Foto: Gods Princess At Heart

Nesen nācās piedzīvot brīnišķīgas emocijas politiska satura ziemassvētku vakara sarīkojumā. Profesionāls vakara vadītājs un savas profesijas lietpratējs parūpējās, lai pavadītais laiks nebūtu garlaicīgs. Pasākuma nagla – karaoke dziedāšana. Tas, protams, ir atsevišķs stāsts, jo kā zināms, latvieši ir dziedātāju un dejotāju tauta. Abas īpašības vakara gaitā izpaudās pilnā krāšņumā.

Vakara gaitā dalībnieki kā bišu spietā ik pa laikam pārcēlās no viena bagāti klāta galda, pie otra. Es nebiju izņēmums. Vakara gaitā paciemojos pie katra galda. Latviešu tautas viesmīlībai nav gala. Pie katra galdiņa nācās vispirms iekosties speķa pīrādziņā vai kādā citā našķī un tikai tad sākt sarunu par politiku.

Neizpalika sarunas arī par mūžības tēmu- pagānisms un kristietība vienā kokteilī. Dzert to nemaz negribējās. Taču nevienu nevar vainot, jo piedāvājums tiek pasniegts no visas sirds un ar pārliecību. Saprotams, lai mainītu pasaules uzskatu vispirms, jātiek galā ar tās definīciju. Viens no sarunas biedriem apgalvoja, ka ziemassvētku vecītis taču esot atvasinājums no Svētā Nikolasa savukārt viņš taču esot bijis kristietis, tātad ziemassvētku vecītis ir kristīgā vērtība. Mans galvenais uzdevums bija iegalvot, ka nevis Svētajam Nikolasam ir jābūt uzmanības centrā, bet gan mūsu Pestītāja Jēzus Kristus dzimšana. Jēzus Kristus ir visas pasaules centrs un kristieši svin Jēzus Kristus piedzimšanu. Lūk, tā arī ir galvenā, īstā, mūžam nemainīgā un neviltotā kristīgā vērtība. Sarunas biedrs apmulsa, bet veikli izgāja no situācijas aicinot uzlaist danci.

Svētais Nikolass

Mūsu ēras 4. gadsimtā Pataratas pilsētā, (Romas impērijā), kas atrodas mūsdienu Turcijā dzīvoja kāds bagāts un dievbijīgs jauneklis vārdā Nikolass. 17 gadu vecumā viņš kļuva par mūku un sāka studēt teoloģiju, 25 gadu vecumā kļuva par Demras bīskapu Turcijas Rietumu krastā. Būdams bagātu vecāku dēls, viņš savu bagātību tērēja, palīdzot nabagiem un īpaši rūpējoties par bērniem, apdāvinādams tos ar dažādām dāvanām. Pēc nāves Nikolass tika pasludināts par svēto gan Romas katoļu baznīcā, gan Pareizticīgo baznīcā. Arī mūsdienās Itālijas dienvidu pilsēta Bari ir nozīmīgs katoļu centrs un to ik gadu apmeklē tūkstošiem svētceļnieku, lai Svētā Nikolasa bazilikā atdotu godu mūsdienu Santa Klausa jeb Ziemassvētku vecīša prototipam – Svētā Nikolasa relikvijām (pīšļiem). Savukārt krievu pareizticīgajā tradīcijā svētais Nikolass biežāk tiek dēvēts par Nikolaju Brīnumdarītāju iekļaujot tēlu ikonā.

Iepirkšanās un dāvināšanas kults

19.gadsimtā izceļotāji no Holandes stāstu par Svēto Nikolasu nogādāja Amerikā, kur tas pamazām pārtapa, patērētāju sabiedrībai, pieejamākā tēlā Santa Klausā jeb Ziemassvētku vecītī, sarkanā mētelī ar garu baltu bārdu. Un ziemassvētki pārtapa gaistošā iepirkšanās un dāvināšanas laikā. 1931.gadā mārketinga speciālisti stāstu par Ziemassvētku vecīti materializēja dzīvē. Mākslinieks Hedons Sandbloms uzzīmēja iedomātu ziemassvētku vecīti, kas kalpoja par kompānijas “Coca- Cola” dzēriena reklamēšanu Ziemassvētku laikā, cerot uz apgrozījuma palielināšanu. Pirms tam ziemas mēnešos “Coca- Colas” dzērieni nebija sevišķi pieprasīti. Taču tagad reti kur ASV Ziemassvētki tiek sagaidīti bez šī dzēriena.

Ziemassvētku vecītis- nekaitīga izklaidēšanās vai traģiska uzmanības novēršana?

Johans Pipers desiringGod.org dibinātājs un skolotājs, kā arī Betlēmes koledžas & semināra kanclers, 33 gadus kalpojošais mācītājs Minesotas Betlēmes baptistu baznīcā, kā arī vairāk nekā 50 grāmatu autors salīdzinot Santa Klausu ar Jēzu Kristu teica zīmīgu domu: „Ziemassvētku vecītis piedāvā tikai zemes lietas, neko mūžīgu un paliekošu. Jēzus piedāvā mūžīgu prieku visā pasaulē.

Ziemassvētku vecītis piedāvā gaistošu labumu, kas ir nopelnāms ar labiem darbiem dziesma vēstī: “Viņš zina, kad tu guli. Viņš zina, kad tu esi nomodā. Viņš zina, kad esi bijis labs vai slikts, tāpēc esi labs dāvanu dēļ.” Tā ir lietu praktizēšanas reliģija. Taču Jēzus piedāvā bezmaksas žēlastības dāvanas caur ticību.”

Kaut arī vienas reliģijas pārstāvji atdod godu pīšļiem, savukārt citas reliģijas pārstāvji godina ikonu, bet liela sabiedrības daļa izvelējusies piekopt iepirkšanās un dāvināšanas kultu, tomēr atsevišķas darbības līdz šim nav spējušas aizēnot Ziemassvētku patiesā stāsta brīnuma aktu- mūsu Pestītāja Jēzus Kristus dzimšanu. Lūk, tā arī ir patiesā visai pasaulei sniegtā dāvana iekļaujama kristīgo vērtību saraksta galvgalī.

Lai mūžam mūs pavada Ziemassvētku vēsts: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” (Lūk.2:14)

Un, lai skan dziesma: „Klusa nakts, svēta nakts”.

Līdzīga ziņa

Betlēmes spožā rīta zvaigzne – bija vai nebija?

Ziemassvētku „prāta spēle”

Gada skaistāko svētku – Ziemassvētku gaidās

Ziemassvētku gaidās: Dievs Radīja Pasauli no nekā?!..

Deputāts Jurģis Klotiņš. Foto: spektrs.com

Rīgas Domes deputāts “Nacionālā apvienība”; Latvijas Nacionālā Simfoniskā orķestra mūziķis; Latvijas Kultūras akadēmijas vieslektors; ar kristīgu pārliecību.

Latvijai aprit 98 gadi, un mūsu valsts simtgade ir ļoti tuvu. Jau nākamgad maija sākumā ar Latgales kongresa simtgadei veltītiem pasākumiem Rēzeknē un Daugavpilī sāksies Latvijas valsts simtgades svinības. Ir īstais laiks pārdomāt, kādus (iz)aicinājumus mums Latvijas simtgade izvirza.

Simtgade ir aicinājums pateikties un būt priecīgiem par mūsu valsti Latviju, tās neatkarību – to, ka latviešu tautai uz zemes Baltijas jūras krastos no Zilupes līdz Liepājai, no Ainažiem līdz Neretai ir sava valsts, kur latviešu valoda vienīgos 500 kilometrus uz zemes var būt vadošā, galvenā valoda, kur varam justies savā zemē, kopt kultūru, veidot savas dzīves. Simtgade ir aicinājums svinēt. Svinēt dziļi, patiesi un ar sirdi. Latvieši prot svinēt svētkus.

Patiesums – dzinējspēks

Latvija

Bet simtgade ir arī aicinājums kļūt arvien patiesākiem pret sevi un to, ko redzam kā nepatīkamu savā apkārtnē, mūsu valstī. Pasaulē visvairāk izdotajā grāmatā ir tādi vārdi: “Jūs atzīsiet patiesību un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa 8:32)

Patiesums ir dzinējspēks, kas virza personību pa Raiņa “mainies uz augšu” un palīdz nostiprināties godīgumam – tādam godīgumam, ko angliski runājošās zemēs apzīmē ar īpatno vārdo integrity. Tas ir altruistisks godīgums, kas kļūst par personas esības kvalitāti un aptver visas viņas darbības jomas.

Kādēļ arvien tik lēni sokas ar Latvijas tautai, viņas labklājībai un galu galā valsts stiprumam svarīgu jomu sakārtošanu, kā veselības aprūpe, izglītība, sociālais atbalsts ģimenēm ar bērniem un mazaizsargātajiem? Var vainot “sistēmu”, valsts nodokļu politiku (kura ir jāpārkārto progresīvā virzienā!), piesaukt “tā dara visi”. Taču nevis “sistēmai” jānosaka indivīda rīcība, bet gan indivīdam jānosaka tas, kā darbosies “sistēma”. Ticu, ka Latvijai būs gaiša nākotne tad, ja katrs vadītājs un darbinieks (un sākot no politiskajiem vadītājiem!) sev uzticēto varu un atbildību uzlūkos kā aicinājumu kalpot kopējam labumam. Latvijas kopējā labuma definīcija ir ietverta mūsu valsts Satversmes ievadā.

Eiropas Savienības atjaunotne

Nereti var dzirdēt pārdomu graudu: “Kas ar mums būtu, ja mēs nebūtu Eiropas Savienībā…” Eiropa ir Latvijas mājas. Kā būtu, ja viens no Latvijas simtgades saturiskajiem virzieniem būtu veltīts Latvijai Eiropas kopienā un Eiropas Savienības atjaunotnei?

Tolaik 1950. gadā, apzinādamies pastāvošos draudus mieram un kalpodami kopējam labumam Francijas un Vācijas valstsvīri Robērs Šūmans un Konrāds Adenauers spēja pārvarēt domstarpības un ielikt pamatus Eiropas vienotībai. Tas bija tikai piecus gadus pēc Otrā pasaules kara beigām.

Tagad pēc vairāk nekā 60 gadiem Eiropas Savienība pārdzīvo grūtus laikus, ko raksturo ES politiskās elites arogance un nedemokrātisks rīcības plānu un lēmumu pieņemšanas stils. Kā un ko mainīt? Vai padoties eiroskepticismam un uzskatīt ES tikai par naudas avotu? Bet Robēra Šūmana, Konrāda Adenauera, Alčide de Gasperi un Žana Monē iestādītais Eiropas dārzs ir pārāk vērtīgs, lai tam ļautu aizaugt ar nezālēm. Tā vietā jādomā par to, kāds mēslojums šobrīd dārzam nepieciešams, kādi jauni augi tajā jāiestāda.

Kā būtu, ja Eiropas Savienības nākotnes redzējums mūsu laikā nāktu no valstīm, kuras kopienai pievienojās 2004. gadā un vēlāk? Tas ir pārāk slinki tikai “turēties Merkeles brunčos” un gaidīt, ko izlems politiķi vecajās ES valstīs un Briselē, kuriem nav gribas pienācīgā mērā strādāt jauno dalībvalstu interesēs. 2017. gada 5. februārī būs 130 gadu kopš Zigfrīda Annas Meierovica dzimšanas. Ir laiks atgriezties pie viņa iecerētā par Baltijas valstu, Somijas un Polijas sadarbību un meklēt tajā praktiskas idejas Eiropas Savienības atjaunotnei.

“Mieru pasaulē nevar saglabāt bez radošiem pūliņiem, kas būtu samērojami ar draudošajām briesmām,” tā ir atziņa, ar kuru iesākās Robēra Šūmana 1950. gada 9. maija deklarācija – tātad visa Eiropas vienotības iecere. Ir svētīgi to atcerēties pirmkārt politiskajiem vadītājiem, bet arī visiem pilsoņiem mūsu dienās, kad tuvu un tālu no Latvijas robežām ir karadarbība un pastāv neziņa par politisko procesu virzību.

Rīga šogad no 28. decembra līdz 1. janvārim būs Eiropas miera galvaspilsēta, jo tieši pie mums notiks gadskārtējā Tezē kopienas jauniešu tikšanās. Iestāšanās par mieru un izlīgumu ir Tezē kopienas aicinājums jau daudzus gadu desmitus. Rīgas ļaudis ir aicināti parādīt viesmīlību un kļūt par “viesģimenēm”, jo jāatrod nakts mājas teju 15 000 jauniešu.

Latvijas tuvā simtgade aicina arvien noteiktāk apzināties to, ka Latvija esam mēs visi kopā un katrs no mums personīgi. Latviju stipru ir veidojušas un uzturēs mūsu nācijas gara vērtības – augsti morāli ētiskie principi, apņēmība kalpot kopējam labumam un radīšanas gars. Šajā laikā Latvijai un tās tautai palīdzēt varam ar pilsonisku aktivitāti, uzņēmību, atbildību un patiesu patriotismu. Novēlu to Latvijai saņemt caur mūsu domām, vārdiem un darbiem. Ticību saviem spēkiem un Dieva palīdzībai, cerību grūtās dienās, mīlestību uz dzīvi, tuvāko un latvisko!

Dievs, svētī Latviju!

Līdzīga ziņa:

Rīgas Domes deputāts Jurģis Klotiņš uzņems 3 jauniešus TaizeRiga2016 dalībniekus

Deputāte Inga Bite. Foto: Džeina Bārbale

18. novembrī, Latvijas Neatkarības proklamēšanas dienā, Saeimas deputāte Inga Bite ( Latvijas Reģionu apvienība) apmeklēja draudzes „Prieka vēsts” Latvijas valsts dzimšanas dienai veltītā pasākumā. Deputāte runas laikā pievērsa īpašu uzmanību bieži izplatītā negatīvā attieksmē pret Latvijas valsti,-ziņo spektrs.com

Inga Bite izvēlējās nolasīt rakstvietu no Bībeles par svētības un lāsta vārdiem: „Lieku jūsu priekšā dzīvību un nāvi, svētību un lāstu; tad nu izvēlies dzīvību, ka dzīvotu gan tu, gan tavi pēcnācēji.”(5.Moz. 30:19). Draudzēs dažkārt sludināto vārdu nozīmi koncentrējot uzmanību sev, Inga Bite ievirzīja rakstvietas nozīmi plašākā griezumā. Deputāte pievērsa uzmanību latviešu tautai un Latvijas valsts nozīmei. Inga Bite teica: “Mēs esam zemes sāls un pasaules gaišums.[(Mat.5:13)] Mēs kristieši saprotam, ka mums ir dots daudz. Tas nozīmē, ka no mums arī tiek daudz prasīts.” Inga Bite atspoguļo galvenās prasības: “Pirmkārt, lai mēs esam par svētību. Otrkārt, lai mēs spētu svētīt.” Draudzē „Prieka vēsts” galvenokārt tiek pievērsta uzmanība misijas darbam. Saistībā ar to Inga Bite aicināja misijas darbā neaizmirst arī par attieksmi pret Latvijas valsti kopumā, viņa paskaidro: “Labi, ka mēs runājam par misijas darbu, tas ir viens no svarīgākajiem aspektiem. Taču es vēlos runāt arī par to, kā mēs izturamies pret mūsu valsti Latviju un ko mēs runājam par savu valsti.”

Deputāte Inga Bite. Foto: Džeina Bārbale

Oktobra mēnesī deputāte Inga Bite tika aicināta pārstāvēt Latvijas valsti politiskai tematikai veltītā pasākumā Izraēlā. “Tas, ko es redzēju apmeklējot Izraēlu atstāja dziļu iespaidu. Piemēram, sadzīves līmenī ir pierasts, ka kaimiņos dzīvojošie citādi domājošie ģimenēs saviem bērniem māca neiecietību pret ebrejiem. Bērni skatās propagandas multiplikācijas filmas, kurās izskan aicinājums nogalināt ebrejus. Mākslas filmās izskan aicinājums par ebreju nogalināšanu. Skan popmūzika ar tekstu par ebreju nogalināšanu. Pat politiskās runās nojaušama antisemītisma retorika,” pauž deputāte.

Par Izraēlas noskaņu salīdzinot ar Latviju Inga Bite stāsta: “Runājot par mūsu zemi, mēs pievēršam uzmanību, ka citādi domājošs kaimiņš veic kādus dīvainus manevrus, bet ebreji dzīvo kopā ar citu tautu, kura tiešā veidā runā par viņu nogalināšanu.”

Zināms, ka Izraēla ir praktiski tuksnesis, taču tas netraucē audzēt sulīgus augļus. “”Mēs bijām kādā vīnu darītavā. Vīnu darītājs, teica: “Pastāstiet kādam francūzim, ka tuksnesī var izaudzēt vīnogas. Viņš jums teiks, ka tas nav iespējams. Taču es zinu, ka Dievs mums ir devis šo zemi, kurā piens un medus tek.[(3.Moz.20:24)]. Tāpēc mēs varam tuksnesī izaudzēt vīnogas, taču francūzis to nekad nevarētu.”

Deputāte Inga Bite. Foto: Džeina Bārbale

Es ticu, ka arī Latvija ir Dieva dotā zeme latviešiem. Zeme, kuru Dievs ir apsolījis latviešiem. Šī ir tā zeme, kurā piens un medus tek un arī latvieši spēj izaudzēt vīnogas un būt pirmā vietā pasaulē vīnogu audzēšanā, ja, protams, tas būtu nepieciešams. Mēs spējam būt veiksmīgi savā zemē un jebkurā lietā, kuru mēs darām.”"

Deputāte nolasa rakstvietu arī no (Sal. pam. 18:21) „Nāve un dzīvība stāv mēles varā; kas mīl savas mēles māku, tas baudīs no tās augļiem,”  viņa saka: “Pastāv liela nozīme, kas tiek izdvests no mūsu mutes. Šajā gadījumā, ko mēs runājam par savu valsti un kā izturamies pret savu zemi. Ko mēs ar savas mēles palīdzību izplatām? Tie ir nāves vai dzīvības pasludināti vārdi? Jāsaprot, ka mūsu varā, zemes sālij un pasaules gaišumam, ir pasludināt dzīvību. Mēs apzināmies, ka daudz Latvijā sacītam ir zināma taisnību un tomēr, pievērsīsim vairāk uzmanības tam, ko mēs runājam.

Aicinu biežāk teikt: “Latvija es Tevi svētīju!” un “Dievs, svētī Latviju!” Lai mūsu svētības vārdi izskan lūgšanā mūsu Dievam. Es ticu, ka pat mazs cilvēku skaits teiktu to ikdienā, ar to pietiktu, lai Latvija būtu svētīta. Tāpēc mans lūgums šovakar ir svētīt jubilāru,” savu domu noslēdz deputāte Inga Bite.

Foto: priekavests.lv

Kopš viss amerikāniskais globalizācijas ietekmē agrāk vai vēlāk ienāk arī Latvijā, mūsu platuma grādos par ierastu parādību ir kļuvusi arī helovīnu svinēšana, kas ar katru gadu kļūst populārāka. Helovīns jeb Visu svēto dienas priekšvakars tiek svinēts naktī uz 1. novembri, un tā simbols ir izgrebtais ķirbis ar biedējošo seju.

Rakstu sagatavoja draudze „Prieka vēsts”.

Šajā vakarā bērni pārģērbjas par spokiem, raganām, miroņiem, dažādiem monstriem un mošķiem un staigā pa mājām, prasot cilvēkiem saldumus. Šķiet, ikvienam kristietim, kaut nedaudz padomājot, ir skaidrs, ka īsti kristīgi jau šie svētki nav. Tādēļ turpmāk par dažiem iemesliem, kādēļ mums nevajadzētu tos svinēt:

– Dievs ir dzīvības Dievs, bet helovīni fokusējas uz nāvi. Vai mums vajadzētu svinēt svētkus, kuros cilvēki pārģērbjas par mirušiem zombijiem?

– Bībele aicina nolikt pie malas visus tumsas darbus (Rom. 13:12), kā arī uzsver, ka gaismai nav nekā kopīga ar tumsu (2.kor. 6:14). Vai tiem, kurus Kristus sauc par pasaules gaismu, vajadzētu svinēt tumsu – okulto, ļaunumu, nāvi?

– Kā kristieši, mēs esam atbrīvoti no bailēm, un zinām, ka bailes nav no Dieva. Bailes paralizē, nobloķē ticību, padara par upuri…  Bailes ir ienaidnieka ierocis. Vai mums vajadzētu svinēt svētkus, kuru pamatā ir baiļu radīšana cilvēkos?

– Dievs savā Vārdā skaidri atklāj, ka Viņam nav nekā kopīga ar burvestībām un maģiju (5Moz. 18:10). Vai mums ir jābūt kam kopīgam ar lietām, kas apjūsmo un slavina buršanos un maģiju

– Kāds teiks, ka tas taču ir tik jauki – saģērbt savus bērnus par raganām, vampīriem un staigājošiem līķiem. Bet vai tad tas nav arī demoniski?

– Daži teikts: “Mans bērns ģērbsies piedienīgā kostīmā. Viņš pārģērbsies, piemēram, par ugunsdzēsēju. Kādēļ lai viņš nepiedalītos svētkos?” Dieva Vārds māca, lai mēs būtu gudri uz labu un bez viltus pret visu ļauno (Rom 16:19). Ļaujot bērnam piedalīties helovīnos smukākā kostīmā, mēs dodam bērnam neskaidru mājienu, ka no vienas puses mēs nevēlamies, lai viņš piedalās ļaunuma svinībās, bet no otras – lai bauda šos svētkus. Kādu vēsti tad viņš saņem?

– 2kor 6:17 “Nošķirieties no tiem… neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts…” Vai Dievs nevēlas, lai Viņa bērni būtu nošķirti no grēka un ļaunuma? Dieva Vārds bieži runā par to, ka mums, Dieva bērniem, ir jādzīvo svētas dzīves. Svēts nozīmē – tīrs, nošķirts no visa, kas ir nešķīsts, netīrs vai nepilnīgs.

– Vai tas vien, ka tev rodas jautājums: “Vai šie svētki gadījumā nav kaut kas nepareizs?” nav pietiekošs mājiens, ka kaut kas nav īsti kārtībā? Līdzīgi kā turpināt grēkot, zinot ka tas nav pareizi un iekšējā balss tev saka: “Pārtrauc!”

– Noslēgumā mēs varētu sev pajautāt – vai helovīni dod godu Dievam? Ja atbilde ir “NĒ”, tad tas ir skaidrs signāls, ka kristiešiem nevajadzētu svinēt šos svētkus.

No malas helovīni izskatās stilīgi un, mediju ietekmē, noteikti ļoti saistoši, interesanti un ieintriģējoši. Laikā, kad pat psihologi apgalvo, ka helovīna vakars ir sava veida treniņš baiļu pārvarēšanā, kā arī lielisks veids bērnu socializēšanai, mums jābūt vērīgiem un Dieva Vārda gaismā kritiski jāizvērtē, vai tas, ko mums uzspiež globalizācija, ir tiešām kas pieņemams.

Kā man rīkoties šajos helovīnos?

Ja esi viens no tiem cilvēkiem, pie kuru durvīm pieklauvē mazie līķīši un raganiņas, uzdāvini viņiem iespēju dzirdēt par Jēzu! Viņi klauvē pie tavām durvīm, lai kaut ko saņemtu. Uzdāvini viņiem pašu labāko.

Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs. (Mat. 5:14-16)

Tulkojums:  Why Christians absolutely should not celebrate halloween

asociacijagimene.lv

Latvijas sabiedrībā izvērsta plaša rezonanse par Eiropas Padomes konvenciju “Par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”. Latvijas Juridiskā komisija izanilizējusi konvenciju no juridiskā aspekta pievienojot atsauci. Valdība plāno atbalstīt daļēju Latvijas pievienošanos Stambulas jeb vardarbības pret sievietēm novēršanas konvencijai pievienojot Latvijas parakstam atsauci, ka mūsu valsts atbalsta konvenciju vien tik tālu, cik tā nav pretrunā ar Satversmes normām. Arī Ministru prezidents Kučinskis paziņoja radio1., ka Stambulas konvencija ir atbalstāma ar atsauci.

No juridiskā viedokļa nav atrodams neviens iemesls, kādēļ Latvijai būtu jāparaksta starptautisks līgums, kas neatbilst tās pamatlikumam – Satversmei teikts juridiskajā analīzē par Stambulas jeb vardarbības pret sievietēm novēršanas konvenciju, kuru veica Ingas Kačevskas birojs. Izpildot valdības uzdevumu veikt analīzi par konvenciju, līgumu ar minēto biroju slēdza ar Tieslietu Ministriju(TM).

Analīzē apgalvots, ka Stambulas konvencija “klaji ignorē” gan Satversmes 112. pantā, gan starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos garantētās vecāku tiesības bērnu izglītībā. Turklāt netiekot ņemta vērā arī vecāku reliģijas brīvība, kas ir nesaraujami saistīta ar tiesībām izglītot savus bērnus saskaņā ar savu reliģisko pārliecību un filozofiskajiem uzskatiem.

Advokātes biroja analīzē brīdināts, ka no juridiskā viedokļa nav atrodams neviens iemesls, kādēļ Latvijai būtu jāparaksta starptautisks līgums, kas neatbilst tās pamatlikumam – Satversmei. “Līdz ar to Latvijai nevajadzētu parakstīt šo konvenciju pat ar vienpusējas deklarācijas pievienošanu. Vienpusējās deklarācijas iesniegšana, kā to izdarīja Polija un Lietuva, juridiski stabilas garantijas nesniedz. Pašreiz nav arī zināms, kā šīs deklarācijas praksē ietekmēs konvencijas piemērošanu Lietuvā un Polijā, kā arī to attiecībās ar pārējām konvencijas dalībvalstīm,” rakstīts juridiskajā analīzē.

Šajā analīzē arī skaidrots, ka “gender” jeb dzimte vienlīdzības “de jure” un “de facto” ieviešana, visdrīzāk, sasniegs tieši pretēju efektu, proti, vardarbība pret sievietēm tikai palielināsies, sievietes jutīsies daudz apdraudētākas, turklāt – visā Eiropā. Tāpat tiek norādīts, ka “Stambulas konvencijas izstrādātāji pat nav centušies noskaidrot patiesos vardarbības pret sievietēm cēloņus”.

Savukārt TM apgalvo, ka konvencija uzliek valstīm pienākumu veikt izmaiņas cilvēku domāšanā un attieksmē, bet šāda prasība neatbilst Satversmes 99. un 100.pantam, jo katram Latvijā ir tiesības domāt brīvi, kā arī brīvi paust savus uzskatus, ja vien tie neaizskar citu cilvēku pamattiesības. Arī Satversmes 1.pants, kurā Latvija pasludināta par demokrātisku republiku, jau pats par sevi izslēdz valstij iespēju uzspiest visiem iedzīvotājiem vienas ideoloģijas – radikālā feminisma – idejas un postulātus, tādējādi visiem liekot dzīvot tikai saskaņā ar šo ideoloģiju, teikts analīzē.

“Ja Latvija pievienosies Stambulas konvencijai, tad likumdevējs būs atcēlis vienu no svarīgākajām pamattiesībām Latvijā – vienlīdzību likuma priekšā -, “a priori” padarot vīriešu diskrimināciju – tātad diskrimināciju pēc bioloģiskā dzimuma – par leģitīmu, turklāt bez jebkāda racionāla pamata,” pausts vienā no analīzes tēzēm.

Stambulas konvenciju no Eiropas Savienības valstīm bez Latvijas vēl nav parakstījusi tikai Čehija.

Latvijas normatīvā regulējuma atbilstība Stambulas konvencijas ieteikumiem

TM parlamentārā sekretāra Jāņa Iesalnieka prezentācija konferencei par Eiropas Padomes konvenciju “Par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” (Stambulas konvencija) 2016.gada 11.februārī.

Tieslietu ministrijas ziņojums par pēdējos gados veiktajiem un plānotajiem pasākumiem vardarbības mazināšanai ģimenē un pret sievieti

2016.gada 9. maijā.

Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs (VL-TB/LNNK): Aizsardzības pasākumi, kas preventīvi novērš vardarbību, ir iekļauti Latvijas likumos

Viktors Orbans. Foto: eurokulture.missouri.edu

Tūlkoja: Nikomeda ziņu aģentūra

Ungārijas premjera Viktora Orbana 2016.g.15. martā – Ungārijas revolūcijas un brīvības cīņu atceres dienā. Runas saīsināts pārstāstījums latviešu valodā.

Dāmas un kungi, Eiropa nav brīva. Brīvība sākas ar patiesības paušanu. Bet šodien Eiropā paust patiesību ir aizliegts. Pat tad, ja uzpurnis ir no zīda, tas ir uzpurnis. Ir aizliegts teikt, ka tie, kas ierodas, nav bēgļi un ka Eiropu apdraud migrācija. Ir aizliegts teikt, ka desmiti miljoni gatavojas doties mūsu virzienā, lai te apmestos. Ir aizliegts teikt, ka imigrācija mūsu valstīm nes noziedzību un teroru. Ir aizliegts teikt, ka masas, kas ierodas no citām civilizācijām, apdraud mūsu dzīvesveidu, mūsu kultūru, mūsu paražas un mūsu kristīgās tradīcijas. Ir aizliegts norādīt, ka tie, kas ieradušies agrāk, jau ir izveidojuši paši savu atsevišķu pasauli ar saviem likumiem un ideāliem, kas ir pretrunā ar tūkstošgadīgajām Eiropas vērtībām.

Ir aizliegts norādīt, ka tas nenotiek nejauši un neparedzēti, ka tā ir plānota un mērķtiecīgi organizēta darbība – šo ļaužu masu vērst pret mums. Ir aizliegts teikt, ka Briselē izstrādā shēmas, kā šos ārzemniekus transportēt šurp cik ātri vien iespējams, un izmitināt šeit, starp mums. Ir aizliegts norādīt, ka šīs izmitināšanas mērķis ir pārveidot Eiropas reliģiskās un kultūras nostādnes, rekonstruēt etniskos pamatus, tādējādi iznīcinot nacionālās valstis. Ir aizliegts teikt, ka Brisele tagad zagšus pievāc pa gabalam vien no mūsu valsts suverenitātes, un ka Briselē top plāni izveidot Eiropas Savienotās Valstis - kam neviens nekad nav devis atļauju.

Šodienas brīvības ienaidnieki ir veidoti no citas matērijas nekā senie karaliskie valdnieki vai tie, kas vadīja padomju sistēmu. Viņi izmanto citus līdzekļus, lai piespiestu mūs pakļauties. Šodien tie neiesloga mūs un netransportē uz koncentrācijas nometnēm, tie nesūta tankus iekarot tās valstis, kas tiecas uz brīvību. Šodien pietiek ar starptautisko mediju artilēriju, denonsēšanu, draudiem un šantāžu. Bet Eiropas ļaudis pamazām mostas, pārgrupējas, un drīzumā tie atgūs zaudēto. Patiesības apspiešanas mūri sāk plaisāt. Eiropas ļaudis beidzot sāk saprast, ka viņu nākotne ir apdraudēta – ne tikai viņu labklājība, bet arī drošība un ierastā dzīves kārtība.

Šoreiz draudi nav kā no kara vai dabas katastrofas, kas pēkšņi izsit pamatus zem kājām. Masu migrācija ir kā lēna ūdens straume, kas pastāvīgi ārda krastus. Tā maskējas ar humanitāru retoriku, bet tās patiesais mērķis ir teritorijas okupācija. Aptrakušo “cilvēktiesību aizstāvju” kopas izjūt milzīgu vēlmi mūs gānīt un apsūdzēt. It kā mēs būtu naidpilni ksenofobi, kaut patiesībā mūsu vēsture rāda pretējo. Tiem, kas ienākuši šeit kā jauni ģimenes locekļi, kā sabiedrotie vai dzīvības apdraudējuma dēļ, bijis ļauts atrast šeit sev jaunas mājas. Bet tie, kas ieradušies šeit ar nolūku mainīt mūsu valsti, mūsu tautu pēc saviem šabloniem, tie, kas nāk ar vardarbību un pret mūsu gribu – tie vienmēr sastapsies ar pretestību.

Sākumā viņi runā tikai par dažiem simtiem, tūkstoti vai diviem tūkstošiem pārvietoto. Bet neviens atbildīgais Eiropas līderis neuzdrošināsies ar zvērestu apgalvot, ka šie pāris tūkstoši nepieaugs līdz desmitiem vai simtiem tūkstošiem. Ja mēs gribam apturēt šo masveida migrāciju, vispirms mums ir jāierobežo Brisele. Galvenās briesmas Eiropas nākotnei nenāk no tiem, kas vēlas nokļūt šeit, bet no Briseles fanātiskā kosmopolītisma. Mēs nedrīkstam pieļaut Briselei pozicionēt sevi virs likuma. Mēs nedrīkstam ļaut tai uzspiest mums šo rūgto augli – tās kosmopolītisko imigrācijas politiku.

Mēs nedrīkstam importēt Ungārijā noziedzību un terorismu. Nedrīkst būt pilsētu rajoni ārpus likumu sasniedzamības, nedrīkst būt masu nekārtības, vai imigrantu nemieri un nedrīkst būt bandas, kas medī mūsu sievas un meitas. Mēs nedrīkstam ļaut citiem mācīt mūs, kam būtu jāļauj ienākt mūsu mājās un valstī, kurā mēs dzīvojam. Mēs zinām, kā šīs lietas notiek. Vispirms ļaujam viņiem stāstīt mums, kas mums ir jāuzņem, tad viņi liek mums kalpot ārzemniekiem mūsu pašu valstī. Galu galā mums saka, lai sakravājamies un atstājam savu zemi. Tāpēc mēs noraidām piespiedu pārvietošanas shēmas, un mēs necietīsim ne šantāžu, ne draudus.

Ir pienācis laiks skandināt trauksmes zvanu. Ir pienācis laiks opozīcijai un pretestībai. Ir pienācis laiks, lai pulcētu kopā mūsu sabiedrotos. Ir pienācis laiks pacelt lepno tautu karogus. Ir pienācis laiks, lai novērstu Eiropas iznīcināšanu un lai glābtu Eiropas nākotni. Tādēļ neatkarīgi no partiju piederībām mēs aicinām apvienoties visus Ungārijas pilsoņus, mēs aicinām apvienoties visas Eiropas nācijas. Eiropas pilsoņi un valstu vadītāji vairs nedrīkst dzīvot divās atsevišķās pasaulēs. Mums ir jāatjauno Eiropas vienotība. Mēs, Eiropas ļaudis, nevaram būt brīvi individuāli, ja neesam brīvi kopā. Ja mēs apvienosim mūsu spēkus, mums izdosies, ja mēs dosimies dažādos virzienos, mums neizdosies. Kopā mēs esam spēks, sašķelti mēs esam vāji. Vai nu mēs esam kopā, vai neesam vispār.

Ja 1848.gadā mēs būtu samierinājušies ar pastāvošo situāciju, mūsu liktenis būtu citāds un ungārus būtu aprijusi Vācijas jūra. Mēs nesamierinājāmies arī 1956.gadā un tādēļ mūs neaprija padomju jūra. Šodien pasaules lielvaras likvidē visu, kas ir unikāls, autonoms, tradicionāls un nacionāls. Tās grib samaisīt kultūras, reliģijas un iedzīvotājus, līdz mūsu daudzšķautnainā un lepnā Eiropa beidzot kļūtu bālasinīga un paklausīga. Un, ja mēs tam piekāptos, mūsu liktenis būtu izlemts, un mēs tiktu aprīti milzīgajā Eiropas Savienoto Valstu vēderā.

Uzdevums Ungārijas, Centrāleiropas un citu Eiropas valstu ļaudīm, kas vēl nav zaudējuši veselo saprātu, ir uzvarēt, lai nepieļautu īstenot mums paredzēto likteni. Mēs, ungāri un poļi zinām, kā tas jādara. Mēs esam mācījušies, ka drosme ļauj sekmīgi stāties pretī briesmām. Tāpēc mums ir jāvelk ārā no aizmirstības šis senais tikums – drosme. Mums ir jāatbild skaidri un pietiekami skaļā balsī, tā, lai to uzklausa plašā tālumā, uz galveno, vienīgo un vissvarīgāko jautājumu, kas noteiks mūsu likteni. Uz jautājumu par Eiropas nākotni: “Vai mēs būsim vergi vai brīvi ļaudis – tāds ir jautājums, atbildiet!”

Sirsnīgi sveicinu Lieldienās mūsu luteriskās baznīcas garīdzniekus, draudžu locekļus un darbiniekus, svētku dievkalpojumu dalībniekus un visus, kas priecājas par mūsu Kunga augšāmcelšanos. Kristus patiesi ir augšāmcēlies!

Ar augšāmcelto augšāmcelts

(Pilns tekts)

1.Kor 5:6-13     “Izmēziet veco raugu, lai jūs būtu jauna mīkla, kādi jūs jau arī esat bez rauga. Mūsu Pashas jērs Kristus taču ir par mums upurēts.   Tā ka svētkus lai svinam nevis ar veco raugu, ļaunuma un samaitātības raugu, bet ar skaidrības un patiesības neraudzēto maizi. Es jums vēstulē rakstīju, lai jūs nesaejaties ar netikļiem, un nedomāju:ar šīs pasaules netikļiem vai alkatīgajiem un laupītājiem, vai elku pielūdzējiem vispār – tad jau jums vajadzētu šo pasauli pamest, es jums rakstīju nesaieties ar tādu, kas gan saucas brālis, bet ir netikls vai alkatīgs, tāds, kas kalpo elkiem, kas runā rupjības, ir dzērājs vai laupītājs, – ar tādu pat neēdiet kopā. Kādēļ gan lai es tiesātu tos, kas ārā? Vai jums nav jātiesā tie, kas iekšā?   Tos, kas ārā, tiesās Dievs. Izmetiet ļauno no pašu vidus.”

Mk 16:9-18        “Augšāmcēlies rīta agrumā nedēļas pirmajā dienā, Jēzus vispirms parādījās Marijai Magdalēnai, no kuras viņš bija izdzinis septiņus dēmonus. Viņa gāja un to pavēstīja tiem, kas ar viņu bijuši kopā un tagad sēroja un raudāja. Bet, dzirdot, ka viņš esot dzīvs un ka tā viņu redzējusi, tie neticēja. Pēc tam viņš parādījās citā izskatā diviem no viņiem, kad tie gāja uz laukiem. Arī tie aizgājuši pavēstīja to pārējiem, un arī tiem viņi neticēja. Vēlāk viņš parādījās tiem vienpadsmit, kad viņi pie galda sēdēja, un viņš norāja viņu neticību un sirds cietību, ka viņi neticēja tiem, kas bija redzējuši viņu pēc augšāmcelšanās.   Un viņš tiem sacīja:“Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un tiks kristīts, tas tiks glābts, bet, kas netic, tas tiks pazudināts. Bet tiem, kas tic, ies līdzi šādas zīmes: manā vārdā tie izdzīs dēmonus, runās jaunās mēlēs; tie ņems rokās čūskas, un, pat ja tie dzers indi, tā tiem nekaitēs. Neveseliem tie rokas uzliks, un viņi atlabs.”

Kristus ir augšāmcēlies! Priecīgas visiem Lieldienas!

• Lieldienas svētās, svētījošās un svētdarošās!
• Lieldienas diženās un noslēpumainās!
• Lieldienas visugodīgās, nesamaitātās un bezvainīgās!
• Lieldienas dzīvību Kristū rādošās!
• Lieldienas paradīzes durvis atdarošās!

• Kristus mūsu labā piepildīja visu bauslību, visas svētās Dieva prasības;
• Kristus uzkrāva sev cilvēces grēku nastu un uzņēma sevī to sekas – viņš mira pie krusta, apgūlās kapā un nokāpa ellē – mūsu labad;
• bauslība satrieca taisno un bezvainīgo Dieva Dēlu, tādēļ  zaudēja varu satriekt mūs – netaisnos un vainīgos cilvēkus;
• velns un nāve uzbrūka tam, kurš pie krusta likās vājš, taču uzdūrās visuvarenajam, kurš tos abus satrieca un pakļāva.
• Kristus uzcēlās no kapa, vedot pasaulē dzīvības uzvaru
• Jā, un paradīzes durvis tiešām tika atvērtas, šie ilgotie pērļu vārti.

Garīgajā pasaulē tas bija apvērsums uz labo, uz dzīvību un prieku. Nekas tik liels nebija noticis kopš pasaules radīšanas. Dievs devās titāniskā cīņā pret mūžveco ļaunumu un uzvarēja. Šī uzvara katram cilvēkam dod iespēju šai saulē dzīvot gaismas pusē un mūžībā būt mierā un svētlaimē.

Kā uz diženo uzvaru atsaucas izglābtā cilvēce? Ko dara pateicīgā tauta? Reizi gadā krāso olas, šūpojas šūpolēs un izrotā skatlogus ar zaķiem. Tāda ir dzīve. Tāda ir drošā, pārtikusī un mierīgā dzīve, kura neko vairāk no Lieldienām nekāro.

Taču dzīve mainās. Tas, par ko parasti dzirdējām trauksmainās ziņās no tālām zemēm, ir pienācis daudz tuvāk. Agrāk karavīri frontē bija tie, kam jārēķinās ar dzīvības briesmām no lodēm un eksplozijām. Tagad fronte ienāk mūsu mierīgajās ielās, lidostās, stacijās, kafejnīcās. Ir sākušās globālas norises, kuru dēļ daudzās sirdīs iezogas bailes un nedrošība par nākotni. Svinēt Lieldienas var šķist pat neiederīgi. Kādas tur vairs olas un šūpoles, kad nupat ir noticis kaut kas tik ļauns?

Izbiedētām sirdīm Labā vēsts ir tā, ka bez zaķiem un šūpolēm Lieldienām priekš mums ir krājumā arī kas cits. Cauri visiem četriem evaņģēlijiem augšāmcelšanās Kungs Kristus nemitējas sacīt: “Nebīstieties! Turiet drošu prātu! Nebīstieties!” Ko viņš ar to domā? Vai viņš dod garantijas, ka mūs neskars nekas ļauns? Nē, bet – “to es jums esmu teicis tādēļ, lai jūs rastu mieru manī. Pasaulē jums būs bēdas, bet turiet drošu prātu – es pasauli esmu uzvarējis.”

Atcerēsimies, kādos apstākļos dzima Lieldienas! Fanātiski vīri savas reliģiskās pārliecības dēļ un arī skaudības, varas un naudas dēļ sagūstīja Jēzu, un aizveda viņu romiešu pārvaldnieka priekšā. Eiropeiskais Pilāts bija pārāk mīksts, lai pretotos fanātiķu spiedienam un nodeva Jēzu krustā sišanai. Ar to nebija gana – Jēzus kapam uzvēla akmeni, aizzīmogoja un nolika sardzi. Nu viņu prieks bija pilnīgs. Jēzus nevarēja izbēgt no viņiem ne pirms, ne pēc nāves. Kas vēl varēja viņiem atņemt uzvaru?

Tas, ko viņi negaidīja – augšāmcelšanās. Kristus piecēlās no kapa un visas ienaidnieku pūles izrādījās veltīgas. Viņu šķietamā uzvara palika kaunā Visļaunākajos un bezcerīgākajos apstākļos Jēzum palika pēdējais vārds. Viņam vienmēr pieder pēdējais, uzvarošais vārds.

Šodienas apstākļi daudz kur līdzinās tiem, kādos dzima Lieldienas. Fanātiski vīri savu reliģisko motīvu dēļ un arī skaudības, varas un savu tumšo dziņu dēļ cenšas radīt apstākļus, lai viņu upuri nevarētu izbēgt. Eiropeiski vīri un sievas ir pārāk mīksti, lai pretotos spiedienam un ir gatavi piekāpties, lai tikai nevienu neaizvainotu. Lieldienu vai Ziemsvētku rotas dažā Eiropas pilsētā jau ir atmestas kā aizskarošas.

Ja notiktu tā, ka globālie procesi nekontrolēti pavēršas par sliktu mūsu mierīgajai un labklājīgajai dzīvei,  Lieldienas tādā situācijā iederas labāk kā jebkas cits. “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas man tic, dzīvos jebšu tas mirtu un kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam! Tādēļ nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un vairāk neko neiespēj. Bīstieties no tā, kas dvēseli pazudina.” Lielo vajāšanu gadsimtos augšāmcelšanās Kristus mācekļiem deva drosmi un izturību daudz skarbāku izaicinājumu priekšā.

Augšāmcelšanās ir Dieva radikālā atbilde ļaunākajam, kas var mūs apdraudēt – pat nāvei. Ienaidnieka uzvaras tā atstāj tukšas un kaunā. “Es dzīvoju, un arī jūs dzīvosiet”, saka Kristus savai mācekļu saimei. Nebīsties! Kopā ar Augšāmcelto arī pats būsi augšāmcelts.

Tas varbūt ir vājš mierinājums, ja raugās no drošas un labklājīgas dzīves skatpunkta. Taču dzīve mainās. Lieldienām priekš mums ir kaut kas krājumā arī dzīves nopietnībai. Vienīgi jāsaprot, ka būs vajadzīga liela iekšēja pārmaiņa, lai zaķu un olu vietā no Lieldienām paņemtu augšāmcelšanos.

Es ļoti labi varu iedomāties, ka daudzi jautā – nu ko viņš tur runā? Vai tie nav tikai skaisti vārdi? Vai tam ir jēga reālajā dzīvē? Vai tam var ticēt?

Lieldienām piederas arī šaubas. Kad nāca Marija Magdalēna ar savu stāstu, tie neticēja, bet sēroja un raudāja, apšaubīdami ka Kristus ir dzīvs un reāls. Kad divi no pašu vidus nāca un liecināja, arī tiem viņi neticēja, jo tie bija mazākumā. Vairākuma viedokli bieži uzskata par patiesību un vairākumam Kristus bija miris un prom. Tādā stāvoklī, ir grūti noticēt, ka augšāmcelšanās var būt pa īstam un ka tai ir nozīme “reālajā dzīvē”. Taču patiesībā Kristus jau tanī brīdī bija dzīvs un reāls. Patiesībā mācekļiem vairs nebija iemesla ne raudāt, ne sērot.

Baiļošanās, gaušanās un raudāšana dzīvē ienāk tādā mērā, kādā Kristus ir miris un prom. Latvijas publiskajā telpā, sevišķi interneta komentāros baiļošanās, gaušanās, lādēšanās un raudāšana ir pastāvīgais fons. Vajadzētu lūkot, vai neesam ļāvuši Kristum jau pārāk tālu iziet laukā no mūsu dzīves. Iespējams, ka starp tiem, kas publisko telpu piepilda ar gaušanos un sūkstīšanos ir ne mazums tādu, kas sevi pieskaita kristiešiem. Vajadzētu uzmanīgi palūkoties, kas ar sērojošiem mācekļiem notiek tālāk: Kristus ierodas pie viņiem un tos norāj: “Ko jūs te sēžat? Ko šķiežat puņķus un asaras? Ko tas palīdz? Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju visai radībai! Lai to dara katrs, kas ir mans māceklis!”

Šis ir svarīgs vārds Kristus mācekļiem, kas dzīvo gaušanās un sūkstīšanās noskaņā. Ko palīdz sūkstīties par dzīvi, par valsti, par valdību, par migrāciju, par draudošu islamizāciju un citām nebūšanām? Ar raudām un gaudām taču neko nevar mainīt! Ja nezinām, ko darīt, Kristus pateica priekšā: ejiet pa visu pasauli – kas tā laika terminos nozīmēja – pa visu jums sasniedzamo zemi, un sludiniet evaņģēliju visai radībai. Ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem.

Sludināt evaņģēliju var šķist nepraktiski. Ir grūti ieraudzīt, kā tas var līdzēt praktiskajās lietās, ar ko dzīvē neesam apmierināti. Tomēr mēs runājām par iekšējām pārmaiņām, kas vajadzīgas tad, kad dzīve no bezrūpības un labklājības pavēršas uz nopietno pusi.

Kurš pirmais ieraudzīja augšāmcelto Kristu? Marija Magdalēna, no kuras Jēzus bija izdzinis septiņus dēmonus. Tas ir svarīgi: lai acis atvērtos, lai pa īstam ieraudzītu Kristu un lai ietu un darītu to, kas ir pareizi, vispirms ir jātiek brīvam no saviem dēmoniem. Visos līmeņos. Turklāt jāsāk vispirms ar sevi. Cilvēkiem ir tendence meklēt vainīgos un rādīt ar pirkstu kaut kur laukā. Tomēr apustulis Pāvils korintiešiem raksta: “Kādēļ lai es tiesātu tos, kas ārā? Vai jums nav jātiesā tie, kas iekšā? Tos, kas ārā, tiesās Dievs. Izmetiet ļauno no pašu vidus!”

Kādi ir mani dēmoni, no kuriem jātiek vaļā man? Jautājumu secībā šis ir pirmais. Kas manā raksturā, manās alkās un dziņās, manās piesaistēs ir tāds, kas kavē darīt to, ko pats atzīstu par svētu, pareizu un kristīgu un liek darīt slikto, ko ienīstu? Kurš caurums manā laivā jāaizbāž? Kurš Ahilleja papēdis jāapbruņo? No kādiem dēmoniem jāatbrīvojas?

Vieglāk pateikt nekā izdarīt? Atcerēsimies, ka Mariju Magdalēnu no viņas dēmoniem atbrīvoja Kristus. Viņa tiecās būt viņa tuvumā. Arī mēs drīkstam spiesties būt tuvu Augšāmceltajam – ik dienas. Jēzus pats saka – esesmu pie jums ik dienas. Tātad viņš to vēlas. Marija spiedās viņa tuvumā un Kristus tuvums viņu atbrīvoja. Brīvam no visa traucējošā, ieraudzīt Kristu skaidri, iemīlēt pilnīgi un sekot viņam tuvu – tā ir katra personīgā, “mazā” augšāmcelšanās, kas patiesībā ir liela un dārga.

Un nav tā, ka baznīca varētu stāvēt lepni, kā taisnā tiesāt netaisnos tos tur ārā. Tieši baznīcai apustulis Pāvils saka: ”lai svētkus svinam ar skaidrības un patiesības neraudzēto maizi, nevis ar ļaunuma un samaitātības veco raugu raugu.” Tieši baznīcu viņš brīdina ka nedaudz rauga saraudzē visu mīklu – tādēļ izmetiet ļauno no pašu vidus. Mūsu Pashas jērs Kristus taču ir par mums upurēts. Mums jābūt pirmajiem, kas savus grēkus pamana, atzīst un nožēlo, nevis piecieš un piesedz. Baznīca ir Kristus miesa – lai nepadarām viņa locekļus par netiklības locekļiem. Tiem, kas par sevi saki – es esmu luterānis, vai es esmu katolis, vai es esmu pareizticīgais – ir jābūt pirmajiem, kas atgriežas pie augšāmceltā Kristus, lūdzot lai viņš piedod, atjauno un dod spēku izlabot dzīvi. Baznīcai jābūt pirmajai, kur piepildās augšāmcelšanās!

Arī, domājot par valsti, par sabiedrību, ir diezgan ierasts rādīt pāri robežām uz tiem, kas ir pie visa vainīgi. Pāvils saka: Tos, kas ārā, tiesās Dievs. Izmetiet ļauno no pašu vidus. Vai varam beidzot izmest no sava vidus, piemēram, korupciju, kas nozog valsti, kas bija mūsu lielā cerība un ir latviešu tautas pēdējā iespēja? Vai varam izmest no sevis dēmonu, kas mudina dot, ņemt un prasīt kukuļus, padarot visu pērkamu? Korumpētajam cilvēkam ir jāmainās vai arī viņš ir jāmaina.   Vai varam padzīt dēmonu, kurš pleš platāk plaisu starp bagātajiem un nabagajiem un zemāko ešelonu darbaļaudīm spiež baiļoties un ciest klusu par netaisnībām, ka tikai nepazaudē to pašu darbu, kurš gan sniedz noteikto algas minimumu, bet ne minimālo cilvēka cieņu? Vai varam izmest laukā mošķību, par kuru visi šausminās, kad kāds pētniecisks raidījums kaut kko izvelk gaismā, bet kas citādi sēž klusi zem ūdens virsmas un sapin kājas tautsaimniecībai? Neizvērsīšos, šis ir svētku dievkalpojums, taču tā būtu Latvijas augšāmcelšanās.

Vieglāk pateikt, nekā izdarīt? Iesīkstējuši cilvēki tā paši no sevis nemainās? Kristus rāda brīvības atslēgu. Kristus tuvumā var mainīties arī iesīkstējušais  cilvēks, jo Dieva gars spēj izraisīt iekšējas pārmaiņas, ko cilvēka samaitātā griba nespēj un nevēlas. Tā ir labā ziņa. Kas atgriežas no grēkiem un tic uz evaņģēliju, tam Dievs piedos un viņš dzīvos.

Arī domājot vēl plašāk – par rietumu civilizāciju, kuras dzīvesveidu piedāvājam pasaulei kā pašu labāko cilvēces sasniegumu. Vai tajā vēl ir tik daudz kristīgu vērtību, lai neļautu rietumu kompānijām nežēlīgi izmantot resursus nabadzīgajās valstīs, vietējiem atstājot tikai piesārņojumu? Vai vēl pietiek kristīgo vērtību, lai savaldīt rietumu biznesu, kas Trešajā pasaulē uzpērk valdības un kukuļo ierēdņus, korumpējot valsts pārvaldi, grūžot tautas nabadzībā un bruņotos konfliktos, no kuriem vēl nopelna, pārdodot ieročus? Tas viss papildina migrācijas straumes tieši ar ekonomiskajiem bēgļiem, kurus pēc tam negribam pie sevis uzņemt. Vai meklējot plauktā lētāko produktu, sev arī pajautājam, vai zemā cena nav iegūta, mokot dzīvniekus vai verdzinot bērnus kādā nabadzīgā valstī?

Visbeidzot, mēs ceram ka NATO mūs sargās. Ka mūsu karavīri vajadzības noliks galvu par savu valsti un tautu. Lai to prasītu, ir vai nu ļoti daudz jāmaksā, vai arī jādod viņiem iespēja lepoties ar valsti, sabiedrību un vērtībām, kas tiem jāaizstāv. Vai varam, liekot roku uz sirds, sacīt ka visi tikumi, ko piekopjam savā civilizācijā ir tādi, par kuriem ir gods nolikt galvu un ar ko lepoties citu civilizāciju priekšā? Ka tie palīdz Eiropai būt jaunai un vitālai, ģimenēm stiprām, bērniem un veciem cilvēkiem laimīgiem? Mēs tiešām varam lepoties ar daudz ko labu, tomēr mums arī jāizmet ļaunums pašiem no sava vidus, pirms liekam sevi par mērauklu citiem.

Vieglāk pateikt nekā izdarīt? Tā gan. Kā lai vienkāršs cilvēks vispār saprot, no kura gala klāt ķerties? Saviem mācekļiem un gan jau arī citiem augšāmceltais Kristus saka priekšā – izmēz no sevis veco raugu un sludini evaņģēliju visā zemē, visai radībai. Katrs pēc savām iespējām. Katrs savā vietā. Ja arī ar vārdiem, bet vispirms jau taisnīgi un kristīgi izpildot savus pienākumus. Dēmoni atkāpjas dzīvā Kristus tuvumā, un Kristus grib augšāmcelties un pa īstam dzīvot katrā cilvēkā.

Sašļukuši, iebiedēti un sērojoši mācekļi neticēja arī tiem, kam Jēzus bija parādījies citā izskatā. Par to ir vērts padomāt. Tiešām var būt grūti noticēt, ka tie, kam Jēzus parādījies citā izskatā, patiešām ir redzējuši Jēzu. Taču izrādījās, viņi patiešām bija redzējuši Jēzu. Latvijā ir vairāku konfesiju baznīcas. Katrā no tām mācekļi Jēzu redz nedaudz citā izskatā. Vai tiešām tas ir Jēzus, ko viņi redz? Cauri bargiem, ļauniem laikiem mēs sūri, grūti mācījāmies tam ticēt. Jā, tiešām – arī viņi ir satikuši to pašu Kungu Jēzu.

Šai atziņai ir liela vērtība, kad dzīve atkal pagriežas uz nopietno pusi. Mēs nevaram atļauties cīnīties vēl cits ar citu. Vēl vairāk – mēs varam un mums vajag kopīgi kalpot Latvijas tautai un tās vienotībai. Mēs te kopā dzīvojam ne tikai dažādām konfesijām, bet arī dažādām tautībām piederošie. Starp mums ir neatrisināti jautājumi – pie kāda pieminekļa kurš iet, kādā skolā sūta savus bērnus, kādus televīzijas kanālus kurš skatās un kas kuram rakstīts uz Latvijas pases. Domstarpības mēdz tā aizmiglot acis, ka nespējam cits citā ne tikai Jēzu, bet cilvēku saskatīt.

Ja acis noskaidrotos, mēs ieraudzītu cik tāds stāvoklis ir bezcerīgs. Raizējamies, ka tur ārā fronte zogas tuvāk, bet mums fronte jau ir tepat, tēva pagalmā! Kur pagriezies, tur pretinieks. Kā mēs ceram pastāvēt? Mēs to vienkārši nevaram atļauties, kad dzīve vēršas uz nopietno pusi. Kas spēj mūs vienot?

Valsts svētkos es liku priekšā, ka tā varētu būt māte Latvija. Ja mēs visi vienotos neviltotā uzticībā kā māti apskaut Latviju, būtu vieglāk vienoties par visu. Diemžēl to stipri kavē vecais raugs un neizmestais ļaunums, kas traucē savu valsti sirsnīgi mīlēt un ar to lepoties. Kristus augšāmcelšanās svētkos es viņa mācekļiem gribētu ierosināt vēl kaut ko: mācīties pirmā skatiena mākslu. Visās tautībās, starp pilsoņiem un nepilsoņiem ir daudz tādu, kas sevi pieskaita kādai kristīgai baznīcai. Mums vajadzētu iemācīties lūkoties uz saviem līdzcilvēkiem tā, ka ar pirmo skatienu ieraugām nevis pilsoni vai nepilsoni, krievu, latvieti, ukraini, armēni vai lietuvieti, bet mācekli, kas redz to pašu Jēzu.

Tas nenozīmē, ka nebūs otrā un trešā skatiena, ka citas lietas būtu nesvarīgas un zem paklāja slaukāmas – bet ka pirmo cits citā ieraugām augšāmcelto Kristu. Jo vairāk mums būs kopīgas identitātes, jo vieglāk būs runāt arī par sāpīgo un atšķirīgo. Mēs vairs nevaram atļauties nemēģināt.

Protams, tas darbosies tikai tad, ja Kristus mūsos būs patiesi augšāmcēlies nevis piesprausts kā lentīte pie atloka. Kristus lai ir dzīvs sirdī un viņa mācība – darbos. Tādēļ mācīt evaņģēliju pa visu zemi ir svarīga un ļoti praktiska kalpošana savai valstij un tautai. Kristiešiem to vajadzētu ne tikai saprast, bet arī darīt, bet nekristiešiem, kuri saprot, vajadzētu to atbalstīt.

Izklausās pēc nopietniem uzdevumiem, pēc kārtīgas nastas, kas jāceļ. Svētkos tik ļoti gribas viegluma. Tomēr Kungs Jēzus bez mitas atgādina – nebīstieties! Mans jūgs ir patīkams. Mana nasta ir viegla. Tas tādēļ, ka dvēselei nav nekā skaistāka, ievesmojošāka un patīkamāka, kā stāvēt līdzās dzīvajam Kristum un būt saskaņā ar Dievu. Tie ir brīži, kad augšāmcelšanās iemirdzas sirdī, ēnas paliek aiz muguras un – kā psalmos teikts – tu iegūsti jaunus spārnus kā ērglim. Nudien – kas var būt labāks par to?

Īstais, dziļais Lieldienu prieks rodas tad, kad atklājam, ka augšāmcelšanās atbild uz mūsu urdošajiem jautājumiem un bailēm. Īstais, dziļais Lieldienu prieks uzplaukst tad, kad Kristus mūs ieaicina dalīties viņa priekā būt dzīvam. Olām un šūpolēm nav ne vainas, kamēr vien atceramies un paturam sevī prieka iemeslu. Svinēsim Lieldienas, ļaujot augšāmceltajam Kristum mūs augšāmcelt no visām bailēm un no katra dvēseles kapa un slazda. Kā mēs varam viņam to ļaut? Tiecoties būt Kristum ļoti tuvu – viņa vārdos, sakramentos, lūgšanā, baznīcā. Izmēžot visu, kas nostājas starp mani un viņu. Esot ar viņu kopā. Ar Augšāmcelto arī pats būsi augšāmcelts. Nebīsties! Nebīsties! Nebīsties! Kristus dzīvo, lai arī Tu dzīvotu!

Mācītājs Guntis Kalme. Foto - Uģis Nastevičs

Jēzus redzēja Nātānaēlu nākam un saka par viņu: “Redzi, patiesi israēlietis, kurā nav viltības!” Nātānaēls sacīja Viņam: “Kā Tu mani pazīsti?” Jēzus atbildēja viņam: “Pirms Filips tevi sauca, kad tu biji zem vīģes koka, Es tevi redzēju.” Nātānaēls atbildēja Viņam: “Rabi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Ķēniņš!” Jēzus viņam atbildēja: “Tu tici tāpēc, ka Es tev sacīju, ka redzēju tevi zem vīģes koka. Tu redzēsi lielākas lietas par šīm. (Jņ 1, 47-50)

Moto:           Tās asinis nav padevušās

Tās pāriet jaunā gadu simtā 

(Broņislava Martuževa)

Ikdienišķa situācija. Kristus atpazīst Nātanaēlu, kurš par to brīnās. Bet Jēzus nevēlas skaidrot viņam, kā tas noticis, jo ir lielākas, nozīmīgākas, būtiskākas lietas, kā tikai apmierināt godprātīgā cilvēka ikdienišķo ziņkāri. Ir kas daudz svarīgāks, kam pievērst uzmanību, par ko rūpēties, kam sevi ziedot.

Mēs esam līdzīgā situācijā. Kādēļ esam šodien, darbadienas rītā ienākuši dievnamā? Pēc kā ieradāmies? Ko saklausīt, sadzirdēt? Ko paņemt sev līdzi? Uzņemt kādu kristīgā ticībā balstītu patriotisma iedvesmu šai dienai?

Pestītājs šajā notikumā vēstīja par iespēju dzīvot lielāku, augstāku dzīvi kā ikdiena vien. Kristus māca skatīt lielās lietas, dzīvi ieraudzīt plaši. Mēs parasti uz sevi raugāmies ar diezgan īsu skatu, daži gadi atpakaļ, daži uz priekšu, tas arī viss. Bet noteikti būtu vērts ielūkoties pagātnē nopietni un dziļi, un attiecībā uz nākotni – ja arī nevaram paredzēt visu, kas notiks, taču varam izvēlēties attieksmi un savas vērtības, par kurām iestāties, kuras aizstāvēt.

Kristus saka: Tu redzēsi. Mēs varētu piebilst: ja skatīsies! Ja raugāmies uz sevi ne tikai kā uz atsevišķu indivīdu, bet uz kopumu – tautu, nāciju – tālāk, dziļāk, plašāk kā tikai viendienīgu izdzīvošanu, – kā tad redzam sevi lielajās vēstures sakarībās? Ne dažos gados, bet vismaz desmitgadēs? – Izcīnījām savu – latviešu valsti, izkopām to līdz Eiropas līmenim – labklājībā un kultūrā, tad zaudējām, pārcietām okupāciju, un atguvām savu Latvijas valsti. Nepazaudēsim to tagad!

Katoļu priesteris un vēlākais LV valstsvīrs Francis Trasuns 1917. gada latgaliešu kongresā sacīja vārdus, kas bija un joprojām ir nozīmīgi ne tikai Latgalei vien, bet arī visai Latvijai: Mums reiz jāizšķiras: vai iet kopā ar barbariem uz Austrumiem jeb ar kultūru uz Rietumiem! Mēs izšķīrāmies – toreiz, 1918. uc savai valstij nozīmīgos gados un vēlreiz 1991. Tāpēc, ka jau ilgi bijām pazinuši austrumu kaimiņu.

Lai šoreiz tās raksturojam pietiek tikai ar tās dzejnieka Tjutčeva (Федор Иванович Тютчев) sniegto: Русская история до Петра Великого сплошная панихида, а после Петра Великого – одно уголовное дело. Proti: Krievijas vēsture līdz Pēterim I bija viens vienīgs aizlūgums par mirušajiem un pēc Pētera I - viena vienīga krimināllieta.

Mēs to izbaudījām, drīzāk – pārdzīvojām, pārcietām, līdz spējām 1991.g. nokratīt grūstošās impērijas žņaugus. Bet nu esam dīvainā situācijā. Vārda parastajā nozīmē kara nav, bet miers arī nav. Tas tādēļ, ka norisinās t.s. jaunās paaudzes karš – hibrīdais karš, kura pirmie posmi ir informatīvais, psiholoģiskais un vērtību karš.

Kā katram karam, arī šim bija savs iemesls. Tiklīdz Latvija pasludināja vēlmi iestāties Eiropas Savienībā un NATO, sākās arī informatīvie uzbrukumi. Austrumu kaimiņš saprata, ka izejam no tā ietekmes zonas. Jau 1992.g. krievu ģeopolitika Sergeja Karaganova doktrīna vēstīja: Krievvalodīgie iedzīvotāji – ir varens Krievijas aktīvs. Jādara viss iespējamais, lai atstātu krievvalodīgos iedzīvotājus tajos reģionos, kur tie pašreiz atrodas. Tāpēc, ka mums tur jāatstāj ietekmes sviras ar tālāku perspektīvu.[1] Tas bija nu jau īstenojies nodoms paturēt Padomijas migrantus kā civilokupantus. Vēlākās t.s. krievu pasaules aktivitātes un īpaši valodas referendums nebija nejaušība.

Kāds tam sakars ar šodienu? Ne tikai tas, ka 16.martā ik gadus īpaši sarosās neostaļinisms putiniskā rašisma veidā. Klausot Kristus padomam centīsimies ieraudzīt lielākās lietas. Kas līdzās atziņām par austrumu agresora dabu mums vēl ir jāiegūst?

Ģenerālis R.Bangerskis savā pēdējā pavēlē leģionāriem sacīja: Jūsu alga lai ir apziņā, ka esat darījuši savas valsts un tautas labā visu, kas cilvēka prātam un spēkam iespējams. Šī apziņa lai dod ticību un izturību arī turpmākajā liktenī.

Tātad leģionāri savu ir paveikuši. No viņiem nekas vairāk netiek prasīts. Tāpēc, ka mēs, nākamās paaudzes, baudām viņu cīņas augļus, tagad tiek prasīts no mums. Kāda ir mūsu paaudzes daļa? – Pieminēt kritušos, godināt dzīvos? Vai tikai? – Daudz vairāk un svarīgāk ir iemantot viņu garu, cīņas motīvu. Kāds tas ir?

Leģionāru vārdos neizteiktā, bet kaujas laukos īstenotā devīze bija: Kamēr cīnos, tikmēr esmu. Kamēr esmu, tikmēr cīnos.

Leģionāri ir paraugs kā un kāpēc cīnīties bezcerīgā situācijā – tad, un īpaši tad, ja uzvara nav vēl saredzama. Cīņa nav spēle un karavīrs nav spēlētājs, kurš cīnās tikai tik ilgi, kamēr ir iespējas uzvarēt un jūt morālas tiesības spēli pārtraukt, ja iespējas uzvarēt ir izsmeltas un viņš vairs nebūs čempions. Karavīrs ir savējo un savas Dzimtenes aizstāvis, kurš cīnās līdz pēdējam elpas vilcienam, jo viņš karo ne tikai par uzvaru. Karavīra likme ir daudz augstāka. Viņš aizstāv arī savas tautas godu un pašcieņu.

Katrs leģionāru atsistais krievu uzbrukums, katra nosargātā zemes pēda nozīmēja vēl vienu brīvības dienu, – dienu bez laupīšanām, slepkavībām, izvarošanām, dienu bez deportācijas. Tas nozīmēja brīva cilvēka dzīvi kaut mēnesi, nedēļu, pat dažas dienas ilgāk. Leģionāru cīņa no jauna parādīja seno patiesību, ka brīvam būt nozīmē ne tikai būt noteicējam par savu dzīvi, bet arī gribēt, varēt un spēt brīvību aizstāvēt.

Broņislava Martuževa savam brālim, leģionāram veltīja šādas rindas:

Tie krituši, bet nesakauti

Stāv aizsardzības pozīcijās

Tā, brālīt, visa mūsu tauta.

Kas ticēja, kas nenobijās

Leģions bija mūsu zemes un tautas aizstāvēšana un vēlme atgūt zaudēto suverenitāti tā, kā tas tobrīd bija iespējams. Pulkvedis Voldemārs Veiss sacīja: Mums jātiek pie ieročiem. Tos mums tagad piedāvā. Mums tāpat būs jācīnās par savas valsts brīvības atgūšanu. Nav svarīgi, kādos tērpos mūs ietērps. Galvenais šodien ir ieroči.

Cīņas cena bija prasība uzvilkt vācu formas un karot viņu karaspēkā, bet ieguvums bija iespēja cīnīties vismaz pret vienu no okupantiem.

Par latviešu leģionāru motivāciju 15. divīzijas komandieris vācietis virspulkvedis Ādolfs Akss ziņoja savai priekšniecībai: Viņi ir latvieši, un vēlas patstāvīgu latviešu nacionālo valsti. Nostādīti izvēles priekšā – Vācija vai Krievija, viņi ir izšķīrušies par Vāciju. Vācu virskundzība viņiem liekas mazākais ļaunums. Naidu pret Krieviju padziļināja okupācija. Viņi uzskata cīņu pret Krieviju par nacionālo pienākumu.

Pēc kapitulācijas vairāk nekā 4000 leģionāru devās Latvijas mežos, lai turpinātu savu karu pret sarkano okupāciju.

Tātad kopsavelkot – leģions ir būtiska, loģiska, vēsturiski pamatota mūsu tautas nemitīgo brīvības cīņu sastāvdaļa. Mēs esam šīs cīņas nākamais posms. Viņi cīnījās militāri konvenciālajā karā, mēs –apzināmies to vai nē, – esam jau ierauti informatīvajā karā, vērtībcīņā. Svarīgi tikai – vai esam tā neapzināti upuri vai aktīvi cīnītāji.

Ja uz leģionāriem raidīja bumbas un mīnas, tad tagad Latvija tiek apveltīta ar informatīvā kara šrapneļiem, kas sprāgst cilvēku sirdīs un prātos, nodarot ne mazāku postu kā fiziskās šķembas.

Lielajās – megastratēģiskajās līnijās nekas būtiski nav mainījies. No jauna apstiprinās vēsturiskā patiesība, ka Krievija kaimiņiem liek mieru tikai tik ilgi, kamēr ir vāja. Kolīdz plēsoņa pieņemas spēkos, tā agresīvie instinkti liek sevi zināt. Uzbrukumi turpinās – toreiz mūsu fiziskai, šodien mūsu vērtībtelpai.

Mums ir ko mantot no saviem cīnītājiem, bet arī civilokupantiem un to priekšpulkam – 5.kolonai ir savs mantojums. Mēs dzīvojam situācijā, kad Sarkanās armijas kara noziedznieki – slepkavas faktiski nav meklēti un nav tiesāti; tie joprojām dzīvo tepat un mums jānoskatās, kā viņi ik gadu svin savus noziegumus. Nemānīsim sevi, ka viņi 9.maijā pie Pārdaugavas monstra tikai piemin savus kara upurus; labi zinām, ka tas tā nav.

Iebrucēji un viņu idejiskie mantinieki ir tepat ar savām slepkavnieciskajām antivērtībām, un ar tām turpina uzbrukt mūsu nacionālajai un valsts identitātei, aizskarot un pazemojot mūsu pašcieņu. Informatīvā un psiholoģiskā kara ieroči izraisa attiecīgo iedarbību latviešu smadzenēs un sirdīs – psiholoģiskos, informatīvos zaudējumus – morālo nāvi, nacionālās gribas paralīzi, neizlēmību, bailību, mīkstčaulību, bezmugurkaulainību, kuslumu. Cilvēki jau sāk jautāt – vai šī kara rezultātā Latvijā jau pastāv jauns okupācijas paveids – gļēvokupācija?

Ukrainas piemērs sniedz vismaz 2 būtiskas atziņas. Pirmā – tautas cīņa norit vienlaikus divās frontēs – iekšējā pret valdošo korupciju un ārējā pret svešzemju agresoru. Tiklīdz pirmā ir novājināta, tā otrā nekavējas. Otrā – ja nācija pienācīgi nepretojas agresoram informatīvajā karā, tā piedzīvo militāru karu.

Tātad, lielajās līnijās nekas nav mainījies – Krievija joprojām grib mūs pakļaut, mēs joprojām negribam pakļauties.

Katrs karš, cīņa vispirms ir vērtību sadursme, vērtību konflikts.

Kāpēc gan prokremliskie spēki tik ļoti uztraucas par 16.martu, nevis par 11. vai 18.novembri? Tāpēc, ka mūsu valstiskums ir jau valdošo mazspējas gana diskreditēts. Bet 16.marts ir spontāni kļuvis par tautas nacionālās pretestības dienu, kas netīk ne Krievijas imperiālismam, ne vietējam gļēvlatvismam, jo abiem atgādina, ka Latvijā joprojām ir patrioti, kuri vadās pēc augstākiem motīviem nekā tikai savtīgie. Peripetijas ap 16. martu parāda, ka bijušie ienaidnieki diemžēl nav bijušie, bet joprojām esošie. Krievijas imperiālisms joprojām nav samierinājies ar Latvijas pastāvēšanu.

Šodiena no mums, leģionāru mantiniekiem, vēl neprasa ņemt rokā ieroci. Bet – Ukrainas piemērs rāda – Krievija ir neaprēķināma. Ja nu Latvijas pilsoņiem vecumā no 18 – 55 gadiem tiek jautāts – kāpēc neesi vēl iestājies Zemessardzē vai nebūs jāstomās? Pat ja pats neesi pieteicies tajā vecuma vai veselības pēc, vai atbalsti kādu, kurš tajā ir? Vai tavi bērni vai mazbērni ir jaunsargi?

Jā, pagaidām mums „tikai” jāsargā savu vērtību un informatīvo telpu, jābūt aktīviem savas zemes patriotiem.

Patriotisms nav kas arhaisks vai neaktuāls, gluži otrādi. Par spīti uzbāzīgi arogantai globalizācijas ideoloģijai, redzam, ka tautas nevēlas atteikties no savas nacionālās identitātes. Baski, īri, skoti, kurdi un daudzas citas tautas vēlas savu suverenitāti. Dienvidslāvija un PSRS izjuka nacionālo iemeslu dēļ. Šobrīd nacionālisma tendenci vēl vairāk pastiprina straujā Eiropas islamizācija un Eiropas civilizācijas kristīgo pamatu iznīdēšana. Atteikšanās no nacionālās identitātes noplicina cilvēku, padara nabagāku. Ja cilvēks pakļaujas globālisma iedvestajam mietpilsonisma ideoloģijas iespaidam, ļaujas uz to pierunāties, viņš sevi apzog. Patriotisms kā tautas pašcieņas veids taču balstās cilvēkam Dieva sākotnēji dotajās fundamentālvērtībās – ģimenē, mājās, dzimtenē. Cilvēks bez nacionālās piederības faktiski ir klaidonis, sava veida bomzis (no krievu val. без определённого места жительства, tulk. – bez noteiktas dzīves vietas). Par tādiem mūs gribēja padarīt PSRS, un par tiem mūs šobrīd vēlas padarīt Eiropas Savienība. Jo kas ir tās galvenā vērtība? – brīva darbaspēka plūsma. Nevis nacionālā suverenitāte, pat ne kultūra. Mēs Eiropas Savienībai esam galvenokārt demogrāfiskais faktors, lielo korporāciju alkatības noteikts brīvi migrējošs ražošanas spēks.

1998.g. 29.oktobrī Saeima pieņēma deklarāciju Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā, kura uzliek par pienākumu Latvijas valdībai rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs. Tātad, mūsu, nodokļu maksātāju, uzturētajai valdībai ir pienākums veikt skaidrojošo darbu visos līmeņos – no izglītības iestādēm līdz ārvalstu diplomātiem. Un nevajag aizbildināties, ka Eiropa nesapratīs. Jārunā tā, lai saprastu. Ja kāda amatpresona nespēj iestāties par patiesību un mūsu tautas interesēm, lai dod vietu tiem, kuri to prot, var un grib.

Latvijas patriotiem ir jāieņem konsekventu, nepiekāpīgu nacionālu attieksmi. Tas nozīmē arī nepieņemt gļēvi rāpulīgo attieksmi – ko nu mēs, mēs jau neko nespējam, piesaucot vēl mītu par 700 verdzības gadiem. Tādiem jāatgādina strēlnieku, Brīvības cīņu karavīru, leģionāru, nacionālo partizānu veikums un tautas pretestība okupācijas gados.

Protams, ir izaugušas pāris padomjlaika paaudzes, kuras turētas mākslīgā neziņā par Latvijas patieso vēsturi, kuru nacionālo pašapziņu kropļoja un nīdēja. Savukārt šodienas pret patriotiskajām vērtībām nihilistiski noskaņotās liberālās ideoloģijas centrā ir Homo oeconomicus – ar ārpusekonomiskajiem faktoriem nemotivēta būtne, t.i., patērētājs, mietpilsonis, egoists, kas ieinteresēts tikai savā labklājībā. Bet tas nav ideāls, kas iedvesmo. Kuram patērētājam jebkad ir celts piemineklis? Cilvēki, īpaši jaunieši dabiski alkst pēc augstākām vērtībām. Leģiona cīņām un vēsturei ir milzu patriotisma potenciāls.

Ir jārada un jāuztur sabiedrības atmosfēra, kas konsekventi prasa ievērot vēsturisko taisnīgumu. Ja viena valsts amatpersona izsaka nodomu piedalīties 16.marta pasākumos, tad par šo nodomu vien tiek atcelta. Tā bija pilnīgi nedemokrātiska un patvaļīga varas lietošana. Tajā pat laikā citas amatpersonas 9.maijā var brīvi doties pie Pārdaugavas monstra un godināt mūsu tautas slepkavas.

Protams, tās ir sekas tam, ka joprojām nav noticis svarīgākais Eiropas pēckara vēsturē. Ir bijusi Nirnberga 1, bet vēl nav notikusi Nirnberga 2. Mums ir atklāti jāpauž, ka daudzas problēmas atražo joprojām nepārvarētās okupācijas sekas. Kamēr vēsturiskais taisnīgums nav īstenots, nav iespējams godprātīgi un konsekventi runāt par jelkādu izlīgumu. Slepkava un upuris nevar sēdēt pie viena galda, kamēr pirmais nav saņēmis pelnīto sodu, nožēlojis paveikto un publiski lūdzis piedošanu. Bez taisnības triumfa morāle ir neiespējama, tā būtu liekulība. Ir vērts mācīties no Izraēlas. Šī valsts rūpīgi uzmeklē un grib tiesāt visus, kuri tās skatījumā ir noziegušies pret ebreju tautas pārstāvjiem.

Ir jāatbrīvojas no pārprastā politkorektuma. Dīvainā kārtā visiem citiem Latvijā ir nez kādas tiesības, tikai ne tās pamatnācijai. Bet tieši latvieši taču ir Latvijas valstsnācija, kas sev izkaroja un nodibināja Latvijas Republiku. Nevienam no šeit dzīvojošo citu tautu pārstāvjiem Latvija kā nacionāla valsts nebija un nav vitāli nepieciešama. Vienīgi mēs, latvieši, esam savas sirdsapziņas, nākamo paaudžu un Dieva priekšā atbildīgi par to, kas un kā mūsu Dzimtenē notiek. Vai esam tās īstie saimnieki?

Lai veicinātu patriotismu, ir vajadzīga apzināta un argumentēta nācijas ideja, nacionālā ideoloģija. Satversmes preambula var kalpot kā tās iedīglis. Patriotiskai inteliģencei te daudz kas darāms, – kā katram latvietim, kurš vēlas redzēt uzplaukstam savu zemi un tautu.

Tās asinis nav padevušās

Tās pāriet jaunā gadu simtā

rakstīja B.Martuževa

Skatoties uz jums, kas šodien esat atnākuši godināt leģionārus, gribas sacīt: tās asinis ne tikai ir pārgājušas jaunajā gadu simtā, bet, kas ir daudz svarīgāk – arī jaunajā paaudzē.

Kristus mūs aicināja skatīt lielās lietas. Ieraudzīsim un novērtēsim vismaz šo vienu – būt savas zemes un tautas aktīviem patriotiem, lai tad arī dzīvotu un cīnītos saskaņā ar šo motīvu.

Juris Rubenis. Foto: elijasnams.lv

Jēzus laikā pasaule bija vēl skarbāka nekā tagad un patiesībā lielākā cīņa katram no mums jāizcīna nevis ar kādiem ārējiem ienaidniekiem, bet gan sevi pašu. Tā ir augsta pilotāža, ko sasniedz pavisam nedaudzi cilvēki: kad tava iekšpuse pilnībā sakrīt ar ārpusi, kad tev nekas nav jāslēpj. Tas ir mūsu lielais aicinājums – būt tiem, kas mēs esam. Neraugoties uz to, ka neesam perfekti, mēs varam darīt lielas, skaistas un labas lietas.

(Atziņas un fragmenti no intervijas ar mācītāju Juri Rubeni žurnālā “Sestdiena”, 2.-9. aprīlis, 2015.)

Patiesībā tas ir labs jautājums: vai dzīve burzmā ir aktīvāka par tādu, kurā tu satiec mazāk cilvēku? Varbūt burzma mums tikai rada ilūziju, ka mēs dzīvojam ļoti aktīvi.

***

Šajā dzīvē svarīgākās mācības var nodot tikai saiknē “cilvēks cilvēkam”, nekāds ekrāns vai papīrs to nevarēs izdarīt.

***

Es domāju, ka arī mūsdienās Jēzus būtu gatavs sagraut daudzu cilvēku klišejiskos uzskatus par Dievu. Un pirmkārt tieši ticīgu cilvēku klišejas.

***

Mūsu sabiedrībā ir ļoti daudz cilvēku, kas meklē garīgumu, atbildes uz savas dzīves lielajiem jautājumiem.

***

Patiesībā krīze ir labs katalizators, jo parāda, cik dzīvotspējīgs ir tavs līdzšinējais pasaules uzskats. Krīze ir kā vētra, kas parāda, cik stabila ir mūsu uzbūvētā māja.

***

Kļūdās visi, arī tu, pasaulē nav ideālu cilvēku. Tas ir izejas punkts, bet īstais jautājums ir par to, ko mēs iesākam ar savām kļūdām. Šīs kļūdas var kalpot par izejmateriālu, lai izveidotu kaut ko labāku, vērtīgāku.

***

Cilvēkam ir jāmācās iepazīt sevi, satikt sevi. Un pirmais solis, lai tavā dzīvē ienāktu pārmaiņas, ir iemācīties satikt sevi. To var izdarīt, kļūstot uzmanīgam, vērīgam pret sevi. Citus mēs redzam ļoti labi, tādēļ nav grūti mācīt citiem dzīvot un stāstīt, ko viņiem vajadzētu mainīt savā dzīvē. Taču, ja tu vēlies mainīt pasauli, tad sāc ar to tuvāko pasaules gabaliņu, ar sevi pašu.

***

Klikšķis notiek brīdī, kad tu saproti: viss tomēr nav ārpusē, ir arī kāda zvaigzne iekšpusē. Cilvēks nonāk punktā, kad viņam vairs nepietiek ar to, kas darīts līdz šim.

***

Dzīves vidū tu arvien vairāk sāc saprast, ka ar fasādes uzkopšanu ir par maz. Pagrieziena punkts pienāk brīdī, kad tu saproti: galvenais nav tas, ko citi par mani domā, bet gan tas, kas es patiesībā esmu.

***

Krusta nešana māca uzdrīkstēties pieņemt likteni kā kaut ko labu, kā tieši man pašūtu uzvalku vai kleitu. Tas ir ceļš kā kļūt par autentisku cilvēku.

***

Katram cilvēkam, protams, jābūt gatavam veikt konkrētus uzdevumus savas valsts, sabiedrības labā un uzņemties par to atbildību. Taču viena no atbildības formām ir arī atbildīgi izvērtēt savu piemērotību vienai vai otrai pozīcijai.

***

Ja es kā cilvēks nekādā formā neesmu gatavs piedalīties savas valsts dzīves veidošanā – pat nevaru piecelt savu pēcpusi un aiziet iemest biļetenu vēlēšanu urnā -, tad gan man jātur mute ciet visos valsts dzīves jautājumos. Bet vienkārši sēdēt pie televizora, kritizēt visu, pašam pat pirkstu nepakustinot, lai mainītu savas valsts dzīvi – tas ir briesmīgi, tad tev vispār nav nekādu tiesību kaut ko kritizēt.

***

Jēzus parāda, ka problēma nav “romiešos”, problēma ir mūsos. Tāpēc, ja mūsos nenotiek pārmaiņas, riskējam, ka liela daļa cilvēku neiziet cauri zināmai attīstībai un mēs nekļūstam nobrieduši kā personības. Un lielākoties nenobriedušiem cilvēkiem par saviem vadītājiem gribas redzēt tieši tikpat nenobriedušas personības, kā viņi paši. Tā visi galu galā iestrēgst tādā nenobriedušā fāzē. Domāju, ir svarīgi pašiem saredzēt to baļķi savā acī, to stagnāciju, kas ir mūsos, pirms steidzam citus kritizēt.

***

Egocentriski cilvēki var runāt vienā valodā, bet viņi vairs nedzird viens otru.

***

Ieskatīšanās sevī ir efektīvākais veids egocentriskuma mazināšanai. Kad ieraugi to, maigi izsakoties, lielo darbalauku sevī, kļūsti daudz mierīgāks, līdzsvarotāks, izprotošāks. Saproti: cik daudz problēmu ir manī, man vairs nav laika skatīties un bakstīt citu dzīvē.

***

Tāpēc ir jāaug, lai no jauna skatupunkta mācītos saskatīt, ko īsti Jēzus mēģina pateikt.

***

Ko nozīmē gatavoties karam? Ekstrēmai situācijai labāk sagatavoti ir garīgi līdzsvaroti cilvēki. Tādēļ stāsts ir par mūsu iekšējo satvaru, par iekšējo pārliecību, par apņēmību šo valsti mīlēt un sevi ar to identificēt. Tā ir attieksme pret savu valsti, par savu valsti kā vērtību. Arī par citu cilvēku pieņemšanu. Par to, ka mēs mācāmies iekļaut un padarīt par draugiem visus, ko vien varam. Tādēļ katrs, vienalga, sētnieks vai smalka darba darītājs, var sev pajautāt: cik daudz citu kopienu cilvēku tu esi padarījis par draugiem? Tā ir robežu pārkāpšana. Šis ir laiks, kurā mums īpaši vajadzētu domāt, lai visi cilvēki, kas dzīvo Latvijā, te varētu justies labi un savstarpēji pieņemti.

***

Jāsaprot, ka sava valsts tomēr ir ekskluzīva iespēja. Pasaulē tāda ir tikai kādām 200 tautām no daudziem tūkstošiem. XXI gadsimtā etniska valsts ir “baigā ekstra”.

***

Pie līdzsvarotas cilvēka dzīves pieder tas, ka tev jāmācās atrast un dažkārt pat izkarot kvalitatīvu laiku savas dzīves apcerei, pārdomām par dzīvi un vērībai pret sevi un esību. Neapstājoties tu nevari saprast pasauli. Neuzskatu, ka cilvēka pienākums ir vienmēr būt sasniedzamam. Šis ir ļoti labs laiks izaugsmei un attīstībai. Mēs vienmēr varam par daudz ko sūdzēties un atrast iemeslus, kādēļ viss ir slikti. Bet īstenībā jau dzīve ir skaista, un tajā ir ļoti daudz skaistu lietu.

***

Manuprāt, karogs ir tāda vienotības zīme.

Lolita Čigāne. Foto: seaima.lv

“Šajā alternatīvajā variantā bija ļoti precīzi parādītā tā saikne. Ja notiek šis Vīnes konvencijas pārkāpums, un, piemēram, tajā valstī, kur atrodas Latvijas valstspiederīgie, netiek sniegta informācija mūsu diplomātiskajām pārstāvniecībām, respektīvi, mūsu vēstniecībām, savlaicīgi, lai viņi varētu iesaistīties un risināt šos mūsu valstspiederīgo jautājumus. Tad var notikt situācija, kur tiek pārkāptas bērnu tiesības. Respektīvi, bērnu tiesības uz savu identitāti, etnisko izcelsmi un tamlīdzīgi,” deklarācijas jēgu skaidroja partijas „Vienotība” deputāte Lolita Čigāne.

Deklarācija aicina ārvalstu kompetentās institūcijas respektēt Latvijas valsts pienākumu aizsargāt savas valsts valstspiederīgo tiesības ārzemēs un bez kavēšanās informēt Latvijas diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību par ikvienu gadījumu, kad bērna interesēs būtu aizbildņa iecelšana.

Inese Laizāne. Foto: saeima.lv

„Pēdējos gados fiksēti vairāki satraucoši gadījumi, kad ārvalstu varasiestādes izņēmušas no attiecīgajā valstī dzīvojošās ģimenes bērnu un nodevušas to adopcijai. Deklarācija ir politisks paziņojums, kura mērķis ir panākt pēc iespējas efektīvāku mūsu bērnu aizsardzību ārvalstīs,” iepriekš uzsvēra Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja “Nacionālās apvienības” deputāte Inese Laizāne , norādot, ka deklarācija aicina ievērot ANO Bērnu tiesību konvencijā noteikto pienākumu respektēt ikviena bērna tiesības aizsargāt savu identitāti, tostarp pilsonību, vārdu un ģimenes saites, kā arī ņemt vērā bērna audzināšanas vēlamo pēctecību, etnisko izcelsmi, reliģisko un kultūras piederību, kā arī valodu.

Deklarācijā ārvalstu kompetentās institūcijas rosinātas pārliecināties, ka lietās par Latvijas valstspiederīgo aprūpes turpmāku nodrošināšanu ievērota 1963.gada Vīnes konvencija par konsulārajiem sakariem. Vīnes konvencijas 36. un 37.pantā noteikto pienākumu nepildīšana var novest pie iepriekš minētajiem ANO Bērnu tiesību konvencijas pārkāpumiem.

Tāpat deklarācijā aicināts izvērtēt darbības, kas vērstas uz bērnu nodošanu adopcijai, kā arī pārskatīt jebkādas procedūras, ja tajās tiek pārkāptas minētās starptautiskās tiesību normas bērnu tiesību aizsardzības jomā.

Deklarācijā iekļauts arī aicinājums sadarboties ar Latvijas diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām un atbildīgajiem dienestiem, uzklausot ieteikumus par bērnu turpmāko aprūpi Latvijas valsts kultūrvidei atbilstošā ģimeniskā vidē.

Deklarācija uzdod par pienākumu Ministru kabinetam informēt par šo deklarāciju Eiropas Savienības, Eiropas Ekonomiskās zonas dalībvalstis un citas valstis, kurās konstatēti attiecīgie Vīnes konvencijas pārkāpumi. Ministru kabinetam arī jānodrošina bērnu aizsardzība ārpus valsts robežām, sniedzot tiem atbalstu un piedaloties procesos ārvalstu iestādēs, tiesās un starptautiskajās institūcijās. Ministru kabinetam arī jāizsaka ārvalsts kompetentajām iestādēm vai tiesām lūgums nodot Latvijas atbildīgo iestāžu piekritībā lietas, kas saistītas ar Latvijas nepilngadīgā valstspiederīgā turpmākās aprūpes nodrošināšanu.

Ministru kabinetam deleģēts sagatavot informāciju par ārvalstu juridiskajām normām, prasībām un tradīcijām bērnu tiesību jomā un jānodrošina tās izplatīšana ārvalstīs dzīvojošajām Latvijas valstspiederīgo ģimenēm.

Saeimā pieņemtā deklarācija arī uzdod par pienākumu Ministru kabinetam izstrādāt Latvijas ģimenēm ārzemēs domātu informatīvo materiālu. Tas brīdinās vecākus, ka citās valstīs ir atšķirīga izpratne par to, kā ir bērni jāpieskata. “Tas, ko mēs redzam Latvijā, diemžēl mums ar traģiskām sekām beidzas gadījumi, kur vecāki nepilnībā pieskata savus bērnus, piemēram, ieslēdz viņus dzīvoklī, paši dodoties prom, vai nepieskata viņus kādās citādās situācijās. Ārvalstīs uz šādām situācijām reaģē ļoti jūtīgi. Ja, piemēram, kaimiņi zina, ka regulāri blakus mājā paliek bērni bez pieskatīšanas, viņi visticamāk diezgan drīz ziņo par to,” norāda Čigāne.

Nacionālā apvienība ir arī parakstījusi doto apstiprināto deklarāciju par Latvijas nepilngadīgo pilsoņu tiesību ievērošanu Ārvalstīs, papildinot, ka īpaši jāuzklausa ieteikumus par bērnu turpmāko aprūpi Latvijas valsts kultūridentitātei atbilstošā ģimeniskā vidē. Ņemot vērā pēdējā gada laikā aktualizējušās problēmas ar Latvijas valstpiederīgo bērnu tiesību aizsardzību ārvalstīs, šī deklarācija ir kā nepieciešams atgādinājums ikvienam, gan arī Ministru kabinetam nenogurstoši aizsargāt savu pilsoņu tiesības, lai vai kur tie atrastos.

Viena no deklarācijas iesniedzējām Inga Bite partijas “Latvijas Reģionu apvienība” deputāte:

Inga Bite. Foto: saeima.lv

„Daudzi varētu jautāt, kāda jēga no šāda tipa deklarācijām, vai tās vispār ir saistošas un kāda ir to ietekme.

Lai uz to atbildētu, ir jānošķir Deklarācijas starptautiskā daļa un Deklarācijas nacionālā daļa.

Tiešām jāatzīst, ka Deklarācijas starptautiskā daļa nav valstīm juridiski saistoša. Tomēr tā ir saistoša politiski un diplomātiski. Un tās neievērošanas gadījumā Latvijai būs pienākums rīkoties atbilstoši diplomātiskajai praksei.

Praktiski tas nozīmē, ka ikvienam vecākam, kurš ir saskāries ar ārvalstu iestāžu rīcību attiecībā pret viņu bērniem, ir tiesības iesniegt šo deklarāciju attiecīgajām iestādēm un pieprasīt, lai tā tiek ievērota. Savukārt, ja tas netiek darīts, vērsties savas valsts pārstāvniecībā pēc palīdzības.

Attiecīgi runājot par Deklarācijas “nacionālo daļu” jeb 5.punktu – uzdevumu Latvijas institūcijām – šī daļa kā Latvijas likumdevēja lēmums, ir saistoša. Tas nozīmē, ka ikvienā šādā lietā ikviens vecāks var pieprasīt, lai:

* viņam tiktu sniegta palīdzība tiesās un citās ārvalstu institūcijās;

* tiktu izteikts lūgums nodot šīs lietas Latvijai;

* viņiem tiktu sniegta informācija par konkrētās valsts tiesību normām, prasībām un tradīcijām

Attiecīgi – šī Deklarācija būs tik dzīva, cik dzīvu to padarīs gan Latvijas institūcijas, gan arī vecāki, kuru vecāku tiesības tiek aizskartas ārvalstīs.”

Viena no deklarācijas iesniedzējām partijas „Saskaņa” deputāte Jūlija Stepaņenko Saeimas debatēs sniedza visplašāko ieskatu par deklarācijas būtību.

Saeimas deputāte Jūlija Stepaņenko. Foto: Edijs Pālens / LETA

“Ir tapis dokuments, kas palīdzēs Ārlietu Ministrijai nostiprināt savu politisko gribu mūsu pilsoņu interešu aizsardzībā. Ņemot vērā to, ka Vīnes Konvencijas pārkāpumi turpinās un jau šogad ir atklājies jauns gadījums, kad mūsu bērns ir paņemts no ģimenes, nepaziņojot par to Latvijas atbildīgām iestādēm.

Visiem saprātīgiem cilvēkiem ir skaidrs, ka ģimene ir vislabākā vieta bērnam un cik ārprātīgi pārdzīvo bērns piespiedu šķiršanos ar vecākiem. Diemžēl praksē ir pierādījies fakts, ka jēdziens “Bērna labākās intereses” var tikt pavērsts pret pašu bērna ģimeni un labākās intereses pret bērna vecākiem var aizstāvēt kāds svešs cilvēks – sociālais darbinieks.

Jūs maldāties, godātie kolēģi, domājot, ka bērnus atņem tikai pavisam bezcerīgiem vecākiem, kuri pakļauj bērnus briesmām, vai nerūpējas par tiem. Tāpat Jūs maldāties, kad šādās situācijās sākat vērtēt vecāku personību un rīcības procesa laikā. Nekad to nedariet. Jo bērns nav koferis, kuru var pazaudēt izklaidības dēļ un bērns nav sankcija vai balva, kuru var piešķirt vai atņemt. Bērnam ir tiesības un bērns grib atgriezties ģimenē. Šajās situācijās aicinu pirmkārt domāt par bērnu, nevis fokusēties uz to, ko vecāks ir izdarījis vai nav izdarījis. Kāpēc mēs uzticam lemt mūsu likteņus kādam citam? Mums pašiem ir jāizvērtē katrs šāds gadījums, ņemot vērā potenciāli augsto kļūdu procentu, kuru pieļauj tie paši Lielbritānijas darbinieki. Šokē kādas sociālās darbinieces teiktais: mēs labāk salaužam 10 normālas ģimenes un izglābjam vienu bērnu no īstām briesmām, nekā nedarām neko. Par kādu cenu te ir runa! Es personīgi kontaktējos ar 7 māmiņām un 1 vecmāmiņu un katrai ir savs stāsts. Tie ir adekvāti cilvēki, dažiem no tiem ir izdevies paglābt savus bērnus, dažiem – nē.

Ilustrācijai – lieta ar vecākiem Karissa Koks un Ričards Kārters bija apcietināti, jo viņu 6 nedēļas vecajam bērnam bija sākušās veselības problēmas. Vecāki bija turēti aizdomās par vardarbību, un pēc 3 gadu ilgas cīņas tika attaisnoti. Tiesa atzina kļūdu, bērnam atrada īpašu kaiti, kuras dēļ bija radušās aizdomas par vardarbību. Bet bērns saviem vecākiem bija zudis, jo viņu adoptēja un tas ir neatgriezenisks process. Izklausās tiešām neiedomājami, bet tā tas ir.

Vēl viens kliedzošs jau vēsturisks netaisnības piemērs – Austrālija, kurā valsts īstenotās politikas rezultātā vientuļām, neprecētām nabadzīgām māmiņām atņēma bērnus, ievietojot tos audžuģimenēs, šo praksi piekopjot no 2.pasaules kara beigām līdz septiņdesmitajiem gadiem. Rezultātā cieta tūkstošiem bērnu. Tikai dažus gadus atpakaļ Austrālijas premjerministre Džūlija Gillarda valsts vārdā atzina šo briesmīgo kļūdu un parlamentā svinīgi atvainojās cietušajiem valsts vārdā, nosaucot valsts rīcību par kaunpilnu praksi, kas liedza mātēm rūpēties un mīlēt savus miesīgos bērnus.

Atgriežoties pie Lielbritānijas – 95% no aptuveni 5000 adopcijām Lielbritānijā ir tā saucamās piespiedu adopcijas. Ko praksē nozīmē adopcija bez vecāka piekrišanas. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka ir bērns, kurš kādā dienā piespiedu kārtā ar svešiem cilvēkiem tiek aizvests uz svešu ģimeni un ir vecāks vai vecāki, kuri visiem spēkiem cīnās par to, lai paliktu kopā ar bērnu. Nezinot savas tiesības, stresa situācijā vecāki bieži vien tiek spiesti parakstīt dažādus dokumentus, tostarp arī tādu, kas juridiski tiek tulkots arī kā attiekšanās no bērna. Parasti tie ir rīcībspējīgi, adekvāti cilvēki. Ja vecākiem ir atļauts tikties ar bērnu, tas notiek zem uzraudzības lielākoties, kur darbinieks pieraksta katru soli un neļauj sazināties ar bērnu dzimtā valodā.

Šobrīd caur tādiem pārbaudījumiem iet cauri vairāki mūsu pilsoņi. Īrijas un Lielbritānijas vecāki uzmanīgi seko šīs deklarācijas pieņemšanas gaitai un ļoti jūtīgi reaģē uz katru pavērsienu vai kavējumu šajā lietā. Uz doto brīdi man personīgi ir zināmi 8 bērni, kuri ir piespiedu kārtā šķirti no ģimenes, kā arī šķirti no saviem brāļiem un māsām. Daži no tiem tiek gatavoti adopcijai, tāpat, kā mūsu meitenīte Katrīna.

Cik bērniem ir jābūt adoptētiem piespiedu kārtā, lai Latvijas valsts sāktu reaģēt un pildīt savas ar Satversmes 98.pantu noteiktās funkcijas? Es saprotu, ka Latvija nav izņēmusi no ģimenes nevienu Lielbritānijas pilsoni, lai varētu salīdzināt dažādas valstu reakcijas uz šādām darbībām, bet manā skatījumā Latvijas nostāja savu pilsoņu aizstāvībā varētu būt daudz izlēmīgāka.

Ir vairāki citu valstu piemēri, kuros valsts augstākās amatpersonas demonstrē drosmi un izlēmību, kad runa ir par valsts pilsoņiem. Čehijas prezidents, kurš pirms tam bija skaļi kritizējis slaveno Norvēģijas sociālo dienestu darbu, ir pārgājis pie praktiskiem mēriem: lai atgādinātu par piespiedu kārtā adoptējamiem diviem puikām, prezidents ir atsaucis svētku ielūgumu Norvēģijas vēstniecei. Slovākija, lai paglābtu savus divus puikas no piespiedu adopcijas, izsūtīja Lielbritānijai diplomātisko notu ar brīdinājumu par vēršanos tiesā pret Lielbritāniju. Tas nostrādāja, puikas atgriezās mājās pēc 920 dienu ilgās prombūtnes.

Daži mēdz salīdzināt mūsu tautiešus ārvalstīs, īpaši Lielbritānijā, ar bēgļiem. Sakot, ka redz Lielbritānija piecieš mūsu tautiešus un būs jāsolidarizējas arī mums. Bet vai ir dzirdēts kaut viens gadījums, kad bēgļu ģimenei tiek atņemts bērns? Jūs taču redzat, kā nereti šie bērni tiek uz Eiropu – laimīgi, ja paliek dzīvi – gumijas laivās, bez glābšanas vestēm. Tāpat ap 700 bērnu šobrīd Lielbritānijā ir ieradušies vispār bez vecākiem.

Valsts Prezidents kopā ar Tieslietu Ministru šā gada 11.augustā ir vienojušies par palīdzības sniegšanu meitenītes lietā. Ministru Prezidente, Laimdota Straujuma, sadarbībā ar Tieslietu Ministriju, šā gada 1.septembrī ir izveidojusi darba grupu Latvijas pilsoņu bērnu aizsardzībai ārvalstīs. Ņemot vērā visu šo, tas būtu ļoti liels apkaunojums valstij, ja pat iestājoties Valsts augstākām amatpersonām, mēs turpināsim zaudēt mūsu bērnus. Par mums vienkārši pasmiesies. Un kad lietas par Latvijas bērnu piespiedu adopciju nonāks Eiropas Cilvēktiesību Tiesā, notikumus nāksies šķetināt no jauna un tā vairs nebūs slepenā ģimenes tiesa Londonā, bet diezgan plaša rezonanse starptautiskā vidē.

Ja mēs nebūsim izlēmīgi un mūsu amatpersonas turpinās neko nedarīt lietas labā, mēs pierādīsim sevi, kā nespējīgus aizstāvēt savus bērnus.

Šobrīd ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijā trūkst vienotas politikas bērnu tiesību aizsardzības jomā ārvalstīs. Ar klusēšanu tiesās un maigām lūdzošām vēstulēm mūsu pilsoņu aizstāvībā nepietiks. Ir nepieciešama nepārprotama diplomātiska, bet stingra nostāja šajā jautājumā. Aicinu deputātus sekot līdzi šīs deklarācijas izpildei un veicināt skaidra un stabila mehānisma izveidi bērnu aizsardzībā.

Tāpēc, ja es pareizi saprotu, šī deklarācija varētu būt pirmais starptautiskais dokuments, kurā Latvija īpaši uzsver savas tiesības un pienākumu rūpēties par saviem bērniem un aicina to darīt arī citas valstis. Ar šo deklarāciju Latvija ierindosies to valstu vidū, kuras ir skaidri noteikušas savas prioritātes bērnu aizsardzības jomā un, iespējams, iegūs domubiedrus un līdzgaitniekus šajā cīņā par saviem pilsoņiem.

Vēlos pateikties kolēģiem par ieguldīto darbu deklarācijas tapšanā, tāpat vēlos pateikties tiem ministriju un konsulātu darbiniekiem un vēstniekiem, kuri godprātīgi pilda savus pienākumus mūsu pilsoņu interešu aizsardzībā. Es ticu, ka mēs varam diplomātiskā veidā, bet uzstājīgi atgādināt par savām interesēm un no tā nav jābaidās.

Valdības veidotāji, lai kas jūs arī nebūtu šobrīd, aicinu jūs ņemt vērā to, ka starp visām citām valdības prioritātēm, pirmajā vietā vienmēr būs bērni, paļaujos uz godprātīgu šīs deklarācijas izpildi.”