Viedoklis: (Vēstule par iepriekšējā raksta „Nepopulāru jautājumu risinājums” fragmentu „Kopā mēs varam visu!”) 2. Pasaules karu mēs uzvarējām, bez nekāda tur Dieva, vai kādas citas palīdzības. Mēs paši (krievi) to panācām. Mūs zin visa pasaule. Mēs esam ietekmīga un varena tauta, nevis jūs (latvieši) un ar Dievu tur nav nekāda sakara. Ar mums rēķinās ASV, Āzija un visa pasaule. Kas Jūs (latvieši) vispār būtu bez mums(krieviem)?

Jautājums: Kas Jūs (latvieši) vispār būtu bez mums (krieviem)?
Atbilde: Ja latviešu tautā nebūtu spēcīgas garīgās autoritātes un vienkārši ticīgu ļaužu lūgšanas, gan kara, gan arī Latvijas okupācijas laikā, tad iespējams, šis jautājums vairs nebūtu aktuāls, jo gluži vienkārši latviešu Latvijā vairs nebūtu vispār. Taču ļaujiet man atbildēt ar pretjautājumu. Kas Jūs (krievi) vispār būtu bez (latviešiem), Jums taču nebūtu uz ko velt savas atrunas. Un kas Jūs (krievi) vispār būtu bez Dieva..

Kara valdniece

Par cik cilvēks sastāv no gara, dvēseles un miesas, tad saprotams, ka pašam no sevis cilvēkam nav spēka, lai paveiktu varas darbus kaitējot citiem. Tie ir garīgi jeb instinktīvi impulsi-naids un slepkavnieciskas tieksmes ietērpjot attaisnojošā idejas un rīcību ideoloģijā. Tās izsauc zemie instinkti, taču tās ir garīgi vadāmas. Par cik tās nevada Dieva Gars, kā Jūs arī pareizi minējāt, jo ar Dievu tik tiešām nav nekāda sakara, tad dēmoniskiem spēkiem -noteikti.
Jums ir taisnība arī attiecībā par to, ka Krievu nācija ir spējusi ietekmēt pasaules gaitu ārpus Krievijas robežām nesot karu, postu un iznīcību. Bezšaubām tā tas ir. Kara valdniece.
Kaut arī lielā mērā Krievija efektīgi atrod sev „ārējo ienaidnieku”, vai tiešām ir tā, ka Krievija ietekmē pasauli, vienīgi, kā Jūs sakāt, bez Dieva palīdzības un vajadzības? Tad pastāv jautājums, kā Krievija ietekmētu pasauli, bez iejaukšanās citu valstu karos un, ja tai nebūtu gāze, ar kuras palīdzību politiski manipulēt ar citu valstu iesaistītām pusēm? Tas nu, būtu pārdomām attiecībā par „kara ratiem”.

Karš vai miers?

Nav nekādas meistarības izraisīt karu. Iedod tikai iemeslu. Un iemesli, kā mēs zinām, mēdz būt tik ļoti triviāli un banāli. Vēlākos vēstures posmos zināms, ja valsts kase tukša, valsts vīru valdīšanas namākulības dēļ, un tauta badā, slinkuma dēļ, tātad ir pienācis laiks karot. Uzmanības novēršana no iekšējās politiskās problēmas pārvēršot ārpolitiskā programmā. Ārpus savas teritorijas ienaidnieka meklēšanā. Kaut gan, būtu jāņem vērā, ka pats lielākais ienaidnieks sev -esi Tu pats! Jo cilvēka raksturs vai paceļ vai arī noved postā.
Taču agrīnos vēstures posmos Eiropas dižciltīgo dinastiju valdīšanas laikos pastāvēja cita izpratne par valdīšanu un ietekmi. Fundamentālās vērtības, tika ieaudzināts arī dižciltīgās izcelsmes un augsta ranga pārstāvjos.
Dižciltīgo valdīšanas panākuma noslēpums: Izraisīt karu spēj ambiciozs un zema līmeņa cilvēks, taču novērst karu, tā ir visaugstākā līmeņa sasniegšana un meistarības pakāpe. Ja vadonis, spēja novērts karu, tas tika uzskatīts kā cieņas vērts cilvēks, kurš spēj savaldīt un pasargāt ne tikai savu nāciju, bet arī savu raksturu. Tas ir labklājības garants un miera nodrošinājums.

Karš un miers

Ieskatīsimies Krievijas ietekmē dailes plašumos, visizcilākajā literatūras mantojuma krājumā. Ko par Dieva palīdzību un vajadzību saka paši Krievijas ietekmīgie literāti?

Krievu klasiķis Ļevs Tolstojs -19 gs. lielākais romānu rakstnieks krievu literatūrā un ir ievērojams nevien ar mākslinieciskajiem sasniegumiem, bet arī ar nemitīgiem idejiski – reliģiskiem meklējumiem. Kaut arī pēc izcelsmes grāfs, taču agri zaudējot vecākus viņa radinieki bija centušies audzināt pēc aristokrātu ieradumiem. Ikdienas gaitās jaunajam grāfam nav gājis viegli, jo iekšējā audzināšana nesasaucās ar to, ko piedāvājusi reālitāte. Taču kad visas cerības jau zudušas, viņš tomēr satika savu uzskatu un attiecīga līmeņa domabiedrus rakstniekus -Turgeņevu, Družiņinu, Ņekrasovu, Grigoroviču un Gončarovu. Atrodot kopīgu valodu, viņš sāka drošiem soļiem virzīties uz priekšu savā izvēlē, dzīvi saistīt ar literatūru pilnā mērā.
Romāns ,,Karš un miers” (1865 – 1869) apņem milzīgus plašumus, aptverdams visu laikmetu un muižnieku šķiras sabiedrisko un ģimenes dzīvi. Attēlots arī Napoleona kara gājiens Krievijā ar tā dažādiem kara un miera laika notikumiem, dziļiem individuāli psiholoģiskiem tēlojumiem. Tolstojs pauž savu pārliecību, ka viss pasaulē ir augstāka spēka nolemts un vadīts. Droši vien tāpēc darba autora atsevišķu varoņu loma vēsturiskos notikumos ir nenozīmīga. Personas nevarība -Borodinas kaujas tēlojumā, kur sabrūk Napoleona iepriekš izsapņotie plāni. Lielā pretrunā ar personības nozīmes noliegumu vēstures gaitā ir šīs pašas personības lielās lomas uzsvars ģimenes dzīvē, patiesības un reliģijas meklējumos.

,,Karš un miers” galvenais varonis ir izvēlēts krievu zemnieks Platons Karatajevs, kas izpratis to, ka ārējo notikumu straumē cilvēks ir nenozīmīgs, taču individuāri sevī pašā viņš glabā nesalaužamu spēku. Spēku, kas nāk no debesīm. Spēks no Dieva.

Ļeva Tolstoja atklāsme

„Trīsdesmit piecus savus mūža gadus es vārda vistiešākajā nozīmē biju nihilists, ne gluži speciālists revolucionārs, bet cilvēks, kurš netic nekam. Taču es ieguvu ticību. Es ticu doktrīnai par Jēzu Kristu, un pēkšņi visa mana dzīve ir pilnīgi pārvērtusies… Dzīve un nāve man vairs nešķiet ļaunums, bezcerīguma un izmisuma vietā mani tagad ir pārņēmis miers un prieks un laime, ka man to nespēs atņemt pat nāve.”-piemin grāmatas autors veiktajās piezīmēs.

Noziegums un sods

Fjodors Dostojevskis- filozofiski psiholoģiskais romāns „Noziegums un sods” 1866. g.
„Nozieguma un soda” pamatproblēma ir slepkavība un slepkavas jušanās pēc nozieguma. Grāmatas varonis Raskoļnikovs — nabadzīgs students, nogalināja sievieti un viņas māsu viņu pašu mājās. Noziegums tika izdarīts, lai jaunietis varētu pārliecināties par sevi — ka viņš ir to spējīgs, ka nav ne ar ko sliktāks par citiem. Atzīties vai neatzīties – būtībā viss stāsts tiek vairāk vai mazāk veltīts tam.
Šis darbs spēcīgi atklāj paša Dostojevska morālās atziņas. Fjodors Dostojevskis ir apraskstījis kā Dieva Gars ir pilnīgi pārvērtis viņa dzīvi Sibirijā pavadītajos katorgas gados. Tieši saskarsme ar Dievu palīdzējusi izdzīvot, tas arī ir spilgti jaušams viņa darbā „Noziegums un sods”. Autors liek manīt, ka cilvēkam ne aiz kādiem sociāliem motīviem nav tiesības laupīt otram dzīvību un ka noziegums izpērkams tikai ar soda izciešanu.
Galvenais vēstījums-„nogalināt cilvēku nozīmē nogalināt pašam sevi”, jo pēc izdarītās slepkavības, galvenā varoņa paša dzīve praktiski iet ūtrupē. „Varonis” arvien vairāk ievelkas sevī, sāk vairīties no cilvēkiem, izjūt izolētību, arvien biežāk Raskoļnikovs jūtās slims, izjūt drudzi un drebuļus. Un tas viss ir pastrādātā nozieguma dēļ.
Ko ir līdzējusi apziņa, ka esi uz to spējīgs un, ka neesi ne ar ko sliktāks par citiem, ja normālas dzīves pēc tam tāpat vairs nav?

Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē

Aleksandrs Solžeņicins – rakstnieks, publicists, disidents, Nobela prēmijas literatūrā laureāts. Guva plašu ievērību savos darbos aprakstot padomju GULAG sistēmu.
Dienesta laikā tika paaugstināts par kapteini, apbalvots ar 2. pakāpes Tēvijas ordeni un Sarkanās Zvaigznes ordeni.

Solžeņicinam par pretpadomju aģitāciju un propagandu, kā arī kritizējot Staļina režīmu (Kriminālkodeksa 58. panta 10.-11. punkti) piesprieda 8 gadu ieslodzījumu pāraudzināšanas darba nometnē. Sodu sāka izciest vispirms „Jaunās Jeruzalemes” un “Kalugas vārtu” nometnēs.
1946. gada septembrī tika nosūtīts uz speciālo pētniecības institūtu, kur viss zinātnieku kolektīvs bija nokomplektēts no notiesātajiem matemātiķiem un fiziķiem, Ribinskā, bet pēc 5 mēnešiem uz tādu pašu institūtu Zagorskā. 1947. gada jūnijā viņš nonāca Marfinskas zinātniski pētnieciskajā cietuma institūtā. 1950. gadā Solžeņicins tika pārvests uz “parasto” nometni pie Ekibastuzas Kazahijā.
Pardzīvojot savas tautas varas represijas viņš atklāti nostājas pret savas tautas varas sistēmu uzrakstot nozīmīgu stāstu „Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē”. Neskatoties uz to, ka vēlāk bija aizliegta literatūra, tas izplatījās pa visu Krieviju. Autors aprakstīja ieslodzījuma vietu sistēmu, apvienojot staļinisma kritiku. Visai precīzi izveidotie pretrunīgie raksturi, koncentrēta darbība, kas padarīja ikdienas sūrumu simbolisku, izraisīja ļoti lielu lasītāju interesi un sajūsmu.
Taču ar visām piedzīvotām šausmām un izdzīvoto ieslodzījuma vietās Aleksandrs Solžeņicins saglabā mīlestību un mieru dvēselē, kā arī atklāti sabiedrībai pauda savu ticību Jēzum Kristum un stāstīja, kā ebreju tautības ārsts nometnē palīdzējis viņam nonākt pie Jēzus Kristus, par ko arī esot viņam pateicīgs.

Zinātne bez ateisma

Ko par Dieva palīdzību un vajadzību saka paši Krievijas ietekmīgie zinātnieki?
Mūsdienu krievu zinātnieks bioķīmiķis Dmitrijs Kuzņecovs. Trīs reizes ieguvis zinātņu doktora grādu un saņēmis Ļeņina komjaunatnes prēmiju zinātnē, 1989. gadā apmeklējot ASV atklāti runājis par savu ticību Jēzum Kristum. Padomju Savienībā publicējis rakstu „Zinātne bez ateisma”.

Ja tā labi padomā, tad par Dieva palīdzības nepieciešamību mēs varētu ieskatīties jebkurā Krievijas dzīves noteicošajās un ietekmējošajās sfērās. Un izrādīsies, ka arī bez izraisītiem kariem var iztikt un ietekmēt cēliem mērķiem.

Miera valdnieks

Taču vēlos Jūs iepazīstināt ar kādu vienu Personu, kurš ir ietekmējis pasaules pagātnes, tagadnes un nākotnes gaitu mūžības skatījumā.
Visas pasaules vēsturē pastāvošie kari, vislielākās pasaules armijas, visas kuģu armādas, kuras jebkad šķēlušas jūras viļņus, visas pasaules parlamenti un valsts vīri, karaļi un ķēniņi, kas kebkad ir valdījuši zemes virsū, visi tie kopā nav tik spēcīgi ietekmējuši cilvēku dzīvi virs zemes, kā ar savu dzīvi to ir izdarījis Jēzus Kristus no Nācaretes.
Ir aizritējuši 2000 gadu, taču Jēzus Kristus no Nācaretes bez pārlieku naudas ietekmes un izraisītiem kariem arī šodien cilvēku nācijās ieņem centrālo vietu.
Jēzus Kristus bez valsts naudas nodrošinājuma un armijas ir uzvarējis vairāk cilvēku, nekā Aleksandrs Lielais, Staļins vai Ļeņins, Hitlers vai Cēzars, Muhameds vai Napoleons.
Viņš – devis lielāko skaidrību cilvēku dzīvēs par Pasaules uzskatiem un saikni ar debesīm lielāku, nekā visu laikmetu lielākie filozofi un zinātnieki kopā ņemti.
Viņš pārvaldīja dzīves izpratni un runāja par to tā, kā nav runājis neviens izcilākais orators pasaulē.
Viņš nav uzrakstījis nevienu rindiņu gudru filozofisku traktātu, taču rosina daudzus ķerties rakstīšanas mākā.
Viņam veltīts vairāk sprediķu, runu, diskusiju, mākslas darbu, iespiestu darbu un dziesmu, nekā jebkuram citam senajos laikos un mūsdienās.
Viņš piedzima kā Pasaules Saimnieks un sists krustā kā vergs, taču joprojām nosaka civilizācijas virzienu.
Viņš pārspējis visizcilākos skolotājus un morāles sludinātājus.
Miera valdnieks un cilvēku dvēseļu atbrīvotājs. Grēka nastas smaguma atvieglotājs. Slimību dziedinātājs. Pestītājs! Dievu Dievs! Karaļu karalis! Ķēniņu ķēniņš!

Dieva Dēls

Buda nekad nav pretendējis uz to, ka viņš būtu Dievs.
Muhameds nekad nav uzdevies par Dievu.
Mozus un Jānis Kristītājs nav sevi saukuši par Dievu.
Jēzus Kristus- vienīgais, kas atļāvies sevi nosaukt par Dieva Dēlu un apliecināt to.

Noslēgumā:

Atbildot un pārfrazējot jautājumu: kas būtu, ja būtu? Aicinu Jums padomāt, par to, ka varbūt patiesībā, Jūs meklējat nevis latviešu tautas nosodīšanu, par to, ka neskatoties uz latviešu tautas izsūtīšanu uz Sibiriju un slaktēšanu bez tiesas, tomēr vēl ir izdzīvojusi, bet gan meklējat to, kurš spēs Jūs pašu atpestīt no PSRS laikā piedzīvotām sāpēm un šausmām. Neskatoties uz to, ka sevi uzskatāt par uzvarētāju padomājiet rūpīgāk, par kādu uzvaru ir runa? Kāda gan tur uzvara? Par ko lepoties? Par piedzīvoto asinspirti gan vienā, gan arī otrā frontes pusē? Ir maksāta pārāk liela cena, lai to varētu saukt par uzvaru.
Iespējams, ka arī Jums ir vajadzīgs miera valdnieks, kas piedos, atpestīs un izglābs un dos Jūsu dvēseli mieru. Novēlu Jums atrast tik ilgi meklēto.
Jo kā kādā dziesmā teikts „un visi, kas piesauks Viņa (Jēzus) vārdu, būs glābts.”
>>Grēcinieku lūgšana<<

Kādas gan interpretācijas par šo tēmu nav nācies dzirdēt. Piemēram, ka Kains ar eņģeli… Kains ar dievieti… taču fantāziju juceklī tiek palaists garām kādas svarīgas detaļas.

Vai Dievs nezināja, ka Kains ir viens šajā plašajā pasaulē un, ka pienācīgs dzīves partneris vēl nemaz nav piedzimis? Saprotams, ka to pastiprina arī doma, ka pagāja kāds zināms laiks, kopš Ādams ar Ievu dzemdināja Setu un tad arī pārējos bērnus. Bet kā teikts: „Labs nāk ar gaidīšanu.” Kas gan Kainam atlika, kā gaidīt savas otrās pusītes piedzimšanu? Šodienas skatījumā varētu teikt, labāk gaidīt ilgi, bet- savu, nekā ātri, bet svešu..

Kaut arī nav zināms cik ilgs laiks tieši pagāja kopš Kains satika savu dāvanu no debesīm, taču, domājams, ka Kainam bija arī nepieciešams laika sprīdis, lai apzinātos savu padarīto noziegumu pret brāli, kā arī viņš pats Dievam atzinās: „Mans noziegums ir tik liels, ka es to nespēju panest.” (1.Moz. 4: 13) Kains nožēloja to. Kāda gan tur debesu dāvana, ja cilvēks dzīvojis sirdsapziņas pārmetumos. Ir bijis vajadzīgs arī atjaunošanās un attīrīšanās process. Acīm redzot bija vajadzīgs arī laiks, lai saprastu, ka tādu dāvanu no debesīm ir vispār pelnījis. Taču Dieva žēlastība ir liela un Kainam nemanot viņa debesu dāvana auga…

„Un Ādamam bija simts trīsdesmit gadi, un viņš dzemdināja dēlu, pēc savas līdzības, pēc sava izskata, un viņš nosauca tā vārdu: Sets.” Tālāk Bībelē teikts, ka Ādama dzīvības laiks pēc Seta dzemdināšanas vēl bija astoņi simti gadu, un viņš dzemdināja DĒLUS un MEITAS.” (1.Moz gr. 5:4)

Taču mums ierastā evolūcijas doktrīnu iespaidā prātā iezvanās trauksmes signāls, kas brīdina, par to, ka pētot DNS zinātnē jau sen atklāts, ka DNS mutāciju rezultātā iedzimtu slimību dēļ māsas un brāļi precēties nedrīkst, pretējā gadījumā viņu bērni piedzimtu ar iedzimtām slimībām. Tad kā lai izprot vēsti „un viņš dzemdināja DĒLUS un MEITAS”, no kura izriet tikai viena iespējama atbilde Kaina gadījumā: māsa.

Meklējot atbildi uz šo jautājumu palīdzība nākusi no Brūsa  Melone (Bruce Malone), kurš 15 gadu laikā ir vadījis dažāda veida lekcijas un konferences par zinātniskām tēmām, kas pierāda Bībeles autentiskumu.

Brus Melons nemaz nejūtas pārsteigts, ka pat kristiešu vidū ir neizprotams šis jautājums, taču viņš skaidrojot piemin to, ka jautājums tiek pārmantojams jau daudzu gadu laikā. Sākotnēji tas tika uzdots tiesas sēdē.

Zemāk esošais teksts ir pārfrāzēta būtība vienā no nozīmīgākajiem notikumiem amerikāņu vēsturē. Tā ir 1923. gadā notikusī Skoupa Pērtiķu Lieta (Scopes Monkey Trial), kurā aizstāvības pārstāvis Klarenss Darovs (Clarence Darrow) mudināja apsūdzības pārstāvi Viljamsu Dženingsu Braienu (Williams Jennings Bryan) nostāties Bībeles aizstāvja lomā.

Braiena kungs, aizstāvībai ir viens pēdējais jautājums: „Kur Kains atrada savu sievu?” „Es nezinu.” „Vai jūs neatkārtotu savu atbildi, Braiena kungs? Visa nācija klausās šo radiopārraidi, un šis ir diezgan pamatots un vienkāršs jautājums. Ļaujiet man pārfrāzēt. Ja, kā to saka Bībele, Ādams un Ieva bija pirmie vīrietis un sieviete, un nebija neviena cita cilvēka, tad ko gan viņu dēls Kains atrada, lai aprecētos?” „Es nezinu.”

Darovs lika Braienam izskatīties muļķīgi, jo viņš nepārzināja pietiekami labi Bībeli, lai atbildētu uz vienu no pamatjautājumiem.

Šī lieta iezīmēja pagrieziena punktu amerikāņu izglītībā, jo pirmo reizi Bībele bija atklāti izsmieta. Braiena nespēja atbildēt uz vienkāršiem un loģiskiem jautājumiem bija viens no faktoriem, kas atļāva amerikāņu izglītības sistēmai pieņemt evolūcijas āķi, makšķerauklu un svērteni, kamēr tika noliegts vēsturiskās radīšanas Bībeles uzskats.

Pārmetums kristiešiem

Bruce Malone turpinot domu izsakās neglaimojoši, viņš saka, ka pat šodien vairums kristiešu nezina atbildi uz tādiem pamatjautājumiem kā „Kur Kains atrada sievu?” Problēma tāda, ka, nezinot saprātīgas atbildes uz pamatjautājumiem, šie pamatjautājumi nostāda visu kristietību kā jautājumu. Kādēļ lai cilvēki ticētu Dievam, kuru viņi neredz, ja ticīgie (šim Dievam) nevar atbildēt uz dzīves vienkāršākajiem jautājumiem, kas saistīti ar pagātni un mūsu izcelsmi?

Iemesls, kādēļ atbilde uz šo jautājumu nav uzreiz redzama, ir, ka mēs visi esam apmācīti domāt kā evolūcijas piekritēji. Evolūcija ir pamatota ar modernās ģeoloģijas principu – uniformisms. Tā ir ticība, kur mazas izmaiņas milzīgu laika periodu gaitā izraisīja masīvas ģeoloģiskas (un vēlāk Darvins pievienoja bioloģiskās) izmaiņas, kuras mēs šodien redzam. Būtībā, mēs esam trenēti ticēt, ka viss pamatā darbojās tā, kā mēs to redzam šodien. Lai nu kā, Bībele šo principu nemāca.

Pirms plūdu DNS un pēcplūdu DNS

Lai atbildētu uz jautājumu, vai Kains varēja precēt savu māsu, mums vajadzētu raudzīties uz šo iespējamību no pirms plūdu perioda perspektīvas.

Pirmsplūdu Kaina māsa

Bībele māca, ka cilvēks tika radīts pilnīgs, bez defektiem. Tikai dēļ cilvēka nepaklausības Dieva radībā ienāca nepilnības. Šiem sākotnēji radītiem cilvēkiem nebūtu bijis neskaitāmu ģenētisko kļūdu, kas vērojamas šodienas DNS. Pretstatā evolūcijas mācībai, mutācijas vai kļūdas mūsu DNS nepadara cilvēku labāku un uzlabotāku. Šīs kļūdas izraisa simtiem mokošu slimību un dzimstības defektus. Mēs esam piedzimuši bez šī neskaitāmajām medicīniskajām problēmām tikai tāpēc, ka mūsu gēni ir mūsu vecāku raksturīgo pazīmju kombinācija. Tikai tad, kad abiem vecākiem viņu gēnos ir viena un tā pati kļūda, arī viņu bērnos parādās šī ģenētiskā problēma.

Turklāt šīs ģenētiskās kļūdas ar laiku uzkrājas un vairojas. Citiem vārdiem sakot, informācija mūsu DNS kļūst arvien vairāk sakropļotāka – tā nekad nekļūst labāka. Ja mūsu DNS uzkrājas kļūdas, ir loģiski pieņemt, ka šīs kļūdas pagātnē bija mazāk.

Pēcplūdu Kaina māsa jeb mūslaiku māsa

Attiecībā par mūslaiku DNS starp brāļiem un māsām Bruce Malone piekodina, ka māsas un brāļi šodien nevar precēties, jo visticamāk viņu vienādās DNS kļūdas pāries uz bērnu ar iedzimtības defektiem. Lai nu kā, pret bērnu savstarpēju precēšanos nebija morālu aizliegumu līdz Mozus laikam. Tas bija apmēram pirms 4000 gadiem un vismaz 2000 gadus pēc cilvēka radīšanas. Iespējams, ka pirms tam brāļu un māsu precēšanās bija visai ierasta parādība.

Jāņem vērā, tā kā Ādams un Ieva bija pirmie (un vienīgie) cilvēki zemes virsū, tad viņu bērniem nebija citas izvēles, kā precēties savā starpā. To darīt Dievs aizliedza tikai daudz vēlāk, kad uz zemes jau bija pietiekami daudz cilvēku, un vairs nebija nepieciešams precēties brāļu un māsu starpā (3. Mozus 18:6-18)

Par cik Bībele saka, ka Ādamam un Ievai bija DAUDZI dēli un meitas, tad Ebreju tradīcija pieņēma, ka viņiem bija 33 dēli un 23 meitas! Kains varēja apprecēt tikai savu māsu.

Kļūda

Saprotams, ka mūsdienās dzīvojošam indivīdam grūti raudzīties uz pirms plūdiem esošo vēsturi, jo ļoti daudzas lietas ir mainījušās globālos mērogos, bet mūslaiku dzīves uzskatus, uztveri, apziņu un izpratni par lietām ir izveidojušās un ietekmējušās vadoties pēc mūslaiku kultūras, vēstures un zinātnes skatījuma.

Mēs nesaskatām šo skaidri redzamo atbildi, jo esam mācīti ticēt, ka lietas vienmēr ir bijušās tādas, kādas tās mēs šodien redzam. Pagātne un tagadne kļūst daudz saprotamāka, ja mēs to aplūkojam no Bībeles skatpunkta.

Jautājums: Kur Kains atrada sev sievu?

Atbilde: Pie Ādama.

Atbilde: „Dari tā, lai nevis Tu skrien pēc naudas, bet nauda seko Tev!”- Tā māca pārdošanas mārketinga lekcijās. Tālāk nāk pamācības, kā tas ir panākams. Metode: Jo vairāk pārdosi, jo bagātāks kļūsi. Šī spēle ieintriģē un kļūst aizvien aizraujošāka. Solījumi: Pārdosi tik… saņemsi tik…, pārdosi divkārt vairāk, bonusā saņemsi tādu peļņu ko sapņos neesi redzējis. Un Tu raujies. Un kurš kuram, tur jau seko vairs nav nekādas saprašanas. Bet latu vai dolāru zīmītes „actiņās” laiku pa laikam aizvien ugunīgāk iemirdzas.
Ja reiz, pārdod dārgu un ekskluzīvu preci, tad tu esi komunikabls, pozitīvs un atstāj labu iespaidu uz klientu, tātad ar Tevi viss ir kārtībā. Taču šaubas māc pati ekskluzīvā un skaistā iepakojumā tītā. Lai Tu varētu būt veiksmīgs pārdevējs, tev ir jābūt pārliecībai par sevi un par to, ko tu pārdod. Ja kāda no šīm daļām ir zudusi Tavā apziņā, tas nozīmē, ka veiksme Tevi atstāj.
Kas tad īsti slēpjas lācītim vēderā? Vai par tā saturu ir vērts cīnīties, ka jau pats pārvērties par naudas banknoti. Kas tad esi Tu pats, vai naudas vergs? Nē! Nekādā gadījumā! Tas tikai nozīmē, ka pienācis laiks pārstrukturizēt savu dzīvi.

Tu saki: „Žēl paliek klientu.” Tas nozīmē, ka kaut vai nevari pierādīt, taču intuitīvi jūti, ka kaut kas ar to ekskluzīvo „lācīti” nav kārtībā. Un tāpēc Tu domā, ka tādā veidā apmāni savus klientus.
Kā jau pieredzējis pārdevējs Tu arī izproti kapitalizācijas un globalizācijas īstos nodomus. Nopelnīt pēc iespējas vairāk, pretī sniegt pēc iespējas mazāk. Paskaties pats, cik daudz tiek pārmaksāts par pazīstamas firmas zīmolu? Bet pati prece nāk no „made in Honghong” vai arī „made in China”. Vai ir vērts pārmaksāt tikai par logo, vai skaisti iesaiņotu iepakojumu?

Brīžiem pat šķiet, ka apziņā jau tiek iepotēts, ka „lācītis” ir apzeltīts, vai arī – ar briljanta kronīti galvā, tāpēc attiecīga cena. Bet nopērkot kāroto “lācīti” un pārnākot mājās pamani, ka apzeltījums nogājis, bet briljanta kronītis kaut kur pazudis. Vai pa ceļam kāds nozadzis? Nē, Tava klienta apziņa nozagta un pārdevēja pārdošanas talants izniekots un apzagts.
Kapitalizācija un globalizācija apzog abus, gan pārdevēju, gan klientu. Bet par ko mēs maksājam? Par tukšiem sapņiem, kurus nav iespējams piepildīt ar metāla stieni zelta vietā, vai stikla gabaliņu briljanta vietā. Vai arī kā mums negribētos to atzīt, taču mūsu sapņus spēj piepildīt tikai un vienīgi Dievs.

Tas iespējams būs nepopulārs padoms. Pienācis laiks Tev doties tālāk. Vai cik tas ekskluzīvais un skaistais „lācītis” arī nebūtu, atstāj to! Jo Tava sirdsapziņa Tevi grauzīs aizvien vairāk, padarot Tevi vēl nelaimīgāku. Nav vērts veltīgi izniekot savu talantu un dzīves laiku uz to, ko Tu jūti, ka tas nav tā vērts.
Saprotams, ka būsi apbēdināts, tāpēc, lai Tevi iedvesmotu uz jauniem varoņdarbiem, parunāsim par kaut ko vērtīgāku, nekā Tavs atstātais ekskluzīvais „lācītis”. Par ko es runāju? Par Tavu talantu. Tad, lūk, par to.

Talants, gribasspēks un darba tikums

Darba tikums: Tam Kungam par godu! Šāda veida apziņa neļaus Tev kļūdīties. Kad Dievs vada mūsu ceļu un Viņam uzticamies, tad viņš neiedos akmeni maizes vietā, vai metāla stieni zelta vietā, vai arī stikla gabaliņu briljanta vietā. Viņš Tev dod vairāk par to, ko Tu sapņos pat nespēj izsapņot.

Hobijs – laika zaglis

Sātans ir zaglis. Bībelē teikts: „Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu.”(Jāņa 10: 10)
Domājams, ka zagt var ne tikai īpašumu, mantu, autortiesības, bet var zagt arī godu –pārmetumos, apmelošanā. Taču gribu pievērst uzmanību kādam ne tik pamanāmam zādzības veidam. Tava laika zagšana.

Slinkums- pašdegredācijas ceļš, taču nevērtīga darbošanās ir tas pats.
Skaudība-sava potenciāla attīstības bremzēšana, bet darot kaut ko tāpēc, ka dara to kāds cits, kuram sanāk, ir tas pats. Ātra peļņa- ātri ieguvumi= ātra degradācija un nāve.

MAN PATĪK!

Cik ir tādu hobiju, kas aizņem dzīves laiku? Bezmērķīgi hobiji. Var jau teikt: „Man patīk”. Kas tieši tev patīk? Vai tā nav visdrīzāk atkarība no bezmērķīga hobija, nekā tava patiesā talanta attīstīšanas patika?
Vai tavs hobijs attīsta tavu iekšējo potenciālu, intelektu, izdomu? Vai vienkārši nosit laiku un degradē?

Dzīvnieciņi-kustonīši

Nekad nav saprasta, tā ņemšanās ap sakrustotajiem kustoņiem. Dārga mantiņa, lai ar to izceltos uz citu cilvēku fona, vai sava statusa atspoguļošana sabiedrībā. Lai visi redz „Esmu spica.”
Vai tavs laiks nav daudz dārgāks par jebkuru šķietamu mantiņu? Bībelē teikts: „Kur ir tava sirds tur ir tava manta.” (Mat.6: 21)
Tādi „plikiņie” kustonīši bez spalvas. Un to kamzolīšu šūšana un pirkšana, čībiņās ietuntuļošana un mājās atvēlēta vietiņa mini garderobei ar suņu aksesuāriem, tās kakla siksniņas ar cirkona rotājumiem un tās drēbītes cita par citu spicāka un diētiskais suņa ēdiens, bet par kustonīša režīma ievērošanu vispār nerunājot. Nu, gluži kā Barbija lelles bērnībā, tikai dzīvā veidolā.
Tad tie „trīceklīši”, kuri prasa visu Tavu uzmanību, ka pat uz sieviešu istabu nevar mierīgi aiziet. Kad pie durvīm smilkstēšana tāda, it kā kāds rīkli grieztu.
Vai arī sarunā ar draudzeni jau jūti, ka nevari būt drošs, jo nevar zināt, kad tas egoistiņš kamps Tev ciskā, greizsirdības dēļ.

Nav saprotams, kurš tad kuram pieder. Saimniece mantiņai vai mantiņai saimniece.
Nav saprotams, tas, ka sunīša aprūpē jāiegulda vairāk, nekā mazuļa audzināšanā.
Tā ir tāda dēmoniska padarīšana. Kaut kas sakrustots miesā ir sakrustots arī garā. Un kas negaidītā vai nedrošā brīdī ir sagaidāms no tā sakrustotā un dēmonizētā, taču nav zināms.
Bērnu aizstāt ar suni un atrunāties, ka bērns ir dārgs prieks? Tā ir dēmoniskas ietekmes atrunāšanās.

Retro auto?

Hobijs: Un tā ņemšanās ap vecajām automašīnām. Var jau teikt: „Ko Tu saproti no retro?!” Var jau būt, ka nesaprotu neko, bet parēķini pats, cik daudz naudas un pūles Tu tajā ieguldi. Un tad vēl brīnies, ka ar otro pusi „neklapē”? Brīnies, ka viņa nesaprot, to, ka dzelzs krāms, kurš iespējams tā arī dzīvē nekad „necelsies no mirušajiem” ir svarīgāks par dzīvu cilvēku, tā teikt, Tev dāvāto dāvanu no debesīm. Turklāt viņa redziet, nesaprot to, ka automašīnā ieguldīts jau tik daudz, ka tā kļuvusi zelta vērtībā, taču mīļotā staigā cauriem apaviem. Nu, jā, kur nu man to saprast. Katram sava loģika.

Dienās būšu pilots..

Hobijs: Vai arī lidmašīnu maketu līmēšana, no vienas puses, pacietības audzināšana, bet no otras puses, no tās līmes visa māja smird tā, ka kaimiņi domā, ka Tu esi toksikomāns.

Kareivis

Hobijs: datorspēles, kurās tu izej jau kuru līmeni, jo esi paspējis kādu nošaut vai piekaut ātrāk nekā Tevi. Apsveicams, taču Tu jau domās esi noslepkavojis neskaitāmu skaitu virtuālo pretinieku, kas visbiežākos gadījumos ir cilvēks. Un reālajā dzīvē jau pat nepamani, kādas rakstura izmaņas Tevī jau notikušas un kāds neiecietīgs sadists kļuvis.

Hobijs –peļņa

Cik daudz ir tādu hobiju ar kuru palīdzību cer nopelnīt? Hobijs viduvējā līmenī, un ar vāju koncepciju. It kā laika ieguldījums ir liels, taču rezultāts līdzinās nullei. Tāda pieeja degradē lietas būtību.
Kas pamudina to darīt? Naudas kārība, kā arī skaudība. Domājot, ka, lūk, tam citam ir sanācis. Viņš ar to pelna un ir veiksmīgs. Es darīšu to pašu. Bet ir kaut kas vērtīgāks par to, kas tiek palaists garām. Talants jeb dotības. Viņam sanāk tāpēc, ka tas ir viņa talants, kas ir apzināts un attīstīts. Darba augļus redzot pēc liela darba ieguldījuma, kas nav parasti acij redzams.
Turklāt, ja Tev nav dotības un ķēriens, piemēram, nav izkoptas gaumes, krāsu izjūtas, estētiska piesitiena un nav pat vēlēšanās to darīt kvalitatīvi, tad dari ko darīdams peļņas tāpat neredzēt.
Pavirša attieksme un konveijera efekts, turklāt pa neadekvātu cenu, vienmēr ir pamanāms. Guvuma nav ne pārdevējam, ne arī potenciālam pircējam.

Tavs Talants, ne sveša talants

Ieteikums atrast savu talantu, spilgts piemērs šešgadnieces miljonāres Šerlijas Templas gadījums, spējas un vērtējot tās, nevis no mūslaiku tirgus ekonomiskās situācijas, bet gan no tā, kas ir patiesi paslēpts dziļi Tevī.
Vērtība ir nevis tajā kādas ir mūslaiku noteicošās tendences, bet patiesā vērtība ir Tava talanta un potenciāla atklāšana un ieguldīšana tajā.
Vērtība kļūst, tad, kad no savām personīgām dzīlēm izroc neizskatīgu šķautņainu akmeni, kas pārtop tīratradnes dārgakmenī.

Apziņa: „Es to daru, jo ar to var nopelnīt.” vai „Par ko maksā to arī daru.” Tāda attieksme izkropļo lietas būtību. Ieguvumu nenes. Tikai nelietderīgi iztērēts laiks.

Ieguldot visas pūles sava talanta izkopšanā, tās atdevi nākotnē sagaidīsi daudz lielākā mērā. Saprotams ir vēlēšanās savā talantā ieraudzīt peļņas iespējas, ja tā, tad Tu kļūsi vienīgi par viduvējību. Peļņa ir pārejoša. Šodien nopelni daudz, bet rīt – neko.
Cilvēks ar patiesu Dieva doto dāvanu-talantu spēj valsts mērogā panākt daudz vairāk, nekā tāds, kurš domā: „Par ko maksā to arī daru.” Par pirmo personu mēs atcerēsimies vēl ilgi, bet par otro nezināsim neko. Pirmais domājis ilglaicīgi, bet otrs-īslaicīgi. Viens ir devis guvumu daudziem, otrs -guvumu sev.

Talanti izmaina Latviju

Talanti savas nozares speciālisti, cilvēki leģendas, kas izmainījušas Latviju.

Politika- Kārlis Ulmanis- Latvijas Valsts prezidents, kurš ieveda Latviju labklājībā sešu gadu laikā.
Literatūra – Rainis latviešu dzejnieks, dramaturgs, tulkotājs, teātra darbinieks, sociāldemokrātiskais žurnālists un politiķis. Būtiski ietekmēja literārās latviešu valodas attīstību.
Kultūra/balets- Māris Liepa slavens latviešu baleta mākslinieks un kinoaktieris.
Steps Latvijā- Padomju laikā stepu, tāpat kā džezu, mēģināja iznīdēt. Latvijā steps izdzīvoja, pateicoties Operetes teātra nopelniem bagātajam aktierim un stepa pasniedzējam Jānim Pirvicam.
Sporta dejas- Agita un Valērijs Mironovi- vairākkārtēji Latvijas čempioni sporta dejās, Eiropas čempionāta un kausu finālisti, profesionāli sporta deju pasniedzēji un tiesneši, kā arī TV šovu „Dejo ar zvaigzni” un „Dejo ar zvaigzni 2″ veidotāji.
Sports -Uljana Semjonova – Viena no slavenākajām sieviešu centra spēlētājām ir bijusī latviešu basketboliste.
Kino- kinorežisors Juris Podnieks – operators, režisors un producents, kā arī Latvijas patriots. Viņa kinomantojums, it īpaši filmas “Vai viegli būt jaunam?”, “Mēs” un “Impērijas gals”, spilgti un precīzi saglabās liecības par notikumiem Padomju Latvijā.
Zinātne –Pauls Stradiņš izcils latviešu ķirurgs un veselības aprūpes organizētājs, Latvijas Universitātes un Rīgas Medicīnas institūta profesors. Izveidojis privātu medicīnas vēstures materiālu kolekciju, kas kļuvusi par pamatu Medicīnas vēstures muzeja izveidošanai (tagad -Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs).
Ivars Kalniņš – medicīnas zinātnieks izstrādā Latvijā jaunas zāles 1. pretvēža imunostimulātors –leakadīns. 2. preparāts sirds-asinsvadu slimību ārstēšanai –mildronāts.
Arnolds Alksnis zinātnieks, kura izgudrojums sekmīgi likts lietā ne tikai uz Zemes, bet arī kosmosā un starpplanētu telpas izpētei. Izgudrojums- putupoliuretāni. putupoliuretānus izmanto celtniecībā un kosmosa tehnoloģijās kā siltumizolācijas materiālus.

Tava vērtība

Vērtība ir nevis tajā, kādas ir mūslaiku noteicošās tendences, bet patiesā vērtība ir Tava talanta un potenciāla atklāšana, kā arī ieguldīšana tajā. Iegūldot visas pūles sava talanta izkopšanā, nākotnē atdevi sagaidīsi daudz lielākā mērā.

Dari visu, lai par Tevi nav jākaunas ne Tev pašam, ne arī Latvijai.
Jo Latviju var uzcelt nevis dzenoties pēc neiedomājamām investīcijām, kuru dēļ pēc tam jāvergo tām, bet gan Latvijas vislielākais ieguvums esi Tu un Tavs talants, kas nav salīdzināms ar iedomu peļņu šodien.
Peļņa ar Tavu talantu ir daudz lielāka, nekā naudas daudzuma novērtēšana, kas devalvējas un kļūst nevērtīga. Bet dzīve izlietota un tukša.
Jo kas mājo Tavā sirdī, tas arī noteiks Tavu likteni un Latvijas nākotni.

Laiks iet tālāk

Noslēgumā aicinu padomāt par to, ka varbūt ir pienācis laiks iet tālāk savā pārdošanas mākslā. Ja ir pietiekami ilgi būts par pārdevēju, varbūt ambīcijas augušas un Tu iekšēji jūti, ka esi spējīgs uz daudz ko vairāk. Kas tas par pārdevēju, ja nevēlas būt par veikala direktoru. Tas ir normāli. Tu audz. Taču varbūt tas arī skanēs nedaudz ķecerīgi, iespējams ir pienācis laiks būt par savas kompānijas prezidentu. Atrast piemērotāko pārdošanas preci, tirdzniecības vietu, bet galvenais atrast sevī pārliecību par to, ka tavs drošsirdīgais solis ir tava talanta potenciāla attīstīšana.

Novēlu veiksmi sava talanta attīstīšanā un sev piemērotās preces atrašanā.

Esi talantīgs? Nauda Tevi atradīs pati.

Izraēla: Protestantu baznīcu pieņemtā vieta, kurā varētu bijis nogūldīts Jēzus Kristus. Jo netālu ir kalns, kas izskatās kā Piere. Otra vieta atrodas Jeruzalemes iekšpus mūra un to sauc -Kalvari. Foto: Mācītājs Valdis Zilgalvis.

“1 Bet pēc sabata, pirmajai nedēļas dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca kapu apraudzīt. 2 Un redzi, notika liela zemestrīce, jo Tā Kunga eņģelis nāca no debesīm, piegājis novēla akmeni no durvīm un sēdās tam virsū. 3 Un viņa izskats bija kā zibens un viņa drēbes baltas kā sniegs. 4 Bet sargi drebēja aiz bailēm un kļuva kā miruši. 5 Bet eņģelis uzrunāja sievas, sacīdams: “Nebīstieties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. 6 Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacījis. Nāciet šurp un raugiet to vietu, kur Viņš gulēja. 7 Un ejiet steigšus un sakiet Viņa mācekļiem, ka Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies; un redzi, Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit. Redzi, es jums to esmu sacījis.” 8 Un tās steigšus izgāja no kapa ar bailēm un ar lielu prieku un tecēja to vēstīt Viņa mācekļiem. 9 Un redzi, Jēzus nāca tām pretim un sacīja: “Esiet sveicinātas!” Bet tās piegāja pie Viņa, apkampa Viņa kājas un krita Viņa priekšā pie zemes. 10 Tad Jēzus saka uz tām: “Nebīstieties, ejiet un sakiet to Maniem brāļiem, lai viņi noiet uz Galileju, un tur viņi Mani redzēs.” (Mateja 28:1-10)

Jēzus kapa apraudzīšana

Man šķiet, ka mums grūti ir iejusties to sievu vietā, kuras gāja apraudzīt Jēzus kapu rīta agrumā. Tā bija pirmā nedēļas diena, tātad diena pēc klusā sabata. Šodien dzirdam baznīcu zvanus, esam lasījuši un klausījušies Kristus augšāmcelšanās stāstu. Mūsu rokās ir četri evaņģēliji, daudz atsauksmju Jaunajā Derībā, pat vēstures liecības. Mēs esam sagatavoti, jo augšāmcelšanas fakts jau ir tālā vēsturē. Bet šīs sievas nekā par to nezināja. Un labi, ka mums ir iespēja iepazīties ar augšāmcelšanās stāstu no viņu redzes viedokļa. Jo Matejs mums pastāsta ne tikai to, ko viņas sacīja, un ne tikai to, ko viņas darīja, bet arī to ko viņas sajuta.

Stāsts sākas ar rīta aprakstu. Aust pirmās nedēļas dienas rīts. Marija Magdalēna un otra Marija iet apraudzīt Jēzus kapu. Mēs no šīs rakstu vietas nevaram uzzināt, kas bija tā otrā Marija. Varbūt tā bija Jēzus māte. Lai kā arī tas nebūtu, Matejs pievērš uzmanību vārdam apraudzīt, apskatīt, tātad — redzēt.

To pamānījām lasītā tekstā. Sievas gāja apraudzīt (2), ieraugot eņģeļus, karavīri aiz bailēm drebēja un kļuva kā miruši (4), eņģelis aicina apskatīt vietu, kur Jēzus ir gulējis (6), tad vēl (7) septītā pantā vārds redzi… attiecināts uz to, ka viņi redzēs Jēzu Galilejā. Bet būtībā viņi ieraudzīja Jēzu jau daudz agrāk. Un tad vēl sarunas laikā šis vārds “redzi” tad, kad dodoties prom no kapa, sievas satiek Jēzu (9).

Tātad ir rīta agrums un klusums, un tad pēkšņi tur viss pārvēršas lielā troksnī, pārsteigumā un bailēs. Notiekošo ir grūti izskaidrot, viss notiek tik pēkšņi: gan pieminēta zemestrīce, gan arī spožais eņģeļu izskats kā zibens.

Nesen netālu no Japānas krastiem kāds bija ierakstījis zemestrīces trokšņus. Vai tā būtu Japāna vai arī jebkura cita vieta pasaulē, pat niecīgs zemes trīces troksnis un zemes drebēšana iedveš bailes. Trauki skapī sāk grabēt, māja, liekas, tiek virzīta prom no saviem pamatiem. Lielās zemes trīcēs sienas var sākt plaisāt un māja var sabrukt, tāpēc ir ieteikts zemestrīces laikā atstāt mājas.

Tajā rītā klusumu pārtrauca zemestrīce, parādījās eņģelis, viņš savā spožumā bija tik spilgts kā zibens. Viņam milzīgais apzīmogotais akmens kapa priekšā ir tikai tāds nieks. Viņš to noveļ un pats mierīgi uz tā uzsēžas. Un nav jābrīnās, ka to redzot un jūtot, sargi dreb un nokrīt kā miruši. Tātad te debesis ietekmē zemes procesus.

Tad eņģelis pievēršas sievām. Viņš mierina: “Nebīstieties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacījis. Nāciet šurp un raugiet to vietu, kur Viņš gulēja!” Mums nav pateikts vai viņas bija nomierinājušās. Vai var nomierināties tad, kad zeme dreb tik stipri, ka pat mirušais pamostas?

Kristus augšāmcelšanās brīnums

Un te es gribētu pakavēties pie vārdiem: Viņš nav šeit, jo Viņš ir augšāmcēlies.” Tātad: kas tad ir Kristus augšāmcelšanās?

Pirmkārt, pamanām no evaņģēlija rakstītājiem, ka kapā vairs nekā nav. Tātad nav arī līķa. Ja būtu bijis līķis un eņģelis būtu teicis Viņš ir augšāmcēlies, tad mēs teiktu viņa gars tagad klejo apkārt. Un tad būtu attaisnojums tiem kuri saka, ka nāves laikā dvēsele var klejot apkārt ārpus miesas.. Pirms augšāmcelšanās rīta neviens Kristu kā garu kā spoku neredzēja. Viņš dusēja kapā. Bet augšāmcelšanās rītā kaps bija tukšs. Eņģelis sievām vēstīja: Viņš nav šeit, jo Viņš ir augšāmcēlies.” Tātad ir notikusi Kristus augšāmcelšanās miesā.

Otrkārt, runājot par Kristus augšāmcelšanos, mēs redzam ka tā ir vēsturiski unikāla. Mēs zinām, ka Jēzus bija piecēlis no nāves Jairus meitiņu, atraitnes dēlu, un Lācaru. Visiem viņiem vēlreiz bija jāgulstas zemes klēpī. Kaut arī visi šie trīs gadījumi nebija klīniskās nāves gadījumi un par Lācaru pat bija teikts, ka viņa līķis jau oda, un tātad tās ir nāves, kuras joprojām cilvēce piedzīvo, tomēr pretstatā nosauktiem gadījumiem Jēzus augšāmceļoties bija ietērpies jauna veida miesā, kura vairs nebija padota nāvei, kā tas bija ar iepriekšējo. Bet tā bija tik pat reāla kā cilvēka miesa. Un tāda miesa tiek apsolīta arī mums visiem kuri uzticamies Viņam kā mūsu dvēseles Glābējam. Pāvils par to rakstīja (1Kor. 15:51-54) “Redzi, es jums saku noslēpumu: ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti, piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. Jo atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti. Jo tam, kas šeit iznīcīgs, jātērpjas neiznīcībā, un tam, kas šeit mirstīgs, jātērpjas nemirstībā. Un, kad šis iznīcīgais apvilks neiznīcību un šis mirstīgais apvilks nemirstību, tad piepildīsies tas vārds, kas rakstīts: nāve ir aprīta uzvarā!

Tātad pienāks brīdis kad arī par mūsu kapu varēs sacīt viņš nav šeit, jo viņš ir augšāmcēlies.

Marka evaņģēlijs beidzas ar aprakstu, ka sievas, ieraugot eņģeli un tukšo kapu, bēg no tā prom bailēs un izbrīnā. Mateja evaņģēlijā arī tiek minēts, ka sievas bēg, bet te mēs lasījām, ka viņas skrien bailēs un lielā priekā, lai izpildītu to, ko lika eņģelis pavēstīt mācekļiem. Te mēs redzam tādu kā enerģijas atbrīvošanos — te ir prieks, te ir sajūsma kā piecgadīgam bērnam, kurš skrien no kalna zemē, neskatoties vai pakritīs vai ne. Sievas skrien, lai nestu eņģeļa vēsti mācekļiem, “ka Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies; un redzi, Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit”.

Kā redzat, aprakstot izjūtas, Matejs lieto pretstatus: gan bailes, gan lielu prieku. Tādā veidā viņš apraksta sievu pārdzīvojumu. Visa ir tik daudz, ka viņas trīc no prieka. Un tas nedaudz varētu līdzināties tam, ko izjūtam, kad esam iemīlējušies, kaut kas tāds, kad mēs stāstam par jaundzimušo bērniņu, varbūt to var salīdzināt ar to izbrīnu, kurā mijas bailes un prieks. Viņas skrien.

Un kas tad notiek? Priekā un bijībā viņas uzskrien virsū Jēzum. Un Matejs ir pierakstījis vienu vārdu, ko tajā brīdī saka Jēzus: “CHARIETE” tas nozīmē gan “sveicinātas” gan arī “Priecājaties!” Priekā viņas apkampj Jēzus kājas un nokrīt Viņa priekšā zemē. Un tūlīt no Kristus lūpām atbalsojas eņģeļa vārdi: “Nebīstieties, ejiet un sakiet to Maniem brāļiem, lai viņi noiet uz Galileju, un tur viņi Mani redzēs.”

Ja sievām vijās bailes un prieks vienā sajukumā, tad pēc Kristus uzrunas — kas palika pāri? Prieks! Liels prieks!

Augšāmcelšanās prieks

Man ir jautājums — vai augšāmcelšanās notikums bija kaut kas tāds, kas izraisīja prieku tikai sievās un mācekļos? Vai tas šodien izraisa arī mūsos sajūsmu prieku? Redziet ir viena lieta pārdomāt to kas notika pirms divtūkstošs gadiem Golgātā un dārza kapā. Varbūt domāt par faktu to kas notiks tad kad Kristus nāks otrreiz. Bet ko vēsta vārdi “Viņš ir augšāmcēlies” mūsu laikam, šodien? Pāvils norāda, ka Kristus augšāmcelšanās ir Kristiešu vēsts pats tās pamats (1.Kor 15:14-15): “Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība. Tad jau mēs būtu Dieva viltus liecinieki, jo mēs esam liecinājuši pret Dievu, ka Viņš Kristu ir uzmodinājis…”

Acu liecinieks apustulis Pēteris par Kristus augšāmcelšanās nozīmi viņa un visu kristiešu dzīvē rakstīja (1Pēt 1:3-7):

Slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas Savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts debesīs jums, kas Dieva spēkā tiekat pasargāti ticībā pestīšanai, kas ir sagatavota, lai atklātos pēdējā laikā. Tad jūs līksmosities, tagad, ja tas ir vajadzīgs, drusku noskumdināti dažādos pārbaudījumos, lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas ugunīs tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies.

Kā dzirdējām, arī mēs jau šodien varam priecāties pirmkārt, par to, ka pateicoties Kristus augšāmcelšanai mēs varam piedzīvot jaunpiedzimšanu, tātad mēs varam ne tikai piedzīvot grēku piedošanu, bet mēs varam saņemt jaunu sirdi, jaunu spēku dzīvot jaunu dzīvi. Ko tas nozīmē praktiski? Tas nozīmē to ka mēs piedzīvojam brīdi kad mēs pie sevis pamanām, ka mums vairs nepatīk tās sliktās lietas kuras mēs izdarījām un izdarījām. Tas ir brīdis kad varam no tām atteikties un tās mūs vairs neverdzina. Tas ir apliecinājums šodien ka augšāmceltā Kristus spēks ir ienācis mūsu dzīvē.

Otrkārt, mēs varam priecāties par dzīvo cerību Jo Viņš dzīvo, tāpēc arī es dzīvošu. Mūsu cerība nav likta uz mirušo Glābēju bet uz dzīvo. Tāpēc mēs varam teikt ka mūsu cerība ir dzīva. Mēs celsimies augšā no nāves tāpat kā Kristus cēlās augšā. Tas nav tikai tā kā mēs to gribētu, vai domātu vai iztēlotos. Mūsu cerība ir reāla un mums ir cerība ka mēs viņu redzēsim un būsim viņam līdzīgi, ka aizsniegsim Apsolīto zemi, mūžīgo dzīvi.

Treškārt, mēs varam priecāties ka mums ir mantojums. Pēc savas aiziešanas Kristus atstāja savā vietā Aizstāvi, Svēto Garu lai pārliecinātu mūs ka mums ir Mantojums Viņā. Aizejot Viņš sacīja, ka gatavo vietu mums. Un par šo mantojumu bija teikts, ka tas ir neiznīcīgs, neaptraipīts un nevīstošs.

Ceturtkārt, mēs varam priecāties jau šodien esam pasargāti Dieva spēkā. Lasot oriģinālvalodā te runāts par apsardzību kāda ir cietoksnī. Mēs atceramies skaisto Mārtiņa Lutera himnu “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils…” Uzticoties Dievam mēs varam saņemt apsardzību.

Piektkārt, ja mēs visu iepriekšējo apzināmies un ticam tad arī mums ir vieglāk pārdzīvot ciešanas. Mēs pat varam priecāties, ka Dievs ir mūsu audzinātājs.

Sestkārt, mēs varam priecāties, ka varam mantot tīru ticību, kura izpaužas mīlestības darbos. Ciešanas, pārbaudījumi ir tādi kuros ticība nostiprinās tā iegūst nesavtības spožumu.

Un septītkārt, mēs varam priecāties, ka Jēzus nāks otrreiz. Augšāmcelšanās mūs vada pie drošas pārliecības, ka Jēzus nāks otrreiz. Un mēs būsim ar Viņu kopā mūžīgi. Mēs varam saņemt visas Dieva svētības caur ticību.

Kā mēs visu to varam saņemt? Viņš ir augšāmcēlies un Viņš nav šeit Viņš ir pie Tēva labās rokas un aizlūdz par mums. Par Augšācelto ir teikts (Ebr 4:14-16):

“Tā kā mums ir liels augstais priesteris, kas izgājis caur debesīm, Jēzus, Dieva Dēls, tad turēsimies pie Viņa apliecināšanas. Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.”

Vai par visu to mēs šodien nevaram pateikties un priecāties?
Priecājaties! Kristus ir augšāmcēlies! Āmen.

Lietas būtība:

Dzejolī „Kas jāpasaka” (Was gesagt werden muss) pauž bažas, ka, dodot „triecienu pirmā”, Izraēla grib „iznīcināt Irānas tautu”. Dzejolī Grass Izarēlu nodēvē “trauslā miera postītāju”. Tāpat rakstnieks, aicina pasaules politisko eliti pārņemt kontroli ne tikai pār Teherānas, bet arī Izraēlas kodolprogrammu. Turklāt pazīstamais literāts dzejolī atgādina, ka Vācija Izraēlai pārdevusi jau sesto „Dolphin” klases zemūdeni, kas pēc rakstnieka domām, varētu tikt aprīkota ar kodolieročiem un izmantots karā pret Irānu.
Grass uzsver, ka viņš nedrīkst ilgāk klusēt par to, kas notiek gan Vācijā, gan visā pasaulē. Kā uzskata rakstnieks, šīs tēmas netiek cilātas, jo ikviens, kurš par to ierunāsies var tikt uzskatīts par antisemītu.
Bet „rītdien var jau būt par vēlu” un Vācija var kļūt par „piegādātāju noziegumā”, brīdina rakstnieks.
Plašākas pārdomas rakstnieks atklāj savā autobiogrāfiskajā grāmata “Lobot sīpolu”, kas Vācijā tika izdota 2006. gadā un kļuva par sensāciju. 2008. gadā grāmata izdota arī latviešu valodā.

Zināšanai: Līdz tam bija zināms, ka rakstnieks piedalījies II pasaules karā, taču to, ka dienestā bijis SS elites vienībā, pasaulslavenais rakstnieks bija noklusējis.

                      Izraēla liedz vācu rakstniekam Grasam ieceļošanu valstī

Izraēla paziņoja, ka vācu rakstniekam Ginteram Grasam ir liegts ieceļot valstī, viņa dzejoļa publicēšanas dēļ.

Iekšlietu ministrs Eli Jišaji pasludinājis Ginteru Grasu Izraēlā par „persona non grata”. „Gintera dzejolis ir mēģinājums uzpūst naida liesmas pret Izraēlas valsti un izraēliešu tautu. Ja Ginters vēlas turpināt savu pārspīlēto un melīgo darbu izplatīšanu, tad es viņam iesaku to darīt no Irānas, kur viņš atradīs pateicīgu auditoriju.”

Pret provokatīvo rakstnieku vērsušās daudzas Izraēlas amatpersonas.

Premjerministrs Benjamins Netanjahu

Premjerministrs Grasa dzejoli nosaucis par apkaunojošu, kas attaisno holokaustu. Viņš teica: “Tā ir Irāna, ne Izraēla, kas apdraud un iesaista citas valstis ebreju iznīcināšanā. Tā ir Irāna, nevis Izraēla, kas atbalsta terora organizācijas, kas laiž uguns raķetes uz nevainīgiem civiliedzīvotājiem.”

Izraēlas Berlīnes vēstniecības misijas vadītāja vietnieks Emanuels Nahšons

„Jāpasaka tas, ka pie Eiropas tradīcijas pieder apsūdzēt ebrejus rituālās slepkavībās pirms Lieldienām. Agrāk tās bija kristiešu bērnu asinis, ko ebreji izmantoja macās [neraudzētā maizē], tagad tā ir Irānas tauta, ko ebreju valsts it kā grib iznīcināt. Mēs vēlamies dzīvot mierā ar mūsu reģiona kaimiņiem. Un mēs neesam gatavi uzņemties lomu, ko Ginters Grass mums ierāda procesā, kurā Vācijas tauta samierinās ar savu vēsturi.”

Simona Vīzentāla centra Izraēlas biroja vadītājs Efraims Zurofs

„Grass runā tā šķietami cienījamo vāciešu spektra vārdā, kam ir antisemītiski uzskati, kurus nevar paust Vācijā, bet ko var vērst pret Izraēlu, kas ir kļuvusi par nīsto ebreju simbolu. Kamēr uzbrukumi individuāliem ebrejiem kā ebrejiem ir politiski nekorekti un kopumā Federatīvajā Republikā nepieņemami, Izraēla antisemītiskiem vāciešiem, kam ir apnicis holokausts un kas grib atbrīvoties no jebkādas atbildības par tā sekām, ir kļuvusi par peramo zēnu.”

Irāna atzinīgi novērtē Grasa dzejoli

Irānas kultūras ministra vietnieks Džavads Šamakadri veltījis atzinīgus vārdus Gintera Grasa dzejoli, kurā kritizēta Izraēla.
Vēstulē “Izcilajam autoram doktoram Ginteram Grasam” kultūras ministra vietnieks raksta: “Es lasu jūsu literāro darbu par cilvēka un vēsturisko atbildību un tas lieliski brīdina. Patiesības teikšana šādā veidā pamodina klusējošo un dusošo Rietumu sirdsapziņu. Rakstnieki ir spējīgi vienpersoniski novērst humānas traģēdijas tādā veidā, kā to nespēj armijas,” raksta Šamakadri.

Nobeigumā vien gribas papildināt, ka centieni atbalstīt Irānas draudus pret Izraēlu varētu ikvienu vedināt uz pārdomām. Cik liela ir Irāna salīdzinot ar Izraēlu un, cik liels skaits ir musulmaņu salīdzinot ar ebreju tautu, pirms vispār paustu šāda veida viedokļus, kā to dara rakstnieks sevis popularizēšanā…

SPEKTRS redakcijā sakarā ar gaidāmiem Kristus Augšāmcelšanās svētkiem ir nācies saskarties ar diviem vispopulārākajiem apgalvojumiem. Pirmais apgalvojums: „Es neticu nekam!” Taču kādā veidā par to ir pārliecinājies? Vai arī otrs apgalvojums: „Es esmu ateists!” Taču cik daudz par ateismu ir zināms, lai pārliecinātos par to, ka tāds ir? Visbeidzot pēdējais iesūtītais apgalvojums skan: „Ateisti netic Dievam (Jēzum Kristum). Tad, lūk, parunāsim par to.

Ateistu un skeptiķu viedoklis par Jēzu Kristu

Gandrīz visi domājošie cilvēki saka, ka Jēzus Kristus ir bijusi visunikālākā Personība, kāda jebkad dzīvojusi pasaulē. Jēzus Kristus ir nevis vienkārši izcils cilvēks, bet Viņš ir visizcilākais Cilvēks, kāds jebkad dzīvojis virs zemes.
Pat ateisti un skeptiķi atzīst, ka Kristus ir unikāls. Ieskatīsimies, ko visā pasaulē pazīstami skeptiķi ir teikuši par Jēzu un viņa nesalīdzināmo ietekmi uz cilvēces vēsturi.
Franču domātājs ateists Renāns ir teicis: „Lai cik apbrīnojami notikumi būtu sagaidāmi nākotnē, skaidrs ir viens, lielākas apbrīnas vērts par Jēzu Kristu parādīšanos nekad nekā nebūs.”
Franču domātājs Ruso, Jēzu salīdzinot ar Sokrātu ir teicis: „Sokrāts dzīvoja un mira kā visi cilvāki, bet Jēzus dzīvoja un mira kā Dievs.”
Napoleons ir teicis: „Es pazīstu cilvēkus, bet Jēzus Kristus nebija vienkārši cilvēks.”
Angļu dzejnieks Lords Bairons, kas savā mūžā Kristietības principus neatzina un kuru divdesmit sešu gadu vecumā kapā noveda viņa dzīves veids, par Jēzu Kristu ir teicis: „Ja Cilvēks spēj būt Dievs un ja Dievs var būt Cilvēks, tad Jēzus Kristus bija gan viens, gan otrs.”
Skeptiķis H. Velss grāmatā: „vēstures plāns” Jēzum Kristum ir veltījis divdesmit lappuses, Viņa dzīvi un nāvi aplūkojot no vēstures viedokļa. „Bībele mums sniedz četrus dažādus un plašus Jēzus Kristus aprakstus. Es zinu, daudzi cilvēki apšauba Bībeles vēsturisko ticamību, taču arī šajā gadījumā runa ir par apgalvojumiem, kas nebalstās uz nopietniem vēstures pētījumiem. Uzsverot faktu, ka četru Evaņģēliju vēsturisko ticamību pat laicīgie avoti ir drošāk pierādījuši nekā jebkuru citu senās klasiskās literatūras apcerējumu patiesīgumu.”

Vai Jēzus augšāmcēlies?- ateistu un skeptiķu viedoklis

Skeptiķis profesors Grīnlīvs,- tiesībzinātņu profesors un vadīja juridisko fakultāti Hārvarda Univesrsitātē – vienā no labākajām ASV universitātēm. Viņš sarakstījis grāmatu „likumīgo pierādījumu principi”. Trīs viņa studenti ierosināja, lai viņš, šajā grāmatā aprakstītos principus pielietojot attiecībā uz Kristus augšāmcelšanos, izpēta liecības, kuras ir šajā jautājumā. Profesors Grīnlīvs piekrita. Izdarījis pētījumus, viņš teica: „Otra fakta, kas būtu labāk pierādīts, nekā Kristus augšāmcelšanās fakts, gluži vienkārši nav.” Viņš vēl piebilda: „Esmu paliecināts, ka jebkuru zvērināto grupu Anglijā un Amerikā var pārliecināt, ka Jēzus Kristus patiešām ir augšāmcēlies no miroņiem.”
Oksfordas Universitātes profesors lords Litletons un doktors Gilberts Vests abi nolēma izgaisināt „mītu” par Kristu. Viņi saprata, ka šai nolūkā vispirms ir jāatspeķo par Kristus augšāmcelšanos un otrkārt, par Kristus mācekļu dzīvi. Doktoram Vestam bija jāpierāda, ka liecības par Kristus augšāmcelšanos ir nepatiesas, bet lordam Litletonam vajadzēja izskaidrot, kāpēc tik radikāli savu dzīvi mainīja Tarsas Sauls, kurš sākumā gribēja iznīcināt kristietību. Pēc gada abi profesori kļuva par kristiešiem. Saviem pētījumiem veltītajā grāmatā viņi rakstīja: „Jūs varat noliegt par Kristus augšāmcelšanos, taču tikai tik ilgi, kamēr nebūs šo jautājumu izpētījuši.”
Britu jurists Franks Morisons arī gribēja uzrakstīt grāmatu, lai atspēkotu Kristus augšāmcelšanās faktu, un viņš sarakstīja grāmatu, taču ne tādu, kādu sākotnēji bija iecerējis. Pētot liecības par Kristus augšāmcelšanos, šis skeptiski noskaņotais skeptiķis saskārās ar tik pārliecinošiem faktiem, kurus viņš nekādi nevarēja atspēkot, un pats kļuva par ticīgu cilvēku. Viņš sarakstīja grāmatu ar nosaukumu „Kas novēla akmeni?” un tajā sniedza Kristus augšāmcelšanās patiesīguma pierādījumus.
Lū Veless arī gribēja uzrakstīt grāmatu, lai atspēkotu domu par Kristu kā Dievišķu būtni, bet savā slavenajā grāmatā „Ben Hurs” viņš, tieši otrādi, šo ideju apstiprina.
Arī doktors Viljams Lajons Felps saka: „Jēzus Kristus dzīves atbilstību patiesībai pārbauda Viņa augšāmcelšanās.”
Pat labi pazīstamais ateists H. L. Menkens ir teicis: „Teoloģiju un zinātni samierināt nekādi nav iespējams.” Taču pēc tam piebilst: „Tomēr, ja Jēzus Kristus ir augšāmcēlies no miroņiem, tad kristietībai ir taisnība.”
Kembridžas universitātes profesors Džons Kapelejs, kas vēlāk ieņēma visaugstāko amatu Anglijas tiesu sistēmā un ir atzīts par britu vēsturē visizcilāko likumu zinātāju, saka: „Es zinu pierādījumu nozīmi, tomēr man ir jāsaka, ka Jēzus Kristus augšāmcelšanās pierādījumus neviens nav varējis apstrīdēt.”

Balts ir melns vai melns ir balts?

Filozofi Spinoza un Giness sacīja, ka, neraugoties uz visiem Kristus augšāmcelšanās pierādījumiem, viņi tai netic. Kāpēc? Protams, ne jau tāpēc, ka šie pierādījumi nav pārliecinoši, bet tāpēc, ka viņi ticēja: Dieva nav un tātad nav nedz brīnumu, nedz pārdabisku parādību.
Nemaz nav jāsaka, ka šādas domas liecina nevis par intelektuālu gudrību, bet intelektuālu tuvredzību. Lai kā mēs pierādītu, ka divreizdivi ir četri, būs cilvēki, kas apgalvos: „Nē, trīs!”

Augšāmcelšanās brīnums

„Un tie sita Viņu (Jēzu Kristu) krustā.
Un virs Viņa galvas tie pielika Viņa vainas uzrakstu: ŠIS IR JĒZUS, JŪDU ĶĒNIŅŠ.
Un redzi, Tempļa priekškars pārplīsa no augšas līdz apakšai divos gabalos, un zeme trīcēja, un klintis šķēlās.
Bet otrā dienā, kas nāk pēc sataisāmās dienas, augstie priesteri un farizeji sapulcējās pie Pilāta un sacīja: “Kungs, mēs atminamies, ka šis viltnieks, vēl dzīvs būdams, sacīja: pēc trim dienām Es celšos augšām. Tāpēc pavēli kapu apsargāt līdz trešajai dienai, ka Viņa mācekļi nenāk naktī un Viņu nenozog un neizpauž ļaudīm: Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies. Pēdējā vilšana tad būtu lielāka nekā pirmā.”
Pilāts sacīja uz tiem: “Jums ir sargi, eita un apsargait to, kā paši zināt.”
Un tie aizgāja un pielika kapam sargus un aizzīmogoja akmeni. (Mat.27: 62:66)

Bet pēc sabata, pirmajai nedēļas dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca kapu apraudzīt.
Un redzi, notika liela zemestrīce, jo Tā Kunga eņģelis nāca no debesīm, piegājis novēla akmeni no durvīm un sēdās tam virsū.
Un viņa izskats bija kā zibens un viņa drēbes baltas kā sniegs.
Bet sargi drebēja aiz bailēm un kļuva kā miruši.
Bet eņģelis uzrunāja sievas, sacīdams: “Nebīstieties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto.
Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies”. (Mat.28: 1-6)

Kristus ir augšāmcēlies!
Patiesi augšāmcēlies!