Kad kāds mūs ir sāpinājis, mūsu sirds alkst atriebības. Atriebība un grēka sodīšana tik bieži stāv tuvu klāt viens otram. Atšķirt tās ne vienmēr ir vienkārši.

Otrā pasaules kara pēctecība Latvijā dažkārt šķiet neizprotama. Taču briesmu darbi prasa izskaidrojumu un vainīgā sodīšanu.

Arī Izraēlā Vecās Derības laikā Soģu grāmatā 20 nodaļā aprakstītais piedzīvotais notikums ir līdzīgs. Notikuma gaitā izrādījās, ka izraēlieši spējuši vienoties pēc tik šausmīga sūtījuma saņemšanas. Visi, izņemot tos, kas bija darījuši tik smagu grēku. Nomocītās sievas vīrs var atstāstīt notikušo, bet netiek sodīts par gļēvulību. Vai tiešām viņš bija tik nevainīgs? Laikam jau šobrīd par to neviens tā īsti nedomā, jo Benjamīna cilts vīru varas darbs prasa tūlītēju iejaukšanos un sodu. Bet kā lai šo konfliktu atrisina?

Konflikta nerisināšanas sekas

Kā lai risina arī Latvijas valsts vīru gļēvulību? Vai referendums to atrisinās?

Liekas, te ir tik daudz emociju: dusmas, sarūgtinājums un arī vēlme atriebties. Būtu jāsāk ar vainīgajiem. Bet tik bieži ir problemātiski panākt vainīgā izdošanu, it īpaši ja tautas nodevējam ir dīvainā imunitāte, kas pasargā un tādējādi attaisno noziedziskās rīcības valsts mērogā. Vai arī grūtības sagādā, kad vaininieks atrod patvērumu kādā austrumu vai rietumu valstī. Vēl dīvaināk, kad Latvijas nodevējs izciešot sodu, tagad pārstāv Latvijas tautu Eiropā.

Kāpēc Benjamīna bērni negrib sodīt ļaunumu? Vai tas būtu pazemojoši? Visa cilts taču šo grēku nedarīja. Bet varbūt Benjamīna cilts ir kļuvusi tik vienaldzīga pret grēku, ka nespēj klausīties tajā, ko saka viņu brāļi? Varbūt, ka viņi ir stūrgalvīgi gluži kā latvieši šobrīd?

Viņu gadījumā tā bija viena netikla sieviete un gļēvs vīrietis. Latvijas gadījumā – daži gļēvi valsts vīri.

Viņu gadījumā Sodomas un Gomoras piemērs atkal atkārtojās, taču Latvijas gadījumā varas darbu sekas atkārtošanās cikls. Smaga situācija. Viens otram pretī stājās vienas tautas pārstāvji. Vēl nesen latvieši bija spiesti cīnīties pretējās frontēs. Bet tagadējos laikos gļēvu un negodīgu latviešu politiķu dēļ, iet bojā visa latviešu tauta.

Vai risinājums?

Divdesmit seši tūkstoši pret četriem simtiem tūkstošu karotāju. Iespaidīgs Izraēlas cilšu pārspēks. Arī mazā Latvija patvērumu sameklēja sabiedrotajos un no Eiropas saņem pārspēku. Šķiet, ka nav šaubu kuri varētu būt tie uzvarētāji. Vai tiešām briest pilsoņu karš, neraugoties uz nevienādajiem spēkiem? Un te jau arī ir šī dilemma- kā rīkoties, ko darīt?

Ja necīnīsies, tad tas tiks uztverts kā piekāpšanās grēkam. Ja cīnīsies, tad būs jācieš zaudējumi gan vienā, gan otrā pusē. Kā lai atrisina šo problēmu? Varbūt, ka jāmeklē Dieva padoms?

Savādā kauja

Pilsoņu karš sākās pavisam dīvaini. Izraēla bērni nevis prasa Dievam, vai vispār jākaro, bet gan jautā par to, kurš gan pirmais dosies kaujā. Gluži kā šodienas Latvija. Nebija jautājums par to, vai referendums jārīko, bet gan kurš būs tas pirmais „varonis”, kas nostāsies pret pamatnāciju.

Dieva atbilde šķiet, ka bija pārliecinoša, bet kāpēc gan viņi, zaudēja pirmajā kaujā.

Arī Latvija sameklējusi sabiedrotos, taču zaudē gan savos karos, gan arī svešos. Apkopjot rētas atkal dodas sīvajā konkurences cīņā.

Dievs nebija pietiekami spēcīgs viņus pasargāt? Divdesmit divi tūkstoši ir milzīgs skaitlis. Un tie taču nebija cilvēki, kas pirmo reizi gāja kaujā. Šis kāpēc? Savādi, ka apraudot savējos, izraēlieši neuzdod šo jautājumu, bet gan vēlas zināt, ko darīt tālāk.

Arī Latvija ārpolitikā necenšas uzdot jautājumu saviem sabiedrotajiem, bet metas izpildīt norādījumus bez iebildumiem. Un iekšpolitikā nenosoda visiem zināmos vaininiekus, bet gluži pretēji piešķir balvas un prēmijas.

Varbūt, ka šim jautājumam kāpēc? Toreiz nebija nozīmes, jo visi taču zināja, kurš bija vainīgs, taču izdarītais grēks un tā izpildītāji joprojām nebija sodīti.

Arī šodienas Latvijā ir tāpat. Iespējams, ka tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Dievs svētīja došanos kaujā, taču likuma dēļ, kas paredz vaininieka sodīšanu, Dievs nevarēja svētīt pilnā mērā, jo grēks taču joprojām bija apslēpts.

Tāpēc, domājams, ka arī Latvijas gadījumā ir izprotams, kāpēc tā ir rūgtuma pilna. Un gaidīt pēkšņu atveseļošanos, izaugsmi un veiksmi būtu muļķīgi, ja tauta redz nemainīgo netaisnību savu acu priekšā, kas attīstās un vairojās. Kas joprojām netiek apstādināts un nocirsts saknē.

Saņēmuši Dieva atļauju, Israēla bērni zaudē vēlreiz. Droši vien rodas šaubas vai ir vērts uzticēties Dievam, kas pieļauj tādus zaudējumus? Taču izraēliešu reakcija bija pretēja. Jā, viņi sēroja, pārdzīvoja, bet saprata, ka jāgavē, jāpienes upurus un pat pateicības dāvanas. Viņi saprata, ka Dievs ir kaut kas augstāks par viņu saprašanu. Ja arī cilvēki cenšas būt solidāri grēkam, aizstāvot grēcinieku un apklājot viņa arī topošos grēkus, samierinoties cerībā, ka neviens jau neredzēs un nesapratīs, taču Dievs to redz. Dievs nesamierinās. Dievs to neapklāj. Domādami, ka neviens jau neredzēs un nesapratīs paši kļūst par līdzatkarīgiem un līdzvaininiekiem. Vai Dievs var svētīt šādu stūrgalvīgu Latvijas tautu pilnā mērā? Vai Dievs var pārkāpt savus nostādītos likumus un baušļus? Viņš taču nav mazais bērns, bet gan taisnīgs un uzticīgs Dievs.

Izraēlieši saprata pieļauto kļūdu, nožēlojot. Un tad skan vēl viena atbilde no Dieva. Šoreiz daudz konkrētāka, garantijas dodoša. Tas ir Dievs, kas dod uzvaru, kas liek karam izdoties.

Bet kā ir ar Latviju?

Kāpēc paļāvība uz Dievu nāk tik smagos apstākļos? Vai tiešām tikai zaudējumi un bēdas atver mūsu acis, lai redzētu Dievu?

Dievs pret

Pienāk brīdis, kad pats Dievs karo ar Benjamīna bērniem. Cik briesmīgi, ja Dievs kļūst par Tavu pretinieku.

Latvija piedzīvoja savā vēsturē precidentu10. Saeimas atlaišanu. Tā vietā, lai palīdzētu, saprastu, atbalstītu, Viņš sāk sodīt. Tas ir laiks atjēgties, apstāties un pārdomāt. Viņa žēlastība ir neizmērojama un ir dota jauna iespēja. 11. Saeima. Jauns domāšanas līmenis, jauns prāts, jauna degsme, varbūt jauna atmoda, taču vai sapratīs? Vai noturēsies? Vai mainīsies? Vai pastāvēs? Jā, saprotamas ir bažas.

Savādais pilsoņu karš, kurš sākās cilvēka grēka dēļ. Bez tam šī grēka dēļ karā cieta arī daudzi citi, kuri nebija vainīgi. Liekas, neviens nav uzvarētājs, jo grēks nevienu nedara laimīgu.

Pēc kara

Tikai tad, kad kauja ir beigusies, var redzēt, cik lieli ir zaudējumi un cik liela uzvara.

Karš ir beidzies. It kā vajadzētu priecāties, bet patiesa prieka nav. Tikai tad var apjaust, cik tas viss ir bijis smagi.

Valodas referendums. Smags pazemojums latviešu tautai. Taču viss uz to gāja. Par to zināja. Jā, cerēja, naivi cerēja, ka tā tas nevar būt un tā tas nenotiks. Taču notika, notiek un notiks. Kāpēc? Atkal šis jautājums, kāpēc?

Bet atbilde taču ir zināma un izlikties, ka nesaprot.. veltīgi.. Šo jautājumu tā arī turpmāk varēs uzdot no jauna un ciest tās pašas sakāves. Jo atbilde ir zināma. Bet pieņemt to nevēlas.

Pāri palikusī Izraēla tauta skaudri pārdzīvo šo traģēdiju. Bet tad nāk vēl viena…

Latvija vēl ilgi atcerēsies valodas referenduma kauju, taču briest nākamā. Nāk nākamais „varonis”, tautai zināms un atbalstīts pārstāvēt Latviju Eiropā. Visiem zināms vilks avju drēbēs. Zināms, bet joprojām atbalsta. Neviens neiebilst! Neiebilst pret tādiem vilkiem, kas uzplēš avju saimē brūces, iztecina asinis, sakauj latvisko garu, saplēš gabalos un novelk ādu. Taču ar veselu ādu palikušās avis, novāc saplosītās un nokautās, noslauka asinis un arī tad neuzdodot jautājumu kāpēc? Jo atbilde taču zināma. Nerisinot situāciju, pieļauj nākamās kaujas. Bet, ja nākamajā plosīs Tevi? Ko tu iesāksi, kad sev apkārt ieraudzīsi savu latvju brāļu un māsu vienaldzību, kuras gaidīs, kad tu noasiņosi, lai tevi novāktu no kaujas lauka?

Pilsoņu karš! Skan tik prātā, pilsoņu karš!

Pārkāptais likums

Senajā cilšu savienībā bija likums, ka visiem obligāti jānāk uz tautas sapulcēm, bet kādi uzdrošinājās šo likumu ignorēt. Izskatās pēc parastas aizmāršības.

Gluži kā Latvijas Seimā, pirms likuma grozījumu pieņemšanas sēžu neapmeklēšanas laikā. Arī jaunie Latvijas pilsoņi aizmirst par lojalitāti valstij. Vai tad tā ir nodevība pret latviešu tautu?

Taču tajos apstākļos tā bija uztverta kā nodevība. Atkal kauja, un atkal mirst cilvēki. Savējie. Smagi noraudzīties, bet vai ir iebildumi? Vai tiešām nepietika ar tūkstošiem, kuri tika iznīcināti iepriekšējā karā? Soģu laiki. Vieni no brutālākajiem laikiem Izraēla vēsturē, kad daudzi cieta tikai tāpēc, ka kāds nebija paklausīgs vai kārtīgi pildījis Dieva likumus.

Šodienas skatījumā mēs atzītu, ka tas ir nehumāni un briesmīgi, bet kāpēc tauta bija tik nepaklausīga Dievam? Kāpēc ciltis uzvedās kā niķīgi bērni?

Nehumāni? Ar ko tie laiki atšķiras no tagadējiem? Toreiz redzami ieroči, tagad neredzami un humāni ieroči. Taču kauja nemainīga. Joprojām ciešanas.

Karš vēl nebija beidzies, jo tas turpinājās cilvēku sirdīs.

Benjamīna sievu problēma bija atrisināta, bet sirdī joprojām bija grēks un nepakļāvība. Šilo meitas kļuva par tādiem pašiem upuriem kā citi. Lai tikai Benjamīna dēliem būtu sievas un lai justos labi.

Vai arī šodien Latvijā latvieši nemitīgi nepiekāpjas un neatkāpjas, lai Latvijas nelojālajiem būtu latviešu sievas un justos labi?

Secinājums:

Stāsta morāle ir tāda, ka ikviens darīja to, kas viņam pašam likās labi esam? Bet šis labais bieži vien ir ļaunums citiem. Varbūt, ka tā bija pārspīlēta demokrātija, kas pamazām iznīcina Dieva tautu. Lielā brīvība darīja nepakļāvīgus, bet bez paklausības Dievam arī šodien mēs tiekam pakļauti līdzīgām traģēdijām.

Varbūt sāksim mācīties no pagātnes pielaistām kļūdām?

Par Ēdenes dārza atrašanās vietu zinātnieki pat pieļauj domu, ka tā varētu būt bijusi kāda noslēpumaini skaista vieta Āfrikas tuvumā.
Savukārt pētnieki Rebecca Cann, Marks Stoneking, un Allan Wilson izpētījuši, ka cilvēces pirmsākumi meklējami Āfrikā un sieviešu vissenākā pārstāve ir nākusi tieši no Āfrikas. Senāko sievieti nosaucot par „Āfrikas Ievu”.
Taču par Ādama un Ievas eksistenci piedāvā ieskatīties, ne tikai zinātnieki – arheologi, bet arī zinātnieki biologi. Pārsteidzoši, ka meklējumi risinājušies nevis artefaktu meklēšanā zemes slāņos, bet gan mūsu ikviena organismā, proti, cilvēka DNS kodā.

Kalifornijas universitātes molekulārās antropoloģijas (izskaidro dzīvības procesus molekulārā līmenī) zinātnieks un profesors Alans Vilsons (Allan Wilson) ar kolēģi Vincentu Sariču (Vincent Sarich) no Kalifornijas universitātes (University of California, Berkeley) daudzu gadu garumā veikuši pētījumus mitohondrija šūnu pētniecībā. (Mitohondrija ir šūnas organoīds, kurā tiek sintezēta denozīntrifosforskābe īsāk saucot (ATF). ATF apgādā ar enerģiju citus šūnas organoīdus un šūnu kopumā. Šūnā var būt līdz pat 50 000 mitohondriju.)

Par cik šūnas nodrošina vielmaiņu, kā arī tās satur iedzimto informāciju (DNS), kas tiek nodota no šūnas šūnai dalīšanās procesa laikā, tad saskaņā ar to zinātne apliecina, ka visiem dzīvajiem organismiem ir kopīga izcelsme.

Molekulāri-bioloģikā Ieva

Mitohondrija tiek mantota tikai caur mātes līniju. Katrā mitohondrijā pastāv vairāki nodalījumi DNS kodā, kas ir identiski visos mitohondrijos. Tas nozīmē, ka mitohondrija nepakļaujas rekombinācijām.

Tieši tāpēc mitohondrija struktūra un tās ieprogrammētais vēsturiskais kodols, ļauj izpētīt mātes izcelsmi (ciltskoku) līdz pat tās pirmsākumiem. Zinātnieki veikuši pētījumu, kuras laikā nākuši pie pārsteidzošiem secinājumiem.
Rezultāti pārsteidz zinātniskos prātus. Aptuveni 7 miljardu zemes iedzīvotāju cēlušies no vienas sievietes, Bībelē minētās Ievas. Zinātnieki apstiprina, ka mitohondriju Ieva ir pēdējais kopējais sieviešu dzimtas māte visām mūsdienu sievietēm.

Molekulāri-bioloģikais Ādams

Nākošajā etapā zinātnieki pētījuši vīriešu y hromosomas, kas pāriet mantojumā no tēva dēlam. Arī šajā pētījumā zinātnieki izanalizējuši, ka tās visas vedušas pie viena un tā paša tēvu tēva, Bībelē minētā Ādama.

Pētījumā ņemts vērā arī dažādu nacionalitāšu cilvēki. Secināts, ka DNS ir identiska neatkarīgi no nacionalitātes vai ādas krāsas.

Ievas septiņas meitas

Mūslaiku zinātnes profesors ģenētiķis Brains Saiks (Bryan Sykes ) no Oksfordas universitātes 2006 gadā atklāja, ka sakši, vikingi un ķelti ir ģenētiskie radinieki mūslaiku Anglijas un Irijas tautai. Par to sīkāk grāmatā „Blood of the Isles”.

Zinātnieks sarakstījis arī grāmatu „Ievas septiņas meitas” („The Seven Daughters of Eve”) Iedvesmu grāmatai zinātnieks saņēmis 1997. gadā arheoloģisko izrakumu vietā, kurā bija atraktas piectūkstoš gadu veca vīrieša paliekas. Brainam parādījās iespēja pierādīt ne tikai to, ka vīrietis bijis no Eiropas, bet arī, ka viņa pēcteči vēl šodien dzīvo Anglijā.
Grāmatā zinātnieks apraksta precīzas norādes par DNS mitohondrija struktūras precizitāti un nemainīgumu, kas palīdz izanalizēt cilvēka izcelsmi ļoti senos vēsturiskajos posmos.

Jau bērnības gados Brainam radās interese izanalizēt cilvēces radniecības saites, kad izlasīja rakstu par to, ka zinātnieki veikuši eksperimentu DNS analīzē ar kāmīšiem. Zinātnieki secinājuši, ka visu pasaulē mītošie kāmīši ir radušies no vienas kāmītes, kuras ģenētiskās gaitas izsekotas līdz 1930. gadam Sīrijas tuksnesī.

Pieaudzis Brains arī ķērās pie kāmīšu izcelsmes analizēšanas, lai pārbaudītu teoriju. Viņš eksperimentēja ar dažiem kāmīšiem, pārliecinoties, ka DNS mitohondrija visiem kāmīšiem ir identiskas.

Par cik zinātnē pierādīts par mitohondrija nemainīgumu, tad zinātnieki šaubās vai Darvina teorija, par cilvēku izcelsmi no mērkaķveidīgajiem, varētu būt patiesa. Pasaulē pazīstami ģenētiķi ir rakstījuši, ka Neandertālietis (Homo neanderthalensis) nav mūsu radinieki.
Arī Brains Saiks ir sarakstījis grāmatu „The human inheritance” kurā spriež par Radīšanu un Evolūciju. Grāmatā vairāk tiek uzdoti jautājumi nekā sniedz atbildes, ļaujot lasītājam pašam izanalizēt, kāda varētu būt patiesa cilvēka izcelsme, taču viņš arī akcentē, ka evolūcijas teorijā ir vairāk pretrunu, nekā iespējamu apstiprinošu faktu.

Eksperiments

Brains Saiks kopā ar kolēģiem veicis pētījumu, kuras gaitā konstatēts, ka visas mūsdienu eiropietes ir cēlušās no senas dzimtas septiņām sievietēm. Saskaņā ar analīzi katra eiropiete, var izsekot savai izcelsmei līdz pat vecākajai dzimtai. Pētnieki norāda, ka savukārt “Eiropas mātes” ir cēlušās no vienas kopējas mātes „Mitohondrija Ievas”, kuras saites ir saistāmas ar Āfriku.
Pirms un pēc grēku plūdiem
Zinātnieku veiktie pētījumi veicina pārdomāt kā zinātniskie darbi varētu sasaukties ar Bībelē teikto. Mēģinot vismaz nedaudz ieskicēt.

Bībeliskā Ādama un Ievas DNS kods

Bībelē sastopamas rakstu vietas, kas attēlo pirms grēku plūdu laiku daudz atšķirīgāku par pēc plūdu periodu. Tāpēc vēlos pievērst tai uzmanību, lai nerastos nepareizs priekšstats par senlaiku Ievu un Ādamu salīdzinājumā ar mūsdienu cilvēkiem.
Kaut arī mitohondrija DNS kodolā ir nemainīga, taču citi procesi DNS struktūrā padodas zināmām mutācijām, protams, ne tādā mērā, lai cilvēks pārvērstos par pērtiķi vai otrādi.
Pasaulē pazīstamu zinātnieku pētījumi liecina, ka apstākļi pirms grēku plūdiem ir bijuši krasi atšķirīgāki, nekā mums zināmajiem pēc grēku plūdiem.
Primāri apstākļi Ēdenes dārza laikā bija radīti cilvēka mūžīgai dzīvošanai. Tāpēc, piemēram, Zemes magnētiskais lauks, bija daudz spēcīgāks, nekā tagad. Savādāka atmosfēra. Cilvēku izmērs bija daudz lielāks, kā arī par to pieminēts Bībelē – „milžu laiki”. Cilvēka spējas un iespējas bija daudz lielākas, nekā mūsdienās. Jo mūslaikos mēs neizmantojam smadzeņu darbību 100 %. Pirms plūdu dzīves laiks, kas bija vidēji 900 gadi, noslīdējis līdz mūslaiku vidējo dzīves laiku 80 gadi. Un daudz citu piemēru.
Iemesls: Dievs teica, ka ja no šī koka jūs ēdīsiet – mirdami mirsiet. Ādams un Ieva pārkāpa likumu. Tā tas arī notika, kā Dievs bija teicis.
Sekas: Ādams un Ieva zaudēja mūžīgo dzīvību kļūstot mirstīgi. Apstākļi, kādus Dievs bija radījis virs zemes sāka pavājināties. Kā arī iepriekš minēts visi citi apstākļi uz zemes sāka zaudēt savu spēku un jēgu.

Ēdenes dārzs?

Cilvēka tendence nostāties pret Dievu palielinājās, grēks uz zemes vairojās. Pirms nepaklausīgās tautas iznīcināšanas Dievs uz zemes atrada tādu cilvēku, kurš bija godīgs, taisnīgs un atšķīrās no pērējiem. Dievs uzrunāja cilvēku vārdā Noass. Tad arī Noass cēla šķirstu kā Dievs bija licis un glāba savu ģimeni un floru&faunu. Notika ūdens plūdi un visa cilvēce gāja bojā. Pēc ūdens plūdiem uz sauszemes kāpa Noass un viņa ģimene. Uz Zemes dzīves apstākļi pilnībā izmainījās.
Tāpēc, domājams, ka zinātnieki, kuri atklājuši neparastu vietu Āfrikā salīdzinot to ar iespējamo Ēdenes dārzu, neapšaubāmi varētu būt skaista, taču ne gluži tas Ēdenes dārzs, kurā dzīvoja Ieva un Ādams pirms plūdu periodā.

Noasa DNS kods

„Āfrikas Ieva” iespējams arī varētu būt no Āfrikas, vēlākā laika periodā, taču diez vai tā Ieva, kura dzīvojusi Ēdenes dārzā, daudz agrākā laika periodā. Kaut gan varbūt, bet tas ir tikai minējums, „Āfrikas Ieva” ir bijusi Noasa sieva?.. Taču, protams, ja nebūtu radīti Ieva un Ādams, tad arī nebūtu vēlākos laikos dzimis Noass. Noasa kods ir nenoliedzami no Ievas un Ādama, kā arī mūsu DNS neieskatoties tikai mitohondrija kodolā, bet kopumā ir Ādama un Ievas DNS, taču domājams, ka daudz lielākā degradējošā stāvoklī. Ņemot vērā ūdens plūdu sekas.

Jēzus DNS kods

Kaut arī mūsdienu pasaule pēc Dieva nemainīgā Vārda, tiecas entropijas ciklā un varētu teikt, ka dēmoniskā pasaule varētu svinēt savu uzvaru, jo kā zināms par Ēdenes stāstu, tad Ievu pievīla sātans, taču Dievam izrādās ir bijis jauns cilvēka dvēseles glābšanas plāns. Plāns vārdā Jēzus. Dieva dēls Jēzus Kristus atdeva savu dzīvi pie krusta, kļūstot par cilvēku dvēseļu izpirkšanas maksu, proti, upuri. Jēzus augšāmcēlās. Un līdz ar viņu arī tie, kuri to atzīst un pieņem, atgūstot mūžīgo dzīvošanu, bet ne uz zemes, bet debesīs pēc nāves. Tie ir tie, kuri nožēlojuši grēkus, pieņēmuši Jēzus Kristu par savu Kungu un Dievu, un fiziskie Ādama un Ievas pēcteči, kļūst par Jēzus pēcteci garīgā līmenī. Pārņemot Jēzus DNS kodu. Kaut arī entropijas cikli pasaulē notiek, taču Dieva bērnu dzīvē tās ietekme mazinās, jo meklējot Dieva vaigu, katru iespējamo brīdi, sadraudzībā ar mūžības Dievu, cilvēks pārceļas un tiek nomainīts degradācijas likums pret attīstības likumu. No lāsta pret svētības likumu. No neveiksmes pret veiksmi. Un t.t.

Komisijas uzdevums ir veidot jaunu dialogu sabiedrības saliedētībai. Tās darbības ir divas. Pirmais – nacionālā vienotība starpnacionālajā aspektā, otrais – nācijas vienotība globālajā aspektā, jo ir jācenšas atgriezt atpakaļ vismaz daļu to cilvēku, kas devušies prom no Latvijas.

Sakarā ar to, Rīgas pilī 7 februārī notika diskusija „Garīgā dimensija” (video) kuras laikā politiķi un garīdznieki apsprieda Latvijas saliedētības jautājumu. Mācītājs Juris Rubenis piedāvājis „Labas gribas manifestu”, kas aicinās uz izlīgumu visu tautību cilvēkus Latvijā. Rubenis mudina atteikties no egocentriskiem mēģinājumiem ar vēstures faktiem pierādīt, kura no tautām vairāk cietusi. Pārstāt kultivēt agresiju un naidu.

Rubenis aicinājis savu viedokli izteikt arī kultūras cilvēkiem, mācītājiem un politiķiem.

>>Garīdznieki un politiķi aicina uz morālo izlīgumu<<

KULTŪRAS CILVĒKU VIEDOKLIS

Operas direktors Andrejs Žagars

„Māka konfliktus atrisināt mierīgi latviešiem palīdzēja izvairīties no asiņainām sadursmēm 90.gados. Uzskatu, ka šodien mēs vēlreiz varam pierādīt, ka spējam runāt ar tiem, kas pagaidām mūs nesaprot. Tā attiecību vēsture rāda, ka mēs varam sāpīgus jautājumus risināt civilizēti un bez fiziskas vardarbības. Bez agresīva uzbrukuma. Jo tiešām ticības un kultūras ir ļoti atšķirīgas, bet mēs esam varējuši kaut kā sadzīvot. Un es domāju tas ir tikai laika jautājums. Ir jābūt ļoti striktai nostājai tagad. Jautājums – vai krievu valodai nav jābūt kā otrai valsts valodai, domāju, ka nākamajos desmit, 15 gados vairs neatgriezīsies,” spriež Latvijas Nacionālās operas direktors.

Dzejniece Māra Zālīte

„Lai Latvijā panāktu sabiedrības izlīgumu, vēl vajadzīgi daudzi priekšnoteikumi, un to nevar panākt ar vienu deklaratīvu dokumentu. Šāds izlīgums, protams, būtu vajadzīgs. Taču, lai izlīgtu, divām pusēm ir jāvienojas par kopīgām vērtībām, nepieciešams saskaņot šo vērtību izpratni un novērst neizpratni. Vai tas iespējams deklaratīvi vai tomēr tas ir kāda ilgstošāka procesa – pārrunu, diskusiju, izglītošanās – rezultāts? Lai izlīgums notiktu, vēl vajadzīgi daudzi priekšnoteikumi. Šobrīd ir tā, ka mana seja ir pavērsta pret Rietumiem, bet mana potenciālā dialoga partnera seja – uz Austrumiem, jo ar fizisko ķermeni viņš dzīvo Latvijā, taču sirds viņam ir Krievijā. To nevar nokārtot ar vienu deklaratīvu dokumentu. Man tomēr nav pieņemama doma: “beigsim rakņāties vēsturē”". “Es to nevaru pieņemt, jo šāda rīcība nozīmētu uzvilkt uz acīm mankurtisma maisu. Tieši vēstures izvērtējumā šeit ir lielākā plaisa, jo ir daži mezgla punkti, kurus krievi nepieņem, bet latvieši uz tiem konceptuāli balstās. Izlīgums nebūs iespējams, kamēr pastāvēs dažādas izpratnes par pamatjautājumiem,” uzsver literāte.
Taču dzejniece apsveic Valsts prezidenta paspārnē tapušo „Labas gribas aicinājumu” kā pirmo soli.

POLITIĶU VIEDOKLIS

Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta deputāts

Apsveicami pēdējā laikā vērojamie aicinājumi no sabiedrības garīgo līderu puses meklēt kopsaucējus starp dažādu tautību Latvijas ļaudīm, kopīgi vēršoties pret jebkādām naida, agresijas un sabiedrības šķelšanas izpausmēm. To atspoguļo pie Valsts prezidenta parakstītais t.s. Labas gribas manifests.

Taču kādēļ daļā Latvijas pilsoņu ir iesakņojusies ideja, ka nepiedalīšanās referendumā vai piedalīšanās galēji obstruktīvā manierē ir solis uz izlīgumu un mieru?
Taču šī tīri mehāniskā situācijas modelēšana nebalstās uz reālo apstākļu izvērtējuma – kā Latvijas valsts ir tapusi, kāda bijusi tās vēsture, kādā ārpolitiskajā kontekstā mēs dzīvojam, kādas ir latviešu nācijas nākotnes izredzes, un kādas ir mūsu kaimiņvalstu intereses. Un, pirmkārt, ir jāvaicā – kāda ir mūsu lielās kaimiņvalsts Krievijas vīzija un intereses? Jo, visticamāk, ka tad, ja Krievijas valsts jau kopš neatkarības atjaunošanas nebūtu apšaubījusi Latvijas okupāciju un mūsu valsts tiesisko pēctecību, nekādu integrācijas grūtību Latvijas krieviem nebūtu. Jo nebūtu milzīgā propagandas aparāta, kas viņu pašu dzimtajā valodā dienu no dienas dimdina saukļus par tautiešu apspiešanu tuvējās ārzemēs, vēstures pārrakstīšanu un rusofobiju. Bez aktīvas Krievijas piepūles vecā padomju narratīva uzturēšanā šis stāsts agri vai vēlu zaudētu savas saknes un izsīktu.

Raivis Dzintars Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!”-TB/LNNK līdzpriekšsēdētājs

„Jura Rubeņa rosināto Labās gribas manifestu uzskatu par gaišu un pozitīvu notikumu, jo mērķis ir tiešām labs. Saticība un iejūtība pretrunu pilnajā laikā ir ļoti būtiska. Paziņojumā sacīts: „Mēs uzskatām, ka mīlēt Latviju un rūpēties par tās nākotni nozīmē mīlēt un cienīt tās unikālo vēsturi, latviskās tradīcijas, kultūrtelpu un latviešu valodu.” Tieši tas arī visvairāk pietrūkst, lai Latvija šodien būtu vienota un stipra.

Lai arī morāli ļoti atbalstu manifesta ideju, parakstīt to attur vairāki neskaidri jautājumi.

1) Ko ietver apņemšanās „ieguldīt savus spēkus, lai veicinātu izpratni un izlīgumu starp dažādiem Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem”? Kāds izskatītos izlīgums starp Latviju mīlošiem cilvēkiem un tiem, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā? (Tādi ir un to diez vai var noliegt…) Par ko viņi izlīgtu? Kurš atteiktos no savstarpēji izslēdzošā Latvijas nākotnes redzējuma? Starp citu – kāds pirms neatkarības atjaunošanas izskatītos izlīgums starp tautas fronti un interfronti?

2) Neskaidrības rada arī cits fragments: „Mēs apzināmies, ka vienīgais ceļš, kā pārspēt pretrunīgās pagātnes pēdas, ir savstarpēja piedošana un atsacīšanās no rēķināšanas – kurš vairāk vainīgs?” Manuprāt, lai kāds kādam piedotu, kādam kaut kas ir jānožēlo un jāatzīst kļūdas. Tekstā nav skaidrs, par kurām kļūdām ir runa. Ja par „kļūdu” nosauktu pārkrievošanu, kas kopš okupācijas laikiem nekad nav beigusies, tad jājautā, kurš ir tiesīgs to piedot vai nepiedot? Ko ietvertu piedošanas fakts? Un par ko piedošana būtu jālūdz tiem iedzīvotājiem, kas turas pie latviskas Latvijas mērķa? Kur ir viņu „nesalīdzināmā” vaina?

Es lūgtu piedošanu par jebko un piedotu jebkam, ja tas nozīmētu latvisku Latviju. Bet vai nav tā, ka šādu „izlīgšanas un savstarpējās piedošanas” manifestu kāds var uztvert kā samierināšanos…? Samierināšanos, ka divvalodības un divkopienu sabiedrības centieni Latvijā ir norma…?

Priecājos par visiem labās gribas cilvēkiem, kas manifestu ir parakstījuši un parakstīs. Pats parakstītos nekavējoties, ja atrastu tajā trīs skaidrus pamatprincipus:

1. Ikviens ir mūsējais, kurš savos darbos un attieksmē atbalsta latviešu tautas, tās valodas un kultūras stiprināšanu kā Latvijas valsts pastāvēšanas galveno jēgu. Viņš ir mūsējais, daļa no valsts – neatkarīgi no tautības, ieceļošanas laika un veida.

2. Uzskatu un pārliecības pretrunas, kas vēstures notikumu rezultātā veidojušās mūsu sabiedrībā, ir risināmas politiskā līmenī, sadzīviskā telpā stiprinot saticību, iejūtību un cilvēcīgas attiecības. Šāda attieksme veidojama bērnu drošības un labsajūtas vārdā.

3. Nekas no šī nevar tik tulkots tā, lai apšaubītu Latvijas valsts pastāvēšanas jēgu un latvisku Latviju kā pilsoņu kopīgi veicamu misiju.

ZZS frakcijas vadītājsAugusts Brigmanis

Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) frakcijā apspriests Valsts prezidenta Andra Bērziņa atbalstītais „Labās gribas manifests„, un deputāti vienojušies, ka katrs varēs rīkoties pēc saviem ieskatiem,
„Uz frakcijas sēdi katram deputātam sagatavots manifesta teksts, lai ar to varētu iepazīties. Frakcija secinājusi, ka jau dokumenta virsrakstā minēts – tas ir “labas gribas” manifests, tāpēc “te nevar būt runas par kaut kādu partijas diktātu”.
Būtība nav tajā, ka kāds publiski ies paspīdēt un celt to karogu, bet parakstīs dokumentu, kam piekrīt iekšēji,” sacīja Brigmanis.

Domes priekšsēdētājs Uldis Sesks

„Labas gribas manifestu” parakstījuši astoņi no 12 sēdē klātesošajiem Liepājas domes deputātiem.
“Pievienojos idejām, kas izteiktas manifestā, lai šajā sarežgītajā laikā vairotu saprašanos starp atšķirīgiem cilvēkiem un domām, un mēs visi spētu pārvarēt pretrunu spriegumu,” pēc dokumenta parakstīšanas sacīja domes priekšsēdētājs Uldis Sesks.

Manifestu neparakstīja četri opozīcijas deputāti – visi apvienības “Saskaņas centrs” (SC) pārstāvji – Naums Vorobeičiks, Romāns Miloslavskis un Sergejs Dikterjovs, kā arī no “Osipova partijas” saraksta ievēlētā Elita Kosaka.

Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (V)

Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (V) ar savu parakstu apliecina atbalstu „Labas gribas manifestā” paustajām vērtībām un nostājai.
Saeimas priekšsēdētāja norāda: “Manifestu parakstīšu, jo piekrītu, ka Latvijas nākotne ir mūsu pašu rokās un mūsu valsts var attīstīties tikai savstarpējas cieņas, sapratnes un miera apstākļos. Pievienojoties manifestu parakstījušo cilvēku lokam, vēlos akcentēt, ka šīs vērtības īpaši svarīgi ir apzināties pirms gaidāmā referenduma par mūsu valsts pamatiem – latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Vienmēr esmu uzsvērusi, ka Latvija – tie esam mēs katrs. Sava valsts – tas ir ikkatra individuāls un visas tautas kopīgs nopelns, un tikai kopīgiem spēkiem spēsim mūsu Latviju veidot par plaukstošu vietu, kur katrs jūtas piederīgs, pārliecināts un gaidīts,” uzsver Āboltiņa.

Andrejs Klementjevs (SC) Apvienība “Saskaņas centrs”

„Par „Labās gribas manifestu” Mums viss skaidrs, mēs esam gatavi rīkoties pēc šī manifesta – nav ko parakstīt, vajag izpildīt. Piemēram, ja viens no jautājumiem, ko mēģināts risināt ar manifestu, ir minoritāšu jautājums, tad to ir jārisina”, sacīja Saeimas deputāts.

Premjers Valdis Dombrovskis (V)

Premjers Valdis Dombrovskis (V) izvairīgi komentē gatavību likt savu parakstu zem Valsts prezidenta kancelejas atbalstītā Labas gribas manifesta par sabiedrības saliedētību.

Premjers, tiekoties Rīgas pilī ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu, žurnālistiem sacīja, ka pozitīvi vērtē manifesta ideju, tomēr no skaidras atbildes, vai grasās to parakstīt, izvairījās. “Jāatzīst, ka dažāda veida uzsaukumu, manifestu un aicinājumu mums pašreiz ir pietiekami, un arī esmu izplatījis aicinājumu piedalīties referendumā un balsot “pret” [valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai],” sacīja Dombrovskis.

Ilmārs Latkovskis: Par „Labās gribas manifestu”, naidu un piedošanu

Labas gribas manifests (turpmāk – Manifests) jau vienojis daudzus cilvēkus. Dažiem gan tas raisījis arī aizdomas un neizpratni. Tāpat kā mūsu ikdienišķajās attiecībās, arī Manifestā daudziem visgrūtāk pieņemt vārdus par izlīgumu un piedošanu.
Vai tagad piedosim un aizmirsīsim okupāciju un deportācijas? Vai tas ir aicinājums kļūt par mankurtiem? Vai tagad izlīgsim ar Latvijas valsts pretiniekiem?
Uz šiem un līdzīgiem jautājumiem varu atbildēt vienkārši un skaidri. Vēsturi aizmirst nevajag un nedrīkst – nedz okupāciju, nedz deportācijas. Manifests neprasa izlīgt uz Latvijas valsts vai latviešu valodas statusa kaut daļējas upurēšanas rēķina. Šis Manifests nav politisks izlīgums. Politiskais izlīgums varētu sekot pēc tam. Manifests aicina uz morālu, cilvēcisku izlīgumu starp indivīdiem. Jo vairāk cilvēku būs gatavi savstarpējam izlīgumam, jo vairāk varēsim arī runāt par pilnīgāku izlīgumu starp tautām.
Tāpat mēs nevaram izlīgt to cilvēku, kuri bijuši deportāciju īstenotāji un upuri, vietā. Mēs nevaram viņu vietā ne piedot, ne lūgt piedošanu.
Morālais izlīgums nozīmē apņēmību nomierināt naidu, kas tiek atražots jau trešajā vai ceturtajā paaudzē pēc traģiskiem vēsturiskiem notikumiem. Morālais izlīgums ir spēja neatbildēt ar naidu uz naidu, ar agresiju uz agresiju, ar izsmieklu uz izsmieklu.
Morālais izlīgums neprasa noliegt okupāciju, tas prasa nelikt justies vainīgam par okupāciju krievu jaunietim, kurš dzimis Latvijā. Ja mūsu izlīguma spējas augtu, tad būtu jāatsakās no 16. marta un 9. maija veterānu dēvēšanas par fašistiem un okupantiem, vienojoties sapratnē, ka gan vieni, gan otri ir vēsturiskas traģēdijas upuri.
Vai kāds var iedomāties vienu latviešu cilvēku kādam sarkanarmiešu veterānam pēkšņi sakām: “Piedod, man līdz šim nekad nebija ienācis prātā, ka būtībā arī tu esi nežēlīgu vēsturisku notikumu upuris… kāds gan tur okupants.” Un viņš to pasaka bez izsmiekla. Un vai tas krievu veterāns spētu to novērtēt? Grūti. Vieglāk ir būt varoņiem, kuri turpina karot ar muti, nevis – upuriem, kuri izlīgst. Cilvēkam ar bravūras masku nenāk prātā, ka varonība varbūt ir arī atzīt savu upura ievainojumu.
Tagad dzirdu daudz runājam par krievu aizvainojumu. Ar šausmām domāju, cik latviešiem pietiks spēka neatbildēt ar savu, ar referendumu mestā izaicinājuma aizvainojumu un neuzticību. Tieši tāpēc aicinu uz izlīgumu, jo negribu, lai manu tautu pārņem naids un aizvainojums. Aizvainojums ir vājums, kas ilgstoši kultivēts degradē pašu aizvainoto. Lai cik pamatots arī būtu tavs aizvainojums, agri vai vēlu tas pāraug netikumā.
Izlīgums ir vienīgais glābiņš arī aizvainotām politiskajām personālijām. Mazi cilvēki ar uzaudzētu aizvainojumu var sastrādāt lielas vēsturiskas traģēdijas. Arī Latvijas politikā var redzēt, kādus apgriezienus sāk uzņemt personiskā aizvainojumā taisīta politika. Tas var izvērsties milzīgā destruktīvā enerģijā.
Dažs jūtas tik nevainojams, ka nespēj iedomāties, par ko gan viņš varētu prasīt piedošanu kādam krievam, latvietim vai ebrejam? Bet varbūt nevajag būt lepnam atvainoties par to nevīžību, kad vieglu muti esi metis visus krievus, latviešus vai ebrejus pār vienu kārti.
Morālais izlīgums nav nekāda lielās politikas vai vēstures notikumu bīdīšana. Tās ir vienkāršas mūsu ikdienas saskarsmes lietas.
Politiskais izlīgums ir nākamais solis. Tad varēs arī vienoties par okupāciju, par dažādiem politiskiem lēmumiem un likumiem. Ja būs morālais izlīgums, tas būs pavisam cits fons politiskajam dialogam, kas šobrīd atrodas strupceļā un aizvien vairāk iegūst destruktīvus apgriezienus. Okupācijai un deportācijām ir nopietnas sekas, bez kuru apzināšanās nevar adekvāti izvērtēt šīsdienas politisko situāciju. Taču naids nav labs sabiedrotais, lai izvērtētu vēsturi un pieņemtu viedus un taisnīgus politiskos lēmumus.
Politiķiem un žurnālistiem šis Manifests ir nopietns apgrūtinājums neizmantot agresīvu un izsmējīgu retoriku. Tas patiešām atņem spēcīgus cīņas ieročus. Bet tas arī samazina naida vairošanas iespējas. Un tas ir ļoti svarīgi – šeit un tagad Latvijā.
Cilvēki piekrītoši māj ar galvu, kad dzird apgalvojumus, ka krīzes pamatā vispirms ir morālā krīze, un tikai tad seko ekonomiskā un politiskā krīze. Bet, kad grib tikt galā ar krīzi, šie paši cilvēki nespēj pieņemt, ka ir jāsāk tieši ar morālo izlīgumu. Maini pats savu attieksmi pret pasauli, tad pēkšņi mainīsies arī tavs pretinieks, Latvija un visa apkārtējā pasaule.
Pēc referenduma jau nekas nebeigsies, saspīlējums neizgaisīs pats no sevis. Latviju sagaida ļoti nopietni politiskie un ekonomiskie pārbaudījumi, kas nebūs atkarīgi no mums pašiem. Cik garīgi stipri un vienoti varam būt šos pārbaudījumus sagaidot, tas gan ir atkarīgs no mums pašiem.

Atbilde: Mūsu laikmeta tendence humānisma ietvarā cenšas noārdīt jebkādas robežas cenšoties apvienot visu it visā brīvdomātāju skatījumā ar viena vārda palīdzību – miers! (peace), pielīdzinot domai- miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Aizmirstot, ka šis formulējams bija realizējams un panākams līdz ar Jēzus silītē dusēšanas brīdi.

Rezumējot tie ir centieni savienot fizisko ar (mentālo, astrālo) garīgo, labo ar ļauno, svētumu ar grēku, brīvību ar atkarību, gudrību ar viltu, Dievu ar sātanu vai pat noraidot un pretstatā nostādot sevi pašu Dieva lomā un t.t.. Tā vien rodot loģisku pretjautājumu kāda tur starpība, jo taču ikvienā no mums mīt labais un ļaunais..

Nerodot sevī nekādu pastiprinātu vēlēšanos pastudēt kāds tam ir iemesls un vai tieši tā tam ir jābūt un vai „kaķis maisā” vai arī „strausa galva smiltīs” ir tas pareizais risinājums, cilvēks kļūst infantili flegmatisks un viegli vadāms. Tādam iestāstot jebko, kas agresoram ir nozīmīgs. Atvieglojot ceļu cilvēka apziņas vadībai un kontrolei. Bet, ja tomēr rodas vēlēšanās izlauzties no šādu apgalvojumu apburtā loka, tad ieskatīsimies vai tiešām velns nav nemaz tik melns kā viņu mālē?

Brūss G. Frederiksons – intensīvi pētījis un studējis kultus, okultismu un sātanismu, kā arī daudz uzstājies par šiem tematiem. Šī interese radās pirms 22 gadiem, kad, kalpodams kā draudzes mācītājs Aiovā, viņš sastapās ar cilvēkiem, kuri bija nonākuši saskarsmē ar šīm jomām. It īpaši tas attiecās uz jauniešiem, ar kuriem viņš vēlāk strādāja, būdams kapelāns un reliģijas nodaļas vadītājs Konkordijas akadēmijas luterāņu vidusskolā Sentpolā, Minesotas štatā.

Mācītājs Frederiksons ir sekojis līdzi sātanismam veltītu grāmatu, žurnālu un citu ziņu izlaidumu straujajai izplatībai un ir izveidojis plašu bibliotēku ar sātanismam un okultismam veltītu literatūru. Viņš ir uzstājies dažādās baznīcās un mācītāju konferencēs un ir vadījis seminārus par kultiem, okultismu, sātanismu un Jaunā laikmeta kustību. Viņš ir bieži sniedzis konsultācijas cilvēkiem, kurus satrauc personiskā saistība ar okultismu, kā arī viņu ģimenes locekļiem un draugiem. Pašlaik mācītājs Frederiksons kalpo kā vecākais mācītājs Mesijas luterāņu baznīcā Maundsvjuvā, Minesotas štatā.

Sātanismu kā tēmu ir viegli vai nu popularizēt, vai arī ignorēt. Starp šīm divām galējībām mācītājs Frederiksons piedāvā reālistisku un bibliski kristīgu attieksmi pret okultismu un sātanismu.

Viņš skaidri iezīmē šo abu sfēru radītos draudus no Bībeles redzespunkta, tāpat arī iesaka, kā sniegt konstruktīvu kristīgu atbildi uz šiem kārdinājumiem un kā izcīnīt kristīgu garīgo cīņu un veidot uzvarām vainagotu dzīvi.

Ņemot vērā, ka materiāls ir apjomīgs, taču tēma ir dziļa SPEKTRS redakcija to sadalījusi divās daļās:

1. daļā apskatītas tēmas- sātans ir īsts!; Ienaidnieks un viņa pēdas; Dieva čuksti; Redzamais sātans – reliģiskie sātanisti.

2. daļā nākošā mēneša numurā: Uz redzamā robežas – sātaniskie kulti; Pašdarinātais sātanisms; no kristīgā redzespunkta.

Sātans ir īsts!

Neskatoties uz burzmu un troksni, skrējiena dalībniekiem ir jāpievērš visa uzmanība mērķim, proti, finiša līnijai. Kristiešiem jādara tieši tas pats, jo viņi piedalās vissvarīgākajā skrējienā – dzīves skrējienā. Sv. Pāvils apraksta dažas šī skrējiena grūtības, raksturodams šīs pasaules cilvēkus: “Bet zini to, ka pēdējās dienās iestāsies grūti laiki, jo cilvēki būs patmīlīgi, mantas kārīgi, lielīgi, augstprātīgi, zaimotāji, nepaklausīgi vecākiem, nepateicīgi, neganti, cietsirdīgi, nesamierināmi, apmelotāji, nesavaldīgi, nesavaldāmi, labā nīdēji, nodevēji, pārsteidzīgi, uzpūtīgi, mīlēdami vairāk baudas nekā Dievu, izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami; un no tādiem izvairies” (II Tim. 3:1-5).

Kāda māte bija noraizējusies, jo viņas bērni atradās mājās vieni paši, kad meteoroloģiskais dienests ziņoja par viesuļvētras draudiem viņu mājas tuvumā. Neskatoties uz spēcīgo lietusgāzi, viņa steigšus devās mājup, kur atrada savus bērnus mierīgi skatāmies televizoru. “Vai jūs neredzējāt brīdinājuma zīmes? Kādēļ jūs nemēģinājāt glābties?” Viņi mierīgi atbildēja: “Mēs skatījāmies televizoru, māmiņ. Mēs neko nezinājām par draudošajām briesmām.” Mums nav šāda attaisnojuma. Mēs pazīstam laika zīmes un zinām, ka gals ir tuvu.

Gals ir tuvu!

Sātana klātbūtne

Vai jūs ticat, ka pastāv īsts velns, kā to apraksta Bībele? Daži uzskata, ka velns ir tikai viduslaiku domāšanas paliekas, citiem šķiet, ka tas ir vienīgi mīts un sātans patiesībā neeksistē. Kam ticat jūs?

Mūsdienu pasaulē izplatās kāds spēks. Liecības par ļaunumu, gan to klātbūtne visas vēstures gaitā, gan to bagātīgais klāsts mūsdienu informācijas līdzekļos, ir jāuzskata par izdomājumu vai arī jāpieņem par īstenību. Daži brīnās: “No kurienes gan nāk tāds ļaunums? Kādēļ notiek tik briesmīgas lietas? Kā gan cilvēki var būt tik zemiski?” Atbilde ir vienkārša. Šie nostāsti par  ļaunumu, tāpat kā Bībeles liecība, neatstāj nekādu šaubu, ka velns ir īsts. Ļaunuma klātbūtne norāda, ka sātans šajā pasaulē darbojas ļoti aktīvi, mēģinot iegūt vietu cilvēku dzīvē (Ef. 4:27).

Bībelē sātans tiek pirmo reizi pieminēts tās pirmās grāmatas trešajā nodaļā kā radība, kas vilina cilvēkus nepaklausīt Dievam. Bībeles pēdējās grāmatas trešajā nodaļā tiek pasludināta sātana sakāve.

Viņš tiek nosūtīts uz tumsas un izmisuma valstību, kurai viņš pieder. Viņa laiks ir īss. Taču, lai gan sātans ir cietis sakāvi, viņš pat ar pēdējiem elpas vilcieniem izmisīgi cenšas novērst cilvēkus no Dieva. Jo tuvāk Jēzum jūs nokļūstat, jo nopietnāk un neatlaidīgāk sātans cenšas jūs ietekmēt. Protams, ne visi lasa Bībeli, un tie, kas to dara, ne vienmēr tic rakstītajam, taču, vienalga, visus pārņems visu lietu gals. Ir skaidrs, ka līdz ar pastardienas tuvošanos sātans darbojas vēl aktīvāk, lai novērstu jūs no Glābēja.

Pat ja jūs nesaskatāt garīgas briesmas, tās tomēr pastāv. Viena no sātana ietekmīgākajām viltībām ir viņa neredzamības apmetnis. Taču jūs, Kristus kareivji, esat apbruņoti ar Dieva vārdu. Nekas nav stiprāks par to!

Cīņa ar neredzamo

Lai iemācītu skolēniem kļūt piesardzīgiem pret neredzamo, kāda skolotāja reiz stundas laikā izgāja no klases un aizvēra aiz sevis durvis. Viņa piekodināja skolēniem neatvērt durvis un neskatīties, lai kas arī gaitenī notiktu. Pēc tam viņa sacēla gaitenī kņadu. Nespēdami to vairs izturēt, skolēni uzmanīgi nospieda durvju rokturi un pavēra durvīs nelielu spraugu. Pēkšņi skolotāja sagrāba kādu skolēnu aiz rokas un strauji izrāva viņu gaitenī, izraisot pamatīgu pārbīli. Pat ja mēs nepiekrītam izmantotajai metodei, nevar noliegt skolotājas viedokļa derīgumu – ziņkārība par nezināmo var pa dažādiem ceļiem novest mūs īpatnējās un bīstamās pasaulēs.

Līdzīgi bērniem, kas nedzird brīdinājumu par laika apstākļu pasliktināšanos vai neieklausās cilvēkā, kuru viņi pazīst, ne visi apzinās šīs garīgās cīņas realitāti un ne visiem tā rūp. Taču Sv. Pāvils brīdina par tās nopietnību: “Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā” (Ef. 6:12).

Sātana vārds nozīmē “ienaidnieks”. Sportisti bieži pirms spēles sākuma skatās filmas par pretinieku spēli, lai atklātu tajā kļūdas un nepilnības, kuras varētu izmantot savā labā. Līdzīgi arī kristieši var izmantot Bībeli, lai atklātu sātana blēdības un viltības un mācītos tās atvairīt.

Ikviens no mums atgādina ķēdi. Lai cik stipri mēs arī būtu, ikvienam ir savs vājais ķēdes posms. Sātans mēģina izmantot šī posma vājumu, lai iznīcinātu Dievam dārgos cilvēkus. Viņa izmantotās metodes ir dažādas: ļaunie gari moka cilvēkus (Mt. 8:28), ar viltu un krāpšanu sātans mēģina izraut Dieva vārda sēklu no cilvēku sirdīm (Mt. 13:19). Viņš jutās tik drošs, ka pat kārdināja Dieva Dēlu (Mt. 4:1).

Taču neaizmirstiet par Jēzus uzvaru. Dieva un Viņa Svaidītā varas zīmes caurvij Bībeli un arī mūsu dzīvi. Šī ir cīņa, kuras iznākums ir jau noteikts. Tēvs deva savam Dēlam “vārdu pāri visiem vārdiem” (Fil. 2:9) – vārdu “Jēzus”, kas nozīmē: “Kungs izglābj”. Viņš tiešām izglāba; Kristus ir uzvarējis!

Taču sātanam ir viena priekšrocība – viņam ir lielāka pieredze kārdināšanā nekā mums tās pārvarēšanā. No otras puses, mums līdzās ir Jēzus. Sātans Viņu pazīst un baidās no Viņa. Jēzus ir jau reiz ticies ar sātanu cīņā uz dzīvību un nāvi un ir uzvarējis – mūsu dēļ! Pat elles vārti nekad neuzvarēs Kristu un mūs, Viņa sekotājus (Mt. 16:18).

Gala pazīmes

Runājot par visu lietu galu, Jēzus sacīja: “Mācaities līdzību no vīģes koka. Kad viņa zaros jau pumpuri metas un lapas plaukst, tad jūs zināt, ka vasara ir tuvu klāt. Tā arīdzan jūs – kad jūs visu to redzat, tad ziniet, ka viņš ir tuvu durvju priekšā” (Mt. 24:32-33). Jēzus grib, lai mēs lasām laika zīmes un sagatavojamies Viņa godpilnajai atnākšanai. Taču atcerieties – arī sātans lasa šīs zīmes, un viņš ir izmisis, jo viņš nezina precīzu Jēzus atnākšanas laiku.

Steigā sātans atstāj pēdas – zīmes, kas liecina par viņa klātbūtni. Vēsture un mūsdienu

informācijas līdzekļi satur daudzas liecības par ļauniem un briesmīgiem notikumiem. Daži uzskata, ka sātana aktivitātes pasaulē pastiprinās. Patiesībā nav nepieciešams meklēt kādus iespaidīgus notikumus. Ir novērojamas tādas skaidras zīmes kā viltus kristi (Mt. 24:5), konflikti starp ģimenes locekļiem un starp nācijām (Mt. 24:6, Mk. 13:12) un mīlestības izdzišana cilvēku vidū (Mt. 24:12).

Pavisam nesenā vēsturē ceļojumi kosmosā, televizori un momentānie saziņas līdzekļi bija vēl tikai fantāzijas un izdomājumu līmenī. Tāpat arī sātaniskas baznīcas pastāvēšana reiz bija neiedomājama.

Starp vārdiem sātanisks un baznīca pastāvēja neizmērojams attālums, taču mūsdienās ir pazīstamas baznīcas, kurās tiek pielūgts jebkas, ieskaitot velnu.

“Jūsu pretinieks -velns staigā apkārt, kā lauva rūkdams, un meklē, ko tas varētu aprīt. Tam turieties pretī stipri ticībā” (I.Pēt. 5:8-9).

Kad 1966. gadā Antons Šandorsla Vejs(Anton Szandor LaVey) nodibināja savu Pirmo sātana baznīcu, daudzi pret to izturējās skeptiski. Kad viņa Sātaniskā bībele studentu pilsētiņās tika izpārdota lielākā apjomā nekā īstā Bībele, reliģiskie vadītāji sāka izrādīt interesi. Vecāki un skolotāji sāku uztraukties par bērnu dīvaino uzvedību. Likumsargājošo iestāžu darbinieki atrada nozieguma vietās īpatnējus lietiskos pierādījumus. Nežēlīgi noziegumi, it īpaši jauniešu vidū, tiek arvien vairāk saistīti arla Veja Sātaniskobībeli. Šī ietekme izraisa satraucošus draudus kristīgajai ticībai un Dieva tautas dzīvei.

Izbrīnu rada arī pieaugošā interese par okultismu. Okultais (kas nozīmē “apslēpts”) ietver sevī tādas nodarbes kā nākotnes pareģošanu, okulto maģiju un spiritismu (sazināšanos ar mirušajiem). Vēl nesen par fantāziju uzskatītos okulto nodarbju rezultātus daudzi mūsdienās uzskata par patiesību. Cilvēki cenšas kontrolēt citus ar maģisku spēku palīdzību. Cenzdamies sazināties ar mirušajiem, daži uzvedas kā bērni, kuri neņem vērā vētru vēstošās zīmes. Viņi nezina un tādēļ arī netic, ka velns ir īsts un bīstams.

Vienu no visnegaidītākajiem izaicinājumiem kristietībai satur tieši tas dokuments, kas nodrošina un aizsargā reliģijas brīvību – Savienoto Valstu Konstitūcija. Daži kristieši atbalsta tādu likumu ātru pieņemšanu, kuri aizliedz grupas, ko tie uzskata par bīstamām. Šie kristieši aizmirst, ka noteiktos vēstures posmos arī kristīgā ticība tika apdraudēta, un Jēzus sekotāji tika pakļauti likumīgām vajāšanām un nogalināti, un viņu baznīca tika aizliegta. Kamēr sātaniskās grupas neapdraud konstitucionālās tiesības, kristieši atrodas neveiklā situācijā, aizstāvot šo grupu pastāvēšanas tiesības. Lai gan viņu uzskati mums ir nepieņemami, mēs ievērojam Pirmajā grozījumā noteiktās tiesības.

Sv. Pāvils raksta: “Gars skaidri saka, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām” (I Tim. 4:1). Rakstnieks Lūiss (C. S. Lewis) savā grāmatā Screwtape Letters saka: “Pret velniem mūsdienu cilvēki pieļauj divas savā būtībā pretējas, bet vienlīdz smagas kļūdas. Viena no tām ir velnu esamības noliegšana. Otra ir pārmērīga un neveselīga interese par tiem”. Kāds cits kristīgs autors pareizi secina, ka “neviens nevar neapdedzinoties izvilkt dažas pagales no maģijas ugunskura un pēc brīža tās atkal nomest” (F. W. Thomas, Kingdom of Darkness; citēts Cliford Wilson and John Weldon, Occult Shock and Psychic Forces, 13.-14. lpp.).

Kā jau iepriekš minēts, mēs esam brīdināti par briesmīgajiem laikiem, kas mūs sagaida (II Tim. 3:1). Lasiet laika zīmes un apzinieties, ka gals ir tuvu. Sātans darbojas visdedzīgāk, kad viņš atpazīst pēdējo un lielāko Kristus atnākšanu vēstošo zīmi – Evaņģēlija izplatīšanos. “Un šis valstības Evaņģēlijstiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, un tad nāks gals” (Mt. 24:14).

Sātanisma studēšana ir kā brišana pa ūdeni. Jūs esat gribējuši saslapināt tikai pēdas, bet parasti tas neizdodas. Ūdens ir veldzējošs, un jūs brienat arvien dziļāk un dziļāk. Pētot sātanismu, esiet piesardzīgi, lai sātans jūs nesamulsinātu un neievilktu savos slazdos.

Līdzās šim brīdinājumam atcerieties, ka Jēzus ir jums cieši blakus un nekad jums neļaus pazust (Jņ. 10:28). Viņš jūs pasargā no visām “ļaunā ugunīgajām bultām” (Ef. 6:16). Lūdzot Tēvreizē “atpestī mūs no ļauna”, jūs lūdzat Dievam uzcelt aizsargbarjeru starp jums un “ļauno”, proti, sātanu; jūs lūdzat Dievam izglābšanu caur Kristu. Tad nu ticībā Viņam jūs to saņemat. Dzīvojiet Viņa uzvarā!

Ienaidnieks un viņa pēdas

Daži uzskata, ka sātans ir visapkārt un var darīt, ko vien vēlas. Viņš vēlas, lai tā domātu visi, taču mēs zinām no Bībeles, ka viņš ir tikai lielais melis. Viņš rīkojas tā, it kā būtu Dievs, taču viņš nav Dievs; viņš ir spēcīgs, taču Kristus ir spēcīgāks. Ja sātans būtu stiprāks par Dievu, kā gan Jēzus spētu viņu tik vienkārši pievarēt?

Jēzus aprakstīja sātanu kā spēcīgu vīru, kuru tomēr ir iespējams sasiet un kura māju ir iespējams aplaupīt (Mt. 12:29). Visā savas dzīves laikā zemes virsū Jēzus grāva sātana valstību un mazināja viņa varu. Caur nāvi pie krusta un caur savu augšāmcelšanās uzvaru Jēzus ir sakāvis sātanu.

Kādēļ tad Svētie Raksti pievērš sātanam tik lielu uzmanību? Manuprāt, tam ir divi iemesli. Pirmkārt, sātans nav miris un pat nav nogurdināts līdz nāvei. Lai gan galīgā uzvara pieder Dievam, sātans ir pietiekami spēcīgs, lai gūtu vēl daudz uzvaru ikdienas cīņās par mūsu dvēselēm, un mēs esam pārāk vāji, lai paši spētu pret viņu aizsargāties. Otrkārt, Bībele atkārtoti brīdina par draudiem, ko izraisa sātana vissvarīgākā maska – neredzamība. Kā gan mēs, kas esam tikai cilvēki, varam aizsargāties pret neredzamo? “Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet.. pret ļaunajiem gariem pasaules telpā” (Ef. 6:12).

Neskatoties uz savu neredzamības apmetni, sātans atstāj aiz sevis pēdas. Kā jau minēts, sātana ļaunie darbi ir pastāvējuši visā vēsturē, un to apraksti ir atrodami mūsdienu ziņu izlaidumos.

Varas iestādes pievērš arvien lielāku uzmanību atkārtotiem ziņojumiem par velna pielūgšanu, sakropļošanu, slepkavībām un nežēlīgiem upurēšanas gadījumiem. Apšaubīt sātana darbības turpināšanos mūsdienās nozīmē apšaubīt strauji augošā pierādījumu skaita patiesumu.

Kas ir sātans un no kurienes viņš cēlies?

Bībele nesniedz sātana izcelsmes sīku aprakstu. “Vecā čūska” tiek dēvēta par ”velnu vai sātanu” (Jņ. atkl. 12:9). Svētie Raksti runā par eņģeļiem, kas grēkoja (II Pēt. 2:4), un eņģeļiem, “kas savu augsto stāvokli nebija nosargājuši, bet savu mājokli atstājuši” (Jūd. 6). Bībele nenorāda, kad tieši sākās šī velna un viņa ļauno eņģeļu pirmā sacelšanās, taču kopš brīža, kad sātans un viņa dēmoni sacēlās, ļaunais cenšas apmelot Dievu un kaitēt Viņa ļaudīm. Ījaba grāmatā no 1. līdz 2. nodaļai velns tiek aprakstīts kā radījums, kas klejo pa pasauli un meklē izdevību sagādāt ciešanas Dieva kalpiem. Viņš to ir darījis kopš paša pasaules sākuma. Jau Ēdenes dārzā sātans vilināja Ādamu un Ievu pievienoties viņam vēlmē līdzināties Dievam ( I Moz. 3).

Bībelē tiek lietoti vairāki vārdi, lai apzīmētu šo Dieva un Viņa ļaužu ienaidnieku, taču velns un sātans ir visbiežāk lietotie jēdzieni. Velns (Mt. 4:1), kas nozīmē “nepatiesais apsūdzētājs” un “mēlnesis”, izsaka to, kā viņš darbojas. Viņš apsūdzēja pirmos Dieva radītos cilvēkus Ēdenes dārzā. Viņš apsūdzēja arī Ījabu. Sātans nozīmē “oponents” vai “pretinieks”. Viņš nav par mums, bet gan pret mums un pret Dievu.

Kārdinātājs ir vēl viens velna vārds, kas norāda uz svarīgāko viņa taktikā. Viņš kārdina cilvēkus, lai tie sāktu šaubīties par Dievu un Viņa labestību.

Jēzus sauca velnu par melu tēvu, jo “viņš no paša sākuma ir bijis slepkava” un “melis” (Jņ. 8:44). No velna neviens nevar uzzināt patiesību, jo viņš pat patiesību pārvērš melos.

Jēzus mācīja mācekļus lūgt Tēvam “atpestī mūs no ļauna”. To var saprast arī kā “atpestī mūs no ļaunā”, proti, no sātana. Sātans nedarbojas vienatnē. Viņš pavēl neskaitāmi daudziem citiem neredzamiem gariem (Mk. 5:9). Kopā viņi darbojas, lai izraisītu Kristus, Viņa ļaužu un Viņa baznīcas garīgu sagrāvi.

Bībele daudz runā par sātana darbībām, kas vērstas uz dvēseles iznīcināšanu. Izlasiet, piemēram, Lūkas evaņģēlija 22. nodaļas 31. pantu, Jāņa evaņģēlija 13. nodaļas 2. pantu, Pāvila I vēstules korintiešiem 10. nodaļu no 20. līdz 21. pantam, Pāvila II vēstules korintiešiem 4. nodaļas 4. pantu, Pāvila vēstules efeziešiem 2. nodaļas 2. pantu un Pāvila I vēstules Timotejam 4. nodaļas 1. pantu. Sātans ir spēcīgs un ļauns, taču atcerieties, ka Dievs ir spēcīgāks (I Jņ. 4:4).

Kā atklāt ienaidnieku

Mednieks spēj novērtēt savu medījumu, pirms ar to sastopas, pētot tā atstātās pēdas. Mēs varam tikai vēlēties, lai arī sātana darbu atklāšana būtu tik vienkārša. Taču viņa klātbūtne ir acīmredzama vismaz trīs galvenajos okultisma darbības laukos: nākotnes pareģošanā, okultajā maģijā un spiritismā.

Nākotnes pareģošana kā diezgan plaša joma ietver sevī visus centienus izzināt nākotni ar tādu līdzekļu palīdzību kā taro kārtis, pareģošana ar mediju palīdzību un citiem pareģošanas veidiem. Šī okultisma joma balstās uz pārliecību, ka šie mākslīgie paņēmieni dod cilvēkiem iespēju iegūt informāciju par nākotni vai citiem cilvēkiem un to izmantot savtīgos nolūkos.

Tie, kas nodarbojas ar okulto maģiju (magick) izmanto īpatnēju rakstību angļu vārdam -“magick”, lai atšķirtu okulto maģiju no skatuves maģijas, piemēram, trusīša izvilkšanas no tukšas cepures. Tie, kas nodarbojas ar okulto maģiju, apgalvo, ka spēj ietekmēt cilvēkus un priekšmetus, izmantojot kādu ārēju spēku. Tā kā Dieva spēks nav pieejams šādos nolūkos, vienīgais šāda spēka avots var būt sātans. Spiritisms balstās uz pārliecību, ka cilvēkiem ir iespējams kontaktēties ar mirušo gariem. To parasti panāk ar “mediju” palīdzību. Spiritisms vienmēr tiek īstenots uz citu cilvēku rēķina, lai iegūtu pār tiem varu. Spirituālisms, ar ko tiek apzīmēts tā sauktais “kristīgais” spiritisma novirziens, atšķiras no spiritisma tikai ar to, ka izmanto kristīgu terminoloģiju. Patiesībā spirituālisms ir tikai neveiksmīgi apslēpts mēģinājums attaisnot to, kas ir ļauns un aizliegts Dieva acīs.

Arvien ciešāk saistīdamies ar okultisma un Jaunā laikmeta kustības nodarbēm, daži sāk paplašināt savu interešu loku. Viņi kļūst ciešāk saistīti ar velnu un viņa ļaunajiem gariem. Daži pat pielūdz velnu vai sātanu. To sauc par sātanismu. Kristiešiem, kas apmeklē baznīcu un pielūdz Dievu, iespējams, ir pat grūti iedomāties, ka pastāv cilvēki, kas pielūdz velnu. Tas šķiet tik neiedomājami, ka 1966. gadā, kad tika nodibināta Pirmā sātaniskā baznīca, daudzi kristieši uzskatīja sātanismu par kaut ko muļķīgu un nekaitīgu. Taču tad, kad liecības par sātanismu sāka parādīties visā valstī, kristieši sāka pievērst nopietnu uzmanību sātana ietekmei uz mūsu pasauli un kultūru.

Grāmatas Turmoil in the Toybox (174.-75. lpp.) autors Fils Filips rūpīgi uzskaita “aizliegtās nodarbes”, kuras Dievs nepārprotami nosoda. Dažas no tām ir šādas.

1.  Buršana – ietekmēšana ar  buramvārdu vai  slepeno formulu palīdzību (III Moz. 19:26; V Moz. 18:10-12).

2.  Raganu māksla,  šķīvīšu dancināšana, okultā maģija, vārdošana – kontaktēšanās ar ļaunajiem gariem

ar okultās maģijas vai burvestību palīdzību (V Moz. 18:10-12; II Lku. 33:6).

3.  Pareģošana – nākotnes notikumu zīlēšana (V Moz. 18:10-14; Ap. d. 16:16-24).

4.  Garu saukšana – kontaktēšanās ar mirušajiem caur ļaunajiem gariem (V Moz 18:11; I Lku. 10:13-14).

5.  “Ļaunās acs” uzlikšana – noburšana (V Moz. 18:11; Jes. 19:3).

6.  Astroloģija – pārliecība, ka zvaigznes nosaka cilvēku rīcību un raksturu (Jes. 47:12-15; Jer. 10:2).

Visas šīs okultās nodarbes Dievs nosoda Svētajos Rakstos. Mums nepārtraukti nepieciešams aizsargāties pret ļaunajiem kārdinājumiem iegūt varu un godību, ko piedāvā sātans.

Sātans ir uzvarēts ienaidnieks

Sniegtās informācijas nolūks ir palīdzēt atpazīt sātanu un viņa ietekmi. Tā kā sātans uzbruka mūsu senčiem Ādamam un Ievai un pat devās cīņā ar Dieva Dēlu (Jēzu Kristu), viņš ne mirkli nevilcināsies uzbrukt cilvēkiem. Jums jābūt vienmēr modriem pret ļaunā ietekmi šajā pasaulē.

Sātanisms ir reāls spēks, kas jāņem vērā, taču neizbīstieties un nebāziet galvu smiltīs kā strausi. Šādi jūs tikai piedāvāsiet velnam vēl vienu mērķi. Līdz Kristus atnākšanai sātans turpinās vērpt intrigas un plānot, kā aizvilināt cilvēkus prom no Kristus. Taču Svētie Raksti skaidri atklāj Dieva Dēla Jēzus uzvaru un piepildīto dzīvi, kuru Dievs sniedz visiem, kas pieņem Viņa mīlestību un seko Viņam.

Tā kā mirdams pie krusta Jēzus ir izcīnījis uzvaru pār sātanu, daži nesaprot, kā sātans vēl joprojām var “klaiņot apkārt” un kārdināt cilvēkus. Kāds zēns reiz vēroja, kā vectēvs kāva vistas. Viņš ievēroja, ka pat pēc galvas nociršanas tās kādu brīdi vēl kustējās. Viena pat paskrēja pāris metrus pa ceļu.

“Nu, tā noteikti vēl ir dzīva”, zēns brīnījās. “Nē”, vecais vīrs atteica, “tā tikai domā, ka vēl ir dzīva.”

Kādēļ pastāv tāda interese?

Kādēļ pastāv tāda interese par okultismu, Jaunā laikmeta kustību un sātanismu? Šie temati netika īpaši popularizēti šī gadsimta pirmajos trīs ceturkšņos. Kādēļ tieši tagad? Tam ir vairāki iemesli.

Vara. Nodarbošanās ar okultismu un sātanismu sniedz varu un spēku cilvēkiem, kas citādi jūtas

bezspēcīgi. Daži cilvēki, kas ir izstājušies no sātanisma, apliecina, ka varas kārdinājums ir bijis galvenais vilinājums.

Izpratne/zināšanas. Citi ir iesaistījušies sātanismā, cenzdamies izskaidrot neizskaidrojamo. Mēs dzīvojam laikā, kad, neskatoties uz zinātnes sasniegumiem, daudz kas paliek neizskaidrots, it īpaši pārdabiskie notikumi. Okultisms palīdz ticēt tam, ko nevar redzēt.

Ziņkārība. Daži cilvēki ir vienkārši ziņkārīgi, un, kad ziņkārības objekts sāk “darboties”, viņi ar to aizraujas. “Kādēļ gan nepaskatīties, vai ouija dēlītis atbild arī man? Vai mans horoskops var man palīdzēt vismaz vienu dienu nedēļā? Kas gan tur slikts – mazliet paskatīties?”

Neskatoties uz iemesliem, mums jāņem vērā Sv. Pāvila brīdinājums: “Bet es baidos, ka čūska, kas ar savu viltību piekrāpa Ievu, tāpat nesamaitā arī jūsu domas un nenovērš no vienkāršības un skaidrības, kas ir Kristū” (II Kor. 11:3). Sv. Pāvils mūs iedrošina būt modriem, “lai sātans mūs nepieviltu. Jo viņa nodomi mums labi zināmi” (II Kor. 2:10-11). Ja jūs no savas izpētes neko citu negūstat, mācieties uzmanīties un apzināties.

Gals ir tuvu: “Bērniņi, ir pēdējā stunda, un, kā jūs esat dzirdējuši, ka nāk antikrists, tā jau tagad daudzi antikristi ir cēlušies” (I Jņ. 2:18). “Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez” (II Tim. 4:3).8

Pateiksimies Dievam, kas mums sniedz uzvaru!

Visiem, kas nes Kristus vārdu, skaidri jāapliecina, ka Viņš ir ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs. Būdami Dieva bērni, mēs nekad nedrīkstam aizmirst uzvaru, ko Kristus izcīnījis mūsu dēļ, mirdams pie krusta. Mēs dzīvojam, jo Viņš miris par mums, un slavējam Viņa augšāmcelšanos no mirušajiem kā pierādījumu, ka arī mēs dzīvosim mūžīgi. Mums nav vairs jādzīvo bailēs, tumsā un šaubās, ko izraisa sātans. Mēs turpretim varam mācīties paļāvīgi dzīvot mīlestībā, gaismā un drošībā, ko Dievs dāvā visiem, kas tic un uzticas Jēzum Kristum. Kamēr vien sātans klaiņo pa zemes virsu, viņš apdraudēs Kristus sekotājus. Taču mēs zinām, ka arī Kristus ir dzīvs. Viņš, kas ir devis jums dzīvību, sniegs jums arī piepildītu un mūžīgu dzīvi savā valstībā: “Manas avis dzird manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas man seko. Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no manas rokas” (Jņ.10:27-28).

Dieva čuksti

Dievs runā

Dievs parasti nekliedz, lai iegūtu cilvēku uzmanību. Viņš bieži runā “lēnā balsī” (I Ķēn. 19:12).

Daži ieklausās Dieva balsī, citi tai nepievērš uzmanību.

Arī sātans runā, jo viņam nav nekādu nodomu klusēt. Sātans reizēm paceļ savu neglīto galvu un tieši uzrunā cilvēkus. Dažreiz viņš runā caur saviem dēmoniem. Taču neatkarīgi no tā, vai sātans runā tieši vai caur citiem, tie, kas viņā ieklausās, ir nolemti grūtsirdībai, šausmām un apjukumam.

Paradīzē Dievs ierobežoja mūsu senču izvēli tikai ar vienu koku. Liktenīgajā dienā sātans kārdināja Ievu, un viņa ēda no šī koka augļiem un dalījās tajā ar savu vīru, kas arī labprāt ēda. Likās, ka sātans ir uzvarējis. Viņš bija kārdinājis pirmos divus Dieva radītos cilvēkus, likdams tiem apšaubīt Dieva vārdu un novērsties no Dieva. Dievam bija visas tiesības viņus atmest, taču vispirms viņš runāja ar sātanu, ko Ādams un Ieva noteikti dzirdēja: “Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu” (I Moz. 3:15). Dievs nolādēja sātanu: “Tas tev sadragās galvu”, lai gan “tu viņam iekodīsi papēdī” (I Moz. 3:15).

Dievs virzīja vēstures gaitu uz notikumu, kas noritēja pēc daudziem gadiem. Piepildot savu solījumu, mūsu debesu Tēvs lēma savu Dēlu nāvei par mums. Viņš redzēja savu Dēlu mirstam pie krusta un, asinīm pilot zemē, sakaujam un uzvaram sātanu. Tēvs dzirdēja vārdus: “Viss piepildīts!” (Jņ. 19:30).

Sātans zināja, ka nekad nespēs uzvarēt Dievu, tādēļ viņš turpināja uzbrukt Dieva ļaudīm. Kopš tiem laikiem sātans dedzīgi “meklē, ko tas varētu aprīt” (I Pēt. 5:8). Tādēļ mums nemitīgi jāatceras Dieva solījums: “Tas (Jēzus) tev (sātanam) sadragās galvu” (I Moz. 3:15). To zina gan sātns, gan mēs!

Atgriezieties pagātnē līdz Ījaba grāmatai. Vai jūs esat neizpratnē, kādēļ Dievs atļāva sātanam būt brīvībā? Dievs pajautāja: “No kurienes tad tu nākdams?” (Īj. 1:7). Dievs nebija zaudējis uzraudzību pār sātanu, viņš zināja, kur tieði sātans bija bijis. Un plāns, kuru sātans perināja pret Dievu un Ījabu, neizdevās.

Sātans ir vienmēr pakļauts Dievam. Tad kādēļ viņš turpina karu, ja viņš zina, ka nevar tajā uzvarēt? Sātans nevar neko zaudēt, taču var iegūt pilnīgi visu individuālās cīņās. Ja kāds seko viņa 9 viltīgajam ceļam, sātans ir guvis vēl vienu uzvaru. Taču, kad sātana ceļi tiek atmaskoti un tiek uzsvērta Jēzus mīlestības gaisma, Dievs svin vēl lielāku uzvaru.

Mārtiņš Luters ir teicis: “Sātans vienmēr ir Dieva velns.” Lai gan sātans vienmēr klejo apkārt, viņš vienmēr atrodas Dieva uzraudzībā. Taču, līdzko mēs iedodam sātanam mazo pirkstiņu, viņš paņem visu roku. Esiet modri, lai sātans nespētu jūs pārsteigt! “Stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums” (Jēk. 4:7)!

Sātana visdrosmīgākais uzbrukums bija vērsts pret Dieva Dēlu, Jēzu Kristu (Mt. 4:1-11). Ja Jēzus būtu padevies kārdinājumam “pierādīt”, ka Viņš ir Dieva Dēls, nevis uzticējies Tēva vārdiem, sātans būtu uzvarējis. Bet kādēļ, kārdinot Jēzu, sātans izmantoja tādus muļķīgus kārdinājumus kā maizi, lekšanu no torņa vai klanīšanos viņa priekšā? Tie nešķiet visai grūti noraidāmi. Iedomāsimies sātana nožēlojamo stāvokli. Lai gan cīņa Ēdenes dārzā sātanam bija īslaicīgas uzvaras un sakāves sajaukums, parādās Dieva Dēls, lai atklātu viņa plānus. Sātans bija pārbijies! Ja vien viņš varētu uzveikt Jēzus ticību Tēvam un Viņa nodomam, tad Jēzum klātos tikpat slikti kā sātanam. Sātans vairākkārtīgi izaicināja Jēzu, un katru reizi Jēzus atbildēja: “Jo stāv rakstīts…” Lai gan Viņam piederēja vislielākā vara, Jēzus izmantoja tikai to, kas ir pieejams arī mums, proti, Dieva Vārdu. Taču mums visjaukākie vārdi visā atstāstā seko tā beigās: “Tad velns viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja” (Mt. 4:11). Lai gan sātans bija pietiekami pārdrošs, lai uzbruktu Jēzum, viņš neguva uzvaru. Un viņš to nekad negūs!

Kādēļ Dievs pieļāva, ka Viņa Dēls nonāk šādā situācijā? Lai Jēzus varētu būt pilnībā cilvēks, kā arī pilnībā Dievs, šādi ieņemot mūsu vietu, pakļaujoties bauslībai un tās tiesāšanai.

Mēs pieņemam, ka ikviens, kas ir dzirdējis par sātanu un to, ko viņš pārstāv, nekavējoties pagriezīsies un dosies pretējā virzienā, piesaucot Dieva vārdu, kā to darīja Jēzus. Diemžēl daudzi ieklausās sātana balsī un seko tai. Viņi seko velnam un tiek ievilkti viņa ļaunajos tīklos. Okultā nākotnes pareģošana un maģija liekas nevainīgas nodarbes. Šķiet, ka tie, kas nodarbojas ar spirismu vai ir saistīti

ar Jaunā laikmeta kustību, pakļaujas tikai īslaicīgām iegribām, taču sātans līdzīgi zirneklim vērpj ļoti stipru intrigu, pievilcības un nevainības tīklu, kas gala rezultātā arvien ciešāk saista ar sātanismu.

Sātans izmet makšķeri

Visu makšķerauklu galā ir piestiprināts makšķeres āķis. Kad sātans dodas makšķerēt, viņš mums neļauj skatīt āķi, bet gan apslēpj to ar pievilcīgas ēsmas palīdzību. Būdams izcils krāpnieks, sātans viltīgi atdarina Dieva garīgās dāvanas kā ēsmu. Piemēram, bibliskajā vēsturē Dievs sniedz dažiem pareģa dāvanas; okultisms apgalvo, ka tas dod tādu pašu spēju skatīt nākotnes notikumus. Dievs ļāva dažiem darīt brīnumus, arī sātans piedāvā to pašu. Ņemiet vērā Jēzus izteikumu par šiem brīnumdarbiem:

“Daudzi uz mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs tavā vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs tavā vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs tavā vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no manis, jūs ļauna darītāji” (Mt. 7:22-23)!

Sātans nevienam nepalīdz. Jēzus saka: “Ne ikkatrs, kas uz mani saka: Kungs! Kungs! – ieies debesu valstībā, bet tas, kas dara mana debesu Tēva prātu” (Mt. 7:21). Neskatoties uz Dieva brīdinājumu, daži joprojām skrubina ēsmu – kādu laiku nevainīgi, neapzinoties, ka viņi vēršas pret savu Radītāju, taču viņi nekad nevar zināt, kad sātans paraus makšķerauklu un pievilks āķi sev klāt.

Jēzus salīdzināja cilvēkus ar avīm (Jņ. 10) Viņa valstība ir kā aploks, kurā tiek turētas aitas. Gans Jēzus ienāk aplokā pa vārtiem. Aitas dzird Viņa balsi un seko Viņam, jo tās Viņu pazīst. Zagļi un laupītāji vienmēr ienāk aplokā pa citu ceļu, bieži pārkāpjot pār žogu.

Ja cilvēki apgalvo, ka viņiem piemīt pārdabiski, garīgi spēki, kas netiek apsolīti Bībelē, kā lai pārbauda šos garus? Kā lai atpazīst sātana nāvējošās viltības? Jēzus ir teicis: “Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība” (Jņ. 10:10).

Izvērtējiet neizskaidrojamās lietas ar savu maņu palīdzību. “Vai tiek apmierinātas tikai viena indivīda vai grupas iekāres, vai arī tiešām tiek palīdzēts cilvēkiem un tiek slavēts Dievs? Vai ar okultismu un sātanismu saistītie cilvēki tiešām dzīvo piepildītu dzīvi, vai arī viņi zaudē vienīgo dzīvi, kas tiem dota?” Izmantojiet šajā brošūrā sniegto informāciju, lai rastu atbildes uz šiem jautājumiem.

Iespējams, ka jūs palīdzēsiet arī kādam citam atbildēt uz līdzīgiem jautājumiem.

Kā tagad rīkoties?

No pašiem pirmsākumiem grēcinieki ir vainojuši citus grēciniekus un pat pašu Dievu kā savu problēmu cēloni (Jēk. 1:13-15). Konfrontējoties ar Dievu, Ādams vainoja sievieti, kuru Dievs bija nolicis Ēdenes dārzā (I Moz. 3:12). Jautājums: “Kurš ir vainīgs, ka Ījabam/man neveicas?” nav Ījaba grāmatas un pārējās cilvēces vēstures pamatjautājums. Tas ir sātanisks jautājums. Velns aicina mūs rādīt ar pirkstu uz citiem cilvēkiem kā mūsu problēmu cēloni. Viņš vēlas izjaukt jebkuras svētīgas attiecības ar Dievu.

Rotaļājoties ar aizliegtajām nodarbēm, Dieva bērni novērš savu uzticību no Dieva un pievērš to sātanam. Visas šajā brošūrā aprakstītās ļaunās nodarbes var izraisīt neierobežotu sātana pielūgšanu.

Dievs nekavējas izrādīt savu nepatiku, kad Viņa ļaudis novēršas no Viņa, taču Viņš vienmēr tos gaida atgriežamies. Ja jūs kādreiz esat bijis kaut vai vispastarpinātākajā veidā saistīts ar šādām nodarbēm, atzīstiet to Dieva priekšā. Apzinieties, ka jūs esat sava mīlošā Tēva priekšā, un lūdziet Viņam piedošanu par vēršanos pret Viņa vārdu. Viņš mīlestībā piedos jums. Pieņemiet ticībā Viņa sniegto brīvību un piedošanu un lūdziet, lai Viņš jūs pasargā no tālākas sātana un viņa ļauno garu ietekmes. Mārtiņš Luters rakstīja savā lieliskajā baznīcas dziesmā “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”: “Lai būtu velnu diezkāds bars, Kas mūs grib aprīt kāri, Mūs tomēr sarga Dieva Gars, Tas elles varai pāri! Kas valda tumsībā, Gan kaist viņš niknumā, Bet ko mums padarīs? Dievs viņu nosodīs, Viens vārdiņš spēj to aizdzīt!” (Dziesmu grāmata latviešiem tēvzemē un svešumā, 82., 83. lpp.)

Pirms daudziem gadiem Pashā svētkos Dieva bērni iezīmēja savu namu durvis ar upurjēra asinīm. Jūs varat lūgt pasargāšanu Dieva Jēra, Jēzus Kristus, asinīs: “Cik daudz vairāk Kristus asinis, kas mūžīgā Gara spēkā pats sevi ir bezvainīgu upurējis Dievam, šķīstīs mūsu sirdsapziņu no nedzīviem darbiem kalpošanai dzīvajam Dievam” (Ebr. 9:14)!

Apzinieties un uzmanieties!

Pētot sātanismu, ir jāievēro piesardzība. Līdz ar sātanisma pierādījumu skaita palielināšanos pārprastas liecības un sensacionālas baumas ir izraisījušas nepamatotas raganu medības un iebiedējušas daudzus kristiešus. Ne viss, ko mēs nesaprotam, pieder okultisma vai sātanisma darbības laukiem. Dievs ir sacījis: “Pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva,” un apliecina “Jēzu Kristu, miesā nākušu” (I Jņ. 4:1-2).

Vēsture mums māca būt piesardzīgiem pret neierobežotām raganu medībām. Daži cilvēki koloniālajā Masačūsetsā varbūt tiešām praktizēja sātanismu un nodarbojās ar okultismu, taču citi tika atzīti par vainīgiem un sodīti tikai līdzīgu sakarību dēļ, un daži mira vienkārši tāpēc, ka bērna kliedziens kaimiņu mājās vai piena saskābšana sakrita ar viņu klātbūtni. Šāda rīcība brīdina nepārspīlēt negatīvo ietekmi. Pārbaudiet garus. Vai Dieva vārds un Kristus augšāmcelšanās tiek kompromitēti? Vai cilvēkiem tiek palīdzēts, vai arī viņi tiek izmantoti?

Kristus ir apsolījis būt kopā ar mums vienmēr (Mt. 28:20). Mums ik dienas jānožēlo savi grēki un jāapņemas dzīvot tā, lai mūsu dzīve slavētu mūsu Glābēju Jēzu. Viņš mums vēl vislabāko: “Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība” (Jņ. 10:10).

Nākamajās trijās nodaļās tiks apskatītas sātanisma plašākās kategorijas. Reliģiskie sātanisti ir redzamās sātanistu grupas, kurām ir vadītāji, organizācijas struktūra un galvenās mītnes. Pagrīdes sātaniskie kulti bieži izveidojas redzamo grupu ietekmes rezultātā. Tā sauktie pašdarinātie sātanisti, iespējams, ir visbīstamākie, jo viņi veido paši savas grupas, vadoties pēc dažādiem informācijas avotiem.

Redzamais sātans – reliģiskie sātanisti

Kas ir sātanisms?

Tā kā sātanisms ir gan reliģija, gan uzskatu sistēma, tas sniedzas pāri okultisma robežām.

Sātanisms savā visvienkāršākajā un patiesākajā izpausmes formā ir sātana pielūgsme un kalpošana sātanam, kas liek sevi pielūgt (Mt. 4:9). Taču vienmēr, kad Radītāja vietā cilvēki pielūdz radību un tai kalpo, viņi novēršas no Dieva piedošanas un miera. Saskaņā ar Pāvila vēstules romiešiem 1. nodaļas 25. pantu, šādi cilvēki ir nolādēti, jo viņi ir apmainījuši Dieva patiesību pret sātana meliem. Daži tiecas nošķirt okultismu un sātanismu. Viņi apgalvo, ka, tā kā okultās nodarbes pastāvēja jau pirms kristietības, tās nevar būt sātaniskas. Līdz ar to viņi apgalvo, ka okultisma praktizētāji modernajā laikmetā nevar tikt uzskatīti par sātaniskiem. Taču sātans centās iegūt cilvēku uzticību jau Ēdenes dārzā. Viņa mērķis nekad nemainīsies – viņš vēlas ieņemt Dieva vietu.

Sātanisms Vecajā Derībā

Vecajā Derībā atrodamas tiešas atsauces uz sātana un viņa dēmonu darbību. Kānaānieši, kas apdzīvoja apsolīto zemi pirms israēliešu ierašanās, pielūdza dievu Baalu. Šis kults ietvēra sevī dzīvnieku upurēšanu (Soģu gr. 6:25) un prostitūciju (II Moz. 34:13). Šīs divas sātana pielūgšanas izpausmes ir saglabājušās līdz mūsdienām. Baala sekotāji arī kropļoja sevi, cerot novērst sava dieva dusmas (I Ķēn. 18:28).

Kad israēlieši ieradās apsolītajā zemē, Dievs savai tautai pavēlēja izdzīt vai iznīcināt visus, kas šo zemi apdzīvoja (V Moz. 7:1-10). Šo ļaužu elkdievība un okultās izdarības bija zaimošana Dieva acīs.

Viņš nevēlējās, lai Viņa tauta pieslietos šīm ļaunajām izdarībām. Taču, neraugoties uz Dieva aizliegumu, spiritisms un mediji, kas centās sazināties ar mirušajiem, saglabājās (I Sam. 28:8). Pat viens no Dieva vadoņiem, ķēniņš Sauls, bezizejas situācijā konsultējās ar raganu un par šo neticību tika nolādēts (I Lku. 10:13-14).

Sātanisms Jaunajā Derībā

Iepriekš jau tika minēta kāda ārkārtīgi svarīga sātana un Kristus sastapšanās (Mt. 4), bet Jaunā Derība atsaucas arī uz daudziem citiem okulto un sātanisko izdarību gadījumiem. Filipam izdevās 12pievērst ticībai magu Sīmani (Ap. d. 8:9-24). Pāvils sastapās ar kādu magu un viltus pravieti (Ap. d. 13:6-12), kas izrādīja pretestību Pāvila sludināšanai par Jēzu Kristu. Filipos Pāvils un Sīla satika kādu verdzeni, kas pareģodama bija atnesusi lielu bagātību saviem saimniekiem (Ap. d. 16:16-18). Kad Pāvils izdzina no viņas ļauno garu, arī viņas pareģošanas spējas izzuda. Efezā vairāki okultisti nožēloja savus grēkus un pievērsās Dievam, dzirdot Pāvila sludināšanu (Ap. d. 19:17-20). Velna pielūgšana bija arī problēma vismaz trijās no draudzēm, kas pieminētas Jēzus vēstulēs septiņām Mazāzijas draudzēm (Jņ. atkl. 2:9,13; 3:9).

Mūsdienās misionāri joprojām sastopas ar okultām un sātaniskām izdarībām, kas līdzinās Bībelē aprakstītajām. Šādas mūsdienu nodarbes atšķiras tikai ar praktizētāja izmantoto aizsegu un līdzekļiem, ar kuriem tiek sasniegti ļaunie rezultāti. Diemžēl daudzi kristieši neuzskata okultismu par kaitīgu, ja ar to tikai ”paniekojas”. Taču Dievs noliedz okultismu, un nevis tādēļ, ka Dievs vēlas sabojāt kādam prieku, bet gan tādēļ, ka okultisms nonicina Dievu un apdraud pašu praktizētāju. Okultās nodarbes paver bīstamus ceļus, pa kuriem kristiešu dzīvē, pašiem to nenojaušot, var ienākt sātans.

Sātanisms vēstures gaitā

Vairums sātanistu attiecina savu iesaistīšanos kustībā uz rituāli, ko sauc par “melno mesu”. Tas izsmej Romas katoļu baznīcas galveno dievkalpojumu. Sātanisti cenšas iegūt spēku, apgriežot ačgārni kristiešu ceremonijas un rituālus, skaitot Tēvreizi vai kādu no kristiešu ticības apliecībām no otra gala vai sagrozot kristiešu sakramentus. Tas viss tiek darīts, lai iegūtu pēc iespējas lielāku varu un apmierinātu visas iegribas!

681. gadā Toledo pilsētas padome aizliedza tā saukto “miroņu mesu”, kuru noturēja, lai panāktu kāda cilvēka nāvi. 1231. gadā Romas katoļu baznīca izveidoja tiesu, kuras uzdevums bija izmeklēt un sodīt tos, kas bija vainīgi aizliegtu mācību un rituālu praktizēšanā. Vēlāk viņi atklāja un sodīja raganas, pareģus un citus, kas dzīvoja un mācīja pretēji Dieva vārdam.

Agrīna atsauce uz melno mesu atrodama lēdijas Alises Kiteleras tiesas prāvas aprakstos, kura notika 1324. gadā Īrijā. Viņu apsūdzēja buršanā, Kristus noliegšanā, svēto priekšmetu apgānīšanā, kurus lietoja Svētajā Sakramentā, dzīvnieku upurēšanā un intīmos sakaros ar dēmoniem. Citas atsauksmes par sātaniskām nodarbēm attiecas uz 1343. gadu Anglijā, 17. gadsimtu Zviedrijā un Luija XIV valdīšanas laiku Francijā.

Salemas raganu prāvas Amerikas Savienotajās Valstīs ir vēl viens pierādījums tam, ka sātanisms pastāv jau ilgāku laiku. Šīs raganu medības uzturēja dzīvu ideju par okultajām grupām gandrīz visas šīs valsts agrīnās vēstures gaitā.

Tiek uzskatīts, ka dažu pēdējo gadsimtu laikā par slepenu uzskatītā grupa “Ilumināti” ir iesaistīta okultās un sātaniskās nodarbēs, lai iegūtu varu pār visu pasauli. Domājams, ka šajā grupā tiek uzņemti tikai bagāti cilvēki, kuriem pieder zināma vara.

Vācu diktators Ādolfs Hitlers bija cieši saistīts ar okultismu. Nirnbergas tiesā kāds liecinieks atzinās briesmīgos noziegumos, ieskaitot galvas nociršanu cilvēka upurim upurēšanas rituālā un cilvēka ķermeņa daļu izmantošanu slepenā vadoņu svētā vakarēdiena ceremonijā. Iespējams, ka Hitlers savu pašnāvību plānoja 30. aprīlī, lai tā sakristu ar vienu no ievērojamākajiem datumiem raganu kalendārā, Valpurģu nakti.

Modernais sātanisms

Modernais sātanisms saistās ar Elistera Kraulija vārdu (Aleister Crowley). Viņš ir dzimis 1875. gadā Anglijā pārliecinātu kristiešu ģimenē. Kraulijs apguva okultisma idejas un metodes no okultista Elifa Levi mācības. Viņš sacēlās pret savu stingro kristīgo audzināšanu, noliedza Jēzu un meklēja pārdabisku vadību, iestājoties okultā organizācijā “Zelta rītausmas templis un hermētiskais ordenis”.

Kad šajā grupā Kraulijam tika liegta tālāka izvirzīšanās homoseksuālo tieksmju dēļ, viņš izveidoja pats savu grupu ar nosaukumu “Ordo Temple Orientis” (“Austrumu Tempļa ordenis”). Izmantodams bibliskas atsauksmes uz velnu, Kraulijs nosauca sevi par ”lielo zvēru” un “666”. Vēlāk viņš pievienojās vairākām citām ar okultismu un maģiju saistītām organizācijām, cenzdamies iegūt lielāku varu. Kraulijs ieguva lielu popularitāti. Viņš pat provocēja uzbrukumus sev, lai iegūtu popularitāti.

Elisters Kraulijs uzskatīja, ka sātans ir spēcīgāks par Dievu, un izsmēja Kristu kā nespējīgu. Viņš bija pārliecināts, ka pēdējā cīņā uzvarēs sātans. Viņš nodibināja maģijas studiju centru Skotijā, kur cerēja nonākt kontaktā ar kādu “superprātu”, kas, pēc viņa domām, valdīja pār visumu. Diemžēl viņš centās iegūt vadību no sātana, nevis no Dieva. Beidzot Ēģiptē Kraulijs nonāca kontaktā ar garu, kuru viņš nosauca par “Svēto sargeņģeli”. Kraulija idejas un sekotāji izplatījās Amerikas Savienotajās Valstīs, kur reliģijas brīvība bija auglīga zeme viņa ļaunajai mācībai. Viņa vadītie rituāli bieži notika narkotiku ietekmē. Noliegdams jebkāda veida morāli, Kraulijs varēja rīkoties, kā vien viņš vēlējās. Viņa seksuālo un narkotisko piedzīvojumu apraksti rāda, ka viņš nomira, izmēģinājis gandrīz jebko. Kraulijs nomira 1947. gadā, taču aiz viņa palika daudz modernā sātanisma iedīgļu.

Kraulijs bija ietekmējis kādu angli Džeraldu Gardneru. Savos darbos šis pašizceptais burvis izveidoja modernās raganu mākslas rituālus, kas balstīti uz Māti dievieti. Tie, kas seko Gardnera tradīcijai, uzskata, ka galvenokārt praktizē dabas reliģiju, pielūdzot radību, nevis Radītāju.

Gardners un vēlāk arīla Vejspopularizēja ragaino dievu Bafometu kā plaši izplatītu raganu mākslas un sātanisma simbolu. Tas attēlo velnu kā āzi, kas Kristus tiesas brīdī atrodas kreisajā pusē (Mt. 25:31-33). Otrādi apgriezta piecstūru zvaigzne (pentagramma) atgādina āža galvu un ir kļuvusi par vēl vienu populāru sātanisma simbolu. Iezīmēti aplī, šādi simboli bieži kļūst par sātanisko dievkalpojumu altāriem. Tie bieži tiek atrasti kā lietiskie pierādījumi sātanisko aktivitāšu vietās.

Reliģiskās sātaniskās grupas.

Daži autori uzskata, ka Savienotajās Valstīs vien pastāv vairāk nekā 450 sātanistu grupu. Tomēr vairumam šo grupu nav oficiālas struktūras vai galvenās mītnes, un tās neizplata nekādu informāciju vai statistiku, tādēļ par tām ir gandrīz neiespējami sniegt drošas ziņas. Taču ir zināms, ka dominē divi atšķirīgi uzskati par pašu sātanu. Viens no tiem uzskata, ka sātans reāli eksistē, otrs – ka neeksistē. Šī pēdējā grupa uzskata, ka sātans vienīgi simbolizē brīvu cilvēka dabisko vēlmju piepildīšanu pretstatā “vājās” kristietības sludinātajai mērenībai un atturībai.

Mūsdienās Amerikas Savienotajās Valstīs sātanisms tiek atklāti praktizēts kā likumīga reliģija. Visplašāk pazīstamā sātaniskā grupa ir Antona Šandorala Veja Pirmāsātana baznīca. Pašai grupai ir izdevies izvairīties no sliktas slavas, taču daudzi ar grupu saistīti cilvēki ir uzsākuši vietējo draudžu vai grotu veidošanu visā pasaulē. Saskaņā ar dažiem uzziņu avotiem, grupas locekļu skaits visā pasaulē ir ap10000.

Ir pagājis gads, kopš “arābu pavasaris” satricināja Tuvos Austrumus. No Marokas līdz Bahreinai arābu ielas piedzīvoja vēl nepieredzētus nemierus. Tika gāzta valdība Tunisijā, Ēģiptē un Lībijā. Izskatās, ka šim scenārijam sekos arī Sīrija un Jemena. Citas arābu valstis, piemēram, Jordānija, Alžīrija un Maroka ātri ieviesa reformas, lai novērstu masu nekārtības.Arābu sacelšanās nāca negaidīti. To izraisīja arābu jaunieši – Facebook paaudze, studenti un intelektuāļi, kuri vēlējās labāku dzīvi. Tādēļ daudzi Rietumu novērotāji saskatīja cerību “arābu pavasarī.” Taču viss strauji mainījās. Sākumā radikāli noskaņotā “Musulmaņu brālība” nepiedalījās demonstrācijās, bet vēlāk saprata, ka var palaist garām zelta iespēju izmantot pūļu saucienus pēc apvērsuma un demokrātijas. Kopš tā brīža Brālība ir izmantojusi savu tīklu, lai uzvarētu vēlēšanās Tunisijā, Marokā un Ēģiptē. “Arābu pavasaris” ir pārvērties “arābu ziemā.”

Vai arābu kristietībai pienācis gals?
“Musulmaņu brālībai” gūstot lielāku ietekmi, Ēģiptē par pirmajiem uzbrukuma objektiem kļuva kristieši un ebreji.

Saniknoti pūļi uzbruka arī Izraēlas vēstniecībai Kairā, kā rezultātā tika evakuēts Izraēlas vēstnieks un citas amatpersonas. Vairākas draudzes ir tikušas nodedzinātas vai saspridzinātas. Koptu kristieši atkal piedzīvo pret viņiem vērstu naida izvirdumu.

Kristiešu masveida aizplūšana no nemieru pārņemtā reģiona pamudinājusi pat vadošo Izraēlas ziņu portālu Ynet paziņot, ka arābu kristietībai pienācis gals. Tikmēr Bagdādes arhibīskaps Benjamins Sleimans brīdināja par kristietības izzušanu Tuvajos Austrumos.

Tā ir patiesība, ka lielākajā daļā Tuvo Austrumu reģiona ir notikušas sliktas izmaiņas un ir pamats pesimismam. Tomēr, neskatoties uz vajāšanām, ir vērojama arī citu notikumu attīstība, kas dod cerību par kristietības uzplaukumu Tuvajos Austrumos. Tās ir pirmās atmodas pazīmes arābu pasaulē.

Atmodas uguns Irānā
Musulmaņu zemēm tuvojas unikāla Dieva kustība. Misija “Mocekļu balss” (Voice of the Martyrs), kas darbojas Irānā, nesen laidusi klajā grāmatu “Irāna ir izmisusi pēc Dieva.” Tajā autors apgalvo, ka visstraujāk pieaugošā kustība arābu zemēs, kur musulmaņi pāriet kristietībā, pašlaik norisinās Irānā. Grāmatā teikts, ka pēc 30 gadu pavadītas dzīves ajatoliešu apspiestībā, lielākā daļa irāniešu ir noguruši no nežēlīgās, paverdzinošās un aukstasinīgās uzticības Allāham, ko pieprasīja viņu valsts.

Saskaņā ar irāniešu mācītāju teikto, evaņģēlisko draudzi Irānā pirms islāma revolūcijas 1979. gadā sastādīja tikai daži simti ticīgo. Šodien evaņģēliskie kristieši ir vairāk par vienu miljonu. 2006. gadā pat Irānas prezidents Mahmuds Ahmadinedžads dusmīgi nosodīja savas valsts musulmaņu pieaugošo pāriešanu kristietībā. Irānas pagrīdes draudžu skaits pieaug par divdesmit procentiem gadā – procentuāli augstākais pieaugums pasaulē, (kam seko Afganistāna ar sešpadsmit procentiem gadā).

Iepriecinošas ziņas no Alžīrijas
Kāds Alžīrijas mācītājs, kurš pagājušā gada rudenī bija atbraucis uz Jeruzalemi Lieveņu svētku laikā, pastāstīja, ka pirms desmit gadiem vietējās draudzēs bija tikai daži simti cilvēku. Neskatoties uz to, ka pastiprinājās vajāšanas no kareivīgā islāma puses, šodien evaņģēliskās draudzes Alžīrijā sastāda ap 200 000 cilvēku. Atmoda aizsākās Berberu ciltīs un pārņēma citus sektorus. Joprojām tiek dibinātas jaunas draudzes. Tikpat iepriecinošs ir fakts, ka šie jaunie arābu kristieši pauž dedzīgu mīlestību uz Izraēlu. Mācītājs sacīja: “Mūsu brāļiem mājās patīk tas, ko jūs darāt Izraēlas labā. Vai mēs varētu dibināt Starptautiskās kristiešu vēstniecības filiāli Alžīrijā?”

Arī Lībijā ir pārsteigumi. Vairākus gadu desmitus Lībijā valdīja Gadafi diktatūras režīms. Tā bija viena no grūtāk aizsniedzamajām tautām, lai pasludinātu evaņģēliju. Tomēr misiju ceļvedis “Pasaules operācija” (“Operation World”) ziņo savā jaunākajā 2010. gada izdevumā, ka garīgais klimats Lībijā ir ievērojami mainījies pēc Gadafi krišanas. Dievs dara jaunu darbu šajā zemē. Ir novērojams garīgais izsalkums tautā, taču Bībeles nepietiek visiem, kuri tās vēlas lasīt.

Šis pats avots ziņo par Maroku: “Marokas draudzes strauji pieaug briedumā, kā arī daudzumā.”
Par Tunisiju: “Pēdējo gadu laikā ir aizsāktas jaunas draudzes un palielinājies jauno ticīgo skaits.”
“Jordānijā evaņģēliskā draudze piedzīvo pieaugumu. Laika posmā no 1995. līdz 2010. gadam ticīgo skaits pieaudzis divkārt.”

Līdzīgi ziņojumi lasāmi arī no Sīrijas un Libānas. Bet Irākā, – lai gan tradicionālie asīriešu kristieši masveidā bēg, evaņģēlisko kristiešu skaits ir palielinājies līdz 50 000 cilvēku dažu gadu laikā.
Pēdējos gados ir saņemts neiedomājams daudzums liecību arī no Arābu pussalas, kur musulmaņi sastopas ar augšāmcēlušos ebreju Mesiju sapņos un vīzijās.

Pagājušajā rudenī Ēģiptē pielūgšanas sanāksmēs zem atklātām debesīm pulcējās desmitiem tūkstošu koptu, katoļu un evaņģēlisko kristiešu, lai kopīgi lūgtu par vienotību un atmodu savā zemē.

Arī šeit, Jeruzalemē, mēs dzirdam no arābu kristiešiem brīnišķīgas liecības par jaunu Dieva kustību viņu draudzēs Izraēlā un palestīniešu teritorijās. Nesen mēs uzzinājām par jaunas Bībeles studiju grupas atvēršanu Jeninā – Rietumu krasta kādreizējā pašnāvnieku spridzinātāju galvaspilsētā. Pirmajā sapulcē astoņpadsmit cilvēku atklāti apliecināja ticību Jēzum.

Tas viss liecina par to, ka lielu politisko apvērsumu vidū arābu pasaulē notiek arī garīgā revolūcija. Tas, ko mēs šodien redzam, nav kristīgās arābu draudzes beigas, bet tikai sākums, iespējams, vēsturiskai atmodai.

Lai gan sākumā solu rindas nav pārpildītas, vidējais draudžu pieauguma rādītājs arābu zemēs ir starp pieciem un desmit procentiem. Tas ir augstāks nekā jebkurā Rietumu valstī šodien. Starp citu, viena no noturīgākajām atmodām pašlaik norisinās Indonēzijā, kurā ir lielākais musulmaņu iedzīvotāju skaits un ap trīsdesmit procentiem kristiešu.

Pagājušā gada janvārī mūsu kolektīvs uzsāka lūgšanu kampaņu. Pirmajā sapulcē mēs lūdzām par katru arābu valsti atsevišķi – par atmodu un par arābu draudzi, kurai būtu raksturīga mīlestība uz Izraēlu. Laika gaitā mēs sapratām, ka Dievs dara it kā apslēptu darbu arābu zemēs, pat milzīgu politisko nemieru vidū. Neskatoties uz to, ka nākotnē Tuvo Austrumu reģionā iespējamas lielas izmaiņas, kas skars arī Izraēla tautu, mums jātic, ka Dievs darbosies varenā veidā caur tiem, kurus Viņš ir aicinājis.

Milža krišana

Mēs varam secināt, ka pat arābu zemēs, kuras ārēji ir naidīgas pret ebreju valsti, pastāv kristiešu pieaugošais atlikums, -cilvēki, kuri mīl Izraēlu un lūdz par mieru Jeruzalemē. Es neaizmirsīšu labi pazīstama Izraēlas rabīna un Kneseta pārstāvja lūgumu, kurš reiz skubināja mūs: “Lūdzu, pasakiet saviem kristiešu draugiem sūtīt vairāk misionāru uz arābu zemēm!” Es nebiju pārliecināts, vai es pareizi viņu sapratu. Tad viņš izskaidroja: “Ja mūsu kaimiņi ticēs tāpat kā jūs, tad Tuvajos Austrumos būs miers.”
Pirms pāris nedēļām sarunā ar šo pašu rabīnu es jautāju, ko viņš domā par faktu, ka “arābu pavasaris” ir pārvērties ziemā. Viņš atbildēja: “Jurgen, es esmu ļoti optimistisks. Es ticu, ka tas, ko mēs šodien redzam, ir islāma milža pēdējais izmisuma kliedziens. Mēs redzēsim viņu krītam un Dieva godība apspīdēs visu šo reģionu.”
Pievienojies mums lūgšanās, meklējot Dieva vaigu par Izraēlu un Tuvajiem Austrumiem! Lūgsim un sagaidīsim Dieva godību izlejamies Izraēlā un arābu zemēs! Un atcerēsimies, ka Dieva Vārdā ir brīnišķīgi apsolījumi arī Izraēlas apkārtējām kaimiņu valstīm (Jes.19:23-25).
Būsim pateicīgi arī par Jūsu atbalstu ICEJ kalpošanā arābu tautai. Sadarbībā ar vietējiem arābu mācītājiem mēs vēlamies paplašināt kalpošanas robežas arābu sektorā Izraēlā un palestīniešu teritorijās.

© WFJ Februāris 2012
Raksta autors – ICEJ direktors Jurgens Bjulers
tulkoja Ilze Saulīte
lv.icej.org@hotmail.com
www.icej.org

Sportista dzīve un kristieša dzīve

Pāvils paskubina: “Pārbaudiet visu; kas labs, to paturiet! Atraujieties no visa, kas ļauns.” (1.Tes.5:21). Iespējams, ka daudzie mūsdienās vadošie pasaules sportisti, kas pēc savas pārliecības ir kristieši balstās šādā pārliecībā un kas savus panākumus uzskata par Dieva svētību. Kristiešu treneris ir Jēzus. Viņš dzīvoja tādu pašu dzīvi kā cilvēki un sasniedza mērķi. Viņš vēlās palīdzēt it visā, kas vajadzīgs, lai kristieši sasniegtu mērķi. Gluži kā katram sportistam nepieciešams savs treneris.

Katram sportistam jāievēro sportā iedibinātie noteikumi, kas ir salīdzināmi arī ar kristīgās dzīves noteikumiem, piemēram: Nepieciešamība pakļauties disciplīnai. (2. Tim. 2: 5)
Dažkārt tas var nozīmēt darīt to, kas ne vienmēr patīk, bet nodrošina garīgo augšupeju. Jāizvairās no tādu lietu darīšanas, kas patīk, bet kavē garīgo pieaugsmi.

“Bet ikviens, kas cīkstās, savaldās visās lietās, – viņi tāpēc, ka dabūtu iznīcīgu kroni, bet mēs neiznīcīgu; Es tad skrienu, ne tā kā uz ko nezināmu, – es cīnos, ne tā kā gaisu sizdams; Bet es savu mieru mērdēju un viņu kalpināju, lai citiem sludinādams pats nekļūstu atmetams.” (1 . Kor. 9: 25-27)

Sportistiem jāvadās pēc stingras disciplīnas. Lai gan ticība ir dāvana, tā jāvingrina. Nepieciešams izdarīt izvēli, paļauties uz Dieva apsolījumiem un pakļauties Dieva gribai, vienmēr pamatojoties uz ticību.

Nepieciešama ik dienas rutīna ticības vingrināšanā un paļāvībā uz Dievu. Tas iekļauj studijas, lūgšanas un garīgas pārdomas. Tas palīdzēs izvairīties no ticības atmiršanas, kam par iemeslu būtu nepietiekama tās vingrināšana. Gluži kā katrs panākumiem apveltīts sportists trenējās ik dienas.

Paļaušanās uz Dievu ir paļaušanās uz rezultātiem. Dzīvojot ticībā un ejot uz priekšu paļaujoties uz Dieva mīlestību, kuru jau esam iepazinuši; tas nozīmē ticību Dievam pamatojoties uz personīgo pieredzi attiecībās ar Dievu; tas nozīmē paļauties uz Dieva Vārdu, jo Viņš jau ir atklājis savu labestību un mīlestību — nav svarīgi cik smagos apstākļos atrodas un nav svarīgi, cik daudz šajos apstākļos neredzams vai nesaprotams.

“Ne it kā es to jau būtu dabūjis, vai jau būtu pilnīgs; bet es tam dzenos pakaļ, vai es to arī gan varētu satvert, tā kā arī es esmu satverts no Kristus Jēzus; Brāļi, man šķiet, ka to jau esmu satvēris; Bet to vien saku: aizmirzdams to, kas ir atpakaļ, es stiepjos uz to, kas priekšā, es dzenos uz to mērķi, pēc tās goda maksas, uz ko Dievs debesīs aicina iekš Kristus Jēzus.” (Filip. 3: 12-14)

Sportists nepakļaujas apstākļiem, kas atņemtu tam drosmi. Mērķis: pabeigt šīs zemes gaitas paliekot vienoties ar Kristu. Tad iegūsim apsolīto balvu Jēzū Kristū: mūžīgu dzīvi kopā ar Jēzu.
“To labo cīnīšanos esmu cīnījies, to tecēšanu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis; Jo projām man ir nolikts tas taisnības kronis, ko man tas Kungs, tas taisnais soģis, dos viņā dienā, un ne vien manim, bet arī visiem, kas viņa atspīdēšanu ir mīlējuši.” (2. Timot. 4: 7-8)

Sportists iegūs balvu, kad būs sasniedzis mērķi. “Jeb vai nezināt, ka jūsu miesa ir tā Svētā Gara dzīvoklis, kas ir iekš jums, ko jūs no Dieva esat dabūjuši, un jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu godinājiet Dievu savā miesā un savā garā, kas pieder Dievam.” (1. Kor. 6: 19-20)

IETEKMĪGIE SPORTISTI PAR BĪBELI ĀRVALSTĪS

Olimpiskās zelta medaļas ieguvējs daiļslidošanā Skots Hamiltons dziedināts no vēža

Plaši pazīstamais olimpiskais čempions daiļslidošanā Skots Hamiltons (Scott Hamilton) internetā publicējis videoliecību „Es – otrais” par savu ceļu pie Dieva.
„Es – otrais” ir video kalpošanas kustība, kas ar videostāstiem iedvesmo cilvēkus visā pasaulē, runājot par to, kā caur grūtībām iepazinušies ar Jēzu Kristu.
Videorullī viņš stāsta, ka jau no agras bērnības Skots cieta no kādas nezināmas slimības, kas traucējis viņa augšanas attīstību. Viņa dzīvē slimnīca kļuva ierasta vieta. Pēc atgriešanās no slimnīcas Skots Hamiltons, kādu reizi aizgājis uz slidošanas klubu. Viņš saka: „ Slidojot es sapratu, ka tā ir savaldzinājusi tik ļoti, ka pārvērtusi manu dzīvi.”
1984. gadā Sarajevas olimpiskajās spēlēs Skots Hamiltons izcīnīja zelta medaļu. Skots atzīst, ka zelta medaļu ieguvis ne tikai intensīvu treniņu dēļ, bet arī apzinoties, ka viņš nesamierināsies ar kaut ko mazu, bet ticējis, ka viņš ir spējīgs uz daudz lielākiem rezultātiem.
Savas karjeras apogeja virsotnes laikā viņš izcīnīja 16 nacionālos un pasaules čempiona titulus daiļslidošanā.
1997. gadā Skots Hamiltons taču savas karjeras apogeja virsotnes laikā bija spiests pārtraukt sportista karjeru, smadzeņu audzēja dēļ. Tika veikta operācija.
Skots Hamiltons jokojot stāsta, ka viņam jau šķitis, ka popularitāti sācis iegūt nevis pateicoties sasniegumiem daiļslidošanā, bet gan slimību un traģēģiju dēļ.
Skots neskatoties uz negatīvām prognozēm un pieredzi, jo māte mira no vēža, tomēr Skots izdzīvoja. Viņš uzdevis sev jautājumu: „Kāda ir manas dzīves jēga? Kas man tagad jāiesāk?” Notika brīnums, viņš iepazina savu mūža sievieti vārdā Treisija. Viņa ir kristiete un aizveda Skotu uz draudzi. Viņi apracējās un ģimenē ienāca dēliņš. Taču ģimenē ienāca jauna traģēdija ļaundabīgais vēzis. Izrādījies, ka tā arī ir noslēpumainā slimība, kas bērnībā traucējusi viņa fizisko attīstību.
Paziņot sievai nebijis viegli, taču sieva paņēmusi viņu aiz rokas sākusi lūgt Dievu. Skots atzīst, ka šajā brīdī viņš sapratis pie kā jāgriežas un pilnībā jāuztic savu dzīvi. Tas bijis vissaviļņotākais brīdis viņa mūžā. Neskatoties uz to, ka vēzis bija ļaundabīgs to izdevās izoperēt bez sekām.
Skots ir bezgala pateicīgs Dievam, kas viņam palīdzējis pārdzīvot dzīves grūtākos brīžus.
„Mani sauc Skots Hamiltons un es esmu otrais!”-Noslēdz savu stāstu Skots.

>>Video<<

Boksa zvaigzne piesauc Dievu

Romas katoļu baznīcas filiāles Filipīnās pārstāvji aicinājuši boksa zvaigzni Meniju Pakjao (Mnny Pacquiao) kļūt par Bībeles vēstnieku. Pakjao aicināts iesaistīties Bībeles popularizēšanā katoļticīgo vidū.

Pakjao panākumi

59 cīņās ir guvis 54 uzvaras un panācis divus neizšķirtus.
Piesauc Dievu
Par savu uzvaru iedvesmotāju – Pakjao bieži piesauc Dievu, taču bija arī atkāpies no ticības. Nesen viņš presē paziņoja, ka ir atguvis ticību Dievam. Viņš arī paskaidroja, ka sapnī viņam esot parādījies Dievs un aizrādījis par nevērību pret ticību. Tagad Pakjao kopā ar ģimeni ir iedziļinājies Bībeles lasīšanā.

‘‘Jāņa 3:16’’ visvairāk meklētais termins Google.com pēc Tima Tebova uzvaras

Amerikāņu futbola komandas Denveras Bronkos spēlētājs Tims Tebovs (Tim Tebow) papildlaikā guva izšķirošos punktus, interneta meklētājā Google tika reģistrēts rekordliels meklējumu skaits frāzei „Jāņa evaņģēlijs 3:16”.
Amerikāņu futbolists Tims Tebovs jau kopš studiju gadiem uz spēlēm mēdz valkāt melnu lentīti, uz kuras ir rakstīts Jāņa 3:16. Zīmīgi, ka svētdienas spēlē Tebova kopējais rezultativitātes rādītājs bija 316 jardi.
“Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16)

IETEKMĪGIE SPORTISTI PAR BĪBELI LATVIJĀ

Motobraucēji

Evaņģēlija izplatīšana motobraucēju sabiedrībā tiek veikta ar „Kristiešu Motobraucēju Brālība Christian Motorcyclists Association” palīdzību.
Saīsinājumā – CMA, ir kristiešu motobraucēju apvienība, kura aizsākās 1974. gadā ASV, kad Arkanzasas štata mācītājs Herbs Šreve (Herb Shreve) nopirka sev un dēlam motociklus. Kopā ar dēlu viņi braukāja uz dažādiem motociklistu pasākumiem.
CMA Latvija apmeklē dažādus moto pasākumus – sacensības, izstādes, motoklubu un domubiedru organizētus sabraucienus un braucienus.

Sportists mācītājs

Zbigņevs Stankevičs: Romas katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts teoloģijas doktors.
Saistības ar sportu: kopš 12 gadu vecuma trenējies vieglatlētikā Ilūkstes bērnu un jaunatnes sporta skolā, nodarbojies ar karatē;
Labākie rezultāti: 800 m — 1:56,4, 1500 m — 4:04,9, 1973. gadā trešais ātrākais jaunietis Latvijā, vairāku godalgoto vietu ieguvējs jauniešu sacensībās.
Stankēviča kunga ceļš pie Dieva un pārdomas par kristīgā sportista nozīmi.

Ceļš pie Dieva

Stankēviča kungs dzimis Vidzemē kristīgā poļu ģimenē, kuras saknes ir meklējamas Latgalē, bet gājis latviešu skolā. Kad pirmajās klasēs sāka nodarboties ar sportu, bija dziļi ticīgs zēns. Taču tālaika dzīve, sludinātie uzskati, ka Dieva nav, tas viss kopā lika viņam piecpadsmit gadu vecumā pazaudēt ticību, un desmit gadus bija neticīgs. Par baznīcu domāja, ka tā ir piemērota vecām tantiņām un jaunajiem tur nav, ko meklēt.
Iestājās Politehniskajā institūtā, apguva automatizēto vadību sistēmu inženiera specialitāti, bet piektajā kursā sāka just, ka ar esošo ir par maz, dzīvei trūka dziļākas jēgas. Tolaik jau bija beidzis nodarboties ar vieglatlētiku un trenējās karatē. Caur šo austrumu cīņas veidu viņš nonāca pie jogas, kas sludināja — ejot pa šo ceļu, tu sasniegsi piepildījumu, svētlaimi. Tā caur jogu atklāja esamības garīgo dimensiju un nonāca pie ticības Dievam. Sākumā tikai apjauta, ka Dievs tomēr ir, kaut skaidri nezināja, kāds viņš ir. Joprojām uzskatīja, ka kristietība ir novecojusi, un sākumā pie Dieva gribēja nonākt caur Austrumiem. Meklēja rosinājumu budismā, hinduismā, katru dienu stāvēja uz galvas, piespieda sevi sēdēt lotosa pozā. Fiziskā ziņā bija sasniedzis daudz, bet Dievs viņu joprojām neuzrunāja. Pagāja vairāki gadi, un juta, ka kaut kas te nestrādā. Ielika visu sevi šajā praksē, tāpat kā savulaik vieglatlētikā, bet no Dieva bija tikpat tālu kā pirms tam. Šādā nopietnu pārdomu periodā satika jaunu kristiešu grupu, kuras dalībnieki piederēja pie dažādām konfesijām. Pateicoties viņiem, saprata, ka Jēzus var būt tas tilts starp sevi un Dievu, kuru meklējis. Pēc tam, kad viņš to pieņēma, 25 gadu vecumā viņam tā pa īstam atklājās kristietība. Privātā veidā sāka sludināt šo vēsti citiem.

Vai, pateicoties sportam, var nonākt pie Dieva?

Sports, kā uzskata arhibīskaps nav tikai fiziska nodarbošanās, tas prasa visu cilvēka dimensiju kopumu, garīgo enerģiju. Nopietni nodarbojoties ar fiziskām aktivitātēm, cilvēks var nonākt arī pie savu robežu apziņas. Gan fizisko, gan garīgo. Tas ļoti palīdz izvēlēto mērķu sasniegšanā.
Nesen vizītē pie arhibīskapa bija atnācis viņa karatē treneris. Viņš jau četrdesmit gadus nodarbojas ar cīņu mākslu. Šajā laikā viņš sasniedzis tādu meistarības līmeni, ka izgriež pogas daudziem ķīniešu un korejiešu speciālistiem. Viņš uzskata, ka pie zināmas meistarības stāvokļa viss nākošais ir tikai apziņas stāvoklis. Miesa vien to vairs nespēj, ir jābūt vienotam visās savas būtības dimensijās. Prāts pavēl miesai (tai jābūt trenētai) un tad notiek brīnums. Cilvēks tad var izdarīt tādas lietas, kas tālu pārsniedz iedomātās fiziskās robežas.
Ja sportā tevi nevada iedzīvošanās kāre, tas nav kļuvis par biznesu, ambīciju apmierināšanas instrumentu, tad tas var ievest tevi esamības dziļākajā būtībā, kur mājo Dievs.

Par vieglatlētiku

Vieglatlētika, kā uzskata arhibīskaps ir visai individuāls sporta veids, kur tu vari izdarīt tikai to, kam esi gatavs. Jebkurā dzīves situācijā atliek paļauties uz saviem spēkiem, uz savu ticību tam, ko dari. Patiess sports jebkurā tā izpausmē raksturo cilvēku, jo saspringuma brīžos, cīņā ar pretinieku viss tavs raksturs, uzskati redzami kā uz delnas. Arhibiskaps augstu vērtē individuālos sporta veidus, taču savi trumpji ir arī komandu cīņām. Tur gan reizēm ir iespējas noslēpties aiz biedru mugurām, taču kopumā tas attīsta tādas īpašības kā biedra pleca izjūtu, disciplinē tevi, jo savas intereses jāpakļauj komandas interesēm. Tā ir lieliska iespēja iziet no savas ego čaulas.

Kāds ir kristīgs sportists?

Stankēvičs ieteiktu jebkuram cilvēkam, neatkarīgi no ticības, neaizmirst par fiziskajām aktivitātēm, jo mūsdienu komfortablā dzīve diemžēl arī bojā cilvēku veselību. Ārstēties ar medikamentiem ir daudz dārgāk un neveselīgāk nekā mēreni noslogot savu fizisko ķermeni.
Sevišķi iesaka par to padomāt sportistiem, kuri beidz savas sporta gaitas un pēc milzīgās slodzes ieslīgst fiziskā bezdarbībā. Nevar tā lieljaudas motoru pēkšņi izslēgt, tas var sabrukt.
Šeit velkot paralēles ar sportu un reliģiju, jo gan viens, gan otrs pieprasa lielu iekšējo disciplīnu. Ļoti bieži ir jāaizliedz pašam sevi un jātiek pāri savam es negribu vai nevaru. Tas norūda cilvēka miesu un garu. Tikai rūdīts sportists var atteikties no daudz kā, lai mērķtiecīgi tuvoties saviem mērķiem.
Reliģijā ir tāpat, tāpēc ticīgam sportistam rodas lielāka brīvības pakāpe. Patiesam sportistam tas palīdz atteikties no īslaicīgiem labumiem, neliek lieki dižoties ar savu spēku vai veiklību, ļauj atsacīties no negodīgiem paņēmieniem uzvaras gūšanā. Reliģija attīra sportista motivāciju un tad viņš var visus savus spēkus veltīt augstu rezultātu sasniegšanai, neiekrītot dažādu veidu lamatās. Sports apvieno cilvēkus neatkarīgi no rases, mantiskā stāvokļa un pasaules uzskata un palīdz mums ieraudzīt, cik liela loma nosprausto mērķu sasniegšanā ir godīgumam un mērķtiecībai.

Diskusijā piedalījās Romas Katoļu Baznīcas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas mācītājs Juris Rubenis, Rīgas un visas Latvijas Metropolīts Aleksandrs, Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas centrālās padomes priekšsēdētājs tēvs Aleksejs Žilko un Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis. Ar prezentāciju par komisijas darbību uzstājās deputāts Vladimirs Reskājs, tika demonstrēta deputāta Vladimira Nikonova prezentācija par vecticībniekiem, kā arī arhitekta Pētera Blūma prezentācija par garīgo dominanti pilsētas arhitektūrā. Dalībnieku vidū bija arī parlamentā pārstāvēto politisko spēku frakciju pārstāvji Valdis Zatlers, Einārs Cilinskis un Ingmārs Līdaka.

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Juris Rubenis aicināja uz morālo izlīgumu aicinot pievienoties „Labas gribas manifestam. Sagatavoto dokumenta projektu Rubenis nodeva Saeimas Pilsonības likuma izpildes komisijas vadītājam Ilmāram Latkovskim (“VL”/”TB”/LNNK), kurš kopā ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu rīkoja diskusiju. Valsts prezidents Andris Bērziņš diskusijas “Garīgā dimensija un politika” noslēdzot atzina, ka šāda Rubeņa “iniciatīva šajā brīdī ir ļoti būtiska”.

AUDIO Gariga_ dimensija_un_politika_Juris Rubenis  -”Garīgā dimensija un politika” Juris Rubenis aicina piedot cits citam un parakstīt “Labas gribas manifestu.”

AUDIO politiķis Valdis Liepiņš Gariga_ dimensija_un_politika_Valdis_Liepins ”Garīgā dimensija un politika” Valdis Liepiņš aicina izvērtēt kuram piedot un par ko piedot.

AUDIO LBD Pēteris Sproģis Gariga_ dimensija_un_politika_LBD_Peteris_Sprogis ”Garīgā dimensija un politika” Pēteris Sproģis aicina saskatīt Latvijas nākotnes vīziju, kurai sekot.

Valdis Zatlers “Garīgā dimensija un politika”: vienlīdzības starp krieviem un latviešiem nebūs nekad!

VIDEO/ZIŅA 

Valsts prezidents Andris Bērziņš

Diskusiju ievadot prezidents teica: “Es ļoti augsti novērtēju Sabiedrības saliedētības komisijas izveidošanu un redzu, ka kopā ar Latvijas politiķiem, ar garīgajiem līderiem, mēs varam uz šīs komisijas bāzes veidot mūsu turpmāko saskaņoto attīstību. Gribētu novēlēt visiem panākumus šajā ceļā, jo cita ceļa mums nav. Kā mērķi visam šim darbam redzu cilvēcīgu un panākumiem bagātu sabiedrību.”

Komisijas vadītājs Ilmārs Latkovskis

Topošās Sabiedrības saliedētības komisijas vadītājs Latkovskis uzsvēra: “Latvijai ir vajadzīga jauna garīgā elite!” Deputāts uzskata, ka līdzšinējās politikas iespējas jauna dialoga radīšanai ir izsmeltas. Patlaban esot iespējams radīt tikai vēl “niknākas un trulākas sadursmes” sabiedrībā. Latkovskis aicināja garīdzniekus, zinātniekus, māksliniekus, kultūras jomas pārstāvjus un politiķus iesaistīties valstiskos un neformālos projektos, veidot domubiedru grupas sabiedrības saliedēšanai.

Latvijas metropolīts Aleksandrs

Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs norādīja, ka svarīgākais pārbaudījums Latvijā ir atrast kopsaucēju daudznacionālas sabiedrības vienotībai. “Valsti veido tās tauta, iedzīvotāji, kuri pārstāv dažādas etniskās kopienas ar savām tradīcijām. Šobrīd valdošā spriedze parāda, cik būtiski ir saskatīt un meklēt iespējas cilvēku apvienošanai, kuri dažādo politisko mērķu dēļ ir sašķelti dažreiz pat naidīgās grupās. Ne vien labklājība spēj mainīt sabiedrības noskaņojumu, jo būtiskākais ir garīgās vērtības. ” sacīja metropolīts.

Arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs

Romas katoļu baznīcas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs diskusijā uzsvēra, ka valodas jautājuma izmantošana politiskiem mērķiem ir amorāla rīcība un grēks.

Stankevičs uzskata, ka līdz šim Latvijā nav bijis “nopietna dialoga” valodas jautājumā, tādēļ tas ir saasināts. Savu pienesumu tam devuši arī politiķi, kas valodas jautājumus izmantojuši politiskiem mērķiem, lai piesaistītu vēlētājus un gūtu lētu popularitāti. “Cilvēku naidošana ir amorāla. Šī [valodas] jautājuma izmantošana politiskā labuma gūšanai ir amorāla, no reliģiskā skatpunkta – grēks. Attiecībā uz valodu Latvijā tiek piemēroti dubultstandarti, proti, sankcijas tiek ierosinātas par krievu valodas lietošanu, bet netiek vērstas pret, piemēram, zviedru vai angļu valodu. Arī latvieši jūtas apdraudēti, ir uzplēstas padomju laika rētas, un pieaug neuzticēšanās pret krievvalodīgajiem. Tā visa dēļ cilvēkos sakrājas “rūgtums un sašutums”. Mums kopīgiem spēkiem jādara viss iespējamais, lai šīs emocijas nomierinātu un nepieļautu konflikta eskalāciju. Abām pusēm jāsēžas pie sarunu galda un jākļūst par sabiedrotajiem “ugunsgrēka dzēšanā”. Pirmais solis no valsts puses krieviski runājošo virzienā varētu būt brīvdienu pasludināšana pareizticīgo Ziemassvētkos, lai “cilvēki sajūtas uzklausīti, nevis tiek dēvēti par okupantiem”. Savukārt krievvalodīgajiem jāsaprot, ka Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kur latvieši jūtas kā mājās un nevēlas, lai viņiem, līdzīgi kā padomju gados, uzspiež krievu valodu.
Krīze ir ne tikai ar ekonomiskiem, bet arī morāliem un garīgiem cēloņiem. Kamēr cilvēkā nebūs iekšējā goda prāta, nekādi kontroles mehānismi nelīdzēs,” teica Romas katoļu baznīcas arhibīskaps.

LABAS GRIBAS MANIFESTS

Mēs, Latvijas pilsoņi un iedzīvotāji, apņemamies ieguldīt savus spēkus, lai veicinātu izpratni un izlīgumu starp dažādiem Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem. Šādam izlīgumam nepieciešams ne mazāk drosmes kā Atmodas laikos. Tomēr mēs uzskatām, ka katram, kam patiešām rūp Latvijas nākotne, jābūt gatavam darīt visu, lai samierinātu cilvēkus, radītu lielāku savstarpēju sapratni un iecietību.

Mēs visi esam cilvēki, savā dziļākajā būtībā vienādi vērtīgas būtnes, katrs ar saviem izaicinājumiem un tiesībām īstenot savus sapņus.

Katram no mums ir iespējas augt, īstenot mūsu garīgos uzdevumus. Tas nenozīmē meklēt vienkāršotas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem, bet mācīties kļūt redzīgākiem, saprotošākiem, atvērtākiem, iecietīgākiem, vairāk realitātei pamodinātiem cilvēkiem.

Mēs esam vienojušies kopīgā mīlestībā un cieņā pret Latviju kā mūsu visu dzimteni. Mēs uzskatām, ka mīlēt Latviju un rūpēties par tās nākotni nozīmē mīlēt un cienīt tās unikālo vēsturi, latviskās tradīcijas, kultūrtelpu un latviešu valodu. Mīlēt Latviju nozīmē mīlēt un cienīt citas Latvijas telpā mājojošās tradīcijas un kultūras, visu tautību cilvēkus, kam Latvija ir mājas.

Pilnvērtīga sabiedrības integrācija ir iespējama tikai sasniedzot dziļāku un plašāku apziņas attīstības līmeni. Tāpēc mēs izvēlamies nekultivēt cilvēka zemākos instinktus un ēnas, bet veicināt mūsu visu izaugsmi.

Mēs apzināmies, ka agresija un naids vienmēr pagriežas pret tiem, kas to iniciējuši. Mīlestībā pret Latviju, mēs apņemamies neveicināt naidu, agresiju un neiecietību. Mēs atsakāmies gūt labumu no bailēm un lietot agresīvu leksiku. Mēs mācīsimies agresīvi nereaģēt uz agresiju, ko pauž radikāli un neiecietīgi cilvēki.

Mēs uzskatām, ka jebkura problēma ir atrisināma savstarpējas cieņas un atbildības pilnā dialogā starp ieinteresētajām pusēm. Mēs vēlamies pārspēt katrs savu egocentrismu ar pārliecību, ka tas ir īstais ceļš pretī lielākam mūsu sabiedrības briedumam un brīvībai.

Mēs dzīvojam sarežģītā pasaulē, taču uzskatām, ka mūsu aicinājums ir celt tiltus starp atšķirīgiem cilvēkiem arī tad, ja tas nozīmē atstāt komforta zonu, kļūt neaizsargātam, ievainojamam un panest pretrunu spriegumu.

Mēs apzināmies, ka sevī nesam redzamas un neredzamas, apzinātas un neapzinātas pagātnes pēdas un ievainojumus. Mēs apzināmies, ka vienīgais ceļš kā pārspēt pretrunīgās pagātnes pēdas ir savstarpēja piedošana un atsacīšanās no rēķināšanas – kurš vairāk vainīgs.

Mēs apzināmies, ka piedošanas mācīšanās prasa daudz pūļu un laika, bet mēs vēlamies to īstenot mūsu Latvijas valsts, sabiedrības un mūsu bērnu nākotnes vārdā, un tādēļ aicinām visus labas gribas cilvēkus, kuriem dārga Latvijas nākotne, pievienoties šim aicinājumam, apliecinot to ar savu parakstu.
>>LABAS GRIBAS MANIFESTS- Kultūras cilvēku un politiķu viedoklis<<