Kaujas lauks

Kamēr uz redzamās-fiziskās platformas ir jaušams miers, tikmēr garīgajā-neredzamajā pasaulē notiek karš starp Dieva un sātana eņģeļiem par cilvēku dvēselēm. Taču kad redzamajā pasaulē parādās jebkāda veida apdraudējums, tas nozīmē, ka garīgā cīņa zaudēta.

Paradoksāli, bet par divu pasauļu karu vislabāk zināms tiem, kuri dažkārt par to aizmirst. Tiem, kuriem ir visciešākā saikne ar garīgās pasaules ietekmi fiziskajā. Ne gluži tā ir valsts valdība, kurai noteikti ir sava liela loma cilvēku dzīvēs. Tā arī nav sabiedrība, kura par garīgās pasaules eksistenci iespējams var tikai nojaust. Galvenā atbildība gulstas uz kristīgās saimes pleciem. Tieši kristieši zin (Ef.6:12) patieso nozīmi, tāpēc atrunas par to, kāpēc vairums neiestājas par Latvijas Atmodu, ir veltas. Neizbēgt no pienākumiem un atbildības. Nav iespējama garīga uzvara dzīvojot apziņā „No viena grāvja otrā” vai apziņā „Ne Dievam svece, ne velnam kruķis.”

Pats par sevi dzīvē nekas nenotiek, dzīvojot formālu kristieša dzīvi, nepiedzīvot izrāvienu un uzvaru, ne savā, ne arī sabiedrībā kopumā.

Kristieši zin patiesību, bet nenostājas konfrontācijā. Kristieši zin izeju no sarežģītām situācijām, bet klusē. Kristieši zin, kā iegūt garīgo brīvību citiem, bet ar to nedalās. Tā ir bezatbildīga, egoistiska un noziedziska rīcība. Bībelē brīdināts: „Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs.” Saprotams, ka tāpēc nav jāmirst fiziski, bet gan savām iegribām un mietpilsoniskās dzīves vēlmei. Lūgt tikai par sevi un savas ģimenes pasargāšanu ir viena lieta, bet otra, lūgt ar plašāku skatu dzīvē. Bībelē teikts: „ jo jūsu Tēvs jau zina, kā jums vajag, pirms jūs Viņu lūdzat.” (Mat. 6:8)

Ja kristieši neieņem Jēzus armijas garnizona pirmās rindas, mūsu Latvijai nav izredžu un beigu beigās arī iegribām un mietpilsoniskās dzīves vēlmei arī reiz pienāk gals. Kristiešiem jāmobilizējas un jāiestājas Jēzus armijā, nav cita uzvaras ceļa.

Gatavojoties iebildumam: „Ko Tu no sevis iedomājies…” vispirms vēlos pievērst Jūsu uzmanību Bibliskajā vēsturē, kā rīkojās mūsu Pestītājs Jēzus Kristus.

Viltus plāns

Jēzus ieguva aizvien lielāku popularitāti tautas vidū. Viņš palīdzēja un ietekmēja sabiedrību. Atraisījis. Aizstāvējis. Dziedinājis. Augšāmcēlis. Atbrīvojis….

Cik daudz no tā spēj tie, kuri ieņem augstus amatus valstī? Tie, kuri kontrolē valsts procesus, atšķirību labi saprot. Izdevīgāk, ka tauta ir pakļāvīga, neuzdod liekus jautājumus, pilda valsts kasi, ir paklausīgi nodokļu maksātāji, no lēnprātīgajiem pārtop gļēvulīgos. Bez iebildumiem tautu ir vieglāk kontrolēt, taču ko darīja Jēzus dzīvojot zemes dzīvi? Viņš savu līdzību izklāstos aicināja tautai aizdomāties par to, kas ir augstāks par alkatīgu un varas kāro pasauli. Ne ar varu, ne ar spēku, bet ar mīlestības garu Jēzus ietekmējis planētu Zeme. Viņš aicināja nepakļauties netaisnībai, bet nostāties tai pretī ar Dieva Vārdu un Dieva vareno spēku, kas mājo mūsdienu kristiešos no pestīšanas brīža. Viņš aicināja cienīt citu uzskatus, bet nevis pakļauties svešu iegribām. Viņš mācīja nostāties savā pārliecībā un būt godājamām personībām.

Jēzus tautai kļuva par varoni, mesiju, dziedinātāju, skolotāju un atbrīvotāju. Taču tautas kontrolētājiem, garīgās dēmonizētās pasaules ietekmētajiem, tas nepatika.

Jēzus misija, par Debesu Valstību, pārprasta. Vietējie „valdnieki” domāja, ka Viņš nācis, lai atņemtu viņu kontrolējošo varu par tautu. To nedrīkstēja pieļaut. Kā cīnīties ar tik ātri tautā izplatītu labās vēsts nesēju? Kā cīnīties ar tādu, kurš tautā veicina domātprasmi, iedrošina bailīgos kļūt par drošsirdīgiem, vājiem dod spēju kļūt stipriem un slimos dziedina? Atklāti nokaut vairs nedrīkstēja. Pārāk populāra persona. Nolemts, ka jāveic viltīgs plāns. Apmelošana! Nomelnošana! Goda laupīšana!

Arī Latvijā „valdnieki” ir apmierināti, kad tauta ir paklausīga un krīzi „izvilkt” uzņemas maznodrošinātie, pensionāri un invalīdi, bet negodīgi sabalansētā elektroenerģijas tarifa dēļ, arī daudzbērnu ģimenes.

Kā arī „brīvība”; „garīga brīvība”; „nacionālā brīvība”; „ekonomiskā brīvība”; „pamatnācijas interešu pārstāvēšana” ir biedējoši un draudoši vārdi. Jo, lai iedziļinātos vārdu būtībā ir jāuzņemas riski, nepopulāru lēmumu pieņemšana un atbildības nešana par cēloņiem un sekām. Bet vieglāk, ievākt nodokļus un palikt malā, kad tautas intereses atkal apdraudētas. Tas ir labi pieprasts un tas līdz šim labi nostrādājis.

Izlaušanās

Tautas apspiešana notiek tik ilgi, kamēr tā ļaujas! Tautas apspiešana notiek tik ilgi, kamēr kristieši ļaujas velna viltībām!

Taču mūžīgais jautājums, ko darīt lietas labā?

Pirmkārt apzināties Efeziešiem sestās nodaļas nozīmi.

Otrkārt veicināt tautu „pamosties”. Lūgt Dievu par tautas Atmodu un iesaistīties sabiedrības procesos.

Treškārt mācīt tautu bezbailīgi celties konfrontācijā. No tautas jāceļas drosminiekiem-līderiem, kuri sāk celt tiltu starp valdību un tautu, starp tautu un Dieva Valstību un velt akmeņus barikāžu celšanai, jo pienāk brīdis, kad diplomātiska saruna vairs nelīdz. Cik ilgi diplomātiski var runāt ar sātana apsēstiem? Vienīgais risinājums-karš! Garīgais karš, ņemot visus Dieva ieročus un nostāties tautas dvēseļu aizstāvības pusē. Saistīt sātana nodomus, (Mat16: 16) un slavēt pateicībā Dievu par lūgšanu uzklausīšanu.

Jā, izlaušanās prasa piepūli. Izlaušanās prasa samaksu. Izlaušanās ir upurēšanās. Tautai ir jāvēlas un jābūt gatavai saņemt kolektīvo un individuālo brīvību. Galvenokārt brīvību no iepotētas verdziskas apziņas, kuras propagandas izplatīšanai ir izdevība visiem, tikai ne pašai tautai. Izlaušanās ir vajadzīga tautai, nevis kontrolējošajiem valdniekiem. Tautai jāuzņemas atbildība par izlaušanos, jo „valdniekiem” tā vienmēr būs neizdevīga.

Konfrontējošā saruna

Farizeji vēlējās noskaidrot Jēzus personību un izcelsmi. Viņš pārāk pārliecinoši runāja par to, ka ir Dieva Dēls un Tēva sūtīts. Taču Jēzus paskaidroja, ka nav īpašas nozīmes daudz stāstīt, jo neviens jau neklausās, lai saprastu, bet meklē vājās vietas. Cenšas pieķert vārdos, uzdot āķīgus jautājumus, kā arī izrādīt citiem savu „aso prātu”. Jēzus vaicāja: „Kādēļ jūs Manu runu nesaprotat? Tāpēc, ka jūs neesat spējīgi klausīties Manos vārdos.” (Jāņa 8: 32) Jēzus bieži vien runāja par attiecībām ar Tēvu un paklausību Viņa Vārdam. Jēzus runāja par mūžīgām vērtībām un Debesu Valstību, taču Viņš bija nemitīgi pārprasts.

Rakstu mācītāji, savu nepatiku pret Jēzu izteica, nosaucot Viņu par nīsto samarieti, turklāt ar pašu velnu saistītu. Jēzus atspēkoja šos apvainojumus. Lai gan Jēzum ne īpaši rūpēja aizstāvēt savu godu. Viņš nevarēja to nedarīt cita iemesla dēļ, savu sekotāju un mācekļu labad.

Bet mūsdienās runājot ar mācītājiem par to, ka mums Latvijā būtu nepieciešama lielāka konfrontācija un kristīgā mobilizācija dažādos varas līmeņos, sākot jau ar mēdijiem, tad skan, kā „iedresētas” frāzes, „Mums tas nav jādara.”; „Lai jau viņi runā ko vēlas.”; „Mums ir savs ceļš.; „Mums ir jāmīl, nevis jākonfrontē.” Mums jāpiedod, kā Jēzus teica pie krusta…” Un tamlīdzīgi reliģiozi formulējumi.

Tas viss ir labi, kad negribas neko darīt lietas labā, jo tas kaut ko maksā, bet paskatīsimies, ko, tad māca mums šajā jautājumā Bībele, proti, ko darīja pats Jēzus šādās situācijās?

Jāatzīst, ka Jēzus nenovērsa skatienu un nedomāja par to, lai jau viņi runā ko vēlas. Tikmēr lūdzot Dievu teikdams “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.”  (Lūk 23: 34) Jo tā bija pavisam cita situācija. Jēzus zināja kāpēc atradās toreiz pie krusta un teica tieši šādus vārdus. Viņš nevarēja nokāpt no krusta un konfrontēt ar rakstu mācītājiem, kārtējo reizi, izskaidrojot krustā sišanas nozīmi Viņa dzīvē. No tā brīža Jēzus piepildīja savu misiju  teikdams: “Viss piepildīts!” (Jāņa 19: 30) un turpināt Lielo Uzdevumu-evaņģēlija sludināšanu, uzticēja sekotājiem – kristiešiem. Tāpēc tik bēdīgi noraudzīties, kad kristieši nelasot Bībelē atklātās noslēpumainās nianses, atceras vien izdevīgi sev Jēzus teikto pie krusta. Kaut arī piedošana ir svarīga, taču aizsedzoties vien ar to, lai nekonfrontētu un neaizstāvētu savu pārliecību, kuras dēļ Jēzus mira pie krusta ir kristīgā gļēvulība. Savukārt kristiešu nekompetenci un zinādami, kristiešu vājās vietas jūt oponenti un izmanto to savā labā.  Bēdīgi, ka dažkārt aizmirstas par to, cik liels ir Dieva Vārda spēks. Aizmirstas, cik liels ir spēks, kad Jēzus armija nebaidās no tā, Kurš runā caur viņu mutēm un Kurš dod drosmi pretī stāties velna viltībām. Tāpēc jāatgādina, ka Dieva Vārdā ir spēks, nevis klusēšanā un savas „ādas glābšanā”. Cits jautājums, cik daudz no lasītā paliek prātā, vai tiešām tikai frāze „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara”? Taču krustā tika sists Jēzus, nevis mūslaiku kristieši un mācītāji.

Jēzus no jauna konfrontēja, runājot skaidri, atklājot velna viltību oponentos: „Jūs esat no sava tēva – velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs.”  Kamēr rakstu mācītāji, kā arī mūsdienās dzīvojošie apmelotāji, un pārdarītāji cenšas atkal piepildīties ar viltīgām domām, tikmēr Jēzus sagatavojis jaunu konfrontējošo arsenālu cērtot ļaunumu saknē. Pārsteidzoši vārdi, atstājot oponentus nesagatavotus: „Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku?” Kā lai pretī stājas tik pārdrošiem un patiesības pilniem vārdiem? Tik izaicinoši. Viss ko atliek farizejiem teikt, tik vien kā ierasto propagandas versiju ar nosaukumu „velns”. Viņi pārjautāja it kā nesaprotot par ko ir runa: “Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir velns?”  Vai tiešām viņiem ir tik „īsa atmiņa”? Pirms brīža Jēzus jau pateica. Bet viltus kārībās dzītās sirdis vēlas sasniegt savu galamērķi tā, lai pēc iespējas vairāk cilvēku to dzirdētu: „velns! Velns un vēlreiz velns!” Izaicinošas darbības, nestandarti situāciju pavērsieni un neierastas lietas, parasti mēdz pierakstīt ļaunajam spēkam. Neiedziļinoties lietas būtībā, jo mērķis taču pilnīgi pretējs, tikai panākt savu uzstādīto plānu. Nav vajadzības ieklausīties it īpaši tad, ja paši nevēlas to saprast un pieņemt un nevēlas mainīties. Tā kā viņi nevēlējās saprast, par ko tieši Jēzus ir runājis, tad atkal ķērās pie nomelnošanas taktikas. Viņi no jauna atkārtoja tos pašus vārdus: „Nu mēs zinām, ka tevī ir velns…”(Jāņa 8: 52) Turpinājumā rakstu mācītāji ironiski jautā, par ko gan Tu sevi uzskati?!..

Lai kā arī viltus pārpilnie centušies sevi uzskatīt pārāku par Jēzu, sevi iedzina strupceļā. Viņu arsenālā beidzies vārdu krājums. Turpretī Jēzus daiļrunība, dziļums un tiešums ir pārsteidzošs. Farizejus it kā varētu saprast, jo viņi uz Jēzu skatījās kā uz cilvēku – miesīgi, bet ne garīgi. Kā arī mūsdienās uz kristiešiem varētu skatīties gluži tāpat, kad tie saka kādam laicīgi domājošajam, ka Dievs vēlas, lai viņš iegūtu brīvību. Apliecina Dieva mīlestību, vai arī kāds uzdrošinās teikt kaut ko radikālāku, piemēram, pravietojot. Kad Dieva pamudināti vārdi trāpa viņu sirdīs, tad cenšas atspēkot sašutuma vārdos: „Par ko Tu sevi uzskati?!..”

Jēzus nemeklēja sev godu, bet pildīja Dieva norādījumus. Jēzus vienmēr atbild. Viņš neklusē, bet gan konfrontē pastāv par Dieva godu, tādējādi parādot farizejiem, ka viņiem nav tiesības runāt ko vēlas un nesaņemt atmaksu. Viņš teica tieši: „Ja Es pats Sevi ceļu godā, Mans gods nav nekas. Bet Tas, kas Mani ceļ godā, ir Mans Tēvs, ko jūs saucat par savu Dievu.”  Var jau būt, ka daudzi nav bijuši gatavi atstāt savu ierasto dzīvi, lai ieraudzītu, ka Jēzus Kristus patiešām ir nācis no Tēva. Grūti saprast arī mūsdienu kristiešus, kuri apliecina, ka nākuši no Tēva, jo ir pestīti pateicoties Jēzus upurim pie krusta Golgātā.

Mobilizācija un vienotība

Vieglāk ir no jauna apmelot Jēzu. Šādiem apgalvojumiem, ka „Tevī ir velns”, vai arī kā mūsdienās draudzes, kas droši nostājas pret sātana meliem un sauc lietas īstajos vārdos, piedzīvo apmelojoša vārda „sekta” lietošanu. Šāda vaida vārdiem sabiedrībā ir liels spēks. Neviens taču nedomā par to, ka Jēzus nācis, lai pasaule būtu glābta. Neviens taču nedomā, ka draudzes Latvijā dara tādus labdarības darbus, ko valsts ar drošiem finansējumiem un vislabākajiem psihologiem darbā ar sabiedrību nespēj. Taču tik viegli, kādam TV nekompetentajam garīgajos jautājumos komentētājam pateikt tikai kādu nomelnojošu, apmelojošu frāzi un dīvainā kārtā sabiedrībā dzirdamas atskaņas, par to, kā komentētājs ir atmaskojis „sektu”. Bet kādas atskaņas dzirdamas no kristīgās saimes? Žurnālists saņem ātru un nepelnītu slavas balvu, taču draudzes visā Latvijas teritorijā strādā gadiem, lai kalpotu sabiedrībai un maksājusi par to dārgu cenu, bet saņem nievāšanu un apmelošanu, tikai tāpēc, ka tāds komentētājs jūt, ka paliks neskarts, bet gluži otrādi, atbalstīts. Pamēģini tikai kaut ko tādu teikt pret musulmaņiem, komentētājs visu dzīvi atbildētu tikai par vienu neslavas vārda paušanu. Taču kristīgās saimes gļēvulīgā klusēšana ir baisa! Kāpēc, gan neapmelot? Kāpēc gan nelaupīt godu un cieņu? Protestējošas reakcijas taču nav. Draudzēs cilvēki atbrīvojas no alkoholisma, narkotisko vielu lietošanas, no prostitūcijas, no zagšanas, no nedziedināmām slimībām. Palīdz trūcīgiem, apmaksā vasaras nometnes bērniem invalīdiem, vai rīko zupas virtuves. Vai to spēj valsts? Vai to spēj izdarīt TV ironiski noskaņotais komentētājs? Vai to spēj sabiedrība kopumā? Cik vienkārši sagraut ar vārdu „velns” vai „sekta”, bet cik grūti celt, cienīt un godāt.

Kristieši sapulcējas Jāņu dienā, lai aizlūgtu par neprātīgajiem Jāņos piedzērušajiem šoferiem, kas izraisa pastiprinātas avārijas. Vai arī lūgt Dievu par jauniešu pasargāšanu no „papardes zieda” meklēšanu mežā, bet gan iegūtu patiesu mīlestību no Dieva un augtu pašcieņu. Vērojot, kā mēdiji pirms Jāņiem „uzbrūk” labas gribas darītājiem un tādējādi ceļ savus reitingus, nepatīkama ir citu draudžu vai kristīgās sabiedrības neitralitātes saglabāšana. Bieži vien –ēterā klusums. Iesaistoties diskusijās par „klusumu ēterā”, skan ierasta kristīga atbilde: „Mums ir jāparāda Kristus mīlestība.” Jā, piekrītu, bet kādā veidā? Vai ļaujot pazemot citas draudzes vai kristiešus, vai atsevišķus kalpotājus? Vai tāda ir mīlestības būtība? Šķiet, ka ir kaut kas pārprasts. Mīlestība nav tikai skaistas runas, bet arī tās pasargāšana un kopšana. Jā, mums jābūt lēnprātīgiem, vai arī kā kādā harizmātiskajā draudzē pieņemts citēt: „Suņi rej, bet karavāna iet uz priekšu.” Bet rodas pretjautājums, kāpēc gan karavānai vajadzīgi suņi, ja tie tikai rej, nevis apsargā karavānu? Kāds tad ir suņu galvenais uzdevums, vai riet un kost saimniekam? Vai tā ir mācījis Jēzus? Vai Jēzus mācījis būt nespējniekiem un ļāvis suņiem izlaisties? Suņiem ir jāzina sava vieta, ja nezin-jāierāda!

Jēzus nepārtraukti savā dzīvē konfrontējis! Jēzus saviem mācekļiem mācīja būt vienotiem un mobiliem, pastāvēt un iestāties citam par citu. Kristiešu pienākums ir parādīt pasaulei, ko nozīmē patiesa mīlestība. Nevis tā „viltus mīlestība” kas ļauj tuvāko nomelnot, apsaukt, izvārtīt pa dubļiem, bet gan iestāties un pateikt: „Pietiek! Mēs neļausim savus brāļus un māsas apmelot un izsmiet!” Jēzus teica konkrēti: “Manī nav velna! bet Es dodu godu Savam Tēvam! jūs turpretim laupāt Man godu!” (Jāņa 8: 49)

Nevienam nav tiesības laupīt kristiešu godu! Kristiešiem, tas būtu jāsaprot pirmām kārtām. Kristiešiem ir jāsaprot, ka tā nav nekāda lēnprātība klusējot, bet gan viltīga gļēvulība. Kristiešiem jāsaprot, ka ir jāmobilizējas un jāiestājas citam par citu un nedot velnam vietu, nedot velnam nevienu metru, centimetruno savas zemes, kur ienaidniekam plosīties. Dāvids neļāva savas „avis” šajā gadījumā kristiešus, vai kādu no draudzēm saplosīt, ne vilkam, ne lācim. Tas ir pašcieņas jautājums. Ja kristieši necienīs sevi un savus brāļus un māsas, kas tad viņus pašus cienīs?

Konfrontācijas plāns

Jēzus apmācījis konfrontēt. Tas ir pieejams visiem, kuri vēlas pieaugt Dieva Garā. Konfrontācijas plāns – Dieva Vārds!

Kristiešiem ir jāizcērt „papardes ziedu” mīts. Kristiešiem jāizcērt „sektas” mīts. Kristiešiem jāierāda jauns ceļš savās dzīvēs un mūsu Latvijai kopumā. Tas ir kristiešu tiešais pienākums!

Jēzus devis konfrontācijas plānu (Jāņa 8 nodaļā) apmācot un bruņojot savus sekotājus – kristiešus.(Ef 6: 10-18) Jēzus mācījis, kā staigāt uzvarā. „Uzvara caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (1.Kor 15: 53:58) Uzvara nav sasniedzama klusējot. Uzvara negaida iestaigātās taciņas galā. Uzvara ir atbildības sekas. Uzvara ir cīņa upurējot un maksājot cenu. Uzvara ir drošsirdība, nevis bailes. Uzvara ir pārliecība par to, kurp iet pašam un vest pārējos.

Novēlējums: „Tad nu, mani mīļie brāļi, topiet pastāvīgi, nešaubīgi, pilnīgāki Tā Kunga darbā vienumēr, zinādami, ka jūsu darbs Tā Kunga lietās nav veltīgs.” (1.Kor 15: 58)

Atbilde: Vispirms ieskatam piedāvāju ielūkoties arī šajā rakstā „Paralēlā pasaule eksistē?!” Izrietot no tā mēģināsim kopā paanalizēt. Taču jāņem vērā, ka piedāvājums nav absolūtā patiesība, bet gan pārdomas par to, kā varētu būt izrietot no informatīvā avota Bībele, ko Dievs mums ir atstājis un arī prāta spējas, zinātniskos atklājumus, tehnoloģiskos sasniegumus, kā arī progresijas attīstību citās jomās, kas sasaucas ar Bībelē rakstīto.

Zinātnieki nepārtraukti izgudro dažādus modeļus, lai raksturotu savus zinātniskos atklājumus pēc iespējas saprotamāk. Piemēram, lai ilustrētu atoma kodolu. Tas ir ļoti mazs, centimetra viena miljona no miljoniem daļa (1012). Taču, lai saprastu kodola struktūras būtību, zinātnieki veido uzskatāmus, piemēram, želejveidīgam pilienam līdzīgus modeļus. Vai arī medicīnā, lai sapratu smadzeņu funkcionēšanu, tiek izgatavoti modeļu paraugi, kas tiek salīdzināti ar kompjūtera funkcijām. N t.t. Tāda veida modeļu paraugi tiek lietoti arī teoloģiskajā arsenālā. Piemēram, Jēzus savās izteiktajās līdzībās lieto Debesu valstības modeli. Viņš stāsta par sējēju, vai sinepju graudiņu, Debesu valstību salīdzina ar pērles pircēju, laukā apslēptu dārgumu vai zvejnieka tīklu.

Balstoties arī uz teoloģiskās bāzes zinātnieki ir mēģinājuši meklēt zinātnisku pamatu teoloģiskajam modelim, lai dziļāk saprastu un aprakstītu Dieva garīgo mijiedarbību ar materiālo pasauli. Piemēram, rodas visai lielas grūtības, kad ir runa par Dieva esamības vietu. Kādreiz bērnībā mēs katrs noteikti esam dzirdējuši, ka Dievs ir kaut kur tur augstu debesīs. Taču pieaugot, kā arī zinātniskajā jomā, tāds uzskata modelis ir nepieņemams. Vai zinātne ir spējusi atrast kādu citādāku un labāku modeļa piedāvājumu? Pamēģināsim ieskatīties.

Ģeometriskajā Visuma modelī ir iekļautas četras dimensijas: trīs ir telpas, tas ir garums, platums un augstums. Ceturtā- laika dimensija. Tās pamatā ir telplaika liekums - (curvature of space-time). Lielums, kas vispārīgajā relativitātes teorijā raksturo četrdimensiju telpas metrisko īpašību atšķirību no Eiklīda telpas metrikas.

Mēs dzīvojam trīsdimensiju pasaulē. 1912. gadā Einšteins laiku sāka dēvēt par ceturto dimensiju. Vienā vārdā sakot ceturtā dimensija ir laiks. Starp citu Korejas mācītājs Pauls Jongi Čo ir sarakstījis lielisku grāmatu „Ceturtā dimensija”Taču par cik, kā jau Jūs lasījāt rakstā ”Kas notiek ārpus laika?”, tad noskaidrots, ka Dievs atrodas ārpustelpas, kā arī laika robežām, tad pieņemsim domu, ka Dievs atrodas citā dimensijā, proti, piektajā dimensijā.

Lai skaidrāka būtu jaunā modeļa „Piektā dimensija” koncepcija, ieskatīsimies mums saprotamākā lietas būtībā, tas ir divdimensiju pasaule. 1880. gadā Oksfordas universitātes matemātiķis Edvins Abots (Edwin Abbott)  sarakstīja neierasta tipa grāmatu ar nosaukumu „Plaknes-zeme” (Flatland) Grāmatā viņš apraksta pasauli plaknes dimensijā. Divdimesiju eksistence iespējama kustēties plaknē. Divdimensiju iemītniekiem nav nekādas sapratnes par to, kas notiek ārpus tās robežām.

Divu dimensiju pasaulē visas būtnes ir kā plakanas figūras – trijstūri, daudzstūri un apļi – kas dzīvo mājās, kuru sienas sastāv no līnijām. Divu dimensiju pasaulē norisinās dažādas attiecības. Viss ir labi līdz brīdim, kad aiz horizonta parādās sfēra, kas ierodas no „telpas zemes”. Sfēra traucas cauri līniju sienām, un neviens nespēj to apturēt. Tās īsto apveidu laukuma zemes iedzīvotāji nespēj pat aptvert, jo tie saprot tikai to, kas notiek uz līdzena laukuma jeb plaknē. Kad sfēra nonāk uz laukuma, tie redz tikai apmēros pieaugošu apli, kas sasniedzis savu lielāko caurmēru, sāk atkal mazināties, līdz vienā punktā pazūd. Plaknes-zemes iemītnieki pasauli kā telpu nespēj saprast, kaut gan tā ir daudz bagātāka par viņu pašu pasauli.

Plaknes zemē dzīvojošā sfēra varēja atrasties ārpus divdimensijas pasaules robežām, taču novēroja visus tajā notiekošās norises. Plaknes-zeme tai bija pārskatāmas kā uz delnas. Bez tam tā varēja uzrasties un atrasties jebkurā divdimensiju pasaules vietā.

Līdzīgā veidā, taču iespējams, ka arī līdzības būtība ir pārāk niecīga, lai mēs spētu noprast Dieva nodomus un Viņa eksistenci, tomēr velkot paralēles ar to, kas mums būtu skaidrs, proti, trīsdimensiju pasaule, mēs varētu iedomāties, ka Dievs atrodas piektajā dimensijā, jeb garīgā pasaulē, kā to piemin daudzkārt Bībele. Jēzus Kristus to sauc par Debesu Valstību.

Tādējādi atbildot uz jautājumu „Vai mūžīgo Dievu neietekmē ienākot mūsu dzīves laikā un telpā?” Nekas nevar ietekmēt Viņu, kā vien Viņš pats kādu.

Kaut arī mums grūti izzināt mūsu Visuma apmērus tā plašuma dēļ, taču Dievs ir visur esošs un visur klātesošs. Kā tas iespējams? Tas ir iespējams esot piektajā dimensijā, taču Bībelē tas teikts liriskāk.

Kaut arī mums grūti izzināt mūsu Visuma apmērus tā plašuma dēļ, taču Dievs ir visur esošs un visur klātesošs. Kā tas iespējams? Tas ir iespējams esot piektajā dimensijā, taču Bībelē tas teikts liriskāk.

Visu redzošais un visur klātesošais Dievs

Dievs visu redzošs

„Un nav radījuma, kas Viņa priekšā apslēpts, bet viss ir atsegts un atklāts Viņa acīm.” (Ebr. 4: 13) „ Vai tad Es esmu tāds Dievs, kas redz tikai tuvumā,” saka Tas Kungs, “vai ne arī tālumā?
Vai var kur kas paslēpties kādā slepenā vietā, ka Es to neredzētu, saka Tas Kungs, vai ne Es tas esmu, kas piepilda debesis un zemi? – saka Tas Kungs.” (Jer. 23: 23-24)

Dievs visur klātesošs

„Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga? Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur. Ja man būtu rītausmas spārni un es nolaistos jūras malā,  tad arī tur mani vadītu Tava roka un Tava labā roka mani turētu.” (Ps. 139: 7-10)

Transcendentālais un imanentais Dievs

Transcendents (no lat. transcendens eksistē ārpus Visuma), kā arī Dievs ir imanents – (immanens atrodas mūsu pasaules iekšienē)

Dievs Mozum atklājās noslēpumainā veidā. Krūms dega tomēr nesadega. (2.Mozus 3:2).Mozus iespējams saprata, ka Dievs ir ne tikai kaut kur augstu debesīs (Transcendentāls), bet arī degošā krūmā (imanents). Bet par sevi izteica vēl noslēpumainākus vārdus: „ES ESMU! KAS ES ESMU!” (2. Moz.3:14) Ko tieši Dievs ar to gribēja pateikt? Iespējams, Dievs, kas atrodas ārpus laika un telpas, tādā veidā pateica, ka Viņš ir mūžīgs. Bet vārds, mūžīgs, nozīmē –tagad. Respektīvi, tagadnes formā. Tas, kas notiek šobrīd. Jo Dievs neteica: „Es esmu vakar.” Vai arī: „Es esmu rīt.”

Gluži kā sfēra varēja atrasties vienlaikus jebkurā vietā divdimensiju pasaulē, tā arī Dievs, kas ir ārpus mūsu trīsdimensiju pasaules spēj atrasties vienlaikus jebkur mūsu pasaulē. Varētu tiekt, ka Dievs attiecībā uz laiku un telpu ir ārpus tās un var atrasties arī iekšpus tās. Tas nozīmē, ka Dievs vienlaikus ir transcendents un imanents.

Transcendentāls Dievs: „Viņš ir tas, kas sēž augstībā pār zemi, un tās iedzīvotāji ir niecīgi kā siseņi. Viņš ir tas, kas izklāj debesis kā segu un tās izpleš kā dzīvojamu telti.” (Jes. 40:22)

„Paceliet savas acis uz debesīm un raugait: kas to visu radījis? Viņš ir tas, kas izved visu viņu pulku pēc skaita un visus sauc vārdā pēc Sava lielā spēka un varas, un tur netrūkst neviena.” (Jes. 40:26)

Imanentais Dievs: „Jo tā saka tas Augstais un Varenais, kas mūžīgi dzīvo, Viņa vārds ir Svētais: “Es dzīvoju augšā un svētnīcā un pie tiem, kam sagrauzts un pazemīgs gars, lai atdzīvinātu garu pazemotiem un spirdzinātu sirdi sagrauztiem.”

Pāvils sludinādams Atēnās redzēdams, ka tur izplatīta elku kults piekopšana, viņš teica: „Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos. „(Apustuļu darbi 17: 24) lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums.  Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies„ (Apustuļu darbi 17: 27-28)

Režisors un mazā aktrisīte

Varbūt, ka tāds modelis kādam uzskatamāk attēlo, ko nozīmē transcendentālais un imanentais. Piemērs no stāsta par teātra režisoru un kāda aktiera mazmeitiņu.

Teātrī mazo aktrisīti zināja visi un viņa arī. Viņa pa retam ieņēma kādu lomu arī uz skatuves, pēc kuras tēlošanas ātri aizmirsa norises uz skatuves, jo pati lielākā viņas loma bija dzīvē.

Ik reizi pirms jaunas izrādes sezonas sākuma, viņa skrēja pie režisora, iesēdās viņam klēpī un centās izdibināt lielāko noslēpumu. Kā vienmēr izskanēja viņas leģendārais jautājums: „Ar ko tad tur viss beigsies?” Režisors: „Pagaidi, vēl nav pienācis vakars.” Taču mazā aktrisīte nerimās, jo ziņkāres dzirksts actiņās dega aizvien vairāk. Viņa sāka raustīt režisoru aiz piedurknēm, ņurcīt viņa drēbes un dīkt pie auss jau sen visiem zināmo dziesmiņu: „Saki, saki, saki!’ Režisors zināja, ko tas nozīmē. Kamēr nepateiks vismaz kaut ko, miera taču tāpat nebūs. Visbeidzot noslēpums tika atklāts. Režisors teica: „Labi, es Tev pačukstēšu to, kā lielu noslēpumu,” Atslēgas vārds teiktajā bija – noslēpums. Tas nozīmēja, ka tas jāatklāj visiem. Tā nu, viņa domāja. Režisors turpināja: „Beigās, viss būs labi!” Tad, kad mazā aktrisīte uzzināja gaidīto vēsti, viņa atstāja režisora klēpi un skrēja ārā pa teātra zāles durvīm, lai vestibilā paziņotu prieka vēsti, protams, savā interpretācijā. Viņa katram garāmgājējam vēstīja aptuveni šādu noslēpuma būtību: „ Tur viss beigās būs labi! Tur konfektes no debesīm kritīs un beigās visiem saldējumu dalīs. Visi aiz laimes atkal aplaudēs.” Bet, ja kāda teātra izrāde beidzās ar pārdomām pilnu filozofisku domu, tad režisors mazajai aktrisītei atklāja savādāku noslēpumaino vēsti. Viņš teica, ka izrāde esot ar filozofisku domu. Taču aktrisīte nezināja, ko nozīmē vārdi, filozofiska doma, tāpēc kārtējo reizi vēsts izplatīšanā pielietoja savu interpretāciju. Ziņa bijā aptuveni šāda: „Ak, šausmas, ak, šausmas, tur mājas brūk un meži deg. Glābjas kas var!” Par tādu ziņnesi aktieri uzjautrinādamies teica, ka mazo aktrisi biļešu kasēs jānosēdina, reklāma garantēta. Protams, neviens neriskēja to darīt, jo taču, kā tu vari ierādīt vietu harizmātiskajai būtnei? Viņa vienā brīdī ir uz skatuves, bet citā, jau teātra otrā galā un atkal kādam kaut ko stāsta.

Neskatoties uz to, ka izrādes uzvedumā gadi tiek izspēlēti pāris stundās, taču skatītājiem izrādes sižets attīstās pakāpeniski un pat beigas paredzēt ir visai grūti, līdz pat izrādes beigām, kad priekškars jau aizveras.

Būtībā izrādes nodomu pilnā mērā zin tikai režisors. Viņš paredz katru nākamo darbības soli. Kaut arī režisors nodrošina katru izrādes posma atveidošanu, pirmizrādes laikā sēžot skatītājiem pilnā zālē, lai arī izjustu un novērotu skatītāju attieksmi pret izrādi, taču mazajai ziņnesei iespējams bija gluži vienalga ar ko sākās vai beidzās izrāde, galvenais, lai būtu procesa centrā, tagadnes formā. Kamēr režisors atradās procesa iekšpusē, jo iepriekš ārpusē jau sagatavojis, lai viss būtu vislabākajā kārtībā, tikmēr mazā aktrisīte iedomājās, ka atrodas arī divās laika-telpas dimensijās vienlaicīgi. Viņa taču arī zināja, kas notiek zālē, uz skatuves un procesus ārpus zāles durvīm, proti, kafejnīcā baudot savu iemīļoto šokolādes desertu ķīselī.

Dievs ir līdzīgs režisoram, kurš visu paredz, sakārto, izdara, bet Dieva radījums, šajā gadījumā mazā aktrisīte, droši tipina pa režisora iestrādāto un gatavo pasauli, lai vienkārši noplūktu laurus uz dārza skatuves un savāktu ienākošo ražu kafejnīcā. Bet taču Kāds to augsni ir sagatavojis, lai mazā aktrisīte justos droša savā vidē un laimīga atrodoties procesa centrā. Kurš gan var vainot mazo aktrisīti, kā vien baudīt viņas klātieni un priecāties par to, ka viņa vispār ir. Savukārt viņa – saviļņota no savas dzīves režisora tuvuma tā, ka no pateicības, jau nezin kā vēl izrādīties, lai tikai būtu pamanīta, novērtēta un mīlēta.

Režisors zināja, kāpēc mazā aktrisīte uzzinot gaidīto vēsti, vienalga ik pēc brīža atgriezās, lai piezagtos un negaidīti ielekt viņa klēpī un no jauna uzdotu savu leģendāro jautājumu. Viņa bija mīlēta. Iespējams, ka viņa pat nenojauta, bet tikai bija tur, kur jūtās laimīga.

Kā Dievs sargājas no dēmonu un novecošanas ietekmes ieejot mūsu Zemes atmosfērā?

Par cik atbildot uz iepriekšējo jautājumu, par to, ka nekas nevar ietekmēt Dievu, vien Viņš pats kādu, tad šajā gadījumā jāatbild Bībeles vārdiem „Dievs ir gaisma un Viņā nav it nekādas tumsības.” (1.Jāņa 1: 5) un „Tur kur Dieva Gars tur ir brīvība.” Tas nozīmē, ka nevis visi dēmoni kopā ņemot var kaut kādā veidā ietekmēt Dievu, bet gan Viņš dēmonus, piemēram, kā tas notika Dieva dēla Jēzus dzīvē, kad viņš izdzina ļaunos garus no cilvēkiem.

Kā arī ņemot vērā, ka Dievs spēj atrasties ārpus laika telpas, tad ieejot mūsu Zemes atmosfērā, tad drīzāk atmosfēras daļa, kura saskaras ar mūžības Dievu var ietekmēties un  novecošanas lāsts pārvērsties atjaunojošajās molekulās, bet nekādi nav iespējams otrādi. Jāpatur prātā, ka Dievs radījis zemi un debesis, nevis zeme un debesis Dievu.

Jautājums:

Dažādas liecības. Marija parādās trim ganiņiem Fatimā. Kāds šaubas, bet kāds ļoti tic, ka Marija palīdz, ja viņu pielūdz.

Mācītāji saka: „Lūgsim, lai jaunava Marija mūs pieved pie Dieva..”, mācītāja teikto var uztvert, ka ir nepieciešams pielūgt Mariju. Kā rīkoties, ja mācītājs, kas tiek dēvēts kā draudzes gans atstāj novārtā savus jērus jeb draudzes cilvēkus pašu rokās? Ja kādam palīdz Marija tad, lai pielūdz to. Man teikuši, ka Marija palīdz, palīdz… pantiņus māca no grāmatām par Jēzu, par Mariju, par Jāzepu…

SPEKTRS lasīju rakstu par eņģeļiem “Eņģeļi ir starp mums.” Bet mani interesē, kā Jūs izskaidrotu, ka Eņģelis parādījās Marijai un to godināja?

Ir mācītāji, kas visādiem veidiem parāda, ka Marija ir debesīs, citi saka, ka viņa kā pārējie ir mirusi un celsies Tiesas Dienā… ir to, kas pielūdz Mariju, vai pagodina.

Kā man rīkoties ņemot vērā baznīcu tradīcijas, varbūt to vada Dieva gars, jo katrā sirdī ieskatīties nevar kā Vien Dievs zina.. un dzīvot pēc katoļu katehisma, jo daudzi uzskata, ka ir pareiza…jo katoļi ilgi pastāv.. un pastāvēs, vai tomēr aicināt Sv.Gara vadību ?

Paldies, ka uzklausijāt mani.  Ceru, ka atbilde mainīs manas domas, ja nē, tad laiks rādīs kā būs.

Atbilde: Jautājums ir nopietns. Diemžēl, ir vērojamas ne-bībeliskas prakses un uzskati mācībā par Jaunavu Mariju, Mūsu Kunga un Pestītāja māti. Šie maldi var būt par apgrūtinājumu ticīgo sirdsapziņai, kas vēlas turēties pie skaidras Svēto Rakstu mācības.

SPEKTRS mērķis nav raustīt mācītājus aiz apkakles un uzrādīt viņu kļūdas. Tāpēc attiecībā par to nerunāsim, bet mēģināsim paanalizēt tēmu no Bibliskā un vēsturiskā aspekta, lai mēs kopā varētu paši atšķetināt kamoliņu.

Lai mēģinātu saprast, kādā veidā ir radušās neprecizitātes, sakarā ar aicinājumu Jaunavas Marijas kults piekopšanā, nedaudz ielūkosimies vēsturē.

Marijas kults (vēsture)

Efesa (šodienas Turcijā) bija Artemīdas (Semiramīdas) kulta vieta. No visas apkārtējās pasaules cilvēki devās uz šo pilsētu svētceļojumā pie šīs sievietes un pienesa viņai raušus un dažādas lietas cerībā, ka viņa viņiem palīdzēs visās viņu vajadzībās. Pats Pāvils esot ieradies šajā pilsētā un tipiskā kristiešu manierē sludinājis, ka, Artemīda ir sātaniska sieviete un Kristus ir nācis, lai cilvēkus visā pasaulē atbrīvotu no šīs mātes dievības.

Romas ķeizars Teodosijs I 391.gadā kristietību padarīja par valsts reliģiju un aizliedza visus pagānu kultus. Tā pakāpeniski visā Romas teritorijā sākās kristianizācija.

Taču tikai 40 gadus vēlāk – 431.gadā, Efesas koncils izdarīja izšķirošo pagriezienu. Proti, Artemīdas pielūgšana gan netika atkal atļauta, taču kristīgā baznīca apzīmēja Mariju (ne vairs kā Jēzus māti, bet gan kā tādu, kas ir dzemdējusi Dievu) kā Dieva dzemdētāju un vienlaicīgi sāka to godāt kā Dievmāti.

Tūdaļ pēc koncila, visas Artemīdas statujas pilsētā pārsauca par Dievmātēm, tādējādi pamazām neitralizējot Artemīdas kultu un pieradinot iedzīvotājus pie dieves-mātes kristīgās versijas.

Tad efesiešiem atkal bija sava dieviete, Artemīdas aizvietotāja, jo neskaitāmi pagāni Teodosija laikā ieplūda kristiešu draudzēs un sev līdzi paņēma to dievu ticību, ko tie nesa savās sirdīs. Marija kļuva par Dievmāti, debesu ķēniņieni, par to sievieti, kas agrāk bija Artemīda/Semiramīda. Baznīcas pasludināto dogmu par Dieva dzemdētāju Efesā “uzņēma ar milzīgām gavilēm” un tādā veidā šis vecais kults katoļu baznīcā tiek nests tālāk līdz pat mūsu dienām.

Jaunavai Marijai veltītās dziesmas gandrīz vārds vārdā atkārto dieves Izīdas slavas dziesmas: „Jūras zvaigzne,” „Jūrā braucēju aizbildne,” „Karaspēka vadone,” „Rīta zvaigzne,” „Zemes valdniece,” Jaunavas godināšana īpaši pieauga 5.gs. sākumā.

Cienījama, godināma, dievināma?

SPEKTRS lasīju rakstu par eņģeļiem. Bet mani interesē kā Jūs izskaidrotu, ka Eņģelis parādījās Marijai un to godāja?

Atbilde: Bībelē mēs lasām: „Godā savus vecākus.” Vai mēs pielūdzam savus vecākus? Nē, mēs cienām viņus un respektējam, bet pielūdzam Dievu.

Eņģelis parādījās Marijai un sacīja: “Esi sveicināta, tu apžēlotā, Tas Kungs ar tevi!” (Lūk 1: 28) Mēs satiekoties uz ielas viens otru sveicinām sakot : „Sveiks!” Sveicinoties mēs viens otram izrādām cieņu, bet tādēļ mēs nesākam viens otru pielūgt.

Marijas pieminēšana Bībelē

Lai arī katoļu tradīcijā Marija savā nozīmīgumā līdzinās Jēzus Kristus tēlam, Jaunajā Derībā viņa ir pieminēta, kā jebkuras citas zemes sievietes mātes misijas nesēja. Marija tomēr gluži kā jebkura cita sieviete primāri Dieva radījums, kurš nevar ieņemt Radītāja lomu.

Evaņģēlijos Marija minēta visai maz. Marija bija mūsu Pestītāja Jēzus dzemdētāja. Dieva erceņģelis apmeklēja jaunavu Mariju Nācaretē un pavēstīja, ka tā izvēlēta, lai dzemdētu nākamo mesiju. Vēlāk Marija saistāma ar notikumiem Jēzus dzīvē. Pieminēta kāzās Kanaānā. Tur notika pirmais Jēzus brīnums ūdens pārvēršana vīnā.  Tad Marija parādās dēla nāves Krustā sišanas brīdī krusta pakājē.

Laiku pinekļos

Agrīnajos ticības postulātos par Marijas pielūgsmi nevar atrast gandrīz neko, jo daudzi baznīcas tēvi līdzīgi kā Kipras bīskaps Epifānijs uzskatīja, ka “Marija ir jāciena, bet neviens nedrīkst viņu pielūgt”.

Marijas kā Dieva mātes (grieķiski – Theotokus, latīniski – Mater Dei) statuss oficiāli tika apstiprināts 431. gadā baznīcas koncilā, kas norisinājās Mazāzijas pilsētā Efesā

No baznīcas vēstures zināms, ka jau iepriekš pret Marijas godināšanu krasi iebilduši vairāki kristīgie rakstnieki un teologi. Viņu vidū – Tertulliāns (160 – 220), kurš uzskatīja, ka Marija, laidusi pasaulē Kristu, pēc tam dzīvoja ar Jāzepu pavisam parastu ģimenes dzīvi.

Literatūrā var sastapt viedokli, ka Jaunavas Marijas pielūgsme visplašāko izplatību Eiropā guva kopš 5. gadsimta, plaši izplatoties viduslaikos, kad tās pilsētās viena pēc otras debesīs pacēlās Dievmātei veltīto katedrāļu smailes. Bet mākslinieki radīja neskaitāmas gleznas, kurās bija redzama Svētā Jaunava ar bērnu. Pakāpeniski radās arī katoļu tradīcija uzskatīt maiju un oktobri par Marijas mēnešiem. Dievmātei veltīto svētku svinēšana Austrumu pareizticīgajā baznīcā galīgi nostiprinājās, sākot ar 7. – 8. gadsimtu.

Marijas svētki 

Kad 12. gadsimta sākumā vairākos Normandijas un Bretaņas klosteros sāka svētīt Jaunavai veltītus svētkus, pret tiem iebilda viens no tā laika izcilākajiem un ietekmīgākajiem teologiem Bernārs no Klervo, Jaunavas godināšanā saskatot pretrunu ar Svētā Augustīna doktrīnu par iedzimto grēku.

Daudzo gadsimtu pūliņi, cenšoties līdz galam dievišķot Mariju, ar uzvaru vainagojās tikai 1854. gadā, kad pāvests Pijs IX ar speciālu dekrētu “Ineffabilis Deus” paziņoja nevainīgo ieņemšanu par vienu no kristietības pamatpostulātiem. Pēc šīs doktrīnas, Marijai piedzimstot, uz viņu nepārgāja visas cilvēces iedzimtais grēks, lai gan pati viņas piedzimšana notika dabiskā ceļā.

Dievmātes debesīs uzņemšanas svētki

Lielāko ieguldījumu Dievmātes kulta radīšanā veica nevis reliģiskie līderi, bet gan vēlākie pāvesti. 1854.gadā Pijs IX paziņoja, ka Jēzus māte ir bezgrēcīga un brīva no baznīcas apgrēcībām. Bet 1950. gadā Pijs XII par dogmu padarīja Marijas debesbraukšanu.

Katoļu svētku izcelsmi skaidro sekojoši: Marijai guļot uz nāves gultas (pēc vienas no versijām, tas it kā noticis 48. gadā), ap viņu sapulcējušies visi svētie apustuļi, izņemot Tomu, kurš ieradās pēc trim dienām. Kad pēc viņa lūguma atvēruši Marijas kapu, tas izrādījies tukšs un no kapa plūdusi svaiga smarža. Pēc katoļu domām, Marija debesīs uzņemta tieši – bez fiziskās nāves. Savukārt pareizticīgo tradīcijā viņa pirms tam iemigusi mūža miegā. Doktrīnu par šo brīnumaino notikumu pieņēma tikai pāvests Pijs XII 1950. gadā ar dekrētu “Munificentissimus Deus”.

Ko par Marijas kultu saka Bībele?

Bībelē Marijas nāves stāsts, kas būtu vīts noslēpumainās parādībās nav atrodams! Turklāt

ja Mariju sauc par Dievmāti, tātad viņa ir dieviete, bet Dieva Vārds saka skaidri, ka ir tikai Viens Dievs un citu dievu nav!: „klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs. „(Marka12: 29) tātad viss, kas ārpus Dieva pielūdzams ir elkdievība, savukārt tas ir grēks!

Vai Kristus godināja Mariju?

Jēzum piemita cilvēcīgā daba un dievišķā. Cilvēcīgā daba nāca no Marijas (cilvēka), bet dievišķā – no Dieva. Marija bija vienkāršs cilvēks – Dieva kalps, kas ir pelnījusi mūsu cieņu, bet nevis godināšanu! “Un Viņam deva ziņu un sacīja: “Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā un grib Tevi redzēt.” Bet Viņš atbildēdams tiem sacīja: “Mana māte un Mani brāļi ir šie, kas Dieva vārdu dzird un dara.” Šādā veidā Jēzus pateica, ka Marija nav lielāka par citiem Viņa kalpiem. (4.Lūkas 8:20-21) “Tad Jēzus, ieraudzījis Savu māti un viņai līdzās mācekli stāvam, ko Viņš mīlēja, saka mātei: “Sieva, redzi, tavs dēls!” Pēc tam Viņš saka māceklim: “Redzi, tava māte!” No tā brīža māceklis viņu ņēma pie sevis.” (5.Jāņa 19:26-27)

Jēzus Mariju nenosauca par māti, vai arī atšķirot to no citām sievietēm, kaut kā īpaši, bet vienkārši par sievu, un aiziedams palūdza māceklim parūpēties par Mariju, kas Jēzu bija uzaudzinājusi un bija lielās bēdās par Jēzus nāvi pie Krusta. Jēzus cilvēcīgā formā parūpējās par to, lai Marijai būtu atbalsts pēc Viņa aiziešanas.

Dažādas liecības. Marija parādās trim ganiņiem Fatimā. Kāds šaubas, bet kāds ļoti tic, ka Marija palīdz, ja viņu pielūdz.

Atbildot uz šā jautājuma pirmo daļu: kā jau zināms sātans spēj tikai atdarināt Dieva brīnumu darbus. Sātana mērķis novērst cilvēku uzmanību no 1. baušļa, kas skan: „Tev nebūs citus dievus pielūgt!” Ja cilvēku skats vēršas ticībā pārdabiskajām parādībām, kas viņu sirdis piesaista tās pielūgšanā, bet nevis Dieva Vārdam un Viņa brīnuma darbiem, kas stiprina ticību Dievam, tad diez vai šādas parādības varētu dēvēt par Dieva manifestēšanās brīnumiem. Bībelē teikts: „Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē. No tā atzīstiet Dieva Garu: ikviens gars, kas apliecina Jēzu Kristu miesā nākušu, ir no Dieva. Un ikviens gars, kas neapliecina Jēzu, nav no Dieva, tas ir antikrista gars.” (1.Jāņa 4:1-3)

Atbildot uz šā jautājuma otro daļu: jāteic īsi, tās ir elkdievības sekas. Cilvēki pielūdzot Mariju labprātīgi sevi dzen lāstā, tā ir ļauno garu pielūgšana. Jo, ja lūgšanās tiek uzrunājam Marija vai citi svētie, tad notiek kontaktēšanās ar mirušo gariem.

Dieva Vārdā teikts: “Lai tavējo starpā neatrastos neviens pats, kas savu dēlu vai savu meitu liktu sadedzināt ugunī, nedz arī, kas zīlē nākotni, nedz laika zīmju taujātājs, nedz čūsku apvārdotājs, nedz burvis, nedz vārdotājs, nedz garu izsaucējs, nedz pareģis, nedz mirušo izaicinātājs, jo visi, kas dara šīs lietas, Tam Kungam ir negantība..” (5.Mozus 18:10)

Ja kādam palīdz Marija tad, lai pielūdz to.

Atbilde: Ja pielūdz Mariju, tad jāzin, ka tā ir elku kalpība! Tā ir negantība Dieva acīs.

Ja negodāsi Jēzus māti, tad tu dari pāri Jēzum.

Atbilde: Ja godāsi un pielūgsi Jēzus māti, tad tu dari pāri Jēzum.

Vai Marija ir uzņemta debesīs (augšāmcēlusies)?

Atbilde: Bībele saka skaidri. Augšāmcēlies ir tikai Jēzus Dieva vienpiedzimušais Dēls.

„Mēs gribam, brāļi, lai jūs būtu skaidrībā par tiem, kas aizmiguši, un lai jūs nenodotos skumjām kā tie, kam nav cerības. Jo tāpat, kā mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies, Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vedīs godībā kopā ar Viņu. To mēs jums sakām, balstoties uz mūsu Kunga vārdu: mēs, kas līdz mūsu Kunga atnākšanai paliksim dzīvi, ne ar ko nebūsim priekšā tiem, kas aizmiguši. Pats Kungs nāks no debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot erceņģeļa balsij un Dieva bazūnei: tad pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu miruši. Pēc tam mēs, dzīvie, kas vēl pāri palikuši, kopā ar viņiem tiksim aizrauti gaisā padebešos, pretim Tam Kungam. Tā mēs būsim kopā ar To Kungu vienumēr. Iepriecinait cits citu ar šiem vārdiem! „(1.Tes.4: 13-18)

Kā man rīkoties ņemot vērā baznīcu tradīcijas, varbūt to vada Dieva gars, jo katrā sirdī ieskatīties nevar kā Vien Dievs zina.. un dzīvot pēc katoļu katehisma, jo daudzi uzskata, ka ir pareiza…jo katoļi ilgi pastāv.. un pastāvēs, vai tomēr aicināt Sv.Gara vadību ?

Atbilde: Kā jau Jūs arī nojaušat pastāv baznīcas tradīcijas, kas dažkārt veicina pārdomāt un vērtēt, vai svarīgāk ir turēties pie „tradīcijas”, kas dažkārt nesaskan ar Bībelē teikto, vai tomēr turēties pie tā, kas teikts Bībelē, bet ir pretstatā baznīcas iedibinājumiem. Tas, Jums būs jānolemj pašam.

Runājot par Dieva Gara vadību, jāpatur prātā, ka Dieva Svētais Gars vienmēr ir saskaņā ar Bībelē teikto.

Dažkārt mācītāji postulē, ka Dievu ārpus Bībeles „rāmjiem” izņemt nevar. Taču, runājot par to, ka ja kāds vēlas pielūgt Mariju, lai pielūdz, jāpārdomā, vai paši arī nav tādējādi Dievu izņēmuši no Bībeles „rāmjiem”.

Ja kāds runā par garīgām vērtībām, kas nav saskaņā ar Dieva Vārdu, tas viss ir ārpus Dieva Vārda un Dieva Svētā Gara vadības.

„Es apliecinu katram, kas dzird šās grāmatas pravietojuma vārdus: ja kas tiem ko pieliek, tam Dievs uzliks tās mocības, par kurām rakstīts šinī grāmatā. Ja kas ko atņem no šīs grāmatas pravietojuma vārdiem, tam Dievs atņems viņa daļu pie dzīvības koka un pie svētās pilsētas, par ko rakstīts šinī grāmatā.  Tas, kas visu šo apliecina, saka: “Tiešām, Es nāku drīz. Āmen.” Tiešām, nāc, Kungs Jēzu!  (Atklāsmes grāmata 22: 18)

28 gadīgajai Kasandrai Tollejai (Cassandra Tolley) par braukšanu alkohola reibumā piespriests 8 gadu cietumsods, un papildus viņai ir jāizlasa Ījaba grāmata un jāuzraksta par to īss pārskats.

Pagājušā gada novembrī Tolleja, iebraucot pretējā braukšanas joslā, izraisīja avāriju, kurā nopietni tika ievainoti divi pretimbraucošā auto pasažieri. Šī negadījuma laikā alkohola līmenis Tollejas asinīs pārsniedza atļauto normu trīs reizes. Viņas advokāts Armijs Sikora (Amy Sikor ) apgalvo, ka Tolleja ir pateicīga par spriedumā iekļauto norādījumu lasīt Bībeli un jau ir ķērusies pie darba. Advokāts liecināja arī par Tollejas sarežģīto dzīvi aicinot izprast arī viņu. Kad Tollejai bija 11 gadi, Pateicības Dienā viņu ļaunprātīgi aplēja ar benzīnu un aizdedzināja. Laimīgā kārtā bija izdevies liesmas nodzēst. Joprojām degšanas rētas ir redzamas uz viņas sejas.

Dienvidkarolīnas Universitātes profesors Kenets Geins (Kenneth Gaines) atzīst, ka šāda veida spriedums tiek noteikts reti, taču tiesnesis ir rīkojies viņa kompetences robežās, jo tas paliek spēkā, ja apsūdzētājs piekrīt spriedumam. Dotajā gadījumā apsūdzētais piekrīt lēmumam. “Normālos apstākļos tiesnesis nebūtu tiesīgs kaut ko tādu piemērot. Tas ir patvaļīgi. Taču tas ir iespējams, ja soda mēram piekrīt, ” intervijā teica Geins.

Tiesas sēdē, Tolley trīcēja un raudāja. Bet kad ieraudzīja vienu no tiesas upuriem, viņa pagriezās un teica: “Es neesmu pelnījusi dzīvot.”

Mācītājs Dagets Dunkans (Daggett Duncan) paskaidroja, ka pirms negadījuma Tolleja apmeklējusi baptistu draudzi, taču pēdējā laikā novērsusies no ticības Kristum. Tolleja bija izvēlējusies iet savu ceļu, taču tagad viņa no sirds nožēlojusi padarīto un atgriezusies ticībā Jēzum Kristum. Mācītājs Dunkans ar sievu paņēmis aizbildniecību, par diviem Tollejas trim bērniem – 6 gadus vecu meiteni un 8 gadus veco zēnu – kamēr viņa izcietīs sodu. Trešais bērns, dzīvos kopā ar tēvu.

Vairāk par notikumu >>christianpost.com

Darmštates „Evaņģēliskās Marijas Māsu kopienas” pārstāves Māsas Joēlas uzruna konferencē „Draudze un Izraēls,” kas notika Berlīnē 2006. gada 9.-11. novembrī. Sākotnēji uzruna tika adresēta vācu tautības kristiešiem. Gūstot pārsteidzoši lielu starptautisku atsaucību, vēstījums ticis pārtulkots divpadsmit valodās. Vēstījumā „Kur ir jūdu Ķēniņš?” Māsa Joēla runā par antisemītisma saknēm un aicina kristiešus ieņemt stingru nostāju nākotnes labā.

Kādēļ, runājot par ebreju tautu un Izraēlu, cilvēki nereti kļūst nervozi? Vai iemesls varētu būt viedokļu atšķirības? Varbūt tas, ka šī tēma izraisa karstas debates, vai arī neraisa ne mazāko interesi? Vai tas, ka mēs saprotam, ka pārāk maz par to zinām? Galu galā, saskaroties ar šo tematiku, mēs sastopamies ar ciešanām un vainas apziņu. Mēs izjūtam vainas apziņu par savu zemi, ģimeni vai, iespējams, pat sevi pašu. Un mums ir jādomā par Dieva izredzētās tautas noslēpumu un Dieva neizdibināmo dabu.

Daudzi cenšas izvairīties no šo jautājumu analizēšanas, slēpjoties aiz gataviem argumentiem un viedokļiem. Mums, kristiešiem, jo sevišķi jāuzmanās, lai nekļūtu līdzīgiem Ījaba mierinātājiem, kuri sniedza pareizi formulētas atbildes, bet Dieva acīs rīkojās aplami. Vienīgais saprātīgais risinājums ir meklēt Dieva vaigu – apklust un ieklausīties, kas Viņam par to sakāms. Tieši to mēs tagad darīsim.

Kopš Trešā reiha rīkotā grautiņa Vācijā 1938. gada 9. novembrī[1] ir pagājis diezgan ilgs laiks, un ir arvien grūtāk sarīkot nozīmīgus atceres pasākumus. Pagājuši gandrīz 70 gadi, un daži varbūt jautās – cik ilgi vēl mums jāpiemin tās nakts notikumi un jānotur piemiņas brīži? Taču, lai cik pateicīgas mēs nebūtu par katru piemiņas plāksni un memoriālu, par bagātīgo literatūras klāstu, par katru pasākumu un uzrunu – „lai mēs neaizmirstu,” ir jāatzīst, ka pietiekami nebūs nekad. Kādēļ? Jo atcerēšanās vien neaizsniedz problēmas sakni.

Mēs visi zinām, kas jādara ar nezālēm – tās ir jāizrauj ar visām saknēm. Nezāļu redzamās daļas nogriešana nepalīdzēs ilglaicīgi. Neraugoties uz centieniem tās apkarot, antisemītisma nezāles mūsu zemē un citur pasaulē pastāvīgi aug un zeļ. Šodien mēs centīsimies tikt līdz problēmas saknei. Lai to izdarītu, mums ir jāielūkojas senākā vēsturē.

Jau pirmajās lappusēs Jaunajā Derībā mēs sastopamies ar jautājumu: „Kur ir jaundzimušais jūdu Ķēniņš?” (Mat 2:2) Šis jautājums jau no paša sākuma atklāj Jēzus patieso identitāti, skaidri pavēstot, ka Viņš ir Ķēniņš, turklāt konkrētas tautas Ķēniņš. Tieši šis pirmais jautājums par Viņu vēlāk kļuva par pirmo nāves sprieduma pavēli pret Viņu. Lai Hērods būtu drošs, ka šis jaunais Ķēniņš tiks novākts, viņš vērsās pret ebreju tautu, pavēlot nogalināt visus puisēnus līdz divu gadu vecumam Bētlemes apkaimē.

Šī taktika pret kungu Kungu un ķēniņu Ķēniņu ir saglabājusies līdz pat mūsdienām. Cīnīdamies pret Dievu un cenzdamies padarīt Viņa plānus neefektīvus, cilvēki joprojām vēršas pret ebreju tautu. Neizprotamais naids pret ebrejiem nāk no vispārēja naida pret kādu, kurš ir pārāks un spēcīgāks un it kā apdraud mūsu pozīcijas. Tas ne ar ko neatšķiras no Hēroda naidīgās reakcijas senatnē. Bet pašos pamatos tas sakņojas naidā pret Dievu.

Trīsdesmit gadus Jēzus dzīvoja šajā pasaulē bez īpašas ievērības. Viņa kalpošana uz zemes ilga tikai trīs gadus, noslēdzoties ar ciešanu ceļu. Jēzus atklātā tiesas prāva sasniedza kulmināciju, kad atskanēja jautājums: „Vai Tu esi jūdu Ķēniņš?” (Mat 27:11) Drīz pēc tam Jēzu izsmēja, Viņa galvā lika ērkšķu kroni, un mēs lasām, ka kareivji spļāva uz Viņu, sita Jēzum pa galvu un sauca: „Sveiks, jūdu Ķēniņ!” (Mat 27:29-30) Kad Jēzus bija sists krustā, virs Viņa galvas piestiprināja uzrakstu kā vainu apstiprinošu pierādījumu: „Šis ir Jēzus, jūdu Ķēniņš” (Mat 27:37). Tas bija uzrakstīts ne tikai ebreju, bet arī latīņu un grieķu valodā, atklātā veidā starptautiski pazemojot gan Ķēniņu, gan Viņa tautu.

No dzimšanas līdz pat nāvei Jēzus bija nešķirami saistīts ar Savu tautu. Ikviens, kurš vajā un nievā Jēzu, dara to pašu Viņa tautai. Un ikviens, kurš vajā un nonievā Viņa tautu, dara to pašu Jēzum. Tomēr mēs, kas esam pateicību parādā jūdu Ķēniņam par savu mūžīgo pestīšanu, no laika gala esam nošķīruši Jēzu no Viņa tautas.  Mēs ar prieku pieņēmām Dieva žēlastību un svētības, atstājot tiesu un lāstus Viņa tautai.

Gandrīz 2000 gadu ilgajā kristietības vēsturē mēs savam vecākajam brālim Izraēlam – Dieva pirmdzimtajam dēlam (2.Moz 4:22) – esam piešķīruši viszemāko statusu. Mēs esam izturējušies pret savu vecāko brāli kā pret niecību. Mateja evaņģēlija 25. nodaļā, stāstot par tautu lielo tiesas dienu, Jēzus runā par Saviem vismazākajiem brāļiem. Tad mums jautās ne tikai to, vai mēs palīdzējām sabiedrības trūkumcietējiem. Jēzus konkrēti jautās, kā mēs attiecāmies pret ebreju tautu – tiem, ko Viņš izraudzīja kā pirmos, bet mēs atstājām kā pēdējos.

Jēzus pilnībā identificējas ar Saviem mazākajiem brāļiem un atgādina, ka visu, ko mēs neesam darījuši viņiem, mēs arī neesam darījuši Jēzum (Mat 25:45). Tiesas spriedumam sekos nošķiršana jeb atdalīšana – process, kas mums, vāciešiem, ir tik labi pazīstams. Dieva tauta ir bijusi nicināta un nievāta vairāk kā jebkura cita nācija pasaulē. Gadsimtu gaitā tas ir atkārtoti izpaudies neskaitāmos incidentos – lielākos un mazākos, kuru mērķis ir bijis pazemot Dieva tautu un laupīt tai godu.

Nesen kāda ebrejiete mums stāstīja par savu bērnību. Skolas laikā viņai bijusi liela interese par kristīgās ticības nodarbībām. Reiz, gatavojoties Ziemassvētkiem, tika dalītas lomas izrādei. Ebreju meitenīte lūdzās, lai viņai ļauj spēlēt Mariju. „Par to nevar būt ne runas!” – skanēja atbilde, – „Tu esi ebrejiete!” Tad meitene lūgusi, lai viņai ļauj tēlot eņģeli vai ganu, taču arī šīm lomām viņa netika atzīta par piemērotu. Šis stāsts var šķist nenozīmīgs, salīdzinot ar citiem gadījumiem, tomēr tas nepārprotami atklāj mūsu, kristiešu, aklumu un augstprātību.

Protams, mēs varētu iebilst un teikt, ka mūsdienās tādas lietas vairs nenotiek, ka Vācijā nupat ir pieņemts likums, kas aizliedz diskrimināciju, un iecietība ir dienas svarīgākā tēma – nereti pat tradicionālās kristīgās vērtības tiek upurētas iecietības labā. Tomēr katrs, kas pievērš uzmanību tam, kā plašsaziņas līdzekļos tiek atspoguļoti notikumi Tuvajos Austrumos, un uzņemas pārbaudīt un analizēt ziņu saturu, lai pārliecinātos par to patiesumu, ievēros līdzīgu dubultstandartu. Nav viegli norobežoties no neobjektīvas žurnālistikas, jo tā ir visur un pat kristieši nereti nokļūst tās maldinošajā varā.

Mūsu uzdevums nav idealizēt ebreju tautu. Viņi nav ne labāki, ne sliktāki par citiem, -  to atklāti un skaidri atspoguļo ebreju vēsture Bībelē. Ebreju tautai ir vajadzīga glābšana tāpat kā visām tautām. Runa ir par to, ka mēs tik lielā mērā esam pieraduši pie divējādo standartu sistēmas, ka bieži vairs nesaskatām ļaunumu apmelojumos, kas vērsti pret ebreju tautu.^*

Apzināti vai nē, mēs joprojām turpinām senlaikos uzņemto augstprātības kursu, tikai tagad tas izpaužas savādāk. Mums joprojām ir dziļa pārliecība, ka Draudze ir Jaunās Derības izredzētā tauta, kas stājusies ebreju vietā, un mēs iedomājamies, ka mums ir tiesības kritizēt un norāt Vecās Derības tautu. Mums jāsaprot, ka patiesībā Jaunā Derība Jēzus asinīs sākotnēji tika noslēgta ar ebrejiem, nevis ar pagāniem (Jer 31:31).^* Dieva žēlastības dēļ pēc Vasarsvētku dienas arī pagānu tautām tika dota iespēja kļūt par šīs Derības dalībniekiem. Taču savā aklumā mēs esam nosodījuši un dziļi sāpinājuši ne vien Vecās Derības tautu, bet arī pašu Jēzu. Gadsimtu gaitā mēs esam it kā paildzinājuši Viņa ciešanu ceļu. Mēs pieņēmām Ķēniņu, bet atgrūdām Viņa tautu.

Vienīgais drošais ceļvedis šajos satricinājumu pilnajos laikos ir Bībele. Iespējams, tas izklausās pēc  fundamentālisma – nosaukuma, ar kādu neviens nevēlas tikt raksturots. Taču, ja mēs ticam Bībelei, ar to ir jārēķinās, ka cilvēki var mūs apsūdzēt fundamentālismā. Dieva ienaidnieks, kuru Jēzus nosauca par melu tēvu (Jņ 8:44) un šīs pasaules valdnieku (Jņ 12:31), ir apņēmies veicināt Bībeles interpretāciju atlases veidā, lai paturētu mūs aklus, saskaroties ar svarīgiem jautājumiem. Viņš zina, ka tādā veidā spēj aprobežot mūsu prātus, lai mēs neredzētu plašāku ainu par Dieva glābšanas nodomiem pasaulei un neizprastu to īstenošanās gaitu.^*

Tādēļ arī brīnišķīgais Dieva pestīšanas plāns Izraēlai un Draudzei, kas aprakstīts, piemēram, Pāvila vēstulē romiešiem no 9. līdz 11. nodaļai, tiek tik reti skaidrots un tā nozīmīgums reti kad atzīts. Mums ir jāmācās no jauna lūgt: „Nāc, Svētais Gars, Tu esi Patiesības Gars, Tu vēlies mūs vadīt visā patiesībā, atklāj mums Rakstus jaunā gaismā, lai mēs iegūstam jaunu un pareizu izpratni!”

Lai gan pravietojumi var tikt izskaidroti dažādi un piepildīti vairākos līmeņos, pievērsīsim uzmanību dažām Rakstu vietām, saistot tās ar mūsdienām.

Mēs pieminam 1938. gada 9. novembri, grautiņu nakti Vācijā:

„Apstaigā pilsētas drausmīgās drupas; skaties, kā ienaidnieks ir izpostījis Tavu svētnīcu. Tur Tavi ienaidnieki izkliedza kaujas uzvaras saucienus; tur viņi nostiprināja savus kaujas karogus. Viņi vicināja savus ieročus kā cirvjus mežā. Ar cirvjiem un kapļiem viņi sasita druskās izgrebtos izgreznojumus. Viņi nodedzināja līdz pamatiem Tavu svētnīcu. Viņi sagandēja vietu, kur mājo Tavs Vārds. Tad viņi nolēma: iznīcināsim visus Tā Kunga mājokļus! Un viņi nodedzināja visas svētnīcas, kur Dievs tika pielūgts.” (Ps 74:3-8 ang. tulk. NIV)

Līdzīgi mēs atceramies 1948. gadu:

„Redzi, nāks dienas, tā saka Tas Kungs, kad nesacīs vairs: tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, kas izveda Israēla bērnus no Ēģiptes zemes! – bet sacīs: tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, kas atveda Israēla bērnus no ziemeļu zemes un no visām zemēm, kur Viņš tos bija izklīdinājis! – jo Es atvedīšu tos atkal viņu zemē, ko Es devu viņu tēviem.” (Jer 16:14-15)

Un, pieminot dienu, kad tika dibināta Izraēlas Valsts, neskatoties uz lielo pretestību visapkārt, mēs ar apbrīnu atceramies Jesajas vārdus:

„Kas to ir dzirdējis, vai to kāds kad redzējis? Vai tad zeme var tapt vienā dienā, vai tauta var piedzimt vienā paņēmienā? Un tikko Ciānai uznāca dzemdību sāpes, tai jau piedzima viņas bērni.” (Jes 66:8)

Nākamās Rakstu vietas runā par situāciju mūsdienās, kad ne tikai viena, bet nu jau vairākas Izraēlas kaimiņvalstis ir apņēmušās panākt „galīgo risinājumu” – noslaucīt Izraēlu no zemes virsmas,^* to atklāti paužot plašsaziņas līdzekļos. Un šodien vairs neviens nevar apgalvot, ka neko par to nav zinājis:

„Jo redzi… Tavi nicinātāji paceļ galvas. Pret Tavu tautu viņi lolo viltīgus nodomus; viņi sarunājas pret tiem, ko Tu sargi. Viņi saka: „Nāciet, izdeldēsim viņus kā tautu, un lai vairs netiek minēts Israēla vārds!”” (Ps 83:3-5)

Tālāk tiek uzskaitītas tautas, kuras mēs varam viegli atpazīt, nomainot seno laiku nosaukumus pret tiem, kas tiek izmantoti mūsdienās.

Tas viss norisinās mūsu acu priekšā. Un, tāpat kā šie draudu vārdi Izraēlai īstenojas mūsdienās, tikpat reāli piepildīsies mūsu Kunga brīdinājumi, tiesājot tautas noliktajā laikā. Jo, ja Viņš nav saudzējis dabīgos dārza eļļas koka zarus (Rom 11:21-24), tad nesaudzēs arī mežeņus – savvaļas olīvkoka zarus, kas tikuši uzpotēti Izraēla eļļas kokā.^*

„…Es darīšu galu visām tautām, kuru starpā Es tevi biju izklīdinājis, bet tevi Es saudzēšu, tevi tikai pārmācīšu, kā tu pelnījis…” (Jer 46:28)

„ …tā saka Tas Kungs Cebaots: Mana mīlestība uz Jeruzālemi un Ciānas kalnu ir dedzīga un spēcīga. Bet Es esmu ļoti dusmīgs uz pārējām tautām, kuras tagad dzīvo mierā un drošībā. Es biju tikai nedaudz dusmīgs uz Saviem ļaudīm, bet tautas viņiem nodarīja daudz lielāku ļaunumu, – tālu pār Maniem nodomiem.” (Cah 1:14-15 ang. tulk. NLT)

„Jo redzi, tais dienās… kad Es likšu griezties atpakaļ Jūdas un Jeruzālemes trimdiniekiem, Es sapulcināšu vienuviet visas tautas, novedīšu viņas Jošafata ielejā un sākšu ar viņām tur tiesāties Manas tautas un Manas mantojuma tiesas Israēla dēļ, jo viņas ir izkaisījušas Manu tautu citu tautu starpā, sadalījušas gabalos Mana paša zemi.” (Joēla 4:1-2)

Dievs Sevi ir saistījis ar konkrētu ģeogrāfisku vietu uz zemes. Kad Jēzus atgriezīsies, tas notiks Jeruzālemē – Viņš nostāsies ar Savām kājām uz Eļļas kalna (Cah 14:4). Un Dieva pilsētā mēs varēsim ieiet, tikai izejot cauri vārtiem, uz kuriem būs rakstīti divpadsmit Izraēla cilšu vārdi (Atkl 21:12). Pat uz divpadsmit akmeņiem, kas likti pilsētas mūru pamatos, būs rakstīti ebreju vārdi (Atkl 21:14). „Jo pestīšana nāk no jūdiem” – apliecināja Jēzus (Jņ 4:22).

Neraugoties uz to, mēs, vācieši, divpadsmit gadus uzlūkojām Hitleru kā savu glābēju, – to, kurš nīda un slepkavoja ebrejus! (Vārds heil, kas vācu valodā tika izmantots, izrādot godu Hitleram: „Heil Hitler”, var nozīmēt gan pagodinājumu, gan glābšanu.) Mēs godinājām Hitleru, kaut arī zinājām un apliecinājām, ka nav pestīšanas nevienā citā, kā vienīgi Jēzus Vārdā (Ap 4:12). Miljoniem roku tika paceltas slavas saucienam: „Heil Hitler!” Ko mēs esam darījuši?! Ir tikai viena Persona, kuras priekšā mums jāpaceļ rokas pielūgsmē, un tas ir Jēzus, kuram mēs esam pateicību parādā par savu glābšanu. Es esmu pārliecināta, ka arī pēc tik ilgiem gadiem Dievs vēl aizvien sagaida grēku nožēlu no daudziem kristiešiem Vācijā.

Diemžēl par mūsu valsts pagātni visbiežāk runā un atbildību par to uzņemas cilvēki, kam nav nekāda sakara ar Baznīcu. Tam vajadzētu būt otrādi! Vaina par pagātnes nodarījumiem daudz smagāk gulstas uz kristiešu pleciem nekā uz jebkuru citu iedzīvotāju daļu. Kādēļ? Tādēļ ka mums, kas pazīstam Svētos Rakstus, daudz skaidrāk par citiem vajadzēja saprast notiekošo. Jēzus sacīja: „Jo no katra, kam daudz dots, daudz prasīs un, kam daudz uzticēts, no tā jo vairāk atprasīs” (Lūk 12:48). Jēzus vārdi skaidri atklāj, ka tie, kuriem bija jāzina un jāsaprot labāk, tiks tiesāti bargāk nekā pārējie.

2006. gada 27. janvārī Holokaustu pārdzīvojušais profesors Ernsts Krāmers teica uzrunu Vācijas parlamentā. Viņš liecināja par visām tām neaptveramajām šausmām, ko piedzīvoja Trešā reiha laikā, un noslēdza savu runu ar pārdomām: „Tas, kas mani tajā laikā šokēja visvairāk, bija gandrīz absolūts klusums no kristīgo draudžu puses.”

Pēdējos gados šis klusēšanas grēks ir ticis izgaismots. Pateicoties dažādām iniciatīvām, ir atklājusies arvien smalkāka informācija par tālaika Vācijas Protestantiskās baznīcas plašo sadarbību ar „De-judaizācijas institūtu”[2] Eizenahā, kā rezultātā tika izdota Tautas Jaunā derība, dziesmu grāmata un katehisms, kuru tekstos pilnībā tika likvidētas kristietības jūdaiskās saknes. Tas bija mēģinājums teoloģiskā un akadēmiskā ceļā nošķirt jūdu Ķēniņu no Viņa tautas.

Mūsu garīgā nostāja ir ārkārtīgi svarīga. Ja nevēlamies pieļaut vēstures atkārtošanos, mums ir jābeidz nošķirt Ķēniņu no Viņa tautas. Tomēr mēs nevaram šajā cīņā paļauties uz savu spēku un labo gribu. Mēs, otrās un trešās paaudzes ļaudis, esam pakļauti riskam krist tieši tāpat kā mūsu vecāki un vecvecāki, ja vien mēs patiesi neiepazīsim un neiemīlēsim Jēzu, kurš Vienīgais spēj mums palīdzēt. Ja mēs domājam, ka spēsim tikt galā bez Viņa – bez lūgšanām un pastāvīgas Viņa vadības meklēšanas, bez korekciju pieņemšanas, mēs varam negaidīti iekrist vecās lamatās.

Kur ir jūdu Ķēniņš? – Kopā ar Savu tautu! Ar Savu tautu karu karstumā, terorisma un posta uzplūdos, netaisnības un grēka virpulī, pasaules uzmanības epicentrā, naidā, neslavā un nicinājumā – lūk, tur mēs Viņu atradīsim.

Naids pret Dievu pieaugs pasaules mērogā un aizvien biežāk tiks izgāzts pār tiem, kuriem ir dzīvas attiecības ar Bībeles Dievu un kuri grib palikt Viņam uzticīgi. Tādēļ pasaules vēstures pēdējā posmā ebreji un kristieši nonāks krustugunīs kopā. Tādēļ es Jūs aicinu izdarīt izvēli un apņemties sniegt Jēzum, mūsu Kungam un Ķēniņam atbildi, kas dzimusi no mīlestības uz Viņu:

TAVA TAUTA BŪS MANA TAUTA

(Rutes 1:16)

Mīlestība uz Izraēlu ir patiesa tikai tad, kad tā ir dzimusi no Dieva sirds – no mīlestības, ar kādu Viņš Pats mīl Savus ļaudis,un no nožēlas par mūsu neizmērojamo vainu. Nav cita ceļa kā kalpot ebreju tautai. Vienīgi patiesa mīlestība tuvinās mūs kopā abpusējās svētībās un atvērs ebreju tautas acis ieraudzīt mūsu Mīļoto – Kungu Jēzu Kristu.

Māte Bazileja Šlinka

^*Tulkojums paplašināts ar Darmštates Evaņģēliskās Marijas Māsu kopienas atļauju.

Vēstījumu tulkoja Marita Langemane un Ilze Saulīte.

Copyright © 2012, Evangelical Sisterhood of Mary

P.O.Box 13 01 29, 64241 Darmstadt, Germany

www.kanaan.org

Darmštates Evaņģēliskā Marijas Māsu kopiena ir starptautiska un starpkonfesionāla kristīga apvienība, kuras kalpošana aizsākās pēc 2. Pasaules kara Vācijā, nesot tautām grēku nožēlas un izlīguma vēsti.

Latviešu un krievu valodā tulkotie kopienas materiāli (pieejami „ICEJ Latvija” vai www.vvm.lv):

DVD „Veidosim nākotni, izvērtējot pagātni”

Buklets „Kristietības vaina ebreju tautas priekšā”

Buklets „Kur ir jūdu Ķēniņš?”

Grāmata „Jeruzālemes dēļ es nerimšu…”

Vēstījuma autore Māsa Joēla viesosies Rīgā 2012. gada jūlijā ekumēniskajos pasākumos:

8. jūlijā pl. 10:00 Ķekavas evaņģēliski luteriskajā draudzē;

9. jūlijā pl. 17:00 Rīgā, Bruņinieku ielā 10a, Pestīšanas Armijā.

Smalkāka informācija: „ICEJ Latvija”; +371 25464561; lv.icej.org@hotmail.com

Dzīvo gājiens 2012 šogad norisināsies 1. jūlijā. Pulcēšanās pl. 10:45 Līksnas ielā 2/4. Organizē Ebreju reliģiskā draudze „Šamir” (www.shamir.lv)

Izraēlas un palestīniešu attiecības, gluži kā attiecības starp vīrieti un sievieti, ir iespējams risināt tikai tiešu sarunu ceļā, bez starpniekiem, tomēr palestīnieši pie sarunu galda sēsties nevēlas, intervijā aģentūrai LETA uzsver Izraēlas vēstniece Latvijā Hāgita Ben-Jākova. Viņa nenoliedz, ka palestīniešiem ir lieli panākumi informācijas karā, attēlojot Izraēlu sev labvēlīgākā gaismā, tomēr uzsver, ka Izraēla arī nespēj mierīgi noskatīties, kā katru dienu no Gazas joslas uz civilajiem izraēliešu objektiem tiek izšautas raķetes. Intervija notika dienu pirms 64. Izraēlas dibināšanas gadadienas, kad izraēlieši piemin kritušos karavīrus. Vienlaikus šogad tiek svinēta Latvijas un Izraēlas diplomātisko attiecību divdesmitgade.

Avots: LETA
Autori: Lāsma Grundule, Guntars Grīnums

Es nezinu nevienu citu piemēru, kad vienu dienu visa tauta sēro, cilvēki dodas uz kapsētām – tā mums ir ļoti emocionāla diena, bet pēc 24 stundām mēs svinam svētkus, it kā nekas slikts vispār nebūtu noticis. Tā ir pretruna, un jau 64 gadus aktuāls ir jautājums, vai mēs tā drīkstam darīt, vai ir labi vienu dienu sērot un ciemoties pie cilvēkiem, kas karā zaudējuši savus tuviniekus, bet nākamajā dienā svinēt svētkus? Tomēr ir skaidrs, ka bez tās cenas, ko mums nācās samaksāt, Izraēlas šodien nemaz nebūtu. Diemžēl mums joprojām ir jācīnās par pastāvēšanu. Mēs joprojām ikdienā saņemam draudus. Un šīs pretrunas būtībā ir Izraēlas esence, jo arī šādos karu un konfliktu apstākļos mēs joprojām esam spēcīgi un dzīvojam demokrātiskā valstī, kas atrodas Tuvajos Austrumos.

Eiropas Savienība (ES) piešķir daudz naudas dažādiem projektiem palestīniešu pašpārvaldē, kamēr cilvēki Latvijā nereti kurn, ka vispirms jau vajadzētu vairāk palīdzēt mums – ES dalībvalstij, kas nonākusi grūtībās.

Šīs lietas nevar tieši saistīt. ES daudz palīdz Latvijai. Un starptautiskajai palīdzībai ES ir speciāls budžets. Palīdzēt palestīniešiem ir svarīgi, viņi apmāca cilvēkus. Izraēla arī to dara, tiesa, agrāk vairāk nekā pašlaik. ES palīdzība palestīniešiem nekādā ziņā nenotiek uz Latvijas rēķina. Ņemiet vērā, ka gadījumā, ja palestīniešu pašpārvalde attīstības ziņā būtu Latvijas līmenī, tad mūsu situācija un attiecības būtu pavisam citādas, par to nav nekādu šaubu.

ES klātbūtne ir daudz pamanāmāka Rietumkrastā nekā Izraēlā, un līdz ar to rodas iespaids, ka ES šajā konfliktā vispār vairāk nostājas palestīniešu pusē. Kā jūs uz to skatāties?

27 ES dalībvalstīm ir dažādas, nevis viena kopīga pozīcija. Dažas no tām tiešām vairāk atbalsta palestīniešus, citas nē. Svarīgi ir tas, ka pēdējā laikā mēs aizvien vairāk dzirdam par ES centieniem mudināt palestīniešus atgriezties pie sarunu galda, kā arī pausto atbalstu divu valstu risinājumam. Tas ir tas, ko mēs gribam, jo jau gadiem ilgi aicinām palestīniešus atgriezties pie tiešām sarunām. Mūsu premjerministrs [Benjamins] Netanjahu runāja par divu valstu risinājumu jau pirms trīs gadiem. Diemžēl problēma ir palestīniešu puses nevēlēšanās nākt uz sarunām, nevēlēšanās būt gataviem uz kompromisiem. Viņiem ir arī skaidri jāatzīst ebreju valsts, ko viņi joprojām nedara.

Izraēla tiek kritizēta par pārmērīga spēka pielietošanu pret palestīniešiem.

Vienu miljonu Izraēlas pilsoņu ikdienā apdraud raķešu uzbrukumi. Bet neviens par to neko nezina. Vai Jūs esat dzirdējuši par vakar notikušo raķešu uzbrukumu? Simtiem raķešu kopš janvāra vien. Viens miljons pilsoņu ir puse Latvijas iedzīvotāju. Šobrīd Izraēlā dzīvo gandrīz astoņi miljoni cilvēku, bet iedomājieties, ja puse Latvijas iedzīvotāju ikdienā ciestu no raķešu uzbrukumiem. Kā reaģētu Latvija?

Vai piekrītat, ka informācijas karā vadībā atrodas palestīnieši?

Vispirms jāaizstāv savi pilsoņi. Tā ir prioritāte. Izcīnīt cīņu sabiedriskās informācijas kaujaslaukā ir svarīgi, taču vispirms gribam būt pārliecināti, ka spējam sevi aizsargāt un ļaut saviem pilsoņiem dzīvot normālu dzīvi. Šobrīd viņi tādu nedzīvo, atrodoties pastāvīgās bailēs par savu dzīvību. Arī ekonomika šajos rajonos ļoti cieš. Šādā informācijas karā uzvarēt ir problemātiski. Lielākā daļa pasaules mūsu viedokli nedzird. Es vēlētos, lai mums būtu tik daudz naudas, ka mēs varētu visus pasaules žurnālistus kaut uz vienu dienu ataicināt uz Izraēlu. Jūs esat piemērs,- ES institūcija Jūs aicināja apmeklēt tikai Rietumkrastu, taču šaubos, vai šīs preses vizītes laikā Jums vispār stāstīja par sadarbību starp Izraēlu un palestīniešiem, piemēram, par pašlaik notiekošo palestīniešu zemnieku grupas apmācīšanu Izraēlā, lai viņi spētu attīstīt zemkopību Rietumkrastā. Vai tad jūs par to dzirdējāt?

Palestīnieši prasmīgi demonstrē visādus ierobežojumus un aizliegumus, ko Izraēla attiecina uz viņiem. Demonstrējamā tiešām pietiek un palestīnieši lieliski prot parādīt, cik viņiem ir grūta dzīve. Ko vajadzētu demonstrēt Izraēlai?

To, ko Izraēla dara, lai palīdzētu palestīniešiem. Mums ir virkne dažādu projektu. Vai palestīnieši jums stāstīja arī par sadarbību? Vai jūs redzējāt lielus tirdzniecības centrus Rāmallā? Tādu jau nav, jo nebūtu, kas tajos iepērkas. Mēs gribētu, lai viņiem būtu plaukstoša ekonomika, lai viņi būtu pārtikuši. Tas būtu mūsu interesēs. Mēs tikai priecātos, ja viņiem būtu atvērta sabiedrība. Ko mēs varam darīt? Mēs varam runāt ar žurnālistiem, stāstīt par sevi, tomēr tas nekad nebūs tas pats kā visu redzēt savām acīm. Tāpēc mēs vēlamies iespējami vairāk cilvēkiem parādīt Izraēlu, parādīt, kā mēs ikdienā sadzīvojam ar konfliktu, parādīt mūsu lauksaimniecību, mūsu ekonomiku, mūsu sabiedrību, mūsu demokrātiju. Nereti kāds kritizē mūsu demokrātiju, cilvēktiesību situāciju. Es varu tikai visus aicināt pie mums uz Izraēlu un skatīt visu savām acīm.

Palestīniešu aktīvistu vidū ir aizvien vairāk jaunu cilvēku no ES. Kāpēc tā notiek?

Es to neuzskatu par apliecinājumu, ka eiropieši vairāk atbalsta palestīniešus. Es uz to drīzāk skatos kā uz mazu daļiņu eiropiešu. Mēs gūstam arī ļoti daudz atbalsta. Mēs jau speciāli neaicinām cilvēkus lidot šurp tūrisma braucienos. Tā kā Izraēla ir ekonomiski stipra, cilvēki ierodas šeit investēt. Un tas ir tieši tāds atbalsts, kādu mēs lūdzam. Bet tas nemaz nav šādi uzskaitāms. Mums ir problēma ar Izraēlas kā ebreju valsts atzīšanu, mūsu eksistences atzīšanu šajā reģionā, dažiem cilvēkiem ir atšķirīgi uzskati šajā jautājumā. Iespējams, atkarībā no propagandas veida, kādam viņi ir tikuši pakļauti. Šie cilvēki cenšas būt provokatīvi. Nekā citādi, – šajās pēc būtības propagandas aktivitātēs arī nav nekāda cita satura. Viņi runā par cilvēktiesībām, bet nav jau redzēts, ka viņi dotos, piemēram, uz Sīriju vai citām arābu valstīm.

Viņi bieži runā par Gazu.

Šie cilvēki ierodas, it kā lai protestētu pret humāno krīzi Gazā, taču varu teikt ļoti skaidri – Gazā nav humānās krīzes. Ikviens, kurš vēlas piegādāt preces Gazas joslai, var to darīt, neviens tam netraucēs. Pat pretēji, mēs veicinām Gazas eksportu uz Eiropu – ziedus, zemenes un citas lietas. Mēs esam ieinteresēti, lai tā būtu attīstīta. Jūs sakiet, ka Izraēla nedara pietiekami daudz sabiedriskajā diplomātijā, bet es domāju, ka dara gan. Jautājums ir cits – kā tas tiek atspoguļots medijos? Vai tad ir interesanti lasīt, ka Izraēla katru dienu atļauj preču kustību? Mums ir visi dati, bet vai cilvēki tos lasīs? Vai Jūs tos vispār publicēsiet? Mums ir arī citi dati, piemēram, par to, cik raķetes ir izšautas uz Izraēlu kopš šā gada janvāra. Jūs taču nedzirdat, ka Izraēla veic gaisa triecienus katru dienu, bet uz mums lido raķetes katru dienu. Katru dienu! Mēs šos datus publicējam. Bet vai tad kāds tos jaunākajās ziņās vispār piemin, vai kādā diskusijā vai citur medijos? Diemžēl nē.

Nereti dzirdams, ka patiesībā abām pusēm nevajag ne vienas, ne divu valstu risinājumu, jo pašreizējais stāvoklis ir izdevīgs abām pusēm. Vai tur ir kaut daļa patiesības?

Varu tikai atkārtot, ka mūsu premjers pirms trīs gadiem paziņoja, ka mēs atbalstām divu valstu risinājumu, kurā palestīniešu valsts dzīvos mierā un stabilitātē līdzās Izraēlai kā ebreju valstij, kas viņiem tad būs arī jāatzīst. Starp citu, viņš to nupat atkārtoja CNN. Mēs viņus aicinām nākt un runāt ar mums, atgriezties pie tiešām sarunām. Mēs gribam atsākt sarunas par konflikta izbeigšanu. Izraēla nekad pašreizējo situāciju nav pieņēmusi kā labu, nē. Mēs gribētu noteikt savas robežas un dzīvot mierā un stabilitātē. Vai mēs to varam sasniegt, ir cits jautājums, jo pašlaik viņi [palestīnieši] nespēj vienoties savā starpā, vispirms ir jāpanāk miers starp pašiem palestīniešiem. Un tā arī ir problēma, jo nevar saprast, kurš tad īsti šodien pārstāv palestīniešus. Ja viņi samierināsies savā starpā, vai tad ”Hamas” vienkārši nometīs savus ieročus un atteikties no savas ideoloģijas? Vai tad viņi kļūs par lauksaimniekiem? Mēs taču meklējam risinājumu, kas ļaus mums dzīvot, nevis tādu, kas mūs nostādītu vēl lielāku draudu priekšā. Piemēram, 2005. gadā mēs izvedām savus spēkus no Gazas joslas. 2007. gadā tur varu pārņēma ”Hamas”. Tā ir teroristu organizācija, kas tagad valda Gazā. Un par teroristu organizāciju to nesaucu es, tā to vērtē ES. Un tas ir pie mūsu robežas!

Tātad esam tikpat tālu no miera kā, teiksim, pirms 60 gadiem?

Nē, šajā laikā esam bijuši arī pavisam tuvu mieram. Tomēr, kad pienāca brīdis un palestīniešu līderiem bija jābūt ļoti drosmīgiem un jāpieņem drosmīgi lēmumi, viņi to neizdarīja. Tā tas bija ar [bijušo palestīniešu līderi Jasiru] Arafatu, tas pats arī ar Abu Mazenu [palestīniešu prezidentu Mahmudu Abasu]. 1947.gadā mums bija ļoti drosmīgi ebreju līderi, kuri piekrita ANO rezolūcijai, kas prasīja atdot daļu teritorijas. Un tā nebija tikai teritorija, tā bija arī daļa mūsu garīgā mantojuma. Tomēr arābu valstis to noraidīja, turklāt ne tikai noraidīja, bet arī sāka karu. Jo viņi neticēja, ka mums izdosies izdzīvot. Tomēr šobrīd mēs svinam Izraēlas 64. gadadienu. Tagad galvenais ir dabūt pie sarunu galda tos palestīniešus, kas vēlas kaut ko sasniegt. Lai kaut ko sasniegtu, ir ar kādu personiski jārunā. Nevis caur kādu starpnieku. Tas ir tāpat kā attiecībās starp vīrieti un sievieti.

Vai ir iespējama apmetņu evakuēšana arī no Rietumkrasta?

Tam ir vismaz jābūt sarunu sastāvdaļai. Palestīnieši ir piekrituši lielai daļai mūsu piedāvātā risinājuma. Esam jau nodemonstrējuši, ka spējam evakuēt tūkstošiem mūsu cilvēku no apmetnēm. Esam apliecinājuši, ka to spējam darīt arī nākotnē. Tagad arī otrai pusei ir jāapliecina, ka viņi ir gatavi kompromisiem, un jāspēj mūs pārliecināt, ka Gazas variants neatkārtosies arī Rietumkrastā. Kurš gan var mums apsolīt, ka tas nenotiks pat tad, ja mēs aizvāksim visas apmetnes no Rietumkrasta? Šeit nav runa tikai par apmetnēm, tas ir daudz dziļāks jautājums. Kādam, kas vispār nevēlas runāt par kompromisiem, ir ļoti viegli kliegt: ”Apmetnes!”Jums vajadzēja paviesoties Gazā pirms mēs no turienes aizgājām. Tad Jūs redzētu desmitiem pārtikušas apmetnes ar lielisku lauksaimniecību, eksportējošas saimniecības. Mēs samaksājām augstu cenu arī ekonomiski un evakuētās ģimenes ar saviem likteņiem… Pretī saņēmām teroru. Cilvēkiem, kas tika evakuēti, tagad jāsēž bumbu patversmēs.

Kādus risinājumus redzat situācijai Irānā?

Irāna ir milzīgs drauds ne tikai Izraēlai, bet visai pasaulei. Irāna atbalsta ”Hamas” un ”Hizbollah”, nogalina diplomātus, nogalina karavīrus Afganistānā. Viņi ir iesaistīti problemātiskos pasākumos, un mums tas ir jāatrisina. Mēs Izraēlā ceram, ka spējam atrisināt Irānas problēmu miermīlīgā ceļā. Ir jāskatās, vai sankcijas palīdzēs. Mēs būtu ļoti laimīgi, ja tās palīdzētu apturēt Irānas militāro kodolprogrammu. Tas mums ir jāsasniedz. Irāna rada globālus draudus, ne tikai draudus Izraēlai.

Ko darīt, ja sankcijas nenesīs rezultātus?

Sākumā mums ir jāredz sankciju ietekme. Tās pilnībā sāks darboties tikai jūlijā. Irānai ir jāzina, ka tiek izskatītas visas iespējas. Mēs ceram, ka varam to atrisināt mierīgā ceļā. Kurš tad grib karu?

Un ja nu karš ir neizbēgams?

Es negribu iesaistīties šādās diskusijās. Pirmkārt, tas ir politisks lēmums. Tiek izskatītas visas iespējas, bet tam ir jābūt starptautiskam risinājumam, tā nav tikai Izraēlas problēma.

Kādi, jūsuprāt, ir iespējamie Sīrijas attīstības ceļi?

Situācija Sīrijā ir ļoti nopietna. Mēs cieši sekojam līdzi notikumu attīstībai, jo tas var tieši ietekmēt Izraēlu. ”Hizbollah” ir ļoti aktīva arī Sīrijā. Viņi atbalsta [Sīrijas prezidentu Bašaru] Asadu, sīriešu armiju, viņi saņem atbalstu no Irānas. Tas ir ļoti nopietni, mēs nezinām, kas notiks. Ja Asads kritīs, tas būs ļoti nopietni. Mums jābūt ļoti uzmanīgiem un pārliecinātiem, ka esam pietiekami stipri, lai spētu sevi aizsargāt, jo neviens to nedarīs mūsu vietā.

Palestīnieši nav apmierināti, ka ”arābu pavasara” dēļ pasaulē runā par situācijas attīstību daudzās arābu valstīs, bet aizmirst par viņiem…

Ja viņi sēstos pie sarunu galda, cilvēki sāktu runāt par palestīniešu jautājumu, bet, ja mums ir partneris, kurš negrib atgriezties pie sarunām, tad par ko gan mēs varam runāt?

Nesen Latvijā viesojās Izraēlas enerģētikas un ūdens resursu ministrs Uzi Landau. Kādi ir vizītes rezultāti?

Pirmkārt, tā bija ļoti veiksmīga vizīte. Man ir prieks, ka vizīte nesusi arī konkrētus rezultātus. Tā bija laba iespēja stiprināt mūsu ekonomisko sadarbību enerģētikā. Ministrs ieradās Latvijā ar mazu, bet nozīmīgu delegāciju, un tikšanās bija ļoti veiksmīgas. Es varu minēt trīs uzņēmumus, kuri jau šeit darbojas. Tāpat es tikko kā saņēmu telefona zvanu no viena izraēliešu uzņēmēja, kurš teica, ka saticis partnerus Latvijā. Mums ir Latvijas uzņēmums ”Blue Energy”, kurš gatavojas strādāt Izraēlā, mēs viņus atbalstām, un viņi jau ir sākuši sadarboties ar atsevišķiem Izraēlas uzņēmumiem. Mums ir Izraēlas un Latvijas atjaunojamo energoresursu kopuzņēmums ”G Wind”, kurš nodarbojas ar vēja ģeneratoriem un plāno tirgot savu produkciju Izraēlā, Eiropā un varbūt arī Latvijā un Lietuvā. Tā ir konkrēta sadarbība. Mums ir arī Latvijas uzņēmums ”Hygen”, kurš ir uzvarējis Izraēlā ”Global Cleantech Open2011”konkursā. Vizītes laikā bija rezultatīvas diskusijas ar ekonomikas ministru, Izraēlas ministrs lasīja lekciju Rīgas Ekonomikas augstskolā. Mums ir Latvijas un Izraēlas ekonomiskās sadarbības atbalsta padome, ko dibinājusi Latvijas ebreju draudžu un kopienu padome. Katru dienu mums ir aizvien vairāk uzņēmēju, kuri pievienojas šai padomei. Padome sniedz lielu atbalstu un pienesumu Latvijas un Izraēlas sadarbībai.

Kādi ir pagājušā gada dati par Latvijas un Izraēlas tirdzniecības apgrozījumu un investīcijām?

Saskaņā ar Izraēlas statistiku tirdzniecības apgrozījums ir vairāk nekā 100 miljonu ASV dolāru (53,2 miljonulatu).* Protams, skaitļi nav iespaidīgi, bet es redzu potenciālu. Salīdzinot ar 2010.gadu, tirdzniecības apgrozījums pieaudzis par vairāk nekā 40%. Noteikti arī nākamgad gaidāms pieaugums.

Kā ir ar investīcijām?

Saskaņā ar Latvijas Bankas datiem būtiskākās Izraēlas investīcijas Latvijā saistītas ar nekustamajiem īpašumiem, gāzes un ūdens piegādēm. Tiešās Izraēlas investīcijas Latvijā pērn bija 3,5 miljoni latu.

Kādas ir būtiskākās problēmas, ar kurām Latvijā nākas saskarties Izraēlas investoriem?

Pietrūkst informācijas par uzņēmējdarbības iespējām Latvijā. Tāpat arī valsts tēls, kuru ietekmēja ekonomiskā krīze, nelīdzēja investīciju piesaistei. Tomēr atgūšanās no krīzes palīdz, un palīdzēt var arī fakts, ka Latvija piedāvā augsti kvalificētu darbaspēku.

Vai jūs redzat kādus ekonomikas sektorus, kur ir potenciāls abu valstu uzņēmēju sadarbībai?

Var runāt par informācijas tehnoloģijām (IT), biomedicīnu, arī medicīnas tūrismu. Interese par medicīnas tūrismu ir gan no Latvijas, gan Izraēlas iedzīvotāju puses. Tiešie reisi tam ļoti palīdz.

Jūs minējāt IT. Pagājušā gada decembrī jums bija tikšanās ar premjerministru Valdi Dombrovski (V). Toreiz pieminējāt Izraēlas puses plānus veidot IT inkubatorus Latvijā. Pastāstiet, lūdzu, sīkāk par šīm iecerēm!

Ar lepnumu varu teikt, ka mēs esam izvēlējušies 2012. gadu šim projektam. Būdama šeit, esmu apņēmusies pievērst īpašu vērību tieši ekonomiskajai sadarbībai. Mēs esam sākuši strādāt pie šīs idejas, esam tikušies ar vairākiem Latvijas pārstāvjiem, lai saprastu, kā to iespējams paveikt. Patlaban esam nolēmuši, ka tas būs IT inkubators, jau esam lūguši atsevišķus cilvēkus Izraēlā būt par šī projekta mentoriem. Kad es saku mēs, tā nav vēstniecība, mēs esam aiz tā, mēs varam radīt fonu, bet nevaram vadīt ekonomisku projektu. Mēs sniedzam atbalstu un varam runāt ar valdību, lai lūgtu palīdzību. Būs daži Latvijas uzņēmēji, izraēlieši, kas strādā Latvijā, kas vadīs šo projektu. Patlaban esam uzrunājuši gan Izraēlas, gan Latvijas pusi. Ir jau zināmi uzņēmēji, kuri gribētu iekļauties inkubatoros.

Vai jūs varat minēt kādus no šiem uzņēmumiem?

Nē, es varu runāt tikai vispārīgi, jo process nav vēl noslēdzies. Bet tie būs izpētes un attīstības IT inkubatori, tie ir piemēroti Latvijai un var veicināt IT sektora izpēti un attīstību.

Iepriekš kā vienu no potenciālajām jomām sadarbībai minējāt medicīnas tūrismu, bet kādi ir dati par vispārējo tūristu plūsmu?

Statistika nav iespaidīga, bet mēs redzam potenciālu medicīnas tūrismam un arī vispārīgi tūrismam. Tiešie avioreisi to veicina. Mums ir jāsekmē tūrisms, un mēs to darīsim soli pa solim.

Vai tuvākajā laikā Latvijā varam sagaidīt arī kādu citu Izraēlas amatpersonu vizītes?

Mēs strādājam pie mūsu aizsardzības ministra vizītes. Tāpat jūnijā Latvijas ārlietu ministrs dosies vizītē uz Izraēlu. Tā būs svarīga vizīte, tā būs viņa kā ārlietu ministra pirmā vizīte Izraēlā. Mēs gaidām, kad varēsim uzņemt viņu Izraēlā.

Katru gadu Latvijā 16.martā notiek leģionāru atceres pasākumi. Kā vēstniecība tos vērtē?

Latvija ir cienījama Eiropas Savienības dalībvalsts, tā ciena iecietību un cīnās pret diskrimināciju. Mēs daudz sadarbojamies šajos jautājumos ar Latvijas varas iestādēm. Mēs ļaujam tām tikt galā ar šiem jautājumiem. Līdz šim tās darījušas labu darbu, mums ir laba sadarbība.

Tātad Jūs nepiekrītat Simona Vīzentāla centra vadītājam Efraimam Zurofam, kurš paziņojis, ka Latvijā atdzimst neonacisms?

Es neesmu to dzirdējusi. Mēs sadarbojamies ar Latvijas varas iestādēm un jūtam lielu atbalstu. Viņi tiek galā ar visām problēmām pienācīgā veidā un mēs turpināsim sadarboties, kā jau līdz šim esam to darījuši.

Vai jūs nedomājat, ka Zurofa aktivitātes kaitē latviešu un ebreju sadarbībai?

Es viņu vēl neesmu satikusi, pat nedzirdēju viņa komentārus. Es zinu, ko mēs darām, es pārzinu mūsu sadarbību ar Latvijas valdību un sabiedrību. Mēs tiekam pilnībā atbalstīti. Mums ir kopīgas vērtības, tas ir svarīgi, un mēs cīnāmies par šīm vērtībām. Šīm aktivitātēm nav saistības ar Izraēlas un Latvijas attiecībām.

Viņa balss ir skaļa, viņš ir redzams kopā ar Eiropas Parlamenta deputāti Tatjanu Ždanoku (PCTVL)…

Es gribētu koncentrēties uz mūsu sadarbības pozitīvajām pusēm, tieši tās ir svarīgas. Mēs sadarbojamies ar valdību dažādos jautājumos, svarīgi ir tas, ka mums ir kopīgas demokrātijas, iecietības un diskriminācijas apkarošanas vērtības. Tiek pacelta balss publiski, jūsu ārlietu ministrs par to ir runājis. Es domāju, ka jāuzsver ir tas.

Vai jūs sasniedzāt savu mērķi sūdzībā par “Radio Naba” raidījumu “Tēvijas laikmets”?

Es atkārtošu savu atbildi, Latvijas varas iestādes mūs pilnībā atbalsta.

Jūs sakāt, ka Latvija labi tiek galā ar 16.martu, bet vai situācija ir līdzīga jautājumā par kompensāciju izmaksu ebreju kopienai?

Būtiskākais ir, ka valdība mūs pilnībā atbalsta. Kompensācijas ebreju kopienai ir ebreju kopienas un Latvijas valdības jautājums. Mēs varam tikai atbalstīt šo procesu. Līdz šim, cik es zinu, ebreju kopiena šajā jautājumā tiek atbalstīta. Ir vēl nepieciešamas diskusijas, lai zinātu kā virzīties tālāk. Bet galu galā mēs saņemam atbalstu, es dzirdu tikai labus vārdus.

Bet vai šis jautājums netiek risināts pārāk lēni?

Risinājums ir jāatrod ebreju kopienai un Latvijas valdībai. Ir valstis, kuras šo procesu vēl nav uzsākušas, ir valstis, kuras jau to ir pabeigušas.

Latvijas puse savulaik bija aprēķinājusi, ka kompensācijās ebreju kopienai būtu jāizmaksā vairāk nekā 30 miljoni latu? Vai jūsu aprēķini ir līdzīgi?

Es negrasos rēķināt. Tas nav īstais veids, kā jautājumu risināt – caur masu medijiem. Tā ir sarunu sastāvdaļa. Tas nav saistīts ar mums. Ļausim iesaistītajām pusēm darīt savu darbu!

Tomēr visai nesen veiktas aptaujas rāda, ka vairāk nekā puse jeb 60% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka mūsu valstij nebūtu jāmaksā kompensācijas ebrejiem. Vai tā nav satraucoša situācija?

Kamēr Latvija publiski paudīs skaidru nostāju, ka tā atbalsta iecietību… Es atkārtošu, kamēr jūs sapratīsiet manu nostāju – cīņa pret diskrimināciju, holokausta izglītība, kamēr Latvija tā rīkosies un tā to dara, mums nav iemesla uztraukties. Tas ir ļoti pozitīvi, mums jāturpina tādā garā, lai mēs būtu pārliecināti, ka ziņa ir nogādāta, izprasta un pieņemta. Tas varbūt prasa laiku, bet tas notiek.

Par holokausta izglītību. Izskanējis, ka jūs vēlaties atvest uz Latvijas skolām izstādi ”Ne bērnu rotaļas” (”No Child’s Play”). Pastāstiet sīkāk par šiem plāniem!

Tie neesam mēs. Tā ir Starptautiskā kristiešu vēstniecība Jeruzalemē. Viņi ierosināja atvest izstādi no ”Yad Vashem”. Mēs to atbalstām, jo tā ir ļoti svarīga. Mēs sadarbojamies ar Eiropas Savienības pārstāvniecību, ASV, Zviedrijas, Austrijas vēstniecībām. Mēs visi atbalstām šo ieceri par izstādi, tas ir starptautisks projekts. Izstāde atspoguļo holokausta laika bērnu rotaļlietas, un caur šo bērnu rotaļlietu stāstu izstāde skaidro holokausta vēsturi. Holokausta izglītība ir ļoti būtiska, lai atbalstītu visas vērtības, par kurām runāju. Es biju ļoti laimīga, ka ierosinājums nāca no Latvijas. Latviešu valodā tulkotā izstāde apceļos skolas. To atbalsta Rīgas pašvaldība, Izglītības un zinātnes ministrija un Ārlietu ministrija. Mēs viņiem, līdzīgi kā citas vēstniecības, mēģinām palīdzēt un nogādāt izstādi Latvijā.

*Izraēlas vēstniecības Latvijā aģentūrai LETA sniegtie Izraēlas Statistikas biroja dati liecina, ka 2011.gadā tirdzniecības apgrozījums starp Latviju un Izraēlu bija 115,4 miljoni ASV dolāri (61,39 miljonilatu), Latvijas eksports uz Izraēlu bijis 68,2 miljoni ASV dolāru (36,28 miljonilatu) liels, bet Izraēlas eksports uz Latviju – 47,2 miljoni ASV dolāri (25,11 miljonilatu). Izraēlas lielākās investīcijas bijušas nekustamajos īpašumos (2,5 miljonilatu), elektroenerģijas, gāzes un ūdens apgādē (0,1 miljonslatu). Latvijā darbojas 245 uzņēmumi ar Izraēlas kapitālu. Tiešās investīcijas Latvijā bijušas 3,5 miljoni latu lielas.