Foto: Reuters/Scanpix

Arhibīskaps Džastins Velbijs teroristu grupējumu «Islāma valsts» salīdzinājis ar slepkavniecisko karali Hērodu – Bībeles tēlu. Viņš atzinis, ka grupējuma apokaliptiskā vīzija apdraud kristiešu iznīkšanu pašā reliģijas dzimtenē. ziņo spektrs.com/http://apollo.tvnet.lv/”The Independent”. 

Arhibīskaps ekstrēmistu grupējumu aprakstījis kā vardarbīgu, naidpilnu un baiļu nesošu kopienu. Arhibīskaps jau iepriekš paudis viedokli, ka “Islāma valsts” rada bezprecedenta draudus kristiešiem Tuvajos Austrumos.

“Esmu pārliecināts, ka šīs ir pēdējās dienas. Ir skaidrs, ka bailes no kara tikai aptiprina, ka šiem laikiem ir beigas,” atzinis arhibīskaps.

“Viņi ienīst atšķirības – vai nu tie ir atšķirīgi domājoši musulmaņi, jūdi vai kristieši. «Islāma valsts» kristiešiem draud iznīcība pilsētā, kurā meklējami kristīgās ticības aizsākumi,” piebilda Velbijs.

Viļņas arhibīskaps Gintars Grušs. Foto: LETA/AF

Kamēr Latvijas kristīgās konfesijas vēl nenojauš Pareizticīgo ziemassvētkiem valsts svētku piešķiršanas statusa patieso jēgu, tikmēr arhibīskaps no Lietuvas brīdina: „… daudzie okupācijas un apspiešanas gadi iemācījuši lietuviešiem saprast Krievijas mentalitāti. Mēs zinām – ja jūs centīsieties kaulēties pa labam, tas tiks uzlūkots kā vājuma pazīme. Viņiem jādod stingra, nopietna atbilde,” viņš uzsvēris.

Viļņas arhibīskaps, Lietuvas Bīskapu konferences priekšsēdētājs Gintars Grušs šonedēļ intervijā aģentūrai „Catholic News Service” brīdinājis par iespējamu Krievijas agresiju pret Lietuvu, Latviju un Igauniju un norādījis, ka Rietumi pilnībā neapzinās Krievijas izvērstā propagandas kara apmērus,-ziņo spektrs.com/ tvnet.lv 

katoļiem ir jāaizlūdz par mieru, bet vienlaikus arī jābūt pietiekami labi informētiem par ģeopolitisko situāciju.

„Mēs atrodamies pie frontes līnijas, un Krievija ir skaidri parādījusi savus nodomus. Lai gan mēs jūtam NATO atbalstu, tomēr zinām, ka frontes līnija var virzīties uz priekšu, ja starptautiskā kopiena neparādīs stingru nostāju,” viņš uzsvēris.

„Rietumi pilnībā neapzinās, ka arī šeit norisinās tāds pats informācijas un propagandas karš kā tas, kam sekoja karadarbība pret Ukrainu,” piebildis arhibīskaps.

„Spriedzes līmenis ir augsts, un visi te saprot, cik bīstama kļuvusi situācija.”

„Trīs Baltijas valstis ir relatīvi mazas un spiedienu uz tām var izdarīt vieglāk nekā uz Ukrainu,” viņš norādījis.

Grušs atgādinājis, ka pēdējā gada laikā Lietuva pieredzējusi Maskavas sankcijas un informatīvās kampaņas, kas atgādina Kremļa rīcību 1990.gadā pēcLietuvas neatkarības atjaunošanas.

„Iespējams, aukstais karš palicis vēsturē, bet mums nederētu būt naiviem un aizmirst pagātni. Viena no lielākajām bīstamībām ir ieslīgt pašapmierinātībā un uzskatīt, ka mums nekas vairs nav jādara miera labad. Dalība NATO dod mums mierinājumu, (..) bet daudzie okupācijas un apspiešanas gadi iemācījuši lietuviešiem saprast Krievijas mentalitāti. Mēs zinām – ja jūs centīsieties kaulēties pa labam, tas tiks uzlūkots kā vājuma pazīme. Viņiem jādod stingra, nopietna atbilde,” viņš uzsvēris.

26. septembrī interesenti tiek aicināti uz tikšanos ar rakstnieci Ingu Žoludi, kultūras socioloģi Dagmāru Beitneri un arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču. Pasākums notiks Eiropas Savienības mājā 1. stāvā Sarunu zālē un sāksies plkst. 17.00. Pasākumu vadīs žurnālists Arno Jundze.

Diskusijas nosaukums ir „Valodas tevi ved tālāk”. Nosaukums raksturo mūsdienu saziņas sociālo telpu, kur nepastāv nekādi ierobežojumi. Valodu zināšanas ir vienīgā atslēga, kas nepieciešama saziņai ar pasauli.

Jaunais saziņas process, protams, veido ne tikai jaunas sociālās komunikācijas paradigmas, bet arī riskus un problēmas. Viena no tām ir sociālās telpas pieblīvējums ar ļoti zemas kvalitātes tekstiem.

Mūsdienās, kad ar vārda producēšanu publiskajā telpā nodarbojas teju katrs rakstītpratējs, joprojām pastāv senās likumības par vārda spēka neaptverami lielo iedarbību uz cilvēku individuāli un sabiedrības procesiem kopumā. Kas ir rakstoša cilvēka atbildībašodien?

Vai māksliniekam, publiskai personai un pat jebkuram vārda fiksētājam ir jābūt pozitīvajai idejai, vai viņam ir jāapzinās, ka viņš „programmē” sabiedrisko domu, ietekmē sociālo procesu virzību? Ko nozīmē vārda ekoloģija, kāda ir Latvijas literārās vides inteliģence un tās ietekme uz sabiedrības vērtībām? Kas ir literāts? – tikai medijs vai mērķtiecīgs sabiedriskās domas veidotājs?

Kāpēc sliktā ziņa bieži ir daudz populārāka nekā labā?

Apzinoties šo tēmu skarbumu,26. septembravakars ES mājā solās būt azartisks un interesants. Tāpēc nāc un piedalies!

Pasākums ir bezmaksas. Sākums plkst.1700

Aicināti visi interesenti.

Pasākumu atbalsta Eiropas Komisijas Tulkošanas ģenerāldirektorāts.

Godātais prezidenta kungs, cienītā Saeimas priekšsēdētājas kundze, godātais ministru prezidenta kungs! Jūsu Eminence, ekselences, godājamie priesteri, dārgie brāļi un māsas Kristū! 

Mēs atkal esam pulcējušies kopā Latvijas garīgajā sirdī – Aglonā, lai Dievā smeltos gudrību, spēku un padomu savai turpmākajai dzīvei. Mēs cerībā uzlūkojam Marijas attēlu Aglonas brīnumdarītājā svētgleznā. Ikona ir arī neredzamās klātbūtnes redzama zīme un logs uz mūžību, – logs, pateicoties kuram mēs varam saskarties ar dievišķo realitāti. Uz ko mūs aicina Marija caur šo attēlu? – tuvoties Jēzum. Marija vēlas, lai mēs atklātu un pazītu Jēzu, kurš vienīgais var mūs izvest cauri visām krīzēm. Jēzus Māte ar visu savu dzīvi apliecināja uzticību Dievam: Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc Tava vārda. Cik lielā mērā mūsdienu cilvēks ir gatavs pateikt Dievam šo Fiat: lai man notiek pēc Tava vārda?

Problēma pastāv tanī, ka mūsdienu cilvēkam ir ļoti grūti pieņemt to, kas nāk no ārienes kā kaut kas uzspiests. Tādā gadījumā viņā rodas spontāna pretestība un noraidījums. Tas attiecas arī uz baušļiem. Palūkosimies uz maziem bērniem, kā viņi bieži vien reaģē uz vecāku norādījumiem – ar dumpi. Tāpat ir ar pusaudžiem, kuri vēlas pakāpeniski atbrīvoties no vecāku diktāta. Gudri un mīloši vecāki respektē bērnu brīvo gribu, vienlaicīgi mākot sasniegt vēlamo rezultātu: palīdzēt bērniem apzināties, ka vecāku ieteikumi viņus nevis ierobežo, bet gan pasargā no briesmām un ļauj brīvi attīstīties un uzplaukt visai viņu personībai.

Cilvēces vēsture ir nemitīga cīņa par brīvību, kas patiešām ir viena no lielākajām vērtībām. Pēdējie gadsimti tam ir spoža liecība. Sieviešu emancipācija, jaunu valstu izveidošanās – tas viss ir apsveicami, taču visnozīmīgākais cīņas lauks bieži vien ir ticis atstāts novārtā, un tā ir cīņa par mūsu iekšējo brīvību, cīņa ar grēku pašam sevī un pasaulē. Pāvests Benedikts XVI, runājot par mūsdienu krīzēm, uzsver, ka ikkatrai krīzei ir garīgs pamats.

Tad nu paraudzīsimies uz sevi un mūsu sabiedrību un mēģināsim kopā atbildēt uz jautājumu: kāpēc mēs esam tur, kur esam? Dieva Vārdā ir atrodamas skaidras norādes mūsu dzīves ceļam, adresētas gan konkrētiem indivīdiem, gan visai sabiedrībai. Pirmais un svarīgākais, saka Jēzus, ir ietverts divos galvenajos baušļos: Tev būs mīlēt Dievu vairāk par visu, un tuvāko kā sevi pašu!

Kā tas tiek realizēts mūsu dzīvē? To būs vieglāk izprast, ja ielūkosimies Dekalogā, kas ir šo divu baušļu detalizētāks izklāsts. Desmit baušļos ir ietverti universāli likumi, kas ir domāti ikvienam. Pie tam tie ir ierakstīti ne tikai Svētajos Rakstos, bet arī sirdsapziņā, tos mums „čukst priekšā” arī mūsu veselais saprāts.

1.  Es esmu Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no vergu nama. Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.

Pirms 22 gadiem mēs izgājām no vergu nama. Protams, atskan arī balsis, ka kopumā toreiz bija labāk – visiem bija nodrošināts sociālais minimums, nebija tik lielā mērā jāuzņemas atbildība par savu dzīvi. Vai tas neatgādina izredzētās tautas kurnēšanu Sinaja tuksnesī: Labāk mums būtu atgriezties pie Ēģiptes gaļas podiem un sīpoliem nekā pārtikt no šīs pārlieku nabadzīgās barības! Bet jautājums nav tikai par sociālo minimumu vien, tas ir daudz dziļāks. Kurā virzienā mēs raugāmies un ko esam likuši mūsu dzīves centrā?

Tas ir viegli atšifrējams, ja godprātīgi ielūkojamies savā sirdī un atklājam to, kam tā ir pievērsta. Kas ir šie mūsdienu dievi? Mana labklājība, stāvoklis sabiedrībā, personiskā veiksme, prestižs un vēlme vienmēr panākt savu? Pēdējā laikā daudz tiek runāts par latviskajām vērtībām.

Bet ko mēs saprotam ar latviskajām vērtībām? – darba tikums, pienākums, zeme, daba. Ja paskatās dziļāk, vai tomēr mantiskās vērtības, attieksme pret darbu un īpašumu bieži vien nekļūst svarīgāka par cilvēciskajām vērtībām – attiecībām starp vecākiem un bērniem, attiecībām starp cilvēkiem.
Elks ir tas, kas ieņem manā dzīvē Dieva vietu, nobīdot Viņu malā. Ap ko riņķo mana dzīve – tas arī ir mans dievs. Elku var salīdzināt ar parazītaugu. Tas izsūc dzīvības sulas no koka stumbra, ap kuru ir aptinies, neļaujot viņam normāli attīstīties un augt, novedot pat līdz tā bojā ejai. Vienam tas var būt spēļu automāts vai grādīga dzēriena pudele. Kādam tā var būt arvien jaunu mīlestības dēku meklēšana. Citam tā var būt sekošana savām ambīcijām vai arī dzīšanās par katru cenu vairot savu bagātību, pat uz pārējās sabiedrības un citu cilvēku rēķina. Ceturtajam tā ir nepārtraukta čīkstēšana un vainas novelšana uz citiem. Variantu var būt milzīgi daudz. Ir vajadzīga drosme, paškritika un spēja ielūkoties savā sirdī, lai atklātu, kurš variants ir manējais. Un ja esam atraduši kādu elku, kura klātbūtni savā dzīvē līdz šim nebijām apzinājušies, tad pēc šī dievkalpojuma varam droši pienākt pie Aglonas Dievmātes svētgleznas un teikt: Māt, palīdzi man atteikties no šī elka un ieaicināt Tavu Dēlu savā sirdī, lai Viņš tur valda. Tā būs labākā investīcija manai turpmākajai dzīvei un optimālais savas brīvības apsaimniekošanas veids!

Par ko runā šis Dieva brīdinājums? Par situācijām, kad pārāk vieglprātīgi vai aprēķina vadīti izmantojam Dieva vārdu tad, kad tas mums ir izdevīgi. Te atkal variantu var būt milzum daudz.

Politiķiem draud briesmas izmantot Dieva vārdu savās interesēs, vienubrīd flirtējot ar kristiešiem, bet pēc tam piekāpjoties tādu uzskatu priekšā, kas ir pilnīgā pretrunā ar Dieva atklāto patiesību. Uzņēmējiem savukārt deklaratīva savas ticības akcentēšana var kalpot par aizsegu, lai modinātu citos uzticību, ko pēc tam ir iespējams ļaunprātīgi izmantot. Tomēr neaizmirsīsim, ka pirmais šī baušļa adresāts esam mēs, ticīgie cilvēki. Tieši šo slēpto, savtīgo interešu dēļ ir izcēlušies visi reliģiskie kari un Dieva vārdā ir tikušas izlietas cilvēku asinis.

Nelietīgi valkājot Dieva vārdu, tiek mēģināts par katru cenu piespiest gan cilvēkus, gan Dievu pildīt mūsu prātu, cenšoties Viņu padarīt par savu kalpu. Kungs, māci mūs ar pietāti un godbijību piesaukt Tavu vārdu un nekad to neizmantot savtīgos nolūkos!

3.  Tev būs svēto dienu svētīt!

Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītā diena ir sabats Kungam, tavam Dievam, tad nebūs tev nekādu darbu darīt… Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.

Pravieša Isaja grāmatā lasām: Kad tu atturi savu kāju no sabata pārkāpšanas un… to turi godā, neizlietodams to saviem ceļiem, sava veikala nokārtošanai un tukšām valodām, tad Kungs būs tavs prieks (58,13n). Kā mēs izmantojam svētdienu? Ja tur neatliek laika Dievam, ģimenei un atpūtai, tad nav jābrīnās, ka dzīvē trūkst patiesa prieka, jo arvien

vairāk sāk akumulēties iekšēja spriedze un nogurums, arvien grūtāk kļūst atrauties no ikdienas rūpēm un paraudzīties uz savu dzīvi no putna lidojuma.

Arī valstij šeit savs vārds ir sakāms. Ja svētdienās tiek veicināta tirdzniecība, tad nav brīnums, ka atskan balsis: mēs pavadām svētdienu lielveikalos! Bieži vien tur tiek nodrošināta arī izklaide ģimenēm ar bērniem, tādā veidā tur var pavadīt visu dienu. Izklaide ir gan, bet vai ir paliekošs prieks? Mīļie Kristum ticīgie, es jūs aicinu neaizrauties ar iepirkumiem svētdienās! Ir vērts atzīmēt, ka valsts ar spēcīgāko ekonomiku Eiropā – Vācija tomēr nebaidās sestdienas pēcpusdienā aizslēgt visus veikalus un turēt tos aizslēgtus līdz pirmdienai, ļaujot cilvēkiem atpūsties un piedalīties dievkalpojumā. Ņemsim no vecajām ES valstīm pozitīvos piemērus un to, kas veicina cilvēka personības daudzpusīgu

uzplaukumu!

4.  Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod!

Šis ir vienīgais bauslis ar apsolījumu: lai tu ilgi dzīvotu un tev labi klātos tajā zemē, ko Dievs tev ir piešķīris. Varbūt arī šeit ir atrodams viens no iemesliem, kāpēc Latvija paliek arvien tukšāka. Attieksme pret vecākiem ir nesaraujami saistīta ar attieksmi pret dzimto zemi un dzimto valodu. Kāpēc atstājam savu zemi, ko Dievs mums ir dāvājis? Latgalē, kas vienmēr ir bijusi katoliskās ticības centrs mūsu zemē, nu dažviet sastopam vien vecas māmuļas, viņu bērni un mazbērni ir devušies laimes meklējumos uz citām zemēm.

Jautājumā kā mūsdienu Latvijas cilvēkam visvairāk pietrūkst un kas var viņam kompensēt iztrūkumu, Stankevičs atbildēja, ka tā ir mēra sajūta. „Mēra sajūtas – gan vēlmē iegūt materiālos labumus, gan arī nevaldāmā tieksmē pēc dažāda veida baudu gūšanas. Ja visu drīkst, vēlme kļūst nevaldāma un beigās tikai rada iekšēju tukšumu un depresiju. Šo iztrūkumu var kompensēt vienīgi Dieva klātbūtne, Viņa mīlestība. Faktiski mēs atgriežamies pie antīkās pasaules beigu un visdziļākās krīzes posma. Ļoti trāpīgu atbildi šai ziņā ir devis svētais Augustīns: “Nemierīga būs mana dvēsele, līdz tā neatdusēsies Tevī, Kungs.” Cilvēks ir kaut kas vairāk nekā tikai molekulu sakopojums, viņa gars, apzināti vai neapzināti, tiecas pēc sava Radītāja, pēc kura līdzības viņš ir veidots,” tā Stankevičš.

Kristīgā ticība spēj dot cilvēkam kaut ko daudz vairāk nekā tikai mierinājumu

Vai kristīgā ticība spēj dot mierinājumu šodienas cilvēkam, kas vīlies valstī, valdībā, līdzcilvēkos un Atmodas idejās? Stankevičs norāda, ka kristīgā ticība spēj dot cilvēkam kaut ko daudz vairāk nekā tikai mierinājumu. „Tā spēj piepildīt cilvēka dzīvi ar jēgu, atbrīvot no kompleksiem, dot patiesu brīvību. Daudzu cilvēku dzīve tepat Latvijā cauri tās drūmajiem vēstures notikumiem par to liecina. Viņi spēja palikt brīvi un laimīgi pat visbriesmīgākajos apstākļos: cietumā, koncentrācijas nometnēs, izsūtījumā. Minēsim kaut vai bīskapu Boļeslavu Sloskānu, priesteri Viktoru Pentjušu,” paskaidro arhibīskaps.

Latviešu un krievu attiecības

Par latviešu un krievu attiecību problemātiku arhibīskaps atgādina, ka baznīcā cilvēks netiek uzlūkots pēc nacionālās piederības, kur pirmajā vietā ir mīlestība uz Dievu un līdz ar to arī savstarpēja cieņa vienam pret otru. Kristietība cilvēkus vieno.

Baznīca un politika

„Baznīcas uzdevums nav nodarboties ar politisko līderu vai partiju reklāmu. Tās pienākums ir rūpēties par sabiedrības garīgo veselību. Nevajag arī aizmirst, ka Baznīcai piederīgie ir šīs sabiedrības locekļi, un viņiem arī ir tiesības un pienākums prasīt no partijām pirms kārtējām vēlēšanām sniegt skaidras atbildes par viņu programmām morāles un ģimeņu atbalsta jautājumos,” uzskata Stankevičs.

Dzīvības un nāves kultūra

„Praida patiesais mērķis ir reklamēt homoseksuālismu kā normālu dzīvesveidu. Tas ir pilnīgi nepieņemami un demoralizējoši. Ar homoseksuālisma slavināšanu tiek atbalstīta nāves civilizācijas antikultūra, kas nostājas pret dzīvību. Ja to izsludina par normālu, kā tas ir noticis vairākās Eiropas valstīs, tad neizbēgami seko nākamie soļi – homoseksuāļu savienības atzīsim par laulībām, atļausim adoptēt bērnus. Bet kur tad paliek bērnu tiesības? Viņiem taču vajag tēvu un māti, nevis divus patēvus, no kuriem viens tēlo māti, vai arī divas pamātes, no kurām viena izliekas par tēvu. Bērnam taču jāveido priekšstats par savu seksualitāti un identitāti. Geju ģimenē bērna galvā viss top sajaukts. Un tālāk viss jau kā sērgā – tādu „ģimeņu” paliek arvien vairāk, cilvēce pamazām izmirst.” Neatkarīgā Rīta Avīze, 2012. gada 5. aprīlis.)

Sabiedrības lielākā nelaime

„Nepareiza brīvības izpratne un tās sajaukšana ar visatļautību. Laimes meklēšana tur, kur tās nav.” Domu noslēdz Latvijas Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps.

Prezidents piedalīsies svinību dievkalpojumā, bet uzrunu tautai neteiks, kā to darīja viņa priekštecis amatā. Pērn prezidents paskaidroja savu nostāju: “Esmu izlēmis sākt jaunu tradīciju dievkalpojuma norises gaitā, par ko vienojos arī ar katoļu baznīcas vadību. Mana izpratne par baznīcas kanoniem un kārtību, ko ikviens kristietis godā un pārzina, ir likusi man pieņemt lēmumu – neteikt Valsts prezidenta runu galvenā svētku dievkalpojuma noslēguma daļā, kā tas ticis darīts līdz šim. Esmu pārliecināts, ka dievkalpojums ir sakrāls process, kurā laicīgajai varai nav jāiejaucas. Tās ir manas domas un vienlaikus mans visaugstākās cieņas apliecinājums ticīgajai tautai.”

Šogad Aglonā ieradīsies arī Romas pāvesta sūtnis Baltijas valstīs arhibīskaps Luidži Bonaci.

Arhibīskaps Jānis Vanags sirsnīgi sveicinot Lieldienās aicina ticīgos pārdomāt, kā viņi savā raižu, problēmu un darbu pilnajā ikdienā piedzīvo Kristus klātbūtni. Ik vakaru cilvēkiem vajadzētu veltīt laiku, lai atskatītos uz nodzīvoto dienu.

Kad uz Lieldienu sveicienu cilvēki atsaucas, sakot „Patiesi augšāmcēlies!”, viņi apliecina, ka ar savu Pestītāju ir vismaz attiecību sākumā. Cilvēki zina, ka Kristus nav stāsts no senām dienām, bet ir dzīvs tagad, ikkatru brīdi, kad vien cilvēki dzīvo,-ziņo spektrs.com/lelb.lv

„Kad uz Lieldienu sveicienu atsaucamies: „Patiesi augšāmcēlies!“, mēs apliecinām, ka ar savu Pestītāju esam vismaz attiecību sākumā. Mēs zinām, ka viņš nav stāsts no senām dienām, bet ir dzīvs tagad, ikkatru brīdi, kad vien dzīvojam. Ko vēl mēs varam uzzināt? Kur viņš ir? Uzkāpis debesīs un sēž pie Tēva labās rokas. Kā viņam klājas? Visas sāpes, krusta ēnas un nāves baismas ir palikušas aiz muguras. Viss ir piepildīts. Asaras nožāvētas, vaidi apklusuši. Cilvēces grēki ir izpirkti, nāvei atņemta uzvara. Mans Glābējs kopā ar Tēvu un Svēto Garu dzīvo bezgalīgā gaismā un svētlaimīgā harmonijā. Tagad un uz mūžību viņam pieder dzīvības pilnība. Ko viņš tur dara? Viņš raugās uz mums un saka – redzi, Tēvs, manus ticīgos, es viņus pazīstu, es viņus saucu vārdā. Es viņus izpirku pie krusta. Es viņus ietērpu savā taisnībā. Tādēļ es aizbildinu viņus tavā priekšā: piedod viņiem, pieņem viņus un sūti tiem ik dienas Aizstāvi, Svēto Garu, lai viņš tos stiprina ticībā un uztur svētā dzīvē. Viņus es gribu ievest tavā valstībā, kad Tu mani atkal sūtīsi tiesāt dzīvos un mirušos. Ir labi zināt, ka debesīs, Dieva priekšā tā par mums runā tas, kura lūgumu debesu Tēvs nenoraidīs. Ir labi par to lasīt Bībeles lappusēs, kas ir vēstule, ko viņš sūta visai cilvēcei. Ir labi arī pieredzē zināt, ka mans Glābējs ir dzīvs.

Kā es to piedzīvoju savā raižu, problēmu un darbu pilnajā ikdienā? Kā tas liek man justies? Vai man ir attiecību pilnība, ko dod mīļotā klātbūtne? Kā es piedzīvoju, ka Augšāmceltais ir klāt manā dzīvē? Ik vakaru mums vajadzētu veltīt laiku, lai atskatītos uz nodzīvoto dienu. Kuri bija spēku, gaismu un dzīvību dodošie mirkļi, kad man pieskārās dzīvais Kristus? Es gribu viņam par tiem pateikties un aicināt viņu atkal. Ik dienas mēs varam lasīt viņa sūtītās vēstules Jaunajā Derībā un vērot Kungu Jēzu – kāds viņš ir, kādi ir viņa vārdi, viņa darbi, viņa sirds. Mēs varam sarunāties ar Jēzu lūgšanās. Mēs varam pieskarties viņam sakramentos. Meklējiet un jūs atradīsit dzīvinošo Kristus klātbūtni katrā dienā. Lūdziet un tā jums taps dota. Klauvējiet pie Rakstu vārdiem un jums taps atvērts spēka, cerības un mierinājuma avots. Jo Kristus ir augšāmcēlies! Viņš patiesi ir dzīvs.”

Ik svētdienu, sākot ar 28.novembri, baznīcās adventes vainagā tiks aizdedzinātas sveces atbilstoši adventes nedēļu skaitam. Arī ikviena ģimene savās mājās katru dienu adventes vainagā var iedegt sveci un to parasti lūdz izdarīt kādam bērnam, vismazākajam ģimenes loceklim. Adventes sveci var aizdedzināt pie kopīgām lūgšanām, pie pusdienu vai vakariņu galda.
Atšķirībā no astronomiskā gada, Baznīcas liturģiskais gads sākas ar adventes laiku ceturtajā svētdienā pirms Ziemsvētkiem un noslēdzas ar Mūžības svētdienu. Adventes laiks ir četru nedēļu ilgs Kristus gaidīšanas laiks pirms Kristus dzimšanas svētkiem – Ziemsvētkiem. Vārds “advente” nāk no latīņu valodas vārda “adventus”, kas nozīmē “atnākšana”. Adventes laika liturģiskā krāsa ir violetā, un šis tradicionāli bijis gavēņa laiks, kad cilvēki gatavojušies Kristus atnākšanai pasaulē.
Baznīcas gada galvenais uzdevums ir vest cilvēkus gadu ilgā meditācijā, sekojot līdzi Kristum – sākot no viņa dzimšanas gaidīšanas laika šai pasaulē. Tas ir ceļš kopā ar Jēzu Kristu no viņa piedzimšanas līdz krustā sišanai, augšāmcelšanās rītam, debesīs uzņemšanai un Svētā Gara saņemšanai.
Sekošana līdzi Baznīcas gadam – adventes, ciešanu, Lieldienu laikam – ļauj ieraudzīt, ka šis gads nav vis vienmuļa stāvēšana uz vietas, bet gan secīga kustība cauri visiem būtiskākajiem tematiem, par kuriem runā Jaunā Derība saistībā ar Kristus dzīvi. Jo Kristus dzīve ir atbilde uz cilvēku dzīves jautājumiem, atbilde uz jautājumu par laika jēgu.
Tradicionāli katram Baznīcas gadam tiek izraudzīts tā dēvētais gada lozungs jeb Bībeles pants, ko izmanto daudzas luteriskās baznīcas visā pasaulē. Jaunais 2011.gada lozungs ir vārdi no apustuļa Pāvila vēstules romiešiem: “Neļauj ļaunumam sevi uzvarēt, bet uzvari ļaunu ar labu” (Rm 12:21).
Pārdomās par nākamā gada lozungu LELB arhibīskaps Jānis Vanags saka: “Neļaut ļaunajam sevi pieveikt, cīnīties un uzvarēt ir arhetips, kas parādās, sākot no pasakām un piedzīvojumu filmām un beidzot ar Bībeli un likumu krājumiem. Mums ir dabiska izjūta, kā to darīt. Līdzīgu ārstēt ar līdzīgu. Aci pret aci, zobu pret zobu. Noziegums un sods. Cilvēku likumu loģika ļauj atvairīt spēku ar spēku un aizsargāties visiem līdzekļiem. Tas liekas tik taisnīgi, ka pat īpaši neapceram, par ko paši kļūstam, atvairīdami ļaunu ar ļaunu.”
Vanags skaidro, ka Pāvila ieteikums ļaunu uzvarēt ar labu ir no citādas pasaules. Tajā skan debesu valstības loģika, pēc kuras Dievs parāda mīlestību tiem, kas ir pelnījuši atmaksu. “Jēzus pie krusta nerīkojās taisnīgi, taču tas dziedināja mūsu eksistenci. Atrodot – ne sevī, bet viņā – spēku pārspēt rupjību ar laipnību, pāridarījumu ar piedošanu, varam ļoti personīgi piedzīvot, ka karstā cīņu speltē savu ceļu ejam pa pavēņa pusi. Bieži vien ticības pārliecība kristiešiem dod tikai vēl vienu iemeslu kritikai, sadursmēm un nemīlestībai. Pāvils aicina staigāt Garā un kļūt par tādiem, kas laikam pa priekšu jau šajā pasaulē dzīvo tā, kā ir dabiski Debesu valstībā,” norāda Vanags.

Arhibīskapa novēlējums
Arhibīskaps novēl, lai 2011.gadā cilvēki ik brīdi, katrā situācijā meklē iespēju, kā ļaut Svētajam Garam cilvēku dabiskos instinktus aizstāt ar pārdabisku, debešķīgu motivāciju.

Adventes vainaga nozīme
Adventes vainags, ko daudzi darinās vai iegādāsies, nav tikai skaista lieta, kas greznos mājas un priecēs bērnus. Vainagam ir ļoti dziļa reliģiska un simboliska nozīme. Tā ir himna dzīvības noslēpumam, himna Kristum. Kristus ir patiesā gaisma, kurš ir nācis, lai uzvarētu tumsu un nāvi.
“Aplis, ko veido adventes vainags, kopš senseniem laikiem simbolizē mūžību un vienotību. Vainagam ir gredzena forma un nozīme: tā ir uzticības zīme Dievam un viņa apsolījumiem. Vēl vairāk, tam, tāpat kā Kristum, ir divi tituli: karaliskais un uzvarētāja tituls. Jau senajā Romā izmantoja lauru vainagus, kronējot uzvarētājus sporta spēlēs. Adventes vainags cilvēcei pasludina, ka bērns, ko visas tautas gaida, ir karalis, kurš uzveic tumsu ar savu gaismu. Priežu vai egļu zari, ko izmanto pinot vainagus, vienmēr ir zaļi, kas simbolizē cerību un mūžīgo dzīvību. Vainagam nevajadzētu būt no keramikas vai kādiem citiem materiāliem. Šie zaļie zari kristiešiem atsauc atmiņā Jēzus ieiešanu Jeruzalemē, kad viņu uzņēma kā pravieti un karali,” skaidro Informācijas centra darbinieki.
Adventes vainaga dekorēšanai var izmantot sarkanas vai violetas lentes. Sarkanā krāsa simbolizē Jēzus mīlestību uz cilvēkiem, violetā – grēku nožēlu un atgriešanos līdz Kristus otrreizējai atnākšanai.

Sveču nozīme adventes vainagā
Četrām svecēm adventes vainagā ir sava nozīme: pirmā tiek saukta par pravieša sveci (cerība, kas ir Kristus), otrā ir Betlēmes svece (universālais aicinājums uz Pestīšanu), trešā – ganiņu svece (prieks) un ceturtā – eņģeļu svece (mīlestība).
Katrai adventes svētdienai ir sava pamattēma, kuru kristieši pārdomā, tādejādi svētdarot savu laiku līdz Ziemassvētku svinēšanai. Arī dievkalpojumos ir pamanāmas izmaiņas: netiek dziedāts Gloria dziedājums, kurš no jauna atskanēs tikai Ziemassvētku vigilijā.