SPEKTRS: Kas ir Latvijas nacionālās bagātības un kā tās vairot?

Romāns Naudiņš: Lai arī pēdējos astoņus gadus esmu bijis cieši saistīts ar saimniecisko darbību, kas vērsta uz ražošanu un eksportu, par Latvijas nacionālo bagātību pirmkārt uzskatu nemateriālas vērtības. Tā ir kultūra, mūsu cilvēku nacionālā identitāte. Tieši nacionālā kultūra un tradīcijas ļauj būt mums unikāliem citu valstu vidū. Tās ir lietas, kuras vienmēr esmu turējis godā. Šī pārliecība man ļāvusi veiksmīgi attīstīt saimniecisko darbību gan Latvijā, gan ārpus Latvijas.
Šobrīd esmu ievēlēts 11.Saeimā. Protams, tas bija zināms pārsteigums, jo deputāti, kas ikdienā nodarbojušies ar uzņēmējdarbību (ražošanu, eksportu) ir retums. Diemžēl. Saeimā vitāli pietrūkst praktiķu. Laba izglītība, teorētiskās zināšanas nenoliedzami ir svarīgi, bet ar to ir par maz. Nepieciešamas praktiskās zināšanas, lai būtu reāls redzējums kā attīstīt valsti un kā to izdarīt. Sevišķi svarīgi tas ir mazām valstīm kā Latvijai.

Latvija nav bagāta ar derīgiem izrakteņiem, tomēr ir citas nozīmīgas vērtības, proti, mūsu nacionālā bagātība ir Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis. Latvija, Baltijas valstis, ir stratēģiski svarīgs tilts starp Rietumiem un Austrumiem. Ostas un tranzīts ir bagātība, kuru neesam pilnībā izmantojuši savas tautas un valsts labā. Galvenokārt politisku ķīviņu un intrigu dēļ. Uzskatāms piemērs ir Baltkrievijas kravu pārvadājumi. Domstarpības, mantrausība un nekompetence ir novirzījušas lielu daļu Baltkrievu kravu Lietuvas virzienā.

Otrs Latvijas nacionālās bagātības resurss ir koksne un kūdra. Ja par koksni runājam daudz, tad kūdras nozarei nav tik liela publicitāte, kaut gan kūdras nozarē katru gadu tiek ieguldīti vairāki miljoni lati. Šī nozares attīstība varētu būt vēl straujāka, ja nodokļu politika eksportam būtu draudzīgāka. Tas attiecas ne tikai uz kūdras nozari, bet gan uz visiem eksporta virzieniem. Darbaspēka nodoklis pamatīgi bremzē eksporta attīstību. Jāpatur prātā, ka iegūstot dabas resursus, ir jābūt atbildīgiem pret apkārtējo vidi un nākamām paaudzēm. Tas ir bezatbildīgi, lielos apjomos eksportēt tikai apaļkokus. Eksportam jābalstās uz augstu pievienoto vērtību. Tam jābūt veselīgi attīstītam un rūpīgi izvērtētam. Piemēram, lai koksnes izciršana nenotiktu straujāk par tās pieaugumu.

SPEKTRS: Par kūdras nozari nav nekas dzirdams, kur nu, vēl, ka tā ir mūsu Latvijas priekšrocība. Ja kūdras nozarē katru gadu tiek ieguldīti vairāki miljoni, tad kāda ir atdeve?

Romāns Naudiņš: Latvija veiksmīgi eksportē kūdru, kas domāta dārzkopībai, kā arī kūdru, kuru izmanto apkurei. Piemēram, ar kūdras granulām arī es apkurinu savu privātmāju un izmaksas ziemā siltumam ir ap 35 santīmiem kvadrātmetrā. Tai skaitā karstais ūdens arī tiek uzsildīts.

SPEKTRS: Vai nacionālās vērtības būtu pēc iespējas jāpatur valsts pārvaldei, vai arī, kā savulaik Šķēle un A. Šlesers uzskatīja, ka viss, kas ir ar nacionālu pieskaņu (ilgtermiņā pelnošs) jāpārdod un jāprivatizē ārvalstu uzņēmējiem, jo viņiem ir nauda, atšķirībā no mums vietējiem. Turklāt Šķēle uzskatīja, ka valstij nekas nav jāpieder, tai tikai jānodarbojas ar nodokļu iekasēšanu.

Romāns Naudiņš: Esmu pretinieks peļņu nesošu valsts uzņēmumu privatizācijai. Īpaši šobrīd, kad pasaules attīstītās valstis griežas atpakaļ un sāk vairāk iejaukties savu valstu ekonomikā. Kategoriski iebilstu pret Lattelekom un Latvijas Mobilā telefona privatizāciju, kas drīzumā varētu aktualizēties. Uzskatu, ka Lattelekom un LMT ir stratēģiski uzņēmumi. Turklāt peļņu nesoši. Ir absolūti bezatbildīgi atdot valstij piederošās daļas privātam sektoram, nerunājot nemaz par citiem stratēģiskiem valsts uzņēmumiem, kuru privatizācijas iespējamība ik pa laikam uzvirmo. Esmu pret neapdomīgu un sasteigtu privatizācijas politiku.

SPEKTRS: Kāpēc tas tā notiek, vai tad politiķi nesaskata tās vizualizētās zelta oliņas ilgtermiņā, ka gatavi vistiņu atdot par piešķirto „kukulīti”, kas jāpiebilst, ka uz ilgu laiku tāpat nepietiek? Galu galā arī politiķu bērni dzīvos Latvijā, bet varbūt es šaubos, dzīvos kādā eksotiskā zemē…
Saprotams, ka politiķi nenes personisku atbildību par bezatbildīgu rīcību un rīkošanos pretvalstiskās interesēs, bet vai nesanāk tā, ka politiķis var darīt ko grib, ņemt kukuļus, apzagt valsti, slēgt Latvijai neizdevīgus Līgumus un.tt. un viņam par to nav jāatbild, vai nebūtu pienācis laiks kaut ko mainīt šajā sakarā, lai tā sirošana ar Latvijas bāleliņu palīdzību izbeigtos?

Romāns Naudiņš: Pirms 11.Saeimas vēlēšanām politisko debašu laikā vienīgā partija, kas skaidri pateica NĒ valsts uzņēmumu privatizācijai (runa gāja par LMT un Lattelecom) bija Nacionālā apvienība Visu Latvijai- TB/LNNK. Vienīgā partija, kura pārstāvēta šobrīd parlamentā. To mēs skaidri paudām Latvijas Televīzijas debašu laikā. Tad jautājums, kādēļ sabiedrība visus iepriekšējos gadus ir atbalstījusi partijas un politiķus, kuri atbalsta privatizāciju un ārvalstu komercbanku agresīvo politiku Latvijā? Vai sabiedrībai nav skaidrs, kuras partijas pārstāv šīs intereses? Politiķi ir tautas spogulis!
Protams, ir arī salīdzinoši daudz mazsvarīgu valsts uzņēmumu, kuru privatizācija ir pieļaujama, jo uzņēmumi tiek mākslīgi uzturēti pie dzīvības un kļuvuši par partiju ielikteņu darba vietām. Šādi uzņēmumi jānodod privātam sektoram. Jautājums tikai, vai kāds tos ņems.

SPEKTRS: Kuri ir tie, kas tās uztur mākslīgi pie dzīvības? Vai partiju ielikteņi tos uztur par valsts naudu? Vai Jūs, lūdzu, būtu gatavs minēt kādu uzņēmumu nosaukumus?

Romāns Naudiņš: Cik zinu, tad Ekonomikas ministrijā šobrīd ir izveidota darba grupa, kas pēta iespējamo uzņēmumu nodošanu privātam sektoram. Tad, kad darba grupa nāks ar saviem priekšlikumiem valdībai un Saeima, tad plašāk par to varēs runāt. Nosaukt konkrētus uzņēmumus šobrīd atturēšos. Varbūt būšu nepopulārs, bet es tomēr atbalstu lielāku valsts lomu ekonomikā, kas skar stratēģiskus jautājumus. Neesmu piekritējs tam, kas viss ir privatizējams un atdodams privātās rokās. Šobrīd globālā pasaules ekonomika ir pagriezusies citā virzienā.

SPEKTRS: Tagad, kad valdībā ir ienākusi 11. Saeima, kā jūs domājat, vai valstij pēc 10 Saeimas „buldozeru” sirošanas vēl mums kaut kas no nacionālām bagātībām ir palicis pāri?

Romāns Naudiņš: Viss vēl nav zaudēts. Esmu optimists un ticu Latvijas valsts nākotnei un labklājībai.

SPEKTRS: Vai Jūs varētu, lūdzu, minēt kādu uzskatāmu Latvijas veiksmes stāstu?

Romāns Naudiņš: Mums ir pietiekami daudz nozares, kuras ir iespējams veiksmīgi attīstīt. Jau minēju ostas un tranzītu. Patiesībā ļoti veiksmīgi Latvijā sāk attīstīties mazā un vidējā uzņēmējdarbība, kas vērsta uz eksportu. Mēs ražojam mēbeles, medikamentus, pārtiku un daudz ko citu. Es nāku no Valmieras, un lepojos, ka mūsu pilsētā eksportam tiek ražota stikla šķiedra un ugunsdzēšamie aparāti. Kopā šie divi uzņēmumi nodarbina vairāk kā 1000 cilvēkus, savukārt viens no Valmieras uzņēmumiem ražo ķīmisko vielu uzglabāšanas tvertnes, kuras tiek eksportētas līdz pat tālajam Urālu reģionam. Tas ir labs piemērs.
Latvijā ir daudz ražošanas un eksporta veiksmes stāstu. Protams, šie apjomi kopumā ir nepietiekami un jaudas vairākas reizes būtu jāpalielina. Politiķiem jāsaprot, ka samazinot nodokļus eksportam, mūsu preces kļūs konkurētspējīgākas globālajos pasaules tirgos. Tās pirks vairāk, tātad mēs ražosim vairāk. Vairāk darba vietu, mazāka sociālā spriedze. Esmu pārliecināts, ka šajā gadā eksporta apjomi Latvijai pieaugs. Arī tad, ja Eiropā būs recesija. Mans optimisms balstīts uz to, ka Latvijas eksportētāji beidzamos gadus sevi pierādījuši kā uzticamus partnerus ar spēju saražot kvalitatīvu, konkurētspējīgu produktu, piegādāt to laikā un par labu cenu. Rietumeiropā izmaksas ir lielākas. Mēs lēnām, bet pamatīgi virzāmies uz to, lai nostiprinātu savas pozīcijas Rietumeiropas tirgos.

SPEKTRS: Kādas izmaiņas Jūs vēlaties saskatīt valsts pārvaldē?

Romāns Naudiņš: Man gribētos, lai darbs valsts pārvaldē notiek enerģiskāk, intensīvāk. Valsts pārvaldes mehānisms ir smagnējs un virzība gaužām lēna. Šāds gausums nav pieņemams, jo īpaši tik mazai valstij. Uzņēmēji ir gatavi strādāt. Viss atkarīgs no valsts pārvaldes spējas un vēlmes ieklausīties uzņēmējos, lai eksports attīstītos. Tikai caur ražošanas un eksporta prizmu mēs spēsim nodrošināt labklājību mūsu Latvijai. Tas ir iespējams.

SPEKTRS: Kā Jūs domājat virzīt šo procesu, lai tas būtu iespējams?

Romāns Naudiņš: Nacionālās apvienības VL-TB/LNNK frakcija ir izveidojusi Tautsaimniecības darba grupu, kura Saeimas deputātiem sniegs savas rekomendācijas tautsaimniecības attīstībai. Grupas darbu ir uzticēts vadīt man. Šobrīd darbs ir uzsākts un drīzumā sniegsim savus priekšlikumus mazās un vidējās uzņēmējdarbības attīstībai Latvijā. Tieši mazā un vidējā uzņēmējdarbība ir tas, ar ko profesionāli esmu nodarbojies beidzamos astoņus gadus. Ceru, ka mana pieredze ražošanā-eksportā dos vērtīgus priekšlikumus Latvijas tautsaimniecības attīstībai.

Novēlējums

Romāns Naudiņš: Antuāns de Sent-Ekziperī ir teicis: “Mēs cits citam esam svētceļnieki, kas pa dažādiem ceļiem cauri grūtībām dodamies uz vienu un to pašu tikšanos.” Tādēļ novēlu ikvienam, virzīsimies uz savu mērķi ar labvēlīgu attieksmi, ticību saviem spēkiem un cieņu pret savu zemi, valsti.

 „Mūsu ticības šaubu galvenais cēlonis ir tas, ka mēs bez ierobežojuma uzticamies savam prātam, domādami, ka tas ir bezgala varens un nemaldīgs” (Cotvos)

Atbilde: Daudzi saka, šos jau atpazīstamos vārdus: „Es ticu tikai tam, ko redzu!”
Lielie domātāji un vēsturē dziļi atstājušie pēdas cilvēki, aizvien mazāk brīnās par to, ka sadzīvē, dabā, zinātnē un citur pastāv noslēpumi, kurus nespēj izdibināt cilvēka prāts. Daudzi no tādiem cilvēkiem paļaujoties tieši uz ticību un savu personisko pārdzīvojumu saskarsmē ar to, ko prāts nevar izdibināt, bet tik vien gars saprot, secinājuši, ka bez augtākā spēka iejaukšanās ieplānotais neizdodas.

„Lai arī cilvēki domā, ka visas zinātnes kopā ir kaut kas liels, piedzīvojošais zinātnieks sajūt zinātnes robus un trūkumus un ir pārliecināts, ka cilvēks mūsu dienās var pazīt tikai mazu daļiņu no tā, ko daba nes sevī,” tā izsakās ķīmiķis Sonbeins.

Filozofa Sokrāta reiz teikto: „Es zinu to, ka neko nezinu,” varētu salīdzināt ar to, ko teica arī dabas pētnieks Reinke: „Filozofijas gala punkts ir atziņa, ka mums jātic. Tas ir cilvēka gudrības negrozāmais likums – liktenis.”
„Starp deviņām debesīm un zemi, Horācij, ir lietas, kas jūsu skolas gudrībai pat sapnī nav rādījušās,” saka Šekspīrs. Ungāru rakstnieks Gardonians saka: „Par tādu, kas visam tic, var šaubīties, vai viņš nav muļķis; par tādu, kas netic nekam citam kā vienīgi tam, ko viņš redz, pat nav ko šaubīties, ka viņš ir muļķis.”

Ticu, kaut gan neredzu

Ieskatīsimies šajā lietā arī nedaudz no cita skata punkta. Ikdienas dzīvē ir daudz lietu, kurām ticam, bet neredzam. Piemēram, Jūs atrodaties restorānā un esat pasūtījuši kādu eksotisku ēdienu, kā Jūs varat būt pārliecināts par to, vai pasūtīto varžu vai vēžu kājiņu vietā nav atnests žurku kājiņas no vietējā pagraba? Pēc izskata līdzīgi, bet par garšu, iespējams var vien strīdēties par gaumi. Vai arī, ja Jūs esat kāda prominenta persona sabiedrībā, kā lai zin, ka ēdiens nav noindēts? Jūs varat tam vienīgi ticēt, ka tā tas ir. Kāpēc mūsdienu jauniešiem nav saprotama tēma 2. pasaules karā pārdzīvotais Latvijas tautā? Jo viņa nav to piedzīvojusi savām acīm, nav izjutuši uz savas ādas, nav cietuši badu un zemisku apkaunojumu. Bet vai tāpēc, ka viņi to neredz tas nav bijis?
Hogo Grotijs, 16.gs. lielais jurists, rakstīja: „Bez ticības sabrūk vēsture, dabas zinātne, medicīna, pat attiecības starp vecākiem un bērniem.” Tohners, slavenais pagājušā gadsimta fiziķis, māca vēl skaidrāk: „Katra vēstures zināšana dibinās uz ticēšanu vēstures avotiem. Kā arī kas paliktu pāri no visas mūsu zinātnes, ja nebūtu vairs ticības? Atņem zinātnei ticību un tā sabruks. Arī ikdienā, katrā tās solī mums vajag ticības. Vēsturnieks tic avotiem, tiesnesis – lieciniekiem, slimnieks –ārstam, skolnieks – savam skolotājam. Ja te mums tik daudz jātic, vai tad kāds brīnums, ka arī reliģijā mums jātic tik daudz lietām, kuru būtība mūsu mazajam prātam nav aptverama.”
Protams, ka ticēt var tikai uzticamam avotam, kas balstās uz taisnību un patiesību. Arī citām zinātniskām lietām mēs varam ticēt, tāpēc, ka tās ir kopā ar citiem faktiem, kā viens ķēdes posms saistās ar citiem. Tāds ķēdes posms ir arī kristietībā. Mūsu prāts nespēj aptvert. Kāpēc tad tām ticam? Tāpēc, ka par viņu ticamību galvo kāds liecinieks, kas visu zina un kura vārdi ir patiesi patiesība un saskaņā ar Viņa teikto, kas ir pārbaudāms mūsu pieredzē un sasaucas ir Jēzus Kristus.

Es esmu pragmatiķis

Matemātika – Šķiet, tur tiešām nav nevienas lietas, kam „jātic”. Tur visu pierāda ar dzelzs loģiku, ar skaidriem secinājumiem un neko „netic”. Tur viss saistās kopā, kā viens ķēdes posms. Jā, noteikti taču ķēdes posms karājas gaisā, ka pamatmācības aksiomas, uz kurām balstās visa matemātika, nav gluži pierādāmas. Piemēram, ka veselais ir lielāks, nekā puse nekā viena daļa; kā taisne ir īsākais ceļš starp diviem punktiem. Kā to nevarētu pierādīt? Tas taču ir redzams, viens acu uzmetiens rāda, ka tam tā jābūt.
Jā, mēs redzam, ka tam tā jābūt. Ja tās tā nebūtu, mēs nevarētu spert pat soli uz priekšu, tātad, mēs redzam, ka tādas ir matemātikas pamatmācības, bet” pieradīt” tās nevaram.

Fizika – Un cik daudz tādu lietu nav ķīmijā un fizikā. Tur, piemēram, visgrūtākais ir jautājums: jautājums vai ir viela? Lai atbildētu uz to, mēs ķermeni sadalām vismazākajās tālāk nedalāmās daļiņās- atomos. Bet kas ir šis atoms? Neredzams mazums, materiāls, tomēr nedalāms,- lielāks noslēpums nekā pats ķermenis, ko ar tā palīdzību gribējām izskaidrot.

Astro-fizika – Ķermeņa pievilkšanas spēks. Cik viegli mēs mētājamies ar šo izteicienu! Visa astronomija dibinās uz to. Bet kas tas ir? Ņūtons par to saka: „Ķermeņi tā izturas, it kā tie cits citu pievilktu, un to es atzīstu. Vai tie patiesi cits citu pievelk, to es nezinu; Kā tie cits citu var pievilkt, to es nespēju saprast.” Jā, mēs jau arī īsti nezinām ko mēs saucām „spēku”. Slavenais fiziķis Tomsons raksta: „Smaguma spēks ir noslēpumu noslēpums. Tādi ir arī visi molekulārie spēki: magnētisms, elektrība u.t.t.

Dzīvā daba – Vēl daudz lielākā skaitā šādus tumšus punktus piedāvā mums dzīvā daba. Mēs varam gandrīz sacīt, ka no tiem procesiem, kas norisinās dzīvajos organismos, mēs nesaprotam neko. Par sagremošanu, vairošanos, instinktiem mums ir tik niecīgas zināšanas, ka mums jāatzīstas, šīs zināšanas nav nekas vairāk, kā jau dabā notikušo procesu hronoloģisks atstāstījums. Mūsu zināšanas un saprāts nesasniedz ne tūkstošo daļu no tā, kas īsti būtu vajadzīgs īstai zināšanai”.
Pastērs saka:„Kad mēs paceļam roku, vai liekam darboties saviem zobiem, tad mēs veicam kaut ko tādu, ko neviens nevar tā īsteni atstāstīt.”

Es ticu tikai tam, ko redzu!

Un tagad par redzi. Ko tad mēs vispār redzam?
Skudras redz ultravioletos starus, ko cilvēks nespēj uztvert. Mārīte lido pretī kalnam un arī saka: -Kalna nemaz nav, nē, es to neredzu! Viņai var ticēt, jo to tiešām neredz. Niecīgā kukainīša acs neredz līdz milzīgās akmensmasas virsotnei. Un, vai tad kalns neeksistē?.
Vai mums tāpat nav jādomā par Dievu un, mūsu prātam neizdibināmiem kristietības noslēpumiem? Vai man nav jāteic, ka mana redze ir tāda pat pret šīm augstajām lietām un patiesībām, kā mārītes redze.

Zinātnieku pierādījums

Vai es tiešām redzu to, ko redzu savām acīm? Ja siters minūtē taisa 111 – 365 biljonu vibrāciju, tad mūsu āda to sajūt kā sitienu; ja vibrāciju skaits 395-759 biljoni, tad ar acīm mēs to sajūtam kā krāsu. 338 biljonu vibrāciju dod sarkanu krāsu, 758 biljonu-violetu. Starp šiem diviem vibrāciju skaitļiem atrodas pārējo varavīksnes krāsu vibrāciju skaitļi. Bet kas atrodas zem 395 biljonuvibrācijām un kas-viņpus 778 biljoniem? Nekas? Nē, ir arī 380 un 900 biljonu sitera vibrāciju sekundē, bet ne priekš mūsu acs. Mēs pat nevaram iedomāties, cik daudz krāsaināka būtu pasaule, ja mums būtu daudz jūtīgāki maņas orgāni, kas varētu to visu redzēt. Ar tagadējiem jutekļiem mēs nojaušam tikai niecīgu daļu no faktiski esošās pasaules, bet pret lielāko daļu mēs esam akli.

Bet tā ir, kā rakstīts: ”Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl. Mums Dievs to ir atklājis ar Savu Garu, jo Gars izdibina visas lietas, arī Dieva dziļumus.” (1.Kor. 2: 9)

Un, ja, Dievs neatver savus dziļumus, tad paši mēs nespējam atvērt vairāk par to, ko citi jau ir atklājuši. Jaunu riteni, vai riņķi un apli tik un tā neizgudrot…

Domājams, ka zinātnieki atklāj tik daudz, cik Dievs vispār pieļauj. Tik daudz, cik ir gatavi saņemt, tik daudz, cik spēj aptvert. Bet bez visām tām zināšanām ir nepieciešams daudz kas vairāk. Kā skaistas puķes priecē mūsu acis, tā arī Dieva atziņa un atklāsme rotā mūsu garīgo dzīvi, vai arī sniedz praktiskas zināšanas sekmīgai dzīves veidošanai. Bet, kā starp puķēm aug arī nezāles, tā arī cilvēku gara dzīvē šīs nezāles parādās nesaturīgā informācijas devā, kas nereti ienaidnieka atdarinātas, tukšai laika kavēšanai, nenosvērtai jūtu mulsināšanai vai apzinātam prāta maldināšanai.
Tāpēc ir nepieciešama smalka, izglītota sirds, pareiza nojauta, vērīgs prāts, un izkopta audzināšana, lai milzīgajā informatīvajā pasaulē izvēlētos piemērotāko, labāko, cilvēka dzīvi un personību veidojoša un izkopjoša informācija, lietas, vieta un laiks. Gara izglītība Dieva atziņā ir kā labs draugs, kas kā puķe priecē tikai pilnīgā uzticībā, atklātībā, savstarpējā saprašanās un cieņā. Un tāds ir mūsu Jēzus, kurš kļūst par mūsu dzīves vadzvaigzni, spožo rīta zvaigzni.

Redzēt plašāk un izprast dziļāk

Redzēt plašāk īstajā laikā un īstajā vietā, var vienīgi ar Dieva atziņu sirdī. Gluži kā dažkārt atzīstamies paši sev, kad kaut ko pēkšņi ieraugām vai izprotam. Kāda tad ir mūsu pirmā reakcija? Kā es to neredzēju agrāk, vai arī, kā es to nesapratu agrāk.. Bet kas būtu, ja Tu ieraudzītu agrāk? Vai novērtētu, vai izgaršotu, vai izbaudītu? Nelaikā noplūkts zieds neizplaukst, taču kad esi gatavs saņemt, tad pēkšņi ieraugi kaut ko tādu acīm neticamu, kaut ko tik krāšņi izplaukušu un izcili perfektu, ka apstulbst un samulst sirds. Bet prāts atsakās skaidri domāt, jo neticība steidz bremzēt un „pamācīt”. Un tik ilgi gaidītais risinājums Tavai dzīvei izrādījies ir meklēts nezināmās tālēs un horizonta plašumos, taču tas ir bijis te pat līdzās. Tikai vajadzējis nedaudz vairāk piepūlēt redzi, lai to ieraudzītu, saskatītu un tad, vien atliek tik raudzīties tajā tik ilgi, kamēr acis jau nogurst, taču vēlme skatīties paliek.
Spožā gaisma un skaistums, miers tik neapjaušams, mūžīgās mīlestības plūsma aizvien vairāk vilina savos apskāvienos. Un tik kūsti no laimes un smaidi no prieka, bet sirds jau dzied: „Pateicības pilna sirds ir man, par Tevi kad domāju sirdī skan, mīlu Tevi, kā nevienu.”
Un rezultātā nākas vien secināt: „Ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!„ (Rom 8:39)

„Dievs svētī Latviju!
Mūs dārgo Tēviju!”

Atbilde: Cik ilgi tas var tā turpināties? Tas viss turpināsies tik ilgi, cik mēs paši to pieļausim.

Kurš vainīgs? Iepriekšējā mēneša numura rakstā “Vai pilsoņu karš?” runājām, ka ir svarīgi, lai vainīgais būtu atklāts un sodīts. Tas ir taisnības jautājums. Pārējiem, kuri nav vainīgi nav no tā jācieš. Saprotams! Punkts un Āmen! Bet nav arī jāapsedz citu grēki un noziegumi. Tas arī ir fakts un, ja izvēlas līdzatkarības un līdzāspastāvēšanas ceļu, tad kurš ir vainīgs šādā gadījumā? Piedodiet, bet atklāti runājot VAINĪGI -VISI!

Soģu laiki Izraēlas tautas vēsturē. Dievs bija ievedis savu tautu apsolītajā zemē, tā bija iekarota un sadalīta. Un, nu ir sākusies ikdienas dzīve. Tālāk var lasīt par to, kā Izraēla tautai klājas, kā tauta paklausa un nepaklausa Dievam. Soģu laiks Izraēla tautai esot ildzis 450 gadus, kādus tūkstoš gadus pirms Jēzus Kristus dzimšanas. Pretrunīgs laiks, kad notiek daudzas lietas, kuras Dievam ir nepieļaujamas.

Soģu grāmatā cauri vijas viena un tā pati pamatdoma, kas atkārtojas. Un, ne jau Soģu grāmatā vien, bet tā vijas cauri līdz pat mūsdienām.
„Tautai klājas labi, un tā aizmirst Dievu un Viņam neklausa, un tad Dievs sūta kādu citu tautu, lai savu tautu apspiestu un sodītu.”
To piedzīvojot Izraēla sauc uz Dievu un lūdz pēc glābšanas. Dievs sūta izredzētu vadoni – soģi, kurš vada Izraēla tautu, to atgriež pie Dieva un atbrīvo no apspiedējiem. Tad Dieva kalps mirst un tauta pakāpeniski atkal atkrīt no Dieva, un viss sākas no jauna. Soģu laikos dota bauslība, pēc kuras jādzīvo, bet realitāte ir tāda, ka katrs dzīvo kā viņam izdevīgāk un viņaprāt labi esam.
Tāds ir Soģu laiku un mūsdienu princips. Protams, atšķirība ir tāda, ka Soģu laikos tā bija burtu kalpība, bet šodien, tā ir Gara kalpošana. Kalpošana Garā un Patiesībā. Bet cik ļoti bieži nākas saskarties, ka kalpošana Garā pārvēršas par kalpošanu miesā, paštaisnībā, savtīgā meklēšanā, turklāt ar Dieva Vārdu uz lūpām?
Sevis attaisnošanā un melošanā iepinot savā mērķa sasniegšanā pat Svēto Garu. Jo redziet, Svētais Gars pamudinājis, vai arī Dievs teica.. Bet vai Svētais Gars patiešām pamudināja un vai Dievs patiešām teicis? Vai, tā ir bijusi vien sava paša iegriba un attaisnošanās! Un tad brīnās, kāpēc atgriežas pie viena un tā paša „riņķa danča”, kas jāpiezīmē prieku nesniedz, kā vien vilšanos apkārtējos un pat Dievā. Kurš ir vainīgs? Svētais Gars, Dievs, sabiedrība? Vai tomēr vainīgs esmu es?!..

Nepopulārs risinājums

Cik bieži mums jāpietiek ar to, ko izlasām Rakstos, lai Dievam paklausītu? Varbūt arī mūsdienu Latvijā ir nepieciešama kāda blakus motivācija, piemēram, „Saskaņas Centrs” (SC), Vai Lindermaņa un Osipova izskatā, lai attaptos. Ir vajadzīgs kāds kārtējais satracinājums valsts mērogā, lai izsistu silto krēslu no deputātu sēžamvietas un izsviestu no komforta zonas, lai sāktu risināt samilzušās problēmas. Kristietībā to sauc par izkāpšanu no laivas.

Saprotams, tautai tas ir nepatīkami, taču jānāk arī kaut kam šķietami nepareizam, bet vajadzīgam, samilzušas lietas risinājums (SC) un tamlīdzīgi domājošo izskatā. Kāds var būt lietas risinājums? Kā tad no negatīva var izlobīt pozitīvu? Tieši tāpat kā pēriens nepaklausīgam bērnam. Kā arī teikts bērnu dzejolītī : „Slinkum, slinkum, laid mani vaļā! Tev sitīs man sāpēs.” Acīmredzot arī uz pieaugušajiem tas attiecas.

Piemēram, kāds pretvalstisks grupējums ar nepilsoņiem priekšgalā mobilizēja visus spēkus, sava mērķa veikšanai uz pilsoņu rēķina, ko tajā laikā darīja pērējā tautas daļa pirms referenduma? Tas, ka novilka laiku līdz pēdējam, tas būtu viens, bet mēs taču bijām tik ļoti sašķelti, kaut arī vajadzēja mobilizēt visus spēkus uz vienu mērķi, latviska Latvija! Tajā vietā, lai zvanītu trauksmes zvanu, kas būtu bijis par signālu Latvijas tautas saliedētībai un vienotībai, mēs uzklausījām nezināmus politiskos ekspertus, kuri prognozēja rezultātus un aicināja pilsoņus uz samierināšanos un nomierināšanos, lai pieļautu to, ko varēja novērst un pakļautos agresoru manevriem. Latviešu valodā iznākušajā presē lasījām pretrunīgu viedokli. Bet akcija „baltā lapa” sevišķi izbrīnīja. Tāds absurds, laikam bija iespējams tikai Latvijā? Kāpēc? Likuma nesakārtošanas un tautas vienaldzības dēļ. Paldies, Dievam, ka politiskie spēki attapās kaut pēdējās dienās pirms referenduma, saprotot, ka viņu komfortablais krēsls „deg” un kāds šādu un tamlīdzīgu manevru veidā var iesēsties viņu vietā. Tad vismaz tad mobilizējās ar aicinājumu parakstīties PRET!

Kas notiek pēc referenduma uzvaras? Vai mēs lepnu stāju augsti pacēlām savu uzvaras karogu, lai brīvi plīvo Latvijas visaugstākajā kalnā? Lai ienaidnieks redz, ka ir zaudējis! Lai pat nemēģina tuvoties un meklēt apkārtceļus. Nē! Mēs sākām iet pretējā virzienā. Kā tādi mazohisti, tauta kaunējās par savu izvēli. Un atkal lasām un klausāmies politologu un nezināmas izcelsmes līderu runās, kuri māca, ka uzvaras nemaz nav, kā vien sakāve. Un sabiedriskā telpā jau dzirdami saukļi, „krievu valodu pašvaldībās!”; „nepilsoņiem automātisko pilsonību!” Vai šie saukļi būtu iespējami, ja latvieši pēc uzvaras uzvestos kā uzvarētāji? Bet par ko tad mēs ievilkām krustiņu PRET un atdevām 1, 7 miljonu latu? Nākamajās dienās pēc referenduma politiķi un tauta jūtas vainīga par to, ka nobalsojusi par savu valodu. Latvijas „iedvesmotāji” meklē atkal atkāpšanās ceļu un nodarbojas ar tautas „kušināšanu” nevis ar galvu metas iekšā likumu sakārtošanā. Tas taču vairs nekādos „rāmjos” neiet. Tas tikai nozīmē, ka mums jāgaida nākošais satracinājums, jo mēs taču joprojām nesaprotam, nenovērtējam un nerīkojamies!
Pretvalstiskā grupējuma pašlepnums ceļas un mobilizējas jau ar jaunu sparu, secinot, ka (SC) ir par mazu, meklē lielāku un jaudīgāku gāzes spēkratu – Lindermaņa, Osipova un citu izskatā apvienojoties.
Un ausīs jau atkal skan -pilsoņu karš!
Secinājums neizpaliek, mums ir vajadzīgs pēriens un spēriens (SC) un citu izskatā, jo bez tā dzīvot nespējam! Vai pātaga un burkāns ir mūsu Latvijas attīstības ceļš? Par to jālemj vispirms katram individuāli, lai tādējādi individuāls lēmums pāraugtu Latvijas lēmumā.

Katru dienu mēs dzirdām, lasām vai skatāmies dažādus konfliktus, cīņas, sadursmes. Cīņa, lai aizstāvētu savu politisko pārliecību, nacionālo identitāti, reliģiskos uzskatus. Tas ir garīgā kara turpinājums fiziskā izpausmē. Karš starp elli un debesīm, kaut arī galvenā cīņa jau ir izcīnīta. (Jēzus pie krusta). Bet kā tad ir ar to Dieva apsolīto zemi Izraēlu ebrejiem un Dieva apsolīto zemi Latviju latviešiem, vai ebreji ir vainīgi, ka Dievs solīja un solīto piepildīja, ka viņiem jācīnās ar musulmaņiem? Vai Latvijā dzīvojušie latvieši ir vainīgi, ka Dievs devis apsolīto zemi, ka viņiem jācīnās ar krieviem? Kurš vainīgs? Skan atbilde, iepriekš teiktā doma: „Tautai klājas labi, un tā aizmirst Dievu un Viņam neklausa, un tad Dievs sūta kādu citu tautu, lai savu tautu apspiestu un sodītu.”
Droši vien mācītāji oponētu, ka Vecajā Derības laikā Dievs sodīja, taču Jaunās Derības laikā Dievs nevienu nesoda. Viss ļaunais nāk no sātana, nevis no Dieva.

Jā! Tā ir! Tas ir kā Āmen baznīcā! Taču sēja un pļauja nav atcelta Jaunās Derības laikā. „Ko sēj cilvēks to pļauj!” bieži skandināts vārds dievkalpojumos ziedojumu vākšanas laikā. Vai tas nozīmē, ka finanšu jomā tas strādā, bet citās nē?
(Soģu 1: 20) stāstīts par Jūdas un Simeona cīņām par Dieva apsolīto zemi. Šī zeme tika apsolīta jau Ābrahāmam kā tāda, kur tauta varēs dzīvot un pieņemties spēkā. Tā bija aprakstīta kā zeme, kur piens un medus tek. Bezgala iekārojama un ilgota zeme. Arī Latvija ir citiem apskaužama vieta, kur mežu zaļotnes ir kā medus un ostu piestātnes -kā piens. Bet Dievs nesolīja, ka šo zemi iegūt būs viegli. Apsolītā zeme-jāiekaro! Arī Latvijā latviešiem par sevi un savu zemi bija jākaro gadsimtu garumā. Dievs palīdzēja brīnumainos veidos. Dievs palīdzēja Jūdam un Simeonam, dodams spēku un veiksmi, kā arī Otniēlam viņa karagājienā. Otniēls un Aksa kā dāvanu iegūst ne vien zemes, bet arī ūdens avotus. Dieva mīlestība un rūpes gan par visu tautu, gan par atsevišķiem cilvēkiem šajā nodaļā parādās jo spilgti. Šķiet, Dieva tautas dzīve virzās kalnup – Dievs pilda savus solījumus, zeme tiek iegūta, pārticība nodrošināta. Bet pats svarīgākais Dievs ir savai tautai tuvu, tā jūt Viņa klātbūtni, rūpes un mīlestību. Šķiet, var prognozēt laimīgo turpinājumu mierā un saticībā, kad zeme, kur piens un medus tek, jau būs Izraēla īpašumā. Dieva apsolījumi piepildās, kaut arī pagājis jau kāds laiks. Tomēr arī visa tauta ir iesaistīta, lai tie piepildītos drīz.
Tas ir mudinājums arī mūsu Latvijai, latviešu tautai būt aktīviem, kad kaut ko esam saņēmuši par dāvanu sev un savai tautai. Iesaistīties draudu apstākļos, kā tas bija valodas referenduma laikā, atkarojot savas pozīcijas, atņemt ienaidniekam nozagto un padzīt no savas teritorijas. Vai atkāpties? Vai padoties? Nekad! Lai tādu apkaunojumu nepiedzīvo neviens no mums -nekad! Tikai uz priekšu! Lai skan uzvaras dziesma un uzvaras karogs celts augstākajā mastā.

Kopā mēs varam visu!

Mēs esam liela un spēcīga tauta, nē, ne maza kā tas tika potēts agrāk latviešu apziņā. Referenduma balsošana ārvalstīs uzrādīja, cik ļoti liela tauta mēs patiesībā esam, tikai izklīdusi uz laiku. Un lai kā ceļamaize ikvienam dvēselē, lai skan mūsu iedvesmojošā, patriotiskā un tomēr arī mīļā dziesma „Cielaviņa” mākslinieka Paukštello izpildījumā.
Bet cik liela tauta mēs būsim, kad ārzemju latviešiem būs piešķirta dubultpilsonība? Mēs esam varena un liela nācija, mēs varam visu, kas ir mūsu spēkos un mūsu ticībā. Kopā mēs varam cīnīties un uzvarēt, pastāvēt un būt laimīgi, ar savu identitāti, ar savu Dieva dotu Gara atšķirības zīmi, ar savu uzticamo draugu Jēzu Kristu! Kopā un vienotībā mēs esam spēks! Atskan uzvaras sauciens! Atskan uzvaras dziesma! Lai uzvaras karogs brīvi plīvo mūsu brīvajā apziņā, mūsu mājās, mūsu Latvijā.
Lai Dievs svētī Latviju!

Brūss G. Frederiksons – intensīvi pētījis un studējis kultus, okultismu un sātanismu, kā arī daudz uzstājies par šiem tematiem.

Sātana baznīca

Antons Dandors la Vejs (Anton Szandor LaVey)
Antons Šandors la Vejs ir dzimis 1930. gadā. Vidusskolas gados viņš kļuva pārliecināts, ka zemi iemantos varenie, nevis lēnprātīgie. Ārpus skolas nodarbībām viņš sāka studēt okultismu. Skolas mācību programmas garlaikots, la Vejs pameta skolu un iestājās cirkā kā dresētāja palīgs. Vēlāk viņš iestājās karnevāla trupā un turpināja studēt okultismu. Viņš pārliecinājās, ka ir jāpielūdz jaunība, spēks un spars, jo tie, kas kļuva veci un vāji, drīz vien tika pamesti.
No savas ērģelnieka vietas karnevāla trupā la Vejs varēja labi novērot cilvēka dabu tās
zemiskajās izpausmēs: “Es redzēju vīriešus sniedzamies pēc puskailām meitenēm, kas dejoja karnevālā, bet svētdienas rītos un evaņģelizācijas sapulcēs, kur es spēlēju ērģeles, es redzēju tos pašus vīriešus, sēžot solos kopā ar savām sievām un bērniem, lūdzot Dievu piedot un šķīstīt viņus no miesīgām iekārēm.
Un nākamās sestdienas vakarā viņi atkal ieradās karnevālā vai kādā citā izpriecu vietā. Tad es sapratu, ka kristīgā baznīca ir celta uz liekulības pamata un ka cilvēka miesīgā daba vienmēr ņems virsroku, lai cik tā tiktu šķīstīta un kausēta reliģijas ugunīs” (The Satanic Bible, 14.lpp.).
“Kas tad ir kristīgā baznīca?” jautāja la Vejs, un viņa atbilde bija: “Grēcīgās miesas noliegšana.”
Viņš turpretim sapņoja par sātanisku baznīcu, kas no jauna sagrābtu cilvēku prātus un ļautu viņiem izmantot savas miesīgās iekāres kā izpriecu, nevis cīņas ieganstu.
Sasniedzis 21 gada vecumu, la Vejs sāka studēt kriminoloģiju un uz kādu laiku kļuva par policijas fotogrāfu, taču drīz vien viņš atgriezās izklaides jomā kā pianists klubos un teātros. Visu šo laiku viņš turpināja studēt okultismu un izveidoja plašu okultās literatūras bibliotēku. La Vejs nonāca pie slēdziena, ka sātans ir spēks, kas ir atbildīgs par visām cilvēka iekārēm. Viņš pat sāka mācīt okultās mākslas citiem iknedēļas nodarbībās. Viņa skolniekus la Veja personība piesaistīja ne mazāk kā viņa
mācība. Drīz vien uz šīs grupas bāzes izveidojās grupa “Maģiskais aplis”.

Sātana baznīcas izveide

1966. gadā Antons la Vejs noskuva sev matus, paziņoja par sātana laikmeta iestāšanos un nodibināja sātana baznīcu, pasludinādams sevi par tās augsto priesteri. Viņš izveidoja rituālus īpašiem gadījumiem, kā, piemēram, sātaniskajām laulībām un bērēm. Vispopulārākais bija rituāls, kura laikā dalībnieki varēja nolādēt savus ienaidniekus un pasludināt uzvaru pār tiem. Par la Veja baznīcas rituālu
paroli kļuva frāze: “Dievs ir miris, bet sātans dzīvo”. Rituāli joprojām notiek vietēja mēroga grotās (draudzēs). Daudzi kristieši uzskata šo grupu par visbīstamāko, lai gan patiesībā tā, iespējams, ir mazāk kaitīga nekā dažas pagrīdes grupas. Iespējams, ka vislielāko ļaunumu rada šīs grupas izplatītās grāmatas.
La Veja Sātaniskā bībele, kas ir kļuvusi par bestselleru, ir atrasta noziegumu vietās, par kuru izdarīšanu aizdomās tiek turēti sātaniski kulti un pašdarinātie sātanisti. Ārēji grāmata neliekas bīstama, taču tās mācība, ja tai tiek ticēts un sekots, rada nopietnus draudus kristiešiem un viņu ticībai krustā sistajam un augšāmceltajam Glābējam.Sātaniskās bībeles deviņas sātanisma deklarācijas. Ko kurš ir pelnījis? Jēzus iedrošināja savus sekotājus pagriezt otru vaigu. Savā Sātaniskajā bībelē la Vejs aicina cilvēkus atriebties. Ja, kā apgalvo la Vejs, mums jābūt laipniem tikai pret tiem, kas to pelna, kuri tad “paliks ārpusē”? Kristus ir stiprāks par sātanu. Viņa mīlestība patiesi iemanto visu!
La Veja mācības stūrakmens ir viņa “Deviņas sātanisma deklarācijas” (The Satanic Bible, 25. lpp.). Tās piesaista intelektuāļus no visām dzīves nozarēm.
1. Sātans – tā ir bauda atturības vietā.
2. Sātans – tā ir vitāla eksistence garīgu sapņojumu vietā.
3. Sātans – tā ir tīra gudrība (saprāts) liekulīga pašapmāna vietā.
4. Sātans – tā ir laipnība pret tiem, kas to pelna, nevis mīlestība, kas tiek izšķiesta pret nepateicīgajiem.
5. Sātans – tā ir atriebība principa “pagriez otru vaigu” vietā.
6. Sātans – tā ir atbildība pret atbildīgajiem, nevis rūpes par psihiskiem vampīriem.
7. Sātans – tas ir uzskats par cilvēku kā par vēl vienu dzīvnieku, reizēm labāku, vairumā gadījumu sliktāku par tiem, kas staigā uz četrām kājām, kurš savas “dievišķās, garīgās un intelektuālās attīstības” dēļ ir kļuvis par visbriesmīgāko zvēru no visiem.
8. Sātans – tie ir visi tā saucamie grēki, jo tie visi ved pie fiziska, garīga un emocionāla piepildījuma.
9. Sātans ir bijis baznīcas vislabākais draugs, jo ir nodrošinājis tās darbību visus šos gadus.

La Vejs necentās izveidot būtiski jaunu reliģiju. Lai gan la Vejs ieviesa dažādus rituālus, viņa dibinātajā baznīcā nenotiek burtiska sātana pielūgšana, jo tiek uzskatīts, ka sātans reāli neeksistē. La Vejs vienīgi noformēja sistēmā cilvēces seno sacelšanos pret Dievu.

Citas sātaniskas grupas

Vēl viena organizēta grupa ir “Seta templis”. Sets ir ēģiptiešu sātana apzīmējums. Šīs grupas augstais priesteris Maikls Akvīno atšķēlās no la Veja sātaniskās baznīcas. Būdams ASV bruņoto spēku rezervists, Akvīno ir regulāri saņēmis dienesta pakāpes paaugstinājumu un ieguvis drošības orgānu uzticības personas statusu. Tā kā konstitūcija paredz reliģijas brīvību, viņš atklāti pauž savus uzskatus. Akvīno apgalvo, ka kristīgā baznīca ir vainojama par sātana slikto reputāciju. Sātans neesot ļauns, un
sātanisti esot labi cilvēki.
Piedaloties Ofras Vinfrejas šovā (1988. gada 17. februārī), kāds no skatītājiem viņam pajautāja: “Ja jūs ticat velnam, vai jūs vēlaties pēc nāves nokļūt ellē?” Lai gan Akvīno veiksmīgi izvairījās no šī jautājuma, viņš lika skaidri saprast, ka viņa uzskati par velnu un elli atšķiras no burtiskākā kristietības izskaidrojuma.

Stājieties pretim velnam

Iedomājieties sevi stāvam blakus Jēzum, kad tam tuvojās sātans, lai Viņu kārdinātu. “Ja tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi” (Mt. 4:3). Vai jūs sadzirdat sātana teiktā ļauno un postošo raksturu? “Parūpējies par sevi,” viņš saka: “Aizmirsti citus. Dari, ko gribi.” Mēs ik dienas saskaramies ar līdzīgiem kārdinājumiem. Velns, pasaule un mūsu pašu grēcīgā miesa cenšas novērst mūs
no Dieva un iegrūst sātana alkatīgajās rokās. Kā lai jūs atbildat velnam? Vai jūs izvingrināt savus “garīgos muskuļus”, cerēdami aizbiedēt viņu
prom? Vai jūs pārdomājat, vai tiešām esat Dieva bērni?
Nekad neaizmirstiet – Dievs svētajā Kristībā ir saucis jūs vārdā. Jūs esat viņa bērni. Viņš tur jūs savās mīlošajās rokās caur Dieva vārdu un Sakramentu. Tādēļ jūs nekad neesat vieni. Jēzus ir apsolījis, ka Viņš vienmēr būs pie jums.
Tātad – kā lai atbild sātana kārdinājumiem? Jēzus atbildēja sātanam: “Stāv rakstīts” (Mt. 4:4).
Jēzus citēja pats savus vārdus, proti, Bībeli. Kāpēc? Jo Dieva vārds ir Dieva līdzeklis pestīšanai un vienīgais efektīvais ierocis pret sātanu (Rom. 1:16; Ef. 6:17). Atcerieties Lutera vārdus: “Viens vārdiņš to spēj aizdzīt.” Dzīvais vārds ir Jēzus Kristus, Dieva Dēls, kas ir “pie jums ik dienas līdz pasaules galam” (Mt. 28:20).
“Jo lielāks ir Tas, kas jūsos (Jēzus), nekā tas, kas ir pasaulē (sātans)” (I Jņ. 4:4). Sātans un sātanisms reāli eksistē, taču velnam ir jābēg, kad viņš jūsos redz Jēzu! Jēzus ir stiprāks. Viņš mira, lai mantotu Dieva uzvaru pār sātanu un ļauno. Tagad Viņš dzīvo, lai dotu mums iespēju dzīvot Viņā uzvarām vainagotu dzīvi.

Uz redzamā robežas – sātaniskie kulti

Kas ir kults? Saskaņā ar skaidrojumu vārdnīcā, šo vārdu var lietot attiecībā uz jebkuru reliģisku grupu. Taču parasti vārdu “kults” lieto, lai apzīmētu grupējumu, kas ir atdalījies no galvenās reliģiskās grupas.
Sātaniskie kulti ir grupas, kas nošķīrušās no iepriekšējā nodaļā apskatītajām galvenajām grupām. Grupas, ko nodibināja Kraulijs, la Vejs un citi, ir radījušas daudzus modernus sātaniskus kultus (daži ir drīzāk vietēja mēroga, nevis valstiskas nozīmes). Lai gan šīs grupas nav minētas telefonu grāmatā, tās darbojas atklāti un brīvi, jo to pamataktivitātes aizsargā konstitūcija.
Šīs grupas pielūdz velnu un izpilda dažādus rituālus, kas kristiešiem šķiet tikai īpatnēji un atbaidoši. Tomēr pierādījumi liecina, ka sātanisko kultu ceremonijas ietver arī dzīvnieku upurēšanu, demolēšanu, ļaunprātīgu dedzināšanu un kapu apgānīšanu.
Kādā “ABC News” izlaidumā “20/20”, kas izgāja ēterā 1986. gada 16. maijā, tika uzskaitīti seši sātaniskas aktivitātes pierādījumi – saistība ar nāvi, īpašas sātaniskās atribūtikas izmantošana, nolaupīšana, seksuāla vardarbība, kanibālisms un kremācija. Tas arī izskaidro, kā gudri cilvēki, kalpojot ļoti gudram velnam, tik lieliski noslēpj savas pēdas!
Ziņu izlaidumi, kas norāda uz sātaniskām aktivitātēm, iekļauj aprakstus gan par sātanisma sagrautām dzīvēm, gan par niekošanos ar okultismu. Vai šie gadījumi ir atsevišķi un savstarpēji nesaistīti? Tā kā šīs kulta grupas nav īpaši publiskas, par tām ir maz kas zināms. To darbības bieži netiek izmeklētas līdz brīdim, kad tās kļūst nelikumīgas un bīstamas. Sātanisko kultu noziedzīgās aktivitātes šķiet savstarpēji nesaistītas, taču var arī izrādīties savādāk. Tādēļ likumsargājošās iestādes dalās informācijā, lai atklātu iespējamu shēmu sātanisko noziegumu virknē, kas sekmētu nelikumīgu kultu darbību tiesāšanu. Tādas grupas kā “Kulta noziegumu izmeklēšanas tīkls” (“Cult Crime Impact Network”) Aidaho štatā, “Bothered about Dungeons and Dragons” Virdžīnijas štatā, un “Parents’ Music Resource Center”, arī Virdžīnijas štatā, vāc un izplata informāciju, kas domāta vecākiem un policijas darbiniekiem, kuriem rūp kultu darbības noziedzīgais raksturs.
Kādā 1988. gada žurnāla rakstā Dr. Rolands Samits (Roland Summit), psihiatrijas docents un ārsts Kauntiharboras Kalifornijas universitātes Medicīnas centrā Losandželosā, sacīja: “Iespējams, pat vēl šodien ikviens, kas sapulcē vienkopus grupu cilvēku, lai nopietni apspriestu rituālas [seksuālas]
vardarbības varbūtību, riskē tikt uztverts par banālu.” Viņš apspriedās ar speciālu komisiju, kas izmeklēja saistību starp sātanismu un ļaunprātīgu bērnu izmantošanu. Šī komisija secināja, ka šīs tēmas nozīmīgums “tiek pastāvīgi apšaubīts, saucot to par pārspīlējumu, lai tikai nebūtu jānodarbojas ar briesmīgām, nomācošām lietām” (The Daily Breeze, Los Angeles, 1988. gada 1. marts).
Samits uzstājās kā liecinieks tiesā, kurā bērnudārza audzinātāji Beikersfīldā, Kalifornijas štatā, tika apsūdzēti noziedzīgā seksuālā vardarbībā pret bērniem. Lai gan daudzi lietas materiāli norādīja uz organizētām rituālām izdarībām, šī ideja tika atmesta. Neilgi pēc tam Dr. Samits sāka saņemt izmisīgus telefona zvanus no cilvēkiem visā valstī. Šie ziņojumi, ļoti līdzīgi viens otram, stāstīja par bērniem, kas bija seksuāli izmantoti rituālu ietvaros. Šie gadījumi bieži bija risinājušies bērnudārzos, un tajos piedalījās cilvēki, kuru apģērbs, simboli un rotaslietas norādīja uz piederību kādai reliģiskai kopienai.
Diemžēl bērni bieži vien nevarēja nosaukt vārdus, datumus un vietu nosaukumus. Taču līdz ar pierādījumu skaita straujo palielināšanos varas pārstāvji vairs nespēja tos turēt slepenībā. Bija pārāk daudz līdzīgu nostāstu par ļaunprātīgu izmantošanu rituālos, lai tos atstātu bez ievērības. Diemžēl gadījumos, kad cilvēki liecina par noziedzīgiem sātaniskiem rituāliem, policijai bieži vien neizdodas
atrast ne upuri, ne noziedznieku. Par sātaniskām aktivitātēm aizdomās turētie bieži atbild diezgan dīvaini. Arestējot kādu klaidoni, pie viņa tika atrasts ādas maciņā paslēpts cilvēka kauls. Pratināšanas laikā viņš izteica šokējošu paziņojumu: “Man ir problēma. Es esmu kanibāls.” Taču nebija iespējams neko pierādīt.

Sātanisko kultu socioloģija
Dr. Edvards Dž. Mūdijs (Edward J. Moody) no 1965. līdz 1969. gadam pētīja sātaniskos kultus Kalifornijas štatā. Viņš dzirdēja baumas par kādu grupu, kas plāno svinēt Visu svēto dienas priekšvakaru kādā spoku apsēstā mājā Sanfrancisko. Viņa secinājumi ir vērā ņemami: “Tie, kas galu galā kļūst par sātanistiem, cenšas tikt galā ar ikdienas dzīves problēmām, ar šīszemes eksistences jautājumiem, nevis ar kādu pārpasaulīgu pēcnāves dzīvi” (“Urban Witches” grāmatā Conformity and Conflict: Readings in Cultural Anthropology, eds. James P. Spradley and David W. McCurdy [New York: Little, Brown and
Company, 1971.], 288. lpp.; citēts Edward A. Tireyakian, ed., On the Margin of the Visible: Sociology,
the Esoteric and the Occult [New York: John Wiley and Sons, 1974.]).
Dzīves sarežģījumiem pieaugot, cilvēki izvēlas dažādus veidus, kā tikt galā ar savām problēmām. Daudzi meklē atbildes pie pārdabiskajiem spēkiem. Interesanti, ka viņi izvairās no Dieva un vēršas pie sātana. Viņi saņem tūlītējas atbildes, kā arī zināmu miesīgo iegribu apmierināšanu. Salīdziniet to ar Sv. Pāvila teikto: “Jo, zinādami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu un Viņam nav pateikušies, bet
savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā siržu neprātā iegrimuši tumsā” (Rom. 1:21). Dieva noliegšanas sekas nav patīkamas. Sv. Pāvils trīs reizes atgādina, ka Dievs viņus ir “nodevis” miesas
iegribām (Rom. 1:24, 26, 28). Būdami Dieva ienaidnieki, viņi tiks iemesti “uguns jūrā” (Jņ. atkl. 20:15).

Moderna sātaniska grota
Vietēja mēroga sātaniskie kultie tiek saukti par “grotām”. To rituāli un ceremonijas nav nekas vairāk kā ņirgāšanās par Kristu. Turpmākais piemērs rāda, kāds, pēc Mūdija novērojumiem, varētu izskatīties tipisks rituāls: “Katru piektdienas vakaru īsi pirms pusnakts vīriešu un sieviešu grupa sapulcējas kādā mājā Sanfrancisko. Tur viņi augstā priestera vadībā, kas ir burvis vai mags, reizēm dēvēts par “sātanisma Melno Pāvestu”, studē un praktizē seno melnās maģijas mākslu. Tieši pusnaktī viņi veic sātaniskus rituālus, kas acīmredzot maz atšķiras no senās Eiropas sātanistu un raganu rituāliem, kuru sākums rodams 7. gadsimtā. Melno sveču trīsuļojošajā gaismā stāvi garos tērpos ar kapucēm pie tradicionālā sātaniskā altāra izpilda rituālus ap tur guļošo kailo raganu, kas ir jauna un skaista. Viņi piesauc mistiskos tumsas spēkus, lai tie izpildītu viņu norādījumus. Zem ragainā dieva Bafometa attēla viņi nododas miesīgām un jutekliskām baudām, par kurām viņu priekšgājēji savā laikā izpelnījās
mocības un nāvi no agrīno kristīgo censoņu rokām” (Conformity and Conflict, 280. lpp.). Ne visi sātanisti ir raganas un burvji, taču vairums nodarbojas ar melno maģiju. Viņu darbošanās iekļauj gan mācīšanos, gan pielūgšanu. Rituāli rada pielūgsmes izjūtu. Altāris ar kailo sievieti simbolizē viņu primāro mērķi – apmierināt visas fiziskās iegribas.
Daudziem sātaniskiem kultiem ir mistiski nosaukumi, piemēram “Baltā tempļa brālība”, “Septiņu staru klosteris” un “Mirdzošā skola”. Sātaniskie kulti dod miglainus solījumus par personīgās bagātības un veiksmes vairošanos. Vairumam jaunpienācēju ir jāpiedalās kādā uzņemšanas ceremonijā, jāsamaksā biedranauda un jāpiedzīvo kāda nekaitīga maģiska darbība. Šis dūmu aizsegs apslēpj īsto ļaunumu līdz brīdim, kad jaunpienācēji ir uzķērušies uz āķa.
Mūdijs saistījās ar sātaniskajiem kultiem kā novērotājs, taču drīz vien kļuva par labprātīgu dalībnieku. Viņš apbrīnoja šo sātanistu patiesumu: “Viņi cieši ticēja tam, ko darīja!” Tajā pašā laikā viņi vēlējās paturēt savu darbību slepenībā, lai novērstu izsmieklu, nopēlumu un pat apsūdzību. Lai gan savas dīvainās izturēšanās dēļ viņi jutās izolēti, viņi tomēr turpināja savu darbošanos, jo sātanisms viņiem deva identitātes izjūtu un, domājams, arī zināmus problēmu risinājumus.
Kults “Process” “Pēdējās tiesas procesa baznīca”, kas ir pazīstama arī vienkārši kā “Process”, tika nodibināta 1963. gadā Londonā, Anglijā. Tās dibinātāji, precēts pāris Mūri, kuri vēlāk pieņēma vārdu de Grimstoni, bija kulta “Scientioloģijas baznīca” augstākas pakāpes locekļi. De Grimstoni savā kultā aktīvi iesaistīja
bagātus cilvēkus, kuriem piederēja vara. Iesākumā kults atzina divus dievus – Luciferu un Jehovu, bet vēlāk tiem pievienojās vēl viens – sātans. “Process” sludināja, ka caur mīlestību Kristus un sātans izbeigs savu naidu un noslēgs mieru. Jēzus taču bija teicis: “Mīliet savus ienaidniekus”, un Viņa ienaidnieks bija sātans. De Grimstons rakstīja: “Ja kāds jautā: “Kas ir Process?”, atbildiet viņam: “Tas ir gals, cilvēku pasaules gals. Tas ir gala virzītājspēks, gala līdzeklis un gala neizmērojamā vara”” (citēts Carl A. Raschke, Painted Black [New York: Harpers & Row, 1990.], 112. lpp.).
Ārēji šie vārdi nešķiet kaitīgi, lai gan tie izklausās dīvaini, taču “Procesam” šie vārdi nozīmē to, ka kulta dalībnieki var un viņiem vajadzētu pasteidzināt garīgo tuvināšanos starp tīru mīlestību no debesīm un tīru ļaunumu no elles. Tādēļ “Procesa” locekļi ticēja, ka ar slepkavošanas, slaktiņu un seksuālu izvirtību palīdzību viņi tuvina pasaules galu. No tā arī radies nosaukums “Pēdējās tiesas procesa baznīca”. 1974. gadā grupa sadalījās, un uz tās bāzes izveidojās vairākas citas grupas.
Savā grāmatā The Ultimate Evil izmeklēšanas reportieris Morijs Terijs apkopoja pārsteidzošu informāciju. Pēc Terija domām, Savienotās Valstis caurauž labi organizēts sātanisko kultu tīkls.
Pamatīgas izpētes rezultātā Terijs secināja, ka gan Čārlzs Mensons Kalifornijas štatā, gan slavenais Deivids Berkovits/slepkava “Sema dēls” Ņujorkā piederēja vienam un tam pašam valsts mēroga sātanisko kultu tīklam, kam bija saistība ar “Procesu”.
Pēc “Procesa baznīcas” pamešanas Čārlza Mensona “ģimene” Rietumu krastā sastāvēja no “Čārlija” (vai “Kristus”, kā viņš sevi reizēm dēvēja) un kāda duča jaunu sieviešu, kuras pēc kārtas viņu pielūdza un gulēja ar viņu. Viņus apsūdzēja par deviņām slepkavībām, kas tika izdarītas 1969. gada 9. un 10. aprīlī. Mensons apgalvoja, ka viņš ir nosūtīts uz zemes, lai radītu “juku jukas”, kas paātrinātu pēdējās
tiesas dienu un līdz ar to Kristus atnākšanu. Cietumā Mensons bija atklāts pret policistiem un žurnālistiem līdz brīdim, kad viņu apmeklēja dažas pie “Procesa” piederošas personas. Pēc šī apmeklējuma Mensons kļuva savādi kluss.
Pēc vairākiem gadiem Deivids Berkovits, pazīstams arī kā “Sema dēls”, tika notiesāts par kādu duci slepkavību Ņujorkā. (Viņš apgalvoja, ka kāds suns viņam ir pavēlējis nogalināt. Suns piederēja kādam Semam, no tā arī radusies iesauka “Sema dēls”.) Berkovits ņirgājās par policiju, nosūtot policijai un sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem zīmītes. Savu vārdu viņš parakstīja neparastā, taču atpazīstamā ģeometriskā formā. Slepkavības dīvainā kārtā sakrita ar noteiktiem datumiem, kas vēlāk izrādījās
nozīmīgi sātanistiem. Viens šāds datums bija Visu svēto dienas priekšvakars, 31. oktobris. Cits datums, 30. aprīlis, kopš viduslaikiem ir pazīstams kā Valpurģu nakts, kas gadsimtu gaitā tiek svinēta kā “raganu nakts”. Apcietinājumā Berkovits atzinās, ka pieder kādai sātaniskai grupai, kas sastāv no vairāk nekā 20 locekļiem un kas ir cieši saistīta ar “Procesu”.

Vudū kulti?
Vārds “vudū” iztēlē uzbur visdziļākos Āfrikas vai Dienvidamerikas džungļus. Taču Sanfrancisko policiste Sendija Gelenta kļuva pazīstama visā valstī, kad kādas slepkavības izmeklēšanā izmantoja savas zināšanas par sātaniskiem noziegumiem. 1981. gadā viņa saņēma paziņojumu par neparastu slepkavību Goldengeitparkā, Sanfrancisko. Upuri bija grūti identificēt, jo līķim trūka galvas. Pie līķa atrada arī citus neierastus lietiskos pierādījumus, ieskaitot vistas galvu, kas bija atstāta cilvēka galvas vietā. Savu pētījumu rezultātā Gelenta secināja, ka noziegums bijis vudū rituāls, kas pazīstams kā “santerija”. Viņa paredzēja, kas notiks nākamajās 42 dienās. “Viņi tiešām domāja, ka esam jukuši,” Gelenta atceras. “Neviens tam neticēja, līdz četrdesmit otrās dienas naktī izmeklētājs saņēma zvanu.” Kāds bija mēģinājis savienot galvu ar ķermeni, kas joprojām atradās apgabala morgā, gaidot identifikāciju. Lai gan šis noziegums netika atklāts, Gelentas pareģojuma patiesīgums cēla viņas kā sātanisko noziegumu ekspertes prestižu visā valstī (San Francisco magazine, 1987. gada augusts, 82. lpp.).

Kādēļ sātanisms?
Cilvēki saistās ar sātanismu cerībā atrisināt ikdienas problēmas. Iespējams, ka viņus nomāc īstas vai izdomātas problēmas, kurām nav iespējams rast risinājumu. Varbūt viņi smok zem morāles jūga, kas viņiem šķiet pārāk stingra. Iespējams, ka viņus kāds ir fiziski vai emocionāli sāpinājis. Lai kāds arī būtu katra gadījuma iemesls, ikviens cilvēks meklē kaut kādu palīdzību.
Jēzus aicināja: “Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi manu jūgu, mācaities no manis, jo es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo mans jūgs ir patīkams un mana nasta viegla” (Mt. 11:28-30).
Taču mēs, cilvēki, dažreiz nejūtam, ka nasta paliek vieglāka. Jēzus solījums pat var likties nepatiess, ja ņem vērā ciešanas visā pasaulē. Tādēļ daudzi vēlas saņemt ātrāku un vieglāku problēmu atrisinājumu -tieši tādu risinājumu piedāvā sātans.
Atcerieties kārdinājumus, kurus sātans piedāvāja Jēzum – maizi, varu un stāvokli sabiedrībā (Mt. 4:1-11). Mums par laimi, Kristus redzēja cauri sātana vāji maskētajiem solījumiem un veiksmīgi izturēja sātana kārdināšanu. Ar Kristus vārdu sirdī un uz lūpām arī mēs varam stāties pretī sātanam, un viņš bēgs no mums (Jēk. 4:7). Mēģiniet izprast, kādēļ Kristus dzīvoja zemes virsū: “Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus” (I Jņ. 3:8). “Tā viņš atbruņojis visas pretvaras, tās atklāti kaunā likdams un Kristū uzvaru svinēdams pār viņām” (Kol. 2:15).
Sātana stiprākais ierocis ir bailes, bet caur Jēzu mums nav, no kā baidīties. Baznīcas dziesmā “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils” Mārtiņš Luters rakstīja: “Mūs tomēr sarga Dieva Gars, Tas elles varai 20 pāri! Kas valda tumsībā, Gan kaist viņš niknumā, Bet ko mums padarīs? Dievs viņu nosodīs, Viens vārdiņš to spēj aizdzīt!” (Dziesmu grāmata latviešiem tēvzemē un svešumā, 82., 83. lpp.).
Viens mazs vārdiņš! Šis mazais vārdiņš ir Jēzus vārds. Lai gan domas par sātaniskiem kultiem var mūs izbiedēt, nekad nenovērsieties no Jēzus un Viņa krusta. Viņš izpirka Dieva piedošanu jums un samaksāja par jūsu mūžīgo dzīvi. Tad nu dzīvojiet Viņam!

Pašdarinātais sātanisms
1986. gadā, izmeklējot kādu ļaunprātīgas dedzināšanas gadījumu, valsts ugunsdzēsības maršals atklāja nozieguma vietā, kā viņš domāja, vienkāršu zvaigžņveidīgu rotājumu. Tika atrasts arī sakropļots kaķa ķermenis bez galvas. Izmeklētāji saistīja dedzināšanu ar kādu vietējo pusaudžu bandu. Kāda bandas
locekļa māte atpazina zvaigžņveida rotājumā piecstaru pentagrammu, kuru, otrādi apgrieztu, viņas dēls un tā draugi izmantoja savas iemīļotās rokmūzikas apzīmēšanai. Arī pusaudža istabas sienas bija noklātas ar līdzīgiem simboliem. Pusaudzis, kas izpildīja rituālas upurēšanas, un viņa draugi bija pašdarinātie sātanisti. Viņi bija dzirdējuši par Elisteru Krauliju un Antonu la Veju un bija lasījuši Sātanisko bībeli. Viņi vienkārši atdarināja dīvainās izdarības, par kurām bija lasījuši.
Pašdarinātie sātanisti atšķiras no iepriekšējās nodaļās minētajām grupām. Viņiem nav
organizētas struktūras, un viņi uzvedas daudz dīvaināk nekā vairums organizēto un redzamo sātanistu grupu. Cerēdami iegūt pārdabisku “augsto spēku”, daži nonāk līdz pat pašnāvībai vai citu cilvēku nogalināšanai.
Pašdarinātie sātanisti, iespējams, ir visredzamākie, jo cilvēki visvairāk zina tieši par viņu darbību. Tikai nedaudzi uzdrīkstētos apmeklēt sātanistu baznīcu, taču daudzi var nejauši sastapties ar pašdarinātiem sātanistiem un ieinteresēties par viņu īpatnajām izdarībām. Šāda iepazīšanās var izraisīt ciešāku iesaistīšanos. Daudzi uzskata pašdarināto sātanistu izdarības par nekaitīgu, nedaudz pārgalvīgu pusaudžu uzvedību. Taču arī citas vecuma grupas ir neaizsargātas pret šādu ietekmi. Visiem trijiem sātanisma veidiem (”baznīcām”, kultiem un pašdarinātajām grupām) ir kāda kopīga iezīme – viņi pielūdz sātanu un tam kalpo. Lielākajai daļai saistība ar sātanismu sākas ar kādu nevainīgu iepazīšanos. Vēlāk daudzi turpina šo kontaktu, narkotiku un seksuālu izdarību vilināti. Taču ēsma tiek izlikta tad, kad jaunpienācējiem atļauj vērot vai piedalīties kādā sātaniskā rituālā, kas parasti ir kāda melnās mesas versija vai daļa.

No kurienes viņi gūst informāciju?
5. nodaļā minētajā ziņu raidījumā “20/20” tika uzskaitīti trīs galvenie veidi, kā pašdarinātie sātanisti uzzina par sātanismu: literatūra, mūzika un kino. Raidījuma reportieris ziņoja no tirdzniecības centra, stāvot iepretī trim veikaliem, no kuriem ikviens piedāvāja vienu no minētajiem uzziņu veidiem.
Tomēr šķiet, ka sātaniskajai mūzikai ir vislielākā ietekme, it īpaši uz gados jaunākiem cilvēkiem. Rokmūziķu dzīve un mūzika, it īpaši smagā metāla novirzienā, vedina uz domām, ka sacelšanās un pilnīga bezlikumība ir vēlama. Šādu dziesmu vārdi kopā ar vizuālajiem efektiem sekmē grēcīgu uzvedību un visas iespējamās ļaunās iekāres. Pēdējo 10 gadu laikā diennakts mūzikas kabeļtelevīzijas kanālos divdesmit četras stundas ir skatāma vardarbība un aicinājumi uz dumpīgu uzvedību.
Daudzas grāmatas un raksti ir izdoti, lai brīdinātu jaunatni un vecākus par iespējamajām briesmām. Piemēram, Dan and Steve Peters, Why Knock Rock (Minneapolis: Bethany, 1984.), Bob Larson, Larson’s Book of Rock (Wheaton: Tyndale, 1987.) un Tipper Gore, Raising PG Kids in an
X-Rated Society (Nashville: Abingdon, 1987.).
Kāds puisis rakstīja pētījumu par reliģiju. Viņš bija izvēlējies hinduismu, taču izpētes gaitā ieinteresējās par kādu citu tēmu, kurai viņš bija nejauši uzdūries, proti, sātanismu. Viņš iegrima grāmatās par šo tēmu. Dažu nedēļu laikā viņš kļuva naidīgi noskaņots un apsēsts ar smagā metāla mūziku ar spēcīgu sātanisku ievirzi. Puiša skolotāji ievēroja izmaiņas un ziņoja par to viņa mātei. Zēna tēvs atzīmēja, ka zēns bija pēkšņi novērsis uzmanību no lidaparātu modeļiem un sācis pievērsties
okultismam. Viņu varēja dzirdēt dziedam dziesmas par asinīm un mātes nogalināšanu. Drīz vien gan puisis, gan viņa māte bija miruši – to bija izdarījis viņš pats. Izmeklētāji atklāja, ka viņš bija izplānojis slepkavību un pašnāvību, pastāvīgi klausoties dažas konkrētas smagā metāla rokdziesmas. Zēna draugi liecināja, kas viņš to bija uzskatījis par vienīgo veidu, kā pārtraukt nelaimīgu bērnību.
Daži rokmūzikas veidi nav nekas vairāk kā viegli maskēti norādījumi iznīcināšanai. Attieksme pret centieniem ieviest mūzikas cenzūru ir dažāda. Daži mākslinieki ar to ir neapmierināti, citi to atbalsta, cerēdami, ka tas izraisīs lielāku klausītāju vēlmi to iegādāties. Kompjūteru jomā tiek teikts: “Atkritumi iekšā, atkritumi ārā!” Ko gan lai saka, kad atkritumi tiek sagrūsti iespaidojamas jaunatnes prātos? Diemžēl šādi dziesmu vārdi ir pilnīgi likumīgi. Tieši tādēļ ir svarīgi, lai vecāki klausītos mūziku
kopā ar saviem pusaudžiem. Apustulis Pāvils rakstīja: “Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet!” (Fil. 4:8).
Savienoto Valstu Konstitūcijas Pirmais grozījums nodrošina tiesības izdot sātanisku literatūru. Sātans šīs tiesības pilnībā izmanto. Vispieejamākie sātaniskās literatūras avoti ir publiskās bibliotēkas un grāmatu veikali. Bibliotekāri atzīst, ka sātaniskā literatūra ir populāra, un bieži vien šāda bibliotēkā pasūtīta grāmata tiek “pazaudēta” vai arī nekad netiek atdota.
Kāds jaunietis aprakstīja savu iepazīšanos ar sātanismu. Viņš ar draugu šķirstīja grāmatas kādā grāmatu veikalā. Draugs nejauši uzgrūdās kādam plauktam, un no tā izkrita gāmata. Pirmo zēnu ieinteresēja grāmatas autora Antona la Veja īpatnējā fotogrāfija uz grāmatas vāka. Šī grāmata bija Sātaniskā bībele. Ziņkārības vadīts, jaunietis nopirka grāmatu un to izlasīja. Tad viņš īstenoja to, par ko bija izlasījis. Būdams apcietinājumā par divpadsmitgadīgas meitenes noslepkavošanu, viņš gandrīz ar lepnumu paziņoja: ”Es esmu sātanists!” Patlaban viņš izcieš mūža ieslodzījumu. Šī jaunieša tēvs atzinās, ka, lai gan ārēji Sātaniskā bībele izkatījās nekaitīga, tā patiesībā izrādījās ārkārtīgi bīstama.

Sātaniskā bībele un tās papildus krājums
Sātaniskie rituāli var likties nekaitīgi. Patiesībā la Veja piedāvātās deviņas deklarācijas (skat. 4. nod.) īpaši neatšķiras no dzīvesveida, kas tiek slavināts lielākajā daļā filmu un televīzijas seriālu. Taču visu iespējamo vēlmju apmierināšana var izrādīties ļoti bīstama. Sātans
makšķerē Dieva ļaudis. Uz viņa asā makšķeres āķa ir uzsprausta ēsma. Daudzi sāk saprast, kas ir sātanisms, kad ir jau par vēlu. Sātans ir jau pievilcis āķi.
Cik tuvu jūs varat pieiet neapdedzinoties? Būt sātanisma kārdinātam ir gandrīz vai kompliments no jūsu ienaidnieka puses. Jo tuvāk jūs nokļūstat Dievam, jo dedzīgāk darbojas sātans. Daudzās bibliotēkās un grāmatu veikalos piejamās grāmatas ne tikai runā par sātanismu, bet arī iesaista lasītāju tajā. Tas ir pilnīgi likumīgi un ārkārtīgi aizraujoši.

Kino/video/filmas
1988. gadā valsti pāršalca vairāki avīžu virsraksti. “Ročesterā, Minesotas štatā, jaunietis apsūdzēts četrkārtīgā slepkavībā”. Mēnesi vēlāk tā pati avīze ziņoja – “Četri pusaudži apsūdzēti vampīriskā slepkavībā”. Šie gadījumi bija saistīti ar sātaniskām un rituālām ietekmēm.
Pirmajā gadījumā iesaistītais jaunietis klausījās smagā metāla un anarhistiskā pankroka grupas. Viņš arī bieži strīdējās ar vecākiem par savu ģērbšanās stilu un par mūzikas videofilmām, kuras viņš skatījās. Bet no labās puses viņu raksturoja tas, ka viņš nodarbojās ar sportu, bija labs strādnieks un pilnīgi noteikti nebija psihiski slims. Vakarā pirms slepkavībām jaunietis bija pastāstījis draugiem, ka plāno nogalināt savus vecākus. To viņš arī izdarīja, nogalinot vēl divus ģimenes locekļus. Tas notika
rokmūzikas ietekmē.
Otrs noziegums sagrāva piecas ģimenes. Ceļojot gar Misisipi upes krastu, četri jaunieši bija nogalinājuši piekto draugu. Atrazdamies arestā, viens no aizdomās turētajiem atzinās, ka bija dzēris upura asinis. Zēni bieži vien bija diskutējuši par vampīrismu. Viņu sarunas bija kļuvušas kaislīgākas pēc iznomātās filmas Zudušie zēni (Lost Boys – par pusaudžiem vampīriem) noskatīšanās.
Šī nozieguma rezultātā notika vairākas interesantas lietas. Videotēkas īpašnieks, kas bija zēniem iznomājis filmu, tūlīt pat izņēma no plauktiem visas šīs filmas kopijas (Lai gan viņš atstāja apritē līdzīga satura filmas par sātanismu un okultismu.) Tad kādas citas videotēkas īpašnieks piezvanīja un piedāvāja nopirkt visas šīs filmas kopijas, jo Zudušie zēni bija viena no vispopulārākajām filmām. Liekas, visi gribēja noskatīties filmu, par spīti tajā sludinātajam ļaunumam.
Sātanisko saistību līmeņi vai veidi norāda uz sātanisma progresējošo raksturu:
1) izpriecas un spēles;
2) daļēja interese;
3) noziedzīgas darbības;
4) organizēts sātanisms.
Vai tiešām filmas var ietekmēt cilvēku uz šādu neiedomājamu noziegumu izdarīšanu? Cik liela ietekme filmām patiesībā ir uz cilvēku? Vai šī ietekme izpaužas spēcīgāk uz pusaudžiem? Vai ir nepieciešams cenzēt filmas, mūziku un citus informācijas līdzekļus? Kam tas būtu jāizlemj? Tādas filmas kā Eksorcists (The Exsorcist) un Rozmarijas bērns (Rosemary’s Baby) bruģēja ceļu simtiem citu līdzīgu filmu ražošanai. Tūkstošiem cilvēku nāca skatīties šīs filmas, ziņkārības dzīti, un atstāja zāli
šausmās vai bailēs. Taču daži vēl vairāk uzkurināja ziņkārību un apetīti. Iepriekš minētajā pārraidē “20/20” bijušais sātanisma augstais priesteris, tagad kristiešu evaņģēlists Maiks Varnke teica: “Ja velnam ir kāds reklāmdienests, tad tas ir kino.”
Apskatiet vietējās videotēkas plauktus. Filmu seriālos Piektdien, trīspadsmitajā datumā (Friday the Thirteenth) un Teksasas motorzāģa slaktiņi (Texas Chainsaw Massacre) jūtams spēcīgs sātanisma pieteikums. Kādas citas filmas Briesmoņi (The Ghoulies) ievada kadri rāda īstu sātanisko melno mesu.
Seriāls Ļaunā zīme (The Omen) mudina jauniešus saistīties ar okultismu. Cilvēki vēlas iegūt tās pašas spējas, kas piemīt filmas varoņiem. Dažās no šīm filmām sātaniskās idejas nav izteiktas, taču bieži vien tās sevi piesaka nepārprotamā veidā, un tās vienmēr ir bīstamas. Titriem filmas beigās reti kad tiek pievērsta uzmanība, taču filmas Rozmarijas bērns titri norāda tehniskā konsultanta vārdu – Antons la
Vejs! Sātaniskais kārdinājums pielavās arī pa šķietami nekaitīgiem ceļiem – ar spēlēm un rotaļlietām. Piemēram, pārdabiskie spēki, kurus demonstrē sestdienas rīta multiplikāciju filmu varoņi. Protams, tas ir izdomājums. Bet kādas slēptas idejas par pārdabisko saņem bērni? Katrai ģimenei ir jāizdara individuāls vērtējums par “ausu, acu un spēļu diētu”. Jūs esat tas, ko jūs ēdat. Tas attiecas arī uz garīgo barību.
Fantāzijas-piedalīšanās spēlēs, piemēram “Pazeme un pūķi” (“Dungeons and Dragons”), spēlētāji patiesībā pieņem savu varoņu personības. Spēles gaitā viņi izpilda buršanas, ieskaitot “nāves lāstus”. Pēc sava dēla pašnāvības, kas tika izdarīta tiešā saistībā ar šī veida spēlēm, Pets Pullings 23 nodibināja organizāciju “Bothered about Dungeons and Dragons”. Šī grupa ir savākusi pierādījumus par vairākām pusaudžu pašnāvībām, kas izdarītas ciešā saistībā ar šīm spēlēm. Tās vairs nav vienkārši spēles.

Kā rīkoties kristietim?
Sātans ir viltīgs. Visiem spēkiem viņš cenšas pievilt Dieva ļaudis. Daudziem varbūt izmisumā nolaidīsies rokas, un viņi iesauksies: “Ko tad kristietis lai dara? Vai ir kaut kas tāds, ko kristietis drīkst lasīt, redzēt vai domāt, kas kaut kādā mērā nebūtu sātanisks?” Stāstā par Trojas zirgu grieķu kareivji nevis tieši uzbruka Trojai, bet uzbūvēja milzīgu dobu koka zirgu un atstāja to pie Trojas pilsētas vārtiem. Domādami, ka zirgs ir dāvana, trojieši to ieveda pilsētā, lai apskatītu. Kad trojieši bija aizmiguši, grieķi izlīda no savas paslēptuves zirgā un, izmantojot trojiešu
apjukumu, ieņēma pilsētu.
Sātans bieži rīkojas līdzīgi – viņš uzbrūk no mugurpuses, kur viņš ir vismazāk gaidīts. Tieši tādēļ Sv. Pēteris piekodina mums vienmēr būt modriem: “Jūsu pretinieks – velns staigā apkārt, kā lauva rūkdams, un meklē, ko tas varētu aprīt. Tam turieties pretī stipri ticībā” (I Pēt. 5:8-9).

No kristīgā redzespunkta

Vēl viens brīdinājums – pat ja jūs ticat Jēzum, jūs ne vienmēr varat atpazīt sātana klātbūtni un viņa ļaunās viltības. Jums nepieciešams bieži griezties pie Dieva un Viņa vārda. “Pārbaudait visu” (I Tes. 5:21), pārliecinieties, ka jūsu vārdi un darbi ir no Dieva un ka jūsu ticība netiek apdraudēta vai kompromitēta.
Kā jau iepriekš vairākas reizes minēts, velns ir spēcīgs, bīstams un īsts, taču Jēzus ir spēcīgāks. Lai gan velns ir uzvarēts ienaidnieks, viņš netaisās krist zemē un izlikties par mirušu (II Tes. 2:9). Līdzīgi vistai ar nocirstu galvu, sātans ir nāves mokās. Viņš cenšas novilkt citus sev līdzi uz elli. Sātans darbojās Jēzus dzīves laikā un darbojas arī šodien.
Mums ir zināms, kā Jēzus atbildēja sātanam, kad tas Viņu kārdināja. Bet kā būs ar mūsdienu kristiešiem? Daudziem jaunībā netika mācīts par Jēzu, citi ir uzzinājuši taisnību par Kristus sniegto mūžīgās dzīves dāvanu, taču viņi ir novērsušies no šīs dāvanas. Daži dod priekšroku sātanam un ļaunajam, nevis Dievam un Viņa labestībai. Kad sātans pacels savu riebīgo galvu, kā jūs atbildēsiet?
Apustulis Pāvils brīdināja par grūtajiem laikiem, kas nāks pirms pasaules gala. Viņš iedrošināja savus draugus: “Tērpsimies gaismas bruņās” (Rom. 13:12). Griezieties pie Svētā Gara pēc aizsardzības, vairieties savas sirds kārību grēcīgās tumsas, vienmēr stiprinieties Jēzus spēkā: ”Beidzot – topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā. Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām” (Ef. 6:10-11). Jūsu ticība jūs pasargās līdzīgi bruņām. Ikviena bruņu sastāvdaļa ir veidota, lai aizsargātu.
Taču Gara zobens, Dieva vārds, tiek izmantots arī, lai uzbruktu. Ar Gara zobenu jums ir Kristus spēks cīnīties pret sātanu. Izpētiet okultisma un sātanisma radītos draudus, mācieties atpazīt sātana kārdināšanu, esiet droši Dieva vārdā. Pieņemiet stingru nostāju pret sātanu un par Kristu. Nav laika izturēties nogaidoši. Kristus sacīja: “Kas nav ar mani, tas ir pret mani, un, kas ar mani nesakrāj, tas izkaisa” (Mt.12:30).24
Straujā sātanisma izplatīšanās ir pēdējās tiesas tuvošanās pazīme. Sātans ir izstrādājis viltīgus plānus, kā novērst Dieva ļaudis no Dieva. Tieši tiem, kam ir dota autoritāte pār citiem, ir svarīgi apzināties šos kārdinājumus un palīdzēt citiem tiem pretoties. Vecāki, skolotāji un mācītāji pret šiem brīdinājumiem izturas nopietni, jo līdz ar gala tuvošanos atbildība par cilvēku pievēršanu Jēzum un novēršanu no velna kļūst arvien svarīgāka un grūtāka.

Kāda ir jūsu nostāja?
Vai esat dzirdējuši šo jautājumu agrāk: “(Vārds), vai tu noliedz velnu un visus viņa darbus, un visus viņa ceļus?” Kristībās jūs noliedzāt sātanu vienu reizi. Taču jūs varat to noliegt katru dienu un uzticēt sevi no jauna Kristum. Savā darbā Kristības atjaunošana ik dienas Mārtiņš Luters iesaka katram kristietim pamostoties pārmest krustu, lai atcerētos, kas notika kristībās. Pajautājiet sev: “Vai es esmu pavēris kādu ceļu, pa kuru pat visnenozīmīgākajā manas dzīves nostūrī varētu ienākt sātans? Vai manī ir kādas šaubas, kas ļautu sātanam mani mulsināt?” Kristiešiem, kas jebkādā veidā ir saistījušies ar okultismu vai sātanismu, vajadzētu pazemīgi nākt Dieva priekšā un nožēlot savus grēkus. Šāda velna noliegšana liks viņam bēgt.
Sātanisko saistību pakāpes Brienot veldzējošā ezera ūdenī, katrs cilvēks uzdrošinās iebrist tik dziļi, cik tas šķiet patīkami.
Līdzīgi arī cilvēku saistībai ar sātanismu ir atšķirīgas pakāpes. Pirmā sātanisko saistību pakāpe ir sātaniskā ietekme. Būdami grēcinieki, mēs visi dzirdam kārdinātāja balsi un laiku pa laikam tai paklausām. Tādēļ mēs ik dienas lūdzam un saņemam Dieva piedošanu. Sātaniskā aizraušanās ir intensīvāka pakāpe un izpaužas, kad cilvēks sāk pakļauties sātaniskajai ietekmei. Cilvēks, ziņkārības dzīts, sāk interesēties par sātana pārdabiskajiem spēkiem un pēc tam ar to aizraujas. Taču aizraušanās drīz vien var novest pie nākamā līmeņa – sātaniskās atkarības. Šajā gadījumā aizraušanās ar sātanu un ļauno ieņem dominējošo lomu cilvēka dzīvē. Pēdējā sātanisko saistību pakāpe ir apsēstība. Šis ir rets un grūti diagnosticējams stāvoklis, kad cilvēks burtiski atrodas velna varā, kurš valda pār viņu. Parasti šādi cilvēki izrāda dēmonu klātbūtnes pazīmes, kā tas aprakstīts Marka evaņģēlija 5. nodaļā no 2. līdz 7. pantam.

Daudzi, neko ļaunu nevēlot ne sev, ne citiem, ir saistījušies ar sātanismu un ir nokļuvuši pilnīgā tā varā. Viņi ir saistījušies ar sātanismu, narkotiku, alkohola un/vai seksuālu izvirtību vilināti. Bieži vien tas noved pie tādiem noziegumiem kā ļaunprātīga dedzināšana, vandālisms, dzīvnieku spīdzināšana un pat slepkavība.
Tiem, kam ir autoritāte, jābūt modriem. Interese par okultismu un sātanismu var pavērt ceļu daudz ciešākai un bīstamākai saistībai. Pusaudži un bērni ir īpaši jūtīgi, jo viņi piešķir ārkārtīgi lielu nozīmi vienaudžu atzinībai. Daži jaunieši ir ar mieru darīt visu, lai tikai tiktu atzīti, un pārāk vēlu atklāj, ka ir iekrituši slazdā, no kura nespēj tikt laukā. Taču, tā kā Jēzus ir stiprāks, viņi nevar nonākt tik tālu, lai Kristus tos nevarētu izglābt.

Sātaniskas saistības pazīmes
Ir noteiktas pazīmes, kas norāda uz saistību ar sātanismu: viscaur melns apģērbs, ačgārns krusts, krucifikss, pentagramma, auskari galvaskausa formā vai citas rotaslietas pentagrammas formā, sātanisku 25
attēlu vai simbolu, piemēram “666”, izrādīšana, dūrienu pēdas sev vai mājdzīvniekiem. Drošākas pazīmes ietver sātanisku altāri, melnas sveces vai kaulu kolekcijas. Daudziem sātanistiem pieder Ēnu grāmata, personīga dienasgrāmata par piedalīšanos sātaniskajos rituālos. Sātanistu rīcībā ir arī Antona la Veja Sātaniskā bībele vai Sātaniskie rituāli. Mazāk pamanāmas ir sīkas nianses, kas norāda uz iespējamu okultu vai sātanisku saistību: narkotiku lietošana, pēkšņas un neizskaidrojamas garastāvokļa maiņas, it īpaši spēcīgi izteikta agresivitāte. Daudziem jaunajiem sātanistiem pēkšņi uzrodas jauni draugi, izmainās viņu sekmes skolā vai darbā, kā arī notiek nepamatota mācību vai darba kavēšana. Viņi vai nu cenšas noslēgties no apkārtējiem, vai arī izrāda bailes no vientulības.
Svarīgi ir atcerēties, ka cilvēki ātri kļūst pilnīgi līdzīgi spēkiem, kurus viņi ielaiž savā dzīve, vienalga, vai šie spēki nāk no Kristus vai no sātana. Ja jūs kādu turat aizdomās par saistību ar sātanismu, atcerieties, ka neviens sātanists nekad nav laimīgs. Sātans it melu tēvs. Tie, kas meklē laimi un apmierinājumu sātanismā, atklāj, ka tas patiesībā nekad nedodas rokā. Tā vietā viņus nomoka plosoša tukšuma un neveiksmes izjūta.

Profilakse ir vislabākās zāles
Kristiešiem ir jāieņem skaidra nostāja pret sātanu. Lūk, daži konstruktīvi ieteikumi, kā rīkoties kristiešiem.
1. Apzinieties, ka sātans ir īsts, pat ja arī neredzams. Kā iepriekš minēts, Sv. Pāvils mums atgādina Vēstules efeziešiem 6. nodaļas 12. pantā, ka mūsu cīņa norit pret īstiem ļaunā gara spēkiem. Velns ir tikpat personiska būtne kā Dievs. Neapmierinieties tikai ar individuālu pretestību, brīdiniet arī citus.
2. Esiet modri pret sātana motīviem un metodēm, pret veidiem, kādos viņš klaiņo apkārt, lai garīgi aprītu cilvēkus. Studējiet Bībeli, lai saprastu, kādā veidā sātans kārdināja Ādamu un Ievu (I Moz. 3:1-5), Ījabu (Īj. 1-2) un pašu Kristu (Mt. 4:1-11). Tā kā sātans izmanto jūsu vājības, apzinieties tās, ieskaitot jebkuru nepatiesu pārliecību par savu garīgumu: “Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt” (I
Kor. 10:12). Pārbaudiet visus garus, kas jums tuvojas (I Jņ. 4:1). Sātans ir gudru masku meistars, viņš pat mēdz parādīties kā gaismas eņģelis (II Kor. 11:14). Tā kā jūs, domājams, nevarēs piemuļķot runājoša čūska, sātans šo metodi pret jums neizmantos. Taču savos centienos novērst Jēzu no krusta velns bija tik pārdrošs, ka runāja caur vienu no Jēzus mācekļiem (Mt. 16:22-23). Viss, kas stājas ceļā Kristus nāves un augðāmcelšanās sludināšanai, ir sātanisks. Apzinieties un uzmanieties!
3. “Stājieties pretim velnam” (Jēk. 4:7). Esiet gatavi pretoties sātanam, lai kā un kad arī viņš censtos jūs novērst no Kristus. Pretojieties sātanam, paļāvībā skaidri apliecinot savu ticību Glābējam, kas mira un augšāmcēlās par mūsu grēkiem. Audzējiet Gara augļus (Gal. 5:22-23), jo Dievs jūs stiprina un baro caur vārdu un Sakramentu.
4. Turieties pie Jēzus krusta. Nekad neaizmirstiet, ko Jēzus ir darījis jūsu labā. Lai gan Holivudas ideja par vampīru atbaidīšanu ar krustu nav bibliska, tā ilustrē sātana vājumu un mūsu Kunga spēku. Vieni paši mēs nespējam pretoties sātanam, taču, kad mēs turamies pie Kristus krusta un vēsts par Kristus nāvi un augšāmcelšanos, sātanam no mums ir jābēg: “Viņi to uzvarējuši ar tā Jēra asinīm un ar savas
liecības vārdu” (Jņ. atkl. 12:11).
Grāmatā The Renewed Mind Lerijs Kristensons piemin stāstu “Vecais saimnieks”. Iedomājieties, ka jūs dzīvojat namā, kura saimnieks jūsu dzīvi padara nožēlojamu. Viņš pieprasa augstu īres maksu.
Kad jūs nevarat samaksāt, viņš jums piedāvā aizdevumu par ārkārtīgi augstu procentu likmi. Viņš arī jebkurā brīdī var iedrāzties jūsu dzīvoklī, lai to sajauktu. Pēc tam viņš jums pieprasa atlīdzināt zaudējumus, jo jūs it kā neuzturat visu kārtībā. Jūsu dzīve ir nožēlojama. Kādu dienu pie jūsu durvīm atskan kluss klauvējiens. Atnācējs stādās priekšā kā jūsu jaunais nama saimnieks. Viņš ir nopircis namu, 26 to pārveidos un nolaidīs īres maksu. Kā jūs jūtaties? Lieliski! Taču drīz vien pie jūsu durvīm atkal klauvē vecais nama īpašnieks un pieprasa savu īres maksu. Vai jūs viņam maksāsiet vai centīsieties viņu pieveikt pats?
Tieši tas pats notiek ar kristiešiem. Mēs esam atpirkti ar Jēzus Kristus asinīm (I Kor. 6:20; I Pēt. 1:18-19), taču, kad nāk sātans, lai atkal uzstādītu savas prasības mūsu dzīvei, mums šķiet, ka mums viņam jāpadodas. Mums jāpasaka sātanam, lai viņš pārspriež lietu ar mūsu jauno nama saimnieku, Jēzu Kristu. Lai cik bieži sātans arī atgrieztos, pat izmantodams vienus un tos pašus kārdinājumus, mums viņš
jāsūta pie Jēzus. “Un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai. Ņemiet vērā to, kas panesis tādu pārestību no grēciniekiem, lai jūs nepiekūstat, savās dvēselēs pagurdami” (Ebr. 12:2-3).

Atbildot uz sātanismu sabiedrībā
Dievs ir nolicis savus ļaudis pasaulē, taču viņi nav no pasaules. Kristieši ir nozīmīgi liecinieki citiem, kad viņi piemin visu, kas ir cēls un patiess. Kristiešiem, kas apzinās okultisma un sātanisma bīstamību, nevajadzētu atbalstīt un veicināt filmas, videofilmas un grāmatas, kas kompromitē Dieva dotos morāles un dzīves principus. Kad kristieši redz paveramies ceļu liecināšanai par Kristu, viņiem vajadzētu pārliecinoši un droši doties pa to uz priekšu: “Bet turiet Kungu Kristu svētu savās sirdīs, būdami arvien gatavi aizstāvēties savas cerības dēļ pret ikvienu, kas vaicā par cerības pamatu jūsos” (I Pēt 3:15).
Reiz, kad Jēzus sekotāji atgriezās no labās vēsts sludināšanas, Jēzus sacīja: “Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam” (Lk. 10:18). Likās, ka sātans bija mēģinājis atkal uzkāpt debesīs. Ikreiz, kad Dieva ļaudis dalās vēstī par Dieva mīlestību un piedošanu, sātans krīt atkal lejā. Ikreiz, kad Jēzus mīlestība tiek stiprināta, sātans tiek vājināts. Tādēļ, ka Jēzus dzīvo mūsos, mēs varam Viņu piesaukt jebkurā situācijā. Jēzus, kas ir mūsos, ir varenāks nekā sātans, kurš ir pasaulē (I Jņ. 4:4). Jēzus mūs tur cieši pie sevis un nekad nepametīs (Jņ. 10:28): “Nē, visās šinīs lietās mēs pārpārim paliekam uzvarētāji Tā spēkā, kas mūs mīlējis. Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” (Rom. 8:37-39).

Katru gadu Purim svētkos ebreju tauta atceras vienu no lielākajiem brīnumiem vēsturē. Tas ir stāsts par Esteri, senās Persijas ķēniņieni, kuras drosmīgā rīcība izglāba ebreju tautu no iznīcības.
Jaunā un skaistā Estere tika izraudzīta par līgavu tā laika varenākajam vīram pasaulē – Persijas ķēniņam Ahasveram.
Laikā, kad Estere kļuva ķēniņiene, ebreju tautai neklājās labi. Ļaunais Hamans, karaļvalsts premjers, bija izplānojis sazvērestību pret ebrejiem – iznīcināt viņus visā plašajā Persijas impērijā. Estere atradās drošībā karaļa pilī un viņas jūdaiskā identitāte vēl nebija tapusi zināma. Taču Esteres onkulis Mordohajs kādu dienu atnāca un aicināja Esteri uz drosmīgu rīcību, – lūgt ķēniņam izglābt viņas tautu. Mordohaja aicinājumu un brīdinājumu lasām Esteres grāmatā:
„Tad Mordohajs sacīja, lai atbild Esterei: “Neiedomājies sevī, ka tu ķēniņa pilī izglābsies drošāk nekā visi pārējie jūdi! Jo, ja tu tiešām cietīsi klusu šajā laikā, tad atbrīvošana un glābšana jūdiem var rasties no kādas citas puses, bet tu un tava dzimta aizies bojā. Un, kas zina, vai tu tieši šā laika dēļ neesi kļuvusi ķēnišķīgā godā?” (Est.4:13-14)

Estere ņēma vērā šo brīdinājumu un aicinājumu palīdzēt, atbildot: „Ej, sapulcini visus jūdus, kas atrodas Sūsās, un gavējiet manis dēļ: neēdiet un nedzeriet trīs dienas un naktis; arī es ar savām kalponēm tāpat gavēšu. Un pēc tam es iešu pie ķēniņa, kas gan nav pēc likuma, un, ja es aiziešu bojā, tad aiziešu bojā!” (Est.4:16) Dievs deva labvēlību Esterei ķēniņa acīs un viņas lūgums netika atraidīts. Ebrejiem tika atļauts sevi aizsargāt, bet viņu ienaidnieks Hamans tika pakārts karātavās, kas bija sagatavotas Mordohajam. Estere un Mordohajs ieveda ebreju tautu jaunā laika posmā, – Persijas provinces tika svētītas, lielā impērija pieauga spēkā un ietekmē.
Mordohaja izšķiroši nozīmīgais lūgums joprojām ir aktuāls un izskan šodien no jauna. Ir parādījušies jauni Hamani un ebreju tauta atkal sastopas ar draudiem no Persijas. No tā mēs varam mācīties vairākas ļoti svarīgas lietas:

Dievs uzvar

Pirmkārt, Mordohajs drosmīgi sacīja:
„…ja tu tiešām cietīsi klusu šajā laikā, tad atbrīvošana un glābšana jūdiem var rasties no kādas citas puses.”
Kāds spēcīgs ticības apliecinājums! Tas apstiprina, ka Dieva tauta un zeme nekad netiks iznīcināta, tā noteikti izdzīvos. Vēstures gaitā ir cēlušies daudzi ļauni cilvēki ar nodomu iznīcināt Izraēlu. Pirms divām paaudzēm tas bija Hitlers. Šodien tas ir Irānas prezidents Mahmuds Ahmadinedžads. Taču Dievs vienmēr nodrošina risinājumu.
Pravietis Jesaja sacīja: „Redzi, Es radīju kalēju, kas uzpūš oglēs uguni un kaldina pēc sava amata ieročus. Es radīju arī postītāju, kas tos saposta. Nevienam ierocim, kas vērsts pret tevi, neizdosies tevi pieveikt.” (Jes.54:16-17) Visi atom-zinātnieki un kara eksperti, kuri izstrādā projektus, lai nopostītu Izraēlu, arī ir Dieva radīti, un viņi ne ar ko nespēj pārsteigt Radītāju vai pārspēt Viņu gudrībā.
Izraēla Dievs, debesu un zemes Radītājs, sargā Savu tautu.
Psalms 121:4-5 to apstiprina:
„Redzi, Israēla sargs nesnauž un neguļ. Tas Kungs ir tavs sargs…”

Izdzīvošanas jautājums

Mordohaja aicinājums un brīdinājums nes sevī ļoti skaidru vēstījumu. Atbrīvošana ebreju tautai „no kādas puses” atnāks vienmēr! Bet tiem, kas klusē, redzot, ka ļaunums apdraud ebreju tautu un zemi, šāda attieksme var būt izšķiroša: „…bet tu un tava dzimta aizies bojā.” Tas atbalsojas arī pravieša Jesajas vārdos 60:12.
Mēs varam secināt, ka palīdzība un atbalsts Dieva tautai ir ne tik daudz saistīts ar Izraēlas izdzīvošanu, cik ar mūsu pašu izdzīvošanu. Ja mēs klusēsim un paliksim pasīvi, mēs apdraudēsim paši sevi.
Arī Pāvila vēstulē Romas draudzei izskan līdzīgs brīdinājums:
„…nelielies zaru priekšā; bet, ja lielies, zini: ne tu nesi sakni, bet sakne nes tevi!” (Rom.11:18)

Ja kristieši neatzīst mūžīgo un neatceļamo Izraēlas aicinājumu, tie apdraud un grauj savu sakņu struktūru. Nav iespējams izdzīvot, nerūpējoties par saknēm.

Šī laika dēļ

Mordohajs atgādināja Esterei, ka viņas augstajam ķēniņienes aicinājumam ir nodoms un mērķis.
„Un, kas zina, vai tu tieši šā laika dēļ neesi kļuvusi ķēnišķīgā godā?” Mordohajs aicināja Esteri uztvert savu ķēnišķīgo stāvokli nevis kā greznu privilēģiju, bet kā Dieva aicinājumu.
Pārāk bieži mēs, kristieši, priecājamies par savām privilēģijām un ieguvumiem kā Dieva bērni, bet neatzīstam, ka pasaule ap mums ir izmisusi pēc palīdzības. Dievs mūs nav aicinājis būt pasažieriem greznā okeāna lainerī, kas saucas „Draudze”. Viņš vēlas, lai mēs būtu glābšanas laivas darbinieki, kuri nebīstas strādāt vētrainos laika apstākļos. Nekad neaizmirsīsim augsto Dieva aicinājumu kalpot Izraēlam un tautām.

Nožēlojot Holokausta grēkus, visbiežāk var dzirdēt pieminām klusēšanas grēku. Dominējošā draudžu nostāja, traģēdijai tuvojoties un 2. Pasaules kara laikā, bija – klusēšana. Daži sāka runāt, kad jau bija par vēlu. Kad Hitlers nāca pie varas, bija daži mācītāji un teologi, kuri redzēja notiekošā pravietisko nozīmi. Tajā laikā daudzi ebreji pameta Eiropu un devās uz tolaik saukto Palestīnu. Šie mācītāji juta, ka tā bija pirmā zīme Ciānas atjaunošanai un Kunga otrajai atnākšanai. Taču viņi par to skaļi nerunāja, nesludināja un arī neaicināja palīdzēt Dieva izredzētajai tautai viņu bailēs un draudos.

Arī šodien daudzi kristieši saprot, ka notiek Izraēlas apsolītā atjaunošana un paralēli Izraēlas atjaunošanai arī tautu sapulcināšana pret Izraēlu, lai īstenotos Dieva tiesa pār tautām. Taču vai šie ticīgie, kas saprot un redz, kaut ko dara Dieva mērķu labā? Tik daudz kristiešu, ērti iekārtojušies, patīkami pavada laiku un klusē, kamēr Izraēla sastopas ar jauniem draudiem no Persijas, kas ir mūsdienu Irāna.
Atcerēsimies, ka Dievs noteikti izglābs Izraēlu, pat, ja mēs klusēsim. Jautājums: vai mēs ieņemsim savu vietu un rīkosimies Dieva mērķu labā un mūsu pašu labā?
Pieņemsim lēmumu strādāt nenogurdinoši, lai nodrošinātu, ka Draudze vairs nekad nebūs mēma un pasīva.
Mordohaja aicinājums Draudzei, kas līdzīgi Esterei šodien atrodas ķēnišķīgā godā, ir – nostāties Uzvarētāja pusē un rīkoties!

ICEJ radio programmu par Purim svētku nozīmi klausieties angļu valodā:
1.daļa – http://int.icej.org/content/lessons-purim-part-1
2. daļa – http://int.icej.org/content/lessons-purim-part-2

© WFJ Marts 2012
Rakstu sagatavoja ICEJ direktors Jurgens Bjulers
tulkoja Ilze Saulīte
lv.icej.org@hotmail.com
www.icej.org

2012.gada 1.janvārī stājās spēkā Ungārijas jaunā konstitūcija, kas tika ratificēta pagājušā gada aprīlī. Arī Latvijā sākušās runas par Satversmes maiņu. Ungārijas piemērs iedvesmo, jo Ungārijas pamatpostulāts ir : Dievs, svētī ungārus!, bet Latvijā skan: Dievs svētī Latviju! Taču Ungārija saņem pamatīgu Eiropas Savienības kritiku galvenokārt par to, ka tā izvēlējusies konservatīvo ceļu, nevis liberāli ideoloģisko kursu. Ungārija ir pirmā valsts, kas atklāti sacēlusies pret liberāļu Eiropas Svienībai uzspiesto morālās visatļautības politiku. Vienu pārmetuma šalti tā jau ir izcīnījusi, kad Budapeštas ielās izgāja apmēram 400 000 cilvēku ar plakātiem, paziņojot, ka Ungārijas valsts pastāv jau ilgāk kā tūkstoš gadu, bet ES un Komisija tikai dažus desmitus.

Neparedzētu tautas atbalstu jaunajai konstitūcijai ne tikai Ungārijā, bet arī Polijā, Lietuvā un citās valstīs, Briselei nācās atkāpties. Tā vairs neliek uzsvaru uz liberālismu, bet koncentrējas uz pārmetumiem par Centrālās bankas un tiesnešu neatkarības ierobežošanu.
Mēģināsim noskaidrot vai tiešām tiek ierobežota Centrālās bankas un tiesnešu neatkarība. Un lai vieglāk saprastu par ko ir sacelta ažiotāža piedāvājam Ivara Brīvera latviski iztulkotu Ungārijas konstitūcijas preambulu, kā arī viedokļus par tēmu izsaka Ivars Brīvers: Banku augstskolas profesors, Ventspils Augstskolas asociētais profesors, Latvijas Ekonomistu asociācijas Valdes priekšsēdētājs un Aleksandrs Kiršteins: Politiķis un arhitekts. Viens no autoriem grāmatai par nacionālajiem partizāniem “Nezināmais karš”. Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000. g.) un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Augstākās Padomes un vairāku Saeimas sasaukumu deputāts. 1990. gada 4. maijā balsojis par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Divos Saeimas sasaukumos bijis Ārlietu komisiju vadītājs, kā arī vadījis dažādu partiju frakcijas. No 1995. līdz 1997. gadam Šķēles 1. Ministru kabinetā Kiršteins vadīja Īpašu uzdevumu ministriju Eiropas Savienības lietās.

Kā būt ar politnekorektumu?

Ivars Brīvers: Saceltā kņada ap Ungārijas jauno konstitūciju ir kārtējais apliecinājums tam, ka jebkurā valstī tie spēki, kuri savas valsts iedzīvotāju intereses izvirzīs par prioritāti pretstatā starptautiskā finanšu kapitāla interesēm, saņems uzbrukumus un mēģinājumus iztēlot tos kā nedemokrātiskus.
Kas tad ir tik nedemokrātisks jaunajā Ungārijas konstitūcijā? Tie, kuriem tauta, Tēvija, Dievs un ģimene šķiet „politnekorekti„ jēdzieni, pauž savu sašutumu par šo jēdzienu iekļaušanu konstitūcijā, jo šeit šīs patiesās vērtības tiek stādītas augstāk par eirokrātu popularizētajām „Eiropas kopējām vērtībām”, kādas faktiski pastāv tikai uz papīra. Šeit gan šie cilvēki ir pārcentušies, jo katrs, kurš pats izlasīs Ungārijas konstitūcijas tekstu, atzīs, ka šīs vērtības jaunajā konstitūcijas pamattekstā ir izceltas pat mazāk nekā tas būtu vajadzīgs, un kā jebkura sevi cienoša tauta to vēlētos. Par šīm vērtībām tiek runāts galvenokārt Konstitūcijas preambulā.
Svētais Stefans, kura loma Ungārijas vēsturē ir nepārvērtējami augsta, tekstā ir pieminēts tikai dažās vietās.

Ģimene starp vīrieti un sievieti

Nav negaidīti, ka nosodījumu saņem Konstitūcijas L.1. punkta formulējums, kurā nav pateikts, ka laulība var pastāvēt arī starp viena dzimuma pārstāvjiem. Mēģināšu iztulkot šī panta formulējumu: „Ungārija sargā vīrieša un sievietes laulību, brīvprātīgi izveidotas laulības attiecības un ģimeni kā nācijas izdzīvošanas pamatu.” Lai meklē skabargu cita acī tie, kuri neredz baļķi savā. Mēģinājumi saskatīt homoseksuālisma nosodījumu tajā, kas nevis ir, bet kas nav uzrakstīts, agri vai vēlu dos panākumus. Varu vēl ieteikt Ungārijas konstitūcijas kritiķiem pamanīt arī šajā pantā ietverto sieviešu diskrimināciju, jo viņas, redz, ir minētas aiz vīriešiem (férfi és nő).

Aleksandrs Kiršteins: Nekas tā netracina Eiropas kreisos, no kuriem daudzi ir bijušie komunisti, kā kristietība un tās iedibinātās morāles normas.
Ungārijas jaunā konstitūcija ir kā dadzis acīs gan Eiropas Komisijai, gan Eiroparlamenta kreisajam spārnam ar sociālistu Šulcu priekšgalā.

Viņiem daudz pieņemamāka bija staļiniskā 1949.gada konstitūcija, jo tā klusēja par tradicionālajām ģimenēm, piederību kristīgajai Eiropai vai bērnu tiesībām uz dzīvību no ieņemšanas brīža.

Ungāri nebaidās atzīt, ka tagadējā Sociālistiskā partija ir atbildīga par visiem komunistu noziegumiem pret ungāru tautu, jo ir to juridisko tiesību un ideoloģijas pārņēmēja. Ungāri pirmie ir atteikušies no liberāļu ieviestās jaunvalodas un ierakstījuši jaunajā konstitūcijā vārdus Dievs, kristietība, nacionālais lepnums.

Centrālās Bankas neatkarību apdraudēšana?

Ivars Brīvers: Uzmanīgi izlasīju Konstitūcijas 41. pantu, kurā it kā esot apdraudēta Centrālās Bankas neatkarība. Neko tādu man nevienā no šī panta apakšpunktiem neizdevās saskatīt. Vai Konstitūcijas kritiķi par Centrālās Bankas neatkarību apdraudošu uzskata pirmajā apakšpunktā minēto, ka „Ungārijas Nacionālā banka ir atbildīga par monetāro politiku„? Vai varbūt otrajā punktā minēto, ka „Ungārijas Nacionālās bankas vadītāju uz sešiem gadiem ieceļ Ungārijas prezidents”? Vai trešajā punktā minēto, ka „Ungārijas Nacionālās bankas vadītājs ik gadu ziņo Parlamentam par savu darbību”? Vai tas ir ceturtajā punktā minētais, ka „Ungārijas Nacionālās bankas vadītāja rīkojumi nedrīkst būt pretrunā ar likumu”? Ja šādos jautājumos Ungārijai, tāpat kā jebkurai citai neatkarīgai valstij, būtu vajadzīga saskaņošana ar „augstāk stāvošām institūcijām”, tad tas ļoti reāli liktu apšaubīt Ungārijas konstitūcijas B punktā rakstīto, kas savukārt Latvijas Satversmē ir formulēts pirmajā pantā, ka attiecīgi Ungārija un Latvija ir neatkarīgas un demokrātiskas valstis.
Ungāri, būdami neliela un savdabīga tauta gadu simtu garumā ir pratuši nosargāt savas vērtības, un šobrīd rāda savu apņēmību to darīt arī turpmāk. Es kā Latvijas patriots nostājos ungāru pusē.

Aleksandrs Kiršteins: Eiropas birokrātus nokaitināja Orbana valdības lēmums nestāties eirozonā vismaz līdz 2020.gadam, pārņemt no bankām pensiju fondus un uzlikt tām krīzes nodokli 0,5% no bilances vērtības. Tāpēc gan Komisija, gan Eiroparlaments paziņoja, ka uzsāk juridisku procedūru ar likumu „analīzi„ un sankcijām (iesaldējot jebkādu finansu palīdzību no ES un SVF), cerībā iespaidot ungāru valdību, lai tā pārskatītu esošo kursu.

Ungāri nebija apmierināti ar tik klaju iejaukšanos lietās, kuras neregulē Eiropas Savienības jurisdikcija un sarīkoja grandiozas protesta demonstrācijas, aizstāvot savu valdību un premjeru Orbanu.

Ungārijas tiesu sistēmu turpmāk uzraudzīs jauna institūcija, kuras vadītāju ievēl parlaments. Ungārijas prezidentam būs tiesības atlaist parlamentu, ja tas nav spējis līdz attiecīgā gada 31.martam pieņemt valsts budžetu. Lēmumiem, kas mainītu pensiju sistēmu vai fiskālo politiku, nepieciešams divu trešdaļu parlamenta deputātu atbalsts. Oficiālais maksāšanas līdzeklis valstī ir forints, bet iespējamajai eiro pieņemšanai nākotnē būs vajadzīgas divu trešdaļu parlamenta deputātu balsis. Vēl ungāriem tiek izteikti pārmetumi par tiesnešu pensiju vecuma pielīdzināšanu pārējiem pilsoņiem – 62 gadi un valdības pārstāvja iecelšanu par vienu no Centrālās bankas prezidenta vietniekiem.

Papildus Aleksandrs Kiršteins „ES dubulstandarti ir demoralizējoši” (AUDIO)

Ungārijas pamatlikums

Dievs, svētī ungārus!
NACIONĀLIE SVĒTUMI
MĒS, UNGĀRU TAUTAS PĀRSTĀVJI, jaunajā tūkstošgadē, visu tagad un agrāk dzīvojošo ungāru vārdā paziņojam sekojošo:
Mēs esam lepni par to, ka Svētais Stefans pirms tūkstoš gadiem lika stingrus pamatus ungāru valstij, mūsu mājām, un padarīja to par kristīgās Eiropas daļu.
Mēs esam lepni par mūsu valsts pastāvēšanu, mūsu priekšteču brīvības un neatkarības cīņām.
Mēs esam lepni par ungāru tautas augsto intelektu.
Mēs esam lepni par to, ka gadsimtu gaitā esam sargājuši Eiropu, un rūpīgi vairojuši tās talantus un kopējās vērtības.
Mēs apzināmies kristietības lomu mūsu tautas saglabāšanā. Mēs cienām dažādās mūsu valsts reliģiskās tradīcijas.
Mēs apņemamies saglabāt iepriekšējo gadsimtu vētrās plosīto mūsu tautas intelektuālo un garīgo vienotību. Etniskās grupas, kas dzīvo kopā ar mums, ir daļa no ungāru politiskās sabiedrības un valsts veidošanas faktors.
Mēs apņemamies, ka mūsu mantojums, mūsu unikālā valoda, ungāru kultūra, etnisko minoritāšu valodas un kultūra, Karpatu baseinā esošās dabas un cilvēka radītās bagātības tiks saglabātas un saudzētas. Mēs esam atbildīgi par mūsu pēcnācējiem, tāpēc mēs rūpēsimies par viņu dzīves apstākļiem, apdomīgi lietojot materiālos, intelektuālos un dabas resursus.
Mēs ticam, ka nacionālā kultūra ir bagāts ieguldījums Eiropas vienotībai dažādībā
Mēs cienām citu tautu brīvību un kultūru, un vēlamies sadarboties ar visām pasaules tautām.
Mēs uzskatām, ka cilvēces pastāvēšana balstās uz cieņu pret cilvēku.
Mēs uzskatām, ka indivīda brīvība var attīstīties tikai kopībā ar citiem.
Mēs uzskatām, ka šīs kopības vissvarīgākie pamati ir ģimene un tauta, godinot pamatvērtības – uzticību, ticību un mīlestību.
Mēs uzskatām, ka sabiedrības spēks un katra cilvēka gods balstās uz darbu un cilvēka gara sasniegumiem.
Mēs uzskatām, ka mums ir pienākums palīdzēt trūcīgajiem un nespējīgajiem.
Mēs uzskatām, ka pilsonim un valstij ir kopīgi mērķi – laba dzīve, drošība, kārtība, patiesība un brīvība vispilnīgākajā mērā.
Mēs uzskatām, ka tautas vara tikai tad ir patiesa, ja valsts kalpo saviem pilsoņiem, izlemj viņu lietas godīgi, taisnīgi, bez ļaunprātības un aizspriedumiem.
Mēs cienām mūsu vēsturisko konstitūciju un Svēto Kroni, kas iemieso Ungārijas konstitucionālās iekārtas pārmantojamību un tautas vienotību.
Mēs nepieņemam mūsu vēsturiskās konstitūcijas pārtraukšanu svešzemju okupāciju dēļ. Mēs neatzīstam noilgumu nacionālsociālistisko un komunistisko diktatūru valdīšanas necilvēcīgajiem noziegumiem pret ungāru tautu un pilsoņiem.
Mēs nepieņemam 1949. gada komunistisko konstitūciju, jo uz to balstījās tirāniskā valdīšana, tāpēc atzīstam to par spēkā neesošu.
Mēs piekrītam pirmā brīvā Parlamenta pārstāvjiem, kuri savā pirmajā lēmumā paziņoja, ka mūsu šodienas brīvība izauga no 1956. gada revolūcijas.
Mūsu Tēvijas 1944. gada 19. martā zaudētā suverenitāte tika atjaunota 1990. gada 2. maijā, kad tika izveidota pirmā brīvi ievēlētā tautas pārstāvniecība. Šī diena tiek uzskatīta par jaunas demokrātijas un konstitucionālās kārtības sākumu mūsu valstī.
Mēs uzskatām, ka pēc divdesmitā gadsimta desmitgadēs iedragātās morāles mums ir vajadzīgs garīgās un intelektuālās atjaunotnes ceļš.
Mums kopīgi ir jāveido nākotne un aicinājums jaunajai paaudzei. Mēs ticam, ka mūsu bērni un mazbērni ar savu talantu, neatlaidību un gara stiprību padarīs Ungāriju atkal lielu.
Pamatlikums ir mūsu tiesiskās kārtības pamats: ungāru vienošanās pagātnē, tagadnē un nākotnē. Tas ir ietvars, kas pauž tautas gribu, formu tam, kā mēs vēlamies dzīvot.
Mēs, Ungāru zemes pilsoņi, esam gatavi veidot kārtību valstī uz tautas vienotības pamatiem.