības principu: „Dievs nespēlējas ar metamo kauliņu.”

Pēc Evereta pieņēmuma vadoties sanāk tā, ka Dievam vajadzīgas daudzas vienādas pasaules, lai tajās veiktu eksperimentus ar cilvēkiem un tad novērotu cilvēku „robotiņu” uzvedību. Tāds uzskats būtu visnotaļ aplams, jo tas būtu pretrunā ar Dieva raksturu, ņemot vērā, ka Viņš radījis cilvēku ar brīvu gribu. (Jēk. 1:18). Tad kāpēc gan Dievam būtu vajadzīgi 100 dubultnieki jeb roboti ar dažādiem likteņiem? Acīmredzot tik tālu Everests nebija aizdomājies.

Zinātnieki argumentē, lai gan Evereta teorija izskaidro lietas, kas aizvien uzskatāmas par „nepierādāmām”, piemēram, NLO, spoki, ļaunie gari vai eņģeļi. Un, kā to vēlāk nopietni uzsver britu pētnieki, tā apstiprina, ka relativitāte piemīt ne tikai Nākotnei, bet arī Pagātnei, nerunājot nemaz par Tagadni. Lai to saprastu un īstenotu, apgrozībā jālaiž jēdziens „katra novērotāja psiholoģiskais laiks”.

Ņemot vērā, ka starp ASV un Krieviju vēsturiski pastāv sīva cīņa un sacensības gars zinātnes un tehnoloģijas jomā, tad līdzko vieni kaut ko izgudro, tad otri izgudro to pašu, bet paziņojot, ka esot vienu soli priekšā saviem konkurentiem un otrādi, ja otri kaut ko izgudro, tad pirmie atspēko. Tomēr gadās arī tā, ka domas tomēr sakrīt, piemēram, šoreiz krievi ir centušies ielikt arī savu devu šajā lietā ar nosaukumu „paralēlās pasaules”, tāpēc krievu zinātnieki- akadēmiķis Moisejs Markovs arī uzskatīja, ka pastāv vairākas paralēlās pasaules, kuras savstarpēji savieno īpaši laika kvanti, un tajās secīgi risinās vienādi procesi. Tas nozīmējot, ka jāmeklē ceļi, kā iemācīties „pāriet” no vienas pasaules uz otru, tostarp apmeklējot gan savu pagātni, gan nākotni. Savukārt profesors Nikolajs Kozirevs apgalvo, ka pastāv mūsu Visumam paralēli visumi, kas savienoti ar tuneļiem jeb tārpejām, par kurām runā arī amerikāņu zinātnieks-fiziķis Kips Torns.
Aplūkosim vēsturiski-zinātnisko scenāriju, lai saprastu kādā veidā zinātnieki ir nonākuši līdz sensacionālajam atklājumam par „paralēlo pasauli”.

Stīgu teorija

Zinātniskajā pasaulē ir pastāvējusi problēma starp to, kā būtu iespējams apvienot vispārīgo relativitātes teoriju ar kvantu teoriju. Jo tās vienmēr ir bijušas pretrunā. Viena nosaka laiku un telpu, bet otra to nenosaka precīzi. Ko darīt tādā situācijā?

Zinātnieku glābšanas riņķis radās supersimetrisko stīgu teorijas izstrādāšanā. Stīgas – fizikas teorija, kurā daļiņas tiek aprakstītas kā viļņi uz stīgām, kas spēj apvienot kvantu teoriju ar gravitāciju. Stīgas būtībā ir viendimensijas izstiepti objekti. Tām ir tikai garums. Stigas teorētiski virzās cauri laikatelpas fonam. Sīkos vilnīšus uz stīgām interpretē kā daļiņas. Zinātnieki uzskatīja, ka stīgu teorija būs spējīga atrisināt mūžseno neatrisināmo teoriju par visu jeb Visumu.

Zinātniekiem par nožēlu nācās secināt, ka ir radusies vēl viena stigu teorija un pēc tam vēl viena, kopā tika atklātas četras. Zinātnieki sašļuka, jo ar katru jaunu teorijas virzību vairs neatrisina mūžseno jautājumu, kā radies Visums? Pēc 1985. gada zinātniekiem bija skaidrs – „garām pasākums.”

P-brānas

Taču viss nav tik melns kā to mālē un zinātnieks fiziķis Pols Taunzends no Kembridžas universitātes Lietišķās matemātikas un teorētiskās fizikas fakultātes nāca klajā ar jaunu apvērsumu fizikā. Autors to nosauca par „p-brānām”. P brānas no stīgām atšķīrās ar divdimensiju virsmu un visas brānas ir vienlīdzīgas. Taču to visu apkopot vienā veselumā neizdevās un tomēr.

M- teorija

Zinātnieki mīņājās uz vietas. Nesen optimisms par stīgu teoriju, kas sita augstu vilni, tagad ar katru jaunas stīgu teorijas rašanos un līdz ar to teorijas atklāšana par visu -Visumu pilnā diapazonā izgaist. Ko iesākt? Tomēr saliekot galvas kopā zinātnieki atgriezās pie tās pašas dziesmas vienīgi jaunās skaņās un tātad, visas atklātās 4 stīgu teorijas ir vienas un tās pašas papildinājums jeb duālisma efekta rašanās. Zinātnieki secināja, ka pastāv mijiedarbība- dualitāšu – tīklojums, kas apvieno visas 5 stīgu teorijas, kā arī 11 dimensiju supergravitācijas teoriju. Dualitāte ļauj secināt, ka dažādās stīgu teorijas ir vienas un tās pašas pamatteorijas – M- teorijas – izpausmes.

Ko šie vēsturiski-zinātniskie līkloči mums dod? Vai tas atrisina jautājumu kā radās Visums? Visuma pagātne joprojām tīta miglā, bet toties kādas iespējas paver katra jauna teorija… Piemēram, katra jauna teorija dod iespēju lielākiem fantāziju plūdiem un aizfilozofēties tik tālu, ka savās vispēcīgajās un varonīgajās domās radīt jaunu pasauli, vai arī kā Hjū Evereta gadījumā daudzpasauļu varbūtību, kurā viss notiek līdzīgi kā mūsējā. Vai kritikai ir pamats? Kā lai to ņem, piedāvāju ielūkoties divās sfērās – garīgajā un zinātniskajā, lai saprastu, kas notiek.

11. dimensija

Zinātnieki nāca klajā ar vēl kādu risinājumu, tas ir -10 vai 11 dimensiju teoriju. Pols Taunzends uzskatīja, ka viņa lolojums „p-brānas” ir lielisks papildinājums jeb atrisinājums šīs teorijas vienādojumiem. Lai arī 10 vai 11 dimensiju laikatelpa neizklausās pēc mums pazīstamās laiktelpas, doma bija tāda, ka pārējās sešas vai septiņas dimensijas ir savērptas tik mazas, ka mēs tās nepamanām. Mums būtu līdz galam grūti uztvert domu par 11 dimensijām, jo paši dzīvojam vien trijās. Mēs spējam pārvietoties pa labi, vai pa kreisi, lekt uz augšu vai atpakaļ, vai arī pārvietoties uz priekšu un atpakaļ. Bet ko mums tas viss līdz, lai izprastu Visumu?

Paralēlā pasaule

Zinātnieki ir domājuši arī par to, kas ir izraisījis Lielo sprādzienu? 3 jaunā laikmeta zinātnieki ir nākuši pie slēdziena, ka par cik ir iespējamas paralēlās pasaules, tad tās savstarpēji varētu savienoties līdzīgi kā viļņi okeānā, kas vētras laikā mainot virzienu saskrienas un ietriecas viena otrā, tādējādi izraisot Lielo sprādzienu un no 2 paralēlām pasaulēm izveidojas vēl viena. Un iespējams, ka mēs dzīvojam vienā no 100 vai pat 1000 pasauļu variācijām. Viss jau būtu skaisti, ja vien..

Ja atgriežamies pie raksta sākuma, tajā teikts, ka Dāvids Doiče ar komandu secināja, ka „Saskaņā ar kvantu mehāniku, atoma elementārdaļiņu vieta ir nenosakāma, tas ir elementārdaļiņu ātrums un vieta nav nosakāma. Eksperementālā ceļā daļiņas ieņem „superpoziciju”, kurā tās vienlaikus var atrasties vienā vai citā atrašanās punktā” tādējādi izrietot, ka elementārdaļiņas „spēlē paslēpes” atrazdamās vienlaicīgi mūsu pasaulē un paralēlā pasaulē. Vai tas ir iespējams? Viss ir iespējams, kas nav pierādīts! Bet ja tas būtu pierādāms, tad šāda veida jautājums taču nepastāvētu, vai ne?
Par cik eksperimentāli jaunā atklāsme nav pierādama, tad zinātnieki ir ķērušies atbildi meklēt citā virzienā, psiholoģijā.

Psiholoģiskā pieeja

Everetta hipotēzei pievienojas Mihails Menskijs (fizikas-matemātikas zinātņu doktors) vienīgi papildinot domu, ka tā lieta, kura izvēlas vienu no paralēlajām pasaulēm saucas- apziņa.

Mihail Menskijs apgalvo, ka paralēlajās pasaulēs kvantu teorija ir pilnīgi iespējama. Jo tad, kad apziņa izvēlas vienu no paralēlās pasaules variantiem, īstenojas tā pati klasiska realitāte, kuru mēs visi redzam. Tā ir tikai ilūzija, kas rodas novērotāja apziņā, un tad, kad apziņa rada izvēli un apstājas pie tās, vēl nenozīmē, ka citas paralēlās pasaules nepastāv.
Kas notiek neizpētītajā Visuma daļā?
Līdzīgus secinājumus savulaik izteikuši arī britu astronomi, izvirzot teoriju par mūsu Visuma paralēlo “dubultnieku”. Kembridžas universitātes līdzstrādnieki Neils Tenthems, Ole Mollers un Enriko Ramiress-Ruiss izpētījuši, ka mūsu Visumu veidojošais matērijas daudzums ir nesalīdzinā¬mi lielāks par to, ko cilvēce savā attīstībā spējusi apjaust, turklāt lielākā tās daļa nav redzama.
Britu pētnieki uzskata, ka tāda parādība izskaidrojama tikai, ka Visumā eksistē „paralēlā pasaule”. Tas esot mūsējam paralēls tieši tāds pats Visums, kurā ietilpst neskaitāmas galaktikas, kuras veido zvaigznes, gāzes un izpētei nepakļaujamu caurspīdīgu matēriju kopums, kas aizņem vismaz 90% kosmiskā izplatījuma.
Aprēķini liecina, ka lielākā daļa Visuma enerģijas atrodas dīvainā fiziskā formā, kas ir tik ļoti neparasta, ka neesot izprotama pati tās eksistēšanas būtība, un tikai 5% Visuma matērijas cilvēks spējīgs novērot un pētīt. Britu pētnieki uzskata, ka tas liekot nešaubīgi ticēt paralēlo pasauļu, paralēlo izplatījumu un pat paralēlā laika eksistēšanai.

„PARALĒLĀ PASAULE” GARĪGĀ IZPRATNĒ

Vai eksistē „paralēlā pasaule?” Noteikti, ka jā! Vienīgi varbūt citādākā izklāstā nekā to skaidro zinātnieki.

Tad Dievs sacīja: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū.”
Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. (1. Mozus 1: 26-27)
Dievs nav teicis, ka cilvēku radīs tādu pašu kā viņš, bet gan līdzīgu, kas tad šajā gadījumā ir līdzīgs un atšķirīgs? Primāri Dievs ir Gars, bet cilvēks ir miesa+gars. Attiecīgi par cik, bija paredzēts, ka tiks radīta miesa, tad bija nepieciešams radīt visus dzīves apstākļus, kuros miesa varētu mājot un noteikti tā nav garīgā pasaule jeb mentālā, bet gan fiziskā pasaule, tomēr atstājot cilvēkam iespēju saskarties arī ar garīgo pasauli.
Notikums ar grēka augli. Ko vecā čūska gribēja iegalvot Ievai sniedzot tai augli? Būtībā, ka iekožoties auglī, viņa kļūs kā Dievs! Faktiski, tad varētu valdīt gan fiziskā pasaulē, gan arī garīgajā vienlaicīgi, bet tomēr, ja Dievs bija radījis jau primāri miesu, tad lidināties paralēlajās pasaulē vienādās proporcijās tomēr nebūtu iespējams. Ja arī garīgi-mantālajā plāksnē, tas būtu iespējams, tad fiziski-miesīgi, tas tomēr nebūtu iespējams. Domājams, ja ņem vēra, ka mēs dzīvojam laikā un telpā, bet “paralēlā pasaule” jeb garīgā pasaulē nav laika ierobežojuma, tur ir mūžība, turklāt „paralēlajā pasaulē”, kuru tiešāk varētu dēvēt par „garīgo pasauli” pieļauju domu, ka tajā varētu būt arī cita atmosfēra un spiediens tajā. Un ja ņem vērā, ka nekas svēts nevar savienoties ar nesvētu, tad jo vairāk. Miesa nav paredzēta garam un garam nav paredzēts miesai, vienīgi ja dzīvo harmonijā, tas ir, ka miesā dzīvo gars un garā dzīvo miesa. Atsevišķa eksistēšana nav iespējama. Ja, nu vienīgi, kad cilvēks mirst. Bet tā jau ir cita tēma. Ar to gribu teikt, ka atrašanās “parelēlajās pasaulēs” vienlaicīgi, kā to paredz Evereta hipotēze nav iespējama!

Dimensijas, paralēlās pasaules lūzums

Cilvēki izsaka prieku dažādi, bet ir dzirdēta frāze: „Aiz prieka septītajās debesīs” jeb „aiz  laimes septītajā dimensijā? Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka sajūsmai vai priekam arī mēdz būt dažādi līmeņi, jo lielāka sajūsma, jo izteiktāka eiforijas sajūta, cilvēka organismā veicinās endorfīna un okcitocīna koncentrācijas līmeņa paaugstināšanās.
Lūgšanas laikā arī var sajust kaut ko līdzīgu un jo biežāk cilvēks alkst izjust un iepazīt to, ko iepriekš nav pazinis, ar katru reizi viņš alkst aizvien vairāk un vēlas to vēl vairāk un saskarsmē ar Dievu viņš tiecas sasniegt lielākus apvāršņus, katrā cenšanās laikā sperot noteiktus soļus, viņš nokļūst aizvien augstākā garīgā līmenī.
Pieļauju domu, ka „paralēlā pasaule” ir sadalīta līmeņos jeb dimensijās, līdzīgi kā kāpt kādā augstā klintī, jo augstāk tu kāp, jo plašāka pasaule tev paveras. Jo augstāk kāp, jo tīrāka atmosfēra un elpot paliek vieglāk. Jo augstāk kāp, jo vairāk tas, ko no jauna iepazīsti paliek tuvāks un mīļāks un dažkārt tieši tāpēc atpakaļ iet vairs negribas, bet iet tālāk un kāpt vēl augstāk. Protams, jo augstāk kāp, jo lielāka spriedze. Lai iegūtu vairāk ir jāpiepūlas.
Lai izzinātu „paralēlās pasaules” noslēpumus, vēl nepietiek ar vienu vienīgu vēlēšanos. Bet jautājums ir tāds: „Kādi ir tavas sirds motīvi?” Daudzi vēlas izzināt lielākos gudrības noslēpumus, bet ne katrs tās iegūst. Jo vēlas tās zināt –savtības, kārības, mantkārības un citu motīvu vadīts. Turklāt nevēloties zināt noslēpumu gudrības avota pirmsākumu.
Nevelti kāds draudzes mācītājs bieži vien atkārto ļoti zīmīgus vārdus : No Tevis(Dieva) viss nāk labs, tīkams un pilnīgs.” Tā tas ir! Bet vai mēs tiecamies pēc tā ar visstīrākiem sirds nodomiem?
Interesantu domu par dimensijām izsaka Kemridžas profesors Stīvens Hokings, savā grāmatā “Mērķis-teorija par visu” raksta: „Mēs dzīvojam 3 dimensiju telpā. Punkta atrašanās vietu mēs varam norādīt, lietojot trīs raksturlielumus, piemēram, garumu, platumu un augstumu. Kāpēc telpa, kurā mēs dzīvojam nav divās vai četrās dimensijās. Diemžēl divas dimensijas, lai tajā dzīvotu sarežģītas dzīvības formas ir gaužām par maz. Piemēram, vai varētu dzīvnieks divdimensiju pasaulē uzņemt barību, ja tā gremošanas trakts būtu sadalīts divās daļās? Taču, ja būtu 4 vai vairākas dimensijas, gravitācijas spēks starp diviem ķermeņiem, kas tuvojas viens otram, pieaugtu daudz straujāk. Tas nozīmē, ka planētām nebūtu stabilu orbītu ap to saulēm. Tās vai nu ietriektos savā zvaigznē vai arī atrautos no zvaigznes orbītas un aizklīstu izplatījuma tumsā un aukstumā. Nestabilas būtu arī elektronu orbītas atomos, un matērija mums zināmajā formā nevarētu eksistēt. Tāpēc, lai arī daudzo vēsturu (paralēlo pasauļu) koncepcija pieļauj Visumu ar jebkādu plakano dimensiju skaitu, tomēr inteliģentas dzīvības formas varētu pastāvēt tikai trīsdimensiju Visumā.”
Vēlos tikai pievienot, ka klasiskā nozīmē, no Einšteina teorijas, ceturtā dimensija ir Laiks.

Par cik Kembridžas universitātes līdzstrādnieki Neils Tenthems, Ole Mollers un Enriko Ramiress-Ruiss runā par neredzamo (garīgo) „paralēlo pasauli”, tātad tā nav gluži tāda kā mūsu pasaule, kurā dzīvo trīsdemensiju inteliģentās būtnes. Tātad, „paralēlās pasaules” izpratne, kādu ir izpratis Everets, piedzīvo neveiksmi.

Paralēlā pasaule Bībelē

Bībelē teikts skaidri. Pastāv divas pasaules -fiziskā un garīgā pasaule. Jāpiebilst, ka garīgā pasaule dalās divās daļās, pirmajā, ietverts Dievs un eņģeļi, tā tiek dēvēta par paradīzi, bet otrajā ir sātans un ļaunie gari, kura tiek dēvēta par elli. Abas paralēlās jeb garīgās pasaules līdzdarbojas fiziskajā. Tas nav gluži tādā izpratnē, kā zinātnieki to cenšas aptvert un paskaidrot, piemēram, vienlaicīgu eksistēšanu vairākās pasaulēs, bet, ka cilvēks ir vienā fiziskajā pasaulē, bet garīgie spēki mīt garīgajās sfērās, un tad, kad cilvēku domas vai rīcības izsauc vienus vai otrus spēkus, notiek savstarpējā līdzdarbība. Garīgā pasaule ietekmē fizisko, bet savukārt fiziskā spēj ietekmēt arī garīgo. Piemēram, Bībelē ir minēti noteikti cilvēki, kuri spējuši izbrīnīt Dievu pieņemot kādus nozīmīgus lēmumus, kurus ne katrs indivīds izvēlētos, vai arī apliecinot ticības aktu, kas var ietekmēt garīgo pasauli uz kādu konkrētu līdzdarbību.

Paralēlā pasaule -paradīze un elle

Zinātnieki ir visai nopietni domājuši, kādā veidā varētu nokļūt paralēlā pasaulē. Dažādiem zinātniekiem ir sava interpretācija šajā sakarā, bet visi vienkopus nākuši pie secinājuma, ka ir jābūt ieejas durvīm jeb kā zinātnieki tās dēvē „tārpejām”- (tunelis vai caurums laiktelpā, kurš var beigties citā Visumā vai citā mūsu Visuma telpas punktā vai laikā.) No vienas puses tārpeju atrašana atrisinātu virkni jautājumu, bet no otras, vai atgriešanās no paralēlās pasaules būtu tik elementāra, nenesot aiz sevis virkni problēmu, šaubos.

Foto: Tārpejas analogs divdimensiju telpā

Varbūt tieši tāpēc Dieva plānā ietilpst pāreja uz paradīzi vai elli caur cilvēka nāvi. Ielūkosimies Bībelē:
1. Pie krusta Jēzus sauca skaļā balsī: “Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās.” Un, to sacījis, Viņš nomira. (Lūk. 23:43)
Redzi, Jēzus neteica es nododu Tev savu miesu, bet gan garu, kaut gan gadījumā ar Jēzu ir atsevišķs stāsts, jo viņš ir viens no tiem, kura miesa un gars nonāca paradīzē, bet tas jau ir saprotams, jo Viņš ir Dieva dēls. Uz kura darbojas citi fizikas likumi.

2. Vēl viena iespēja kā nokļūt „paralēlā pasaulē” ir doties turp „garā” jeb ar vīzijas palīdzību, vai kā vēl tos sauc viedajos sapņos. Piemēram, Pāvila stāsts. „Par to pašu cilvēku es zinu, ka tas – vai miesā vai ārpus miesas, nezinu, to Dievs zina tika aizrauts paradīzē un dzirdēja neizsakāmus vārdus, ko cilvēkam nav ļauts izrunāt. (2. Kor. 12:4)

Kur atrodas paradīze un elle?

Ateisti teiktu, ka daudzi ir rakušies zemes dzīlēs un elli nav atraduši. Vai arī, kad Krievijas kosmonauts J. Gagarins lidoja uz Mēness viņš teica, ka Dieva nav, jo kosmosā to nav sastapis. Domājams, ka bieži vien mēs rokam tur, kur zelta atradnes un naftas nav. Un spriežam tādā izpratnē kā esam to raduši, bet diemžēl dažkārt mēs rokam nepareizā virzienā.

Vai elle un paradīze ir fiziska vieta, vai garīga?

Bībelē teikts, ka tie, kuri pretojās Mozus autoritātei un nicināja Dievu, sacēļoties pret viņu piedzīvoja sakāvi: „tad zeme, uz kuras tie stāvēja, pāršķēlās, un zeme atdarīja savu muti un aprija viņus un viņu namus, kā arī visus cilvēkus, kas bija pie Koraha, un visu šo cilvēku mantu līdz ar viņiem. „Un tie dzīvi nogrima ellē ar visu, kas tiem piederēja, un zeme atkal aiz tiem aizvērās, un tie aizgāja bojā, pazuzdami no draudzes vidus.” (4. Moz. 16:33)
Vai tas apliecina, ka elle atrodas zemes dzīlēs? Domāju, ka ne gluži. Iespējams, ka Dievs daļu garīgās pasaules materializēja, lai tā laikmeta cilvēkiem nozīmīgi notikumi, būtu skaidrāki.
Būtība par elli. Galvenā doma, ka elle eksistē. Bet var jau būt, ka mācītājiem ir sava interpretācija šajā sakarā.

Jēkabs redzēja sapni: Uz zemes bija kāpnes uzslietas, bet to augšgals sniedzās debesīs, un redzi, Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup. 1. Moz. 28:12
Jēkaba gadījumā pāreju vai kā zinātnieki saka „tārpeja” vai arī zinātnieki fantasti dēvē par „vārtiem”, redzēja kāpņu veidā, tieši tā kā viņa izpratnei bija saprotamāk.

Kaut gan arī Bībelē citviet tiek pieminēti „debesu vārti” un „elles vārti”, piemēram,
„Un viņam kļuva bail, un tas sacīja: “Cik bijājama ir šī vieta, te tiešām ir Dieva nams, un še ir debesu vārti.” (1. Moz. 28:17)
„Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mat. 16:18)
Dieva mērķis ir, lai mēs atvērtu pareizās „paralēlās pasaules” durvis, kuras atverot spētu iepazīt Viņa garīgo pasauli. Savukārt Viņš tad spētu mūs aizsargāt, lai klīstot savā nodabā un meklējot „paralēlo pasauli” paši, neiekļūstam lamatās un neatveram nepareizās durvis, kas ved uz pazušanu.

Tātad „ieeja” „paralēlā pasaulē” un „izeja” ir brīva. Vienīgi, ko mēs iesāksim tajās ieejot? Ir atkarīgs no mums.

„Viņš spoža rīta zvaigzne Dieva dēls;

Šī zvaigzne mūs reiz mājās atvedīs;

Tā mīlestība mūsu sirdīs līst;

Jo, lūk, tur Viņš – Emanuels;

Dievs ir ar mums, Dievs ir par mums, Dievs ir mūsos.”

Gadsimtu garumā astronomu vidū notikušas asas diskusijas par to, vai Betlēmes zvaigzne vispār bija eksistējusi, taču pēdējo gadu laikā notiek apspriedes vairs nevis par to, vai tā vispār ir bijusi, bet gan par to, kas tā par tipa zvaigzni un kādā veidā tā varējusi pārvietoties, ilgā laika posmā? Kāpēc Betlēmes zvaigzne tiek dēvēta arī par spožo rīta zvaigzni? Kāds Betlēmes zvaigznei sakars ar austrumu gudrajiem? Kādā veidā zvaigzne varējusi pazust un atkal parādīties debesīs? Un t.t. Par to visu liecina Bībele, taču no nesenā astronomiskā viedokļa, tas viss it kā nav bijis iespējams… Bet varbūt tomēr?… Pamatojoties uz mūsdienu zinātnes – astronomijas un datortehnikas, attīstībā sasniegtajiem rezultātiem, var veikt sarežģītus aprēķinus dažādu debess spīdekļu stāvokļu retrospektīvā, t.i., izmantot pagātnē vērstās analīzes tās vai citas hipotēzes pamatošanai vai noliegšanai.

Kristīgā sabiedrībā pastāv uzskati, ka Betlēmes zvaigzne ir Dieva inspirēts brīnums, vai arī Dieva sūtīts eņģelis, kas rādīja austrumu gudrajiem ceļu pie Pestītāja. Bet par cik cilvēce ir tendēta uz faktiem un pierādījumiem, tad šāda ierobežota atbilde vairumu neapmierina.

Tāpēc, ja tā labi pacensties, tad arī brīnumam radīsies kaut cik racionāls skaidrojumu, tādējādi apstiprinot tās patiesumu.

Kāds sakars?

Atrologi uzskata, ka austrumu gudrie ir saistāmi ar maģiju un pie jaunā ķēniņa bija devušies zvaigznes iespaidā, jo astroloģijā ir zināms, ka zvaigznes parādīšanos ir saistāma ar pazīstama un ietekmīga cilvēka piedzimšanu, tāpēc austrumu gudrie devās jaunā valdnieka meklējumos, lai pie viņa dzimšanas vietas varētu izdarīt maģisku kultu. Un atstāt savu kultūras mantojumu nākamajam valdniekam. Ja vien astrologiem būtu taisnība..

Tomēr, tā jau nu nav, ka austrumu gudrie ir izrauti no notikuma konteksta un uzradušies no citas pasaules ietekmējoties no astroloģiskas zvaigznes nozīmes.

Parakājoties pagātnē dažkārt var uzrakt kaut ko lietderīgu un tātad, ko mums vēsta pagātne? Pagātnes vēsts. Tas ir Bileāma, Beora dēla, pravietojums: „Es viņu redzu, bet ne tagad, es viņu novēroju, bet ne tuvumā: zvaigzne ņems sev ceļu no Jēkaba, un no Israēla celsies Scepteris, tas sadragās Moāba deniņus un nopostīs visus Seta dēlu pamatus (4.Mozus 24: 17) Vēlākā laika periodā pravietojums atkārtojas.

„ Kamieļu jūklis apklās tevi, jaunie kamieļi no Midiānas un Ēfas, visi tie nāks no Sabas, tie atnesīs zeltu un vīraku un teiks Tā Kunga slavu.” (Jeseja 60:6)

Un par cik cilvēce ir radusi vairoties un izplest savas teritorijas un no Vecās Derības pravietojuma līdz Jaunās Derības piepildījumam ir pagājis tik liels laiks, ka ir nodzīvojušas paaudžu paaudzes un izklīdušas pa visu plašo zemi un tādējādi, protams, ka Vecās Derības pēcteči varētu dzīvot ne tikai „apsolītās zemes” teritorijā.

Lai saprastu vai austrumu gudrajiem varētu būt kāds sakars ar maģiju, ieskatīsimies arī psiholoģiska rakstura niansēs.

Lieta ir tāda, ka parasti Vecajā Derībā ir norādes attiecībā par viediskiem sapņiem, kad Dievs ar to palīdzību par kaut ko cilvēku brīdina. Arī šajā gadījumā ar austrumu gudrajiem notika tāpat, tātad uzskats, ka austrumu gudrie ir bijuši magi, kā to uzskata daži vecticībnieki un astrologi varētu būt maldīgs. Pēc idejas austrumu gudrajiem, tomēr bija kāds sakars ar kristīgo mācību, jo pirmkārt, magi, nekad nebūtu pielūguši spēku, kas ir pretējs viņu garīgam stāvoklim.

Otrkārt, pēc nosapņotā brīdinājuma sapņa, austrumu gudrie, nesteidzās brīdināt Herodu par iespējamajām briesmām, bet mierīgi bez liekiem jautājumiem devās mājās pa citu ceļu.

Betlēmes spožā rīta zvaigzne

Tā jau saka, ka cik cilvēku tik viedokļu, bet… ir viens, bet… cik viedokļu tik arī sabojātas dzīves, tāpēc biežāk ieskatīsimies acīs patiesībai.

Hipotēzes hipotēžu galā. Pirmā hipotēžu grupa saista Betlēmes zvaigznes parādību ar divu vai triju spožu planētu krustošanos un savienošanos cita aiz citas vienā punktā.

Trīs zvaigžņu savienojums: Astronoms un matemātiķis Johanness Keplers (1571–1620), 1604. gada oktobrī novērodams Jupitera, Marsa un Saturna savienojumu Strēlnieka zīmē, šajā pašā debesu sektorā ieraudzīja novas uzliesmojumu. Uz novērojumu pamata Keplers izteica pieņēmumu, ka līdzīgu parādību varējuši pamanīt Austrumu gudrie Jēzus dzimšanas brīdī, turklāt tobrīd debesīs tāpat veidojās planētu savienojums.

Divu zvaigžņu savienojums: Jupitera un Venēras redzamo satuvošanos pie debess juma. Kā rāda veiktie aprēķini, var pievērst īpašu uzmanību divām šo planētu satuvošanās reizēm – 3.gada 12.augustā pirms mūsu ēras Jupiters un Venēra satuvojās līdz 12 leņķa minūšu lielam savstarpējam attālumam, bet 2.gada 17.jūnijā pirms mūsu ēras šī satuvošanās sasniedza jau 3 leņķa minūtes. Turklāt abas satuvošanās notika Lauvas zvaigznājā netālu no zvaigznāja spožākās zvaigznes Regulas. Lauva, kā zināms, ir jūdu karogā uzņemts simbols, bet „Regula” latīniski nozīmē “mazais ķēniņš”.

Tātad – atkal divas it kā visai zīmīgas sakritības. Tomēr šīs hipotēzes lielākais klupšanas akmens ir tas, ka senie zvaigžņu pētnieki diez vai būtu nosaukuši par zvaigzni divas vai trīs šīs viņiem labi pazīstamās planētas.

Otrā hipotēžu grupa mēģina sasaistīt Betlēmes zvaigzni ar kādu spožu novu vai pārnovu, t.i., uzliesmojošu vai katastrofālu zvaigzni, kuras parādīšanās varētu būt notikusi tajā laikā. Piemēram, ārsts, astrologs un matemātiķis Džerolāmo Kardāno (1501–1576), uzskatīja, ka Betlēmes zvaigzne bija nova, kas parādījās Kasiopejas zvaigznājā. Pēc viņa aprēķiniem, šādam uzliesmojumiem ir jānotiek regulāri, apmēram reizi trīssimt gados. Viņa pieņēmumu apstiprināja matemātiķis un astronoms Tiho Brahe, ģeocentriskās pasaules ainas izveidotājs. 1572. gadā Tiho Brahe novēroja jaunas zvaigznes dzimšanu.

Tomēr, pētot senās ķīniešu un korejiešu hronikas, kuras izceļas ar sevišķu debess parādību novērojumu pilnību un aprakstu precizitāti, uzmanību piesaistījuši divi ievērības cienīgi notikumi.

5. gadā pirms mūsu ēras ap 24.martu, t.i., pavasarī Mežāža zvaigznājā 70 dienas tikusi novērota spoža nova, kas bijusi redzama debess austrumu daļā pirms Saules lēkta nelielā augstumā virs horizonta, kas it kā labi saskan ar Mateja evaņģēlijā aprakstīto parādību.

Taču tikpat labi ar Betlēmes zvaigzni varētu saistīt novas vai pārnovas uzliesmojumu gadu vēlāk Ērgļa zvaigznājā. Aprēķini rāda, ka šo zvaigzni varēja novērot tieši virs Betlēmes.

Taču arī šīs hipotēzes diemžēl sastopas ar grūti pārvaramu iebildumu – Betlēmes zvaigzne nav bijusi stāvzvaigzne, kāda ir nova vai pārnova, jo, kā liecina Bībeles teksts: “Zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns.” (Mt.2:9). Tātad Betlēmes zvaigzne pārvietojās, mainīja savu stāvokli pie debess juma.

Trešā grupa apvieno hipotēzes, kuras mēģina identificēt Bētlemes zvaigzni ar kādas komētas parādīšanos. Šajā virzienā veiktie aprēķini patiešām uzrāda iespējas saistīt Bētlemes zvaigzni ar, piemēram, labi pazīstamās un izpētītās Haleja komētas parādīšanos 12.gadā pirms mūsu ēras. Šim notikumam it kā var piesaistīt arī Bībeles attiecīgo tekstu, un viss būtu pieņemami, ja vien, kā jau atzīmēts, pats notikums nebūtu realizējies 12 gadus pirms kristīgās Baznīcas pieņemtā un noteiktā Kristus dzimšanas gada. Tā kā par Kristus dzimšanas gadu bijušas daudzas diskusijas, tad šī hipotēze pilnīgi noraidāma nebūtu.

Pirmoreiz šo hipotēzi par komētu izvirzīja Origēns – (teologs, filozofs un zinātnieks) nodarbojoties ar šīs zvaigznes dabas izpēti, secināja, ka tā ir bijusi komēta. Pēc viņa domām: “.. astainās zvaigznes jeb komētas vienmēr parādās debesīs, kad uz zemes dzimst jaunas impērijas vai notiek kādi citi svarīgi notikumi..” Un vēl viņš raksta: “.. vai tad jābrīnās, ka Betlēmes zvaigznes parādīšanās sakrita ar zīdaiņa dzimšanu, kuram bija jārada pārvērtība cilvēces prātos?”

Kā zināms, komētu orbītas iedalās trīs veidos—hiperboliskās, paraboliskās un eliptiskās. Un, ja zemei tuvojās pirmā vai otrā tipa komēta, tad tās ir ar ļoti izstieptu orbītu, kas neatbilst dotā pētījuma raksturojumam, tāpēc, iespējams, ka Betlēmes zvaigzne varēja būt tāda komēta, par kuru mēs neviens neko nezinām.

Vai, nu arī tā varēja būt periodiskā komēta. Vienīgā periodiskā komēta, kas bija redzama dotajā laika periodā, ir bijusi Galleja komēta, 12.gadā līdz m. ē.

Mūsdienu Krievijas astronoms A.I. Raznikovs papildina domu uzskatot, ka Galleja komēta bija no Zemes virsmas redzama 12.g. mūsu ērā. Mūsdienu aprēķinu rezultātā uzstādīts, ka “pirmajos septembra datumos komēta iegāja Lauvas zvaigznājā un tuvojās Melech, jeb „Regulas” zvaigznei- “mazais ķēniņš”, atrodoties aptuveni 50° no Saules pa ekliptiku tā saucamajā Everharta zonā, kas ir īpaši labvēlīga komētu atklāšanai. Tieši tad viņu arī varējuši ieraudzīt austrumu gudrie…

Rīta zvaigzne

Ķīniešu astronoms Ma Tuan Lin atzīmēja, ka Betlēmes komēta pirmoreiz tika pamanīta debesīs 12.g. 26.augustā līdz m.ē. Dvīņu zvaigznāja austrumdaļā, turklāt viņa kustējās Lauvas zvaigznājā ar ātrumu 6° diennaktī. Sākotnēji komēta bija novērojama tikai rīta stundās austrumu daļā. Iespējams tāpēc, tā arī tika saukta par „spožā Rīta Zvaigzne” (Atklāsmes 22:16).

Staigājošā un ilgi ejošā zvaigzne

Rakstos teikts, ka austrumu gudrie, bija veikuši lielu ceļa posmu, pirms ieiešanas Pestītāja dzimšanas zemē. Tāpēc jautājums ir tāds, kādā veidā zvaigzne varējusi pārvietoties tik ilgi un pazust un atkal parādīties?

Kā jau zināms astronomu un arī dzen pētnieku vērotās komētas pārvietošanās laiks ir ļoti ierobežots un pilnīgi nesakrīt ar Betlēmes zvaigznes raksturojumu.

Zinātnieki uzskata, ka zvaigznes pazušanu un parādīšanos varētu izskaidrot ar to, kā dotā zvaigzne varējusi būt zvaigzne pulsārs. (Pulsārs ir rotējoša neitronu zvaigzne, kas izstaro regulārus radioviļņu impulsus. Zvaigznei griežoties, stars periodiski pagriežas pret Zemi un ir redzams uzliesmojums – impulss.), tomēr…

Domājums, ka Betlēmes spožās rīta zvaigzne, pārvietojās pa noteiktu izstieptu orbītu tādējādi saglabājot savu pārvietošanās gaitu, tā varējusi apsteigt Piena Ceļu un turpināt savu ceļu dienvidu virzienā. Paejot garām Arcturus spožajai zvaigznei tā turpinājusi savu gaitu Vēršu dzinēja (ziemeļu puslodes zvaigznājs) pakājē. Tad tā iegājusi Čūskas zvaigznājā mainīja virzienu austrumos un palika tur mēneša laikā un lēni pārvietojusies zvaigznāja vidū. Kad zvaigznājs bija pamests, tā pārgāja uz 56 dienām „zilajā drakonā” (Svari, Skorpions, Strēlnieks). Tādējādi izriet, ka to arī redzēja austrumu gudrie un varēja pamanīt zvaigznes „pēkšņās” pārvērtības. Un novērotājiem varēja šķist, ka zvaigzne pazudusi.

Šis izskaidrojums iet saskaņā ar Rakstiem: „Tad, kad Jēzus bija piedzimis Bētlemē, Jūdas ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacīja: “Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām Viņu pielūgt.” (Mat.2:1-2)

Tad mēs lasām, ka no ķēniņa nesaņemot atbildi tie aizgāja. „Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns. Un, zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku. Un, namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un tie nometās ceļos un Viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres.” (Mat.2:1-2)

Nobigumā var teikt, ka varbūt mūsu mēģinājumi rast šāda veida racionālus izskaidrojumus Bētlemes zvaigznei vispār nav sevišķi loģiski. Šī, par zvaigzni nosauktā, debess parādība varēja būt arī pilnīgi iracionāla parādība – spožums, ko Radītājs savā visvarenībā bija iededzis, lai pievērstu uzmanību vai atzīmētu (manifestētu) Sava Dēla dzimšanu, kura pēc savas būtības – Dieva iemiesošanās – arī ir iracionāla parādība.

Tomēr neapstrīdami ir tas, ka Kristus piedzimšanas laiks, respektīvi, laiks pirms Kristus piedzimšanas, kā to redzējām no piemēriem, bija saistīts ar virkni reālu un iespaidīgu debess parādību.

Veicot novērojumus no teleskopiem, astronomu grupai Ričarda Meseja vadībā izdevies atrisināt vienu no tumšās matērijas pastāvēšanas mīklām.

Kā norāda BBC, tiek uzskatīts, ka parastā matērija – gāze, zvaigznes, planētas un galaktikas – veido tikai aptuveni sesto daļu no Visumā sastopamās matērijas. Pārējā tiek dēvēta par tumšo matēriju, tādēļ, ka neatstaro un neizstaro fiksējamu gaismu. Taču žurnālā „Nature” teikts, ka tumšās matērijas klātbūtni iespējams noteikt, jo tā ar savu gravitācijas spēku pievelk parasto matēriju un galaktiku izplatība un veidošanās ir tieši saistīta ar tumšās matērijas izplatību.

Teorētiski blakus katram tumšās matērijas sakopojumam būtu jāatrodas arī redzamai vielai, taču, izanalizējot datus, zinātnieki ar pārsteigumu konstatējuši, ka šī teorija ne vienmēr darbojas, sacījis R. Mesejs. Iespējams, ka pieļauta kļūda mērījumos, bet, ja viss izrādīsies pareizi, astronomiem pavērsies liels darbs, lai izskaidrotu, kādēļ tā notiek. Pagaidām izvirzīta versija, ka atsevišķos gadījumos jauna zvaigzne rašanās procesā izdala tik daudz enerģijas, ka galaktika tās ietekmē spēj atgrūsties no tumšās matērijas dziļumiem.

Novērojot teleskopu raidītos galaktiku attālus, zinātnieki izmantojuši tā saukto vājo gravitācijas lēcu metodi, lai noteiktu tumšās matērijas atrašanās vietu. Piemēram, ja starp teleskopu un galaktiku atrodas tumšā matērija, tā ieliec gaismas ceļu un galaktikas redzamas izkropļotā formā, it kā uz tām skatītos caur daudzām nelielām lēcām.

No neredzamā redzamais

 Jo Viņš (Jēzus) ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais;  Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu. (Kol. 1:15-16)

Aizvien vairāk zinātnieki pārliecinās par to, ka tumšās matērijas loma Visumā ir daudz lielāka nekā iepriekš domāts. Zinātnieki uzskata, ka tumšā matērija sastāv no pašlaik zinātnei vēl nezināmām elementārdaļiņām. Par to liecina teorētiskie aprēķini. Piemēram: galaktiku sakopojumi nebūtu stabili, ja tiek ņemta vērā tikai redzamo zvaigžņu gravitācija. Turklāt par neredzamas vielas un tās gravitācijas klātbūtni liecina arī fakts, ka tiek izliekta un citādi kropļota gaisma no galaktikām, aiz tumšās matērijas sakopojumiem.

“Neviens mats no jūsu galvas nepazudīs”. (Lūk 21: 18) Tad kas var notikt ar cilvēka pamatu – zemi? 

Astronomi nofiksējuši, ka galaktikā novērotais „melnais caurums” ar savu vareni lielo uzlādētu daļiņu jaudīgo straumi, virzījās uz mūsu planētas zemes pusi, bet vēlāk tomēr mainīja kursu. Zinātnieki satraukumā aprēķinājuši, ja šī straume turpinātu ceļu uz mūsu planētas pusi, tad slīdot tai garām un aizskarot, zeme tiktu iznīcināta pāris mēnešu laikā. Uzlādētā straume nebūtu spējīga nopostīt planētu pavisam, taču varētu iedragāt ozona slāni.

Astronomi, kuri nonākuši pie šāda veida secinājuma, bijuši kādas bezprecedenta kosmiska notikuma liecinieki. Kādas galaktikas “melnais caurums”, kuru zinātnieki iesaukuši par “Nāves zvaigzni”, izmeta uzlādētu daļiņu jaudīgo straumi, kura trāpīja pa blakus esošo planētu.

Par komētu

Tā tika atklāta 2006.gada 7.augustā ar Uppsalas Šmidta teleskopu Saidingspringas observatorijā Austrālijā. Atklājumam piešķirts kods- C/2006 P1, bet vēlāk tā tika nosaukta par godu atklājējam Robertam Maknotam.

Maknota komēta debesīs izskatās kā balts gaišs punkts ar izplūdušu apveidu un gaišu, pakāpeniski izzūdošu augšup vērstu asti.

Komēta darbībā

Maknota komēta ātri pārvietojas pa īpaši izstiepto orbītu, tādēļ ik dienu būtiski mainās tās atrašanās vieta. Latvijas platuma grādos teorētiski varēs novērot tikai aptuveni līdz 15.janvārim. Tā aizvien strauji tuvojas Saulei, un tās spožums pieaug tik strauji, ka tā ir iekļuvusi pēdējo pārdesmit gadu spožāko komētu topā.

Cilvēks darbībā

Pat ja komēta tiecas ar visiem saviem spēkiem pēc augstā, cēlā gaismā mītošu Sauli pārvērsdamās lielākā spožumā, jo vairāk cilvēka sirds alkst pēc kaut kā varenāka, lielāka un spožāka nekā Saule, savu cerību likdami uz Dieva altāra. „Mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars.” (2.Kor. 3:18)