Dievkalpojuma laikā katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs atgādināja Eiropas Savienības patiesos mērķus. Stankevičš uzskata, ka Eiropas Savienības mērķi pamatojoties uz kristīgām vērtībām ir izgaisuši un pārvērtušies par atsevišķu ieinteresētu personu ieceru platformas realizāciju. Bērnu pāragrā seksualizācija un uzskatu maiņu uzspiešana ir bīstama gan esošajiem bērniem, gan sabiedrībai kopumā. Eiropa ir pārkāpusi jebkādas uzstādītās ētikas un morāles normas. Tāpēc Stankēvičš uzrunājot politiķus atgādina, ka tiem ir jāatsvaidzina un jāatgādina Eiropas līmenī agrāk uzstādītie tās mērķi un drošāk un pārliecinošāk jāiestājas par ģimenes vērtībām.

Raivis Dzintars  (VL!TB/LNNK) 

(4.maijā, Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 22.gadadienā)

Saprotu, kāpēc dažiem 4. maijs nerada svētku noskaņu. Daudzi tā laika politiķi vēlāk faktiski turpināja Latvijas valstiskuma nīdēšanu tikai citām metodēm, atšķirīgā veidā. Dzirdētas diskusijas arī par to, vai okupācijas varas iestādes – Augstākās Padomes – lēmums bija pareizākais veids 1918. gada 18. novembrī dibinātās Latvijas atjaunošanai. Un tomēr starptautiskā sabiedrība un mēs paši esam atzinuši šo datumu par Latvijas atjaunošanas brīdi un kā tāds tas ir svēts simbols, kas jātur augstā godā.

Vairums latviešu 4. maiju atceras nevis politiskās vai juridiskās dimensijās, bet cilvēcīgi – kā tautas spēka izpausmi un okupācijas važu nomešanu.

Latvijas valsts pastāvēšana bija pārtraukta nevis kaut kādas abstraktas nejaušības dēļ, bet noziedzīgas okupācijas rezultātā. Atjaunot valsti nozīmē nevis tikai formālu nosaukuma un simbolikas maiņu, bet mērķtiecīgu okupācijas seku novēršanu. No šāda viedokļa 4. maija misija nav izpildīta. Tas pagaidām ir vēl nepilnīgs simbols, kurš pabeigtību var iegūt tikai ar konkrētu uzdevumu pildīšanu valsts pārvaldes procesā.

1)      Vēsturiskais taisnīgums labākajā gadījumā ir tikai iedīglī

Ja augstas amatpersonas okupācijas karaspēka iebrukumu un tās režīma uzvaras joprojām tulko kā „atbrīvošanu”, tad neatkarīgas valsts pamati vēl ir šķībi. Ja okupantu simbolika jauniešu apģērbos un automašīnu dekorācijās joprojām ir nesodāma norma, bet okupācijas pretinieku – leģionāru – godināšana ir amatpersonu „aizliegtais auglis”, tad Latvijas valstiskuma formai saturs joprojām ir daļēji vecais.

2) Valsts valodu apgūst, bet nelieto un neciena

Var atsaukties uz Valsts valodas aģentūras pētījumu secinājumiem, ka uzlabojas situācija valsts valodas zināšanas jomā, bet tā joprojām ir nestabila no lietošanas un attieksmes viedokļa. Bet vēl precīzāk stāvokli raksturo nesenā referenduma rezultāti, kas parāda, ka ceturtdaļa miljona Latvijas pilsoņu vienkārši un nepārprotami atbalsta veco okupācijas laika kārtību. Par vēl lielāka nepilsoņu daudzuma viedokli šādu datu nav, bet nav arī liela pamata apšaubīt absolūtā vairākuma viedokli. Augstas valsts amatpersonas gandrīz no visām partijām netieši pauž atbalstu divvalodībai ar vietējiem žurnālistiem runājot svešvalodā.

3) Valstī organizēti darbojas ārvalstu finansēti politiski grupējumi

Drošības iestādes ir atzinušas, ka divvalodības kampaņa Latvijā organizēta ar ārvalstu līdzekļu palīdzību. Personas, kas saistītas ar kampaņas organizēšanu, arī turpmāk plāno saņemt ārvalstu finansējumu Latvijas neatkarības pamatu graujošu pasākumu veikšanai. Ārvalstu finansētiem spēkiem ir savi plašsaziņas līdzekļi, savas politiskās partijas, nevalstiskās kustības un citi instrumenti, kas lēnām un mērķtiecīgi tiek darbināti Latvijas valstiskuma drupināšanai.

Tikmēr drošības iestādes nepiedāvā risinājumu, kā valstij naidīgo grupējumu darbību apturēt vai vismaz būtiski ierobežot. Kopš no valsts izraidīts kāds nelojāls sabiedriskais darbinieks (Kazakova izraidīšana uz Krieviju iekšl. min. Ē. Jēkabsona laikā) pagājusi vesela mūžība.

4) Kolektīvas valstiskās apziņas veidošana tiek stingri ierobežota

Padomju okupācijas pirmie upuri bija tieši nacionālās ideoloģijas un valstiskā gara veidotāji. Jebkuras okupācijas varas būtisks uzdevums ir vājināt pakļautās tautas nacionālo identitāti, graut ticību tautas autoritātēm, mazināt cilvēku piederības sajūtu pakļautās valsts struktūrām. Ikviens mēģinājums vērtēt izglītības saturu, kino vai, piemēram, sabiedriskos medijus no valstiskās audzināšanas viedokļa (pozitīvo piemēru izcelšana, vēstures izpratnes emocionālais rakurss, tradicionālā kultūra, morālās vērtības utt) ar masīvu kampaņu tiek pasniegts kā cenzūras un totalitārisma izpausme. Ieceres valsts pamatdokumentos vai valsts attīstības plānos nostiprināt vērtību dimensiju tiek cirsta saknē. Jebkāda veida nacionālisma un tautiskā gara vairošana tiek apcirsta smalki un nemanāmi, it kā šis vingrinājums visdažādākajos līmeņos būtu atstrādāts līdz pilnībai.

Secinājumi

Reizēm notikumu cēloņus var nojaust tikai no ieinteresēto pušu izdevīguma vērtēšanas. Organizatori ir redzami tikai daļēji vai nemaz, bet rezultāts apbrīnojamā saskaņā kalpo konkrētai pusei. Čeku vairs nesauc šādā vārdā, bet to, ka sistemātiski un neredzamā līmenī turpinās okupācijas laikam raksturīgie procesi, to nevar nepamanīt.

Ikvienai kustībai ir virziens. Joprojām dzīvo okupācijas seku virziens ar vislielāko ticamību ir Krievijas kā PSRS mantinieces nedalītas varas atgūšana zaudētajās teritorijās. Ikviena krīze vai sociālā neapmierinātība tiek un tiks izmantota tieši šim mērķim.

Nacionālās politikas publiska banalizēšana ir daļa no valstiskuma demontāžas. Metodes tam ir dažādas: birku kāršana („abu pušu radikāļi”, „ekstrēmisti”, Breivika atbalstītāji utt.), nacionālās politikas pretnostatīšana ekonomiskai izaugsmei (it kā šīs lietas būtu pretrunā), idilles uzburšana (apgalvojumi un tendenciozi „pierādījumi”  tam, ka nacionālais jautājums ir tik pat kā atrisināts, „visi integrējas”, runā valsts valodā utt.)

SKDS pētījumi pierāda, ka tīri intuitīvi Latvijas pilsoņu absolūts vairākums šīs likumsakarības saprot un ideoloģiski ir noskaņoti nacionāli. Politiskā līmenī tas neatspoguļojas. Viltīgā veidā nogremdētas tiek pat mazas, „nevainīgas” nacionālās ierosmes, nerunājot par pamatīgākiem soļiem.

Atgriežoties pie 4. maija, svētku sajūtu rada tautiskā, cilvēciskā puse, ne politiskā. Ticu, ka Latvija ir neatkarīga valsts pietiekoša daudzuma pilsoņu garā, pat ja politiski tam atrodami būtiski pretargumenti. Tāpēc risinājums 4. maija piepildīšanai ar saturu ir tikai viens. Latvijas iedzīvotāju informētība un sabiedriska aktivitāte nacionālo ieceru atbalstam. Bez sabiedriska spiediena valstij būtiskas lietas vienkārši iestrēgst, jo acīmredzami noteiktos politiskos līmeņos tiek apkalpoti ietekmīgāki spēlētāji.

No sirds sveicu svētkos! Tikai svētku nozīme liek šodien raudzīties tālāk par ierasti patētiskām svētku runām…

Āboltiņas runa (saīsināta): Latvija svin 4. maija svētkus. Pirms divdesmit viena gada šajā dienā tika pateikts tas, par ko mūsu tauta bija sapņojusi piecdesmit okupācijas gadus. Augstākās padomes deputāti nobalsoja par deklarāciju, kurā pagātnes noziegumi beidzot tika nosaukti īstajā vārdā un deklarēta pārliecība par Latvijas valsts tiesībām uz patiesu neatkarību.

Diena, kas parāda, kāds spēks ir ticībai, pārliecībai un kopīgai cerībai

4. maijs ir Latvijas nācijas pašnoteikšanās svētki.
Diena, kas skaidri parāda, kāds spēks ir ticībai, pārliecībai un kopīgai cerībai. Tauta, kas spēj vienoties savā pārliecībā par nākotni, kļūst par nāciju. Un nācija veido valsti.
4. maija notikumi ir daļa no mūsu vēstures. Valsts ir nācijas miesa, mājvieta tautas garam un kultūrai, patvērums mūsu senču vērtībām un valodai. Šobrīd Latvijā ir nepieciešams atcerēties, ar kādu garu, ar kādu kolektīvo pašapziņu tika pieņemti 4. maija izšķirīgie lēmumi.

1918

„Mums arī, līdzās vāciešiem un frančiem, ir tiesības uz savu patstāvīgu valsti,“ – šī doma iedvesmoja gan jaunlatviešus, gan mūsu valsts dibinātājus 1918. gadā. „Mēs paši esam saimnieki savā zemē un atbildīgi par tās labklājību,“ – šāda ideja bija pamatā sapnim par laimīgajiem ulmaņlaikiem pagājušā gadsimta 30. gados.
„Mums ir jālabo vēsturiskā netaisnība un jāatjauno Latvija kā valsts,“ – mēs domājām, kad cēlāmies cīņai ar padomju impēriju. “Kaut pastalās, bet brīvi,” – tas bija pavisam nopietns lozungs, bez mazākās ironijas vai cinisma. „Latvijas valstiskums ir vienīgā iespēja latviešu valodas, kultūras un latviešu tautas izdzīvošanai,“ – to mēs mēdzam atgādināt sev arī šodien. “Latvija var!” – kaut uz brīdi, bet esam noticējuši, ka mūsu mazā valsts spēj pārsteigt, pārvarot lielāko ekonomisko krīzi, kas bija skārusi Rietumus pirms diviem gadiem.

Kas Latvija mums ir šobrīd?

Kā mums audzināt savus bērnus un mazbērnus, lai viņi mīlētu šo valsti, lai tā arī viņiem būtu nepieciešama un svarīga ideja, nevis tikai apgrūtinājums, ko līdz ar parādiem tie saņēmuši mantojumā no saviem vecākiem? Kādu Latvijas ideju mēs varam piedāvāt jauniešiem, kas dodas mācībās vai darbā uz ārzemēm un nereti vairs nedomā par atgriešanos mājup? Ko viņiem nozīmēs vārds „mājas“?

Vai Latvija var būt kaut kas vairāk par vienu no daudzām iespējamām dzīvesvietām Eiropas kartē? Vai tad dzimteni var izvēlēties? No brīva prāta? Mūsu tauta ir pieredzējusi vairākas emigrācijas – piespiedu izsūtīšanu un došanos kara bēgļu gaitās. Mūsu vēsturiskā atmiņa ir saglabājusi priekšstatu par emigrāciju kā traģisku nelaimi, kā dzimtenes zaudēšanu.
Arī tagad bieži var dzirdēt viedokli, ka lielais darba meklētāju skaits, kas izbraukuši no Latvijas, ir mūsu nelaime, valsts mazspējas un bojāejas pazīme.

Jauna Latvijas ideja

Negribētu tam piekrist, taču viens gan ir skaidrs – tā būs traģēdija, ja vistuvākajā laikā nespēsim definēt jaunu Latvijas ideju, tādu Latviju, kas iederēsies un spēs pastāvēt modernā Eiropā, tādu, kas dos spēku un brīvību tautas garam, tādu, kas garantēs patvērumu un aizsardzību grūtā brīdī. Tādu, kas iedvesmos dzīvei, darbam un mīlestībai.

Mērķis

Latvijas nākotne nav iedomājama arī bez rūpēm par bērniem – bez rūpēm par to, lai viņi šeit dzimtu, dzīvotu un darītu mūsu valsti labāku.
Demogrāfiskā politika ir grūta un nepateicīga, tajā ieguldītie līdzekļi un enerģija ir investīcijas, kas atmaksājas tikai pēc vairākām paaudzēm.
Taču jautājums par to, kā veicināt bērnu dzimšanu Latvijā, ir arī jautājums par ticību nākotnei. Bērni nedzimst tāpēc, ka viņu vecākiem klājas labi vai – gluži otrādi – slikti, bērni nedzimst lielāku pabalstu vai abortu aizliegumu dēļ.
Bērni dzimst tad, kad ir ticība, ka rītdiena būs labāka par šodienu. Un labākais, ko valsts var darīt savas tautas labā, ir kļūt par labākas rītdienas apsolījumu. Sniedzot drošības sajūtu par stabilu, prognozējamu, saprotamu un pārliecinošu attīstību.

Prognozējama attīstība ir arī tas, ko no valsts gaida uzņēmēji. Daudzu valstu pieredze rāda – lieli vai mazi nodokļi paši par sevi vēl negarantē investīciju pieplūdumu un uzņēmējdarbības uzplaukumu. Daudz svarīgāk ir garantēt paredzamu, stabilu un vienkāršu nodokļu politiku.
Mēs vairs necelsim nodokļus, bet virzīsimies uz plānotu, pārdomātu nodokļu samazināšanas reformu.
Valdības uzdevums ir piedāvāt ilgtermiņa stratēģiju, kas skaidri norādītu termiņus svarīgākajām pārmaiņām, kura ietekmētu tautsaimniecību.

Viens no galvenajiem šobrīd izvirzāmajiem mērķiem nepārprotami ir eiro ieviešana 2014. gadā. Tas viss var ievērojami stimulēt Latvijas tautsaimniecību, vairojot arī iedzīvotāju drošību un labklājību. Izmantot šo iespēju ir mūsu pienākums.

Otrs uzdevums- veikt sociālā budžeta stiprināšanas pasākumus. Iespējams, ir jādomā par pārmaiņām šajā jomā.
Mūsdienu pasaulē, kas pakļauta ekonomisko krīžu un svārstību riskam, valsts nevar riskēt ar nestabilu pensiju sistēmu. Arī šeit ir svarīga prognozējama pāreja no vienas sistēmas uz citu.

Dievs, svētī Latviju!

Kamēr Latvijas prezidents maina vārdu, tikmēr Latvijas iedzīvotāji netraucēti priecājas par to, ka latviešiem pieder sava neatkarīga valsts un teritorija. Par godu valsts svētkiem Latvijas tauta tos svin  dažādos valsts organizētos pasākumos. Tas ir brīnišķīgi.

Tomēr daudzi teiks, ka mums nav par ko priecāties. Lūkojoties pēdējo notikumu gaismā. Tauta vaino valdību. Valdība vaino – ārējo ienaidnieku. Tomēr aicinot uz pārdomām šajā Latvijai nozīmīgā dienā, vēlētos mums katram atgādināt par to, vai nav vien tā, ka pats galvenais ienaidnieks slēpjas mūsu pašu sirdīs?

Protams, valsts vīriem nevajadzētu pieņemt pretrunīgus lēmumus un likumus. Kāpēc viņi izvēlas šo ceļu, droši vien katram iesaistītajam deputātam ir savi motīvi. Tomēr domājams, ka atbilde ir meklējama varbūt ne gluži tur, kur to ir ierasts saskatīt. TAS IR GARĪGAIS AKLUMS, kas diemžēl saista, ne tikai mūsu “gudrās galvas”, bet arī tautu kopumā. TAS IR NOCIETINĀTAS SIRDIS, kuras ienīst un neciena pašas sevi un naidā vēršas pret „savējiem”. Valdība nav taisna, bet arī tauta nav bez grēka. Tauta izvēlas nolādēt (vārdos-kritizēt, nosodīt), bet neizvēlas svētīt deputātus, lai tie varētu turpmāk pieņemt pareizus lēmumus. Tauta “saista un paralizē” valdību, tā vietā, lai to atbalstītu, aicinātu uz sadarbību un izteiktu savus reālus piedāvājumus. Tauta sola „gāzt valdību” bet uzcelt ”jaunu” neprot. Tauta spēj lauzt cerību, bet nespēj raisīt ticību. Šo sarakstu varētu turpināt, bet vai ir tā vērts..

Latviešu tauta, iemācīsimies piedot viens otram, svētīt viens otru, ticēt viens otram un paļauties. Un mēs sagaidīsim izmaiņas gan savās dzīvēs, gan arī Latvijas valsts dzīvē kopumā.

Tālāk seko Rīgas Domes deputāta Raimonda TIMMES (VSIA „Autotransporta direkcija”, valdes loceklis, sabiedriskā transporta daļas vadītājs) apsveikums.

4. maiju sagaidot

Mūsu zemei šodien ir jubileja. Priecīgs notikums. Šodienas acīm raugoties, mums var arī šķist, ka ar mūsu Latvijas zemi, kaut kas nav kārtībā un lietas nenotiek tā, kā mēs esam cerējuši vai lolojusi.. Tomēr šī ir zeme ir tā, kurā mēs esam piedzimuši, ieguvuši izglītību un strādājam. Tā ir zeme, kuru mēs nevaram nemīlēt vienalga kādi procesi tajā arī notiktu. Tā ir mūsu dzimtene. Zemi, kurā mēs dzīvojam, Dievs ir radījis sešās dienās un atdzinis par labu esam. Acīm redzot, ne mums būtu jābūt tiem, kuri varētu būt neapmierināti ar savu zemi un kritizēt to. Šajā laika periodā mēs esam redzējuši, ka tiek nepamanītas lietas, kuras varētu risināt daudz savādākā veidā un daudz kas ir bijis nesaprasts un tādējādi ar savu rīcību ir izraisīts negatīvs Latvijas koptēls, līdz ar to nerodas nekāda vēlme sveikt mūsu zemi jubilejā. Šī diena varbūt arī neizraisa nekādu prieku, tomēr tā ir mūsu zeme un 4. maijs ir mūsu zemes dzimšanas diena un es vēlos apsveikt Jūs no visas sirds šajos Latvijas svētkos. Sveiciens!

Deputāta redzējums

Kas šodien ir noticis pa šiem 20 gadiem? Gribētu akcentēt divus datumus ne tikai 4. maiju, bet arī 18. novembri. 18 novembra Latvija palikusi atmiņā kā konkurētspējīga Latvija. Bijis starpposms, kas iznīcināja Latvijā līderisma spēju un patriotisma aktīvas iniacitīvas jūtas un atbildīgas rīcības. Bet šodienas skatījuma 4. maijs ir redzams kā apjukuma laiks, jo mēs ejam to ceļu, kuru iepriekš neesam gājuši. Tas viss ir jauns. pavērušās daudz iespējas, izmaiņas ik soļa. Tās nevar nepamanīt. mūsu Latvijas zeme ir attīstījusies.

Nācies dzirdēt leksikā jaunus vārdus, piemēram, „Eiroremonts” vai „kosmētiskais remonts”, tomēr ārējiem apstākļiem nav sakara ar iekšējo jeb garīgo stāvokli. Eiroremonts nav garīgais-remonts. Mums jāspēj tos apvienot, lai spētu saskatīt Latvijas atmodu.

Mēs daudz ko esam pārņēmuši no ārvalstu kultūras un ievazājuši svešas, kuras ne būt nav pozitīvas tradīcijas, piekopjot ķirbju dienas, nerēķinoties ar nelabvēlīgo garīgo pusi, vai pat ļaujot organizēt apšaubāmas parādes, kurās ne kādi nevarētu pievienoties ar lepnumu sirdī. Nekas no tā nav bijis raksturīgs Latvijas tautai.

Mēs paši esam izvēlējušies pāriet no vienas savienības citā, no slēgtas savienības atvērtā savienībā un ar to mums diemžēl šodien ir jāsamierinās, jo mūsu teritoriālais skaits šodien vairs nekonkurē. Tāpēc esam kļuvuši par patērētāju tautu. Tomēr mums jāspēj būt atbildīgiem un ieraudzīt savu lomu un vietu Latvijas un Eiropas ekonomikā, lai mēs savu zemi spētu nosargāt un noturēties vismaz vēl 40-50 gadus.

Pašreiz mēs esam 20 gadu gājumā. Bet ne bez Dieva palīdzības, Viņš mūs sargā un māca līdzīgi kā Mozus gadījumā, kad viņš savu tautu veda 40 gadus. Jāatdzīst, ka mūsu grūtības nav tādas, kādas bija Izraēlas tautas gadījumā tuksnesī bez ūdens un patvēruma smilšu laukā. Viņi gāja zinādami, ka Dievs viņus ved uz apsolīto zemi. Mums ir sava zeme! Mums ir savs Ēdenes dārzs. Ēdenes dārzs ir mūsu sirdīs. Vienīgi jautājums ir par to, cik lielā mērā mēs pieņemam to, kas ir Ēdenes dārza grēka ābols. Mēs zinām arī notikumu par Noasa šķirstu. Pēc ūdens plūdiem Dievs deva apsolījumu sacīdams: „Es ceļu Savu derību ar jums, ka visa radība vairs netiks izdeldēta ūdens plūdos un ka plūdi vairs nemaitās zemi.” (Moz 9: 11).

Šī derības zīme ir arī starp mūsu zemi un Dievu, starp mani pašu un Dievu, starp mums un Dievu. Tā ir apsolītā drošība! Un mūsu labākās dienas vēl ir priekšā. Mums priekšā vēl ir cīņas un uzvaras, mums vēl daudz kas jāiemācās, bet rezultātā mēs uzvarēsim. Mēs būsim uzvarētāji, ja vien ar visu savu sirdi pieķersimies pie Tā Kunga. Man prātā no Bībeles nāk asinssērdzīgās vārdi, viņa teica: „Ja vien es pieķeršos (pie Jēzus) es būšu dziedināta”. Jā, šodienas skatījumā Latvijai ir atvērušās robežas un uz laiku mēs varam meklēt dabu ārvalstīs, tas ir brīnišķīgi, bet ja vien es pieķeršos un savā sirdī spēšu nest Latvijas vārdu, tad Latvija uzplauks. Un es ticu, ka ar katru nākamo gadu mēs valsts svētkus svinēsim ar lielāku prieku. Es ticu, ka aizvien vairāk mūsu vidū parādīsies politiķi, kuri pieteiks sevi Saeimas vēlēšanās. Man ir Rīgas Domes pilnvarojums. Es palieku uzticīgs mandātam un atlikušos trijos gados centīšos darīt visu nepieciešamo Rīgas labā un par prieku mūsu rīdziniekiem. Es ticu, ja vien mēs būsim paklausīgi Dieva vārdam, mēs uzvarēsim. Vēlreiz gribu atkārtot, ka mums nav iemesla būt neapmierinātiem, jo mēs esam pasaules gaisma un zemes sāls.

Deputāta lūgšana

Dievs, Tēvs Debesīs!
Mēs pateicamies Tev par Tevis piešķirto zemi Latviju un pateicamies par to vietu, kuru Tu pats esi izveidojis, paldies, ka mēs esam latvieši un dzīvojam šajā zemē. Paldies, ka mēs varam būt droši un pasargāti savā zemē. Paldies, ka mums nav cīņas un briesmas, kas jāpārdzīvo, paldies, ka nav zemes katastrofas un dabas stihijas. Palīdzi mums saprast un izprast par mūsu zemes nozīmīgumu. Paldies, ka Tu esi slēdzis derību ar mūsu zemi un mums pašiem. Paldies, ka mums ir šī ‘mazā un skaistā un zaļa Latvijas zeme pie Baltijas jūras, kurā mēs varam justies pasargāti. Mēs lūdzam par mūsu valsts vīriem, kuriem ir jāpieņem atbildīgi lēmumi, lai tie spētu tos pieņemt arī izsverot tos arī no Tavas pozīcijas. Lai mūs nespēj pārņemt tās nelabvēlīgās lietas, kuras tiek uzspiestas no malas, bet lai Tavs Vārds ir tas, kas nosaka visu. Paldies, Tev par Taviem kalpiem, kuri dara Tavu prātu un veic Tavu darbu. Āmen!