16. marts - karogu aleja pie Brīvības pieminekļa. Foto: Edijs Palens

„Viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība.” (1 Jņ 5, 4). „Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus.” (1 Jn 3, 8b)

Lectio: „Viņš gāja pēc Sava ieraduma uz Eļļas kalnu, un Viņa mācekļi Viņam gāja līdzi. Un, tai vietā nonācis, Viņš tiem sacīja: “Lūdziet Dievu, ka jūs nekrītat kārdināšanā.” Un Viņš aizgāja no tiem .. un, ceļos nometies, lūdza Dievu un sacīja: “Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis, tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!” Bet eņģelis no debesīm Viņam parādījās un Viņu stiprināja.” (Lk 22, 39 – 43).

Baznīca šobrīd dzīvo JK ciešanu laikā, un pēc nepilna mēneša būs Klusā nedēļa ar tās noslēguma dramatiskajiem notikumiem – Lielo piektdienu, Kluso sestdienu, bez kurām nav saprotama Lieldienu – JK uzvaras pār nāvi svinēšanas jēga.

LP un KS ir brīdis, kad kristietība bija ārēji visbezcerīgākajā situācijā – JK miris, mācekļi Viņu nodeva, aizliedza, pameta un aizbēga. Nebija neviena sabiedrotā no kā sagaidīt palīdzību. Sakāve, pilnīga katastrofa. Nomāktība, vaina, nolemtības un bezcerības apziņa valdīja JK mācekļos.

Bet viņiem nebija ne jausmas, ka uzvara jau bija notikusi.

KS – JK neatradās kapā, bet bija nokāpis ellē, lai velniem pasludinātu savu uzvaru. ML teica: “Viņš ir nokāpis (ellē) un ņēmis karogu – kā varonis, kas izcīnījis uzvaru, – ar to atgrūdis vaļā vārtus un sacēlis nemieru velnu vidū, tā, ka cits izkritis pa logu, cits pa durvīm.”

JK lielākā uzvara nav augšāmcelšanās, kas ir tikai uzvaras redzamais īstenojums, bet gan pirms tam Ģetzemanes dārzā sacītais: „Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis, tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!” (Lk 22, 42). Tie taču ir tie paši ko vārdi, ko JK mums mācīja un kurus ikdienas (cerams!) sakām MT lūgšanā! Ar šo JK – patiesais c-s, uzvar savu cilvēcību, nodod sevi pilnīgi Da ziņā, apliecina savu piederību Viņam un nostājas pilnīgi Da un Viņa uzvaras pusē. Tātad, katru reizi, kad lūdzam šo lūgšanu, lai atceramies, ka Tavs prāts nozīmē – Tava uzvara. Tava uzvara lai notiek! Pat, ja nezinām kad un kā tā tiks dāvāta.

Mācekļiem nebija dots ielūkoties Da slēptajās darbībās. Viņi redzēja tikai Jēzus nāvi, savu gļēvumu un aiz slēgtām durvīm pārdzīvoja savas sāpes, kaunu, bezcerību un bailes. Viņiem šķita, ka pats Da Dēls ir cietis sakāvi cīņā pret pasaules ļaunumu.

16. marts - karogu aleja pie Brīvības pieminekļa Foto: Edijs Palens

Kristīgā ticība ir reālistiska. Tā saka, ka kopš grēkākrišanas ļaunums ir cilvēku un pasaules pavadonis, jo ir dziļi ieperinājies mūsos pašos. Grēks un ļaunums, kas caur to ielaužas mūsos, aizvien sagādā daudz posta. Ja spriežam – gan jau viss kaut kā pats no sevis noregulēsies, utml. – tas nozīmē, ka dzīvojam lētticīgās ilūzijās.

Grēks aizvien cenšas mūs ievest neceļos. Ja kāds ir ļāvis sevi apsēst varaskārei, tad ļaunums, būdams agresīvs pēc dabas, izplešas tālāk. Ja to laikus neaptur, tas var pārmesties uz citiem cilvēkiem, sociālajām grupām, pat valstīm. Tad ļaunuma apturēšanai sabiedrībai jau vajag mobilizēt lielus resursus, un, kā rāda pēdējā gadsimta vēsture, šai ļaunumu apspiešanas cīņā ir milzu cilvēku upuri.

Kāds visam sacītajam ir sakars ar Latviešu leģionu? Vistiešākais! Pirmkārt, leģions cīnījās pret 20. gadsimta lielļaunumu – sarkano mēri, – PSRS (Pastāvīgi Spīdzināt, Represēt, Slepkavot); otrkārt, lai pareizi izprastu leģiona nozīmi, tas jāskata Dieva vadītās latviešu tautas brīvības cīņu lielajā garīgajā kontekstā, nevis tikai kā viens atsevišķs izolēts notikums.

20. gadsimtā vien esam sīvi cīnījušies par savas tautas pašnoteikšanos. Mēs iestājāmies par savas tautas tiesībām 1905. gada revolūcijā pret cara Nikolaja II režīmu, kurš savu varmācīgo raksturu iezīmēja kā ar Asiņaino svētdienu Pēterburgā, tā ar Asiņaino ceturtdienu Rīgā un ģenerāļa Orlova soda ekspedīcijām Latvijā.

Mēs aizsargājām savu zemi latviešu strēlnieku cīņās 1. Pasaules karā pret vāciešiem un, izcīnījām savu jauniegūto valsti Neatkarības karā, lai beidzot paši būtu noteicēji savā zemē.

1940. gadā mēs kaunpilni zaudējām savu valsti un pieredzējām neaizmirstamās BG šausmas. 1941. gadā, sākoties Vācijas – PSRS karam, partizānu cīņās mēs centāmies nodarīt zaudējumus bēgošajām sarkanarmijas daļām. Kad 1943. gadā sarkanarmija atkal tuvojās LV, nevienam nebija šaubu, ka BG atkārtosies. Tam bija jāstājas pretī, un vienīgais toreiz reālais veids bija LL. Tā bija latviešu tautas cīņa par savu pastāvēšanu, tā, kā tas toreiz bija iespējams.

Kāda latvju politiķe reiz kādam leģionāram pārmeta līdzdaļu šajā cīņā, uz ko sirmais vīrs atbildēja: „ko tad citu mums bija darīt? Noskatīties kā krievi izposta mūsu zemi un izvaro mūsu sievas un bērnus, vai?” Uz to viszinīgai politiķei nebija atbildes. Kā katram cilvēkam, tā arī katrai tautai ir dabiskas tiesības uz pašaizsardzību un pienākums par to iestāties visiem iespējamiem līdzekļiem.

1943.g. LL (un pirms tam arī citās vienībās) – latvieši beidzot varēja cīnīties pret savu ienaidnieku. Un viņi to darīja drosmīgi un varonīgi. 3323 apbalvoto ar II Dzelzs krustu, 429 ar I šķiras Dzelzs krustu, 12 ar Bruņinieka Dzelzs krustu, par citiem apbalvojumiem nerunājot.

Latviešu karš pret baiso ļaunuma impēriju, kas postīja mūsu zemi, nebeidzās ar vācu kapitulāciju. Pēc tās vairāk nekā 4000 leģionāru Kurzemes mežos turpināja šo savu karu pret sarkanajiem okupantiem. Viņi pelnīti uzreiz tapa par vienību kodoliem, labākajiem kaujiniekiem un to komandieriem.

Uzklausīsim, ko par šo latviešu tautas cīņas posmu saka dažādu nozaru pārstāvji: vēsturnieks, žurnāliste, valsts amatpersona.

Vēsturnieks Uldis Ģērmanis: Galvenais un izšķirīgais nacionālo partizānu lietā ir tas, ka runa ir par pretestību augstākā mērā kriminālam okupantu režīmam, kura mērķis bija centralizēti izplānots sistemātisks un konsekvents genocīds pret latviešu nāciju. Tāpēc jebkura pretestība šiem noziedziniekiem pret cilvēcību un viņu atbalstītājiem ir cildena lieta, kas neprasa nekādus citus attaisnojumus.[1]

Žurnāliste Elita Veidemane: Ienāca plukatu un bezgožu armija un sāka dzīvot pēc saviem — zemiskās vienkār­­šības — likumiem. Ja gribēja nogalināt — nogalināja. Ja ­gribēja izvarot — izvaroja. Ja gribēja ēst — at­ņēma, laupīja un paldies nepateica. Toreiz, pēc četrdes­mitā gada, par padomju savienību .. neviens nerunāja, teica vienkārši — krievi ienāca. ­Krievi lau­pīja, izvaroja un galināja.[2]

LV prezidents R.Vējonis: Nacionālie partizāni ticēja brīvas un neatkarīgas Latvijas idejai. Latvijai atgūstot neatkarību, partizānu pārliecība kļuva par realitāti.

2 gadu leģiona un 12 gadu partizānu cīņas daudz deva tautas pretestības apziņā. Lai arī čekas karaspēkam izdevās partizānus ar milzīgu pārspēku nomākt, taču visam komunistu okupācijas režīmam neizdevās iznīdēt latviešu un tautas valstsgribu. Tā iegāja tautas dvēseles zemdegās. To pārņēma inteliģence, skolu jaunatne, vēlākā nevardarbīgā reliģiskā un politiskā pretestība visdažādākajos veidos, līdz tā uzliesmoja plašā tautas apņēmībā iestāties par savu neatkarību Janvāra Barikādēs. Tā turpinās arī šodienas pilsoniskajā pretestībā visiem ārējiem un iekšējiem pretvalstiskajiem, LV nelojālajiem spēkiem, piektajai kolonai, uzmundrinot inertos, neuzņēmīgos un pasīvos savējos.

Šodien mums jau HK apstākļos jāturpina cīnīties par LV informatīvajā, kultūras un informatīvajā karā, kas vērsts pret mūsu nācijas valstsgribu un tās pretestības spējām.

Leģionāri, kuri 2. Pasaules kara laikā cīnījās frontē un kuri turpināja pēc tā savu cīņu partizānos, ap sevi pulcējot vēl citus cīnītājus, piedzīvoja daudz dramatisma, traģisma un grūtību. Ar katru gadu gan cīnītāju, gan viņu atbalstītāju un cīņas iespēju kļuva aizvien mazāk. Grūti pat iedomāties, cik bezcerīga varēja šķist situācija pēdējiem atlikušajiem partizāniem vientuļajos meža bunkuros – bez atbalstītājiem (jo tie bija nogalināti vai deportēti), tikpat kā bez pārtikas, pat bez reālām cīņas iespējām. Gadiem ejot, viņu cerības sāka izplēnēt, jo gaidītā Sabiedroto palīdzība tā arī neatnāca. Viņu cīņas turpinājās līdz pēdējam aktīvajam partizānam LV mežos.

Šādos brīžos nudien varēja šķist kā JK mācekļiem – sakāve, katastrofa. Kāda gan te uzvara? – jo tik ļoti cerētais 1919. gada scenārijs neatkārtojās. Toreiz neviens no cilvēkiem nevarēja redzēt lielo Dieva perspektīvu, un plānu ne tikai mums vien atdot brīvību, bet to dāvāt arī daudzām PSRS apspiestajām tautām un piedevām vēl sagraut pašu ļaunuma impēriju.

Leģionāru un partizānu asinīm nopirktie gadi izglāba mūsu tautas pretestības garu, kas citādi līdz 80-o gadu beigām būtu komunistu propagandas pārmākts un vardarbīgā režīma salauzts, sadrupis, demoralizējies vēl pirms pienāca Atmoda. Prof. H.Strods: Nacionālie partizāni cīņās līdz 50. gadu beigām ierobežoja PSRS kolonizāciju un rusifikāciju demogrāfiski, ekonomiski un ideoloģiski. .. neoficiālā nacionālā pagrīdes vara, .. ierobežoja arī Latvijas kolonizāciju līdz 50. gadu vidum, jo kolonisti „nebrauca tur, kur šaudās.”

Ne velti, ASV prezidents B.Klintons 1994. gadā apmeklējot Rīgu, sacīja: Visu amerikāņu vārdā es lepni ieņemu vietu šajā nepārrautajā brīvības ķēdē. Tā stiepjas atpakaļ līdz jūsu tēviem, vīriem, kuri devās mežos, lai pretotos okupantu karapūļiem.

Ja skatāmies uz šo cīņu vēl plašāk, tad redzam tādu pat partizānu karu arī Lietuvā. Pagājušā gadā 6. oktobrī Viļņā tika svinīgi pārapbedītas Lietuvas nacionālo partizānu ģenerāļa Adolfas Ramanauskas-Vanagas mirstīgās atliekas. Komunistu okupanti viņu bija arestējuši, sadistiski spīdzinājuši, nogalinājuši un slepeni aprakuši. Lietuvas Seims apstiprināja, ka no 1945.-1957.gadam, Ramanauskas-Vanagas ir bijis Lietuvas vienīgās likumīgās varas augstākais pārstāvis. Viņu pārapbedīja ar pilnu militāru godu, kāds pēc protokola pienākas tikai valsts prezidentam. Izvadīšanā Lietuvas premjers Sauļus Skvernelis sacīja: Tā ir mūsu tautas, mūsu brīvības cīnītāju uzvaras diena, jo šis cilvēks tiks pienācīgi apglabāts, apliecinot cieņu mūsu partizānu cīņām, kuru mērķis galu galā tika sasniegts.

Lietuvas Seima spīkers Viktors Pranckietis teica, “Tieši no tādu cilvēku ticības varēja atdzimt Lietuvas neatkarība.”

Kad Krievija ar tai raksturīgajiem ciniskajiem meliem un apvainojumiem izteica sašutumu par ģenerāļa svinīgo pārapbedīšanu, Lietuvas prezidente Gribauskaite uz to lepni atbildēja, ka Krievijas sašutums apliecina viņa lielos nopelnus.

Krievijas histēriskā reakcija uzskatāmi parāda vēl ko. Mūsu leģionāriem parasti pārmet, ka viņi ir cīnījušies vācu formās. Lietuviešu nacionālie partizāni cīnījās savos, lietuviešu armijas formas tērpos, bet Krievijas patoloģiski agresīvajā attieksmē tas neko nemaina, – tātad ne jau pret formas tērpiem ir iebildumi, bet pret visiem, kas atklāti un drosmīgi, no spēka pozīcijām, ir cīnījušies (un Ukraina joprojām cīnās!) pret ļaunuma impēriju.

Mācīsimies no mūsu brāļiem lietuviešiem, kā godināt savus karavīrus un lepoties ar tiem. Ņemsim to par paraugu īpaši tad, kad daži mūsu politiķi kārtējo reizi iesaka leģionārus godināt nevis pie Brīvības pieminekļa, bet pēc iespējas tālāk, – tikai Lestenē vai dzimtas kapos (ar neizteiktu domu, ka labāk jau nemaz).

Un atgādināsim valdībai tās pienākumus, ko tā pati sev norādījusi 1998. gada Deklarācijā par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā: Latvijas valdības pienākums ir … rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs. Tas ir valdības PIENĀKUMS, neatkarīgi no viņu individuālajiem viedokļiem, aprēķiniem vai gļēvuma pakāpes. Mūsu tautas spontānais patriotisms katru gadu martā tiek slāpēts un klusināts kā nevēlams, aizbildinoties, ka visi Latvijas karavīri tiek godināti 11.novembrī. Vai pagājušajā gadā leģionāri tika godināti? Un aizpagājušajā? Kur, kad, kuri, kādā veidā? Kura no valsts amatpersonām to veica? Vai kāds no jums atceras un var visiem to atgādināt?

19. divīzijas dziesmā ir vārdi: Mēs nāksim drīz, Latvija, gaidi,/ Un brīvību nesīsim tev. To brīvību, ko ieguvām Trešajā atmodā, mēs esam saņēmuši no saviem cīnītājiem, kā sacīja ASV prezidents Klintons – nepārrautajā brīvības ķēdē, jo leģionāru cīņas un viņu klātesamību mūsu tautai palīdzēja uzturēt apziņu par to, ka neesam gļēvuļi, ka esam pretojušies okupācijai un tātad mēs kā nācija esam gribējuši un gribam aizstāvēt savu valsti.

Arī 1940. gadā gan armija, gan tauta bija gatavi pretoties agresoram. Sākotnēji robežsargiem bija dota pavēle cīnīties līdz pēdējai patronai. Viņu toreiz neizšautās patronas izšāva mūsu leģionāri vēlāk – frontē. Ģen. R.Bangerskis par LL sacīja: Viņi ir atjaunojuši latviešu karavīru labo kaujas slavu. Un tas ir ļoti svarīgi.

Mūsu valsts brīvība ir mūsu karavīru – leģionāru uzvara. Jo abi LV okupanti, kā nacistiskais Reihs, tā komunistiskā PSRS kā valstiski veidojumi sagruva un nu ir vēstures mēslainē, bet mēs esam un būsim. Mūsu valsts neatkarība ir atjaunota. Da dzirnas maļ lēni, bet labi.

Visas ļaunuma impērijas neizbēgami sabrūk. Sabruks arī tās, kas šobrīd pasaulei draud ar kodolieročiem un pašiedomāto varenību, aiz tās tikai slēpjot savu atpalicību un to diktatoru varmācību un bailes. Jo Dieva spriedums pār ļaunumu ir jau pasludināts un īstenots.

Galīgā uzvara pār ļaunumu īstenojās jau pirms diviem tūkstošiem gadu – un pirmie par to uzzināja ne JK mācekļi, bet ļaunie gari. Kā jau ļaunie, to zina arī diktatori, tāpēc jau viņi bailēs trīc un dreb par savu varu.

Bet mums ir svarīgi šai Da uzvarai pievienoties – un mēs tai varam tapt līdzdalīgi tikai tā, kā to darīja JK – aktīvi un konsekventi nostājoties pret ļaunumu, aizvien cīnoties pret to.

Kad ienaidnieku pārspēks liekas neuzvarams, viņu uzbrukumi nepārtraukti un kad šķiet, ka neko nespējam darīt un nekā sevi aizstāvēt, lai atceramies aizvien atgriezties pie sākotnējas uzvaras un to parauga, kuri to izcīnījuši. Mēs jau to darām –1991. gadā nevis dibinājām jaunu valsti, bet atjaunojām jau reiz pasludināto un izcīnīto. Mēs atskatījāmies uz mūsu varoņiem un no tiem ņēmām paraugu jaunajām cīņām. Mēs tikai atgriezāmies pie reiz jau notikušās uzvaras, mēs nostājāmies taisnības uzvaras pusē.

Daugavas vanagi un fonds Namejs 2019. gadu ir pasludinājuši par Latvijas Varoņu gadu. Sekojhot šim aicinājumam, godināsim mūsu cīnītājus, šodien – mūsu leģionārus un ņemsim viņus par paraugu.

Savus leģionārus mēs pamatoti varam uzskatīt par paraugiem, un ne tikai militārās cīņas, bet arī ticības paraugiem, jo viņi saglabāja latviešu tautas patriotiskās un garīgās vērtības, kas sabiedrībā un armijā bija izkoptas pirmās neatkarīgās Latvijas Republikas laikā.

Tikai viens piemērs. Latvijas Armijas leitnants Eduards Stauvers tika iesaukts leģiona 15. divīzijā. 1945. gada aprīļa beigās ielu cīņās Berlīnē leitnants pēc Latvijas Armijas tradīcijas vadīja Vakarjundu. Mūsu karavīri dziedāja Latvijas himnu un korāli „Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”. Klātesošie spāņu brīvprātīgie virsnieki ar lielu izbrīnu un cieņu novērtēja mūsu karavīrus, kas tik smagā brīdī lūdz Dievu par savu Tēvzemi.

Mēs, latvieši, esam uzvarētāji, varoņu tauta, jo esam izcīnījuši un atguvuši savu valsti. Tad arī rīkosimies un ieturēsim tam atbilstošu lepnu un pašapzinīgu stāju. Un atcerēsimies un pildīsim arī mēs ģenerāļa R. Bangerska pēdējo pavēli: “Kā vienmēr, tā arī šinī brīdī nelūdzam par sevi, bet lūgsim visi kopīgi: Dievs, glāb un svētī Latviju!”

Par prioritātēm

Mācītājs Guntis Kalme. Foto - Uģis Nastevičs

„Kad Jēzus bija kristīts, ..  [Dievs] no debesīm sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls ..” Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts. .. kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst. .. kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Bet Viņš atbildēja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” .. [un]: “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot” (Mt 3, 16-17; 4, 1-4; 10). „Mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā. .. Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes” (1 Jņ 4, 17-18).

Notikums, spriedze un aizkadrs

Vēsturisko notikumu atcerēs bieži atkārtojam: „no vēstures jāmācās!” Lūk, vēsturisks notikums – Kristus cīņa ar sātanu. Notikums, kas izšķīra un joprojām izšķir daudz. Šajā notikumā mums ir dota iespēja redzēt sevi un daudz iemācīties.

Parasti skatot dokumentālās vai mākslas filmas par karu, uzmanību saista notikumu dinamika, spriedze, kustība. Skatīto nevilšus vērtējam pēc līdzpārdzīvojumā gūtā adrenalīna daudzuma.

Bet reti jautājam – kas ir aiz notikuma? Kas norisinās vīros, kuri tur ieroci? Kas notiek viņu sirdīs un dvēselēs? Kas ir viņu ideāli, vērtības, pārliecība? Rīcības motīvus grūti parādīt uz ekrāna, bet tieši tie ir izšķirošie.

Garīgās cīņas izpratne

Evaņģēlists Matejs mums ir sagādājis iespēju ielūkoties aizkadrā. Viņš parāda gara cīnītāja, Dieva dēla Jēzus Kristus sadursmi ar pašu velnu.

Ko māca šī cīņa? To, ka vērtību pareiza sakārtošana, prioritizēšana sniedz spēku, stiprina identitāti un ved uz uzvaru. Prioritizācija nozīmē mazsvarīgākā pakļaušanu būtiskākajam. Ērtību pakļaušanu vērtībām un gribu turēties pie tām, neļaujot tās izšaubīt, izvilt.

Ko nozīmē garīga cīņa? Zināt sevi, savus gara spēka avotus, pareizās vērtību prioritātes un savu sūtību. Unto pašu zināt arī par pretinieku. Kas viņš ir patiesībā, nevis par ko maskējoties, izliekas. Sv.Raksti par velnu saka: „viņa nodomi mums labi zināmi” (2 Ko 2, 11). Savu spēku tas smeļ mūsu vājumā, viņa mērķis ir izraisīt bailes, paniku un bezspēcības apziņu.

Novērst!

Iedarbīgākais veids kā iznīcināt kādu, ir nevis fiziski likvidējot, bet novēršot viņa rīcību no būtiskā uz ikdienišķi aktuālo. Sātans cenšas izprovocēt Kristu uz garīgu pašiznīcināšanos, novirzot Dieva dēlu no Viņa sūtības.

Pēc četrdesmit dienu gavēšanas Jēzum noteikti gribējās ēst. Velns piedāvā sadarbības plānu: viņa pienesums ir ideja pārvērst akmeņus par maizi, savukārt no Dieva dēla gaida tās praktisko izpildījumu.

Sātans uzstājas kā līdzcietīgs humānists: būsi pats paēdis un varēsi citiem palīdzēt! Velns lieliski prot apelēt pie cilvēka zemišķajām vajadzībām. Tās ir neapstrīdamas. Ja plāns maks, lieli nodokļi un maza alga ilgstoši māc cilvēku, tas pārslēdz viņu „vēdera un kabatas” režīmā. Kurš var pārmest, ja tad cilvēks noēd savu dzīves aicinājumu un dotības, izdzīvošanas cīņā netiekot līdz tās virsuzdevuma īstenošanai? Sātans ir priecīgs par katru, kura radošos spēkus izdodas novērst no vērtībām uz dzīvē nepieciešamajām ērtībām. Kur nu vēl, ja veselu tautu vai valsti. Latvija būtu gards kumoss …

Mēs joprojām ciešam no nepārvarētās ekonomiskās krīzes, iedzīvotāju reālajos ienākumos esam ES rādītāju astē. Alkatīgie, tuvredzīgie valdošie ir novājinājuši tautu, ka jebkuram, kurš dzīvo zem iztikas līmeņa, var piestāties kārdinātājs: „vai neredzi, ka spējīgākie, gudrākie ir jau aizbraukuši un ka pašam laiks apsvērt tādu iespēju vai arī piestrādāt par profesionālu latvieti nelatviskajās partijās?”

Daudzi pazīst šo kārdinājumu. Kad tam piekrītam, tad arī iekrītam. Esam ļāvuši sevi reducēt uz staigājošu vēderu.

Tautu baroja ar veiksmes stāstiem. Veiksme patiešām būtu, ja aizbraukušie pulkiem atgrieztos uz jaunatvērtām ražotnēm, ja nodokļus maksātu no peļņas nevis no apgrozījuma, ja tos samazinātu, nevis paaugstinātu, ja mazajiem uzņēmējiem nevajadzētu sūdzēties par birokrātijas šķēršļiem, ja liegtu tirgot uzturēšanās atļaujas, ja skolās būtu valstiski atbalstīta patriotisma mācība, ja tiktu izskausta valdošo korupcija, ja Drošības policija izmēztu piekto kolonu, ja plašsaziņas līdzekļos iegrožotu Krievijas kara propagandu, ja valsts efektīvi un reāli stiprinātu un popularizētu Bruņotos spēkus, Zemessardzi un Jaunsardzi.

Apelācija

Apelācija pie iztikas aizvien ir efektīva: piemēram – vai tiešām ir īstais laiks runāt par patriotisko audzināšanu, ja jārūpējas par pensijām un algām? Vai jāatgādina par nepārvarētajām okupācijas sekām, ja …. utt., utjpr. Bet, ja būsim vien rūpējušies par miesu uz savas identitātes vērtību rēķina, tad šīs vērtības sadrups pilnīgi, un drīz nebūs neviena, kurš gribēs Latviju aizsargāt. Tad mūs kailām rokām paņems šīs polittehnoloģijas autori.

Kristus neapstrīd zemišķo vajadzību nepieciešamību, bet to, ka tās būtu vienīgās: „cilvēks nedzīvo no maizes vien.” Jēzus noliedz cilvēka redukciju uz iztiku, jo nākamais solis ir paredzams: cilvēks būs atkarīgs no tā, kurš viņu nopirks par mazu algu, bet smagu darbu. Primitīvi, bet diemžēl iedarbīgi.

Kārdinātāja rīcība

Kārdinātājs varēja efektīvi darboties, kad pirmie cilvēki Ādams un Ieva ielaidās sarunā, uzklausīja viņu kā līdzjūtīgu un gudru padomdevēju, tā piešķirot viņam tādas pat tiesības kā Dievam. Varbūt, ka tas bija demokrātiski, taču sekas bija iznīcinošas.

Ādams un Ieva dzīves pieredzes trūkuma dēļ nezināja, bet mēs gan zinām, ka patiesībai un meliem nav vienādas tiesības, ka okupants un okupētais, bende un upuris nevar būt līdzvērtīgi dialoga partneri. Varbūt, ka meli jau tapuši par Krievijas specifisku stratēģiskās komunikācijas veidu, bet katrs saprātīgs cilvēks zina, ka principiālā nozīmē meli ir patiesības slepkavība.

Paklausīt tumsas kungam, tapt par viņa sadarbības partneri nozīmē graut savu identitāti un parakstīties par savu garīgo pašnāvību. Tāpēc Kristus neielaižas diplomātiskās sarunās un kompromisos ar velnu, nelieto arī politkorektu valodu. Dieva dēls lietas sauc īstajos vārdos. Sātans netiek dēvēts par kaimiņu no ietekmīgas pazemes organizācijas, bet par „meli” un „slepkavu” (Jņ 8, 44). Šodienas aktualitāšu valodā varētu teikt „agresors un maskirovkas lietotājs”.

Žurnālists Imants Liepiņš aculiecinieka stāstā vēsta: „Apmaksājot propagandas telekanālus un visādas tautiešu aktivitātes, Krievija maskē savus militāros mērķus un gatavo augsni „zaļajiem cilvēciņiem”. .. izliekoties par globālu tirdzniecības partneri un iestājoties starptautiskās organizācijās, Krievija iemidzina kaimiņu modrību un gatavo invāzijas. Nomaskējot savus karavīrus par „zaļajiem cilvēciņiem”, Krievija cenšas tos padarīt par it kā nepiederošiem nevienai valstij – pēc mēnešiem diviem, protams, ciniski atzīstoties, ka tie bija viņu kaujinieki gan.”[1]

Kāpēc Jēzus izturēja velna uzbrukumu, nenobijās, nesāka stomīties, taisnoties, bet mēs tik bieži nē? – Jo ar savu katikkautkasnenotiek attieksmi izrādām vājumu un tā provocējam agresoru.

Katru gadu par 16.martu tiek doti gudri padomi, ka lūk tieši šogad nav gudri doties pie Brīvības pieminekļa, ka pietiek, ja dodas uz Lesteni, vēl labāk, ja piemin kritušos vien mājās, utml.

Varoņu atceres jēga

Guntis Kalme, pulcējoties gājienam. Foto: Uģis Nastevičs

Mūsu izcilais vēsturnieks U.Ģērmanis sacīja: „tauta, kurai ir savi varoņi un kura tos piemin, ir neuzvarama.” Tātad, ja varoņus nepiemin, tauta top uzvarama. Piektdien dzirdēju piedāvājumu uzskatīt latviešu leģionārus par karavīriem, bet ne par varoņiem. Viltīgi. Ja leģionāri ir tikai karavīri, tad arī ir tikai viņus mobilizējušās lielvaras upuri. Upuri izsauc līdzjūtību, bet nerada cīņas sparu. Varonis gan iedvesmo sekot viņam līdz uzvarai.

Pateikt tik vien, ka leģionāri ir mūsu vēstures daļa, nozīmē nepateikt neko svarīgu. Jājautā – kāda daļa? Ir jāredz pēctecību. Daudzi no viņiem pirms tam bija latviešu strēlnieki, kuri izveidoja topošās Latvijas armijas mugurkaulu un 1920.gadā padzina iebrucējus, uzvarot Brīvības cīņās. 1945.gadā pēc Vācijas kapitulācijas 4000 no leģionāriem devās partizānu gaitās. Viņu cīņas uzturēja tautas pretestību okupācijas režīmam. Nepakļaušanās gars pārsviedās uz jaunatni, inteliģenci, un tā mēs izturējām līdz Atmodai. Leģionāri ir svarīgs posms tautas brīvības alku un neatkarības gribas ķēdē. Ne mazāk.

Šodienas vēstures stundā mācīsimies ne tikai garīgās cīņas stratēģiju, bet arī, ka:

1)      varoņi ir jāgodā viņu varonības dēļ,

2)      tas jādara, lai paglābtos no mietpilsonības, gļēvuma, morālā vājuma, pēc kura mūsos ilgojas pretinieks.

Varam būt hibrīdkara cīnītāji

Ja agrākajos karos cīņa sākās un beidzās ar ieročiem rokās, tad šodien hibrīdkarš iesākas ar cīņu informatīvajā laukā pret mūsu vērtībām, principiem, identitāti un, kad šī cīņa būs uzvarēta, ieradīsies arī „zaļie cilvēciņi.” Bet tas arī nozīmē, ka ikviens varam būt cīnītājs vismaz hibrīdkara pirmajos posmos. Tajos uzvarot, varam nepieļaut tā pāraugšanu par militāru iebrukumu.

Spēka avots

Kāpēc Jēzus varēja izturēt garīgo spiedienu un uzvarēt, bet mēs tik bieži nē? Viņš sacīja: „es un Tēvs, mēs esam viens” (Jņ 10, 30). Tas nozīmē tik ļoti būt kopā ar savu augstāko vērtību (nevis ērtību), ka saplūsti ar to. Sekojot Kristum, mums vajadzētu sacīt: „mēs un Latvija esam viens!”

Reiz jautāju kādam igauņu armijas kapelānam, ko viņi darīs, ja iebruks krievi, bet ASV viņus neatbalstīs? Viņš sacīja: „mēs ieraksimies!”, vēstot: „mēs tik ļoti saplūdīsim ar Igaunijas zemi, ka mūs no tās neizraus neviens!”

Jēzus, atsitot velna uzbrukumu, saka: „stāv rakstīts!” un citē sava debesu Tēva vārdus sv.Rakstos. Uz ko mēs, latvieši, Latvijas pamatnācija un valstsnācija varam atsaukties kā uz savu spēka avotu?

Uz Aleksandra Grīna „Dvēseļu puteni”? Uz Aleksandra Čaka „Mūžības skartajiem”? Šoreiz lai uzklausām Broņislavu Martuževu:

„Te piedzimām, te uzaugām,

Dod, Dievs, ka arī mirstam.

Mēs savu zemi uzraugām

Līdz pēdējam, līdz šķirstam.

Mēs zobenu, mēs vairogu, mēs galvu ķīlā liekam.”[2]

Satversmes ievadā par to lasām:

„Latvijas valsts ir izveidota, .. lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem .. Latvijas identitāti .. veido .. latviskā dzīvesziņa, .. vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības.” Beidzot esam definējusši Latvijas pastāvēšanas mērķi, kaut maz un nekonsekventi.

IR IESPĒJAMS!

Jēzus piemērs rāda, ka ir, IR IESPĒJAMS nekļūt par lokāmo divdabi, rāpuli, līdēju. IR IESPĒJAMS dzīvot saskaņā ar savu identitāti, principiem, vērtībām. IR IESPĒJAMS būt cīnītājam un tapt par varoni. Protams, par to var nākties maksāt. Bet ir vērts. Apziņa, ka neesi iztirgojis un izšķiedis niekos, sīkās ērtībiņās Dieva sev doto mūžu, lai tikai paglābtu labklājības līmenīti, atmaksājas ar pašcieņu. Jo mēs taču esam savu vērtību, ideālu un principu, nevis sarausto mantu kopums.

Cilvēka sūtība ir pēc iespējas vairāk, spilgtāk, bagātīgāk, radošāk paust, īstenot savu identitāti, savu dievlīdzību. Ne velti Pāvils atgādina: „mēs esam Dieva darba biedri” (1 Kor 3, 9).

Tas pats attiecas arī uz tautu. Dievs ir radījis Latviju, devis tai valstiskumu, lai mēs te īstenotu savu nacionālo identitāti. Mūsu tautas sūtība ir latviskot Latviju. Nevis tikai uzturēt to kaut kādā līmenītī, bet nu jau atgūt, morāli un garīgi atkarot savu valsti iepretim globalizācijas briesmām un Krievijas izvērstajam hibrīdkaram.

Tāpēc lūgsim!

Tāpēc šodien vairāk kā jebkad lūgsim, lai Dievs pasarga mūs no gļēvuma, mīkstčaulības, bezmugurkaulainības. Lai Viņš sava Dēla Kristus mīlestības uz mums dēļ svētī mūs ar drosmi, apņēmību, gudrību. Velnam un viņa sabiedrotajiem neizdosies mūs apmuļķot, samulsināt, iebiedēt, jo: „Mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā. .. Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes” (1 Jņ 4, 17-18).

Mācītājs Jānis Saulīte. Foto: Kalvis Kalsers

16. martā, Tukuma novada Lestenes Brāļu kapos evaņģēliski luteriskās baznīcas tuvumā par godu leģionāriem starp citiem runātājiem runu teica arī Jaunpils, Džūkstes un Lestenes draudzes mācītājs Jānis Saulīte.

„Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Fil. 4:13)

Ir iedots potenciāls, lai mēs varētu īstenot savu misiju. Dots spēks. Un īpaši šo spēku mēs varam atklāt, ejot pret straumi un cīnoties ar šķēršļiem. Karš ir viens no lielākiem šķēršļiem šeit virs zemes, kura dēļ tik daudz tiek upurēts. Tajā atklājās daudz zaudējumu un daudz ieguvumu. Arī mūsu tauta ir piedzīvojusi daudz karu. Viss tas, caur ko mēs esam gājuši, ir mūsu tautas ciešanu, uzvaru dzīves kopsumma. Tā ir vēsture un tautas mūžs, un to mēs esam likuši klāt pie savas tautas vēstures. Turot godu mūsu kritušajiem, leģionam.

Karā top varoņi. Cīnoties pret pārspēku mēs atklājam, uz ko mēs esam spējīgi. Jo varonis pārspēj pats sevi. Varonis seko savai iekšējai balsij no Dieva liktajai. Un iet pretī riskam un gatavībai mirt. Tur atklājās kas ir kas. Kas ir draugs, sabiedrotais un kas ir ienaidnieks. Tur mūsu neitralitāte neglābj. Mēs kā tauta godam miermīlīgi savas zemes kopjoši un sargājoši ar savu mierā. Mēs netīkojam pēc svešā. Starp lielvaru dzirnakmeņiem malti piedzīvojam svešus zābakus uz mūsu zemes. Piedzīvojam, ka kāds cits grib noteikt mūsu politiku. Tomass Manns savulaik teicis, ka karš ir gļēvulīga bēgšana no tā, lai nerisinātu miera laika problēmas. Karš turpina gļēvuma pastāvēšanu un tam jāstāv pretī. Jo, ja Tu nezini savu vietu Dieva ierādītajā zemē, tad kāds cits Tev to parādīs, Tavā dzīvē. Caur kaujām mūsu karavīri parādīja, piemēru Dzimtenes mīlestībai. Tas bija pārbaudījums arī nācijas spēkam. Tā jau nav, ka karš beidzās un mēs varam ieslīgt uz miera spilventiņiem, miegā, viss kārtībā. Tā tas nav. Mūsu vēsture liecina, ka kara beigas, bija augstā kara sākums pasaulē.

Arī mūsu dzīve ir savā veidā cīņa un pastāvēšana. Tālāk būs jāapliecina, ka mēs savu zemi mīlam. Mēs novērtējam, ka lielajā tautas saimē, kalendāra kaleidoskopā Latvijai ir īpaša nozīme. Tai ir sava valoda, plaukstoša pūru lāde, sava savpata vērtība, un to novērtējot tāpēc arī turpinām būt nomodā par procesiem, sargāt un kopt to, kas mums ir uzticēts. Šis posms nav viegls, jo vienā kaujā tu vari kļūt par varoni, vienā kaujā vienā epizodē, bet būt par vīrieti visu dzīvi, parādīt vīrišķību, kas ir ne tikai muskuļu spēks, bet principu mugurkauls, ir kaut kas vairāk. Un, ja Tev nav mugurkaula, tad nelien ārā no savas stājas. Krīzes situācijas un pārbaudījumi vēlreiz parāda Tavu būtību. Un tad var ieraudzīt dažreiz īsto seju ir tie, kas nolaiž savu galvu. Dzīve norāda, kas ir kas. Mums jāiet tālāk, jāņem piemērs no saviem varoņiem kā ceļa maize, jāiet uz priekšu, mums nav kur atkāpties. Jo laipo tikai tie, kuri negrib celt tiltu.

Lai mūsu sabiedrotais ir Dieva svētība, tautas gara mantojums un sava līdzcilvēku kopība. Lai mēs varam vienoties, iestājoties “par” nevis “pret”. Tas ir būtiskākais, kas mūs ceļ un velk uz augšu. Būsim drošsirdīgi, jo tas parādās karā, cīņā drošsirdība iet karaspēkam pa priekšu. Bet tas, kurš baidās ir jau pa pusei zaudējis. Un ticība ir pārspēks. Lai gods un slava varoņiem! Viņi nav miruši, jo mūsu klātnība apliecina, ka viņi ir dzīvi. Piemiņā, sirdīs, mēs apliecinām viņu augšāmcelšanos. Kaut arī nāve pļauj, tā nespēj dzēst būtiskāko, ko arī apliecina šis uzraksts [Lestenes kapos] par to, ka mēs gaidām uz taisnības uzvaru. Jā, mēs gaidām uz taisnības augšāmcelšanos, bet nevis uz atriebības augšāmcelšanos.

Lai Dievs katram mums dod gudrību pastāvēt šajā cīņā. Jo mūsu valsts ir ierakums. Mūsu valoda ir ierakums. Būsim stipri un mīļi. Jo mīlestība ir galvenais spēks uz Dievu, savu zemi un uz otru. Un, kad mēs stāsimies reiz Dieva priekšā, mūs tur vērtēs, nevis pēc fiziskās stājas, bet pēc iegūtām rētām cīņā par svētumiem. Tur mēs būsim svērti pēc mīlestības darbiem, jo ir teikts, ka nav lielākas mīlestības, kas ir atdota par saviem brāļiem. Āmen!

Dievkalpojuma noslēgumā klātesošie dziedāja Latvijas valsts himnu, aizlūdza par 16 marta norisēm un Latviju.

Mācītāja Gunta Kalmes vadībā izteiktā lūgšana:

“Debesu Tēvs, Tu mūsu tautas, dzimtenes latviešu un Latvijas valsts Radītājs. Kungs, Jēzu Kristu, Tu mūsu tautas, dzimtenes un valsts Pestītājs. Dieva Svētais Gars Tu mūsu valsts un dzimtenes svētītājs. Mēs tevi pielūdzam, lūdzam un aicinām, nāc un esi ar mums. Toreiz mums esi solījis un ar savu spēku palīdzēji veidot sadraudzību Tavos vārdos un caur šādu izprašanu būt nobriedušiem un kompetentiem.

Kungs Kristu! Mēs Tev pateicamies, ka Esi devis vienkāršos, bet gudros padomus, kā mums atpazīt to, kas ir ap mums un mūsos pašos. Mēs pateicamies par to, ka Tu esi sacījis, ka nekas nav apslēpts, kas nenāktu gaismā. Mēs pateicamies, ka Tu ļāvis saprast to. Palīdzi mums atpazīt pēc augļiem un rezultātiem, kas ir kas un kurš ir kurš. Mēs pateicamies par vecās derības laikā doto gudrību un, ka Tu palīdzi sargāties no tā, ka mēs varam aizmirst to, ko mūsu acis jau redzējušas, tas lai neizzūd no mūsu sirds, sirdsapziņas un no mūsu prāta. Lai mēs to darām zināmu mūsu bērniem un bērnu bērniem. Mēs pateicamies Tev, ka Tu mūs esi darījis stiprākus mūsu cīņai pastāvēt un iestāties par tām vērtībām, kuras Tu mums esi uzticējis un devis dienu dienā, gan par šīs pasaules zemes vērtībām, kas ir tāpat Tava dāvana, tāpat  arī par garīgajām debesu un dievišķajām vērtībām. Tēvs, mēs pateicamies Tev, ka apustuļa Pāvila vārdiem, Tu esi mācījis un licis bruņoties ar visiem Dieva ieročiem. Un Ka tu liec mums cīnīties labo ticības cīņu, stāties pretī velnam un tad viņš bēgs no mums. Tēvs, mēs pateicamies Tev, ka ļauj mums būt stipriem un drosmīgiem, ka Tava vārda svētītiem mēs varam būt spējīgi gudri atpazīt šīs pasaules kunga velna viltības un pseido gudrības. Tēvs, mēs lūdzam tev, liec mums pašiem mācīties no pagātnes vēstures un liec mums izdarīt tos secinājumus, kas ļauj mums pazīt pretējo gan arī mūsu pašu vājības.

Tēvs, liec mums stiprināties Tavā Svētajā Vārdā, ka parādi lietu dziļumus un garīgos dziļumus.

Parādi mums patiesās vērtības un uzrādi mums kādas ir antivērtības. Tēvs, liec mums lepoties ar to, ko Tu mums esi devis, tās iepriekšējās ticības paaudzes, no kuras spējuši, varējuši un gribējuši iestāties par to, ko Tu mums esi dāvājis šo savu lielo dāvanu šeit uz zemes, šo īpašo dāvanu mūsu Latviju dzimteni un valsti. Tēvs, mēs pateicamies tev, par iepriekšējo paaudžu varonību, patriotismu, vīrišķību un drosmi iziet cauri iepriekšējiem okupācijas gadiem, lai mēs atkal atgūtu savu neatkarību. Tēvs, dod, ka šodienas viltīgajos “mīkstā kara” apstākļos, lai mēs to tagad nepazaudējam. Dod to garu, kuru Tu devi mums 1991 gadā. Stāvēt un pastāvēt būt spējīgiem upurēties, lai mēs varētu dzīvot Tavā Tēvijā. Lai mēs dzīvotu droši un drosmīgi.

Tēvs, tavās rokās mēs ieliekam trauksmes laikos cietušos.

Tēvs, mēs ieliekam tavās rokās arī ukraiņu tautu, to, kas joprojām iestājas par to[brīvību].

Tēvs mēs lūdzam Tev par Krievijas tautu, lai tā saprot, kas notiek viņu zemē un tos, kas nostājas droši, drosmīgi un bezbailīgi pret tās varmācības. Tēvs, mēs ieliekam tavās gādīgajās rokās zemes tautas un valodas. Tēvs, mēs lūdzam mieru cilvēku starpā. Mēs lūdzam taisnīgu un godprātīgu mieru saskaņā ar to, ka tu katrai tautai esi devis savu zemi. Tēvs mēs lūdzam svētī mūs.

Ak, Kungs un Dievs, paklausi ko mēs tev lūdzam.

Mūsu Kungs debesīs svētīts lai top tavs vārds, lai nāk tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs tā arī virs zemes. Dienišķo maizi dod mums šodien un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna, jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos. Āmen!”

Pasākumi Rīgā un Lestenē:

10:00 Dievkalpojums Doma baznīcā;

11:00 Gājiens no Doma baznīcas uz Brīvības pieminekli, ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa;

14:00 Piemiņas pasākums Lestenes Brāļu kapos.

Kāpēc tieši 16. marts?

Latviešu leģions sastāvēja no 15. un 19. divīzijas. 1944. gada martā fronte pietuvojās Latvijas Austrumu robežai un no 16. līdz 19. martam norisinājās smagas kaujas Veļikajas upes krastā par augstieni “93,4″. Tā bija pirmā un vienīgā kauja visā 2. Pasaules kara laikā, kad abas Latviešu leģiona divīzijas cīnījās plecu pie pleca, turklāt latviešu augstāko virsnieku vadībā. Kauja tika uzvarēta. Tāpēc pēc kara, trimdā nokļuvušo latviešu leģionāru dibinātā organizācija “Daugavas Vanagi” 16. martu sāka atzīmēt kā latviešu leģionāru piemiņas dienu. Latvijā pirmo reizi 16. martu atklāti atzīmēja 1990. gadā.

1998. gadā 16. marts tika noteikts kā oficiāla leģionāru atceres diena un Saeima pieņēma deklarāciju “Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā”, kurā pauda Latvijas oficiālo nostāju par Latviešu leģionu, taču šajā gadā arī sākās masīva Krievijas propagandas kampaņa, lai diskreditētu Latvijas starptautisko tēlu, 16. marta atzīmēšanu saistot ar „nacisma glorifikāciju”. Pakļaujoties Krievijas un tās piektās kolonnas spiedienam, Saeima 2000. gadā svītroja 16. martu no atzīmējamo dienu saraksta, vienlaikus pret militārpersonām un amatpersonām, kuras tomēr uzdrošinājās 16. martā kopā ar leģionāriem iet atceres gājienā līdz Brīvības piemineklim, izvēršot represijas un kaunināšanas kampaņu „Latvijas starptautiskā tēla diskreditēšanā”.

ČETRI MĪTI PAR LATVIEŠU LEĢIONU

Autors: Oskars Krīgers

PIRMAIS MĪTS:

”Latviešu leģionāri bija nacisti. Šis apgalvojums skan nemitīgi un balstās uz šādu argumentu: leģionāri deva zvērestu Ādolfam Hitleram un līdz ar to viņi atbalstīja vācu nacismu.”

Pirmkārt, leģionāru dotais zvērests Hitleram nebija tas pats, ko deva vācu zaldāti. Vācu karavīri savā zvērestā primāri solīja uzticību fīreram kā Vācijas valsts un tautas vadonim (tādā veidā akceptējot nacistu ideoloģiju), un tikai sekundāri bruņoto spēku (der Wermacht) virspavēlniekam. Turpretim latviešu karavīri zvērēja uzticību Ādolfam Hitleram tikai un vienīgi kā bruņoto spēku virspavēlniekam, tādā veidā norobežojoties no nacistiskās ideoloģijas. Par to var pārliecināties, salīdzininot abu zvērestu tekstus. Tos var atrast arī latviešu vēsturnieka Induļa Ķēniņa rakstā „Kam un ko zvērēja latviešu leģionāri?”
Protams, oponenti teiks: „Tas tomēr bija zvērests Hitleram”, bet šajā gadījumā jānorāda, ka citas izejas vienkārši nebija. Jebkurā militārā zvērestā līdz pat mūsdienām ir tādā vai citādā veidā minēta lojalitāte pret attiecīgās valsts varu, un Ā. Hitlera vara tobrīd bija vienīgā.

Otrkārt, latviešu leģionāri nebija nacisti arī tā iemesla dēļ, ka viņi nemaz nevarēja iestāties nacistu partijā. Ļoti precīzu viedokli par šo jautājumu ir sniedzis vācu vēsturnieks Bernds Vegners, kurš vēsturnieku aprindās tiek uzskatīts par ekspertu Waffen – SS (Ieroču SS) lietās. Viņš akcentē to, ka tikai vācu izcelsmes cilvēkiem bija atļauts būt par Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas (NSDAP) biedriem. Līdz ar to ir pilnībā skaidrs, ka latviešu leģionāri nevarēja būt nacistu partijas biedri, nemaz jau nerunājot par latviešu mierīgajiem iedzīvotājiem.

OTRAIS MĪTS:

”Latviešu leģiona divas divīzijas (15. un 19.) atradās ieroču SS sastāvā un līdz ar to piederēja pie noziedzīgās SS organizācijas.”

Līdz ar to leģionāri ir pielīdzināmi vācu esesiešiem. Ja ir runa par visu ieroču SS karaspēku, tad jāakcentē tas, ka pretēji plaši izplatītajam uzskatam, piederība pie šīs armijas vēl nenozīmēja automātisku saistību ar SS organizāciju vai nacistu partiju. Tas pats attiecas uz „ģermāņu brīvprātīgajiem”, kuri tika pakļauti diezgan nopietnai ideoloģiskajai apstrādei. Pauls Hausers, kurš bija viens no ievērojamākajiem ieroču SS komandieriem, savos memuāros akcentē – lai gan ideoloģiskajai sagatavotībai bija visai liela nozīme vācu SS vienībās, tomēr tā, salīdzinot ar militāro apmācību, atradās otrajā plānā.

Patiesībā Ieroču SS lielākoties bija bruņots karaspēks, kas karoja vērmahta sastāvā. Pats fīrers vienmēr atdalīja tos, kuri tika uzņemti ieroču SS armijā no tiem, kas dienēja tajās SS vienībās, kuras tieši pakļāvās nacistu partijai. 1942. gada 27. jūlijā, kad norisinājās kārtējā apspriede, Hitlers izteicās sekojoši: „Tos, kas ir uzņemti ieroču SS karaspēkā, pirmām kārtām ir jāuzskata par karavīriem. Tāda pieeja saglabāsies arī nākotnē un tā tam, acīmredzot, ir jābūt. Ja ieroču SS kaujinieks parāda izcila zaldāta kvalitāti, bet ideoloģiskajā ziņā izrādīsies ne tik kompetents, tad noteiktos apstākļos neviens viņu par to nevainos.”

Latviešu leģionāri nebija SS organizācijas locekļi. Lai gan leģiona divīzijas atradās ieroču SS sastāvā, tomēr tās ļoti būtiski atšķīrās no vācu SS divīzijām, kā to norāda Latvijas vēsturnieku komisija. Viens no būtiskākajiem apliecinājumiem ir 1950. gada 13. aprīļa ziņojums ASV valsts sekretāram, kuru parakstīja ASV augstākā amatpersona Vācijā ģenerālis Frenks Maklojs. Tajā ir izskaidrota „Baltijas leģionu” pozīcija: latviešu un igauņu SS nav jāuzskata par vāciešu SS, jo 1) viņi nesaņēma nekādu nacistu politisko apmācību; 2) viņiem neprasīja atzīt kādas nacistu doktrīnas; 3) viņi nedeva SS zvērestu; 4) viņi nebaudīja SS privilēģijas; 5) viņi nenēsāja vācu SS vienībām noteikto uniformu.
Latviešu leģiona būtisko atšķirību no vācu ieroču SS vienībām ir atzinuši arī vairāki ārzemju autori. Piemēram, ievērojamais britu militārais vēsturnieks Kriss Bišops savā darbā „Ārzemju brīvprātīgie SS karaspēkā.” norāda, ka leģionāri nēsāja SS formu, taču par cik viņi nebija ne „tīrasiņu ārieši”, ne brīvprātīgie (vairākuma karavīru mobilizācijas dēļ), tad viņus arī neuzskatīja par īstiem SS karavīriem.

TREŠAIS MĪTS:

”Latviešu leģionāri ir kara noziedznieki. Krievvalodīgo prese nemitīgi mēģina pielīdzināt Latviešu leģionu nežēlīgam slepkavu grupējumam, kurš pārsvarā to vien darīja kā nogalināja mierīgos iedzīvotājus vai piedalījās holokaustā.”

Tomēr šādiem apgalvojumiem nav nekāda pamata, jo neviens leģionārs nevienā tiesā nav bijis apvainots par kara noziegumiem, kas būtu izdarīti leģiona darības kontekstā. Tieši otrādi – laikā pēc Otrā pasaules kara, kad rietumvalstīs notika daudzu redzamāko nacistu noziedznieku sodīšana, latviešu leģionāri gan Amerikā, gan Rietumeiropā pilnīgi brīvi rīkoja savus atceres pasākumus un neviens no viņiem netika tiesāts.

Vienlaikus ir jāatzīst, ka Latviešu leģionā ieplūda personas no policijas bataljoniem un SD pakļautajām vienībām, kuras bija veikušas kara noziegumus, taču tas nekādā ziņā nepadara visu leģionu par noziedzīgu, kā to mēģina iestāstīt 16. marta oponenti. Pēc šādas „loģikas” iznāk, kad arī visa Sarkanā armija ir noziedznieku grupējums, jo padomju karaspēks Austrumeiropā 1944./1945. gadā pastrādāja vienas no visšaušalīgākajām zvērībām pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Bet tas nenozīmē, ka visa Sarkanā armija ir noziedzīga.

Nirnbergas kara tribunāla spriedumā, kas tika pasludināts 1946.gada 1. oktobrī, visai precīzi tika noteikts to personu loks, kuras iekļaujamas noziedzīgajā SS organizācijā, kā izņēmumu minot piespiedu kārtā mobilizētos (latviešu gadījumā – liels vairākums), ja viņi nav pastrādājuši kara noziegumus. Un ja latviešu leģionāri tik tiešām bija „nacisti” un „slepkavas”, kā to mēģina iestāsīt Krievijas masu mediji, vai no viņiem Sabiedroto karaspēka pakļautībā būtu formēta Nirnbergas tiesu pils apsardze? Diezin vai…

CETURTAIS MĪTS:

”Latviešu leģions karoja par Nacistisko Vāciju. Arī šīs apgalvojums neiztur kritiku, jo latviešu leģionāri cīnījās nevis par Trešo reihu, vai pat pret krieviem kā tautu, bet tieši pret komunistisko režīmu.”

Pašā leģionāru zvērestā ir skaidri un gaiši teikts: “cīņā pret boļševismu”. Un tikai. Neviena no leģiona vienībām nepiedalījās kaujās pret rietumu sabiedrotajiem. Visas cīņas norisinājās Austrumu frontē, jo leģionāri negribēja pieļaut otreizējās padomju okupācijas atgriešanos. Tas arī bija motīvs, kas mudināja latviešus karot vācu armijas rindās, bet nevis simpātijas pret nacistisko ideoloģiju. Ko Latvijai no 1940. līdz 1941. gadam atnesa padomju režīms, šķiet, nav jāstāsta.

Lai gan lielākā daļa leģionāru tika mobilizēti, tomēr pastāvošajā situācijā daudzi no viņiem to pieņēma, jo tā bija vienīgā iespēja cīnīties pret ienīsto padomju varu.

Ja salīdzina Latviešu leģionu ar citiem nevācu ieroču SS formējumiem, tad jāakcentē, ka tūkstošiem rietumeiropiešu, kuru valstis nemaz nebija pārcietušas staļinismu, gāja karot pret PSRS tikai tāpēc, ka viņus vadīja antikomunistiskā pārliecība. Ko tādā gadījumā var runāt par latviešiem, kuri boļševimu bija izjutuši pilnībā.

Saruna notika pēc Valsts prezidenta iniciatīvas, balstoties uz arhibīskapa J.Vanaga 16.marta dievkalpojuma sprediķi Rīgas Doma baznīcā, kurā arhibīskaps pauda viedokli par sabiedrības sašķeltības mazināšanu un izlīguma nepieciešamību starp abās frontes pusēs karojušajiem.

“Arī zem vācu karogiem, arī ārpus Latvijas, Volhovas purvos leģionāri cīnījās ne jau par Lielvācijas slavu un uzvaru un ne jau pret Eiropu vai sabiedroto mērķiem. Varbūt daudzi no viņiem pat necerēja, ka izdosies izcīnīt Latvijai brīvību. Viņi cīnījās par to, lai pats lielākais viņu mūžā pieredzētais ļaunums – sarkanie boļševiku mūdži un čekistu slepkavas neatgrieztos Latvijā pēc viņu tuvinieku un tautiešu asinīm. Tas ir tik cilvēcīgi un saprotami, ka jābūt nezin ar kādu ideoloģisku aklumu sistam, lai to neredzētu. Citādi domājošos es gribētu aicināt uz iejūtību un sapratni. Savukārt mums, latviešiem, varbūt nekaitētu vairāk iejūtības, raugoties uz vecajiem, ordeņotajiem vīriem, kas uzvaru svin 9. maijā. Varbūt arī viņi gāja cīņā ne par impēriju vai Staļinu, bet pret tiem, kas viņu tautai un viņu ģimenēm bija nesuši milzu ciešanas. Varbūt tas mums palīdzēs izprast, kādēļ viņiem uzvaras diena ir svēta lieta. Vēl mums vajadzētu padomāt arī par tiem, kas te pārcieta holokausta elli. Viņiem neliekas tik svarīgi, ko darīja latviešu leģiona divīzijas 1943. gada frontē, bet gan tas, ko kurš cilvēks darīja vai nedarīja 1941. gadā, kad te tika pazemoti, mocīti un nogalināti ebreju tautības Latvijas pilsoņi. Viņiem ir svarīgi, lai netiktu aizmirsti vai pat attaisnoti pret viņiem un viņu ģimenēm vērstie noziegumi. Smaga ir mūsu vēstures nasta. Daudz tajā ievainojumu, kas mūs ieļauno citu pret citu. Bet mēs visi dzīvojam vienā zemē. Tieši tādēļ nākotnes ceļš prasīs daudz iejūtas spēju un veselā saprāta. Lūgsim Dievu, lai viņš to mums dod. Pieminēsim, bet nekurināsim naidu zīmīgos datumos,” tā 16.marta dievkalpojumā teica arhibīskaps J.Vanags.

Arī šodien notikušajā sarunā ar Valsts prezidentu arhibīskaps apliecināja savu apņemšanos turpināt sabiedrības saliedēšanas procesu veicināšanu un piedalīties Valsts prezidenta iniciētajos pasākumos, ja tiks aicināts to darīt. “Sašķeltība ir milzīga problēma mūsu sabiedrībā, tādēļ esmu gatavs darīt visu iespējamo, lai to mazinātu un atsaukties jūsu aicinājumiem sadarboties,” atzina arhibīskaps J.Vanags. Valsts prezidents pateicās arhibīskapam par atsaucību un apliecināja, ka turpinās Labas gribas manifesta gaisotnē aizsākto sabiedrības saliedēšanas darbu.

Viens no domstarpību katalizatoriem ir rosinātie grozījumi Imigrācijas likumā, kurus bez saskaņošanas ar koalīcijas partneriem virzīja Nacionālā apvienība Visu Latvijai!Tēvzemei un Brīvībai/LNNK (VL!TB/LNNK). Piedāvātās izmaiņas, kuras parlaments vakar tomēr noraidīja, paredzēja atteikties no uzturēšanās atļauju izsniegšanas ārvalstniekiem par ieguldījumiem Latvijas nekustamajos īpašumos.

Labējais flangs uzsvēra, ka šādas investīcijas bieži vien operē ar neskaidras izcelsmes naudu, turklāt tās veicina inflāciju un var radīt jaunu nekustamā īpašuma burbuli. Lai gan premjers Valdis Dombrovskis lūdza likumprojektu atsaukt, Nacionālā apvienība ignorēja valdības vadītāja lūgumu. Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa šādu nacionāļu rīcību nodēvējusi par neprasmi strādāt komandā, savukārt Zatlera Reformu partijas (ZRP) pārstāvis Jānis Ozoliņš to atzina par “kārtējo populistisko soli, lai vairotu savus reitingus, nevis aizstāvētu valsts intereses”. ZRP līderis Valdis Zatlers VL!TB/LNNK rīcību komentēja iecietīgi, norādot, ka nacionālais flangs “ir ļoti aktīvs un nekavējas izmantot etnisko retoriku, kas ir viņu zīmols. Tas nozīmē, ka arī pārējiem koalīcijas partneriem jāmēģina turēt līdzi un jābūt tikpat aktīviem”.

VL!TB/LNNK līderis Imats Parādnieks, neslēpa, ka arī nacionāļu pacietība nav bezgalīga. „Mani nepārsteidz pēkšņā polemika par it kā pastāvošajām problēmām ar mūsu uzvedību. Skaidrs, ka tad, kad kāds aug un pieņemas spēkā, citiem var rasties jautājums – kurš te ir saimnieks? Jā, mēs ignorējām premjera lūgumu, taču tas nebija koalīcijas līguma pārkāpums, jo Imigrācijas likums neskar to jautājumu loku, kuri virzāmi, tikai visai koalīcijai vienojoties. Bet, ko lai dara, ja koalīcija regulāri noraida mūsu iniciatīvas? Vai sistemātiska partneru neuzklausīšana ir laba prakse? Kaut vai mūsu ierosme par negrozāmajiem Satversmes pantiem, kas pašlaik ir iesaldēta. Vai gribam sagaidīt vēl vienu referendumu?” sašutumu neslēpa I. Parādnieks.

Imigrācijas likuma labums Latvijai?

Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”-”Tēvzemei un brīvībai”/LNNK (VL-TB/LNNK) iesniegusi izskatīšanai Saeimā grozījumus Imigrācijas likumā, kas paredz atteikties no uzturēšanās atļauju izsniegšanas par ieguldījumiem nekustamajos īpašumos.

Kādēļ Likumprojekts noraidīts?

Var jau teikt, ka likumprojekts noraidīts, jo „sunīši” nav rēķinājušies ar „saimniekiem”, taču „saimnieku” aklo ambīciju dēļ, kārtējo reizi ir jācieš latviešu tautai.

Imigrācijas likuma būtība

Kopš 2010.gada 1.jūlija ir spēkā kārtība, ka Latvijas pastāvīgās uzturēšanās atļaujas var iegūt trešo valstu pilsoņi, kuri Rīgā, Rīgas plānošanas reģionā vai republikas pilsētās iegādājušies vienu vai vairākus nekustamos īpašumus vismaz par 100 000 latu vai citur Latvijā par 50 000 latu. Atbilstoši Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem, līdz 2012.gada 8.februārim, pamatojoties uz šo regulējumu, apmierināti 730 iesniegumi, kopumā izsniedzot pastāvīgās uzturēšanās atļaujas 1775 personām, galvenokārt Krievijas, Ukrainas, Kazahstānas, Uzbekistānas un Baltkrievijas pilsoņiem.

Minētā regulējuma ieviešana tika pamatota ar investīciju piesaisti Latvijas tautsaimniecībai, taču šie argumenti nav attaisnojušies. Kā savā publikācijā Nozare.lv (09.03.2012.) norāda ekonomists Jānis Ošlejs, Eiropas pieredze liecina, ka investīcijas nekustamajos īpašumos ilgtermiņā ekonomikai labumu nenes.

Latvija ar mēģinājumu veicināt nekustamo īpašumu pārdošanu Krievijas pilsoņiem izdara to pašu kļūdu, kas noveda pie smagas ekonomiskās krīzes Spāniju un Grieķiju. Tas mākslīgi paaugstina nekustamo īpašumu cenas, kā rezultātā vietējie uzņēmumi ir spiesti neadekvāti strauji pacelt darbinieku algas, kļūstot nekonkurētspējīgi, savukārt iedzīvotāji ir spiesti pārmaksāt par nekustamo īpašumu, ieslīgstot kredītu slogā, vai arī vienkārši emigrēt uz ārvalstīm. Un tas viss tikai lai balstītu vienas šauras grupas – nekustamo īpašumu spekulantu – intereses.

Turklāt pat šīs investīcijas nekustamajā īpašumā bieži vien ir fiktīvas, jo nereti darījumi notiek ārvalstnieku starpā, kā rezultātā Latvijas ekonomika neiegūst faktiski neko.

Tāpat VL-TB/LNNK norāda, ka minētais regulējums ir nepieņemams arī no ētiskās puses, jo tā būtība ir Latvijas īpašumu mērķtiecīga izpārdošana ārzemniekiem, iegūstot jaunu, pārsvarā krieviski runājošu imigrantu vilni, kas vēl vairāk saasina starpetniskās attiecības, padarot Latvijas ekonomisko telpu un kultūrvidi arvien krieviskāku.

Imigrācijas likuma grozījuma labums

VL-TB/LNNK uzskata, ka uzturēšanās atļauju turpmāka neizsniegšana pozitīvi ietekmētu sabiedrību un tautsaimniecību, jo tiks novērsts faktors, kura dēļ mākslīgi tiek uzpūstas nekustamo īpašumu cenas, un vietējie uzņēmumi un iedzīvotāji vairs nebūs spiesti pārmaksāt par uzņēmējdarbībai vai dzīvošanai reāli nepieciešamu nekustamo īpašumu. Tiks novērsts arī viens no ceļiem, pa kuru, pēc iekšlietu struktūru sniegtajām ziņām, šobrīd Latvijā ieplūst apšaubāmas izcelsmes kapitāls no NVS valstīm.

Likumprojekta iesniedzēji atzīst, ka īstermiņā būs negatīva ietekme uz tiem uzņēmējiem, kuri nevar pārdot savus nekustamos īpašumus. Savukārt ilgtermiņā ietekme uz budžetu būšot pozitīva, jo Latvijā uzlabosies investīciju vide, kas ļaus piesaistīt kvalitatīvas investīcijas, bez aizdomām par to izcelsmi.

„Tas Kungs ir Gars. Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība.” (2 Kor 3: 17)

Moto: „Liec zobenu zem galvas
un dziļi neiemiedz
tavs gods un tēvu zeme
tev acis aizvērt liedz.” (Andrejs Eglītis, „Karavīrs”)

Apustulis runā par to, ka Dievu iemantojis cilvēks iegūst brīvību. Piederot Dievam, cilvēks, lai arī iesaistīts, taču garīgi atbrīvojas no zemišķo lietu un norisu atkarības. Tātad būt brīvam nozīmē kalpot kam augstākam par sevi; jo augstāk, jo labāk,-ziņo spektrs.com/visulatvijai.lv
Šī diena ir Latviešu leģiona diena. Mēs dodamies pie Brīvības pieminekļa un uz Lesteni pieminēt savus tautiešus, kas bija vācu okupācijas varas tērpti tās formās, lai cīnītos pret sarkano karapūļiem. Leģionāri zināja, kas ir Baigais gads. Neviens to nevēlējas redzēt atkārtojamies. Viņi necīnījās par Lielvāciju, bet pret komunistisko cilvēknīdēju režīmu.

Šī ir mūsu karavīru piemiņas diena. Pieminam kritušos, bezvēsts pazudušos, ievainotos, sakropļotos, tos, kas izcieta filtrāciju, gūstu, okupācijas laika nopēlumu, šodienas oficiālo noklusējumu un atstumtību un tos, kuri palika Rietumos. Jo vēstures bauslis skan: „Nekas nav aizmirsts, neviens nav aizmirsts.”

Ko gan nozīmē „pieminēt”? – Publiski atsaukt atmiņā pagājušos notikumus un tajos iesaistītos cilvēkus, lai novērtētu viņus ar atbilstošo cieņu. Īsi sakot – godinātu.

Kāpēc mums tas ir svarīgi? Mēs taču neatceramies visu, kas jebkad noticis. Atmiņa ir selektīva. Un vēl vairāk selektīva ir vajadzība godināt.

Kāds no leģionāriem ir sacījis: “Pietiek atņemt tautai tās varoņu kultu, lai tai atņemtu uzticību sev, ticību nākotnei un to pakļautu neatvairāmai bojā ejai; jo varoņu kults ir viens no tautas dziļākiem dzīvības avotiem”. [1]

Leģionāru cīņa un upuri iemiesoja ko ļoti būtisku mūsu tautai, – tās pastāvēšanu, brīvības alkas, valstisko esību. Tās bija viņu augstākās vērtības, kuru dēļ daudzi palika kauju laukos. Jau minētais cīnītājs vēsta: “Latviešu leģions Otrā pasaules karā bija tas latviešu karavīru kodols, kas nostājās aci pret aci, durkli pret durkli pret sarkanarmijas masām, ka vēlās uz mūsu zemi, lai nolaupītu to, kas tām nekad nebija piederējis – mūsu zemi. Latviešu leģionāri negribēja nekādu tautu iekarot. – Latviešu leģionāri gribēja vienīgi pasargāt to, kas piederēja viņu tautai.” [2]

Tā kā mums joprojām ir svarīgas tās pašas vērtības par ko viņi cīnījās toreiz, un tā kā ģeopolitiskā attieksme no austrumiem principā ir palikusi tā pati – impēriski šovinistiskā, tad atliek secināt, ka beigusies ir tikai militārā, bet ne principu un vērtību cīņa. Diemžēl. Nevienam nav noslēpums, ka Krievijas ģeopolitikā mēs joprojām tiekam skatīti kā tās „tuvējā pierobeža”, „ietekmes zona”, „īslaicīgi atšķēlusies teritorija” utml. Karaganova doktrīna vēsta: „Krievvalodīgie iedzīvotāji – ir .. varens Krievijas aktīvs. Jādara viss iespējamais, lai atstātu krievvalodīgos iedzīvotājus tajos reģionos, kur tie pašreiz atrodas. .. tāpēc, ka mums tur jāatstāj ietekmes sviras ar tālāku perspektīvu.” [3] Referendums par otru valsts valodu nebija nejaušība.

Kā gan mums kā suverēnai valstij un brīvību mīlošai tautai uz to reaģēt? Katra Latvijas valsts piekāpšanās cerībā uz kompromisu arī no Krievijas puses tur tiek saprasta kā vājuma pazīme. Vēsture ir parādījusi, ka viņpus austrumu robežas saprot tikai spēka valodu, tāpēc mums ir jāieņem stingra morāla un garīga stāja.

Tauta ir to sapratusi jau sen un spontāni paudusi savu attieksmi pret Krievijas tīkojumiem un pašu varas politkorekto gļēvlatviskumu. Kamēr mēs konsekventi neatbrīvosimies no okupācijas sekām, – no bijušās iekarotājvalsts ietekmes visos sabiedrības domāšanas, attieksmes un rīcības līmeņos, šī diena būs arī simbols tautas pretestībai ne vien ārējiem tīkotājiem pēc Latvijas, bet arī pašmāju politiskai izdabāšanai un lokanībai. Tāpēc tautā šo dienu jau sāk dēvēt par Nacionālās pretestības dienu. Jo nevis piekāpšanās, bet stingrs mugurkauls, principialitāte, vērtībapziņas nelokāmība ir mūsu kā nācijvalsts pastāvēšanas nosacījums.

Tas nav tikai jautājums par vēstures zināšanu. Jautājums ir dziļāks – par to, kas esam. Ko 16. martā pie Brīvības pieminekļa nozīmē būt latvietim un savas valsts patriotam?

Lai to saprastu, vispirms atradīsim atbildi uz pārsteidzošu jautājumu: kas kopīgs Luteram, Rainim un brīvības cīnītājam Jurim Ziemelim?

Luters ir pazīstams ar savu ticības stāju Romas impērijas varas priekšā: „šeit es stāvu un citādi es nevaru!” Rainis teica: „mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba!” Ziemelis: „Mēs būsim brīvi tik, cik paši to gribēsim!”

Ja Luters būtu varējis citādi, Reformācija, iespējams, toreiz un tā nenotiktu. Raiņa vārdi ir mūs iedvesmojuši neskaitāmas reizes. J. Ziemeļa pārliecība motivēja enerģiskai rīcībai „Helsinki – 86” grupas dalībniekus. Lutera, Raiņa un Ziemeļa izteikumi ir brīvības formulas varianti. Kamēr varēsim pastāvēt citādi, nekā brīvību mīloša tauta, būsim mazdūšīgi un gļēvi. Kamēr nebūsim lieli gribēt neko mazāk kā Latviju – latviešu valsti, pretinieks meklēs vēl citas demokrātiskas un nedemokrātiskas iespējas te veidot Krievlatviju. Kamēr negribēsim brīvību tik ļoti kā 90-o gadu sākumā, mēs nebūsim jaunas Atmodas cienīgi.

Jautāsim sev – kas esam savā konsekvencē – cīnītāji vai mietpilsoņi? Patiesības karavīri vai pašlabuma ierāvēji? Uzvarētāji vai manipulējama pelēcība? Latviešu tautas vēsture rāda, ka aizvien esam pretojušies svešu varu uzmācībām. Tādi bija arī 16. martā godināmie mūsu vectēvi un vecvectēvi. Ja būsim stipri kā viņi savā stājā, pārliecībā, ticībā, tad tā nekavēsies īstenoties atbilstošā rīcībā. Katra ārējā uzvara ir vispirms izcīnīta iekšēji. Tā ir izšķiršanās par piederību – kalpot augstākām vērtībām un patiesībai vai savam savtīgumam un ambīcijām. Konstruktīva, enerģiska, drosmīga rīcība nepiemīt mīkstmiešiem, gļēvuļiem, neziņiem, vienaldzīgajiem. Principiāla izšķiršanās par savas identitātes īstenošanu ir veids kā no viduvējībām, pelēcībām, nothing special-iem, topam par patriotiem, cīnītājiem, varētājiem.

Minētais Dieva vārds māca, ka pakļaujot sevi augstākām vērtībām, topam brīvi no sīkumainības, maziskuma, savtīguma, rutīnas, pelēcības. Brīvība liek atteikties – tā prasa nodzīt garīgos un morālos taukus, lai mēs būtu gatavi darbam un cīņai savas tautas un valsts labā. Tas liek saprast šodienas latvieša lozungu – „kamēr cīnos, tikmēr esmu!”

Priecīgā vēsts ir tā, ka mums šajā cīņā nav jāuzvar, mums ir tikai jāiztur. Jo Dieva un vēstures darbības loģika ir tā, ka uz nelietības, meliem, un naida būvētais izjūk. Ļaunuma impērija sagruva, sabruks arī tā, kas to atdarina. [4]

Mēs bieži sev atkārtojam, ka mums jāmācās no savas vēstures. Ko tas nozīmē šeit un tagad?

Pirmā mācība – mūsu brīvības stājas lozungam jābūt: „kamēr cīnos, tikmēr esmu!” Otrā – mums ir tikai jāiztur, ļaunums sabruks pats. Dievs to ir solījis, sacīdams: „Visi dēsti, ko Mans Debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauti ar saknēm” (Mt 15, 13). Un trešā, svarīgākā - „Tas Kungs ir Gars. Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība.” Dievā ir brīvība, – sev, savai tautai un valstij!

1) Līdacis, A. (1953). 16. marts – latviešu leģiona diena. Daugavas Vanagi. 25: 4–5.
2) Turpat.
3) http://www.tautasforums.lv/?p=4497
4) Sk: Jakuņins V. uc. Lamatas: jaunās tehnoloģijas cīņā ar Krievijas valstiskumu (M: Eksmo Algoritm, 2010).

Šodien, 10 00, Doma baznīcā, kā jau tas ierasts ikkatru gadu, norisinājās leģionāru piemiņas dievkalpojums. Dievkalpojums iesākās ar dziesmu „Daugavs’ abas malas”.

Dievkalpojumā pulcējās apmēram 300 cilvēku, tostarp ne tikai sirmgalvji, bet arī esošie un bijušie politiķi un citu vecumu atbalstītāji. Vairāki jaunieši atbalstīja norisi ar Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karogiem,-ziņo spektrs.com

Šajā gadā piedalījās liels skaits vietējo un ārvalstu žurnālistu, fotogrāfu, TV. Interese samilzusi.

Dievkalpojumā tika atgādināts par Latvijas vēsturi sakarā ar 16. marta latviešu leģionāru pretestības varonību un Dieva doto zemi Latviju.

Dieva vārdos ieklausījās arī nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”-”Tēvzemei un brīvībai”/LNNK (VL-TB/LNNK) politiķi: Dzintars Rasnačs; Ilmārs Latkovskis; Kārlis Krēsliņš; Inese Laizāne; Vineta Poriņa; Dzintars Kudums; Ināra Mūrniece; Raivis Dzintars, kā arī Jānis Dombrava.

Dievkalpojuma laikā notika arī ārpus baznīcas sienām organizējoša rosība, izrādījās, ka (VL-TB/LNNK) domubiedrs Jānis Sils atvedis leģionāru piemiņas gājienam paredzētos plakātus. Uz vieniem plakātiem uzskatāmi attēloti pārsvītroti nacisma un komunisma simbolika, taču uz citiem uzraksti „Nē – okupācijas varai! Jā – brīvai Latvijai!”.

Iepriekš premjera Dobrovska izteiktie komentāri par to, ka politiķiem tostarp Ministriem nav jāapmeklē 16. marta gājiens, jo kā gan mūs sapratīs ārvalstis, acīmredzot nav ņemts vērā, jo jau 9 00 no rīta pie Brīvības pieminekļa ar ziediem rokās policistus un žurnālistus pārsteidza sārtā apģērbā tērptā Eiroparlamentāriete Ždanoka. Kaut arī izskanēja replika, vai tikai kundze nav sajaukusi pieminekļus, taču politiķe pēc ziedu nolikšanas žurnālistiem paskaidroja, ka esot ieradusies, lai pieminētu nacisma upurus.

Savukārt pēc dievkalpojuma piemiņas gājienu pavadīja VL-TB/LNNK līdzpriekšsēdētājs Parādnieks, Saeimas deputāts Raivis Dzintars un deputāts Jānis Dombrava. Gājienā piedalījās arī mācītājs un teoloģijas zinātņu profesors Guntis Kalme.

Zīmīgi, ka mācītājs kādam žurnālistam paskaidroja, ka šo dienu viņš uzskatot par nacionālo pretestības dienu. Bet skatījumā no garīgā viedokļa mācītājs piebilst, ka Latviešu leģionāri aizstāvēja Dieva doto dzimtenes dāvanu. Noslēdzot domu mācītājs uzdeva retorisku jautājumu: „Kāpēc mums par to būtu visu laiku jāattaisnojas?!..”

Bērziņš sarunā LNT raidījumā „900 sekundes” sacīja: „16.marta leģionāru piemiņas pasākumi ir jāskaidro Latvijas sabiedrībai un pasaulei, bet nav pamata šī datuma atzīmēšanu kritizēt. Latvijas iedzīvotāji, kuri 2.pasaules kara laikā nonāca fašistiskās Vācijas armijas rindās, nav noziedznieki. Uzskatīt viņus [latviešu leģionārus] par noziedzniekiem ir ārpus saprāta robežām. Šogad aprit 50 gadi kopš šī atceres diena iedibināta. Latvijā palikuši mazāk par 500 cilvēkiem [kas atzīmē šo dienu]. Viņu vidējais vecums ir virs 90 gadiem. Kur tur ir briesmas? Tā ir negodīga spēle, tas ir absurds. Tas ir nepieņemams veids, kā pazemot Latviju,” sacīja Bērziņš,-ziņo spektrs.com

”1950.gadā ASV Pārvietoto personu komisija secinājusi, ka latviešu leģionāri nav kara noziedznieki, arī PSRS Augstākā padome 1955.gadā pieņēmusi lēmumu par viņu reabilitāciju. Uzskatīt viņus par noziedzniekiem – tas ir ārpus saprāta robežām. Kāpēc noliegt to, kur cilvēki ir tik daudz dzīvības zaudējuši, ieguldījuši sevi ar domu par Latvijas nākotni? Neredzu pamatu, kāpēc to noliegt,” sacīja prezidents.

„Laikam ejot, atsevišķi cilvēki uz šo notikumu rēķina grib gūt sev politisko kapitālu. Ne tikai šeit uz vietas. Ir pieteikušies [protestētāji] no daudzām valstīm, pat no tādām, kas atzina, ka šie cilvēki nav noziedznieki. Tāpēc man tas šķiet pilnīgi nepieņemams veids, kā pazemot Latviju un šos cilvēkus, kuru priekšā būtu galva jānoliec,” uzsvēra Bērziņš.

Prezidents arī aicināja 16.marta noliedzējus lasīt grāmatu „Karojošā piemiņa. 16.marts un 9.maijs”. „Lai runātu par lietām, ir jāsaprot būtība,”viņš piebilda.

Latvijas prezidents ir pārliecināts, ka visas iespējamās nekārtības šajā atceres dienā tiks novērstas.