Andris Bērziņš. Foto: president.lv

Raksta autors: Ieva Brante, pilsoniski aktīva juriste

Valsts Prezidents Andris Bērziņš apgalvo, ka atbalsta to, ka jauno valdību veidotu Laimdota Straujuma, bet oficiāli viņas vārdu tomēr joprojām nenosauc. Savu vilcināšanos viņš skaidro ar to, ka nevar nominēt premjera amata kandidātu, jo to var darīt tikai tad, kad būs demisionējis pašreizējais Ministru kabinets. Turklāt viņš vēlas zināt, kādas ministrijas tiks uzticētas katrai no iespējamās koalīcijas partijām, kuri cilvēki būs amatos, valdības deklarācijas pamatnostādnes un vēl, un vēl.
Ar vārdu sakot, Valsts Prezidents vēlas daļēji uzņemties Saeimas funkcijas, kaut gan ne Satversme, ne arī kāds cits Latvijas likums to nenosaka. Vēl vairāk – sabiedrība tiek atklāti maldināta.
Satversmes 56.pants nosaka, ka Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina Valsts Prezidents. Satversme neparedz tiesības Valsts Prezidentam izvēlēties ministrus un to, kādu ministriju katra partija vadīs. To neparedz arī Ministru kabineta iekārtas likums.
Saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas likuma 6.panta pirmo daļu Ministru prezidents vada Ministru kabineta darbu un nosaka tā galvenās politiskās vadlīnijas, kā arī nodrošina, ka tiek izstrādāta un īstenota Deklarācija par Ministru kabineta iecerēto darbību (Deklarācija) un rīcības plāns tās īstenošanai. Tātad Valsts Prezidents Deklarāciju neizstrādā, neapstiprina un arī neīsteno.
Tāpat Ministru kabineta iekārtas likuma 19.panta trešā daļa nosaka gadījumus, kad uzskatāms, ka Ministru kabinets ir atkāpies. Proti, tās pirmajā punktā noteikts, ka Ministru kabinets ir atkāpies līdz ar jaunievēlētās Saeimas sanākšanu uz pirmo sēdi. Tātad pašreizējai valdībai nav jādemisionē. Tas notiek automātiski. Un tas, savukāt, nozīmē, ka Valsts Prezidents Andris Bērziņš var Ministru prezidenta amata kandidātu nominēt kaut šodien.
Kāpēc tas nenotiek? Vai ZZS ir īpašas prasības un VARAM noteikti ir jānonāk viņu pārraudzībā? Vai Valsts Prezidents gaida garantijas par to, ka tiks pārvēlēts uz otru termiņu? Vai Prezidents grib būt drošs, ka viņa un ZZS, t.i., Aivara Lemberga prasības tiks izpildītas, bet gadījumā, ja Vienotība nebūs gatava šādiem kompromisiem, vēl varēs nominēt kādu no savējiem un valdību veidos ZZS, NA, LRA un NSL?

Krievijas patriarhs Kirils foto: katedrale.lv

Valsts prezidents Andris Bērziņš vēstulē ierosinājis pārcelt maijā plānoto Krievijas pareizticīgās baznīcas patriarha Kirila vizīti Latvijā, to trešdien LTV raidījumā “Panorāma” atzina prezidenta pārstāve Līga Krapāne. Krapāne sacīja – ir lieki noliegt, ka šim lēmumam nav saistības ar starptautisko situāciju, taču sīkāk prezidenta lēmumu atteicās komentēt,-ziņo spektrs.com

Vēstule esot parakstīta jau 17.martā, bet Kirilam tā tiks nodota ceturtdien. Krapāne gan norāda, ka vēstulē nav atsaukts ielūgums patriarham apmeklēt Latviju, bet gan ierosināts vizīti pārcelt. Vizīti varētu pārcelt, visticamāk, uz rudeni.

Raidījumā “Panorāma” stāsta, ka Kirilam ir īpaša loma valsts prezidenta protokolā. Svinīgos pasākumos viņš Kremlī sēž līdzās prezidentam Vladimiram Putinam. Tāpat viņš regulāri dodas ārvalstu vizītēs un var nodot vēstījumus no Kremļa saimnieka.

Kirils izvairījies komentēt Ukrainas notikumus, taču nosodījis garīdzniekus, kas Kijevas Maidanā nostājās opozīcijas pusē, norāda LTV. Taču 2012.gada novembrī Kirils paudis satraukumu par nepilsoņu likteni un neonacisma atdzimšanu Latvijā, kā arī izteicās par krievu valodu kā otru valsts valodu. Šāda statusa noteikšana, viņaprāt, vairotu Latvijas starptautisko prestižu.

Viedokļi

Savukārt Krievijas prezidents nenoliedz, ka pareizticīgo baznīca ir dabisks sabiedrotais Kremļa ietekmes izplatīšanā bijušās PSRS teritorijās. Ar šo atklāsmi viņš nācis klajā valsts televīzijā 1013. gada jūlijā pārraidītajā filmā, kas bija veltīta baznīcas atdzimšanai pēc PSRS sabrukuma, – ziņo LETA

Advokāts Andris Grūtups intervijā “Neatkarīgajai” uzskata, ka plānotā Krievijas pareizticīgās baznīcas patriarha Kirila vizīte Latvijā nebūs mūsu valstij draudzīga un ir jāatliek.

“Man ir informācija, ka Kirils gatavojas Latvijā ierasties ar vismaz 40 žurnālistiem, kas viņu apkalpos. Viņš vispirmām kārtām vēlas doties uz Daugavpili, un jūs varat iedomāties, kādā gaismā šie žurnālisti atspoguļos sarunas ar Daugavpils krieviem, kuri, protams, stāstīs, kā viņus šeit apspiež un diskriminē, tāpēc, sak, nāciet mums palīgā,” norāda Grūtups.

Viņš arī atgādina, ka tieši pēc Kirila Ukrainas vizītes tur notika skandāli pareizticīgo baznīcā. “Patriarhs šeit nodarbosies ar militārās ideoloģijas izplatīšanu, tāpēc, ņemot vērā politisko situāciju, uzskatu, ka patriarha vizīte ir jāatliek. Tas ir valsts drošības jautājums,” pārliecināts ir Grūtups.

Tostarp Valsts prezidents jau ir apsveicis jaunievēlēto Romas katoļu baznīcas pāvestu

Valsts prezidents Andris Bērziņš savā un Latvijas tautas vārdā apsveica jaunievēlēto Romas katoļu baznīcas pāvestu – līdzšinējo Buenosairesas arhibīskapu Horhe Mario Bergoljo novēlot spēku un izturību uzticētājā nozīmīgajā misijā.

„Latvijas un Svētā Krēsla attiecības ir balstītas savstarpējā cieņā, un tām ir sena un bagāta vēsture,” atzīmēja Valsts prezidents, norādot arī uz kristietības būtisko nozīmi Latvijas un visas Eiropas kultūras veidošanās procesā.

Andris Bērziņš, atzīmējot ekumenisma tradīcijas Latvijā, uzsvera, ka augstu vērtē iepriekšējo pāvestu Jāņa Pāvila II un Benedikta XVI iesākto misiju, un pauda cerību, ka arī jaunievēlētā pāvesta vadībā turpināsies savstarpējās cieņas stiprināšana starp Romas katoļu baznīcu un citām reliģijām.

Jautājums: Rakstā minējāt vārdu patiesība. Kas ir patiesība?

„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jēzus)

Atbilde: „Tad Pilāts Viņam sacīja: “Tad Tu tomēr esi Ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “Tu pareizi saki, Es esmu Ķēniņš. Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi.” Pilāts Viņam saka: “Kas ir patiesība?” Un, to sacījis, viņš atkal izgāja ārā pie jūdiem un saka viņiem: “Es nekādas vainas pie Viņa neatrodu. (Jāņa 18: 37)

Jebkuras filozofijas un reliģijas mūžsens jautājums ir: „Kas ir patiesība?” Kad Jēzus saka Pilātam, ka viņš dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību, Pilāts Jēzum atbild ar jautājumu: „Kas ir patiesība?” Šis jautājums neizskan kā Romas Prokuratora pratināšanā, tas drīzāk ir retorisks jautājums. Pilāts šķiet nemaz negaida Jēzus atbildu uz šo jautājumu. Iespējams, ka Pilāta izpratnē Jēzus apliecinātā reliģiskā patiesība, nekādi neskāra Romas impērijas tiesisko un pārvaldes principu patiesības un tāpēc viņam, Romas prokuratoram, nebija pamata Jēzu vainot. Viņš nebija pārkāpis Romas likumus. Turpretim jūdu augstie priesteri un farizeji uzskatīja Kristus sludināto jauno patiesību par bīstamu un draudīgu Torā iemūžinātajiem ortodoksālajiem jūdaisma likumiem un patiesībām. Tāpēc no bailēm par zaudēto kontroli tautas vidū pieprasīja Pilātam sist Viņu krustā.

Kad Jeruzālemē sāka veidoties pirmās kristiešu draudzes, jūdi tās nežēlīgi vajāja. Bet jau 70. gadā pēc Kristus romieši izpostīja Jeruzālemi un gan jūdus, gan kristiešus padzina no Jūdejas. Jūdaisms saglabājās galvenokārt padzīto ebreju diasporā dažādās zemēs un palika tradicionāli ortodoksāls, imūns un neitrāls pret kristietības jaunajām patiesībām.

Jau drīz pēc Kristus nāves kristietība sāka strauji izplatīties visā plašajā Romas impērijā – Eiropā, Mazāzijā un Ziemeļāfrikā, kā arī Ēģiptē, Etiopijā un Armēnijā. To veicināja gan apustuļa Pāvila, gan Jēzus mācekļu vēstules kristiešu draudzēm, gan aktīvā misionāru, it īpaši Pāvila darbība. Romas impērija tolaik atradās savas varas apogejā. Un, lai cik varena tā arī bija – ar leģendāriem neuzvaramiem leģioniem, perfekti izveidotu valsts pārvaldi un tiesu sistēmu, augstu civilizācijas un izglītības līmeni – , tomēr drīz vien Romas valdnieki saprata, ka kristietības jaunās patiesības un garīguma spēks var sagraut impēriju no iekšienes. Kristiešu vajāšana sākās jau ķeizara Nerona laikā mūsu ēras sešdesmitajos gados un sasniedza kulmināciju ķeizaru Dācija un Diokletiāna valdīšanas gados (249.-305.g.pēc Kr.).

Taču tieši vajāšana padarīja kristiešus garā vēl stiprākus un saliedētākus, viņus nebaidīja ne spīdzināšana, ne mokpilna nāve. Viņu vaduguns bija krustā sistais Pestītājs un tā augšāmcelšanās.

Varas un reliģijas apvienošana

Lai nezaudētu varu un kontroli par tautu Konstantīns Lielais bija pirmais Romas ķeizars, kas saprata, ka impēriju var glābt, tikai padarot kristietību par oficiālo valsts reliģiju. Viņu lielā mērā ietekmēja arī māte Svētā Helēna, kas bija kristījusies un svētceļojumā apmeklējusi gan Betlemi, gan Golgātu Jeruzālemē. Tā kristietība no nelegālas un aizliegtas kustības ar Konstantīna Lielā 313. gadā parakstīto Milānas ediktu kļuva par Romas oficiāli atzīto reliģiju. Kristietību galīgi nostiprināja Teodosija 395. gadā parakstītais edikts, kas kristīgo baznīcu pasludināja par vienīgo atļauto Romas valsts reliģiju.

Tā kristietība no apspiestas un vajātas reliģijas pārvērtās par apspiedēju, kļūdama par izdevīgu valsts varas ideoloģiju, bet valsts vara savukārt tika izmantota baznīcas interešu aizstāvēšanai un pretinieku vajāšanai.

Tā tika noslēgts izdevīgs kompromiss starp baznīcu un valsti, kas visdažādākajās formās turpinājās daudzus gadsimtus līdz pat demokrātijas iedibināšanu valstīs. Kristietība laika gaitā tika deformēta un izkropļota. Centrālā vēsts par Kristus nākšanu uz zemes un dvēseļu pestīšana, kā arī vēsts par žēlastību un mīlestību, valsts vara un politizētie baznīcas vīri pārvērta par savu iegribu apmierināšanas ieroci – kroplīgo vēsti izplatīt ar uguni un zobenu nežēlīgos krusta karos pagānu zemēs – gan Palestīnā, gan Baltijā, gan citur.

Lai izprastu miera evaņģēlija būtību, jāsaprot pamatjēga uz kuras balstoties iespējams ceļot dzīvē apbruņoti ar patiesību, lai nekādas maldu mācības nespētu novirzīt no gaismas ceļa. Balsts, uz kura iespējams stipri stāvēt, pirmkārt ir Dievs Tēvs, Dieva Dēls (Jēzus Kristus) un Svētais Gars. Otrkārt- Bībele. Kad stabili nostiprinās abos balstos, tad var sākt izzināt Lielās Patiesības būtību un centrālo vēsti. Vēsti par vienu ceļu, vienu patiesību un dzīvību.

Varas kalpība un krusta kari

Kā vēstī Lūkas evaņģēlijs, pēc četrdesmit gavēnī pavadītājām dienām tuksnesī Jēzus tapa no velna kārdināts. Tas bija varas kārdinājums. „Tad velns Viņu uzveda kalnā un vienā acumirklī rādīja Tam visas pasaules valstis. Un velns Viņam sacīja: “Es Tev došu visu šo varas pilnību un šo godību, jo tā man nodota, un, kam es gribu, tam es to varu dot. Ja Tu nu mani pielūgsi, tad viss tas būs Tavs.” Bet Jēzus tam atbildēja, sacīdams: “Stāv rakstīts: tev būs pielūgt Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpot.” (Lūk. 4:6-8)

Jēzus izturēja varas kārdinājumu, taču diemžēl ne katra pasaulē autoritāti ieguvusi draudze spēj noturēties varas kārdināšanā.

Kaut arī ir daudz pagātnes piemēru jau kopš Konstantīna Lielā laikiem, taču arī šodien cīņa ar varas kārdinājumu pastāv. Kāds iztur un uzvar, bet kāds padodas un zaudē.

Kad kristietība zaudē galveno fokusu Jēzu Kristu un kristietības mīlestības apliecinājuma vēsti par pestīšanu, tad tās vietā iestājas sava paša kalpošana. Bībele par to brīdina: „Ja nu jūs esat ar Kristu nomiruši pasaules pirmspēkiem, ko tad jūs, it kā vēl dzīvodami pasaulē, uzņematies priekšrakstu jūgu, cilvēku baušļus un mācības, kā piemēram: tev nebūs aizskart, tev nebūs baudīt, tev nebūs pieskarties! - Visas šīs lietas ir lemtas iznīcībai, tās tērējot. Tām gan ir gudrības slava tur, kur ir pašizdomāta dievkalpošana, pašpazemošanās un miesas mērdēšana; bet patiesībā tām nav nekādas vērtības, jo tās dod apmierinājumu vienīgi miesai.”  (Kol. 2:23)

Pašizdomāta kalpošana deformē un kropļo cilvēka, vai cilvēku kopu apziņu un pārvēršas par reliģiozu-burtu kalpības vai jaunatklāsmes upuri un tās varas kalpiem. Paliekot par apsmieklu vai rīcību nosodīšanu citu acīs.

Piemēram, Spānijā, Seviljā briesmīgie inkvizīcijas laiki, kad Dievam par godu nesa nejēdzīgus upurus, burtiski katru dienu dedzināja ķecerus, raganas un burvjus. Jāpiebilst, ka visbiežākos gadījumos izvēlētiem objektiem, nebija nekāda sakara ar burvestībām. Tās aizsegā dedzināja tos, kas pretojās valsts iekārtai, kas pārsniedza savas pilnvaras, Dedzināja arī tos, kas nepakļāvās baznīcas varai, kurai nebija nekāda sakara ar patieso evaņģēlija mīlestības vēsti. Citādi domājošie, bieži vien bija gudri, izglītoti un inteliģenti cilvēki, kuri ar savu šūpulī ielikto gudrību no augšas spēja ietekmēt sabiedrību, aizstāvēt to un aicināt uz augstiem mērķiem. Tie bija cilvēki, kuri noprata valsts varas un baznīcas virskundzības mērķus, attaisnojot savas iegribas, nospiežot tautu ar paaugstinātiem nodokļiem, ierobežojot cilvēktiesības un aizliedzot brīvā gara manifestācijas.

Secinājums: Līdz ko ticīgie novirzās no galvenā mērķa – miera evaņģēlija pasludināšanas un galvenā fokusa -Jēzus Kristus, tad nokļūst dēmonu izliktās lamatās-burtu kalpībā bez izpratnes un citādā kalpošanā.

„Es mīlu valsti un mīlu Latviju!”

Kalpošana demonizētai pasaulei noved pie tautas prāta degradēšanos. Tauta vairs neizturot ļaunā spēka un augstākās varas pārākumu, sāk nevis cienīt augstāko varu, bet gan baidīties un izjūtot brīvās gribas apspiešanu, to ienīst. Ienīstot valsti kā institūciju. Valsts šķeļas un sadalās. Bībelē teikts: „Un, ja kāda valsts savā starpā sanāk naidā, tad tāda valsts nevar pastāvēt.  Un, ja kāds nams pats ar sevi sanāk naidā, tad tāds nams nevar pastāvēt.” (Marka 3: 24) Un tiešāk par to izsakās Jēzus: “Ikviena valsts, kurā iekšējs naids, aiziet bojā; un neviena pilsēta vai nams, kurā iekšējs naids, nevar pastāvēt.” (Mat. 12: 25)

Arī Vecajā Derībā ir izskanējis brīdinājums: „Celies augšā! Šķīsti tautu un saki: dariet sevi svētus rītdienai, jo tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: iznīcības lāsts ir tavā vidū, Israēl; tu neesi spējīgs pastāvēt savu ienaidnieku priekšā, kamēr tu neiznīcināsi šo lāstu no sava vidus. (Jozua 7: 13)

Tautas naids pret valdības varu un valdība ar varas darbiem un alkatībā aizmiglotām acīm, padara postu visai valstij. Cieš abas puses. Lāsta krauja starp abām frontes pusēm izveidojas aizvien vairāk. Tādā valstī nevar pastāvēt ne labklājība, ne arī miers. Tādu „dalītu sevī” valsti, bez vienotības un savstarpējas mīlestības viegli ietekmēt gan ārpolitiski, gan iekšpolitiski. Kamēr latvieši vaino kristiešus krusta karos, tikmēr pretvalstiski noskaņotais ienaidnieks ieņēmis Rīgas centru veidojot to par atsevišķu neatkarīgu karaļvalsti. Kamēr latvieši naidojas savā starpā, tikmēr naidnieka spēks ar manipulatīviem un spekulatīviem manevriem un bezmaksas žurnāla „Rīga” izplatīšanu, izmanto auditorijas zemos instinktus, savu mērķu īstenošanā. Tādējādi mobilizējot spēkus Rīgas troņa cietokšņa nostiprināšanai uz neatminamiem laikiem.

Kamēr latvieši izsaka lāsta vārdus „Es nemīlu valsti, bet mīlu Latviju,” un atdala valsti no tautas, tikmēr tuvu nāk tie laiki, kad lāsta vārdi piepildīsies un latvieši kļūs par klaidoņu tautu. Izraidīta tauta no savas valsts. Pretvalstiskiem spēkiem vien paši atvieglojot ceļu valsts ieņemšanai. Nicinoši teiks: ”Ja reiz Jums nevajag valsts varu, tad nevajag arī zemi.”

Viedīgus vārdus Latvijas proklamēšanas 93.gadadienā teica valsts prezidents Andris Bērziņš: “Nav postošākas domas par to, kura saka: “Es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti!” …Zeme un valsts nav šķirami vai pretēji liekami jēdzieni. Ja kāds dzīvo šādā pretstatu pārliecībā, tad to acīmredzami ir izraisījis aizvainojums un sarūgtinājums. Bet aizvainojums ir postošs spēks. Tas rada motivāciju cilvēku aizbraukšanai, vienaldzībai pret Latvijā notiekošo, savas valstiskās piederības noliegšanai un pat atklātām dusmām uz savu dzimteni,” uzskata prezidents.

Kamēr latviešu tauta vienaldzīgi noraugās uz valstī notiekošo, tikmēr Latvijas zeme tiek izsperta zem latviešu tautas kājām. Latvija aizvien tiek okupēta. Jāpiekrīt bijušā iekšlietu ministra Ērika Jēkabsona intervijā nra.lv teiktajam: „Notiek Krievijas soft power (maigā vara – angļu val.). Patiesību sakot, Latvija tiek okupēta: jau šobrīd te ir vismaz 2000 krievu miljonāru, kas šeit ieguvuši pastāvīgo uzturēšanās atļauju. Līdz ar to viņi šeit dzīvo un ietekmē Latviju. Nav noslēpums, ka Krievijas klātbūtne šeit izpaužas arī ar saviem slepenajiem dienestiem un politiku. Okupācija šobrīd notiek ar maigo varu: ar finanšu operācijām, ar nekustamo īpašumu iegādi, ar Krievijā izdotām mācību grāmatām. Tas viss, protams, apdraud Latvijas nacionālās intereses un valsts drošību.”

Pienācis laiks-izvēlies!

Latviešiem pienāk laiks, saprast, ka mēles varā ir lāsts un mēles varā ir svētība. „Nāve un dzīvība stāv mēles varā; kas mīl savas mēles māku, tas baudīs no tās augļiem.” (Sal. pam. 18:21)

Pienācis laiks atteikties no savas valsts nolādēšanas vārdiem. Nolādēt savu valsti un bēgt no tās ārvalstīs, lai atbrīvotu vietu svešajiem ir bezatbildīga latviešu tautas izvēle.  No vienas puses saprotami vārdi : „Maza alga, nav naudas..”, bet no otras puses, kas liedz pravietot savā un Latvijas dzīvē: „Liela alga un daudz naudas..” Un ar uzticību teiktajam, sagaidīt laiku, saņemot vēlamo rezultātu? Svētību vārdu teikšanā mūsu Latvijai nevajag, ne naudas, ne arī daudz laika. Tā ir tikai pašu izvēle.

Vai vēsturiskos krusta karos nosodot šodienas kristiešus uzlabojas latviešu tautas situācija? Naids vairo nabadzību garā un padara neveiksmīgus laicīgā pasaulē. Mums visiem jāmeklē kopīgais un saistošais, jāmobilizējas vienā spēka, lai uzvarētu īsto Latvijas zemes ienaidnieku.

Patiesība ir vārdos: „Es mīlu valsti un mīlu Latviju!”

Lai Dievs palīdz to saskatīt! Lai Dievs palīdz iemīlēt valsti, valdību un Latvijas zemi. Un uzvara būs tuvu!

„Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes!” – Tēvreize.

Prezidents piedalīsies svinību dievkalpojumā, bet uzrunu tautai neteiks, kā to darīja viņa priekštecis amatā. Pērn prezidents paskaidroja savu nostāju: “Esmu izlēmis sākt jaunu tradīciju dievkalpojuma norises gaitā, par ko vienojos arī ar katoļu baznīcas vadību. Mana izpratne par baznīcas kanoniem un kārtību, ko ikviens kristietis godā un pārzina, ir likusi man pieņemt lēmumu – neteikt Valsts prezidenta runu galvenā svētku dievkalpojuma noslēguma daļā, kā tas ticis darīts līdz šim. Esmu pārliecināts, ka dievkalpojums ir sakrāls process, kurā laicīgajai varai nav jāiejaucas. Tās ir manas domas un vienlaikus mans visaugstākās cieņas apliecinājums ticīgajai tautai.”

Šogad Aglonā ieradīsies arī Romas pāvesta sūtnis Baltijas valstīs arhibīskaps Luidži Bonaci.

Saruna notika pēc Valsts prezidenta iniciatīvas, balstoties uz arhibīskapa J.Vanaga 16.marta dievkalpojuma sprediķi Rīgas Doma baznīcā, kurā arhibīskaps pauda viedokli par sabiedrības sašķeltības mazināšanu un izlīguma nepieciešamību starp abās frontes pusēs karojušajiem.

“Arī zem vācu karogiem, arī ārpus Latvijas, Volhovas purvos leģionāri cīnījās ne jau par Lielvācijas slavu un uzvaru un ne jau pret Eiropu vai sabiedroto mērķiem. Varbūt daudzi no viņiem pat necerēja, ka izdosies izcīnīt Latvijai brīvību. Viņi cīnījās par to, lai pats lielākais viņu mūžā pieredzētais ļaunums – sarkanie boļševiku mūdži un čekistu slepkavas neatgrieztos Latvijā pēc viņu tuvinieku un tautiešu asinīm. Tas ir tik cilvēcīgi un saprotami, ka jābūt nezin ar kādu ideoloģisku aklumu sistam, lai to neredzētu. Citādi domājošos es gribētu aicināt uz iejūtību un sapratni. Savukārt mums, latviešiem, varbūt nekaitētu vairāk iejūtības, raugoties uz vecajiem, ordeņotajiem vīriem, kas uzvaru svin 9. maijā. Varbūt arī viņi gāja cīņā ne par impēriju vai Staļinu, bet pret tiem, kas viņu tautai un viņu ģimenēm bija nesuši milzu ciešanas. Varbūt tas mums palīdzēs izprast, kādēļ viņiem uzvaras diena ir svēta lieta. Vēl mums vajadzētu padomāt arī par tiem, kas te pārcieta holokausta elli. Viņiem neliekas tik svarīgi, ko darīja latviešu leģiona divīzijas 1943. gada frontē, bet gan tas, ko kurš cilvēks darīja vai nedarīja 1941. gadā, kad te tika pazemoti, mocīti un nogalināti ebreju tautības Latvijas pilsoņi. Viņiem ir svarīgi, lai netiktu aizmirsti vai pat attaisnoti pret viņiem un viņu ģimenēm vērstie noziegumi. Smaga ir mūsu vēstures nasta. Daudz tajā ievainojumu, kas mūs ieļauno citu pret citu. Bet mēs visi dzīvojam vienā zemē. Tieši tādēļ nākotnes ceļš prasīs daudz iejūtas spēju un veselā saprāta. Lūgsim Dievu, lai viņš to mums dod. Pieminēsim, bet nekurināsim naidu zīmīgos datumos,” tā 16.marta dievkalpojumā teica arhibīskaps J.Vanags.

Arī šodien notikušajā sarunā ar Valsts prezidentu arhibīskaps apliecināja savu apņemšanos turpināt sabiedrības saliedēšanas procesu veicināšanu un piedalīties Valsts prezidenta iniciētajos pasākumos, ja tiks aicināts to darīt. “Sašķeltība ir milzīga problēma mūsu sabiedrībā, tādēļ esmu gatavs darīt visu iespējamo, lai to mazinātu un atsaukties jūsu aicinājumiem sadarboties,” atzina arhibīskaps J.Vanags. Valsts prezidents pateicās arhibīskapam par atsaucību un apliecināja, ka turpinās Labas gribas manifesta gaisotnē aizsākto sabiedrības saliedēšanas darbu.

Valsts prezidents Andris Bērziņš novēlēja, lai Mātes diena ir mīlestības un gaišu mirkļu ietverta ikvienā ģimenē,-ziņo spektrs.com/prezidenta kanceleja

Apsveikumā prezidents uzsver mātes nozīmi ikkatra dzīvē un pastiprina spēju par to pateikties. Māte, kā uzskata prezidents ir visdārgākais, kas ikvienam cilvēkam pasaulē ir. Viņa ir visa sākums un dzīvības devēja, sargeņģelis, mīlestības un drošības sajūta.
Prezidents uzsver, ka mātes mīlestības spēks dara brīnumus, tas smagos brīžos palīdz patverties, dziedē, iedvesmo un priecē.

Valsts prezidenta Andra Bērziņa apsveikums Mātes dienā 

Mamma, māmiņa, māte – tie ir tikai daži vārdi, ar ko apzīmējam visdārgāko, kas ikvienam cilvēkam pasaulē ir – savu māti. Māte ir visa sākums un dzīvības devēja, sargeņģelis, mīlestības un drošības sajūta. Tās ir jūtas un domas, kas raisās ikvienā no mums, ja pieminam māti un viņas lomu cilvēka dzīvē, arī visas cilvēces likteņos.

Mātes mīlestības spēks dara brīnumus, tas smagos brīžos palīdz patverties, dziedē, iedvesmo un priecē. Ierasti atmiņas par māti ir visgaišākās, mīļākās un svētākās cilvēka dzīvē. Tās neizdziest arī tad, kad paši esam vecāku lomā un audzinām nākamās paaudzes, jo mūsos mātes liktais sirds gaišums tiek nodots tālāk bērniem.

Novēlu, lai Mātes diena ir mīlestības un gaišu mirkļu ietverta ikvienā ģimenē. Lai ikviena sieviete, kurai ir lemts piedzīvot skaisto mātes lomu, šajā dienā saņem patiesu sirds siltumu un cieņas apliecinājumus.

Ikvienu, kas ir piedzīvojis mātes mīlestības spēku, aicinu atcerēties un domās vai darbos pateikties visdārgākajam, kas pasaulē ir – mīļajai mātei!

Latvijas Radio intervijā Valsts prezidents Andris Bērziņš atzina, ka nacisma sagrāves diena 8.maijā, kad tiek pieminēti Otrā pasaules kara upuri un 9.maija Uzvaras dienas atzīmēšana atsevišķi pagaidām ir kā pārejas periods, kas noteikti ar laiku mainīsies,-ziņo spektrs.com

Latvijas prezidents uzskata, ka ir pagājis pietiekami daudz laika, lai šādā situācijā meklētu atšķirīgo, jo jebkurā karā ir uzvarētāji un zaudētāji, bet svarīgākais šajā situācijā ir domāt par lietām, kas spētu vienot visus.

8. un 9.maija nozīme

Eiropā un kopš 1995.gada oficiāli arī Latvijā 8.maijā tiek svinētas Otrā pasaules kara beigas. Latvijā svētku pasākumi tiek organizēti arī 9.maijā jeb Uzvaras dienā, kas iekļauta Krievijas svētku dienu kalendārā.

Valsts prezidenta Andra Bērziņa vēlēšanās

Prezidents vēlas, lai Latvijā 8.maijs, kas Eiropā un ASV jau kopš 1945.gada tiek svinēta kā sabiedroto uzvara pār nacionālsociālistisko Vāciju, netiktu izmantots sabiedrības grupu konfrontēšanai, bet gan veicinātu izlīgumu starp dažādās pusēs karojošajiem.

Prezidents uzskata: 8.maijam jākalpo ne tikai piemiņai, bet arī daudz tālejošākam mērķim – sociālā sabiedrības izlīguma veicināšanai, jo pretējā gadījumā vairāk nekā pusgadsimtu ilgā laika posmā pēc cilvēces lielākās traģēdijas nebūs apgūta nopietnākā no Otrā pasaules kara mācībām. „Mēs nebūsim darījuši visu iespējamo, lai konfrontācijai, naidam un atriebībai, ko uz totalitāru lielvaru ideoloģijas pamatiem joprojām vēlas reanimēt atsevišķi radikālie grupējumi, mūsu sabiedrībā vairs nebūtu dzirdīgu ausu un kaismīgu piekritēju,” teica Bērziņš pirms nedēļas publiskā aicinājumā visiem Latvijas kara veterāniem pieminēt nacisma un komunisma upurus 8.maijā Brāļu kapos.

Vakar, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā (1949.gadā no 25. līdz 29.martam notika visplašākā cilvēku administratīvā izsūtīšana, kuras laikā no Latvijas uz attāliem PSRS apgabaliem izsūtīja apmēram 43 tūkstošus iedzīvotāju.) Valsts prezidents Andris Bērziņš un Latvijas Politiski represēto apvienības līderis Gunārs Resnais uzrunāja piemiņas pasākuma dalībniekus un piedalījās ziedu nolikšanas ceremonijā pie Brīvības pieminekļa,-ziņo spektrs.com

Prezidenta runa īsumā: “Mums ir jāatceras pagātne! Ir jādara viss, lai tādi notikumi nekad vairs Latvijā neatkārtotos. Mums ir jāveido nākotne, strādājot kopā, bet atceroties pagātnes mācību. Mums ar iedzīvotājiem kopā ir jāveido stipra valsts, kuru atzīst un godā pasaulē.” sacīja prezidents.

Latvijas Politiski represēto apvienības līdera Gunāra Resnā runa īsumā: „Pulcējoties pie Brīvības pieminekļa mēs apliecinām uzticību tiem cilvēkiem, kas veidoja šo valsti un pieminekli – tā ir Latvijas svētvieta. Kaut arī uzlabojas finanšu situācija valstī, referendums par divvalodību Latvijā bija neatkarīgas Latvijas valsts likvidācijas piedāvājums. Tas ir noticis valstī, kas nekad iepriekš nav pazinusi etnisko naidu. Ir iesēta naida nezāle, un es ceru, ka tā neizaugs. Tā bija naida kurināšana. Mums ir kauns par tādām lietām. Es atļaujos represēto vārdā izteikt pārmetumu un kaunu politiķiem. Šī mazā zemīte, Latvija, ir jāaizstāv!”

>>VIDEO<<

Bērziņš sarunā LNT raidījumā „900 sekundes” sacīja: „16.marta leģionāru piemiņas pasākumi ir jāskaidro Latvijas sabiedrībai un pasaulei, bet nav pamata šī datuma atzīmēšanu kritizēt. Latvijas iedzīvotāji, kuri 2.pasaules kara laikā nonāca fašistiskās Vācijas armijas rindās, nav noziedznieki. Uzskatīt viņus [latviešu leģionārus] par noziedzniekiem ir ārpus saprāta robežām. Šogad aprit 50 gadi kopš šī atceres diena iedibināta. Latvijā palikuši mazāk par 500 cilvēkiem [kas atzīmē šo dienu]. Viņu vidējais vecums ir virs 90 gadiem. Kur tur ir briesmas? Tā ir negodīga spēle, tas ir absurds. Tas ir nepieņemams veids, kā pazemot Latviju,” sacīja Bērziņš,-ziņo spektrs.com

”1950.gadā ASV Pārvietoto personu komisija secinājusi, ka latviešu leģionāri nav kara noziedznieki, arī PSRS Augstākā padome 1955.gadā pieņēmusi lēmumu par viņu reabilitāciju. Uzskatīt viņus par noziedzniekiem – tas ir ārpus saprāta robežām. Kāpēc noliegt to, kur cilvēki ir tik daudz dzīvības zaudējuši, ieguldījuši sevi ar domu par Latvijas nākotni? Neredzu pamatu, kāpēc to noliegt,” sacīja prezidents.

„Laikam ejot, atsevišķi cilvēki uz šo notikumu rēķina grib gūt sev politisko kapitālu. Ne tikai šeit uz vietas. Ir pieteikušies [protestētāji] no daudzām valstīm, pat no tādām, kas atzina, ka šie cilvēki nav noziedznieki. Tāpēc man tas šķiet pilnīgi nepieņemams veids, kā pazemot Latviju un šos cilvēkus, kuru priekšā būtu galva jānoliec,” uzsvēra Bērziņš.

Prezidents arī aicināja 16.marta noliedzējus lasīt grāmatu „Karojošā piemiņa. 16.marts un 9.maijs”. „Lai runātu par lietām, ir jāsaprot būtība,”viņš piebilda.

Latvijas prezidents ir pārliecināts, ka visas iespējamās nekārtības šajā atceres dienā tiks novērstas.