14. augustā, Aglonas svētku ietvaros uz Tautas Krusta ceļu bija pulcējušies 50 tūkstoši cilvēku. Krusta ceļā izskanējušās lūgšanas galvenokārt veltītas mieram Ukrainā. Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis sprieda par Krievijas rīcību un aicināja sekot Kristus vērtībām. ”Citur no Debesīm krīt zvaigznes, bet pie Doņeckas no Debesīm krita bērni” – šie bīskapa vārdi ir aizkustinājuši daudzus sociālā tīkla “Twitter” lietotājus, kas atzinīgi novērtējuši bīskapa runu.

„Dieva tēva un dēla un svētā gara vārdā. Miers, lai ir ar jums. Mēs esam pulcējušies uz krusta ceļu. Rit 21.gadsimta 14.gads, ir pagājušas divas tūkstošgades kopš Kristus piedzimšanas. Vēl arvien daudzi nepazīst Jēzu. Aizvadītais 20.gadsimts ir tehnikas progresa, jaunu atklājumu laikmets un vienlaikus karu, daudzu cilvēku un tautu nāves un bada ciešanu laikmets. Visu cilvēku un tautu vēsturē ir ierakstīts savs krustaceļš, pie tam ne filozofiskā, bet vēsturiskā nozīmē.  Šīs personiskās un tautas ciešanas cieši saistās ar Jēzus krustu. Jēzus neatpestī kādu abstraktu cilvēku, bet gan konkrētu cilvēku, konkrētā laikā, konkrētā ģeovēsturiskā vidē, kultūrā. Ikviena cilvēka, tautas, pasaules vēsturē izteiksmīgi saskatām atsevišķās krustaceļa stacijas. Redzam analoģiju ar Kristus „Via Dolorosa”.

Šogad aprit 100 gadi, kopš sākās 1. Pasaules karš, kas bija globāls bruņots konflikts, kas ilga līdz 1918.gada 11.novembrim. Tas tika dēvēts arī par Lielo karu, nāciju karu un karu, kas izbeigs visus karus pasaulē. Militārās tehnoloģijas attīstība šo karu bija padarījusi daudz asiņaināku. (..) Tas kļuva par smagu pārbaudījumu Eiropas tautām, izgāja ārpus koalīciju robežām, izraisīja nekad līdz tam nebijušus dzīvā spēka zaudējumus – gāja bojā aptuveni 17 miljoni cilvēku. Karš izraisīja arī materiālo un garīgo vērtību postījumus, kā arī krasas izmaiņas pasaules ģeopolitiskajā situācijā. Centrālo un Austrumeiropu karadarbība skāra vistiešāk, novedot pie sagrāves trīs līdz tam varenas impērijas – Krieviju, Vāciju un Austroungāriju. Nespēja efektīvi cīnīties ar kara postījumu sekām noveda pie plašas autoritārisma izplatības Eiropā – tas lika parādīties fašismam Itālijā, nacismam Vācijā un boļševismam Krievijā.

Pieminot šajā karā cietušos, upurus, šogad notika tā sauktais Eiropas Krustaceļš, kura ietvaros kādreizējās Rietumu frontes vietās uzstādīti 170 krusti, katrs krusts simbolizē 100 000 no 17 miljoniem upuru. Varētu likties, ka pēc tik drausmīga kara cilvēki nekad vairs viens otram neko tādu nenodarīs, tomēr tikai vienu paaudzi vēlāk notika vēl šausmīgāks – Otrais pasaules karš.  Bijām pārliecināti, ka nacisma, fašisma, komunisma, staļinisma sērga palikusi pagātnē, bet nē, 21.gadsimtā, Eiropas vidū, aptuveni 1500 kilometru un 25 brauciena stundu attālumā no Latvijas, proti, Ukrainā, Krievija uzsākusi tā saukto slēpto hibrīdkaru – meli valsts augstākajā līmenī un plašsaziņas līdzekļos, impēriskas tieksmes, nacisms, terorisms, cilvēku nolaupīšana, drausmīgas spīdzināšanas, nogalināšana, diversijas, melu propagandas apmāti cilvēki – tās ir tikai nedaudzas šī Krievijas iniciētā, inspirētā, gadiem gatavotā un plānotā, sponsorētā un realizētā kara iezīmes.

Visi vēl atceramies Padomju lozungus – visu nojaukt, izpostīt, sanaidot, degradēt cilvēkus, izmantojot vardarbību, bezdievīgu ideoloģiju, melus un demagoģiju, šovinismu. Secinājums ir tikai viens – kā visi redzam, ļaunais gars nesnauž, bet čakli darbojas, jo augļi, ko redzam, par to liecina. Vienīgais, kurš spēj dziedināt, ir Jēzus, arvien ir tas pats Jēzus krusts, pie kura viņš mirst mūsu visu pestīšanai.

Ejot Jēzus Kristus krustaceļā, lūgsim mieru pasaulei, īpaši Ukrainai, Irākai, kur notiek kristiešu vajāšanas, kristiešu slepkavības. Lūgsim mieru Jēzus zemei (..) lūgsim mieru cilvēku sirdīm, lūgsim patiesības un mīlestības uzvaru, grēku piedošanu, lūgsim mieru Latvijai.

Uzticēsimies Jēzum ne tikai tad, kad mums klājas labi, bet īpaši tad, kad ciešam, pārdzīvojam grūtības. Lūgsim, lai Dievs svētī mūsu tautu, mūsu jaunatni, mūsu bērnus, Valsts prezidentu, mūsu darbu, mūsu Latviju.

1.apstāšanās

Tiesas spriedums Jēzum. No Pilāta teiktā bija atkarīga Jēzus nākotne Pilāts varēja pateikt, ka Jēzus netiks notiesāts uz nāvi, tomēr Pilāts izvēlējās „mazgāt rokas”.

Vārdam piemīt milzu spēks. To redzam mūsu ikdienas dzīvē. Brīžiem pietiek viena vārda, lai līdzcilvēkam uzlabotos garastāvoklis, vai tieši pretēji, izsauktu cilvēkā asaras. Ar vārdiem varam paust labo, runāt patiesību, bet varam arī nolādēt un lamāties. Varam arī izkropļot patiesību un tādejādi kalpot tam, kurš ir arī melu tēvs.

Nožēlojami, ka joprojām brīvi raida Krievijas melu televīzijas kanāli, un turpina apmāt cilvēku prātus arī šeit, pierakstot Ukrainai Krievijas noziegumus, izplatot melus, ka Ukrainā pie varas fašisti, ka Odesā tika ēsti sadeguši cilvēki, ka Slovjanskā ticis pienaglots pie krusta puisītis un izplata cita veida melus, ka Ukrainas armija, nevis Krievijas teroristi ar zenītraķetēm un mīnmetējiem apšauda dzīvojamos rajonus un mierīgos iedzīvotājus, ka Ukrainas armija, nevis Krievijas teroristi, ar Krievijas kara tehniku notrieca Malaizijas pasažieru lidmašīnu (..).

Jēzu, līdz ar Tevi stāvot Pilāta priekšā, pārdomāsim, kā mēs katrs izmantojam runas dāvanu, vai mūsu sacītais kalpo labajam, patiesībai.

Cik bieži aprunājam un sniedzam viltus liecību? Vai mūsu vārdi, domās loloti un skaļi izteikti, ir svētība, vai lāsts? Cik bieži izsakām mieru nesošus vārdus, un cik bieži tādus, kas ved pie ķildām un ir nepatīkami līdzcilvēkam? Jēzu, mēs lūdzam piedošanu sev un visiem politisko sistēmu un totalitāro režīmu nepatiesi apsūdzētajiem un netaisni notiesātajiem.

2.apstāšanās

Jēzus pieņem krustu. Viņš uzņemas krustu mīlestībā uz cilvēku. Mūsu ikdiena nav brīva no ciešanām un krusta, un mūsu krusts ir viss, ko veltām Dievam mīlestībā uz Viņu un līdzcilvēku. Tas var būt milzīgs ikdienas pienākumu krusts, mūsu krusts varbūt kā fiziskas, tā arī garīgas ciešanas. To visu varam nolikt pie Jēzus kājām kādā noteiktā nodomā. Arī mūsu garīgos pārdzīvojumus, ģimenes locekļu ciešanas tuvinieka nāvi, grūtības darbā – to visu varam atdot Jēzum.

Uztvert krustu kā gudrības un stiprinājuma avotu var vienīgi tie, kuri izpratuši Dieva mīlestības loģiku Jo mūsu cilvēciskais krusts bieži ir grūtāk saprotams, nekā tas, Golgātā. Jēzus krusts ir mīlestības cena. Ko Jēzus krusta gaismā pauž mūsu cilvēciskie krusti? Brieži tie arī ir mīlestības cena – laulāto, vecāku, bērnu mīlestības, mīlestības uz savu dzimteni, cilvēka mīlestības, kurš nes mieru, kurš piedod, mīl pat ienaidniekus, kurš kļūst par nesavtīgu dāvanu.

Kad uz Dņepropetrovskas slimnīcu tika atvesti ukraiņu karavīri pēc tam, kad no Krievijas teritorijas viņu pozīcijas bija apšaudītas no zenītraķešu kompleksa „Grad”, ievainojumi un sakropļojumi bija tik šausmīgi, ka mediķi, tos redzot, krita bezsamaņā. Ārsti, kuri operēja ievainotos, nespēja vadīt asaras, stāstot, ka, tikko atguvušies no anestēzijas un smagām operācijām, amputācijām, šie jaunie cilvēki teica – pat, ja dodoties karot, būtu zinājuši, ka tiks tā sakropļoti, viņi vienalga būtu gājuši aizstāvēt savu dzimto zemi.

Kā mēs pieņemam krustu, kā pieņemam Dieva gribu? Vai cenšamies to iepazīt? Cik mūsos ir ticības? Vai gribam uzveikt savu egoismu? Vai mums pietiks drosmes, gudrības un spēka, aizstāvēt Latviju, ja būs tāda vajadzība? Jēzu, dziedini mūsu sirdis, lai mēs ik brīdi spētu teikt: “Jēzu, es uzticos Tev!”

3.apstāšanās

Jēzus kritiens. Kritiens uz cietas, akmeņainas zemes, sāpes, trokšņains pūlis, kas lielākoties uztver Jēzus ciešanas kā labu izklaidi. Tik maz ir to, kuri jūt līdzi. Gandrīz ikdienas sastopam tos, kuri cieš, tādus, kuru ciešanas ir redzamas un taustāmas, kā Jēzus kritiens. Mūsu tuvinieki piedzīvo sāpes, gaida rindā pie ārsta, guļ slimnīcā, iziet rehabilitāciju. Citi tuvojas zemes dzīves noslēgumam. Vai spējam viņiem līdzi just? Vai spējam raudzīties uz viņiem ar mīlestību un pateikt kādu labu vārdu…

Ir vēl cita veida ciešanas – Jēzus tās spēcīgi pārdzīvoja – tās ir ciešanas, ko izsauc atstumšana, mīlestības trūkums, īpaši, vistuvāko cilvēku mīlestības trūkums. Bērni, kuri jūtas negribēti un nemīlēti, vīru pamestas sievas, sievu nodoti vīri, veci, vientuļi cilvēki, tālu prom no saviem bērniem, slimnieki, kurus pametuši vistuvākie, ģimenes kur ir vientulība, atstumšana un nesapratne arī tajās lietās, kas ir tik sīkas un niecīgas.

Esam ieslēgušies savu domu un plānu pasaulē, visparastākā egoisma pasaulē, bet Jēzus saka, lai mēs cits citu tā mīlētu, kā viņš mūs ir mīlējis. Fizisks kritiens un sāpes. Bet vēl sāpīgāks ir garīgs kritiens, pagrimums.

Aprīlī parādījās šokējoši kadri no Harkovas, kur kāda sieviete kājām spārdīja piekauto, bez samaņas esošo mītiņa Par vienotu Ukrainu dalībnieku. Cilvēki atpazina sievietē mediķi, bet cietušais izrādījās Harkovas aviācijas institūta pasniedzējs, tehnisko zinātņu kandidāts. Mītiņa dalībniekiem uzbruka ar koka nūjām bruņoti prokrieviski noskaņoti bandīti, sita pat sievietes un bērnus. Slimnīcā piekautajam konstatēja ielauztu galvaskausu. Veiktas vairākas operācijas un, kaut gaidāma smaga rehabilitācija, šis cilvēks, kad atguva samaņu un spēja atcerēties notikušo, teica: labi, ka tas noticis ar viņu, nevis ar kādu citu cilvēku, kurš varbūt nespētu to visu izturēt un paciest.

Jēzu, Tavās žēlsirdīgajās rokās ieliekam visus, kuri cietuši no līdzcilvēku mīlestības trūkuma.

4.apstāšanās

Tikšanās ar Māti. Jēzus krustaceļā nevarēja pietrūkt viņa Mātes. Vissvētākā Jaunava Marija, kura vispirms, paklausot Dieva gribai, nesa zem sirds Dieva Dēlu, pēc tam stāvēja pie jaundzimušā silītes, rūpējās par jaundzimušo, te pēkšņi – tādas sāpes. Dēla ciešanas un nāve. Māte, kura cieš līdzi dēlam par mums. Mātes ciešanas un sāpes saistās ar augšāmcelšanās cerību.

Cerība ir ļoti svarīgs elements mūsu ikdienā. Kad laulātie dod laulāto solījumus, viņi cer, ka būs kopā visu mūžu, viņi cer, ka būs laimīgi. Vecāki cer, ka viņu bērni būs veseli un izaugs par labiem un krietniem cilvēkiem. Bērni cer, ka būs vecāku mīlēti un saprasti. Vecāku pirmais un galvenais uzdevums  ir ne tikai dāvāt mīlestību saviem bērniem, bet arī iemācīt tiem atšķirt labu no ļauna un patiesību no meliem, lai neviens tiem nevar iestāstīt, ka balts ir melns un melns ir balts (..)

Slovjanskā tika zvēriski spīdzināts un nogalināts kāds deputāts vārdā Ribaks par to, ka neļāva teroristiem noņemt no pašvaldības ēkas Ukrainas karogu. Viņam bija uzšķērsts vēders, izrautas acis, nogrieztas ausis un deguns, bet mirstīgās atliekas atdeva ģimenei. Sieva devās pie savas mātes. Māte padzina meitu kliedzot, ka viņa esot fašiste, ka viņas vīrs bijis fašists un saņēmis, ko pelnījis, ka viņai esot kauns par tādu meitu (..)

Gadās, kad vecāki ir naida apmāti un nostājas paši pret saviem bērniem. Ir sievietes, kas pamet savus bērnus, bet ir mātes, kuras par saviem bērniem atdevušas dzīvību. Ir mātes, kuras raud par saviem bērniem noziedzniekiem, par mirstošiem no neārstējamām slimībām, no bada.

Lūgsim par savām mātēm, par mātēm citviet pasaulē, kurām nākas apbedīt savus bērnus, kas krituši, aizstāvot savu dzimto zemi, kuri gājuši bojā karadarbības dēļ. Lūgsim par mātēm, kuras zaudēja savus bērnus Krievijas teroristu notriektajā Malaizijas lidmašīnā. Mēdz teikt, ka no debesīm krīt zvaigznes, bet pie Doņeckas no debesīm krita bērni.

5.apstāšanās

Kirēnas Sīmaņa palīdzība. Cita sastapšanās. Šeit nav līdzjūtības pret cietušo, ir kauns būt līdzās notiesātajam, nav vēlēšanās palīdzēt un atvieglot ciešanas, ir rūpes par to, ko citi padomās. Nav labās gribas, ir izmisīgs jautājums “Kāpēc es?”. Mums nav viegli saprast Dievu, vēl jo vairāk tad, ja savu dzīvi nebalstām Viņa baušļos, vēl vairāk, ja mūsu dzīvē trūkst mīlestības, tās mīlestības, kādu mācīja Jēzus, – pilnīgas, piedodošas, adresētas visiem, pat tiem, kur mūs ienīst.

Nav viegli pieņemt krustu, akceptēt savu vājumu un slimības, pieņemt nelaimes, kas skar mūsu tuviniekus. Nav viegli, ja mums ir savs pasaules tēls, kad uzskatām, ka mēs šo pasauli būtu iekārtojuši labāk par Dievu. Nav viegli, ja neklausāmies, ko Dievs vēlas mums sacīt, neprotam lūkoties uz Jēzus krustu, esam vienaldzīgi, kad Jēzus nāk pie mums Svētajā komūnijā. Tādēļ, pirms jautāt, kādēļ, ielūkosimies savā sirdsapziņā, mūsu ikdienas dzīvē un padomāsim, cik daudz tajā ir Dieva.

Šajā stacijā mēs raugāmies uz Kirēnas Sīmani un nedaudz jūtam viņam līdzi. Viņš gāja uz mājām pēc smagas darba dienas, bet te pēkšņi kareivji liek viņam piespiedu kārtā palīdzēt Jēzum. Kareivji viņu piespiež, jo kurš gan pie vesela saprāta gribētu tā pazemoties – nest notiesātā krustu.

Arī mēs līdzīgi mēdzam Jēzus krustam mest līkumu. Varētu likties, ka mūsdienu patēriņa pasaule ir nejūtīga pret ciešanām un pāridarījumiem, taču, par laimi, ir cilvēki, kuri nesavtīgi ir gatavi palīdzēt tuvākajam. Ukrainā nav reti gadījumi, kad karavīri iet bojā glābjot savus ievainotos biedrus, sapieri pašaizliedzīgi strādā, neitralizējot tūkstošiem spridzekļu, ko uzstādījuši teroristi, un uz kuriem uzsprāguši desmitiem cilvēku un bērnu. Mediķi dara visu iespējamo, lai palīdzētu cietušajiem. Kungs, svētī visus, kuri nesavtīgi palīdz līdzcilvēkiem.

6.apstāšanās

Veronika. Jēzus krusta ceļā nostājas kāds, kas tuvojas un palīdz aiz brīvas gribas. Tā ir sieviete, ko tradīcija sauc par Veroniku, kura ir līdzjūtīga un neparasti drosmīga, drosmīgāka par mācekļiem, kuri aizbēga un paslēpās anonīmā pūlī. Tikai Jānis vēlāk parādīsies pie krusta. Citi ļāvušies bailēm un šausmām, bet Veronika neļaujas pūļa spiedienam – viņa pieiet pie izsmietā, notiesātā (..) noslauka viņam seju.

Mūsu ikdiena ir tūkstošiem izteiktu vārdu un veiktu žestu summa. Bieži neapzināmies, cik tie svarīgi un mazvērtējam to nozīmi. Citādāk ir, ja jūtamies otra cilvēka nejauša vārda vai žesta ievainoti, tad piešķiram šim notikumam plašu jēgu un otram cilvēkam viegli pierakstām ļaunus nodomus. Katrs labs darbs ir kā noslaucīt Jēzum seju. Katra piedošana, katra steigšanās palīgā, labs vārds, mierinājuma, iepriecinājuma, cerības vārds, ir liecība Dieva mīlestībai. Par nožēlu, mūsdienu cilvēks nereti savā dzīvē ir divkosīgs – viena seja sev, otra bieži pilnīgi pretēja – pasaulei. Sabiedrībā – kulturāls cilvēks, bet ģimenē – tirāns.

Šodien šādu divkosību un melus redzam valstu un tautu līmenī. Notiek tā sauktais Informācijas karš. Krievija nesen izveidojusi speciālu armijas daļu, iesaistot hakerus un tā saucamos „internet troļļus”, kuri par samaksu internetā izplata un aizstāv melus. Tas viss ir sasniedzis neiedomājamus mērogus. Jēzu, palīdzi mums rīkoties saskaņā ar tavu mācību – atmest viltu, melus, lepnību un negodīgumu.

7.apstāšanās

Dieva seja atkal zemes putekļos. 20. un 21.gadsimtā esam bieži sastapušies ar Dieva izsmiešanu, Dieva esamības noliegšanu, materiālistiska pasaules uzskata veidošanu. Aizvadītais gadsimts spridzināja baznīcas, postīja krustus, no ticības novērsās daudzi kristītie cilvēki, radās viltus pravieši, sektas, uzskats, ka ticība (..) ir opijs tautai, atpalicība, māņticība. 21.gadsimta cilvēks grib būt neatkarīgs un pašpārliecināts. Smagi redzēt, ka ticība Dievam, Dieva vārds tiek izmantoti ļaunos nolūkos.

Doņeckas un Luhanskas apgabalos daļā dievnamu tiek atļauts uzturēties un nakšņot teroristiem, tur tiek ierīkotas ieroču un munīcijas krātuves. Teroristu vidū ir arī tā sauktās Krievijas pareizticīgās armijas pārstāvji, kuri, kā atzīst atbrīvotie gūstekņi, visnežēlīgāk spīdzina nolaupītos cilvēkus – dur adatas zem nagiem, cauršauj rokas un kājas. Tai pat laikā, teroristi nolaupa dažādu konfesiju priesterus, mācītājus, spīdzina un nogalina. Kad tika atbrīvota Slovjanska un atrakti apbedījumi, starp noslepkavotajiem atpazina pareizticīgo priesteri un divus viņa dēlus. Uz ķermeņiem bija spīdzināšanas pēdas. Viņi tika nomocīti par to, ka viņi aiznesa ukraiņu karavīriem ūdeni.

Cits priesteris tika nošauts, kad centās vest pie prāta bruņotos teroristus (..) visi šie un daudzi citi fakti, liecības, vieš šausmas, ka kaut kas tāds notiek tepat mums līdzās, Eiropā, nevis kādā senā mežoņu ciltī. Un ko dara pasaule? Pasaule, kā redziet, ir bezspēcīga.

Jēzu, ieliekam Tavās rokās mūsu Latviju, Ukrainu, Irāku, Sīriju. Jēzus zemi, kā teica pāvests Francisks, un visu pasauli, īpaši jauno paaudzi. Atjauno mūsos patiesu cerību, ticību, mīlestību un dod mums mieru.

8.apstāšanās

Raudošās sievietes. Svētais Lūkass, aprakstot šo ainu, atzīmē, ka sievietes raudāja par Jēzu, bet Jēzus, skatoties uz milzīgajām sāpēm un nogurumu, pamāca – neraudiet par mani, bet gan raudiet par sevi un saviem bērniem. Arī mēs mēdzam raudāt, bet mūsu asaru iemesli ir dažādi – kad kāds nodara pāri, kad nepiepildās tas, ko cerējām sagaidīt, raudam, kad atvadāmies, raudam, kad ciešam paši un ciešanas skar mums tuvos.

Atbrīvotajā Lisičanskā māte ar asarām acīs stāsta, kā uz ielas viņas 5 gadus vecajam dēlam tāpat vien joka pēc teroristi nopakaļ raidīja automāta ložu kārtu, priecīgi saucot: „Re, cik labi viņš skrien!”. Puisītis skrēja, jo vēlējās saglabāt dzīvību, bet no pārdzīvotā šoka viņš nosirmoja un pārstāja runāt. Kad pilsētā ienāca Ukrainas nacionālā gvarde, pateicoties viena karavīra labām psihologa spējām, mazais zēns atsāka runāt un pārstāja baidīties no formās tērptiem cilvēkiem. Šis karavīrs arī ierosināja zēnam nocirpt sirmos matus, lai, skatoties spogulī, viņš mazāk domātu par notikušo.

Ir drausmīgi, ja mātei jāpiedzīvo sava bērna ciešanas, slimības, sakropļošana, nāve. Vēl briesmīgāk, ja bērna dvēseli izkropļo grēks. Kā sekas tam ir darbi, kādus šobrīd Ukrainā veic Krievijas teroristi un vietējie separātisti. Tie nav Dieva darbi, Dievs nevēlas, lai cilvēks šādi darītu. Var tikai secināt, cik drausmīgas sekas ir gandrīz gadsimtu ilgajai padomijā valdošajai bezdievībai, pat sātanismam, kas izpaudās čekas un komunistu drausmīgajos noziegumos, gan pret Krievijas gan Latvijas gan citām tautām. Kas tāds nepazūd bez pēdām, bet atgriežas izmainītā veidolā un kvalitāte.

Vai protam raudāt par saviem grēkiem, par mūsu tuvinieku grēkiem, vai lūdzamies par viņu atgriešanos pie Dieva? Vai protam raudāt tad, kad attālināmies no Dieva? Kungs, piedod mums mīlestības trūkumu, vardarbības, naida, atriebības grēkus, laulības pārkāpšanu, vienaldzības grēkus, piedod mums, kā arī mēs piedodam tiem, kuri bijuši mūsu asaru iemesls.

9. apstāšanās

Jēzus atkal krīt. Kas izraisa šo kritienu? Vai Jēzu kāds pagrūž? Bet varbūt Viņam vienkārši pietrūka spēka? Raugoties uz pakritušo Jēzu, saprotam, ka cilvēka spēki ir ierobežoti, cilvēks nespēj pats sasniegt mērķi, cilvēkam nepieciešams Dievs. Bieži vien paļaujamies uz saviem spēkiem, savu intelektu, uzņēmību, apķērību, gudrību. Esam pārliecināti, ka paši tiksim galā, ka mums nevajag ne citu cilvēku, ne baznīcas, ne Dieva palīdzību. Tādējādi krītam lepnības grēkā. Mēs krītam, ticot saviem spēkiem tā vietā, lai ticētu Dieva spēkam. Mēs krītam, jo pieņemot lēmumu, stāvam lepni izslietu galvu, tā vietā, lai nostātos uz ceļiem un runātu ar Radītāju.

Lepnība liek cilvēkam krist ļoti zemu, zaudējot savu cilvēcību. Eņģeļus, kuri krita lepnības grēkā, šodien dēvējam par sātaniem jeb dieva pretiniekiem. Krievijā pazīstamais aktieris Ohlobistins, bijušais pareizticīgais mācītājs, pirms dažām dienām Tviterī novēlēja visiem ukraiņiem nomirt (..) kāds odiozais deputāts TV paziņoja, ka Baltijas valstis un Poliju vajag sabombardēt un noslaucīt no zemes virsas. Saskaņā ar aptaujām, 85% Krievijas iedzīvotāju atbalsta Krievijas agresīvo politiku Ukrainā, par ko visa civilizētā pasaule ir šokā. Tikai viens deputāts balsoja pret atļauju ievest Ukrainā Krievijas karaspēku.

Lūgsim par visiem, kas ir melu propagandas maldināti, morāli pagrimuši, nocietinājuši savu sirdi Dievam un tuvākmīlestībai, lai viņi atrastu patiesību un saņemtu atgriešanās žēlastību.

10.apstāšanās

Jēzum atņem drēbes. Cilvēks spēj izdomāt šausmu lietas. Kareivji norauj Jēzum drēbes, kas piekaltušas pie brūcēm (..). Jēzum tiek atņemts viss, Viņš tiek nolikts izsmieklam. Cilvēks spēj izdomāt drausmīgas spīdzināšanas, zinām to no nesenas vēstures – čekas un gestapo pagrabi, un ne tikai, bet arī no šodienas notikumiem. No cilvēka sirds iziet ļaunas domas, nešķīstība, zādzības, slepkavības, laulības pārkāpšana, alkatība, viltus, liekulība, izlaidība, skaudība, lepnība, muļķība, lasām Mateja evaņģēlijā (..).

Kijevas Maidana laikā ziemā vairāk nekā -20 grādu salā, vienu no Maidana aktīvistiem specdienesti noģērba kailu un sita. Vēlāk, kad vainīgais stājās tiesas priekšā, šis cilvēks, cietējs, piedeva pāridarītājam un atsauca savu iesniegumu, jo vainīgajam bija ģimene un mazs bērns. Teroristi Doņeckā un Luhanskā nolaupa cilvēkus, spīdzina, piespiež atdot īpašumu, izdzen no mājām, pārkāpj jebkādas cilvēktiesības un likumus (..) šāda ļaunuma priekšā cilvēks jūtas kails un neaizsargāts.

Jēzus piedzīvotais ir mūsu laiku sevišķs simbols un zīme. Šodien tik daudzām personām tiek atņemta cieņa. Arī mēs dažkārt esam kā tie kareivji – varbūt neatņemam cilvēkiem apģērbu, bet atkailinām viņus psiholoģiski, ievainojam viņu morālās jūtas, kad aprunājam, nosodām, nododam kāda uzticēšanos, esam nediskrēti, izsmejam mūsu tuvākā fiziskās, psihiskās vai morālās vājības, tādejādi nostādām šos cilvēkus izsmieklam un iecērtam īpaši sāpīgas brūces dvēselē. Piedod mums, Jēzu, un atjauno mūsu cilvēciskās personas cieņu (..), dāvā mums visiem tīras domas, labus darbus un nodomus (..).

11.apstāšanās

Jēzu pienaglo krustā. Jēzus ciešanas turpinās, jo mūs grēki ir kā naglas, kas caurdur viņa rokas un kājas. Mūsu grēku naglas nekad nevienam nekļūs žēlastības avots, ar tām mēs sitam krustā savu dvēseli. Krustu, šo drausmīgo moku un soda rīku izdomāja cilvēki, nevis Dievs. (..)  Katrs krusts ir cilvēka roku darbs. Mēs paši sevi sitam krustā, ļaujoties vājībām, pāridarījumiem, naivumam, jo mēdzam paši iet pie tiem, kas mūs piekaļ pie kāda morāla, fiziska vai garīga krusta.

Ukrainā liela daļa no tiem, kas gāja uz referendumu un balsoja par tā sauktajām Doņeckas un Luhanskas republikām, tagad nedēļām slēpjas pagrabos bez ūdens, medikamentiem, pārtikas, jo ir kļuvusi par pašu ataicināto teroristu vardarbības upuriem un dzīvu vairogu. Teroristi izvieto mīnmetējus pie bērnudārziem, slimnīcām, skolām, baznīcām (..), sagrauj un posta infrastruktūru, apšauda dzīvojamos rajonus (..) iegalvojot, ka to dara Ukrainas armija.

Ir cilvēki, kuri lētticīgi tic visam, ko stāsta teroristi, ko propagandē Krievijas plašsaziņas līdzekļi. Viņi dzīvo citā realitātē. Tik liela ir cilvēku nespēja pašiem domāt, izvērtēt informāciju, salīdzināt faktus, liecības. Lūk, cik lielas sekas ir tam, ka cilvēks ar baiļu naglām ir kā pienaglots pie melu propagandas krusta.

Jēzu, mēs esam vāji, grēcīgi, mums grūti ievērot tavus baušļus, īpaši mīlestības bausli, palīdzi mums redzēt, ka Tevī ir mūsu spēks, (..) palīdzi mums prast atšķirt patiesību no meliem.

12.apstāšanās

Jēzus nāve. Jēzu, pēc kā Tu slāpsti? Vai tikai pēc dzeramā ūdens? Vai Tu jau kādreiz neesi līdzīgus vārdus teicis, svētīgi tie, kuri slāpst pēc taisnības? Tieši Tu visdedzīgāk slāpi pēc taisnības, mīlestības un miera.(..) Tu nāci starp mums, lai iesētu labā uzvaru pār ļauno, tagad Tava misija piepildās. Tu teici uz krusta – ir piepildīts. Ir piepildīts tas, ko vēstīja pravieši, ko cilvēki gaidīja vienmēr. Cilvēces vēstures kulminācijas punkts ir sasniegts. Kopš šī brīža viss nozīmē atgriešanos šajā punktā – labā uzvaras pār ļauno grauds ir ticis iesēts un no mums ir atkarīgs, vai tas dīgs un attīstīsies.

Notikumi Ukrainā, Irākā, kur nogalina kristiešus, Sīrijā, Gazā un citviet pasaulē, kas risinās mūsu priekšā kā online režīmā, skaidri liecina, cik zemu var krist cilvēks, ja viņa sirdī nomirst Dievs. Lielai daļai no mums vēl daudzi dzīves gadi priekšā, taču jau tagad mēs lūdzam Tevi, lai aizejot, mēs varētu teikt, ir piepildīts. Esmu izpildījis uzdevumu, kādu Tu, Dievs, esi devis manā dzīvē (..). Lai mūsos neizdziest ilgas pēc taisnības un patiesības.

13.apstāšanās

Jēzu ieliek mātes rokās. Jāzeps devās pie Pilāta un lūdza Jēzus miesu, noņēma to no krusta, lasām Lūkasa evaņģēlijā (..). Cik briesmīgi, ka teroristu notriektajā Malaizijas lidmašīnā bojāgājušo mirstīgās atliekas teroristu vainas dēļ ne visas ir iespēja atrast un radiniekiem pat nav iespējas viņus apbedīt… Kā gan jājūtas cilvēkiem, kuri zaudējuši tuviniekus un mēģina zvanīt uz viņu mobilajiem tālruņiem, bet tur atbild tie, kuri apzaguši mirušos, piesavinājušies viņu mantas? Kā „punkts uz i” visam šim morālajam pagrimumam ir kādas jaunas separātistes internetā izliktā lielīšanās ar kosmētiku, ko viņai no katastrofas vietas atgādājis draugs terorists.

Cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības. Viņš ir izgājis no Dieva un Dievā ir cilvēka piepildījums, mūžīgais mājoklis, tādejādi mūsu aicinājums un sūtība ir dzīve Dievā jau šeit virs zemes. Vatikāna II koncils atgādina, ka cilvēks nes sevī mūžības aizmetni, šis aizmetnis nemitīgi jāattīsta lūgšanā, svētajos sakramentos (..) un ar kristīgu dzīvesveidu, saskaņā ar evaņģēliju.

Kungs, tu pārkāpi slieksni, kas būs jāpārkāpj ikvienam no mums, taču aiz šī sliekšņa nav tukšums, bet gan mīlošā Tēva rokas. Un ja augšāmcēlies, Tu, Jēzu, tad arī mēs augšāmcelsimies, jo taču piederam Tev, jo esam kristīgi cilvēki (..) Kopš Tu pieņēmi nāvi, tā vairs nav iznīcība, bet gan piedzimšana jaunai dzīvei (..)

14.apstāšanās

Jēzu ieliek kapā. Daba nevarēja nereaģēt uz Dieva Dēla nāvi, tai vajadzēja būt satriektai par tādu neredzētu notikumu – saules aptumsums, zemestrīce… Ar cilvēku ir sliktāk. Viņš reti saprot, kur piedalās. Līdzīgi kā kareivji krusta pakājē. Virs viņu galvām risinās svarīgākais notikums – Dieva Dēls atpestī cilvēkus, bet viņi spēlē kauliņus.

Par kritušajiem ukraiņu karavīriem teroristi no radiniekiem pieprasa milzu naudu - tūkstošiem dolāru, viņi zvana tiem no bojāgājušo tālruņa, ņirgājas un smejas… Kādi ir iemesli šādai cilvēka dvēseles deģenerācijai, kad viens cilvēks ir gatavs par samaksu doties uz kaimiņu valsti nogalināt citus cilvēkus? Varbūt tas ir tāds ļaunā gara spēles rezultāts, kad Dievs cilvēka dvēselē ir aizstumts tik tālu kaktā, ka cilvēks ir aizmirsis par Viņa klātbūtni?

Arī pie mums Kristus nāk ikdienas, taču mēs tai laikā sakām, ka esam aizņemti ar ļoti svarīgām lietām. Dažkārt varbūt pat vajadzīgs kas ārkārtējs – saules aptumsums, zemestrīce, lai līdz cilvēka saprašanai tas nonāktu. Tikai tad viņam atveras acis un cilvēks ar šausmām ierauga, ka ir krustā sitis Dieva Dēlu (..) Jēzu, dāvā mūžīgo dzīvi debesu valstībā visiem tiem, kuri aizgāja bojā, iebrūkot veikala „Maxima” jumtam.

Noslēgumā:

Jebkuram tautas krustaceļam, lai cik dziļas ciešanas tā nebūtu piedzīvojusi, pašam par sevi nav pestīšanas vērtības. Neviena tauta, pat nesot vislielāko un visšausmīgāko vēstures pieredzes krustu, nespēj atpestīt pati sevi, bet  Tautas Krusta ceļš, vienots ar Jēzus krusta ceļu, noteikti nesīs pestījošus augļus.

Ne tikai atsevišķi indivīdi, personas, bet arī veselas tautas stāv krusta priekšā, tiek netaisnīgi notiesātas (..).  Tas viss noslēdzas Golgātas kalnā, kas (..) būdams nāves kalns, ir kļuvis par dzīvības kalnu (..) Nav iespējams saprast cilvēka un tautas vēsturi bez Pestītāja un Viņa augšāmcelšanās (..)

Mūsu tauta pamatā ir likusi Jēzus krustu, neļausim nevienam to izraut, bet gan aizstāvēsim baznīcas mācību, baznīcu, un, vajadzības gadījumā, aizstāvēsim arī mūsu valsti!”

Godātais prezidenta kungs, cienītā Saeimas priekšsēdētājas kundze, godātais ministru prezidenta kungs! Jūsu Eminence, ekselences, godājamie priesteri, dārgie brāļi un māsas Kristū! 

Mēs atkal esam pulcējušies kopā Latvijas garīgajā sirdī – Aglonā, lai Dievā smeltos gudrību, spēku un padomu savai turpmākajai dzīvei. Mēs cerībā uzlūkojam Marijas attēlu Aglonas brīnumdarītājā svētgleznā. Ikona ir arī neredzamās klātbūtnes redzama zīme un logs uz mūžību, – logs, pateicoties kuram mēs varam saskarties ar dievišķo realitāti. Uz ko mūs aicina Marija caur šo attēlu? – tuvoties Jēzum. Marija vēlas, lai mēs atklātu un pazītu Jēzu, kurš vienīgais var mūs izvest cauri visām krīzēm. Jēzus Māte ar visu savu dzīvi apliecināja uzticību Dievam: Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc Tava vārda. Cik lielā mērā mūsdienu cilvēks ir gatavs pateikt Dievam šo Fiat: lai man notiek pēc Tava vārda?

Problēma pastāv tanī, ka mūsdienu cilvēkam ir ļoti grūti pieņemt to, kas nāk no ārienes kā kaut kas uzspiests. Tādā gadījumā viņā rodas spontāna pretestība un noraidījums. Tas attiecas arī uz baušļiem. Palūkosimies uz maziem bērniem, kā viņi bieži vien reaģē uz vecāku norādījumiem – ar dumpi. Tāpat ir ar pusaudžiem, kuri vēlas pakāpeniski atbrīvoties no vecāku diktāta. Gudri un mīloši vecāki respektē bērnu brīvo gribu, vienlaicīgi mākot sasniegt vēlamo rezultātu: palīdzēt bērniem apzināties, ka vecāku ieteikumi viņus nevis ierobežo, bet gan pasargā no briesmām un ļauj brīvi attīstīties un uzplaukt visai viņu personībai.

Cilvēces vēsture ir nemitīga cīņa par brīvību, kas patiešām ir viena no lielākajām vērtībām. Pēdējie gadsimti tam ir spoža liecība. Sieviešu emancipācija, jaunu valstu izveidošanās – tas viss ir apsveicami, taču visnozīmīgākais cīņas lauks bieži vien ir ticis atstāts novārtā, un tā ir cīņa par mūsu iekšējo brīvību, cīņa ar grēku pašam sevī un pasaulē. Pāvests Benedikts XVI, runājot par mūsdienu krīzēm, uzsver, ka ikkatrai krīzei ir garīgs pamats.

Tad nu paraudzīsimies uz sevi un mūsu sabiedrību un mēģināsim kopā atbildēt uz jautājumu: kāpēc mēs esam tur, kur esam? Dieva Vārdā ir atrodamas skaidras norādes mūsu dzīves ceļam, adresētas gan konkrētiem indivīdiem, gan visai sabiedrībai. Pirmais un svarīgākais, saka Jēzus, ir ietverts divos galvenajos baušļos: Tev būs mīlēt Dievu vairāk par visu, un tuvāko kā sevi pašu!

Kā tas tiek realizēts mūsu dzīvē? To būs vieglāk izprast, ja ielūkosimies Dekalogā, kas ir šo divu baušļu detalizētāks izklāsts. Desmit baušļos ir ietverti universāli likumi, kas ir domāti ikvienam. Pie tam tie ir ierakstīti ne tikai Svētajos Rakstos, bet arī sirdsapziņā, tos mums „čukst priekšā” arī mūsu veselais saprāts.

1.  Es esmu Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no vergu nama. Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.

Pirms 22 gadiem mēs izgājām no vergu nama. Protams, atskan arī balsis, ka kopumā toreiz bija labāk – visiem bija nodrošināts sociālais minimums, nebija tik lielā mērā jāuzņemas atbildība par savu dzīvi. Vai tas neatgādina izredzētās tautas kurnēšanu Sinaja tuksnesī: Labāk mums būtu atgriezties pie Ēģiptes gaļas podiem un sīpoliem nekā pārtikt no šīs pārlieku nabadzīgās barības! Bet jautājums nav tikai par sociālo minimumu vien, tas ir daudz dziļāks. Kurā virzienā mēs raugāmies un ko esam likuši mūsu dzīves centrā?

Tas ir viegli atšifrējams, ja godprātīgi ielūkojamies savā sirdī un atklājam to, kam tā ir pievērsta. Kas ir šie mūsdienu dievi? Mana labklājība, stāvoklis sabiedrībā, personiskā veiksme, prestižs un vēlme vienmēr panākt savu? Pēdējā laikā daudz tiek runāts par latviskajām vērtībām.

Bet ko mēs saprotam ar latviskajām vērtībām? – darba tikums, pienākums, zeme, daba. Ja paskatās dziļāk, vai tomēr mantiskās vērtības, attieksme pret darbu un īpašumu bieži vien nekļūst svarīgāka par cilvēciskajām vērtībām – attiecībām starp vecākiem un bērniem, attiecībām starp cilvēkiem.
Elks ir tas, kas ieņem manā dzīvē Dieva vietu, nobīdot Viņu malā. Ap ko riņķo mana dzīve – tas arī ir mans dievs. Elku var salīdzināt ar parazītaugu. Tas izsūc dzīvības sulas no koka stumbra, ap kuru ir aptinies, neļaujot viņam normāli attīstīties un augt, novedot pat līdz tā bojā ejai. Vienam tas var būt spēļu automāts vai grādīga dzēriena pudele. Kādam tā var būt arvien jaunu mīlestības dēku meklēšana. Citam tā var būt sekošana savām ambīcijām vai arī dzīšanās par katru cenu vairot savu bagātību, pat uz pārējās sabiedrības un citu cilvēku rēķina. Ceturtajam tā ir nepārtraukta čīkstēšana un vainas novelšana uz citiem. Variantu var būt milzīgi daudz. Ir vajadzīga drosme, paškritika un spēja ielūkoties savā sirdī, lai atklātu, kurš variants ir manējais. Un ja esam atraduši kādu elku, kura klātbūtni savā dzīvē līdz šim nebijām apzinājušies, tad pēc šī dievkalpojuma varam droši pienākt pie Aglonas Dievmātes svētgleznas un teikt: Māt, palīdzi man atteikties no šī elka un ieaicināt Tavu Dēlu savā sirdī, lai Viņš tur valda. Tā būs labākā investīcija manai turpmākajai dzīvei un optimālais savas brīvības apsaimniekošanas veids!

Par ko runā šis Dieva brīdinājums? Par situācijām, kad pārāk vieglprātīgi vai aprēķina vadīti izmantojam Dieva vārdu tad, kad tas mums ir izdevīgi. Te atkal variantu var būt milzum daudz.

Politiķiem draud briesmas izmantot Dieva vārdu savās interesēs, vienubrīd flirtējot ar kristiešiem, bet pēc tam piekāpjoties tādu uzskatu priekšā, kas ir pilnīgā pretrunā ar Dieva atklāto patiesību. Uzņēmējiem savukārt deklaratīva savas ticības akcentēšana var kalpot par aizsegu, lai modinātu citos uzticību, ko pēc tam ir iespējams ļaunprātīgi izmantot. Tomēr neaizmirsīsim, ka pirmais šī baušļa adresāts esam mēs, ticīgie cilvēki. Tieši šo slēpto, savtīgo interešu dēļ ir izcēlušies visi reliģiskie kari un Dieva vārdā ir tikušas izlietas cilvēku asinis.

Nelietīgi valkājot Dieva vārdu, tiek mēģināts par katru cenu piespiest gan cilvēkus, gan Dievu pildīt mūsu prātu, cenšoties Viņu padarīt par savu kalpu. Kungs, māci mūs ar pietāti un godbijību piesaukt Tavu vārdu un nekad to neizmantot savtīgos nolūkos!

3.  Tev būs svēto dienu svētīt!

Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītā diena ir sabats Kungam, tavam Dievam, tad nebūs tev nekādu darbu darīt… Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.

Pravieša Isaja grāmatā lasām: Kad tu atturi savu kāju no sabata pārkāpšanas un… to turi godā, neizlietodams to saviem ceļiem, sava veikala nokārtošanai un tukšām valodām, tad Kungs būs tavs prieks (58,13n). Kā mēs izmantojam svētdienu? Ja tur neatliek laika Dievam, ģimenei un atpūtai, tad nav jābrīnās, ka dzīvē trūkst patiesa prieka, jo arvien

vairāk sāk akumulēties iekšēja spriedze un nogurums, arvien grūtāk kļūst atrauties no ikdienas rūpēm un paraudzīties uz savu dzīvi no putna lidojuma.

Arī valstij šeit savs vārds ir sakāms. Ja svētdienās tiek veicināta tirdzniecība, tad nav brīnums, ka atskan balsis: mēs pavadām svētdienu lielveikalos! Bieži vien tur tiek nodrošināta arī izklaide ģimenēm ar bērniem, tādā veidā tur var pavadīt visu dienu. Izklaide ir gan, bet vai ir paliekošs prieks? Mīļie Kristum ticīgie, es jūs aicinu neaizrauties ar iepirkumiem svētdienās! Ir vērts atzīmēt, ka valsts ar spēcīgāko ekonomiku Eiropā – Vācija tomēr nebaidās sestdienas pēcpusdienā aizslēgt visus veikalus un turēt tos aizslēgtus līdz pirmdienai, ļaujot cilvēkiem atpūsties un piedalīties dievkalpojumā. Ņemsim no vecajām ES valstīm pozitīvos piemērus un to, kas veicina cilvēka personības daudzpusīgu

uzplaukumu!

4.  Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod!

Šis ir vienīgais bauslis ar apsolījumu: lai tu ilgi dzīvotu un tev labi klātos tajā zemē, ko Dievs tev ir piešķīris. Varbūt arī šeit ir atrodams viens no iemesliem, kāpēc Latvija paliek arvien tukšāka. Attieksme pret vecākiem ir nesaraujami saistīta ar attieksmi pret dzimto zemi un dzimto valodu. Kāpēc atstājam savu zemi, ko Dievs mums ir dāvājis? Latgalē, kas vienmēr ir bijusi katoliskās ticības centrs mūsu zemē, nu dažviet sastopam vien vecas māmuļas, viņu bērni un mazbērni ir devušies laimes meklējumos uz citām zemēm.

Arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs  uzrunā, pievērsās desmit Dieva baušļiem, sīkāk apskatot katru no tiem un saistot tos ar Latvijas un Eiropas Savienības iedzīvotāju ikdienu un izaicinājumiem, ar kuriem saskaras ikviens cilvēks,-ziņo spektrs.com/ Latvijas Romas katoļu baznīcas informācijas centrs.

„Cilvēces vēsture ir nemitīga cīņa par brīvību, kas ir viena no lielākajām vērtībām un ko apliecina pagājušie gadsimti. Sieviešu emancipācija, jaunu valstu izveidošanās – tas viss ir apsveicami, taču visnozīmīgākais cīņas lauks bieži vien ir ticis atstāts novārtā, un tā ir cīņa par mūsu iekšējo brīvību, cīņa ar grēku pašam sevī un pasaulē,” sacīja Stankevičs.

„Pirms 22 gadiem Latvija izgājusi no „vergu nama”, taču šobrīd izvirzīti atkal jauni elki – personiskā labklājība, stāvoklis sabiedrībā, veiksme, prestižs un vēlme vienmēr panākt savu.  Pēdējā laikā daudz tiek runāts par latviskajām vērtībām, taču nav skaidrs, vai tās tiešām ir darba tikums, pienākums, zeme un attieksme pret dabu. Ja paskatās dziļāk, vai tomēr mantiskās vērtības, attieksme pret darbu un īpašumu bieži vien nekļūst svarīgāka par cilvēciskajām vērtībām – attiecībām starp vecākiem un bērniem, starp vistuvākajiem cilvēkiem,” sacīja Stankevičs.

Viņš arī atzina, ka ir ļoti daudz zagšanas paveidu, sakot, ka Eiropas Savienības struktūrfondu apguve un dažādu citu projektu īstenošana ir liels izaicinājums attiecībā pret Dieva bausli, kas nosaka zagšanas aizliegumu.

„Politiķiem draud briesmas izmantot Dieva vārdu savās interesēs, vienubrīd flirtējot ar kristiešiem, bet pēc tam piekāpjoties tādu uzskatu priekšā, kas ir pilnīgā pretrunā ar Dieva atklāto patiesību. Savukārt uzņēmējiem savas ticības akcentēšana var kalpot par aizsegu, lai modinātu citos uzticību, ko pēc tam ir iespējams ļaunprātīgi izmantot,” akcentēja  Zbigņevs Stankevičs.

Viņš arī norādīja, ka nomelnot presē, publicēt nepārbaudītas ziņas un kompromitēt ir kļuvis par ikdienu un nevienu vairs nepārsteidz, „Lietas, par kurām vēl gluži nesenā pagātnē bija kauns pat pieminēt, tagad tiek labprātīgi publiskotas, atkailinot ne tikai savu miesu, bet arī savas dvēseles tukšumu un nabadzību,” sacīja garīdznieks.

„Sabiedrībā arvien vairāk zūd ticība laulībai kā noslēpumam, kā sakramentam, kurā ir klātesošs Dievs un Viņa svētība, bez tam daudzi vispār atsakās no tā, lai savu kopdzīvi reģistrētu kā laulību. Cilvēks sevi emocionāli izšķiež, mainot partneri pēc partnera, bet sabiedriskā sfērā jēdzienu „laulība” cenšas aizstāt ar bezpersonisku terminu „partnerattiecības”. Iznīcinot to, kas ir sakrāls, iznīcinot laulības un ģimenes jēdzienu, ir tik viegli veidot bezdomu manipulējamu pūli,” sacīja bīskaps.

„Gadsimtiem ilgi cilvēks ir ticis vērtēts pēc tā, cik lielā mērā viņš ir spējis apkarot savas kaislības. Mūsdienu varonis ir gluži pretējs – jo vairāk spējīgs apmierināt savas iekāres, jo austāks ir viņa reitings. No šādas ideālu maiņas, kas ļoti strauji norisinās mūsu acu priekšā, arī izriet tik ļoti izplatītā skaudība un prakse gremdēt citus,” sacīja Stankevičs.

Secinājums:

„Krīze, par kuru pie mums mēģina runāt pagātnes formā, nebūt nav beigusies. Taču mums vienmēr ir izvēle. Palikt tajā vai arī mainīt mūsu dzīves pamatnostādnes,” noslēdz katoļu baznīcas arhibīskaps.

Prezidents piedalīsies svinību dievkalpojumā, bet uzrunu tautai neteiks, kā to darīja viņa priekštecis amatā. Pērn prezidents paskaidroja savu nostāju: “Esmu izlēmis sākt jaunu tradīciju dievkalpojuma norises gaitā, par ko vienojos arī ar katoļu baznīcas vadību. Mana izpratne par baznīcas kanoniem un kārtību, ko ikviens kristietis godā un pārzina, ir likusi man pieņemt lēmumu – neteikt Valsts prezidenta runu galvenā svētku dievkalpojuma noslēguma daļā, kā tas ticis darīts līdz šim. Esmu pārliecināts, ka dievkalpojums ir sakrāls process, kurā laicīgajai varai nav jāiejaucas. Tās ir manas domas un vienlaikus mans visaugstākās cieņas apliecinājums ticīgajai tautai.”

Šogad Aglonā ieradīsies arī Romas pāvesta sūtnis Baltijas valstīs arhibīskaps Luidži Bonaci.

Jautājums:

Dažādas liecības. Marija parādās trim ganiņiem Fatimā. Kāds šaubas, bet kāds ļoti tic, ka Marija palīdz, ja viņu pielūdz.

Mācītāji saka: „Lūgsim, lai jaunava Marija mūs pieved pie Dieva..”, mācītāja teikto var uztvert, ka ir nepieciešams pielūgt Mariju. Kā rīkoties, ja mācītājs, kas tiek dēvēts kā draudzes gans atstāj novārtā savus jērus jeb draudzes cilvēkus pašu rokās? Ja kādam palīdz Marija tad, lai pielūdz to. Man teikuši, ka Marija palīdz, palīdz… pantiņus māca no grāmatām par Jēzu, par Mariju, par Jāzepu…

SPEKTRS lasīju rakstu par eņģeļiem “Eņģeļi ir starp mums.” Bet mani interesē, kā Jūs izskaidrotu, ka Eņģelis parādījās Marijai un to godināja?

Ir mācītāji, kas visādiem veidiem parāda, ka Marija ir debesīs, citi saka, ka viņa kā pārējie ir mirusi un celsies Tiesas Dienā… ir to, kas pielūdz Mariju, vai pagodina.

Kā man rīkoties ņemot vērā baznīcu tradīcijas, varbūt to vada Dieva gars, jo katrā sirdī ieskatīties nevar kā Vien Dievs zina.. un dzīvot pēc katoļu katehisma, jo daudzi uzskata, ka ir pareiza…jo katoļi ilgi pastāv.. un pastāvēs, vai tomēr aicināt Sv.Gara vadību ?

Paldies, ka uzklausijāt mani.  Ceru, ka atbilde mainīs manas domas, ja nē, tad laiks rādīs kā būs.

Atbilde: Jautājums ir nopietns. Diemžēl, ir vērojamas ne-bībeliskas prakses un uzskati mācībā par Jaunavu Mariju, Mūsu Kunga un Pestītāja māti. Šie maldi var būt par apgrūtinājumu ticīgo sirdsapziņai, kas vēlas turēties pie skaidras Svēto Rakstu mācības.

SPEKTRS mērķis nav raustīt mācītājus aiz apkakles un uzrādīt viņu kļūdas. Tāpēc attiecībā par to nerunāsim, bet mēģināsim paanalizēt tēmu no Bibliskā un vēsturiskā aspekta, lai mēs kopā varētu paši atšķetināt kamoliņu.

Lai mēģinātu saprast, kādā veidā ir radušās neprecizitātes, sakarā ar aicinājumu Jaunavas Marijas kults piekopšanā, nedaudz ielūkosimies vēsturē.

Marijas kults (vēsture)

Efesa (šodienas Turcijā) bija Artemīdas (Semiramīdas) kulta vieta. No visas apkārtējās pasaules cilvēki devās uz šo pilsētu svētceļojumā pie šīs sievietes un pienesa viņai raušus un dažādas lietas cerībā, ka viņa viņiem palīdzēs visās viņu vajadzībās. Pats Pāvils esot ieradies šajā pilsētā un tipiskā kristiešu manierē sludinājis, ka, Artemīda ir sātaniska sieviete un Kristus ir nācis, lai cilvēkus visā pasaulē atbrīvotu no šīs mātes dievības.

Romas ķeizars Teodosijs I 391.gadā kristietību padarīja par valsts reliģiju un aizliedza visus pagānu kultus. Tā pakāpeniski visā Romas teritorijā sākās kristianizācija.

Taču tikai 40 gadus vēlāk – 431.gadā, Efesas koncils izdarīja izšķirošo pagriezienu. Proti, Artemīdas pielūgšana gan netika atkal atļauta, taču kristīgā baznīca apzīmēja Mariju (ne vairs kā Jēzus māti, bet gan kā tādu, kas ir dzemdējusi Dievu) kā Dieva dzemdētāju un vienlaicīgi sāka to godāt kā Dievmāti.

Tūdaļ pēc koncila, visas Artemīdas statujas pilsētā pārsauca par Dievmātēm, tādējādi pamazām neitralizējot Artemīdas kultu un pieradinot iedzīvotājus pie dieves-mātes kristīgās versijas.

Tad efesiešiem atkal bija sava dieviete, Artemīdas aizvietotāja, jo neskaitāmi pagāni Teodosija laikā ieplūda kristiešu draudzēs un sev līdzi paņēma to dievu ticību, ko tie nesa savās sirdīs. Marija kļuva par Dievmāti, debesu ķēniņieni, par to sievieti, kas agrāk bija Artemīda/Semiramīda. Baznīcas pasludināto dogmu par Dieva dzemdētāju Efesā “uzņēma ar milzīgām gavilēm” un tādā veidā šis vecais kults katoļu baznīcā tiek nests tālāk līdz pat mūsu dienām.

Jaunavai Marijai veltītās dziesmas gandrīz vārds vārdā atkārto dieves Izīdas slavas dziesmas: „Jūras zvaigzne,” „Jūrā braucēju aizbildne,” „Karaspēka vadone,” „Rīta zvaigzne,” „Zemes valdniece,” Jaunavas godināšana īpaši pieauga 5.gs. sākumā.

Cienījama, godināma, dievināma?

SPEKTRS lasīju rakstu par eņģeļiem. Bet mani interesē kā Jūs izskaidrotu, ka Eņģelis parādījās Marijai un to godāja?

Atbilde: Bībelē mēs lasām: „Godā savus vecākus.” Vai mēs pielūdzam savus vecākus? Nē, mēs cienām viņus un respektējam, bet pielūdzam Dievu.

Eņģelis parādījās Marijai un sacīja: “Esi sveicināta, tu apžēlotā, Tas Kungs ar tevi!” (Lūk 1: 28) Mēs satiekoties uz ielas viens otru sveicinām sakot : „Sveiks!” Sveicinoties mēs viens otram izrādām cieņu, bet tādēļ mēs nesākam viens otru pielūgt.

Marijas pieminēšana Bībelē

Lai arī katoļu tradīcijā Marija savā nozīmīgumā līdzinās Jēzus Kristus tēlam, Jaunajā Derībā viņa ir pieminēta, kā jebkuras citas zemes sievietes mātes misijas nesēja. Marija tomēr gluži kā jebkura cita sieviete primāri Dieva radījums, kurš nevar ieņemt Radītāja lomu.

Evaņģēlijos Marija minēta visai maz. Marija bija mūsu Pestītāja Jēzus dzemdētāja. Dieva erceņģelis apmeklēja jaunavu Mariju Nācaretē un pavēstīja, ka tā izvēlēta, lai dzemdētu nākamo mesiju. Vēlāk Marija saistāma ar notikumiem Jēzus dzīvē. Pieminēta kāzās Kanaānā. Tur notika pirmais Jēzus brīnums ūdens pārvēršana vīnā.  Tad Marija parādās dēla nāves Krustā sišanas brīdī krusta pakājē.

Laiku pinekļos

Agrīnajos ticības postulātos par Marijas pielūgsmi nevar atrast gandrīz neko, jo daudzi baznīcas tēvi līdzīgi kā Kipras bīskaps Epifānijs uzskatīja, ka “Marija ir jāciena, bet neviens nedrīkst viņu pielūgt”.

Marijas kā Dieva mātes (grieķiski – Theotokus, latīniski – Mater Dei) statuss oficiāli tika apstiprināts 431. gadā baznīcas koncilā, kas norisinājās Mazāzijas pilsētā Efesā

No baznīcas vēstures zināms, ka jau iepriekš pret Marijas godināšanu krasi iebilduši vairāki kristīgie rakstnieki un teologi. Viņu vidū – Tertulliāns (160 – 220), kurš uzskatīja, ka Marija, laidusi pasaulē Kristu, pēc tam dzīvoja ar Jāzepu pavisam parastu ģimenes dzīvi.

Literatūrā var sastapt viedokli, ka Jaunavas Marijas pielūgsme visplašāko izplatību Eiropā guva kopš 5. gadsimta, plaši izplatoties viduslaikos, kad tās pilsētās viena pēc otras debesīs pacēlās Dievmātei veltīto katedrāļu smailes. Bet mākslinieki radīja neskaitāmas gleznas, kurās bija redzama Svētā Jaunava ar bērnu. Pakāpeniski radās arī katoļu tradīcija uzskatīt maiju un oktobri par Marijas mēnešiem. Dievmātei veltīto svētku svinēšana Austrumu pareizticīgajā baznīcā galīgi nostiprinājās, sākot ar 7. – 8. gadsimtu.

Marijas svētki 

Kad 12. gadsimta sākumā vairākos Normandijas un Bretaņas klosteros sāka svētīt Jaunavai veltītus svētkus, pret tiem iebilda viens no tā laika izcilākajiem un ietekmīgākajiem teologiem Bernārs no Klervo, Jaunavas godināšanā saskatot pretrunu ar Svētā Augustīna doktrīnu par iedzimto grēku.

Daudzo gadsimtu pūliņi, cenšoties līdz galam dievišķot Mariju, ar uzvaru vainagojās tikai 1854. gadā, kad pāvests Pijs IX ar speciālu dekrētu “Ineffabilis Deus” paziņoja nevainīgo ieņemšanu par vienu no kristietības pamatpostulātiem. Pēc šīs doktrīnas, Marijai piedzimstot, uz viņu nepārgāja visas cilvēces iedzimtais grēks, lai gan pati viņas piedzimšana notika dabiskā ceļā.

Dievmātes debesīs uzņemšanas svētki

Lielāko ieguldījumu Dievmātes kulta radīšanā veica nevis reliģiskie līderi, bet gan vēlākie pāvesti. 1854.gadā Pijs IX paziņoja, ka Jēzus māte ir bezgrēcīga un brīva no baznīcas apgrēcībām. Bet 1950. gadā Pijs XII par dogmu padarīja Marijas debesbraukšanu.

Katoļu svētku izcelsmi skaidro sekojoši: Marijai guļot uz nāves gultas (pēc vienas no versijām, tas it kā noticis 48. gadā), ap viņu sapulcējušies visi svētie apustuļi, izņemot Tomu, kurš ieradās pēc trim dienām. Kad pēc viņa lūguma atvēruši Marijas kapu, tas izrādījies tukšs un no kapa plūdusi svaiga smarža. Pēc katoļu domām, Marija debesīs uzņemta tieši – bez fiziskās nāves. Savukārt pareizticīgo tradīcijā viņa pirms tam iemigusi mūža miegā. Doktrīnu par šo brīnumaino notikumu pieņēma tikai pāvests Pijs XII 1950. gadā ar dekrētu “Munificentissimus Deus”.

Ko par Marijas kultu saka Bībele?

Bībelē Marijas nāves stāsts, kas būtu vīts noslēpumainās parādībās nav atrodams! Turklāt

ja Mariju sauc par Dievmāti, tātad viņa ir dieviete, bet Dieva Vārds saka skaidri, ka ir tikai Viens Dievs un citu dievu nav!: „klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs. „(Marka12: 29) tātad viss, kas ārpus Dieva pielūdzams ir elkdievība, savukārt tas ir grēks!

Vai Kristus godināja Mariju?

Jēzum piemita cilvēcīgā daba un dievišķā. Cilvēcīgā daba nāca no Marijas (cilvēka), bet dievišķā – no Dieva. Marija bija vienkāršs cilvēks – Dieva kalps, kas ir pelnījusi mūsu cieņu, bet nevis godināšanu! “Un Viņam deva ziņu un sacīja: “Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā un grib Tevi redzēt.” Bet Viņš atbildēdams tiem sacīja: “Mana māte un Mani brāļi ir šie, kas Dieva vārdu dzird un dara.” Šādā veidā Jēzus pateica, ka Marija nav lielāka par citiem Viņa kalpiem. (4.Lūkas 8:20-21) “Tad Jēzus, ieraudzījis Savu māti un viņai līdzās mācekli stāvam, ko Viņš mīlēja, saka mātei: “Sieva, redzi, tavs dēls!” Pēc tam Viņš saka māceklim: “Redzi, tava māte!” No tā brīža māceklis viņu ņēma pie sevis.” (5.Jāņa 19:26-27)

Jēzus Mariju nenosauca par māti, vai arī atšķirot to no citām sievietēm, kaut kā īpaši, bet vienkārši par sievu, un aiziedams palūdza māceklim parūpēties par Mariju, kas Jēzu bija uzaudzinājusi un bija lielās bēdās par Jēzus nāvi pie Krusta. Jēzus cilvēcīgā formā parūpējās par to, lai Marijai būtu atbalsts pēc Viņa aiziešanas.

Dažādas liecības. Marija parādās trim ganiņiem Fatimā. Kāds šaubas, bet kāds ļoti tic, ka Marija palīdz, ja viņu pielūdz.

Atbildot uz šā jautājuma pirmo daļu: kā jau zināms sātans spēj tikai atdarināt Dieva brīnumu darbus. Sātana mērķis novērst cilvēku uzmanību no 1. baušļa, kas skan: „Tev nebūs citus dievus pielūgt!” Ja cilvēku skats vēršas ticībā pārdabiskajām parādībām, kas viņu sirdis piesaista tās pielūgšanā, bet nevis Dieva Vārdam un Viņa brīnuma darbiem, kas stiprina ticību Dievam, tad diez vai šādas parādības varētu dēvēt par Dieva manifestēšanās brīnumiem. Bībelē teikts: „Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē. No tā atzīstiet Dieva Garu: ikviens gars, kas apliecina Jēzu Kristu miesā nākušu, ir no Dieva. Un ikviens gars, kas neapliecina Jēzu, nav no Dieva, tas ir antikrista gars.” (1.Jāņa 4:1-3)

Atbildot uz šā jautājuma otro daļu: jāteic īsi, tās ir elkdievības sekas. Cilvēki pielūdzot Mariju labprātīgi sevi dzen lāstā, tā ir ļauno garu pielūgšana. Jo, ja lūgšanās tiek uzrunājam Marija vai citi svētie, tad notiek kontaktēšanās ar mirušo gariem.

Dieva Vārdā teikts: “Lai tavējo starpā neatrastos neviens pats, kas savu dēlu vai savu meitu liktu sadedzināt ugunī, nedz arī, kas zīlē nākotni, nedz laika zīmju taujātājs, nedz čūsku apvārdotājs, nedz burvis, nedz vārdotājs, nedz garu izsaucējs, nedz pareģis, nedz mirušo izaicinātājs, jo visi, kas dara šīs lietas, Tam Kungam ir negantība..” (5.Mozus 18:10)

Ja kādam palīdz Marija tad, lai pielūdz to.

Atbilde: Ja pielūdz Mariju, tad jāzin, ka tā ir elku kalpība! Tā ir negantība Dieva acīs.

Ja negodāsi Jēzus māti, tad tu dari pāri Jēzum.

Atbilde: Ja godāsi un pielūgsi Jēzus māti, tad tu dari pāri Jēzum.

Vai Marija ir uzņemta debesīs (augšāmcēlusies)?

Atbilde: Bībele saka skaidri. Augšāmcēlies ir tikai Jēzus Dieva vienpiedzimušais Dēls.

„Mēs gribam, brāļi, lai jūs būtu skaidrībā par tiem, kas aizmiguši, un lai jūs nenodotos skumjām kā tie, kam nav cerības. Jo tāpat, kā mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies, Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vedīs godībā kopā ar Viņu. To mēs jums sakām, balstoties uz mūsu Kunga vārdu: mēs, kas līdz mūsu Kunga atnākšanai paliksim dzīvi, ne ar ko nebūsim priekšā tiem, kas aizmiguši. Pats Kungs nāks no debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot erceņģeļa balsij un Dieva bazūnei: tad pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu miruši. Pēc tam mēs, dzīvie, kas vēl pāri palikuši, kopā ar viņiem tiksim aizrauti gaisā padebešos, pretim Tam Kungam. Tā mēs būsim kopā ar To Kungu vienumēr. Iepriecinait cits citu ar šiem vārdiem! „(1.Tes.4: 13-18)

Kā man rīkoties ņemot vērā baznīcu tradīcijas, varbūt to vada Dieva gars, jo katrā sirdī ieskatīties nevar kā Vien Dievs zina.. un dzīvot pēc katoļu katehisma, jo daudzi uzskata, ka ir pareiza…jo katoļi ilgi pastāv.. un pastāvēs, vai tomēr aicināt Sv.Gara vadību ?

Atbilde: Kā jau Jūs arī nojaušat pastāv baznīcas tradīcijas, kas dažkārt veicina pārdomāt un vērtēt, vai svarīgāk ir turēties pie „tradīcijas”, kas dažkārt nesaskan ar Bībelē teikto, vai tomēr turēties pie tā, kas teikts Bībelē, bet ir pretstatā baznīcas iedibinājumiem. Tas, Jums būs jānolemj pašam.

Runājot par Dieva Gara vadību, jāpatur prātā, ka Dieva Svētais Gars vienmēr ir saskaņā ar Bībelē teikto.

Dažkārt mācītāji postulē, ka Dievu ārpus Bībeles „rāmjiem” izņemt nevar. Taču, runājot par to, ka ja kāds vēlas pielūgt Mariju, lai pielūdz, jāpārdomā, vai paši arī nav tādējādi Dievu izņēmuši no Bībeles „rāmjiem”.

Ja kāds runā par garīgām vērtībām, kas nav saskaņā ar Dieva Vārdu, tas viss ir ārpus Dieva Vārda un Dieva Svētā Gara vadības.

„Es apliecinu katram, kas dzird šās grāmatas pravietojuma vārdus: ja kas tiem ko pieliek, tam Dievs uzliks tās mocības, par kurām rakstīts šinī grāmatā. Ja kas ko atņem no šīs grāmatas pravietojuma vārdiem, tam Dievs atņems viņa daļu pie dzīvības koka un pie svētās pilsētas, par ko rakstīts šinī grāmatā.  Tas, kas visu šo apliecina, saka: “Tiešām, Es nāku drīz. Āmen.” Tiešām, nāc, Kungs Jēzu!  (Atklāsmes grāmata 22: 18)