Situācija šobrīd ir dramatiska un šīs lielā mērā ir izšķirošās vēlēšanas. Mēs visi redzam kas šobrīd notiek Ukrainā, kā Krievijas karaspēks iebrūk un okupē Ukrainas teritorijas. Mēs redzam, ka Latvijā pie varas raujas Saskaņas Centrs, solot visu visiem. Un mēs visi atceramies par Saskaņas Centra līgumu ar Putina partiju Vienotā Krievija, mēs atceramies, ka Ušakovs balsoja par krievu valodu kā otru valsts valodu Latvijā, savukārt Finanšu un administrācijas lietu komitejā mēs regulāri lemjam par Ušakova komandējumiem uz Maskavu un varam tikai minēt kādus rīkojumus viņš tur saņem un kādas vienošanās slēdz.

Šis ir fons, jeb lietas ko gandrīz jebkurš no mums zina, tomēr es vēlos akcentēt lietas, kuras esmu pamanījis darbojoties kā Rīgas domes deputāts Finanšu un administrācijas lietu komitejā – kā tad praktiski izskatās Saskaņas Centra darbošanās, šajā gadījumā pārvaldot Rīgas pilsētas pašvaldības budžetu.

Primārais pārdomātas saimniekošanas rādītājs ir budžeta sabalansētība, spējot samērot izdevumus ar ieņēmumiem, jo ilgtermiņā ir iespējams tērēt tikai to ko nopelna (īstermiņā ir iespējams tērēt atstātos uzkrājumus un/vai uzņemoties jaunas parādsaistības). Un Saskaņas Centra darbība ir vairāk nekā kritiska – saskaņā ar pēdējiem (2014. gada 27. maija) budžeta grozījumiem, plānotais 2014. gada budžeta deficīts ir 50.7 miljoni eiro. Nebūtu nekas traks, ja budžeta deficīts būtu vienā atsevišķā gadā, tomēr visos pēdējos gados faktiskie izdevumi ir bijuši lielāki nekā ieņēmumi – 2013. gadā deficīts bija 56.8 miljoni eiro, 2012. gadā – 19.6 miljoni eiro un 2011. gadā 14.8 miljoni eiro. Redzam, ka lielākie budžeta deficīti ir tieši pēdējos gados.

Tomēr ikgadējais budžeta deficīts nav vienīgais rādītājs, kas raksturo Rīgas finansiālo stāvokli. Cits finanšu rādītājs ir Rīgas pilsētas pašvaldības saistības (parāda) apjoms, kurš ir milzīgs – uz 31.12.2013 parāda attiecība pret ieņēmumiem bija 130.0% (uz 2012. gada 31. decembri bija “tikai” 117.8%). Un nav jau vairs pārsteigums, ka arī 2014. gadā ir iestrādāts jauns aizņēmums 36 miljonu eiro apmērā. Pie milzīgajām parādsaistībām domes vadība domā nevis par to kā samazināt (atmaksāt) esošās saistības, bet uzņemas jaunas saistības, daļu novirzot esošo saistību samazināšanai.

Kādas ir sekas šādai saimniekošanai? Milzīgs apgrozāmo līdzekļu trūkums, lai segtu savas pašreizējās izmaksas. Sākotnēji Ušakovs ir noēdis iepriekšējā Rīgas domes priekšsēdētāja Jāņa Birka uzkrātās rezerves, tomēr šobrīd finanšu resursi tiek meklēti uzņemoties jaunas saistības un veicot masveidīgu nekustamo īpašumu izpārdošana. Katrā finanšu komitejas un domes sēdē mēs lemjam par jaunu un jaunu pilsētas nekustamo īpašumu atsavināšanu. Tiek atsavināti nekustamie īpašumi kur iepriekš tika plānoti bērnudārzi, sporta infrastruktūra un citi pilsētai svarīgi objekti. Un pēdējais notikums pārspēj visus iepriekšējos darījumus pēc apjoma – šobrīd tiek pārdota Lucavsala.

Kāds ir iemesls finanšu līdzekļu trūkumiem? Populisms un darbības, kurām nav nekas kopīgs ar labas pārvaldības principiem. Varu akcentēt dažas epizodes. Pēdējo gadu laikā ir ievērojami augušas dotācijas Rīgas pašvaldības SIA “Rīgas Satiksme” (turpmāk – SIA „Rīgas satiksme”) -– ja 2010. gadā dotācija bija tikai 67.1 miljoni eiro, tad 2014. gada budžetā paredzētā dotācija sasniedza jau 90.5 miljonus eiro. Problēma ir ne tikai milzīgais dotācijas apmērs, bet arī tas, ka šī finanšu plūsma, kā visām kapitālsabiedrībām, nav caurskatāma. Rezultātā var novērot netiešās naudas izsaimniekošanas epizodes – superdārgais (125 trolejbusu iepirkumu par 131,9 miljoniem eiro) trolejbusu iepirkums pirms gada, kur konkurss tika veidots tā, ka piedāvājumu iesniedza tikai viens pretendents – “Škoda”, publiskotā informācija, ka caur SIA “Rīgas Satiksme” tiek finansēta arodbiedrība LABA, kuras biedri savukārt nodrošina atbalstu Saskaņas centra piketos.

Šobrīd mēs redzam jau tiešās izsaimniekošanas epizodes, piemēram, Valsts Kontrole veica pārbaudi SIA „Rīgas satiksme” un 2014. gada 16. maija revīzijas ziņojumā ir atspoguļota informācija par iespējamiem pārkāpumiem SIA „Rīgas satiksme” darbībā, izšķērdējot pašvaldības finanšu līdzekļus. Valsts kontroles revīzijas mērķis bija pārbaudīt SIA „Rīgas satiksme” no 2014. gada noteiktā tarifa EUR 1.20 aprēķina pamatotību, ticamību un izsekojamību, kā arī aprēķinā iekļauto izmaksu ekonomiskumu un lietderību. Revīzijas rezultātā konstatēts, ka SIA „Rīgas satiksme” noteiktais un no 2014. gada spēkā esošais tarifs EUR 1.20 ir paaugstināts, kā arī ir konstatēti darījumi, kas norāda uz iespējamu nelietderīgu vai neracionālu sabiedrības līdzekļu apsaimniekošanu, tā nepamatoti palielinot SIA „Rīgas satiksme” sniegtā sabiedriskā transporta pakalpojuma pašizmaksu. Savukārt dīzeļdegvielas piegāde sabiedriskā transporta vajadzībām tika veikta caur SIA „Rīgas satiksme” piederošu kapitālsabiedrību, tādējādi apejot likumdošanas prasības iepirkumu jomā un neefektīvi izmantojot finanšu līdzekļus.

Es nevēlos lai šāda pārvaldības prakse tiktu pārnesta uz valsts pārvaldi,
tādēļ es esam aktīvi un 4.oktobrī ejam uz vēlēšanām un ņemam līdzi savus tuvākos!

22.septembrī portāls ir.lv publicēja septiņu sabiedrisku organizāciju pārstāvju parakstītu “Atklātu vēstuli par tradicionālo vērtību nozīmi Latvijas attīstībā”. Par “Latvijas attīstību” vēstulē gan nav ne pušplēsta vārda, tomēr daži apgalvojumi būtu sīkāk komentējami un iztirzājami.

Bez biedrības “Papardes zieds” valdes priekšsēdes Ivetas Ķelles to parakstījuši vēl seši cilvēki, starp kuriem ir gan “Nepilsoņu kongresa” līderi Vladimirs Sokolovs un Elizabete Krivcova, gan organizācijas DOTS jeb agrākā Sorosa fonda izpilddirektore Ieva Morica. Autori vēršas pie “LR Saeimas, LR Izglītības un zinātnes ministrijas, medijiem un plašākas sabiedrības”, jo, “vērojot pēdējā laika notikumus publiskajā telpā”, viņiem “radušās bažas par Latvijas tradicionālo vērtību iespējamu nomaiņu pret radikāliem uzskatiem”.

Kas īsti ir šie “notikumi publiskajā telpā”, par to vēstules autori klusē. Bet “publiskā telpa” galu galā ir pēc sirds patikas stiepjams jēdziens. Bez tam patiess jau, kā smejies, apgalvojums esot nevis tad, ja tā ir noticis, bet tad, ja tā ir varējis notikt. Ja ne Latvijā, tad Aizjūras karaļvalstī. Ja ne Aizjūras karaļvalstī, tad uz Marsa. Ja ne realitātē, tad kaut vai vēstules autoru fantāzijā.

Uzmanības novēršanai pabaidījuši lasītājus ar “Latvijas tradicionālo vērtību iespējamu nomaiņu pret radikāliem uzskatiem”, ko it kā iecerējuši kaut kādi vārdā nenosaukti nelieši, vēstules autori paši ķeras pie šādas “nomaiņas”, bez aplinkiem pasludinādami savu, gluži jaunu un pavisam dīvainu tradicionālo vērtību sarakstu. Un te nu ir ko nenobrīnīties.

Vēstulē teikts: “Vēršam uzmanību, ka Latvijas sabiedrībā tradicionālās vērtības ir demokrātija, reliģijas un vārda brīvība, vienlīdzība, sociālais taisnīgums, cieņa pret cilvēku un viņa personīgo izvēli, cieņa pret ģimeni plašākā nozīmē, cieņa pret mazākuma viedokli, vājāko un neaizsargāto, kā arī cieņa pret vidi.”

Pirmā “tradicionālā” vērtība tātad esot demokrātija. Latviešu tautas vēsture ir vairāk kā astoņus gadsimtus gara. Pa visu šo laiku demokrātiskā iekārtā tā divos paņēmienos ir nodzīvojusi nepilnus četrdesmit gadus. Demokrātija ir vēsturiski nesena svarīga un pareiza Latvijas tautas izvēle. Bet, ja vēstules autori demokrātiju grib saukt par “tradicionālu” Latvijas sabiedrības vērtību, tad jāsecina, ka svešvārda “tradicionāls” nozīme ir palikusi kaut kur ārpus viņu erudīcijas apvāršņiem. Līdzīgs misēklis vēstules autoriem ir gadījies arī ar citām “tradicionālām” vērtībām. Taču apgalvojums, ka “tradicionāla” vērtība Latvijas sabiedrībā esot “cieņa pret ģimeni plašākā nozīmē“, ir klaji un nekautrīgi meli.

Izņemot “cieņu pret ģimeni plašākā nozīmē”, visas vēstulē nosauktās “tradicionālās” vērtības bez šaubām ir pareizas un labas (kaut gan īsti tradicionālas no visa duča ir tikai kādas trīs vai četras). Taču gluži tādas pašas vērtības tur godā jebkura cita demokrātiska valsts.

Vēstules autori tīšām vairījušies savā vērtību sarakstā iekļaut jebko specifiski nacionālu. Starp visām autoru minētajām “cieņām” velti meklēt cieņu pret dzimteni, cieņu pret latviešu valodu, cieņu pret nācijas materiālo un nemateriālo mantojumu, pret dainu ētiku un kristīgās morāles principiem… Īsi sakot, pret visu, kas patiešām ir tradicionāls.

Dažas no īstajām tradicionālajām vērtībām autori tomēr piemin – nolūkā tās tendenciozi nomelnot: “Mūs satrauc, ka publiskajā telpā par tradicionālajām vērtībām kļuvusi reliģiskā neiecietība, cilvēku dažādības nepieņemšana un viņu izvēļu nosodīšana, vienas nācijas pārākuma izcelšana un cīņa par privilēģiju piešķiršanu vienam pareizajam ģimenes modelim” (sliktie viņi, labie mēs…). Bet kur īsti “publiskajā telpā” visas šīs briesmu lietas notiek, tas, protams, atkal paliek vēstules autoru noslēpums.

Latvija ir latviešu nācijas mājas, turklāt vienīgās visā pasaulē. Sarežģītos vēsturiskos un ģeopolitiskos apstākļos mēs cenšamies šeit nosargāt savu valodu, identitāti un kaut mazumiņu mājas sajūtas, pie tam nevienu neapvainojot un nediskriminējot. Plūdoņa vārdos pateikto senseno latviešu tautas sapni “mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē” mēs allaž esam realizējuši saskaņā ar visiem demokrātijas principiem – mēs gribam būt kungi, nevis lai kādam uzkundzētos, bet gan lai mums vairs neviens neuzkundzētos. Mēs nekad neesam aizmirsuši, ka mūsu dzimtā zeme ir arī šeit dzimušo cittautiešu dzimtā zeme. Saukt mūsu godprātīgos centienus par “vienas nācijas pārākuma izcelšanu” – tā ir melīga demagoģija, kam neviens gribēdams nevarētu atrast nekāda patiesa pamatojuma. Savukārt jautājumā par “privilēģiju piešķiršanu vienam pareizajam ģimenes modelim” vēstules autori ir pamatīgi sajaukuši adreses. Privilēģiju radīt bērnus heteroseksuālai ģimenei ir devis nevis Latvijas parlaments, bet gan pasaules Radītājs. Pat ja jaunā Saeima pieņemtu likumu, ka kopš nākamā gada bērni dzims arī cita veida attiecībās, diez vai realitātē tas ko mainītu.

Kopš sākta gala latviešu nācijai ir bijis viens vienīgs, ar Dieva un dabas likumiem saskanīgs heteroseksuālas laulības modelis. Tas ir nodrošinājis mūsu tautas pastāvēšanu pat nesalīdzināmi nelabvēlīgākos apstākļos nekā tagadējie. Dažādu faktoru ietekmē pēdējo gadu desmitu laikā šis ģimenes modelis ir ticis apšaubīts, un rezultāts ir gandrīz katastrofāls: paši savā neatkarīgā nacionālā valstī mēs stāvam grūti izbēgama demogrāfiska kolapsa priekšā.

Ir jēdzieni, kuriem zūd patiesā jēga, tiklīdz tiem mēģina piešķirt “plašāku nozīmi”, un viens no tādiem jēdzieniem ir ģimene. Jebkuri centieni ģimenes “modeļu” spektru paplašināt patiesībā ir centieni ģimenes institūtu vispār iznīcināt – un līdz ar to, protams, iznīcināt nāciju. Latvietis, kas nesaprot, ko nozīmē tautas dziesmu “tēvs, māmiņa”, vairs nav latvietis, lai vai kādā valodā (vai no tās pāri palikušā žargonā) viņš runātu.

Nav viegli saprast, ko gribēts pateikt šajā vēstules rindkopā: “Bērnu tiesību konvencija nosaka valsts garantēto izglītību un ļauj vecākiem praktizēt savu reliģiju. Tomēr izglītībai, tai skaitā vērtībizglītībai, kas tiek nodrošināta skolās, ir jābūt saskaņā ar demokrātijas un nediskriminācijas principiem.”

Nu, protams, kā gan citādi! Taču vārds “tomēr” liek domāt, ka vēstules autori reliģijā saskata zināmu apdraudējumu “demokrātijas un nediskriminācijas principiem”. Protams, reliģiskam fanātismam mēdz būt ekstrēmas un sociāli bīstamas formas. Bet bīstams ir  jebkurš ekstrēms fanātisms, un visvairāk jau ateistisks – kā vēsturē liecina franču Lielais terors un visas boļševiku zvērības.

Paši Rietumu pasaulē valdošie un vēstules autoru pieprasītie “demokrātijas un nediskriminācijas principi” nav nekas cits kā kristīgās cilvēkmīlestības praktiski atvasinājumi. Tāpēc sacīt, ka reliģijas pamatu mācīšana skolā būtu pretrunā ar demokrātijas principiem, var tikai ne pārāk gudrs (vai ne pārāk godīgs) cilvēks.

Ka skolā māca ķīmiju, tas vēl nevienu nepadara par ķīmiķi. Ka skolā māca angļu valodu, tas vēl nevienu nepadara par angli. Pat ja Latvijas skolās ticības mācība būtu obligāta, tas nebūt nenozīmētu, ka skolēni ar varu tiktu pakļauti kādai noteiktai reliģisku uzskatu sistēmai. Katram Latvijas iedzīvotājam ir tiesības būt tik neticīgam, cik sirds vēlas, un dzīvot tik nekristīgi, cik to pieļauj civilie un kriminālie likumi. Bet iepazīstināt skolēnus ar kristīgo ticību kā Rietumu pasaules kultūras un vērtību sistēmas vēsturisko pamatu – tas, manuprāt, būtu neapstrīdams izglītības sistēmas pienākums, ja vien mēs vēlamies izaudzināt patiesi izglītotus cilvēkus, nevis mežoņus ar aifonu kabatā. Kur nu ar aifonu kabatā… Mūsu reālā perspektīva ir mežonis ar doktora cepuri galvā. Pat dodoties uz islāma valsti ekskursijā ir vēlams zināt, kas, piemēram, ir ramadans. Tikai pie mums laikam kāds ir ļoti ieinteresēts izaudzināt tādu latviešu paaudzi, kas no bībeles un no tautas dzīvesziņas, no savas civilizācijas un savas nācijas identitātes pamatiem vairs nejēdz ne tik, cik melns aiz naga.

Vēstule aicina tā saucamās vērtībizglītības pienākumus vairāk uzticēt vecākiem. Kas aiz tā slēpjas? Nekas cits kā aicinājums vērtībizglītības jautājumus atstāt pašplūsmā, lai izaugtu idejiski dezorientētu cilvēku paaudze. Atteikties no valstiskas vērtībizglītības – globalizācijas apstākļos tā ir nacionālas valsts pašnāvība. Tie vecāki, kas tur godā vērtības un ideālus, audzinās savus bērnus saskaņā ar tiem un būs pateicīgi savai valstij par atbalstu un sadarbību. Toties idejiski dezorientētu vecāku bērni veidos kritisku masu, kam desmit baušļu un dainu ētikas vietā būs stājusies totāla visu lietu un vērtību pērkamība un radikāla tolerance pret izlaidību visos iedomājamos un neiedomājamos veidos. Tikumi nerodas paši no sevis. Tos var tikai ieaudzināt. Citiem vārdiem sakot, kultūraugi ir jākultivē, nezāles izaugs pašas. Kā lai tīrumā izaug labība, ja to tur neviens nav sējis?

Vēstules autorus satrauc iecere ieviest Latvijas skolās dzīvesziņas priekšmetu. Viņi raksta: “Apzinoties vērtību nozīmi cilvēka dzīvē, nedrīkst aizmirst, ka aiz vērtībizglītības maskas daudzās vēsturiskās situācijās ir slēpti instrumenti varas īstenošanai.” – Jā, tā tiešām ir. Turklāt ne tikai “daudzās vēsturiskās situācijās”, bet pavisam konkrēti mūsu dienās un pavisam netālu, tepat kaimiņos, aiz mūsu austrumu robežas. (Šī nianse gan vēstulē tiek diplomātiski noklusēta: diez vai citādi vēstule varētu lepoties ar Sokolova kunga un Krivcovas kundzes parakstiem.)

Atšķirībā no Krievijas pie mums vērtībizglītība nav nekāda maska un neviens aiz tās nekā netaisās slēpt. Jā, vērtībizglītība tiešām ir varas instruments. Jo arī demokrātiskai valstij sava vara ir jāīsteno. Un audzināt gudrus, brīvus patriotus – tas ir katras demokrātiskas valsts pienākums. Nevienam patiesam Latvijas patriotam te nav par ko uztraukties. Lai par to uztraucas tie, kas paši būtu gribējuši, slēpjoties aiz vērtībizglītības maskas, ieaudzināt mūsu jaunajai paaudzei nevis veselīgu, ētiski stabilu patriotismu, bet gan radikālu nacionālu, reliģisku un tikumisku nihilismu.

Vēstules autorus uztrauc tas, ka par iecerēto mācību priekšmetu nav notikušas “plašas diskusijas”. Nav gan. Tautas gudrība māca, ka ar darīšanu var paveikt vairāk nekā ar tukšu… teiksim, viedokļu apmaiņu. Protams, diskusija var būt svētīga, bet to var arī izmantot par līdzekli, lai labi iecerētu nodomu padarītu vispār neīstenojamu. Tad tiek diskutēts ar nepatiesiem apgalvojumiem un neargumentētiem uzbrukumiem. Gluži kā te aplūkojamajā “atklātajā vēstulē”…

Organizācijas “Papardes zieds” un Fonds atvērtai sabiedrībai DOTS ir paudušas skarbu un noteiktu kritiku Putina režīmam. Tagad to vadītājas parakstījušas kopīgu dokumentu ar diviem “Nepilsoņu kongresa” līderiem, lai gan šai organizācijai Latvijā ir Putina režīma rupora un apoloģēta slava. Kādas intereses tās visas vieno? Manuprāt – neieinteresētība Latvijas kā nacionālas valsts nākotnē.

Sorosa fonda vietnē lasāms: “Mēs iestājamies par aktīvu un daudzveidīgu pilsonisko sabiedrību, likuma varu, kā arī cieņu pret minoritātēm un mazaizsargātajām sabiedrības daļām un to viedokļiem. Mēs vēlamies redzēt kritiski domājošu, savstarpēji cienošu un atbildīgu sabiedrību un lēmumu pieņēmējus.” Tas viss ir labi. Taču par gluži tādiem pašiem mērķiem varētu cīnīties arī Bangladešā, Zimbabvē vai Aizspogulijā.  Nav neviena specifiski nacionāla mērķa. Protams, to arī nevar prasīt -  privātas organizācijas dara ko grib! Taču, aplūkojot Latviju šodienas ģeopolitiskajā kontekstā, cieņu pret minoritātēm var iztulkot, teiksim, arī kā nepieciešamību aizstāvēt nabaga nedaudzos krievus pret daudzajiem un bīstamajiem latviešiem. To, cik “mazaizsargāta” mūsdienu globālajā realitātē ir latviešu nācijas identitāte, vēstules autori izliekas neredzam. Labi, ja negribat, neredziet ar! Bet kāpēc jābāž sprunguļus riteņos tiem, kas savu pieticīgo iespēju ietvaros cenšas kaut nedaudz balstīt un stiprināt mūsu nācijas identitāti starp Krievijas impēriskā šovinisma un Rietumu idejiskā nihilisma dzirnakmeņiem?

Vēstules autori prasa “atklātību” un “caurspīdību”. Vai pirms tam nebūtu derējis kliedēt aizdomu ēnu pār “bezmaksas” pakalpojumiem, ko “Nepilsoņu kongress” ir saņēmis no pasakaini dārgās Londonas sabiedrisko attiecību aģentūras “Bell Pottinger” (“Nepilsoņu kongresa tēlu spodrina starptautiski, PR saiknes ar Kremli”, portāls tvnet.lv, 2014. g. 1. jūnijā.)?

Taču ir jautājums, uz kuru jāatbild nekavējoties – proti, vai mums vēl ir atlicis pietiekami daudz vēsturiskā laika, lai mēs nevis darītu, bet diskutētu? Kā jūs domājat, cienījamie vēstules autori?

Latviešu tautai ilgi gaidītā Satversmes preambula ievieš ticību, ka ar tās palīdzību tiktu nostiprināts: latviešu tauta -pamatnācija; valsts valoda- latviešu valoda, kā tas arī bija paredzēts 1818. gadā 18. novembrī. Papildus iepriecina, ka preambulā tika iekļautas arī kristīgās vērtības. Nacionālās Pretošanās kustības dalībnieks Jānis Rožkalns zīmīgi uzsvēris trīs svarīgas pamatdomas, kurās ir vērtīgi ieklausīties. Pirmkārt: „Latviešu tautas mūsdienu kultūras pamats ir kristīgās pamatvērtības. No kurām 16-17.g.s. sāka pilnvērtīgi veidoties mūsu identitāte .” Otrkārt : Latvija ir Eiropas dalībvalsts, kuras pamati ir veidoti uz kristīgām vērtībām.” Treškārt: „Tas ir īpaši nozīmīgi redzot islamizācijas plašo invāziju pasaulē, kas draud pilnībā iznīcināt gan Eiropas tautu, gan mūsu kultūras.”

10.jūnijā “4.maija Deklarācijas kluba” rīkotajā diskusijā Eiropas Savienības tiesas tiesnesis un Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs Egils Levits sacīja: „pieņemot jaunu Satversmes preambulu, var tikt vislabāk atspoguļots neaizskaramais Satversmes kodols. Egils Levits par Saeimas preambulu neskaitāmas reizes publiski uzstājās dažādās auditorijās, tostarp arī pavisam nesen Bīriņu pilī vairāku dienu seminārā.

Viņš norādīja, ka preambulā uzrādīts, ka valsts dibināta 1918.gadā, pamatojoties uz nāciju pašnoteikšanās tiesībām un Satversmes varu. Tāpat jāpiemin okupācija un valsts atjaunošana, tāpat Preambulā jāatsaucas uz latviešu nāciju, pauda Levits.

10.jūnijā “4.maija Deklarācijas kluba” rīkotajā diskusijā Parādījies arī jautājums, vai Satversmes preambulā būtu jāatsaucas uz kristīgām vērtībām. “Dažās valstīs konstitūcijās ir minēts Dievs vai reliģija, bet sekulārā, nevis reliģiozā kontekstā,” teica E. Levits.

Pēc SKDS 2012. gada sabiedriskās domas aptaujas datiem, Latvijā sevi par piederīgiem kādai no kristīgajām konfesijām uzskatījuši 60,7 procenti cilvēku, citai reliģijai – 0,8 procenti.

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas viedoklis

Šo jautājumu apspriedusi arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Sinode, uzticot baznīcas viedokli turpmākajās diskusijās pārstāvēt arhibīskapam Jānim Vanagam un mācītājam Guntim Kalmem. LELB rosināja Satversmes ievadu formulēt tā: “Latvijas valsts pamatuzdevums ir nodrošināt latviešu tautas kā tās pamatnācijas izdzīvošanu un attīstību cauri laiku laikiem, jo Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur pilnvērtīgi var pastāvēt un uzplaukt latviešu nācija, tās kultūra un valoda.

Lai to īstenotu, Latvijas valstij ir stingri jāstāv uz sava garīgā mantojuma pamata, kas īsi izteikts valsts himnā “Dievs, svētī Latviju!”. Ar to mēs atzīstam, ka gan kristīgās, gan latviešu un līvu tautas garīgās un materiālās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti. Šo vērtību unikāls apvienojums Latvijas valsti dara piederīgu Eiropas kultūrtelpai.”

NA atbalsta Satversmes preambulā iekļautās “kristīgās vērtības”.

Apakškomisiju Satversmes preambulas izveidē, pārstāvēja arī nacionālās apvienības “Visu Latvijai”-”Tēvzemei un brīvībai”/LNNK Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Einārs Cilinskis, sniedza komentāru sakarā par preambulā iekļautām kristīgām vērtībām.

„Nacionālās Apvienības” frakcijas priekšsēdētājs Einārs Cilinskis jūtas gandarīts par to, ka varējis piedalīties Satversmes preambulas sastādīšanas darba procesā.

Einārs Cilinskis jautāts par to, kāda ir „Nacionālās Apvienības” attieksme, ka Satversmes preambulā ir iekļautas arī “kristīgās vērtības”, viņš teica: “NA pārstāvji par to vienmēr ir iestājušies, tāpēc arī šī redakcija šobrīd ir tāda.” Vai darba grupā kādam dalībniekam bija negatīva nostāja par šādu vārdu iekļaušanu preambulā, Cilinskis paskaidroja: “ Es nedomāju, ka bija kāds īpaši darba grupā pret.” Kad preambula būs gatava un piedāvāta izskatīšanai plašai sabiedrībai, vai „Nacionālā Apvienība” atbalstīs šo nostāju arī turpmāk, Einārs Cilinskis atbildēja: “Mēs noteikti turpināsim to uzturēt.”

Jānis Rožkalns: Latvijas valstij ir stingri jāstāv uz sava garīgā mantojuma pamata

Diskusijā par LR Satversmes Preambulas saturu Nacionālās Pretošanās kustības dalībnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks, Latvijas Ordeņu brālības valdes loceklis Jānis Rožkalns uzsvēris četras pamatdomas.

1. Latviešu tautas mūsdienu kultūras pamats ir kristīgās pamatvērtības. No kurām 16-17.g.s. sāka pilnvērtīgi veidoties mūsu identitāte, tādēļ to piesaukšana Premabulā būtu obligāta. Tas ir īpaši nozīmīgi redzot islamizācijas plašo invāziju pasaulē, kas draud pilnībā iznīcināt gan Eiropas tautu, gan mūsu kultūras.

2. Konkrēts teksts garīgo pamatvērtību punktam, manuprāt, ir ļoti veiksmīgi formulēts LELB Sinodes nobalsotajā priekšlikumā, kuru nedrīkst igonrēt jau tādēļ vien, ka aiz tā stāv apm. 700.000 latviešu:

“Lai to īstenotu, Latvijas valstij ir stingri jāstāv uz sava garīgā mantojuma pamata, kas īsi izteikts valsts himnā „Dievs, svētī Latviju!”.
Ar to mēs atzīstam, ka gan kristīgās, gan latviešu un līvu tautas garīgās un materiālās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti. Šo vērtību unikāls apvienojums Latvijas valsti dara piederīgu Eiropas kultūrtelpai.”

3. Kristīgo pamatvērtību iekļaušana ir kardināli svarīga arī tādēļ, lai tiktu pārtraukta Padomju ateistiskā režīma idejiskā ietekme sabiedrībā un lai soladarizētos ar citām Eiropas tautām(ungāriem, poļiem), kuras stipri stāv pret neoliberālisma un globalizācijas iznīcinošo politiku.

4. Šai garīgo vērtību pieminēšanai ir arī jāstimulē mūsu kultūras vēstures patiesa mācīšana skolās un universitātēs, tā veidojot svarīgo izdzīvošanas platformu latviešu tautas vienotībai.

Preambulā iekļautās “kristīgās vērtības” skan šādi:

” –   apzinoties, ka latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti, ka sabiedrības pamatvērtības ir brīvība, godīgums, taisnīgums, solidaritāte, ka ģimene ir sabiedrības pamatvienība un darbs ir katra cilvēka un visas tautas izaugsmes un labklājības pamats”.

Jautājums:

Atbilde: spektrs.com uzskata, ka nevienam nav tiesības atņemt citam dzīvību, taču svarīgāk par to, neaizmirst: „Un šī ir tā liecība, ka Dievs mums ir devis mūžīgu dzīvību, un šī dzīvība ir Viņa Dēlā. Kam Dēls ir, tam ir dzīvība, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības. To es jums rakstu, lai jūs zinātu, ka jums ir mūžīga dzīvība, kas ticat Dieva Dēla Vārdam.” (Jāņa 1.vēst. 5:11)

Situācijā ar Sīriju problēma ir tajā, ka no vienas puses nedrīkst pieļaut, ka pārkāpums (ķīmisko ieroču pielietošana) nav nosodīts un nav pielietots taisnīgs sods, taču no otras puses kā panākt, lai taisnīgs sods notiktu ārpolitiskajā līmenī. Lai izprastu situāciju spektrs.com konsultē Saeimas deputāts Kārlis Krēsliņš.

Par Kārli Krēsliņu

Latvijas armijas atvaļinātais brigādes ģenerālis, zinātnieks un Saeimas deputāts Kārlis Krēsliņš izdevis grāmatu “Gods kalpot Latvijai”. Tajā viņš īsumā pastāsta par sevi un savu ģimeni, jaunību un dienestu padomju armijā, bet lielāko daļu grāmatas velta Latvijas armijas izveidei un attīstībai, uz to raugoties no sava redzesloka, piedzīvotā un savu sagatavoto dokumentu pozīcijām.

Saeimas deputāts Kārlis Krēsliņš ir autors un autoru kolektīvu dalībnieks apmēram 90 dažādu zinātnisko pētījumu un rakstu par radiolokācijas problēmām, pirmkārt, par platjoslas antenu sistēmām, par NBS izveides un attīstības problēmām, par NBS vietu Latvijas drošības sistēmā, par militārās izglītības jautājumiem. Zinātniskā žurnāla par drošību un aizsardzību „Militārais Apskats” redakcijas kolēģijas priekšsēdētājs.

Par situāciju Sīrijā

IEVADS. Pat Hitlers II. pasaules kara laikā nelietoja ķīmiskos ieročus. Kādēļ? Es domāju, viņš baidījās no sekām. Gandrīz vai gadsimtu mūsu civilizētā pasaule ķīmisko ieroču pielietošanu uzskata par aizliegtu. 20.gadsimtā, ja kāda valsts pārkāptu šo aizliegumu, ar lielu varbūtību un bez īpašas valstu savstarpējās saskaņošanas, tā tiktu iznīcināta. Tagad starptautiskā vide no tiesiskā viedokļa tiek pilnveidota ar  starptautiskiem līgumiem, vienošanām utt. No pirmā skata tas šķiet labi.

Bet tas ir labi tikai daļēji, jo tagad ir tik daudz noteikumu, ierobežojumu, ka reāli valsts vadītājiem ir “sasietas rokas”. Jebkāda nozieguma izmeklēšana var vilkties gadiem ilgi. Ja Krievijā ir politiķi, kuri neuzskata par pierādītu faktu, ka Katiņā Polijas virsniekus nogalināja PSRS NKVD, tad var iedomāties, cik laika vajadzētu izmeklēt kādu noziegumu Āfrikā, piemēram, Sīrijā, kur vaininieki vēlētos veikto noziegumu noslēpt.

ANO ir starptautiska organizācija, kurā, pirmkārt, pieņemot kādu lēmumu, kas neapmierinātu Drošības padomes valstis, praktiski nebūtu iespējams. Otrkārt, ANO organizācijai praktiski nav savu spēku struktūru. Domāju, nākotnē NATO varētu pildīt šādu funkciju.

PROBLĒMA. Mēģināsim paši sev atbildēt ar 21.gadsimta skatpunktu: „Vai vienmēr var diplomātiskā sarunu ceļā piespiest ikvienu valsti, nelietot ķīmiskos ieročus?” Es domāju, nē.

Izejas dati:

Sīrija nav noliegusi ķīmisko ieroču esamību valstī un ir atteikusies parakstīt konvenciju par to nepielietošanu.

Praktiski neviens nenoliedz ķīmisko ieroču pielietošanas faktu Sīrijā.

Parasti katra valsts atbild par ieroču un itsevišķi masu iznīcināšanas ieroču (MII) glabāšanas drošību savā teritorijā un to pielietošanas nepieļaušanu.

Opozīcijas spēki nav vienoti un ir ļoti dažādi un morāli gatavi pielietot MII, ja būtu tāda iespēja jeb nepieciešamība.

ANO ir grūti pieņemt pat loģiski pamatotus lēmumus, jo lielvalstīm ir dažādas intereses.

Cik ilgi civilizēta sabiedrība var ciest jebkādu morāles, cilvēktiesību un pat dzīvības normu pārkāpšanu? ASV novilka „sarkano līniju” ķīmisko ieroču pielietošanā.

Kā ASV, Francijas un Lielbritānijas vadītāji zina, kuri pielietojuši ķīmiskos ieročus? Ir veikta arī Sīrijas valsts vadības sarunu noklausīšanās. Tas juridiski nav korekti, bet ievieš skaidrību. Sīrijas prezidenta brālis, kas ir Sīrijas armijas ģenerālis un skaitās otrais ietekmīgākais cilvēks valstī, dusmās sašāvis savu radinieci.

PROBLĒMAS, RISINĀJUMI.

Nedarīt neko, vai arī veikt izmeklēšanu un mēģināt saskaņot viedokļus, lai pieņemtu ANO Drošības padomes rezolūciju. Tas var aizņemt daudzus gadus, bet pasaule saņems skaidru signālu, ka MII, piemēram, ķīmiskos ieročus var pielietot un seku nebūs.

Pielietot raķešu „punktveida” uzbrukumu vienai no konfliktā iesaistītajām pusēm. Pieļaujot kļūdu un sodot neīsto pusi, kura nav pielietojusi ķīmiskos ieročus. Slikti, bet tikai daļēji, jo pasaules valstīm un tās varām būtu skaidrs signāls, ka neviens nepaliks nesodīts, ja pielietos MII un šajā gadījumā – ķīmiskos ieročus.

Liela varbūtība, ka raķetes tiks pielietotas uzbrukuma vaininiekiem. Tas notiks tuvakajās dienās un tikai daļēji sasniegs politiķu deklarēto mērķi – nepieļaut nevainīgu cilvēku nogalināšanu.

Būtu nepieciešams sūtīt ANO miera ieviešanas spēkus, kas varētu uz vietas, valstī mēģināt novērst cilvēku nogalināšanu. Tas izriet no cilvēciskās loģikas, bet tā jau nesakrīt ar politisko loģiku. Tādu spēku praktiski nav un praktiski neviens negribēs tajā piedalīties. Tādēļ tāda lēmuma nebūs.