Izglitiba. Foto PantherMedia/Scanpix

Izglītības reformu “karstumā” aizmirstas izrādījušās tā saucamās “novirziena” skolas. Pamatizglītības standartā, ko steidzās apstiprināt iepriekšējā valdība, šīs skolas nebija paredzētas. Ko darīt, lai kļūdu labotu? Diskutē Saeimas izglītības komisija, ministre I.Šuplinska, šo skolu skolēnu vecāki, pedagogu nevalstiskās organizācijas un ierēdņi, kuri šo kļūdu pieļāvuši.

Ironiskā kārtā daudzi minēto skolu pedagogi ir reformu entuziasti un jaunā mācību satura izstrādes eksperti. Kā Saeimas komisijas sēdē teica Franču liceja direktore V.Rūtenberga ”izskatās, ka mēs pašu rokām esam sekmējuši savu skolu likvidāciju”. Protams – netieši.

Skolu – ar padziļinātu kāda mācību priekšmeta apguvi – panākumu vēsture ilgst vairāk nekā 50 gadus. Pavisam ir 45 skolas ar matemātikas, svešvalodu, mūzikas, mākslas vai informātikas ievirzi.

Šīm skolām nepieciešamie 3, 8 miljoni EUR, kā teica Saeimas izglītības komisijas vadītājs A.Ašerādens – nav liela nauda.  Tā ir bijusi paredzēta valsts budžetā visus iepriekšējos gadus. Papildus finansējums svešvalodu skolām nodrošina nelielu grupu stundas, kas sekmē valodas apguvi. Mūzikas “novirziena” skolās lielāko sadārdzinājumu veido individuālās mūzikas instrumenta spēles nodarbības katram skolēnam.

Kāda ir atdeve?

Konkursā "Eirovīzijas Gada koris 2017, koris "Spīdola" Foto: Mūzikaspasaule.lv

Ja ņemam kā piemēru Rīgas 6. vidusskolu, tad padziļinātas mūzikas apguves klasēs mācījušies mūziķi Maija Kovaļevska, Andris Nelsons, Baiba Skride, literāte Rudīte Kalpiņa, aktieris Guntars Āboliņš, politologs Ivars Ījabs, uzņēmējs Ēriks Strods un daudzi citi. Skolā darbojas skolēnu simfoniskais orķestris – vienīgajā starp vispārizglītojošām skolām. Kas būtu Latvija bez slavenās Rīgas 1. ģimnāzijas? Skola ir ne tikai matemātiķu kalve, tajā mācījušies 4 Latvijas valsts premjerministri, starptautisko olimpiāžu uzvarētāji, pasaules līmeņa zinātnieki. Jelgavas 4. vidusskolas nopelnu sarakstā: kora “Spīgo” panākumi, Eiropas mūzikas pedagogu organizācijas EAS konferences organizēšana pagājušajā gadā bez jebkādas valsts palīdzības, putēju orķestris utt. Rīgas Franču liceju beiguši režisore Anna Viduleja, aktrise Marija Bērziņa, televīzijas “seja” Edijs Bošs un daudzi citi. Tā varētu turpināt uzskaitot simtiem personību, kuras ir šo skolu absolventi.

Šķiet, ka tas ir galvenais šo skolu pienesums: tur veidojas inteliģence, vadītāji, elite.

Protams, var minēt vēl daudz citu argumentu. Svešvalodu skolas sagatavo kvalificētus literātus un tulkotājus, kuri jau no bērna kājas apgūst nevis vienkārši sarunvalodu, bet tulkošanai un nopietnai komunikācijai nepieciešamo, kas noderēs valsts darbā veidojot diplomātiskos un ekonomiskos sakarus. Mūzikas novirziena skolas veido agrīno motivāciju topošajiem mūzikas skolotājiem, gatavo lielu skaitu Dziesmu svētku dalībnieku tieši pūtēju orķestros. Tā, ka visu pēdējo jaunatnes dziesmu svētku koncertus iespējams nodrošināt ar pašu skolēnu pūtēju orķestru pavadījumiem. Protams, līdztekus ir arī mūzikas skolas. Atšķirība ir tajā, ka mūzikas skolas atrodas citās telpās un vecāki savas atvases turp ved pēcpusdienās, bet “novirziena” skolās viss notiek uz vietas, pēc vispārizglītojošo mācību priekšmetu apguves seko instrumentspēles nodarbības, kori, orķestri utml.

Skaidrs, ka daudzi gribētu, lai arī viņu bērni mācītos šādās skolās, bet diemžēl šo skolu skaits ir ierobežots.

Varbūt – “sociālistiskā taisnīguma” vārdā – labāk tās likvidēt? Un naudiņu sadalīt vienādi – visiem?

Ja tā notiktu, tad diez vai vispārējās izglītības kvalitāte jūtami uzlabotos, bet skaidrs, ka “novirziena” skolu gan vairs nebūtu. Toties viss izlīdzinātos standartizētā vidējā līmenī. Tie no mums, kuri pieredzējuši PSRS okupācijas laikus, zina, ko tas nozīmē, kā vienlīdzības vārdā dažādiem līdzekļiem “izlēcējus” nomierina, vienādo vai iznīcina.

Bet vienlīdzība nenozīmē vienādību. Visi cilvēki ir līdztiesīgi, bet ne vienādi!

Ikvienam bērnam jādod visas iespējas veiksmīgam startam dzīvē, piedāvājot tādu izglītību, kas nodrošina darbam un personības attīstībai nepieciešamo prasmju, zināšanu un vērtību apguvi. Bet tas nenozīmē liegt iespējas attīstīties tiem, kuri var vairāk un grib vairāk. Taisni otrādi. Tādi ir jāatbalsta un jāstimulē.

Novirziena skolu lietderīgums ir ne tikai kādas jomas padziļinātā apguvē, bet tajā, ka skolēns trenē spēju organizēt savu laiku tā, lai paspētu un izdarītu vairāk. Turklāt darot to, kas viņu pašu interesē, kas padodas. Tāpēc šo skolu absolventi gūst panākumus arī citās darbības jomās, ne tikai padziļinātajai izglītībai atbilstošajā jomā.

Varbūt tieši novirziena skolas ir mūsu “veiksmes stāsts”? Nevis atdarināt citur izplānotas reformas, bet izkopt pašiem savu radošo potenciālu? Varbūt pat eksportēt savu pieredzi. Lai citi mācās no mums! Vismaz jomās, kurās Latvija ir spēcīga, piemēram, matemātikā un mūzikā.

Diemžēl no 45 skolām tikai 5 ir ar matemātikas padziļinātu mācīšanu.  Lūk, attīstības virziens, kas varētu būt valsts politikas prioritāte nākotnē. Turklāt matemātikas virziena attīstība neprasa tik lielu sākuma ieguldījumu (atšķirībā no mūzikas novirziena skolām, kas sākumā prasa ievērojamus izdevumus mūzikas instrumentu iegādei, esošajās mūzikas novirziena skolās, protams, instrumenti gadu gaitā ir sarūpēti). Skolas ar padziļinātu kādas jomas mācīšanu jāatšķir no tām 83 skolām, kuras īsteno savas individuālās programmas, piedāvājot drīzāk paplašinājumu: vienu vai dažus mācību priekšmetus, kuru nav oficiālajā standartā. Arī šādas skolas ir lietderīgas, tās neprasa papildus finansējumu, jo spēj īstenot savu individuālo plānu esošā finansējuma ietvaros. Taču šiem plāniem nav vienotu mērķu un virzienu (valsts līmenī).  Sajaucot šos divu skolu veidus, zaudētājas būs “novirziena” skolas. Situācijā, kad valstij ir maz naudas, lietderīgāk ir koncentrēties tieši uz tām skolām, kuras jau ir pierādījušas savu radošumu un spēj vienoties par kopīgiem kvalitātes rādītājiem. Tāpēc skaidri jāiezīmē “novirziena” skolām finansējums.

Matemātikas un eksaktās izglītības virzienu attīstībai galvenā problēma ir sagatavot atbilstošus skolotājus. Bet tas ir laika un politiskās gribas jautājums. Katrā ziņā jāsaglabā esošās dažādu virzienu skolas – kā vietas, kur izmēģināt jaunas idejas un pieejas. Ar laiku jāpanāk, ka katrā reģionā ir vismaz dažas šādas skolas, kurās jaunie talanti varētu attīstīties, nevis izglītības standartu formulējumos jārada problēmas “novirziena” skolu pastāvēšanai.

Tas, ka likuma grozījumi un pamatizglītības standarts iepriekšējā gadā ir pieņemts sasteigti, signalizēja arī biedrība “Latvijas Pedagogu dome” (LPD). Taču uzmanība tolaik tika pievērsta vairākiem odioziem formulējumiem standarta projektā, kas, par laimi, tika izmainīti un uzlaboti. Neienāca pat prātā, ka novirziena skolas faktiski plānots likvidēt. Tomēr jau tolaik viens no priekšlikumiem bija – izmēģināt reformu idejas sākumā tikai tajās 100 skolās, kuras piedalās kompetenču izglītības projektā. Un tikai pēc 3 gadiem, kad varētu izvērtēt jauno pieeju rezultātus, ieviest jauno mācību saturu visā Latvijā. Pirms gada tomēr LPD un liela daļa Saeimas komisijas deputātu piekrita kompromisa priekšlikumam – reformu sākumu pārbīdīt par gadu uz priekšu, nevis sākt jau 2019. gadā kā uzstāja nepacietīgākie reformu gribētāji. Jauninājumu ieviešana par gadu vēlāk patiešām izrādījies pareizs lēmums. Iespējams, ka – bez kļūdas ar “novirziena skolām” – izgaismosies vēl citas problēmas. Darbojoties “Kompetenču izglītības” projekta Uzraudzības padomē, kā arī, sazinoties ar skolotājiem, kuri gatavo jaunos mācību materiālus, nākas konstatēt, ka viss jaunā mācību satura ieviešanai nepieciešamais tiks pabeigts knapi uz noteikto reformas ieviešanas sākuma laiku.

Medicīnā ir lielas diskusijas par pietiekamu skaitu testu jaunu zāļu vispārējai lietošanai (piemēram, Rigvir gadījumā pat pēc daudzu gadu prakses tiek izteiktas šaubas vai zāles ir pietiekami izmēģinātas). Turpretī izglītībā esam gatavi bez nopietnas pilna cikla aprobācijas eksperimentēt ar bērniem. Vai nav dīvaini?  Protams, reformas ir jāveic, jo izglītība prasa nopietnus pārkārtojumus un pilnveidi. Ir jāseko līdzi jauno tehnoloģiju un sociālo procesu dinamikai, to atspoguļojot mācību saturā un metodēs. Tomēr reformas ieteicams veikt apdomīgi un līdzsvaroti, iepriekš paredzot iespējamās sekas.

Tāpēc vidējās izglītības standarta projekts, kas šobrīd Ministru kabinetā tiek gatavots apstiprināšanai, būtu jāizvērtē vēlreiz un nopietni, lai nepieļautu līdzīgas kļūdas, kas šobrīd atklājušās pamatizglītības standartā. Lai pieaugošas standartizācijas un unifikācijas apstākļos, kas raksturo mūsdienu patērētājsabiedrību, mēs nepazaudētu tradīcijas un iestrādes, kas ir pierādījušas savu lietderību.

Konservatīvismu no sociālisma un kreisā liberālisma atšķir tas, ka konservatīva politika atbalsta izcilību, tradīciju, līderību, elitāro, bet sociālisms vienādo, ierobežo un nolīdzina. Dīvaini, ka brīvās Latvijas valstī jāaizstāv izcilība pret vienādošanas politiku, kas šķita palikusi pagātnē līdz ar PSRS komunistiskā monstra sagrāvi.

Cerīgs šajā stāstā ir fakts, ka Izglītības un zinātnes ministrija ir konservatīvas partijas politiķu atbildībā. Izglītības ministre I.Šuplinska ir sākusi iepriekšējās valdības kļūdas labot. Sagatavoti ir grozījumi izglītības likumā. Tie – jācer – “novirziena skolām” ļaus turpināt “novirzīties” no vidēji pelēkā, attīstot jaunus ceļus, īstenojot iedarbīgas metodes savās programmās un kaldinot jaunus sasniegumus. Paredzēts izstrādāt kritērijus šo skolu kvalitātes uzturēšanai un paaugstināšanai. Jācer, ka šajā procesā neparādīsies atkal kādi jauni “zemūdens akmeņi”, kas traucētu minēto skolu darbībai.

Un pats pēdējais. Vai pagājušā gadā, apstiprinot jauno pamatizglītības standartu, pieļautā kļūda notikusi muļķības, nolaidības vai kaitniecības dēļ? Kas par to atbildēs?

Mazā Ģilde. Foto: kulturaskarte.lv

Ceturtdien, 14. janvārī pl. 18. 30 norisnāsies juridisko zinātņu doktora Jura Rudevska (no Strasburgas) lekcija “Tikumība, morāle un tiesības: kur ir problēmas pirmcēlonis un kā to risināt?”,- spektrs.com ziņo publisko lekciju cikla “Domāsim kopā!” organizators (Dr. sc. Admin) A. Mūrnieks. 

Pasākums notiks publisko lekciju cikla “Domāsim kopā!” ietvaros. “Sarunas gaitā arī klausītājiem būs iespēja izteikt jautājumus un viedokļus par vērtībizglītību, par tikumisko audzināšanu skolās un tās juridisko pamatojumu. Meklēsim atbildi, kāpēc daļā sabiedrības tikumība, kas minēta gan Satversmē, gan izglītības likumā, izsauca aizdomas vai pat noraidījumu,-“pauž publisko lekciju cikla “Domāsim kopā!” organizators (Dr. sc. Admin) A. Mūrnieks.
Lekcija notiek “Mazajā ģildē”  Vecrīgā, Amatu ielā 3/5. Ieeja brīva. 

Dažas iepriekšējās lekcijas no cikla “Domāsim kopā!”, kas ir iefilmētas, atrodamas portālā atjaunotne.lv =>http://atjaunotne.lv/category/rubrikas/izglitiba/domasim-kopa 

Andrejs Murnieks. Foto: partautasdzivibu.lv

Vai Latvijas skolās jāmāca dzīvesziņa? Tā kā dzīvesziņa ietvers jautājumus par gatavošanos ģimenes dzīvei, tad par to vērts padomāt 15. maijā – Ģimenes dienā. Vai tas ir tikai kārtējais politiķu untums, vai arī sen gaidīta un izglītībā nepieciešama iniciatīva? Ažiotāža pagaidām ir tikai par formu, kā to darīt, nevis par pašu priekšlikuma būtību.

Arguments pret pārmaiņām izglītībā parasti ir šāds: katras īslaicīgas problēmas vai aktualitātes dēļ taču nav vērts veidot jaunus mācību priekšmetus un paplašināt mācību saturu. Jo – kad palielinās satiksmes negadījumu skaits, allaž aktivizējas lobijs, kas prasa izdalīt satiksmes noteikumus atsevišķā kursā. Kad draud militāri konflikti, tiek runāts par civilās aizsardzības ieviešanu. Notikusi bezatbildīga kredītu ņemšana – seko prasība mācīt finanšu lietpratību. Palielinās laulību šķiršanas skaits – vajag ģimenes mācību. Skolēni pajokojuši, aptaujās norādot celofāna kulīti kā drošu kontracepcijas līdzekli, un, protams, zināmās NVO tūdaļ prasa veselības mācību kā atsevišķi priekšmetu ar akcentu uz kontracepcijas metodēm. Kas liek domāt, ka ar dzīvesziņu ir citādi? Kāpēc to vajag Latvijā tieši tagad?

Depopulācija – drauds Latvijas pastāvēšanai

Pirmkārt, pieaugošā depopulācijas tendence kļūst bīstama valsts pastāvēšanai!

Gandrīz puse laulību tiek šķirtas, abortos zaudējam lielu daļu no potenciālajiem Latvijas iedzīvotājiem, ģimenes kļūst arvien nabadzīgākas, pieaug bezatbildība vecāku vidū, un viņiem tiek atņemtas vecāku tiesības, bērni paliek novārtā, vecākiem dodoties peļņā uz ārzemēm. Latvijā demogrāfiskajai politikai tiek novirzīts vismazāk līdzekļu – nedaudz vairāk kā 1% no IKP, kamēr vidējais ES līmenis pārsniedz 2%, bet dažās valstīs tas ir pat 3%.

Demogrāfs Ilmārs Mežs raksta: Veicot nākotnes prognozes, attiecīgi pēc 20 gadiem, kad bērnu radīšanas vecumā mums būs divreiz mazāk sieviešu, jo tikai tik daudz tās ir piedzimušas periodā no 1990. līdz 2010. gadam, attiecīgi dzimušo bērnu skaits samazināsies vēl uz pusi – un tas svārstīsies vairs tikai ap 10 tūkstošiem jaundzimušo gadā. Vēl pēc paaudzes atkārtosies līdzīgs dzimstības samazinājums, un visai strauji Latvijas iedzīvotāju kopskaits samazināsies. Latvijas demogrāfiskais liktenis tiks izlemts nākamajos 25 gados, jo, ja šajā laikā latvieši savus demogrāfiskos ieradumus nespēs mainīt, tad nostiprināsies lavīnveida samazinājums, un līdz XXI gadsimta beigām latvieši Latvijā paliks par niecīgu minoritāti, kuras valodas un kultūras saglabāšanas iespējas būs praktiski nereālas. Viņam piekrīt arī Zinātņu akadēmijas pētnieki (sk. 1. diagrammu).

Vēl viena visiem zināma tendence – darbaspēka masveida aizplūšanu uz ārzemēm – depopulācijas procesu Latvijā padara vēl straujāku. Varētu jautāt, vai tad citviet Eiropā nav līdzīgu problēmu?

Diemžēl – ir! Taču nekur situācija nav tik kritiska kā Latvijā (sk. 2. diagrammu). Vidēji vienai sievietei (vairāku gadu griezumā) dzimst tikai 1,2 bērni. Nepieciešams vismaz 2 un vairāk.
Tātad no demogrāfijas politikas ir atkarīga tautas izdzīvošana. Tā vairs nav kāda pārejoša sīka problēma citu vidū (kā satiksmes noteikumu neievērošana). Tā kļūst par valsts PAMATPROBLĒMU! Tikpat nopietna kā aneksijas draudi.

Otrkārt, depopulāciju papildina citas negatīvas tendences – narkotiku, “spaisa” lietošanas, datoratkarības, alkoholisma un citu neveselīgu paradumu izplatīšanās jauniešu vidū.

Paldies politiķiem, kuri panākuši kaut nelielu atbalsta palielināšanu ģimenēm! Taču ir nepieciešama atbilstoša ģimenes vērtību atbalsta politika arī izglītībā.

Vai vērtībizglītība skolās ir pietiekama? Bet varbūt par ģimeni, laulībām, valstiskuma apziņu utt. jau pietiekami daudz māca skolās?

Diemžēl Pamatizglītības standartā (kas ietver visus mācību priekšmetu standartus) tikai vienreiz minēts ‘laulības līgums’ (sociālajās zinībās). Tātad pamatskolā šo svarīgo Satversmē minēto jēdzienu skata tikai šaurā nozīmē. Vidējās izglītības standartā vārds ‘ģimene’ minēts 5 reizes: 4 reizes veselības mācībā un vienreiz – ētikā. Vārds ‘laulība’ parādās vienreiz veselības mācībā, divreiz politikā un tiesībās un vienreiz ētikā.  Taču šie NAV obligātie mācību priekšmeti! Lai gan skolas tos var piedāvāt skolēnu izvēlei, skolēni atsevišķās izglītības programmās tos var neizvēlēties. Ja tā, tad teorētiski – no valsts prasību viedokļa – skolēns var pabeigt vidusskolu, tā arī ne reizes par šīm fundamentālajām sabiedrības vērtībām pat nepadomājis un nediskutējis!

Protams, par ģimeni un laulībām tiek runāts vēsturē un literatūrā, taču ne kā par personisku izvēli, kas pašam skolēnam nākotnē būs jāizdara. Turklāt akadēmiskas ievirzes satura un plašo, bet standartā visai aptuveni formulēto prasību dēļ skolās neatliek laika šādām sarunām par ģimenes vērtībām un dzīves jēgu. Skolēni taču ne tāpēc izmēģina agrīnu seksu, “spaisu” vai alkoholu, ka nezinātu par to postošajām sekām. Visticamāk, tas notiek augstāku mērķu neesamības dēļ, atsvešinātības un apkārtējo cilvēku neiejūtības dēļ. Arī tādēļ, ka masu kultūra, kas dominē publiskajā vidē, piedāvā dīkas un seklas dzīves modeli. Dzīve garīgā tukšumā ir ceļš uz nihilismu. Kādas ir alternatīvas? Kur skolā iespējams runāt par jautājumiem – kāpēc es esmu, kas es esmu, kā patiesi mīlēt, kā pārvarēt bailes no nāves un citiem? It kā jau – filozofijā, taču tās saturs ir tik plašs, ka labākajā gadījumā izdodas “izskriet cauri” filozofijas vēsturei.

Tātad formāli, protams, ierēdņi var atrunāties, ka ir daži priekšmeti, kur vērtībizglītības tematika ir paredzēts. Taču nav radīti priekšnoteikumi, lai to apgūtu VISI vidusskolēni. Ja reiz ģimenes, demogrāfijas un neveselīgu ieradumu problēmas ir tautas izdzīvošanas jautājums, tad šai tematikai būtu integrēti jācaurauž viss izglītības saturs. Taču tā tas nav.

Pavisam citādi ir Igaunijā, kur sociālās zinības ir obligāts mācību priekšmets visās vidusskolās. Turklāt liela sadaļa mācību saturā ir veltīta ģimenes problemātikai.

Protams, ierakstot standartos 99 reizes vārdus ‘ģimene’ un ‘laulība’, nekas nemainīsies. Izšķirīga ir atbilstošu mācību materiālu un skolotāju sagatavošana.

To, ka šī vērtībizglītības dimensija Latvijā ir pamesta novārtā, beidzot ir sapratuši izglītības stratēģiju izstrādātāji. Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādātajās “Izglītības attīstības pamatnostādnēs 2014.-2020. gadam” paredzēts: veicināt bērnu un jauniešu nacionālās identitātes veidošanos, kultūrvēsturiskā mantojuma apgūšanu; stiprināt skolēnu pilsonisko apziņu, sabiedriskās līdzdalības prasmes un patriotismu, valstisko identitāti. Paredzēta arī cilvēkdrošības materiālu izstrāde, ..veicinot integrētu veselības, dzimumu līdztiesības, gatavošanos ģimenes dzīvei un morāles jautājumu apguvi.., kā arī atkarību, prostitūcijas, cilvēku tirdzniecības un fiktīvo laulību risku apzināšanos un novēršanas apguvi.”

Šajā kontekstā kļūst skaidrs arī Saeimas atbalsts idejai izveidot dzīvesziņas vadlīnijas un mācību materiālus. Galu galā nav tik svarīgi, kā to sauc: par ‘drošumspēju’, ‘ilgstamspēju’, ‘dzīvesziņu’ vai kā citādi. Nepieciešams savstarpēji saistīt veselības, ģimenes mācības un ētikas apguvi, turklāt balstoties gan latviešu tradicionālās kultūras pieredzē, gan skatot šos tematus Eiropas un pasaules procesu kontekstā. Tas palīdzētu stiprināt latvisko dzīves izjūtu, kas atklājas gan latviešu tautasdziesmās, dejās, paražās, svētkos, gan visā bagātīgajā Latvijas kultūras dzīvē. Tieši šādā veidā – balstoties gadsimtu gaitā aprobētās vērtībās – ir iespējams sasniegt mērķi – par savu valsti atbildīgas jaunās paaudzes veidošanos.

Turklāt svarīgi, lai tas būtu pasniegts modernās un skolēnam pieejamās formās, atraktīvi, vienlaikus pietiekami dziļi un nopietni, piedāvājot iespējas diskutēt gan par riskiem, gan ieguvumiem, kas izriet no mūsdienu un pagātnes dzīves piedāvājumiem cilvēku attiecībās un kopdzīves formās.

Diemžēl diskusija pagaidām raisās ļoti vienpusīgi – vai skolās jāievieš jauns mācību priekšmets – dzīvesziņa. Tas, protams, ir tikai viens no risinājumiem. Minētos satura kodolus var apgūt dažādos mācību priekšmetos u.tml. Jautājums ir – vai vispār tam jāpievērš padziļināta uzmanība?

Protams, dzīvesziņas mācīšana vien neatrisinās demogrāfijas problēmas. Vēl jo vairāk, ja pret to vienoti nostāsies plašsaziņas līdzekļi un tās nevalstiskās organizācijas, kam ir vislielākā piekļuve tiem. Tad, visticamāk, kā parasti uzvarēs viedoklis, ka pietiek ar dažu eksperimentālu materiālu iztulkošanu no svešvalodām, bez aprobācijas tos ieplūdinot Latvijā, kā tas bija pirmsskolās ar bēdīgi slavenajām grāmatiņām it kā dzimumu līdztiesības veicināšanai.

Nobeigumā par diviem viedokļiem, kas izskanēja Latvijas Radio 8. maija raidījumā Ģimenes studija diskusijā par dzīvesziņu.

Sociālantropologa viedoklis: mācīt tikai racionāli aptveramo!

Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks uzskata – skolā jāmāca tikai racionāli aptveramas lietas un praktiskas – darbmācība u.tml. Nevajag neko emocionāli iespaidot (līst bērniem dvēselēs). Lai kā censtos emocionāli iemācīt komunismu, PSRS laikā tas neesot izdevies.

Taču tad sanāk, ka no skolu programmām jāizslēdz mūzika, māksla un literatūra, kas taču visemocionālāk uzrunā bērnus. Sociālantropologs pret to min argumentu, ka mūziku nevienam tik un tā nevar piespiest iemīlēt. Vai tas tā ir?

Protams, piespiest jau nevar, un neviens arī netaisās, taču, pateicoties mūzikas skolotāju pūlēm, kaut kā līdz šim ir izdevies skolēniem palīdzēt iemīlēt mūziku. Turklāt tā, ka Dziesmu svētku tradīcija joprojām pastāv un attīstās. Vai tas būtu iespējams, ja skolotāji emocionāli neaizkustinātu skolēnu dvēseles?

Es riskēšu apsolīt, ka Latvijas mūzikas skolotāji turpinās audzināt un vērtībizglītot skolēnus pat tad, ja kāda jauna postmoderna ideoloģija emocionālo audzināšanu aizliegtu. Arī par Latvijas brīvību ne jau nu ar racionāliem argumentiem varēja mācīt. Padomju okupācijas gados par to vispār nedrīkstēja runāt. Bet “Gaismas pils”, “Uguns un nakts”, “Tālavas taurētājs” un citas latviešu kultūras pērles deva iespēju par to uzzināt bez vārdiem un pārdzīvot – caur dziesmu, dzeju un skatuves tēliem.

Var piekrist Klāva Sedlenieka domai, ka primāri vērtībizglītībai būtu jānotiek ģimenē, bērniem pārņemot dzīves prasmes no vecākiem. Taču Latvijā daudzās ģimenēs vecāki ir aizbraukuši peļņā uz ārzemēm. Kur lai šo vecāku bērni apgūst vērtības, ja ne skolā?

Turklāt, ja atteiksimies no audzināšanas skolās, tad vieta taču tukša nepaliks. Jaunieti tik un tā emocionāli ietekmēs un “audzinās” iela, internets un masu kultūra. Pēc L. Turova datiem, pusaudzis ASV vidēji 21 stundu nedēļā pavada pie televizora, piecas minūtes pavada vienatnē ar tēvu un 20 minūtes – ar māti. Kad bērns ir kļuvis par pusaudzi, viņš uz ekrāna jau redzējis 18 000 slepkavību [Thurow, 1996, 273].Vai Latvijā šī situācijā ir būtiski atšķirīga?

Starptautiskās izglītības komisijas ziņojumā UNESCO uzsvērts, ka pārliecību par morāles nenozīmību veicina mediji, kas ir pilni ar vardarbībām, nežēlību un slaktiņiem, neierobežotu patēriņu un klaju seksuāli vieglprātīgu uzvedību, tāds stāvoklis ne tikai kropļo jauniešu apziņu, bet arī padara viņus nejūtīgākus pret problēmām, kas rada cilvēku ciešanas un sāpes [Delors, 2001, 208].

Sabiedrībā pieaug tendence orientēties tikai uz izdevīgumu, patēriņu un konformismu. Nesenā aptauja parādīja, ka militāra konflikta gadījumā piektā daļa Latvijas iedzīvotāju būtu gatavi pamest dzimteni likteņa varā. Acīmredzot izglītība un kultūra par maz orientē uz savas zemes mīlestību un atbildību par to.

Tāpēc ir nepieciešama patriotiskā audzināšana un dzīvesziņas apguve! Vienīgi piedāvājumam jābūt interesantam un pārdomātam. Protams, tas izdosies vienīgi tad, ja sabiedrībā būs atbalsts skolām, skolotājiem un mācību materiālu izstrādātājiem, ja izglītības process netiks traucēts ar nepamatotām pretenzijām vai sasteigtām un nepārdomātām reformām.

Te nu politiķiem, kuri grib rezultātus “rīt uz pusdienlaiku”, jāapbruņojas ar pacietību. Diskusijas un darbs pie vērtībizglītības padziļināšanas ir tikko sācies. Taču vilkt garumā to arī nedrīkst.

Vecāku rūpe: kā panākt, lai skolēns justos laimīgs

Radio raidījumā izskanēja vecāku rūpe: kā palīdzēt bērnam justies laimīgam? Patiešām tas ir viens no skolas uzdevumiem: radīt drošu vidi diskusijām, jaunradei, lai mācoties skolēns gūtu gandarījumu. Taču skolai ir jāpiedāvā arī iespējas attīstīties. Tas nozīmē arī tādus uzdevumus, kas prasa piepūli, trenējot dzīvē nepieciešamo spēju pārvarēt grūtības.

Kāds skolēns varbūt apgalvos, ka vislaimīgāk jūtas diennakti spēlējot datorspēles. Kādam laimes sajūta rodas, vienīgi iebaudot alkoholu vai “spaisu”. Ko tad? Vai arī tad mēs, mīļie vecāki, turpināsim izpatikt šādai laimes izjūtai? Varbūt tomēr ar visiem iespējamiem līdzekļiem centīsimies izdabūt no šāda “laimes stāvokļa” savu bērnu ārā? Saucot palīgā skolotāju, psihologu, policiju utt. Bet varbūt šādu pseidolaimes izvēli būtu bijis iespējams novērst, ja laikus skolēns būtu diskutējis par laimi dzīvesziņas vai kādās citās nodarbībās, ja būtu laimi meklējis tajā, ko piedāvā tradicionālā un klasiskā kultūra, māksla, sports un draudzība.

Visi laikam piekritīs, ka skolai jāgatavo jaunietis REĀLAI dzīvei sabiedrībā.

Problēma ir saprast, kāda ir šī realitāte. Parasti ar “realitāti” saprot TIKAI tos procesus, kas notiek patlaban. Taču realitāte neaprobežojas ar šobrīd modīgām tendencēm. Realitāte, kurā mēs dzīvojam, ietver arī vēsturi, valodu, kultūras mantojumu, dzīves ziņu un gudrību, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē. Gan Latvijas, gan Eiropas kultūrā ir milzīgas gadsimtos krātas garīgās bagātības.

Turklāt globalizācijas dēļ Latvijā un Eiropā ienāk dažādas tendences no citām civilizācijām (Indijas, Ķīnas, Latīņamerikas un islāma zemēm). Visticamāk, ka sakari ar tām turpināsies un kļūs arvien ciešāki. Tātad dzīvesziņā jāņem vērā arī šī realitāte. Protams, galveno vērību saturā pievēršot Latvijas komponentam.

Ko darīt?

Ko darīt, ja “reālie” mūsdienu dzīves procesi ir acīm redzami negatīvi?

Varam, protams, līdz bezgalībai strīdēties, vai ētikai, ģimenes mācībai un veselības mācībai jābūt kā atsevišķiem mācību priekšmetiem, vai arī tie jāmāca integrēti. Bet varbūt tomēr mēģināsim vērtībizglītību attīstīt nopietni paši? Atbilstoši Latvijas kultūras tradīcijām, Latvijas Satversmes izpratnei par ģimeni un laulību, ANO Cilvēktiesību deklarācijai, kuras 16. panta 3. apakšpunkts nosaka, ka ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa, un tai ir tiesības uz sabiedrības un valsts aizsardzību, atbilstoši Latvijas pieredzei un panākumiem dzimumu līdztiesības jomā, domājot gan par skolēnu tiesībām, gan pienākumiem.

Dzīvesziņa piedāvās vispirms tos sabiedrības, ģimenes un kultūras modeļus, kas raksturīgi Latvijai. Protams, diskutējot arī par dažādiem citiem modeļiem un piedāvājumiem, par ieguvumiem un riskiem, kas no tiem sagaidāmi. Starptautiskajā ziņojumā par izglītību 21. gadsimtā UNESCO teikts: izglītībai būtu jātiecas, lai cilvēki apzinātos savas saknes, kas dotu pieturas punktus, kuri palīdzētu rast savu vietu pasaulē, un tas iemācītu viņus cienīt arī citas kultūras. [Delors, 2001, 46]

Visu iepriekšminēto iespējams īstenot vienīgi tad, ja būs “sirdsgudri” skolotāji. Ne tādi, kas spēj panākt savu vienīgi ar zemākas atzīmes draudiem, ne arī tādi, kas gatavi izpildīt jebko, ko kāds iesaka “no augšas”, nemākulīgi atdarinot ārzemēs noskatīto, bet gan tādi, kas radoši un kritiski spēj apvienot mūsdienīgas metodes ar cilvēces vēsturē sakņotām vērtībām – mīlestību, piedošanu, līdzcietību, patiesīgumu, uzticību, aizrautību, dzīves prieku un solidaritāti.

Es uzdrīkstos skolotāju vārdā, kuri iznesa nacionālās kultūras un neatkarības ideju cauri padomju okupācijai, apsolīt, ka mēs centīsimies to pašu izdarīt arī tādos apstākļos, kad varbūt tiks aizliegts runāt par ģimenes un laulības priekšrocībām, salīdzinot ar citām attiecību formām! Jācer tomēr, ka Latvijas tautai izdosies savas nacionālās vērtības nosargāt par spīti kosmopolītisku ideoloģiju un patērētājkultūras spiedienam.

Vēsture atkārtojas: padomju varas gados bija pienācis brīdis, kad latvieši savā zemē sāka kļūt par minoritāti padomju imigrācijas politikas dēļ. Tomēr trešajā atmodā mēs paveicām gandrīz neiespējamo – izrāvāmies no totalitārās varas.

Arī patlaban esam līdzīgas izvēles priekšā. Būt vai nebūt Latvijai? Atslēga demogrāfiskās krīzes risinājumam ir: ģimenes atbalsta politika. Arī izglītībā.

AVOTI:

ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija: http://www.tiesibsargs.lv/tiesibu-akti/ano-dokumenti/ano-vispareja-cilvektiesibu-deklaracija/

Delors, Ž. u.c. Mācīšanās ir zelts. Ziņojums, ko Starptautiskā komisija par izglītību 21. gadsimtam sniegusi UNESCO. – Rīga: 2001.

Izglītības attīstības pamatnostādnes 2014.-2020. gadam: http://www.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40305684

Thurow, L. C. The Future of Capitalism. How Today’s Economic Forces Shape Tomorrow’ s World. – London: Nicolas Brealey Publishing, 1996.

Portāls Ceļā uz ģimeni: www.celauzgimeni.lv

Raidījums Ģimenes studija: http://lr1.latvijasradio.lv/lv/raksts/gimenes-studija/dziiveszinjas-priekshmets-skolas.a37154/

Andrejs Murnieks. Foto: partautasdzivibu.lv

Vai Latvijas stratēģiskās attīstības virziens atbilst latviešu tautas interesēm – ņemot vērā pēdējo gadu procesus demogrāfijā, ekonomikā un pēdējo mēnešu politiskos notikumus?

2010. gadā tapa “Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija Latvija 2030″ tolaik prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas vadītāja Roberta Ķīļa vadībā. Tajā teikts: “Visticamāk, ka 2030. gadā Latvijas sabiedrība būtiski atšķirsies no tās, kas šeit dzīvo šobrīd. Valstī dzīvos aptuveni 2 miljoni iedzīvotāju.”

Šo prognozi esam jau īstenojuši! Latvijā jau ir mazāk par 2 miljoniem cilvēku. Tas vien liek pārskatīt šo pirms dažiem gadiem izstrādāto un pieņemto dokumentu. Procesi norit neiedomājami strauji. Latvijai draud depopulācija, tautas izmiršana!

Protams, šobrīd ir arī Nacionālās attīstības plāns (NAP). Tas ir daudz konkrētāks par šo stratēģiju. Taču strukturālu saistību starp abiem dokumentiem konstatēt ir grūti.

Pati ideja skatīt valsts attīstību vairāku desmitgažu perspektīvā ir nepieciešama. Mulsina kopējā stratēģijas “Latvija 2030″ tendence: samierināties ar notiekošo. Tā vien liekas, ka ar šo dokumentu iecerēts padarīt pieņemamu skumjo realitāti, ka latviešiem 21. gadsimts būs pēdējais.

Stratēģijas dokumentam “Latvija 2030″ ir arī dažas pozitīvas iezīmes: 1) tas raksturo dominējošās tendences Latvijā un pasaulē, 2) uzsver kultūras nozīmi sabiedrības attīstībā, 3) akcentē pārmaiņas izglītībā. Stratēģijā ir atzīta nepieciešamība plānot ilgākā perspektīvā, atbildība nākamo paaudžu priekšā, sabalansētas attīstības nepieciešamība. Tomēr dominē atsevišķu un lokālu risinājumu uzskaitījums. Dažām pareizi identificētajām problēmām nav meklēti cēloņi.

Domājot par nākotni, mūsdienu sabiedrības tendences tiek absolutizētas, nosaucot tās par nenovēršamām. Stratēģija “Latvija 2030″‘ konstatē demogrāfisko krīzi, globalizāciju, darba tirgus dinamiku, klimata izmaiņas un dabas vides apdraudētību, energoresursu problēmu, demokrātiskas pārstāvniecības krīzi, sabiedrības noslāņošanos un urbanizāciju [Latvija 2030, 6].

Taču nav analizēts, kas ir izraisījis nosauktās tendences (kuras ne visas vērtējamas pozitīvi) un kāda ir to dinamika. Nemaz netiek skarts morālās krīzes jautājums. Bet nodokļu nemaksāšana, bezatbildība, shēmošana, krāpšana, ēnu ekonomika, zagšana sakņojas tieši morāles vājumā.

Attīstības mērķi un principi

Kā galvenie stratēģiskie principi minēta jaunrade, tolerance, sadarbība un līdzdalība. [Latvija 2030, 7] Īpaši uzsvērta atvērtība ārējām ietekmēm (bez atrunām). Vai tas nozīmē atvērtību jebkurām ietekmēm? Tā ir diskutabla pozīcija, ņemot vērā “maigās varas” un nu jau arī atklātas agresijas piemērus mūsdienu politikā.

Līdzdalības principā minēta sabiedrības saliedētība, taču nav skaidrs, uz kādu vērtību bāzes tā paredzēta. Turklāt līdzdalības princips kontrastē ar postulēto nenovēršamo tendenci: plaisas palielināšanos starp nabadzīgo un bagātnieku slāni. Saliedēt sabiedrību būs grūti, ja plaisas turpinās paplašināties un tiks atzītas par ‘nenovēršamām’. Visi četri principi attiecas uz mijietekmēm horizontālajā – sociālajā, komunikāciju un dzīves darbību – dimensijā. Nav mēģināts apzināt un analizēt sabiedrību vienojošas augstākās vērtības un ideālus ne pagātnē, ne nākotnē.

Pretēji stratēģijai “Latvija 2030″ pozitīvi vērtējams Egila Levita izstrādātais Satversmes Ievads, kurā īsā veidā mēģināts tomēr paskaidrot Latvijas valsts jēgu, izveidošanos, misiju, pamatvērtības un mērķi. Jācer ka šis Ievads jeb Preambula tiks tuvākajā laikā pieņemts Saeimā.

Latvijas mērķis Stratēģijā definēts kā 2030. gadā sasniedzams stāvoklis – tātad kā rezultāts (nevis virziens). 2030. gada Latvija būs plaukstoša aktīvu un atbildīgu pilsoņu valsts. Ikviens varēs justies drošs un piederīgs Latvijai, šeit katrs varēs īstenot savus mērķus. Nācijas stiprums sakņosies mantotajās, iepazītajās un jaunradītajās kultūras un garīgajās vērtībās, latviešu valodas bagātībā un citu valodu zināšanās. Tas vienos sabiedrību jaunu daudzveidīgu un neatkārtojamu vērtību radīšanai ekonomikā, zinātnē un kultūrā, kuras vērtēs, pazīs un cienīs arī ārpus Latvijas. Tālāk uzsvērta Rīgas un lauku attīstības izlīdzināšanas nepieciešamība. Mērķis beidzas ar apgalvojumu: Latvija – mūsu mājas – zaļa un sakopta, radoša un ērti sasniedzama vieta pasaules telpā, par kuras ilgtspējīgu attīstību mēs esam atbildīgi nākamo paaudžu priekšā. [Latvija 2030, 10]

Utopisko noskaņu pastiprina apgalvojums: katrs varēs īstenot savus mērķus, jo skaidrs, ka tas nav iespējams. Mērķi var būt visai atšķirīgi dažādām sociālajām grupām un ideoloģijām.

Tiek paredzēta vērtību radīšana ekonomikā. Tomēr jautājums par šo vērtību izmantošanu paliek neskaidrs. Stratēģijā apiets būtiskākais jautājums: kam piederēs ekonomiskā vara Latvijā? Vai tie būs Latvijas pilsoņi vai ārzemnieki? Vai un cik liela daļa ekonomikā atvēlēta valsts sektoram, cik – privātajam?

Globalizācija, kultūra un nācijas identitāte

Stratēģijas projektā nav definēts jēdziens ‘kultūra’. Turklāt tas tiek lietots atšķirīgās nozīmēs. Dažos gadījumos kultūra - kā visu mākslu kopums, citos - kā cilvēku pārveidotā vide, pagātnes mantojums vai personības kvalitāšu kopums. Ekonomikas, zinātnes un kultūras jomu nodalīšana dokumentā liecina, ka kultūra domāta vārda šaurākā nozīmē: kā mākslas joma vai kā tikai garīgo, nemateriālo vērtību joma, nevis kā tautas mentalitātes vai visu sabiedrības izpausmju un vērtību strukturēts kopums.

Kā neizbēgamība uzsvērta cilvēku skaita samazināšanās un darbaspēka ievešanas nepieciešamība. Tiek minēts, ka globālā tirgus iespaidā pasaules kultūras daudzveidība ir apdraudēta, bet citur uzsvērta atvērtība ārējām ietekmēm, kas šo apdraudētību neizbēgami vairos.

Uzsvērts, ka pilsoniskā nācija interpretējama nevis kā etniskā, bet kā politiskā nācija. Izteikums nevis kā etniskā nevilšus rada spriedzi starp etnisko identitāti un nacionālo piederību. Kas ir pilsoniskā nācija? Vai Latvija bez latviešiem? Vai etniskajai piederībai jeb tautībai tātad it kā nebūtu vietas pilsoniskās nācijas koncepcijā. Tas rada bažas. Lietojot pretstatījumu, ir panākta nevajadzīga pretruna. Tā nebūtu, ja izteikums tiktu formulēts, ievērojot komplementaritātes – papildināmības – principu. Tā vien liekas – mēģināts apgalvot, ka pilsoniskā nācija nav savienojama ar etniskās piederības principu. Kāpēc?

Žēl, ka no Egila Levita sākotnējā Satversmes Preambulas projekta ir izņemts jēdziens ‘valsts nācija’. Latvieši Latvijā ir valsts nācija jeb pamatnācija, jo tā ir dibinājusi Latvijas valsti, kas nes latviešu tautas nosaukumu. Taču Latvijas pilsoņu vidū ir un var būt citu tautu pārstāvji, kuri kopā ar latviešiem piedalās Latvijas valsts celšanā, lieto latviešu valodu un ciena Latvijas kultūru.

Projektā “Latvija 2030″ izteikta prognoze, ka 2025. gadā Rīgā vairāk nekā puse mājsaimniecību dzīvos viens cilvēks vai pāris bez bērniem [Latvija 2030, 2009, 18]. Līdzīgi kā dokumenta sākumā, kur apgalvots, ka 2030 gadā vairākums būs vecāki par 45 gadiem, bet jau 2020. gadā pensijas vecuma cilvēku būs vairāk nekā bērnu un jauniešu vecumā līdz 18 gadiem. Tālāk analizēts nevis, kā šo situāciju aizkavēt vai uzlabot, bet – kā ar to sadzīvot, samierināties.

Izglītība

Pretrunīgas pārdomas izraisa izglītības attīstības redzējums šajā stratēģijā.

Kultūras kontekstā runāts par pāreju no izglītības sistēmas, kas vērsta galvenokārt uz loģisko domāšanu un intelektu, uz tādu, kas stimulē dažādas domāšanas kvalitātes (iztēli, intuīciju, emocijas), radošas idejas, attīsta kritisko domāšanu un spēj ģenerēt jaunas vīzijas un vērtības.

Loģiskā domāšana tātad pretstatīta kritiskai domāšanai. Tas rada jautājumu, vai kritiskā domāšana var iztikt bez loģikas. Turklāt no apgalvojuma netieši izriet, ka līdz šim kritiskā domāšana, iztēle un radošās idejas nemaz netika attīstītas. Tas ir apšaubāmi, ņemot vērā mākslas izglītības vietu un panākumus Latvijā, mākslinieku starptautisko atpazīstamību, kas bez iztēles un radošuma attīstīšanas izglītībā diez vai būtu sasniedzams. Tam runā pretī arī Latvijas skolēnu augstie sasniegumi starptautiskās olimpiādēs, tostarp eksaktajos mācību priekšmetos. Bez kritiskās un loģiskās domāšanas diez vai tie būtu iespējami.

No formulējuma var netieši secināt, ka loģiskā domāšana un intelekts kā novecojis ir jāatmet - tāpēc, ka formulējumā neapdomīgi izmantota pretstatīšana. Lai gan labāk derētu sintēze vai komplementāra pieeja – papildinot loģikas un intelekta izkopšanu ar citu kvalitāšu – emocionalitātes, iztēles – attīstīšanu.

Kvalitatīva un pieejama izglītība mūža garumā ir deklarētais izglītības mērķis sadaļā par paradigmu maiņu izglītībā. Tajā ir vairākas konstatējošas tēzes. Vienlaikus ar specifisku kompetenču un kvalifikācijas uzkrāšanu, kas nosaka cilvēka spējas iekļauties darba tirgū un veidot veiksmīgu profesionālo karjeru, izglītība ir arī cilvēka talantu, emocionālās un sociālās inteliģences un personības attīstības process.

Arī šajā tekstā, līdztekus neapšaubāmi svarīgajai emocionālajai, sociālajai inteliģencei un talantam, tomēr nav minēta morālā dimensija. Cilvēks var būt kvalificēts, kompetents, talantīgs, sociāli veiksmīgs un pat emocionāls, taču izrādīties pēdīgais nelietis. Vai tā nav pamata problēma Latvijas līdzšinējās politiskajās un ekonomiskajās problēmās? Grūti iedomāties kompetentākus, ekonomiski un sociāli veiksmīgākus, intelektuāli rafinētākus cilvēkus kā daudzkārt medijos kritizētos Latvijas oligarhus vai bankrotējušo (lasi – bankrotā novesto) banku  un uzņēmumu vadītājus.

Neskaidrs ir izteikums kvalifikācijas uzkrāšana, jo kvalifikāciju parasti iegūst, uzkrāj pieredzi. Tālāk uzmanība ir pievērsta organizatoriskajam un strukturālajam aspektam. Personības kvalitāšu un īpašību jautājums, kas ieskicēts pirmajā formulējumā, netiek izvērsts.

Nesaprotams ir uzstādījums, ka tradicionālā pieeja mācīt priekšmetus savstarpēji nošķirti ar uzsvaru uz zināšanām jānomaina ar pragmatiskāku pieeju, kur būtisks ir zināšanu apguves konteksts. Ja tas nozīmē, ka no mācību priekšmetu sistēmas vispār jāatsakās, tad tā ir radikāla pieeja. Līdzsvarotas attīstības labā tomēr nepieciešams sabalansēt atziņu par zināšanu konteksta svarīgumu ar atbildīgu attieksmi pret skolu tradīciju, kurā mācību priekšmeti ir nodalīti cits no cita. Tas turklāt ir loģiski un pedagoģiski pamatoti. Pilnīga mācību priekšmetu saplūsme (totāla integrācija) ir jānošķir no saprātīgas saiknes starp mācību priekšmetu (tematiskas integrācijas). Pirmajā gadījumā jārēķinās ar milzīgiem ieguldījumiem, faktiski ar resursu izšķērdēšanu, ja to ieviestu. Turklāt par šādas pieejas trūkumiem ir uzkrāta visai pretrunīga pieredze ārzemēs. Otrajā pieejā – starppriekšmetu saiknes stiprināšanā – savukārt ir labas iestrādes, kas jāturpina.

Diskutējams ir apgalvojums, ka skolēnu izglītošanā jāiesaista speciālisti bez speciālās pedagoģiskās izglītības. Atsevišķi gadījumi, kur šāda iesaiste devusi labus rezultātus, nevar būt pamats sistēmai. Tas faktiski sagrautu jebkuru pedagoģisko prasību nozīmi un visu pedagogu sagatavošanas sistēmu.

Stratēģijā raksturota e-skolas un informācijas tehnoloģiju nozīme, mūžizglītība, skola kā sociālā tīklojuma centrs, kas ir aktuālas un pamatotas idejas.

Var piekrist apgalvojumam, ka jāpalielina profesionālo asociāciju loma (nav gan skaidrs, vai domātas arī pedagogu asociācijas). Tomēr pašā stratēģijas projekta izstrādē pedagogu profesionālās asociācijas tieši nav tikušas pieaicinātas. Projektam gan bijuši konsultanti no Šveices, ASV, Beļģijas, Lielbritānijas un Jaunzēlandes. Kāpēc tieši no šīm valstīm, nevis, piemēram, no Somijas, Vācijas, Norvēģijas, mūsu mentalitātei tuvākajām ziemeļvalstīm, tas nav skaidrs.

Uzsverot inovāciju un attīstības nepieciešamību, neartikulēts ir pagātnes mantojuma aspekts. Nekur stratēģijā nav minēta morālās audzināšana nepieciešamība, vērtībizglītība. Lai gan kā sabiedrības mērķis ir minēta zaļa Latvija, tomēr izglītības jomā nav izvērsta vides, veselības un ekoloģiskās izglītības dimensija.

Projektā minēta izglītības iestāžu internacionalizācija, bet nekas nav teikts par nacionālo un etnisko vērtību (tostarp tradicionālās kultūras) apgūšanu skolās. Lai gan tautas identitātes un attīstības nozīmi izceļ UNESCO ziņojums 21. gadsimtam, kurā apgalvots ka cilvēku socializācija nedrīkst būt pretrunā tautu attīstībai [Delors, 2001, 61].

Ģimene un tautas izdzīvošana

Būtiskākais - nav minēta ģimene kā pamatvērtība. Bet tieši ģimenes problēmas, laulāto šķiršanās, kopdzīve ārpus laulības, seksuālo partneru mainība, nestabilitāte un maz bērnu ir tieši tas, kas kavē Latvijai kaut vai noturēt iedzīvotāju skaitu pašreizējā līmenī.

Stratēģija “Latvija 2030″ nav revolucionāra, pat ne reformistiska, drīzāk samiernieciska. Tajā iekodēta padošanās globalizācijas un depopulācijas tendencēm, kas novedīs pie situācijas, ka Latvija ieplūdīs darbaspēks no citām zemēm, kas skaitliski pārmāks pamatnāciju. Arī Latvijas zeme un uzņēmumi - ieplūstot investīcijām, bankrotējot uzņēmumiem, kas neapdomīgi ņēmuši banku kredītus,  dāsni dāvājot uzturēšanās atļaujas pret nekustamā īpašuma iegādi – visticamāk nebūs vairs Latvijas pilsoņu vai valsts rokās, ja turpināsim darīt kā līdz šim. Ja turpināsim plūst pa straumi.

Sena tautas gudrība saka: beigta zivs peld pa straumi, dzīva – pret straumi! Vai nebūtu laiks Latvijai pagriezties “pret straumi”? Izvēlēties pilnīgi pretēju virzienu un attīstības mērķi! Iezīmēt jaunu nākotnes scenāriju, jaunu stratēģiju – visus spēkus vērst uz tautas izdzīvošanu.

Tas nozīmē – visiem iespējamiem līdzekļiem cīnīties, lai Latvijā vairāk dzimst nekā mirst, vairāk atgriežas dzimtenē, nekā no tās aizbrauc, vairāk pāru apprecas, nekā izšķiras un arvien vairāk ekonomiskās noteikšanas un bagātības atgriežas Latvijas un tās pilsoņu rokās!

Šķiet, cita ceļa mums nav, ja mēs – latviešu tauta – vēlamies piedzīvot 22. gadsimtu kā pamatnācija tēvu zemē, kas spēj saimniekot un būt notecēja savā valstī.

AVOTI:

Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju līdz 2030. gadam (Latvija 2030).

Delors, Ž. u. c. Mācīšanās ir zelts. Ziņojums, ko Starptautiskā komisija par izglītību 21. gadsimtam sniegusi UNESCO. – Rīga: 2001

Jaunais Satversmes ievads ceļā uz Saeimu www.la.lv

Vēstules autori uzskata, ka ne tikai būvniecībā un tirdzniecībā sastopama paviršība, dzīšanās pēc ātriem panākumiem un vieglas peļņas. Lai uzsāktu pārmaiņas valstī vēstules autori puiedāvā reformas, taču piekodina, ka reformu izstrādē jābalstās uz zinātniskiem pētījumiem vai vismaz praksē pārbaudītu pozitīvo pieredzi, izdarot aprēķinus un izdalot nepieciešamos līdzekļus. Reformas ir jāapspriež, jāsaņem sabiedrības akcepts, tās ir jāvada un jāizvērtē!

Andrejs Mūrnieks saskata problēmu pamatu trūkumus izglītībā. Andrejs Mūrnieks  raksta: „Runa nav tikai par profesionālajām prasmēm un zināšanām. Runa ir par godaprātu, morāliem kritērijiem, sirdsapziņu un vērtībām. Tieši šī dimensija izglītības reformās allaž ir palikusi novārtā.”

Pedagogu lielas daļas vārdā – aicina Valsts prezidentu, Saeimas deputātus, nākamās valdības vadītāju un ministrus ieklausīties sabiedrības un profesionāļu viedoklī.

Laiks Latvijas atjaunotnes programmai

Tiek aicināti visu nozaru profesionāļi, lai savās jomās apkopotu 3- 4 galvenās problēmas un to risinājumus. Daļu no šīs programmas vēstules autori paredz realizēt jau jaunā valdība atlikušajā laikā līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām. Tādējādi valdības rīcības plānu veidotu nevis tikai vieni paši politiķi, bet zinātnieki, pedagogi, uzņēmēji – visa tauta, kas šobrīd pietrūkst visu valdību programmām.

Vēstules autori uzskaita arī problēmas izglītībā

1) Latvijā pieaug disciplīnas problēmas skolās, jauniešu vidū izplatās vardarbība, dažādas atkarības un neveselīgs dzīves veids. Ir atsevišķi projekti, kuros iegūta pieredze labas disciplīnas uzturēšanā skolās, bet tajos nav iesaistītas visas Latvijas skolas.

Risinājumi: izglītībā iesaistīto (kā skolēnu, tā pedagogu) disciplīnas, pienākumu un tiesību līdzsvara atjaunošana, iesaistīšana mācību vides uzturēšanā, izkopšanā un attīstīšanā, ētikas, ģimenes un veselības dimensijas padziļināšana;

2) Latvijā ir nepietiekami efektīva radošuma un inovāciju atbalsta politika. Labas pieredzes paraugi saistās galvenokārt ar atsevišķu cilvēku vai skolu entuziasmu.

Risinājumi: inovāciju un radošās darbības atbalsta mehānismu radīšana, tai, skaitā integrējot interešu izglītības programmās vispārizglītojošās skolās. Nepieciešams radošus pedagogus adekvāti atalgot, viņu sasniegumus un inovācijas izplatīt. Jāpanāk sadarbība starp pedagogiem no dažādām skolām (metodiskajās apvienībās), sadarbība starp skolām un augstskolām, jāatjauno saistība starp pedagoģiskajām teorijām un reālo praksi! Nepieciešams izglītības reformu plānošanā un izvērtēšanā iesaistīt plašu profesionāļu loku, nevis to uzticēt šaurām reformu darba grupām – kā tas bijis līdz šim.

3) Latvijas augstākās izglītības kvalitāte un atbilstība valsts tautsaimniecības vajadzībām. Ir bēdīga pieredze studiju programmu kvalitātes izvērtēšanā, neizvērtējot studiju programmu atdevi tautsaimniecībā, bet tikai formālos rādītājus.

Taču vēstules autori uzrāda arī konkrētus risinājumus: „Nepieciešama ne tikai augstskolu apvienošana un studiju programmu adekvāta novērtēšana, bet arī iekšējās izvērtēšanas un attīstības sistēmas izveide, programmu orientācija uz reālām tautsaimniecības un kultūras izaugsmes vajadzībām.”

Kopumā, izvērtējot līdzšinējo praksi, vēstules autoriem šķiet, ka valsts nākotnes plānošanā sabiedrība tiek iesaistīta pavirši. Tas sakāms arī par stratēģiju „Latvija 2030”, kuras veidošanas gaitā tika izteiktas daudzas labas idejas. Diemžēl liela daļa no tām netika izmantotas. Joprojām Latvijas attīstības plāni top kabinetos, nepiesaistot pat savas jomas vadošus zinātniekus, bet paļaujoties uz dažiem ārzemju ekspertiem vai šauru vietējo interesentu loku. Šāda prakse ir jāpārtrauc!

Andrejs Mūrnieks aicina:”Visus Latvijas pilsoņus un patriotus neklusēt – atklāti paust savu viedokli par situāciju katram savā jomā!” Taču Valsts prezidentam un topošās valdības premjeram – ņemt vērā sabiedrības un īpaši profesionāļu palīdzību – ne tikai jaunas valdības programmas veidošanā, bet sākt darbu pie visas Latvijas atjaunotnes programmas! Tas nozīmē – nopietni risināt Latvijas pastāvēšanai kritiskās problēmas (depopulācija, ekonomiskā stagnācija un uzticības zudums valsts varai).

Lekcijas būs populārzinātniskas – par kultūras, ekonomikas,  filozofijas, vēstures, mākslas, reliģijas un sabiedriskās dzīves jautājumiem. Ar savu redzējumu uzstāsies Latvijā populāri lektori un augstskolu mācību spēki,-ziņo spektrs.com

Cikla idejas autors un atbildīgais par lektoriem un lekciju tematiku Latvijas Universitātes vadībzinātņu doktors Andrejs Mūrnieks uzskata, ka katra ievērojama kultūrvēsturiska celtne jāizmanto, lai tā kalpotu arī sabiedrības intelektuālajai attīstībai. Šādu lomu viņš saskata arī kultūras centram Mazā ģilde, ko pārsvarā pazīst pēc koncertzāles un greznām reprezentācijas telpām. Taču, līdztekus nodarbēm ar mākslu un mūziku, cilvēkiem esot svarīgi  izprast globālos procesus strauji mainīgajā sabiedrībā – domā Andrejs Mūrnieks.

Pirmo cikla lekciju lektori Latvijas Universitātes Āzijas studiju virziena vadītājs profesors Leons Taivans, habilitētā doktore filozofijā profesore Maija Kūle, ekonomists Vilnis Zakrevskis, Vēstures zinātņu doktors Harijs Tumans, Mākslas zinātņu doktors Andris Teikmanis u.c.

„Svarīgi ir meklēt patiesību kopā” – saka Andrejs Mūrnieks. „Nevis norobežoties speciālistu un ekspertu šauri akadēmiskā lokā, bet sabiedrības, zinātnes un kultūras problēmas apspriest publiski.”

Paredzamā auditorija  – jebkura vecuma interesenti.  Telpas – kultūras centra „Mazā ģilde” Bellacord zāle. Ieejas maksa – 1 Ls.

Lekciju cikls sāksies 10. oktobrī pl. 18. 00 ar lekciju ”Kultūras nozīme sabiedrības pastāvēšanā”. Pēc katras lekcija paredzēts laiks diskusijai un kopīgiem atbilžu meklējumiem. Otrā oktobra lekcija būs veltīta Islāma un Eiropas attiecību problemātikai. To 24. oktobrī lasīs un diskusijas vadīs Latvijas Universitātes profesors Leons Taivans.

Konferenci rīkoja Barčas vadītā Saeimas Sociālo un darba lietu komisija un Demogrāfijas apakškomisija, kuras vadītājs ir Parādnieks, kā arī vairākas nevalstiskās organizācijas asociācija „Ģimene”, Latvijas Pedagogu dome un Latvijas Audžuģimeņu biedrība,-ziņo spektrs.com

Latvijas Pedagogu domes valdes priekšsēdētājs Andrejs Mūrnieks konferences laikā akcentēja, ka pastāv ne tikai ekonomikas, bet arī garīgo vērtību krīze.

„Ģimeni un dzimstību Latvijā apdraud ne tikai ekonomikas, bet arī garīgo vērtību krīze, tāpēc nepieciešams spēcīgs valsts atbalsts, lai stiprinātu ģimeniskās vērtības sabiedrībā. Ģimene ir aizsargāta Satversmē, taču to nepieciešams aizsargāt arī likumos par ģimeni. Vieni uzsver, ka ģimeni apdraud ekonomikas krīze, citi – vērtību krīze. Taču taisnība ir abās pusēs, jāmeklē gan materiālie, gan garīgie risinājumi, lai stiprinātu ģimenes vērtību sabiedrībā”-sacīja Latvijas Pedagogu domes valdes priekšsēdētājs Andrejs Mūrnieks.

Piedāvājums/risinājums:

Pirmkārt, ko piedāvā Mūrnieks ir: lai atbalstītu dzimstību Latvijā ekonomiski, varētu būt neapliekamā minimuma palielināšana par katru nākamo bērnu.

Otrkārt, steidzami jādomā par to, lai jaunajām māmiņām tiktu nodrošināta iespēja strādāt. Tāpat jārisina problēmas, kas saistītas ar jauniešu bezdarbu kopumā.

Līdzīga ziņa______________

17.04.2012. Latvija/valdība: konferencē „ Par ģimenes vērtību aizsardzību un atbalstu” I. Bite uzsver vīrieša lomu ģimenē