Latvijas labklājība

Atbilde replikai: Saprotams, ka Latvijas iedzīvotāji ir joprojām eiforijā par Zatlera 2. likuma izmantošanu īsi pirms prezidenta pilnvaru beigām, taču nedrīkst aizmirst, ka divas bezdievīgas sistēmas – pēc kara Zatlers – no Maskavas atveda jaunas maksājuma saistības. Zatleram ne prātā nenāca Krivijai pieprasīt kompensāciju par okupācijas laikiem, bet gan īpaši attaisnoties par naturalizācijas un nepilsoņu interešu stingru ievērošanu Latvijā.
Tāpēc vien šķiet apšaubāmi būtu vēlēt par bijušo Latvijas prezidenta partiju, kurš rūpējās par svešas tautas tiesībām vairāk, nekā Latvijas iedzīvotāju interesēm.
Diemžēl joprojām kopš Latvijas neatkarības laikiem vēl neviens nav uzņēmies atbildību aizsargāt, aiztāvēt un nodrošināt Latvijas pamatnācijas intereses. Tāpēc priecē, ka vismaz viena no visām partijām ir uzņemusies šo lomu un to cenšas pildīt.

Mums būtu jāsaprot, ka viss šajā dzīvē ir likusakarīgi. Nevar celt Latvijas labklājību uz pamatnācijas rēķina. Neredzēt mums nekādu labklājību, kamēr pamatnācija tiek apspiesta un noniecināta.
Par kādu labklājību ir runa, ka katrs segu rauj uz savu pusi. Agresori (SC) ar Ušakovu priekšgalā neatzīst savu netaisnību, sociālkomunisma ideoloģijas ieviešanu un nostiprināšanu Latvijas teritorijā. Taču šķietami arī apkaunojoši, ka Rīgas mērs pirms vēlēšanām kritis tik tālu, ka atļāvies sievai reklamēties „Playboy” žurnālā, savas popularitātes celšanai.
Nav saprotams arī cik ļoti var nemīlēt savu valsti, ka atļauties tirgoties ar pilsonību Šlesera gadījumā. Savu rīcību attaisnodamies, ka tādā veidā varētu piesaistīt investīcijas. Kāds tam ir bijis efekts jau pierādījies Jūrmalas īpašumu uzpirkšanā Krievijas, tā saucamajiem investoriem, tādējādi iegūstot uzturēšanas atļauju. Kāds ieguvums Latvijai? Izpirkti Latvijas valsts nacionālie īpašumi neieguldot finanses nekādās komerciālās darbībās Latvijas uzplaukumam.
Kamēr atradīsies partijas Latvijā, kuras nepārtraukti atskatīsies uz Austrumu pusi un rūpēsies par liberālismu vairāk, nekā par nacionālismu, nekas īpaši uz labo pusi nemainīsies.

Tieši tāpēc domājams, ka nostiprinot kristīgās vērtības, atbalstot jaunās ģimenes demogrāfijas saglabāšanai un ar izaugsmes iespējām jaunu darba vietu radīšanā ir uzskatāms kā prioritāte Latvijas labklājības celšanā. Pašreizējā situācijā ir svarīgi aizsargāt patriotisma garu un nacionālo pašapziņu. Pretējā gadījumā SC domajošajajiem un atbalstītājiem viegli izraut zem kājām latviešiem viņu Latvijas zemi.
Uzskatāms, ka, ja primāri tiktu ievērotas pamatnācijas pašnoteikšanās centieni, kā arī pamatnācijas cilvēktiesības un, ja latviskais gars un ticība Dievam, netiktu apslāpēts, bet gan izlaists brīvībā, tikai tad mēs varētu sākt runāt par tādu jēdzienu kā labklājība.
Jautājums: „Vai saprotiet, ka Jūs attaisnojat Ulmaņa autoritatīvo režīmu un nodarbojaties ar Ulmaņa glorificēšanu?…”

Atbilde: Lai labāk saprastu Ulmaņa izvēli ieskatīsimies gan ārvalsts pieredzē, Izraēlas gadījumā, gan arī atgriezīsimies pie pašmāju pieredzes, Ulmaņa gadījumā.

Latvijas un Izraēlas preventīvā kara stratēģiskie manevri

Izraēlas sešu dienu karš jeb preventīvais karš. Preventīvs karš (karadarbība, ko uzsāk valsts pret kādu citu valsti, lai apsteigtu tās uzbrukumu.)
1967. gada Arābu-Izraēlas karš jeb Sešu dienu karš tika izcīnīts starp Izraēlu un tās arābu kaimiņvalstīm — Ēģiptes Arābu Republiku, Jordānijas Hāšimītu Karalisti un Sīrijas arābu republiku.

Trīs pret vienu

Trīs valstis nostājās pret Izraēlu un gatavojās uzbrukumam, taču Izraēlas izlūkdienesti par gaidāmo jau bija informēti un tāpēc izmantoja un veica negaidītu stratēģisku sitienu uzbrūkot pirmā.

Stratēģiskais sitiens

Bet tu, Israēl, Mans kalps, tu Jēkab, ko Es izredzēju, Mana mīļā Ābrahāma dzimums un atvase, ko Es vadīju no zemes galiem un aicināju no tālajām zemes robežām un malām un teicu: “Tu esi Mans kalps, Es tevi izredzēju un neesmu atmetis.” Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku! Redzi, kaunā paliks un par apsmieklu kļūs visi, kas pret tevi iedegas naidā un dusmās; iznīks un ies bojā visi, kas meklē nesaskaņas ar tevi. Tu tos meklēsi, bet vairs neatradīsi, kas ar tevi bija ienaidā; tie visi iznīks, kas karoja ar tevi. Jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, daru stipru tavu labo roku, Es, kas tev saku: “Nebīsties, Es tev palīdzu!” (Jesejas 41:

Izraēliešu kara aviācijas uzlidojums objektiem Ēģiptē sākās 5. maijā pulksten 8:30, iznīcinot aptuveni 400 lidmašīnu, kuras tā arī nepaspēja pacelties gaisā no lidlaukiem, lai aizsargātu savas valsts gaisa telpu.
Izraēlai nāca palīgā ASV kara flotes eskadra, kas bāzējās Vidusjūrā, neitralizējot Ēģiptes armijas radiosakarus. Līdzīgā veidā lidlaukos tika iznīcinātas Jordānijas, Sīrijas un Irākas kara lidmašīnas.
Izraēlas sauszemes spēki uzsāka plašu ofensīvu, iebrūkot Ēģiptē un tās kontrolētajā Gazas joslā. Ēģiptiešu armijas pretestība tika salauzta un tā panikā atkāpās, Sinaja pussalā pametot vairāk nekā 450 tanku. Paralēli norisa uzbrukums Jordānijai un Sīrijai. 9. jūnijā Izraēla bija iekarojusi visu Sinaja pussalu un apstājās pie Suecas kanāla. Neviens nebija gaidījis, ka Izraēla pielietos preventīvā kara stratēģiju. Lielvalstis bija šokētas par mazās Izraēlas ātrajiem un trāpīgajiem manevriem. Tikai tad, kad Izraēla spēja ne tiaki sevi pasargāt, bet arī paplašinot savu teritoriju četras reizes, ANO DP pieprasīja pārtraukt agresijas aktu un karadarbību.
11. jūnijā tika parakstīts pamiers.

Kauja ilga no 5. līdz 10. jūnijam (132 stundas). Kauja beidzās ar Ēģiptes, Jordānijas un Sīrijas sakāvi.

Rezultāti

Izraēlas aviācija iznīcināja lielāko daļu Ēģiptes, Jordānijas, Sīrijas un Irākas gaisa spēku. Izraēla četrreiz palielina savu teritoriju. Palestīniešu bēgļu rašanās.

Ulmaņa preventīvā „kara” koncepts

Jēdziens glorificēšana nozīmē (idealizācija), tāpēc saprotams, ka neviens nav (ideāls) labs kā vienīgi Dievs. (Marka 10: 18), taču, kāpēc gan nerunāt par to, kas iedvesmo, paceļ patriotisma garu un līdz ar to nostiprina latviski-nacionālo pašapziņu? Lai saprastu, Ulmaņa autoritatīvā stila izmantošanu, nedaudz ieskatīsimies vēsturē.

1935. gadā pret Latvijas latviskām vērtībām nostājās (SSS), tie dēvētie „siseņi”, kuru rindās bija ilgu laiku pakāpeniski iekļautie komunistiskās ideoloģijas izplatītāji un kopēji . SSS bija cītīgi gatavojusies apvērsumam. Dažādos augstos amatos liekot komunistiskās varas līdzgaitniekus un gaidot uzbrukuma signālu no Krievijas.
Taču Ulmanis ar Balodi par SSS nodomiem jau bija informēti, tāpēc nekas cits neatlika, kā pielietot preventīvā „kara” stratēģiskos manevrus, uzbrukt pirmajam. Padzenot komunisma ideoloģiju sasirgušo Saeimu un sagrābjot varu savās rokās.

Rezultāti
Pateicoties Ulmaņa stratēģiskajam sitienam, Latvija tika pasargāta un atsista no komunisma sērgas uz vairākiem gadiem. Latvija piedzīvoja ziedu laikus un uzplaukumu.
Par SSS darbību Latvijā plašāk apraksta Jāzeps Pošeiks grāmatā “Latvijas grāvēji”.

Iespējams, ka arī sājā gadījumā Dievs vēlas pievērst sev uzmanību, lai mēs paveramies augstu debesīs un ieraugām, ka visas zvaigznes debesīs ir viņa radītas un mēs Viņa roku darbs. Dievs brīdina, ka bez Viņa mēs nespējam neko, bet ar Viņu -visu.

ASV zinātnieki strādājot ar orbitālajiem teleskopiem Hubble un Chandra, nofotografējuši kosmosā „izsaukuma zīmi”, ko veido divas saplūstošas galaktikas.
Izsaukuma zīme ir galaktika VV340, kas atrodas 450 miljonu gaismas gadu attālumā no Zemes, un kuru patiesībā veido divas galaktikas. Viena no tām ir VV340A, kas no Zemes izskatās pēc izsaukuma zīmes kājiņas, un VV340B, kas izskatās pēc punkta.

Pēc zināma laika sprīža zinātnieki prognozē, ka galaktikas saplūdīs kopā.
Zinātnieki uzskata, ka arī līdzīgi notiks ar mūsu galaktiku, kas reiz saplūdīs ar Andromedas miglāju.
Jāpiebilst, ka projekts GOALS (Great Observatories All-Sky LIRG Survey), kurā piedalās vairāki pasaulē pazīstamie satelīti analizē un cenšas atbildēt uz jautājumu, kāpēc galaktika VV340 infrasarkanajā gaismā ir spožāka par otru.

Tu cīnies, bet šķiet, ka bez rezultāta? Tavā dzīvē ir skanējis iedvesmojošs Dieva pravietisks Vārds, bet šķiet, ka nekas neliecina par noteiktā laika tuvošanos? Tu vēlies redzēt laimīgu un plaukstošu Latviju, bet šķiet, ka notiek aizvien sliktāk?
Laipni lūdzu trenažiera zālē.

Pagājušajā mēnesī draudzē „Prieka vēsts” ieradās divas lielas un sabiedrībā pazīstamas personas no ārvalstīm, viens ir kā viņš sevi dēvē -papa Gils un otrs -Ēriks Kudlis.

Dr. A.L. Gils no ASV galvenokārt runāja par divām svarīgām lietām. Pirmkārt, ja mēs vēlamies pārdabiskas lietas savā dzīvē, tad mums jāizkāpj no savas kompforta zonas jeb laivas, kā to izdarīja Pēteris staigājot pa ūdens virsmu ejot pretī Jēzum.
Otrkārt, ticība brīnumiem. L. Gils kavējās pārdomās par Jēzus Kristus pirmo brīnuma darbu. Notikums Kānā, kurā Jēzus ūdeni pārvērta par vīnu. Papa Gils pravietoja, ka „Prieka vēsts” ieiet trešajā kāzu dienā. Dienā, kad ūdens pārvēršas vīnā. Viņš teica, ka Jēzus nāk drīz. Jēzus nāk pēc savas līgavas [draudzes]. Papa Gils ūdens pārvēršanu vīnā salīdzināja ar Svētā Gara svaidījumu. Vairākas reizes viņš akcentēja domu, ka kāzas tuvojas. Būs kāzas!

Savukārt Ēriks Kudlis pārsteidza auditoriju uzrunājot to latviski. Iepriekšējā ierašanās laikā viņš teica, ka nākošo reizi ierodoties Latvijā viņš runāšot latviski. Varētu padomāt, ka tas bija joks, taču tik tiešām Kudlis runāja latviski ievadvārdu. Viņš teica: „Esmu ļoti priecīgs būt manas mājas baznīcā Latvijā. Mācītāji Vilnis un Līga Gleškes [Prieka vēsts] ir mana ģimene Latvijā. Esmu priecīgs būt šeit ar Jums. Es domāju, ka šodien Dievs ar mums dara lielus darbus. Nevis citur, bet šeit un tagad. Mums vajag redzēt un saprast ko šodien Dievs vēlas runāt ar mums.”

Laipni lūdzu trenažiera zālē

Turpinājumā Ēriks Kudlis runāja par to, kas sasaucas arī ar SPEKTRS pēdējā laikā runāto sakarā ar „Jēzus armiju Latvijā”. Skan iedvesmojoši vārdi: „Tu esi čempions!” Taču reizē tie liek pārdomāt, vai mēs varētu būt Jēzus armijas dalībnieki, jo kad tiks izsūtīta pavēste, lai ieņemtu Jēzus armijas garnizona rindas, skanēs vārdi „Laipni lūdzu trenažiera zālē.” Vai būsim gatavi šāda veida slodzei, atbildībai, bet reizē arī iespējai ir atkarīgs tikai no mums pašiem.

Tu esi čempions!

Ērika Kudla, Vārds no Dieva arī „Jēzus armijai Latvijā”.

Bez šaubām pašreiz ir pienākuši grūti laiki. Taču doto laiku var pārvērst par iespēju, kas izvērstos varenās lietās un izmainītu mūsu dzīves.
Mums jāsaprot, ka nav nekādas nepieciešamībās pēc tāda varoņa kā Dāvids, ja pretī tam nestājas Goliāts. Nav vajadzības pēc Jāzepa, ja faraonam nerodas problēmas ar sapņu tulkošanu.

Nav vajadzības pēc varonības, ja nav ar ko cīnīties. Nav vajadzīgi tādi čempioni miera laikā. Kas sākotnēji bija Dāvids? Dāvids bija tik nenozīmīgs, ka pat tad, kad slavenais pravietis Samuels ieradās viņa mājā, vecāki pat neiedomājās atsaukt arī Dāvidu no ganībām. Viņam nebija nekādas varoņa pazīmes. Viņš nebija nekas. Taču Samuels ienāca tieši šajā mājā, lai sameklētu Dāvidu. Arī šodien Dievs ienāk daudzās mājās, lai uzmeklētu savus topošos čempionus.
Pienācis tas laiks, ka Dievs vēlas un izvēlas. Dievs vēlas pacelt starp mums čempionus. Mums vajadzīgi čempioni.
Arī Dāvidu Dievs izvēlējās, bet kādas bija Dāvida gaitas pēc Dieva teiktā pravietiskā Vārda par to, ka viņš ir izvēlēts par Izraēlas ķēniņu? Vai Dāvids uzreiz iesēdās ķēnišķīgā goda krēslā? Viņam piešķīra medaļas? Nē! Viņš bija brāļu nicināts. Septiņus gadus Dāvidam nācās gaidīt savu laiku. Dāvidam iesākās [trenežierzāles apmeklēšanas laiks] sagatavošanās laiks. Dāvids tika trenēts. Kā notika trenēšanās, lasot kādu grāmatu? Nē, viņš pavadīja laiku ar Dievu un trenējās ar vimbu dienu no dienas. Dāvids cīnījās ar savām problēmām. Trenēšanās laikā viņam nācās cīnīties arī ar lauvu un lāci.
Apkārtējo attieksme pret Dāvidu bija vienaldzīga. Viss, kas Dāvidam jādara, tas ir jāgana avis. Neviens viņā nesaskatīja neko īpaši nozīmīgu. Dāvidam nācās vienam pašam cīnīties ar lauvu un lāci.
Kāds tur Dieva apsolījums, ja dzīvē ir viena cīņa pēc otras? Tas ir Tavs sagatavošanās laiks. Arī Tavā dzīvē varbūt nav nekādas pazīmes, ka Tu varētu būt kaut kas nozīmīgs. Taču Dievs nemeklē kvalificētus un izglītotus čempionus. Dievs meklē Tevi!

Viss ir labi līdz brīdim, kad parādās Goliāts. Kurš to nokaus? Vai kvalificētie? Daudzi valstsvīri izskatās tik labi, bet pēkšņi viņiem nav atbildes. Viņi nespēj atrisināt problēmu. Tāpēc Dievs izraugās tādus kā Tevi, kuriem ir atbilde. Jāzepi, Danieli, Dāvidi. Tādi, kuri tika trenēti šim uznācienam.
Tādiem kā Tev ir jāatjauno mūsu nācija! Var jau būt, ka neizskaties pēc čempiona, bet pēc Dāvida, kurš vienkārši gana avis.

Kaut arī Bībelē nav aprakstīts visu cīņu notikumu smalks izklāsts, taču iespējams, ka ar lauvu Dāvidam nācās cīnīties stundām ilgi. Dāvidam bija iespēja atmest un necīnīties. Viņa vacāku ganāmpulkā bija tūkstošiem avju. Tas būtu bijis daudz vieglāk un vienkāršāk. Viņš varēja ļaut lauvai nozagt kādu avi, bet pats darīt to, ko dara vairums, ganāmpulku vest ganībās kaut kur citur. Bet Dāvids izvēlējās cīnīties par savu ģimenes īpašumu neļaujot zagt. Viņš neatlaidīgi cīnījās avju dēļ. Viņš izvēlējās darīt to, kas bija pareizi. Jo zaglis bija nācis lai zagtu, nokautu un nomaitātu.
Tas pats notiek arī mūsu dzīvēs. Nāk zaglis, lai zagtu, nokautu un nomaitātu to, kas mums ir un kas mēs esam. Arī mums ir izvēle, vai turēties pie Dieva un cīnīties līdz nāvei par to, kam mēs ticam, vai arī padoties un zaudēt.
Un varbūt, ka mūsu situācijā liekas, ka paliek aizvien sliktāk. Arī Dāvida gadījumā tā bija. Lauva bija uzveikta, bet tās vietā nāca lācis. Lielais lācis droši vien ar vienu ķepas sitienu varēja nogalināt Dāvidu tur pat uz vietas. Bet Dāvids nebēga no cīņas lauka, bet cīnījās un uzvarēja. Arī šajā gadījumā Dāvids to varēja nedarīt, neviens taču to neredzēja. Tā ir līdzība arī ar mūsu dzīvēm. Mēs cīnāmies ar savām lauvām un lāčiem un varbūt, ka Tu jautā Dievam, kur tad ir tie apsolījumi realitātē. Dievs taču solīja, ka es būšu ķēniņš un, ka Viņš apmierinās katru manu vajadzību, tad kāpēc es esmu vienā cīņā pēc otras, lai vienkārši izglābtu savu dzīvību. Ir pagājuši septiņi gadi. Kur tad Tu esi Dievs? Kāpēc Tu ļauj, lai tādas lietas ienāk manā dzīvē? Viss, kas notiek, tās ir kārtējās lauvas un lāči man visapkārt. Bet Dievs zināja to. Dievs pieļāva. Lai tādā veidā tādu kā Dāvidu un Tevi sagatavotu. Viņš gatavo, lai kļūtu par čempionu. Jo Dievs paredzēja, ka nāks diena, kad Tavā un Dāvida dzīvē parādīsies vissīvākais pretinieks -Goliāts, kurš varētu nogalināt vienlaicīgi, ne tikai tādu kā Dāvidu, bet visus visapkārt. Un šādā izšķirošā brīdi, kad Dāvids bija citu izpratnē nekas, kā vien gans, viņš kļuva par nācijas līderi.

Daudzi saka, ka tagad ir pienākuši smagi laiki – parādi, darba problēmas un t.t. Cilvēki dzird Dieva apsolījumus, bet viņu dzīvēs ienāk lauvas un lāči, kas cenšas zagt un piemānīt.

Kā iziet cauri dzīves grūtībām?

Ieskatīsimies (Ps. 23.) Cik iedvesmojoši vārdi sākumā: „Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens.
Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem Sava Vārda dēļ.”

Bet tad seko vārdi, kuriem mēs nespējam noticēt un varbūt šķiet, ka tie pilnīgi neatbilst izteiktajai domai. : „Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos…”, Pie šiem vārdiem arī apstāsimies. Kas tā tāda tumšā ielejā jeb nāves ieleja?
Izraēlā ir vieta, kura tiek saukta par nāves ieleju. Lai saprastu, kāda tā izskatās ilustrēsim to. Tas ir reāls šaurs un ļoti garš ceļš. Ceļš starp augstām akmens klints sienām abās pusēs. Tā ir tumša vieta, jo saule starp šiem kalniem izlauzties cauri nevar. Ja cilvēks apstājas un sāk panikot un ķerties pie sienām, lai meklētu glābiņu, tad sagrābtie akmeņi var uzvelties virsū un pat nogalināt.
Tā arī mūsu dzīvēs varētu būt kāda tumša vieta. Tāda vieta, ka Tu pat nezini pie kā varētu pieķerties tādā situācijā. Varbūt pat šķiet, ka Tavi ilglaicīgie sapņi un cerības zūd un izgaist. Un nav nekādas cerības, ka tās kādreiz vispār varētu piepildīties. Tev jau šķiet, ka sapņi nomirst tumšajā nāves ielejā un nav nekādas gaismas, lai tās saskatītu. Varbūt šķiet, ka Dievs Tevi ir atstājis un nezini ceļu kā izkļūt. Atbilde ir viena. Tev jāturpina iet. Tu nedrīksti apstāties. Neapsēdies, neatslābinies un nepadodies. Turpini iet, ej cauri tām tumšajām vietām. Kā teikts tālāk psalmā „jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina.”
Dieva autoritātes zizlis ir pār mums, kā tas bija Arona un Mozus gadījumā. Un tad, kad Tu zini, ka Dievs ir ar Tevi, neskatoties kāda ir situācija, Tu būsi drošs. Ej droši cauri savai situācijai. Ej cauri.
Tad, kad Jēzu cilvēki vēlējās nogalināt viņa mācības dēļ, Viņš izgāja cilvēku pūlim vienkārši cauri. Viņš izgāja cauri un neviens viņu nevarēja aizskart, jo Dieva autoritāte bija uz viņa. Dievs ir ar mums, Viņš zin, kur mēs pašreiz atrodamies un varbūt, ka vajadzīgs zināms laiks, lai atrastu īsto ceļu un tai izietu cauri, bet Dieva autoritāte ir ar Tevi.
Tālāk psalmā mēs lasām: „Tu klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot, Tu svaidi ar eļļu manu galvu, mans kauss ir piepildīts pilns līdz malai. Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu Tā Kunga namā vienumēr.”

Izejot cauri savai situācijai Tu nonāksi jaunā vietā, tur ceļa galā tiks uzklāts galds Tev. Tur pat, kur līdz šim ir bijuši Tavi ienaidnieki, jauns autoritātes svaidījums nāks pār Tevi.
Neiekrīti bailēs, kaut arī kaut kas slikts notiek, vienalga ej cauri. Varbūt paies kāds laiks pēc notikušā, bet pēc tam Tev tas šķitīs kā slikts sapnis. Situācija, kurai Tu esi izgājis cauri. Jo galu galā Tevi gaida uzklāts galds. Pie galda Tevi sagaida jauns svaidījums un jauna autoritāte. Galvenokārt Tev būs atbilde un risinājums kā Dāvidam, Danielam un Jāzepam. Jo drīz nāk tādi Goliāti, ar kuriem pasaule nevarēs tikt galā, tāpēc Dievs ceļ un gatavo savus čempionus. Nāks pēdējās dienas, kad Dieva Godība parādīsies caur šādiem čempioniem. Tie, kuri ir bijuši viszemākajā un tumšākajā ielejā būs visaugstākajā kalna virsotnē.
Tāpēc vien šie laiki nav nemaz tik slikti kā varētu izskatīties, jo tādā veidā mēs varam mainīties un augt pārvēršoties par čempioniem, kuri tik ļoti vajadzīgi mūsu zemei.

„Padomju stāsts” autors sašutumā par Kultūras ministres Sarmītes Ēlertes veiktās programmas „Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas politika”
izklāstu.
Taču vispirms par „Padomju stāsts” (The Soviet Story) autoru Edvīnu Šņori.
„Padomju stāsts”( The Soviet Story) ir 2008.gadā tapusi dokumentāla filma, kura stāsta par padomju režīma noziegumiem un PSRS ciešo sadarbību ar nacistisko Vāciju līdz 1941. gadam. Filmu veidojusi radošā apvienība „Labvakar”, filmas autors un režisors ir Edvīns Šnore, Filmas veidošanu finansiāli atbalstīja Eiroparlamenta Nāciju Eiropas grupa (UEN). Filma izraisīja plašu starptautisku rezonansi uzreiz pēc tās pirmizrādes 2008. gada 9. aprīlī Eiropas Parlamentā Briselē.
Tagad Edvīns Šnore ir Latvijas Okupācijas Muzeja biedrības Vēstures un zinātnes komisijas loceklis.
Edvīns Šnore savu sašutumu par Kulturas ministri izteicis atklātā vēstulē.

Š.g. augustā LR Kultūras ministrija nodeva sabiedriskai apspriešanai “Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādņu (2012-2018)” projektu. Šajā dokumentā cita starpā skaidrotas PSRS okupācijas sekas un piedāvāta okupācijas laikā Latvijā ieceļojošo PSRS pilsoņu statusa definīcija:
“Ilglaicīgie imigranti – bijušās PSRS pilsoņi, kas nonāca Latvijā okupācijas laikā, ilgstoši dzīvo valstī un nav ieguvuši Latvijas pilsonību – Lisabonas līguma kontekstā ir imigranti.”
Turpinājumā teikts:
“Latvijā, tāpat kā citās Eiropas valstīs, ir imigranti, par kuru iekļaušanos Latvijas sabiedrībā rūpēties ir valsts pienākums. Ja līdz šim tika pieņemts, ka “imigrantu identitātes” saglabāšanās ir īslaicīgs fenomens, tad arvien vairāk Eiropas valstīm nākas apzināties, ka segregētas grupas var dzīvot savā “paralēlā pasaulē” vairāku paaudžu garumā. Latvija šai ziņā nav unikāla. Līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, vairums imigrantu šeit ieradās 20. gadsimta 50. – 80. gados.”

Uzskatām, ka mēģinājums pielīdzināt okupācijas režīma noziedzīgo kolonizācijas politiku Rietumeiropas imigrācijas politikai 50. – 80. gados, mūsuprāt, ir klaja PSRS okupācijas un tās radīto seku trivializācija.

Pirms definēt PSRS ieceļotāju statusu Latvijā Lisabonas līguma kontekstā mēs aicinām to izdarīt pirmām kārtām 1949.g. 12. augusta Ženēvas konvencijas kontekstā. Tāpat aicinām balstīties uz Eiropas Parlamenta un Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 1983. un 1987. gada lēmumiem, kuros aplūkota PSRS piespiedu migrācija Baltijas valstīs un aicināts izskatīt šo jautājumu ANO Speciālajā dekolonizācijas apakškomisijā.
Mēs nepiekrītam LR Kultūras ministrijas augstāk minētajai tēzei, ka Latvijas situācija nav unikāla.

Dramatiskās etnisko proporciju izmaiņas Latvijā un Igaunijā pēckara Eiropas kontekstā ir unikālas divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, tādēļ, ka tās tika realizētas militāras okupācijas apstākļos, pārkāpjot starptautisko tiesību aktus un neprasot okupēto tautu piekrišanu. Okupētājvalsts kolonistu ieceļošana Latvijā sākotnēji norisinājās pat vienlaicīgi ar vietējo iedzīvotāju deportāciju. Līdzīgā veidā etniskās izmaiņas okupētajās teritorijās veica arī nacistiskā Vācija. Jāuzsver, ka arī nacistiskās Vācijas uzvaras gadījumā Latviju bija plānots kolonizēt.

Otrkārt, Latvijas kolonizācijas gadījums Eiropas kontekstā ir unikāls savu apjomu dēļ. Ja pēckara posmā Rietumeiropā imigrantu vidējā proporcija nepārsniedza viencipara skaitli, tad Latvijā šajā laikā iebrauca tāds kolonistu skaits, ka daudzviet to īpatsvars pārsniedza pat pamatnācijas īpatsvaru.
Lielākajās Latvijas pilsētās latvieši kļuva par minoritāti. Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja1987. gadā saskatīja nopietnus draudus latviešu nacionālās identitātes zaudēšanai. Vēl tagad valstsnācija ir mazākums (40,7%) valsts galvaspilsētā. Tā ir absolūti unikāla situācija ES Lisabonas līgumu parakstījušo valstu vidū.
Mūsuprāt, ir kļūda to ignorēt.
Domājam, ka, formulējot Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādnes, nav pareizi izvairīties pieminēt Latvijas kolonizācijas faktu un izlikties, ka PSRS okupācijas radītītās sekas (radikāli izmainīts Latvijas etniskais sastāvs) neko daudz neatšķiras no Rietumeiropas situācijas.
Mūsuprāt, pastāv nopietns risks, ka problēmas risinājumi, kas tiek piedāvāti balstoties uz šādas maldīgas tēzes, novedīs turpat, kur līdzšinējā integrācijas politika, kas arī balstījās uz maldīgiem pieņēmumiem un arī ignorēja LR Saeimas 1996.g. “Deklarācijā par Latvijas okupāciju” ieskicētos virzienus PSRS kolonizācijas seku risināšanai.
Nobeigumā vēlamies pievienoties Rīgas Latviešu biedrības nacionālās identitātes komisijas aicinājumam attiecībā uz KM izstrādāto “Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādņu” projektu:” dokumentā patiesi un drosmīgi nosaukt problēmas, nebaidoties nepatikt ļaudīm (par sabiedrības daļu tos grūti nosaukt), kas nevēl labu mūsu valstij.
Puspatiesība ir ļaunāka par meliem, jo tai nevar ar visu sirdi piekrist un tāpat arī nevar noliegt.”
Starpcitu maestro Raimonds Pauls izteicies, ka Ēlerte neko nav devusi kultūrai.
Kurp Elerte mūs ved nacionālajos jautājumos un kultūras jomā joprojām nav saprotams… tomēr var tikai novēlēt, lai Dievs Kulturas ministrei dod gudrību saprast, ka viņa pārstāv vispirms latviešu tautas intereses, nevis Krievijas, vai Eiropas liberālālistu un homoseksuālistu intereses.

Šī gada pavasarī palestīniešu teroristu grupējums Hamas parakstīja vienošanos ar Fatah, apvienojot spēkus cīņā pret Izraēlu ar mērķi panākt vienpusēju Palestīnas valsts dibināšanu. ASV prezidents Obama savā uzrunā, kas pāršalca pasauli, paziņoja, ka Izraēlai jāatgriežas pie 1967. gada robežām, lai panāktu mieru. Taču no šīm robežām Izraēla nespēj aizsargāt savu valsti un iedzīvotājus. Izraēlā tās sauc par „Aušvicas robežām,” jo norāda uz mēģinājumu otrreiz iznīcināt ebreju tautu, – tikai 70 gadus pēc Hitlera īstenotā Holokausta.
Šī gada 25. maijā Izraēlas vēstniecība Londonā publicēja premjera Netanjahu uzrunu, kas tika adresēta prezidentam Obamam un ASV Kongresam.
Citāti no uzrunas:
„Pirms diviem gadiem es atklāti solīju rast risinājumu, lai nodrošinātu divas valstis divām tautām: palestīniešu valsti līdzās ebreju valstij. Es apzinos, ka īsta miera labad no mums tiks prasīts atdot daļu ebreju dzimtās zemes.”
B. Netanjahu
„Nestabilajos Tuvajos Austrumos Izraēla ir vienīgais stabilais enkurs… Mani draugi! Jums nav jāizveido tauta Izraēlā. Mēs jau esam tauta. Jums nav jāievieš demokrātija Izraēlā. Mums jau tā ir… Jums nav jāsūta amerikāņu karaspēks uz Izraēlu, lai to aizsargātu. Mēs paši sevi sargājam. Jūs esat bijuši ļoti dāsni, apgādājot mūs ar ieročiem, lai mēs paši spētu aizsargāt Izraēlu. Paldies par jūsu nelokāmo apņemšanos atbalstīt Izraēlas drošību…”
„Atbalsts Izraēlas drošībai ir apdomāts ieguldījums mūsu kopējā nākotnē, jo ārkārtīgi svarīga cīņa pašlaik norisinās Tuvajos Austrumos – starp tirāniju un brīvību… Šis vēsturiskais brīdis nes sevī brīvības apsolījuma vēsmas un iespējas… Tomēr, priecājoties līdz ar citiem par cerībām, mums arī jāatceras, ka šīs cerības var tikt sagrautas tāpat, kā tas notika 1979. gadā Teherānā… Īsais demokrātijas pavasaris Irānā tika nežēlīgās un nepiedodošās tirānijas apturēts. Šī pati tirānija apspieda arī „Ciedru revolūciju” Libānā un uzspieda tai Hezbola varu.”
„Šodien Tuvie Austrumi atrodas liktenīgās krustcelēs. Tāpat kā jūs, arī es lūdzu, lai ļaudis šajā reģionā izvēlētos ceļu, pa kuru ir iets mazāk – brīvības ceļu… Izraēla vienmēr ir pieņēmusi šo ceļu. Tuvie Austrumi ilgstoši to ir noraidījuši… Mums ir brīva prese, neatkarīga tiesa, brīvā tirgus ekonomika, dzīvīgas parlamentārās debates…”
„Drosmīgie arābu protestētāji tagad cīnās, lai nodrošinātu šādas tiesības savai tautai un sabiedrībai. Mēs lepojamies, ka vairāk nekā miljonam arābu pilsoņiem [Izraēlā] ir bijušas šādas tiesības jau vairākas desmitgades. No vairāk nekā 300 miljoniem arābu Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā vienīgi Izraēlas arābu iedzīvotāji izbauda patiesas demokrātijas tiesības. No šiem 300 miljoniem arābu mazāk kā puse no viena procenta ir patiesi brīvi, un tie ir Izraēlas pilsoņi. Šis zīmīgais fakts atklāj vienkāršu patiesību: Izraēla nav tā, kurā viss ir šķērsām Tuvajos Austrumos. Izraēlā ir tā, kā jābūt Tuvajos Austrumos.”
„Es ticu, ka Tuvie Austrumi, kur valdītu demokrātija, būtu tādi Tuvie Austrumi, kur valdītu miers. Taču mums jāsaprot, ka spēcīgas varas stāv pretī šādai nākotnei… Visspēcīgāk starp tām izpaužas Irāna. Tirāni Teherānā brutāli izturas paši pret saviem ļaudīm. Tie atbalsta uzbrukumus amerikāņu karaspēkam Afganistānā un Irākā. Šī tirānija pakļauj sev Libānu un Gazu. Tā sponsorē terorismu visā pasaulē.”
„Kad es šeit pēdējo reizi stāvēju, es runāju par briesmīgām sekām, kādas var atnest Irānas kodolieroču programma. Laiks strauji rit un vēstures svira drīz var pārsvērties. Lielākās briesmas, kādas jebkad ir apdraudējušas cilvēci, var drīz tikt atraisītas: militārais islāma režīms, apbruņots ar kodolieročiem…”
„Irāna, bruņojusies ar atomieročiem, radītu Tuvajos Austrumus kodolieroču rasi. Tā kļūtu par kodolieroču terorisma jumtu. Tā padarītu kodolieroču terorisma murgus par reāliem, nopietniem draudiem visai pasaulei. Viņi varētu ielikt bumbu jebkur – raķetē, kuģa konteinerā ostā, koferī uz lielceļa…”
„Draudi manai valstij nevar tikt pārspīlēti. Tie, kas tos noliedz, bāž galvas smiltīs. Mazāk kā septiņdesmit gadus pēc sešu miljonu ebreju noslepkavošanas, Irānas vadītāji noliedz ebreju tautas Holokaustu, tajā pašā laikā aicinot pilnībā iznīcināt ebreju valsti… Ir kaut kas, kas šos apvainojumus padara vēl smagākus: nosodījuma trūkums. Lielākā daļa starptautiskās sabiedrības šos aicinājumus mūs iznīcināt uzņem ar absolūtu klusēšanu. Tas pat ir vēl ļaunāk, jo daudzi steidzas nosodīt Izraēlu par to, ka tā aizsargā sevi no Irānas terorisma pilnvarām…”
Aušvica
„Ja vēsture ebreju tautai ir kaut ko iemācījusi, tad tas ir, ka mums jāuztver nopietni jebkādi uzsaukumi mūs iznīcināt.
Hitlera un Mufti sarunas
Mēs esam tauta, kas atdzima no Holokausta pelniem. Kad mēs sakām – nekad vairs, mēs ar to domājam – nekad vairs. Izraēla vienmēr paturēs tiesības aizsargāt sevi.”
„Mani draugi! Lai arī Izraēla būs vienmēr modra, lai sevi aizsargātu, mēs nekad nebeigsim meklēt mieru… Izraēla vēlas mieru. Izraēlai nepieciešams miers. Mēs esam panākuši vēsturiskas vienošanās par mieru ar Ēģipti un Jordāniju, kas ir bijušas spēkā gadu desmitiem…”
„Miera līgumi ar Ēģipti un Jordāniju ir svarīgi. Taču ar tiem nepietiek. Mums arī jāatrod ceļš, kā panākt paliekošu mieru ar palestīniešiem.
Pirms diviem gadiem es atklāti solīju rast risinājumu, nodrošinot divas valstis divām tautām: palestīniešu valsti līdzās ebreju valstij. Es vēlos iziet uz sāpīgiem kompromisiem, lai panāktu šo vēsturisko mieru. Tā ir mana atbildība kā Izraēlas vadītājam – vest manu tautu uz mieru. Man tas nav viegli. Es apzinos, ka īsta miera labad no mums tiks prasīts atdot daļu ebreju dzimtās zemes… Jūdejā un Samarijā dzīvojošie ebreji nav sveši okupanti. Mēs neesam briti Indijā. Mēs neesam beļģieši Kongo. Šī ir mūsu tēvu zeme – Izraēlas zeme, kurai Ābrahāms atnesa atklāsmi par vienu Dievu…, kur Jesaja redzēja vīziju par mūžīgo mieru.Nekāda vēstures sagrozīšana nevar noliegt četrus tūkstošus gadu seno saikni starp ebreju tautu un ebreju zemi…”
„Iedomājieties, kas notiktu, ja būtu miers. Miers atnestu jaunu sākumu abām tautām. Tas padarītu sapni par mieru starp arābiem un izraēliešiem par reālu iespēju. Ja no miera gūtie labumi ir tik skaidri redzami, kādēļ miers mums iet garām? Visi seši Izraēlas premjerministri kopš Oslo līguma parakstīšanas, ieskaitot mani, ir piekrituši dibināt Palestīnas valsti. Tad kādēļ nav panākts miers? Tādēļ, ka līdz šai dienai palestīnieši nevēlas pieņemt domu par Palestīnas valsti, ja tas nozīmē pieņemt arī ebreju valsti līdzās.”
„Mūsu konflikts nekad nav bijis par Palestīnas valsts izveidi. Tas vienmēr ir bijis par ebreju valsts eksistenci.

1947. gadā ANO balsoja par zemes sadalīšanu ebreju un arābu valstīm. Ebreji teica – jā. Palestīnieši teica – nē. Šajos gados palestīnieši ir divas reizes noraidījuši Izraēlas premjerministru dāsnos piedāvājumus dibināt Palestīnas valsti teritorijā, ko Izraēla ieguva Sešu dienu karā.”
„Viņi vienkārši nevēlējās izbeigt konfliktu… Viņi turpina mācīt savus bērnus ienīst [mūs]. Viņi turpina saukt laukumus sabiedriskās vietās teroristu vārdos. Vissliktākais – viņi turpina lolot fantāzijas par to, ka Izraēlu vienu dienu pārpludinās palestīniešu bēgļu pēcnācēji.”
„Mani draugi! Tam ir jābeidzas! Prezidentam Abbas jāizdara tas, ko izdarīju es. Es esmu stāvējis savas tautas priekšā un teicis: „Es pieņemšu palestīniešu valsti.” Ir laiks prezidentam Abbas nostāties savas tautas priekšā un pateikt: „Es pieņemšu ebreju valsti.”
„Šie četri vārdi izmainīs vēsturi. Tie paskaidrotu palestīniešiem, ka konfliktam ir jādara gals… Tie pārliecinātu Izraēlas ļaudis, ka viņiem ir patiess miera partneris. Ar šādu partneri Izraēla būtu gatava iziet uz daudz lielāku kompromisu…”
„Tuvajos Austrumos pastāvēs vienīgi tāds miers, kuru ir iespējams nosargāt. Tādēļ miera enkuram jābūt balstītam drošībā. Aizvadīto gadu laikā Izraēla atstāja dienvidu Libānu un Gazu. Bet mēs nesaņēmām mieru. Tā vietā mēs saņēmām 12 000 raķetes, ko Hezbola un Hamas raidīja no šīm teritorijām pār mūsu pilsētām un bērniem. ANO miera uzturētāji nenovērsa ieroču kontrabandu [šajās teritorijās]. ES novērotāji Gazā izgaisa vienas diennakts laikā.
Ja Izraēla vienkārši izietu ārā no savām teritorijām, ieroču plūsma nākotnes Palestīnas valstī būtu nekontrolējama. Raķetes, kas tiktu raidītas no šīm teritorijām, varētu aizsniegt katru māju Izraēlā mazāk kā minūtes laikā. Es vēlos, lai jūs arī par to padomātu. Iedomājieties, ka mums tagad būtu mazāk kā 60 sekundes, lai atrastu patvērumu no raidītās raķetes. Vai jūs dzīvotu tādā veidā? Arī mēs tā nedzīvosim…”
„1967. gada robežās Izraēla būtu tikai 9 jūdzes plata. Tādēļ tas ir absolūti svarīgi Izraēlas drošībai, lai Palestīnas valsts tiktu demilitarizēta… Stingri drošības pasākumi valstī ir nepieciešami ne tikai, lai nosargātu mieru, bet arī, lai aizsargātu Izraēlu gadījumā, ja miers tiek pārtraukts. Mūsu nestabilajā reģionā neviens nevar garantēt, ka mūsu šodienas miera partneri būs turpat arī rīt.”
„Palestīniešu mēģinājums uzspiest savas dzīvojamās apmetnes caur ANO neatnesīs mieru. Ikvienam, kurš vēlas redzēt konfliktu beidzamies, būtu stingri jānostājas šim mēģinājumam pretī… Miers nevar tikt uzspiests. Tam jātiek panāktam pārrunu ceļā.”
„Hamas nav miera partneris. Hamas joprojām ir teroristisks grupējums, kura mērķis ir iznīcināt Izraēlu. Viņu harta aicina ne vien likvidēt Izraēlu, bet tajā teikts: „nogaliniet ebrejus, kur vien jūs viņus atrodiet…”
Abbas un Hamas sarunas
Izraēla nevedīs sarunas ar Palestīnas valdību, ko atbalsta palestīnieši Al Kaidas veidolā. Tādēļ es saku prezidentam Abbas: „Salauziet savu līgumu ar Hamas! Izejiet uz mieru ar ebreju valsti! Un ja Jūs tā darīsiet, es apsolu: Izraēla nebūs pēdējā valsts, kas laipni uzņems Palestīnu kā jaunu ANO dalībvalsti. Tā būs pirmā, kas to darīs.”
Eurovision Publications, No 61, Autumn 2011 Materiālu apkopoja Ketija Mori.
Tekstu angļu valodā lasiet:

Grimstošās smiltis
sagatavoja Malkolms Hedings
Uz zemes šobrīd nav tādas vietas, kur nenotiktu kaut kāda veida sašūpošanās. Eiropu pārņem bankrots un tās dalībvalstis viena pēc otras grimst finansu haosā. Taču mūs sagaida vēl lielākas pārmaiņas.
ASV slīkst parādos un ir iesaistīta divos karos.
Arābu pasaule ir protestu pārņemta – tūkstošiem iedzīvotāju cenšas beidzot izlauzties no totalitāro režīmu diktatūras.
Āfrika turpina cīnīties ar nabadzību, karu, badu un valdību krīzi.
Trauksmes signāli atskan arī no Londonas grautiņiem un liesmām, jauniešu patvaļai plosoties ielās.
Pat Izraēlā iedzīvotāji sākuši protestēt pret augstajām dzīvokļu un pārtikas cenām.
Sarakstam var pievienot dabas katastrofas, kas nekontrolējami posta gandrīz katru zemeslodes pusi.
Taču daudz no iepriekš minētā ir cilvēku roku darbs.
Haoss ir it visur un līdz ar to nāk arī liels risks. Vācija mums nodemonstrēja, ka šāda haosa laikā cēlās spēcīgs līderis 1930. gados, dodot cerību un solot panākt kārtību, labklājību un mieru demokrātiskā ceļā. Viņš izrādījās tirāns, kam nav līdzīga cilvēces vēsturē, kas beigās nogalināja 53 miljonus cilvēku. Vai globālais haoss, kas pārņem pasauli šodien, atnesīs mums līdzīga līdera parādīšanos?
Pasaule ir noilgojusies pēc vadoņa, kurš spētu to izraut no arvien pieaugošajām likstām.
Ekonomiskais sabrukums apdraud visus. Bez stabilas finansu sistēmas vienkāršam iedzīvotājam nav nākotnes. No tā izriet, ka ekonomiskā stabilitāte ir galvenā problēma, ar ko saskaras pasaule. Lai to novērstu, ekonomisti un politiķi sākuši pieprasīt vienotu pasaules valūtu un spēcīgāku globālās valdības formu. Pagājušā gadā Krievijas prezidents iepazīstināja starptautisko sabiedrību ar globālās valūtas monētu. Viņš nejokoja.
No otras puses, Bībele brīdina, ka lielu satricinājumu laiki pārņems pasauli, lai sagrautu trauslos pamatus, uz kuriem cilvēce ir uzbūvējusi savus plānus un sistēmas. Šie satricinājumi parādīsies arī dabas katastrofu veidā. Bībele arī brīdina par vēl nepieredzētu nelikumību laikmetu. Tas viss notiek, jo pasaule ir kļuvusi pārāk smaga grēku nastas dēļ, saceļoties pret Dievu.
Bībele arī brīdina, ka no pasaules haosa celsies globālais līderis, kuram sākumā būs lieli panākumi, tādējādi gūstot negaidīti lielu masu uzticību. Viņš atnesīs pasaulei milzīgu postu līdzīgi kā Hitlers.
Mēs pareizi darīsim, ja nostāsimies uz Dieva Vārda pamata. Viss pārējais pametīs mūs slīkstam grimstošās smiltīs.

Laiks lūgt
sagatavoja Jurgens Bjulers 

ANO Drošības padome
Šī gada septembrī pasaules līderi pulcēsies ANO samitā Ņujorkā un spriedīs, vai ebrejiem ir tiesības dzīvot Izraēlā.
Starptautiskie uzskati balansē uz robežas, lai piespiestu Izraēlu atgriezties pie riska robežām, kādas valstij pastāvēja līdz 1967. gadam un piešķirtu šīs teritorijas Palestīnas valsts dibināšanai.
Pēc daudziem neskaidrību mēnešiem par to, ko īsti palestīnieši vēlas, Palestīnas pašpārvaldes amatpersonas beidzot apstiprināja augusta vidū, ka viņi pieprasīs tiesības pārstāvēt Palestīnu kā ANO dalībvalsts.
Petīcija par Palestīnas suverenitātes atzīšanu 1967. gada robežās tiks oficiāli iesniegta ANO ģenerālsekretāram Banam Ki Mūnam 20. septembrī. Palestīnas pašpārvaldes vadītāji sagaida, ka Bans nodos prasību Drošības padomei, kurā viņiem jau esot vairākuma atbalsts. Taču daudzi citi gaida, vai ASV neapturēs šo procesu, izmantojot veto tiesības.

Abbas un Bans Ki Mūns
Izraēla stingri pretojas palestīniešu kustībai, skaidrojot, ka vienpusēja suverenitātes pasludināšana būtu visu iepriekšējo vienošanos laušana, ko abas puses bija panākušas, kā arī starptautiski pieņemto konflikta risināšanas vadlīniju ignorēšana un nopietns drauds apturēt Miera procesu.
Pravieša Daniēla pieredze māca mums kādu svarīgu lietu: lai patiesība uzvarētu, ir jālūdz un dažkārt – ilgstoši. (Dan. 9.-10.nod.)
Šajā unikālajā laikā, kad norisinās cīņa par patiesību, ICEJ aicina kristiešus atbalstīt Izraēlu ar lūgšanām un arī praktiski.
Ecechiēla 36. nodaļā pravietis brīdina tautas par sekām, nostājoties pret Izraēlu.
„…jūs ar nicināšanu apdraudēja un no visām pusēm kaimiņi izrādīja rijīgu tieksmi pēc jums, tā ka jūs nokļuvāt vēl pāri palikušo tautu varā un nonācāt dažādu ļaužu ļaunās valodās…” (Ec.36:3)
„…tāpēc tā saka Dievs Tas Kungs: tiešām, sirds karstumā Es runāju pret vēl pāri palikušajām tautām un pret visu Edomu, kas visas kopā ar lielu sirdsprieku par citu nelaimi ar nicināšanu un pilnīgu bezjūtību bija piesavinājušās Manu zemi, lai aizdzītu un izplicinātu tās iedzīvotājus,
Tādēļ sludini par Israēla zemi un saki kalniem un pakalniem, gravām un ielejām: tā saka Dievs Tas Kungs: tiešām, Es pašlaik runāju Savā karstumā un bardzībā, tāpēc ka jums bija jāpanes citu tautu apsmiekls.
Tāpēc tā saka Dievs Tas Kungs: Es paceļu Savu roku zvērestam, ka tautām, kas jums visapkārt dzīvo, jācieš par saviem pazemojumiem un nopaļājumiem, ko tās teikušas par jums, pašām.”(Ec.36:5-7)
ANO samita „Durbanas III konference”, kas ieplānota šī gada septembrī Ņujorkā, sākumā tika paredzēta kā sanāksme, kuras mērķis ir apkarot rasismu un ksenofobiju. Taču arī iepriekšējās divas ANO konferences par rasismu (Durbanā 2001.g. un Ženēvā 2009.g.) izvērtās naida manifestācijā pret Izraēlu. Uzdevums bija vienkāršs – attēlot Izraēlu kā rasistisku aparteīdu valsti, kas ir galvenais šķērslis mieram pasaulē. Taču patiesība ir tāda, ka Izraēla ir vienīgā brīvā, demokrātiskā valsts Tuvajos Austrumos.
Samita ietvaros plānotais Palestīnas pašpārvaldes mēģinājums iesniegt balsošanai ANO Ģenerālasamblejā priekšlikumu atzīt vienpusēju Palestīnas valsts pasludināšanu tiek pasniegts kā nozīmīgs solis ceļā uz mieru Tuvajos Austrumos.
Taču realitāte ir tāda, ka ANO atbalsts priekšlaicīgai Palestīnas valsts dibināšanai
vienkārši apbalvotu Palestīnas pašpārvaldi par atteikšanos uzsākt sarunas ar Izraēlu,
par pastāvīgo sadarbību ar teroristiskajām organizācijām un par tās publiski pausto nostāju – nepieņemt Izraēlas kā ebreju valsts tiesības eksistēt un aizstāvēt savus iedzīvotājus. Izraēlas valdība brīdina, ka šāds solis ne vien pārvilktu strīpu Miera procesam, bet arī varētu kalpot par ieganstu [palestīniešiem] uzsākt jaunu intifadu (sacelšanos) pret ebreju tautu.
Šobrīd situācija ir samilzusi par lielu diplomātisko problēmu un neatliekamu lūgšanu vajadzību.
(Word from Jerusalem; September 2011; www.icej.org)

Par Izraēlas – Palestīnas konfliktu

Ziņas no ICEJ, Israel Today, Jerusalem Post, Maoz Israel un tekstā minētajiem informācijas avotiem.
Tekstā piedāvātie informatīvie video materiāli ir angļu valodā.
„ANO tika izveidota 1945. gadā, lai nodrošinātu starptautisko mieru un drošību, veicinātu valstu miermīlīgas attiecības, īstenotu starptautisko sadarbību un kalpotu par nāciju rīcības saskaņošanas centru.” (www.mfa.gov.lv)
2001. gadā Durbanā, Dienvidāfrikā, ANO organizēja „Pasaules konferenci pret rasismu, rasu diskrimināciju, ksenofobiju un neiecietību” (saukta – Durbanas konference). Šajā sanāksmē no 192 ANO dalībvalstīm (ieskaitot Sudānu un Irāku), vienīgi Izraēla tika īpaši izcelta un nosodīta kā rasistiska valsts.
2009. gadā ANO otrajā „Durbanas konferencē” Ženēvā Irānas prezidents Mahmuds Ahmadinedžads bija viens no centrālajiem spīkeriem. Savā uzrunā viņš atklāti noliedza Holokaustu un aicināja veikt genocīdu pret ebreju valsti.
Šogad, 2011. gada 22. septembrī Ņujorkā ANO plānotajā trešajā „Durbanas konferencē” paredzama Palestīnas pašpārvaldes līdera Mahmuda Abbas uzstāšanās, kurš neatzīst Izraēlas kā ebreju valsts tiesības pastāvēt. Abbas cer iegūt ANO atbalstu vienpusējai Palestīnas valsts pasludināšanai, skaidrojot pasaulei, ka tas ir solis tuvāk mieram.
Izraēlas valsts amatpersonas ir pretējās domās, brīdinot, ka priekšlaicīga un vienpusēja Palestīnas valsts pasludināšana neatnesīs mieru Tuvajos Austrumos, bet pieliks tam punktu, jo tādējādi tiktu pārkāptas līdzšinējās Miera procesa vienošanās.
Izraēlas vēstnieks ASV apstiprina, ka ANO balsojums par Palestīnas valsts atzīšanu šī gada septembrī anulētu visus iepriekšējos Palestīnas pašpārvaldes sadarbības līgumus ar Izraēlu un ASV. (Josh Rogin,Foreign Policy)
Lai nepieļautu otru Holokaustu, organizācijas, kas aizstāv demokrātiju, brīvību un cilvēktiesības, starptautiski atzīti juristi un cilvēktiesību eksperti, kristiešu draudzes, kā arī vairāku valstu vadītāji ir nolēmuši neklusēt, izgaismojot pretrunas starp ANO mērķiem un ieilgušo diplomātisko nosodījumu Izraēlai.
Skatieties apkopotos faktus video materiālā: „ANO aizspriedumi pret Izraēlu – aicinājums protestēt pret Durbanas III konferenci.”

(Understanding UN Bias Against Israel — Invite to Durban 3 Protest, NYC, Sept 21) 03:56 min.
ASV, Kanādas, Izraēlas, Čehijas, Itālijas, Nīderlandes un Austrālijas vadošās personas jau ir paziņojušas, ka nepiedalīsies tā sauktajā trešajā „Durbanas konferencē” Ņujorkā, kurā paredzama atklāta naida demonstrēšana pret ebreju tautu un valsti.
Bijušais Izraēlas vēstnieks ANO Dore Gold skaidro: „Oslo līguma (Oslo Interim Agreement Sept 28, 1995) 31.punkts nosaka, ka bez savstarpējām pārrunām nevienai pusei nav atļauts spert jebkādus soļus, kas mainītu Rietumu krasta un Gazas teritoriju statusu. Ja palestīnieši mainīs teritoriju statusu, apejot pārrunas, tā būs vienpusēja rīcība, kas pārkāpj vienošanos. Ja ES valstis izlems atbalstīt palestīniešu virzīto programmu ANO, tās sniegs roku Oslo līguma pārkāpējiem. Šo līgumu Baltajā namā prezidenta Klintona klātbūtnē kā lieciniece parakstīja arī ES. Tad Izraēlā radīsies jautājums – vai kāds jebkad vēl uzticēsies Eiropas Savienībai kā dalībniecei Miera procesā, ja tā pārkāpj līgumu, ko pati parakstījusi?”
Detalizētu skaidrojumu par „okupēto teritoriju” mītu skatieties Izraēlas Ārlietu ministrijas sagatavotajā video: „Izraēlas – palestīniešu konflikts…”, ko iesaka Izraēlas vēstniecība Latvijā 
vai – http://www.youtube.com/watch?feature=player_embedded&v=XGYxLWUKwWo
(Israel Palestinian Conflict: The Truth About the West Bank) 06:17 min.
Palestīnas pašpārvalde nav izpildījusi prasības, kādas paredz īstenot Miera procesa vienošanās pirms Palestīnas valsts dibināšanas: atzīt Izraēlas kā ebreju valsts tiesības pastāvēt, pārtraukt terorismu, nodrošināt Izraēlai aizsargājamas robežas, atstāt Vecpilsētas svētvietas ebreju kontroles zonā un citas.
Skatieties apkopotos faktus video materiālā: „Septembrī palestīnieši gatavojas pasludināt savu valsti?”, kurā skaidrotas pretrunas Palestīnas pašpārvaldes politikā – centieni panākt mieru ar teroristisko organizāciju palīdzību.

(Palestinians to declare statehood in Sepember?) 07:11 min.
„Jeruzalemes sabiedrisko lietu centrs” (The Jerusalem Centre for Public Affairs) ir izveidojis izglītojošu video, kurā atspoguļota sagaidāmā situācija, Izraēlai atgriežoties pie 1967. gada robežām: „Izraēlas drošības vajadzības ilgtspējīgam mieram.”
Skatieties video: www.jcpa.org/ vai – http://www.youtube.com/watch?v=ytWmPqY8TE0 (Israel’s Critical Security Needs for a Viable Peace) 5:27 min.
„Eiropas koalīcija – par Izraēlu” (European Coalition for Israel) ir izveidojusi dokumentālu īsfilmu „Dodiet mieram iespēju” par Izraēlas likumīgajām tiesībām uz savu vēsturisko dzimteni, kas tika starptautiski atzītas Nāciju līgas sanāksmē Sanremo 1920.gadā.
Dokumentālajā īsfilmā starptautiski atzīti juristi un cilvēktiesību eksperti izskaidro sagrozītos priekšstatus par Izraēlas – Palestīnas konfliktu, balstot savus pētījumus uz starptautiskajiem likumiem, līgumiem un vēstures faktiem. Filmu paredzēts demonstrēt vairāku galvaspilsētu parlamentos, TV kanālos un interneta portālos.
Skatieties dokumentālo īsfilmu: „Dodiet mieram iespēju”
(Give peace a chance) 15 min.

Izraēlas Ārlietu ministrijas apkopotajos faktos lasām:
• Priekšlaicīga Palestīnas valsts atzīšana sagādās sarežģītus jautājumus un dilemmu starptautiskajai sabiedrībai, ieaicinot savā vidū Hamas.
• Ņemot vērā neseno Hamas un Fatah izlīgumu, atbalsts priekšlaicīgas Palestīnas valsts izveidei 1967. gada robežās nozīmētu brutālās teroristu organizācijas Hamas, kas tagad kontrolē Gazas reģionu, atzīšanu de facto.

Detalizētu izpētes materiālu angļu valodā par Izraēlas – Palestīnas konfliktu iespējamslejupielādēt 

Kristiešiem Latvijā
Lūdzot par Saeimas vēlēšanām, neaizmirsīsim lūgt arī par ANO Ģenerālās asamblejas iespējamo balsojumu šī gada septembrī – par Palestīnas valsts izveidi Izraēlā, kas var kritiski ietekmēt notikumu attīstību visā pasaulē. Lai Dievs dod gudrību arī Latvijas prezidentam Andrim Bērziņam, kurš teiks runu ANO Ģenerālajā asamblejā Ņujorkā!
Domājot par savas valsts labklājību un izmaiņām valdībā, lūgsim arī par Latvijas ārpolitiku un Ārlietu ministrijas darbiniekiem, kuri Izraēlai svarīgos brīžos pauž Latvijas nostāju un publicē ziņojumus, uz kuriem, savukārt, atsaucas mediji. Mēs vēlamies, lai Latvija būtu svētīta un pazīstama pasaulē kā Izraēlai draudzīga valsts, kuras iedzīvotāji novērtē ebreju tautas ieguldījumu kristietībā.
Tālāk minētie jautājumi nodarbina daudzu kristiešu prātus, kuri lūdz par Izraēlu.
Kam tautas gatavojas nodot Izraēlas zemi un Varenā Ķēniņa pilsētu Jeruzalemi (Mat.5:35) šī gada septembrī – Izraēla Dievam un Viņa derības tautai vai Allāham un viņa fanātiskajiem sekotājiem? Lai Dievs „izjauc pagānu tautu nodomus”, kas nav saskaņā ar Viņa gribu! (Ps.33:10-11)
Kādi ir to kristiešu motīvi, kuri atbalsta Palestīnas valsts izveidi Izraēlā? Kā iespējams savienot šīs divas kustības, kas nereti novērojamas kristīgajās aprindās pasaulē: grēku nožēla par Holokaustu Eiropā un arābu politisko spēlīšu atbalstīšana Tuvajos Austrumos? Vai ar vārdiem uz lūpām „nekad vairs!” tiek bruģēts ceļš otram Holokaustam? Vai Holokausts civilizētajai Rietumu sabiedrībai neko nav iemācījis un mums draud vēstures atkārtošanās citā izpildījumā? Kristieši, kas atbalsta Palestīnas pašpārvaldes plānus, patiesībā atbalsta mēģinājumu otrreiz iznīcināt ebreju tautu un nu jau arī vienīgo ebreju valsti pasaulē.
Ja palestīniešiem – arābu tautai jau ir 21 valsts, bet ebrejiem viena vienīga, tad ko Palestīnas pašpārvalde vēlas panākt Izraēlā – lai Dievs mums palīdz ieraudzīt, saprast un rīkoties!
Drosmīgs solis cīņā par taisnību var izmainīt ļoti daudz. Varbūt tas ir viens zvans, vēstule vai tikšanās ar atbildīgām personām, cita viedokļa paušana, patiesas informācijas izplatīšana, izglītojošu materiālu publicēšana vai melu un propagandas atspēkošana… Jebkuras aktivitātes, uz kurām pamudina Dievs, ir patiesības balss klusumā, ko radījusi pasīva vienaldzība; gaisma, kas atmasko tumsas darbus un palīdz saredzēt virzienu haosā; sāls, kas novērš pūšanas procesus sabiedrībā.
2. Pasaules kara priekšvakarā pasaules sabiedrība bija cietsirdīgi pasīva un apātiska, nedarot neko, lai novērstu Holokaustu, par kuru Vācijas vadonis Hitlers raidīja signālus jau vairāku gadu garumā, smalki izklāstot savus nodomus grāmatā „Mana cīņa” („Mein Kampf”) un citos veidos.
Šie paši spēki no jauna apdraud ebreju tautu un valsti, tikai citā veidolā. Vai šoreiz Draudze izturēs eksāmenu, kurā reiz izkrita? Tikai atsevišķi indivīdi palīdzēja ebrejiem nelaimē 2. Pasaules kara laikā, jo ļaunuma mehānisms jau bija iedarbināts un pretoties tam bija par vēlu, vai arī nozīmēja lielu risku.
Vai Draudze nogulēja 1930. gados raidītos trauksmes signālus? Vai tā bija kļuvusi kurla un akla, vai tikai izlikās tāda esam? Kā būs šoreiz? Dieva iestādījums virs zemes – Kristus miesa, kurai dota vara sasiet un atraisīt, pasludināt patiesību visās jomās un iespaidot apstākļus, – vai tā izmantos savu autoritāti šajā kritiskajā laikā? Vai atrunas „Dieva prāts notiks tik un tā” nenozīmē sasiet Kristus miesai rokas un kājas, aizbāzt muti un ausis tā, ka tikai galva ir domāt spējīga? Ko galva var izdarīt bez miesas? Protams, Dievs ir Visvarens, taču Viņš Sevi ir saistījis ar Savu Vārdu un devis varu virs zemes Draudzei, cerot uz mūsu atsaucību un paklausību.
Holokausts bija cilvēku roku darbs, kurā nav vainojams Dievs. Jautājums ir – ko darīja Draudze, sabiedrība un valstu vadītāji, lai novērstu traģēdiju, kas nebija vienas diennakts, mēneša vai gada gatavots plāns, bet vairāku gadu garumā virzīta programma? Praviešos teikts, ka tautas sodīja Izraēlu tālu pāri Dieva nodomiem jeb mēriem.
Kāds mācītājs intervijā LKR sacīja, ka Draudze ir bezzobaina, atbildot uz jautājumu – kādēļ daudzi kristieši Rietumos pāriet no kristietības islāmā? Lai Dievs mums palīdz atgūt veselību, pacelt balsi un ietekmēt notikumu attīstību savā zemē un arī ārpus tās robežām!
Par līdzīgiem jautājumiem LKR raidījumā „Būsim kopā” stāsta Izraēlas Holokausta memoriāla departamenta „Jad Vašem kristīgie draugi” direktore Suzanna Kokkonen.
Klausieties 2. septembra raidījumu 

© ICEJ Latvija
2011.gada septembris
Tulkoja un materiālus apkopoja Ilze Saulīte
lv.icej.org@hotmail.com
www.icej.org