Tad nesaki vis savā sirdī: mans spēks un manu roku stiprums ir man šo bagātību devis! Bet piemini To Kungu, Savu Dievu, ka Viņš ir tas, dod tev spēku iemantot bagātību, lai apstiprinātu Savu derību, ko Viņš ar zvērestu bija apsolījis taviem tēviem, kā tas ir šodien. (5.Mozus 8:17-18)

Mēs pieminam to laiku, kad tālajā 1918. gada 18. novembrī mūsu tauta paziņoja pasaulei, ka tā vēlas būt brīva un pati lemt savus likteņus. Ka pietiek dzīvot apspiestībā, pakļauties citu tautu interesēm. Mūsu Latvijas neatkarības pasludināšanas brīdis.

Tas ir laiks, kas atgādina gan prieku, atvieglojumu un jaunas cerības, gan rūpes, rūgtumu un sāpes. Tik daudz cerību un šķietami tik mazs ieguvums. Joprojām nabadzība, alkatība, negantība un posts apņem cilvēkus. Nevienlīdzība, tās vai citu iemeslu radītā skaudība. Kur gaišā nākotne? Mēs joprojām dzīvojam grēcīgā zemē. Un neaizmirsīsim, ka arī mēs, kristieši, esam daļa no savas tautas. Tas atgādina to, ka esam līdzatbildīgi par to, kas notiek.

1918. gada novembris bija smags laiks. Cilvēcīgi lūkojoties, tas bija visnepiemērotākais brīdis domām par neatkarību. Valsts bija bez savas teritorijas, iekļauta impērijas sastāvā kā nomaļa, trūcīga guberņa. Nav līdzekļu, karš. Visur citzemju armijas, iekarotāji, virsū spiežas spēki, kas tīko novest šo zemi vēl lielākā atkarībā un postā. Atkāpšanās, līdz pat jūrai. Šķietami viss zaudēts.

Bet bija cilvēki, kuri sacīja — pietiek! Mēs gribam būt brīva valsts. Gribam augt un veidoties par pārtikušu, brīvu sabiedrību. Vai to panāca cilvēku spēks? Dievs atgādina — nesaki, mans spēks. Dievs iejaucās. Senā vēsture to atgādina. Līdzīgi bija Izraēla tautai. Jautājums — ko darīt tālāk? Dievs dāvina iespējas, kā tās izmantot?

Vispirms jau atbrīvoties no garīgās verdzības gara. Jo Dievs visu laiku atgādina savu spēku. Kā? Jēzus ir sacījis: Jūs esat Mani draugi, ja jūs darāt, ko Es jums pavēlu. Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nesaprot, ko viņa kungs dara; bet Es jūs saucu par draugiem, tāpēc, ka visu , ko esmu dzirdējis no Sava Tēva, Es jums esmu darījis zināmu. Ne jūs mani, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek. (Jāņa 15:14-15)

Kristus mūs ir izredzējis, izvedis no grēka verdzības, devis jaunas iespējas izmainītai dzīvei. Vai tā nav lieliska dāvana? Jautājums ir un paliek — kā mēs to izmantojam? Vai ļaujam, lai arī mūsu sirdis kļūst brīvas no verdzības gara? Kas mums ir svarīgāks — vai tas, kā izpatikt cilvēkiem, tas, ko tie par mums padomās, vai arī darīt taisnību, sekot Dieva gribai?

Ja neesam brīvi attiecībā uz sevi, dzīvojam aizspriedumos, pieņēmumos, izdomājumos, mēs nespēsim būt brīvi attiecībā pret citiem. Mīlestība izdzen bailes un dara mūs brīvus. Brīvus dzirdēt Dieva balsi un sekot tai, vērtējot citam citu augstāk par sevi pašu un dot liecību par apbrīnojamo Dieva žēlastību, jo tā ir vienīgā, ar ko kristietība atšķiras no citām reliģijām.

Tas izpaudīsies rūpēs par vidi, ko Dievs mums uzticējis. Valsts — tie esam arī mēs, kristieši. Kādi mēs esam, tāda būs valsts un vide, kurā dzīvojam.

Sveicu Latvijas Valsts neatkarības svētkos un novēlu būt patiesi brīviem šīs valsts pilsoņiem, jo mēs piederam Dieva Valstībai.

Mana lūgšana joprojām ir: Dievs, svētī Latviju!

Ieklausoties kādā zvaigžņu tēmas pārdomu rosinošā stāstā, radās vēlēšanās to paturpināt. „Ejot pa mežu ielūkojos zvaigžņotās debesīs atcerējos, ka tikko astronomi ar jaunā teleskopa palīdzību veikuši atklājumu. Gaidāmās vienas zvaigznes ieraudzīšanas vietā pamanījuši veselu zvaigžņu kopu, attiecībā par atklājumu viņi lepojās ar jaunā teleskopa iespējām, tā it kā teleskops būtu tās radījis, taču nevienam prātā neienāca palepoties ar zvaigžņu galaktiku patieso Radītāju.”-savu domu noslēdz stāstītājs.

Sāku analizēt, cik tādu saistošu stāstu zinu es. Piemēram, zinātnieks atklāj teoriju, slavējot savu zināšanu bagāžu, aizmirstot to, Kurš tās zināšanas viņam ir devis.

Zinātnieku grupa it kā nejauši atklāj, ka bez neitroniem un protoniem fizikā ir vēl kādas sīkākas elementārdaļiņas, kas mijiedarbojas kosmosa telpā, kuras nosauktas par neitrīno. (Neitrīno ir elektriski neitrālas elementārdaļiņas, kurām piemīt ļoti mazas miera masas. Tās ir pašas vieglākās no visām mums zināmajām elementārdaļiņām, kurām piemīt masa.) Zinātniekiem joprojām nav skaidrs, kādā veidā neitrīno pastāv dzīvojot pilnīgi neatkarīgu dzīvi. Ar tām gandrīz nav iespējams eksperimentāli manipulēt, jo nav nosakāmas miera stāvoklī.

Zinātnieki līdz šim domājuši, ka gaismas ātrums ir vienīgais lielākais ātrums, aizmirstot, ka Dievam nav ātruma robežu.

Šādu un līdzīgu stāstu ir tik daudz, ka šķiet dīvaini, ka tik ļoti aizņemtie ar savu prāta gudrojumiem zinātnieki, pat nepamana tik redzamu Dieva plānu notiekošajā.

Taču pārsteidzoši, ka starp minētajiem atrodas kārtējais zinātniskais prāts, kurš ieskatoties kosmosa tālēs nācis pie secinājuma, ka to visu ir radījis Dievs.
Ņemot vērā, ka pirms tūkstošiem gadu, kad vēl nebija nekas zināms par ceļojumiem kosmosā un tik vērienīgu teleskopu iespējām, Bībelē, proti, Mozus grāmatā vērojamais apraksts par Visuma un Zemes radīšanu pārsteidz mūslaiku zinātniekus. Bībelē aprakstītās precizitātes ir iedvesmojošas, it īpaši, kad tās sasaucas ar dažādiem novērojumiem kosmosa telpā un zemes dzīlēs.

Grāmatas “Hubble apstiprina Radīšanu ar pārliecinošu spēku” (‘Hubble Reveals Creation by an Awe-Inspiring Power”)  autors Pauls Hatčins (Paul Hutchins) vēstī, ka ar NASA teleskopu, Habble un Spitzer palīdzību apstiprinās, ka Bībele ir patiesa. Grāmatas autors Hatčins ir astronoms-amatieris, kurš studē Bībeli 35 gadus un ir pārliecināts, ka zinātnei un Bībelei nav jābūt nekādu pretrunu.

Autors grāmatā apraksta zinātniskus pierādījumus tam, ka rakstītais Mozus grāmatā par Pasaules Radīšanu  ir patiess. Pauls Hatčins  ir veicis pētījumus attiecībā uz cilvēku iztēli vērojot galaktikas Sombrero attēlus. Sombrero jeb galaktika M104 lielums ir puse no mūsu Piena Ceļa galaktikas. Tā satur aptuveni 800 miljardu zvaigžņu. Galaktika ir slavena ar to, ka tā ir pārlūkojama, kā pavērsta diska mala pret Zemi. Spožais zvaigžņu kodols kontrastē ar tumšajām putekļu joslām un piešķir galaktikai cepures formu. Tieši šīs līdzības dēļ galaktika pazīstama arī ar nosaukumu Sombrero galaktika.

Hatčins  sniedzot interviju „The Christian Post”, teica, ka uzdevis sev jautājumu: ”Ja cilvēka iztēle ir atbildīga par visu, kas notiek uz zemes, tad kura iztēle ir atbildīga par galaktiku un Visumu kopumā?”

Grāmatas autors pavadīja divus gadus studējot Habbl un Spitzer teleskopu aspektus. Pētījuma laikā, 2004.gadā Pauls Hatčins  saskārās ar atklājumu, par zvaigžņu dažādo vecumu.

Viņš sapratis, ka jaunākās  zvaigznes ir iekļautas “protoplanetāros putekļu mākoņos” savukārt vairāk nobriedušām zvaigznēm tādu nav, vai arī ir niecīgs skaits.

Jaunizveidotās zvaigznes pavada mazām putekļu daļiņām pildīts mākonis , kas gravitācijas ietekmē sacietē mazos akmentiņos, kas saskaroties viens ar otru gluži kā sniega bumbas pārvēršas un izaug tik lielos izmēros, ka kļūst par jaunām planētām. Šajā procesā kosmosā peldošie putekļi, absorbē jaunās planētas, attīrot teritoriju sev apkārt, tādējādi padarot tuvāko zvaigzni daudz redzamāku.

Pauls Hatčins  secināja, ka Dievs Zemi ir radījis analoģiskā veidā. Mozus grāmatā ir aprakstīts, ka   zeme sākumā bija “neiztaisīta un tukša”, un ” tumsa bija pār dziļumiem.” Hatčins  uzskata, ka, ja ieskatās Bībeles oriģinālā “ebreju” valodā, tad redzams, ka Saule un Zvaigznes jau pastāvēja pirms Zemes Radīšanas. Zemei nepiemita formas, jo putekļu mākonis nebija sabiezējis līdz planētas apmēriem, kā arī gaismas nebija, jo putekļu daļiņas aizslāņoja planētu tās veidošanās laikā.

Kad planēta “piedzima” tad arī Saule kļuva redzama, un gaisma tapa.

„Ja Dievs neeksistē, tad kādā veidā Mozus grāmatā varēja būt tāds apraksts, kas pilnībā sakrīt ar to, ko mēs redzam ar Habble un Spitzer palīdzību?”, – jautā autors. Tāpēc ar šīs grāmatas palīdzību Pauls Hatčins  vēlas stiprināt savos lasītājos ticību, ja tā ir mazinājusies un sākuši šaubīties par Dieva esamību.

Grāmatas galvenais uzdevums ir atbildēt uz jautājumu Jesajas grāmatā 40:25-26, kurā teikts: „ Kam jūs Mani pielīdzināsit, ka Es tam būtu līdzīgs?” jautā Svētais. Paceliet savas acis uz debesīm un raugait: kas to visu radījis? Viņš ir tas, kas izved visu viņu pulku pēc skaita un visus sauc vārdā pēc Sava lielā spēka un varas, un tur netrūkst neviena.”

Pielūgsme ar eņģeļiem draudzē

Kādas liecinieces stāsts: „Tajā svētdienas rītā ierodoties uz draudzi, es neatradu vietu tur, kur sēžu parasti, turklāt visa tās apkārtne bija aizņemta. Par to nebija jābrīnās, jo draudzē ieradās divi kristīgā sabiedrībā pazīstami mācītāji no ASV. Līdz ar to draudzē ieradās daudz viesu no citām draudzēm, lai ieklausītos ciemiņu vēstījumā.

Man nācās apsēsties diezgan attālā vietā. Tikai pēc tam sapratu, ka izraudzītā vieta bija tāda, no kuras skata punkta ļoti labi pārredzama visa draudzes zāle.

Slavēšanā skanēja enerģiskas dziesmas, kas daudzus klātesošos iedvesmoja dejot Dieva Troņa priekšā. Iedvesmotais, skaistais dzimums pat izvēlējās krāsainos karodziņus, kas pieejami skatuves abās malās, lai ar to palīdzību paustu savu saviļņojumu. „Slavē Viņu svētā vietā, slavē Viņu debess visa slavē, lai zeme slavē..” dziesmas vārdi sasaucās ar tām norisēm, kas notika vēlāk šajā dienā.

Slavēšana plūstoši pārgāja pielūgsmē. Zīmīgi, ka pielūgsme turpinājās ar kādu jaunu iepriekš nedzirdētu dziesmu. Tās vārdi bija vienkārši, viegli iegaumējami rodot vēlmi tos atkārtot no jauna. „Es Tevi pielūdzu. Es Tevi slavēju. Es Tevi mīlu. Tavs Vārds ir svēts!”

Interesanti, ka psalmos ir rakstīts „Manā mutē Viņš lika jaunu dziesmu, slavas dziesmu mūsu Dievam. Daudzi to dzirdēs, viņus pārņems bijība, un viņi sāks ticēt Tam Kungam.” (Ps.40:4) Acīm redzot Dievam, jaunas dziesmas un slava-pielūgsme mēlēs īpaši patīk, tādējādi pagodinoties dziesmas laikā.

Pielūgsmes vadītājs dziesmu turpināja slavējot Svētā Gara dāvanā runājot mēlēs. Ik pa laikam arī izpaužoties vārdos. Viņš teica: „Mēs pielūdzam Tevi ar visu Visumu.” Pēc brīža sekoja vārdi: „Ar visiem svētajiem debesīs.” Es pēkšņi sajutu īpašu mierpilnu un debesu tuvības atmosfēru, kad pagriezu galvu, lai paskatītos uz zāli, ieraudzīju milzu izmēra eņģeli, kā no miglas iznirušu, kas ar spārnotajām vēdām pārklāj vienlaicīgi visu zāli, tas slīdēja no augšas jumta un stiklotās draudzes sienas-loga rajona virzoties uz zāles skatuves pusi. Kaut arī centos visu laiku neskatīties uz notiekošo, lai nepievēstu sev lieku uzmanību, taču nezinu, kā no malas izskatījos. Pārsteiguma asaru pilnām acīm sekoju eņģeļa virzībai, vēl vairāk apstulbota no sajūsmas biju no tā, ka tajā mirklī pielūgsmes vadītāja skatiens bija vērsts tieši uz to pusi, no kuras virzījās eņģelis un teica zīmīgus vārdus: „Ar visiem eņģeļiem, kas ir šeit ar mums!” Es biju pārsteigta.

Saprotams, ka mans mērķis nav likt akcentu uz eņģeļa būtību, bet tas ir apliecinājums. Eņģeļi ir ar mums! Slavēšanas un dievkalpojuma centrālā vēsts – Dieva godības nākšana, bija galvenā šajā dienā. Pielūgsmes vadītājs arī noslēdzot pielūgsmi, papildināja: „Svētais Gars! Piepildi katru trauku!”

Par notikušo es vēl ilgi domāju. Cenšoties saprast eņģeļa spārnoto pārklājumu pār draudzi, saņēmu atbildi no Bībeles. „Uz svētajiem, kas ir šai zemē, es saku: “Uz jums man ir labs prāts!” (Ps. 16:3)

Taču man nedeva mieru arī ziņkārība, tas ir, vai pielūgsmes vadītājs redzēja to pašu ko es, vai arī sajuta, bet, protams, to gan es tā arī neuzzināšu, jo neuzdrīkstētos par kaut ko tādu vispār runāt. Skaidri sekot pielūgsmes norisēm vairs nespēju. Es biju tik ļoti saviļņota gan ar redzēto zālē, gan arī ar dzirdēto uz skatuves, ka pat nezinu, cik pagāja laiks kopš atjēdzos. Kaut gan bija redzams, ka saviļņota nebiju vien es, arī iesākoties dievkalpojumam draudzes viesis to ierastā veidā turpināt nespēja, viņš pievienojās pielūgsmes vadītājam un turpināja slavēt Dievu mēlēs atkārtojot vārdus „Tā Kunga godība nākusi pār draudzi!” „

Eņģeļi kosmosā

„Mēs pielūdzam Tevi ar visu Visumu!”
Ar visiem eņģeļiem, kas ir šeit ar mums!”

Pievienojoties augstākminētajam stāstam par piedzīvoto draudzē, nācis atmiņā kāds cits eņģeļu stāsts, kas saistāms ar kosmosa dzīlēm.

1984. gada vasarā kosmosā devās Padomju Savienības kosmos-orbitālā stacija “Salut-7″ ( “Салют-7″. ) Lidojuma 155. dienas laikā notika kaut kas prātam neaptverams. Pēkšņi kosmosa kuģi apņēma spoža gaisma. Tā bija tik spēcīga, ka apžilbināja astronautu acis. Sākotnēji ekipāža satraucās, domādama, ka uz borta klāja notiek ugunsgrēks.  Ekipāžas komandieris Oļegs Atkovs (Oleg Atkov)  par to neatliekami ziņoja  misijas kontroles centrā. Tikai tad, kad astronauti atžirga un redze atjaunojās un ielūkojās iluminatoros pamanīja gluži citu ainu. Ziņojumā teikts: „Mēs redzam sejas..” Astronauti Oļegs Atkovs (Oleg Atkov), Leonīds Kizims (Leonid Kizim), Vladimirs Solovjovs (Vladimir Solovyov)  centās aprakstīt redzēto.

Viņi stāstījuši, ka blakus kosmiskajam kuģim nostājās septiņi eņģeļi. Tie bija ar spārniem un līdzīgi cilvēkiem.

Eņģeļi sekoja kuģa virzībai aptuveni 10 minūtes un tad pazuda. Pēc piedzīvotā atgriežoties, kā viņi domājuši, pie veselā saprāta secinājuši, ka ir piedzīvojuši kolektīvo halucināciju. Loģiski domājošais kolektīvs nomierinājās un katrs nodarbojās ar saviem tiešajiem darba pienākumiem. Varētu to norakstīt uz halucinācijām, taču tā nebija vienīgā ekipāža, ar kuru noticis tas pats, kas ar iepriekšējo.

167 lidojuma dienā ekipāžai pievienojās vēl trīs kolēģi. Svetlana Savitskaja (Svetlana Savitskaya), Igors Volks (Igor Volk) un Vladimirs Džanibekovs (Vladimir Jannibekov). Neizprotamu iemeslu dēļ tieši tad, kad jaunienācēji centās apdzīvoties jaunajos apstākļos atkal kuģis burtiski iegrima viļņveida gaismas strāvojumā un ielūkodamies iluminatoros vēroja to pašu pārdabisko skatu ar septiņiem eņģeļiem. Šajā reizē astronauti aprakstīja eņģeļu lielumu, viņi vēstīja, ka tie bija tik pat lieli kā viņu kosmiskā kuģa apkārtmērs. Katrs no astronautiem savos ziņojumos aprakstīja, ka eņģeļi izskatījušies neticami labvēlīgi un smaidīgi.

Padomju Savienības valdība centās noklusēt šo neizskaidrojamo parādību un ierindoja atskaites par notikumu slepenajos failos, savukārt abas ekipāžas bija pakļautas psiholoģiskās un fiziskās veselības pārbaudei.

Taču 1994. gada 26. decembrī Habel (Hubble )teleskops nofotografējis līdzīgu skatu, kuru piedzīvojuši iepriekš minētie astronauti. Habble projekta inženieris Johans Pračets (John Pratchett) aizkustinoši stāstīja par to, ko ieraudzījis bildēs un nosūtīja tās ASV valdībai, taču arī šīs fotogrāfijas tika iekļautas slepenajos failos ar publicēšanas aizliegumu.

Pēdējo laiku zīme

Pavisam nesen tomēr dažas bildes kaut kur „uzpeldējušas”. Tās tika nosūtītas arī Svētajam Krēslam Vatikānā ar lūgumu izskaidrot, tās saturu.

Vatikānā atbildējuši, ka neesot apšaubījuši bilžu autentiskumu, taču fotogrāfijās redzamie septiņu eņģeļu nozīme varētu būt saistāma ar pēdējo laiku brīdinājumiem par gaidāmajiem un jau esošajiem pravietiskajiem notikumiem, kas aprakstīti Bībelē Atklāsmes grāmatā.

„Tad es redzēju citu lielu brīnišķīgu zīmi debesīs: septiņus eņģeļus, kam bija septiņas pēdējās mocības, jo ar tām piepildījās Dieva dusmas. Un es redzēju tādu kā kristāla jūru, sajauktu ar uguni; tie, kas bija uzvaru guvuši pār zvēru, viņa tēlu un viņa vārda skaitli, stāvēja pie kristāla jūras ar Dieva cītarām rokās. Tie dziedāja Dieva kalpa Mozus dziesmu un Jēra dziesmu, sacīdami: “Lieli un brīnišķīgi ir Tavi darbi, Kungs Dievs, Visuvaldītāj; taisni un patiesi Tavi ceļi, tautu Ķēniņ! Kas Tevi nebītos, ak, Kungs, un neslavētu Tavu Vārdu? Jo Tu vien esi svēts; visas tautas nāks Tavā priekšā un Tevi pielūgs, jo Tavas taisnības darbi ir kļuvuši redzami.” Pēc tam es redzēju: debesīs atvērās Templis, liecības telts. Un no tā izgāja tie septiņi eņģeļi, kam bija septiņas mocības, tērpti tīrā spožā linu audeklā un ar zelta jostām ap krūtīm. Viena no četrām dzīvajām būtnēm iedeva septiņiem eņģeļiem septiņus zelta kausus, pildītus ar Dieva dusmām, kas dzīvo mūžīgi mūžam.”  (Atklāsmes grāmata 15)

Kaut arī atliek vien minēt, vai septiņi redzētie eņģeļi kosmosā ir tie par kuriem ir minēts Atklāsmes grāmatā, taču pēdējie laiki tuvojas. Vai mēs esam gatavi sagaidīt Jēzus otro atnākšanu un vai esam pietiekoši evaņģelizējuši, lai sagatavotu arī savu tuvinieku sirdis?

„Pieaugušās cilmes šūnas. Zinātne un tās attiecības ar cilvēka un kultūras nākotni” – šāds temats bija izvēlēts starptautiskajai konferencei, kas Romā bija sarīkota pēc Pontifikālās Kultūras padomes ierosinājuma. Sestdien konferences dalībnieki tikās ar pāvestu Benediktu XVI.

Pāvests atzina, ka zinātniskie pētījumi dod vienreizēju iespēju iepazīt brīnumaino universu, dabas sarežģītos mehānismus un dzīvības, tai skaitā cilvēka dzīvības, skaistumu. Bet tā kā cilvēciskās būtnes ir apveltītas ar nemirstīgu dvēseli un ir radītas pēc Dieva attēla un līdzības, pastāv tādas cilvēciskās eksistences dimensijas, kuras atrodas aiz tām robežām, līdz kurām stiepjas dabaszinātņu kompetence. Ja šīs robežas tiek pārkāptas, pastāv nopietns risks, ka cilvēka dzīvības vienreizējā cieņa un neaizskaramība tiek pakļautas tīri utilitāriem apsvērumiem. Taču, ja šīs robežas tiek ievērotas, zinātne var sniegt patiesi ievērojamu devumu cilvēka cieņas veicināšanā un aizsardzībā. Pāvests piebilda, ka cilvēks, būdams zinātnisko pētījumu subjekts, dažreiz savā bioloģiskajā dabā var kļūt par šo pētījumu objektu. Tomēr, viņa transcendentā cieņa viņam vienmēr ļauj palikt zinātnisko pētījumu galējam labumu guvējam. Viņu nekad nedrīkst pārvērst par instrumentu.

Šai ziņā iespējamie labumi, ko dod pieaugušo cilmes šūnu pētījumi, ir vērā ņemami, jo tas paver iespējas ārstēt hroniskas progresējošas slimības, atjaunojot slimos audus, un atgriezt tiem pašatjaunošanās spēju. Svētais tēvs atzina, ka jauninājumi, ko sola šādas terapijas, var palīdzēt spert nozīmīgu attīstības soli medicīnas zinātnē, nesot cerību personām, kas cieš, kā arī viņu ģimenes locekļiem. Tāpēc Baznīca nešaubīgi atbalsta tos, kas ir iesaistīti šādos pētījumos, vienmēr rūpējoties, lai tiktu saglabāta cilvēka integritāte un kopējais sabiedrības labums.

Pragmatiskā mentalitāte, kas ietekmē lēmumu pieņemšanu mūsdienu pasaulē, ir pārāk gatava piemērot jebkurus līdzekļus, lai tikai sasniegtu vēlamo rezultātu, neraugoties uz šādas domāšanas smagajām sekām. Zinātnieki un šādas politikas atbalstītāji ir gatavi atstumt jebkādus ētiskas dabas iebildumus. Benedikts XVI norādīja, ka tie, kas aizstāv embriju cilmes šūnu izpēti, cerot sasniegt šādu rezultātu, izdara smagu kļūdu, jo viņi aizskar katra cilvēka tiesības uz dzīvību, sākot no ieņemšanas līdz dabiskai nāvei. Pat vienas cilvēka dzīvības iznīcināšana nevar tikt attaisnota tā labuma dēļ, ko iespējams, var gūt cits cilvēks. Taču šāda problēma nepastāv tai gadījumā, ja šūnas tiek ņemtas no pieauguša organisma, no nabassaites asinīm cilvēka piedzimšanas brīdī un no augļa, kas ir miris dabisku apstākļu dēļ.

Pāvests uzsvēra: „No iepriekšminētā izriet, ka dialogs starp zinātni un ētiku ir ļoti svarīgs, lai medicīnas attīstība nenotiktu uz cilvēka dzīvības rēķina. Baznīca atbalsta šādu dialogu, palīdzot veidot sirdsapziņu saskaņā ar atklāto patiesību. Tā necenšas aizšķērsot zinātnisko progresu, bet virzīt to pareizā gultnē, kas nes augļus un labumu cilvēcei. Baznīca rūpējas ne vien par vēl nedzimušajiem bērniem, bet arī par tiem, kuriem nav pieejama medicīniskā aprūpe. Slimība nerespektē nevienu, un taisnība prasa, lai zinātniskie sasniegumi būtu pieejami visiem, neraugoties uz viņu materiālajiem līdzekļiem.”

Visbeidzot, pastāv sociālas, ekonomiskas un politiskas dabas jautājumi, kuri ir jārisina, lai medicīniskie sasniegumi atbilstu taisnīgai un vienlīdzīgai veselības aprūpei. Šeit Baznīca ir gatava sniegt konkrētu palīdzību ar savu apustulātu sanitārās aprūpes jomā dažādās pasaules valstīs, kas ir vērsts, pirmkārt, uz nabadzīgo aprūpi.

Materiālu tulkoja un apkopoja Ilze Saulīte

„Un visi no kopējā tautu daudzuma pāri palikušie… ikgadus dosies augšup, lai tur pielūgtu Ķēniņu, to Kungu Cebaotu, un svinētu Lieveņu svētkus. Bet ja kāda cilts virs zemes nekāps augšup uz Jeruzalemi, lai pielūgtu Ķēniņu, to Kungu Cebaotu, tās zemē nelīs lietus.” (Cak.14:16-17)

Raugoties ticībā uz Cakarijas pravietojuma piepildīšanos, jau 30 gadus Starptautiskā kristiešu vēstniecība Jeruzalemē organizē Lieveņu svētkus, dodot iespēju kristiešiem no dažādām nācijām apmeklēt Varenā Ķēniņa pilsētu, slavēt tajā Dievu, kā arī paust savu atbalstu Izraēlai.
Lielās un mazākās delegācijās tautu pārstāvji katru gadu sastāda ap 5000 svētku dalībnieku. Kristiešu aktivitātes gadu garumā ir kalpojušas par uzticības un mīlestības apliecinājumu Izraēlas iedzīvotājiem un valdības pārstāvjiem, jo, neatkarīgi no politiskās situācijas, kristieši vienmēr ir bijuši blakus, atbalstot gan garīgi, gan praktiski.
Šogad svētki norisinājās no 13. – 18. oktobrim ar nosaukumu „Izraēla – gaisma tautām.” Atklāšanas pasākumā tika pārstāvētas vairāk nekā 80 tautas.
Tuksnesī pie Sāls jūras norisinājās pasākums, kurā svētku dalībnieki baudīja vakariņas, slavēja Dievu un klausījās Vārdu, ko sludināja mācītājs no Brazīlijas Rene Terra Nova. Brazīļi ik gadu ierodas uz svētkiem vislielākajā skaitā – pat līdz 1000 delegātiem.

Starp daudziem semināru vadītājiem bija arī pazīstamais Dienvidāfrikas misionārs Angus Bakans, kura nākšana pie Dieva un jaunībā piedzīvotie brīnumi iemūžināti grāmatā un mākslas filmā “Faith like Potatoes.” Viņš aicināja kristiešus pavadīt vairāk laika ar Dievu un sagaidīt Viņa klātbūtnes manifestāciju. Jauno fermeri un kartupeļu audzētāju Dievs bija izraudzījis, lai sludinātu glābšanas vēsti cilvēkiem Āfrikā.

Malkolms Hedings uzsvēra, ka saskaņā ar praviešiem Izraēlas aicinājums ir – nest gaismu tautām. Dievs sacīja Izraēlam: „…Es padaru tevi arī par gaismu pagāniem, ka tu būtu Manas pestīšanas nesējs līdz pasaules galam.” (Jes. 49:3-6)
Šo aicinājumu – būt par svētību visām zemes tautām saņēma Ābrahāms (1.Moz. 22:6-18). Izraēla tauta svētīja pasauli, dodot tai glābšanu caur Mesijas nāvi un augšāmcelšanos. Tomēr tas nebija viss, ko Dievs atklāja Ābrahāmam. Viņš deva Ābrahāmam arī cerību par pilsētu, kuru viņš redzēja cauri laikmetiem. Ābrahāms ticībā lūkojās uz pilsētu, kurā valdīs Dieva mūžīgā gaisma un prieks, kurā tiks sapulcināti visi Dieva atpirktie, kurā vairs nebūs asaru, sāpju un nāves. Dieva bērni, kas ieies pa šīs mūžīgās pilsētas skaistajiem vārtiem, redzēs, ka tā nosaukta Izraēlas galvaspilsētas – Jeruzalemes vārdā. Uz tās varenajiem vārtiem būs rakstīti divpadsmit Izraēla cilšu vārdi un tās mūru pamatā būs divpadsmit akmeņi, uz kuriem rakstīti Jēra divpadsmit apustuļu vārdi (Atkl. 21:9-24).
Mācītājs Hedings atgādināja, ka Izraēlai vēl joprojām ir uzdevums no Dieva, un mēs esam aicināti atbalstīt Izraēlu, palīdzot tai piepildīt savu aicinājumu – būt gaismai virs zemes, no kuras izies Kunga Vārds:
„Laiku beigās notiks, ka Tā Kunga nama kalns stāvēs jo stingri savos pamatos un … pie tā saplūdīs visas tautas. Un nāks daudzas tautas un sacīs: “Iesim, kāpsim Tā Kunga kalnā, Jēkaba Dieva namā, lai Viņš mums māca Savus ceļus un mēs lai staigājam Viņa tekas!” Jo no Ciānas izies pamācība un Tā Kunga vārds no Jeruzālemes.” (Jes.2:2-3)
Dāvids Pavsons turpināja, ka tāpat, kā pagānu tautas saņēmušas gaismu un žēlastību caur ebreju tautu pirms 2000 gadiem, tagad tautām jākļūst par gaismu un žēlastības nesējiem ebrejiem.
Izraēla laipni uzņem kristiešus, kuri vēlas to atbalstīt un palīdzēt, bet nelabprāt atver durvis misionāriem, kuri vēlas to glābt. Lai Dievs palīdz būt gaismas nesējiem Izraēlā tādā veidā, ka Pats Izraēla Dievs varētu pagodināt Savu Vārdu un atklāties Savai tautai tādā veidā, kā Viņš to ir paredzējis.
Mēs vēlamies kalpot kā Jēzus, kurš noliecās un pielīdzinājās katram cilvēkam viņa situācijā. Jēzus bija un joprojām ir grēcinieku draugs (Mat. 11:9). Viņš raudāja par Jeruzalemi un iežēlojās par pazudušajiem.
Pāvils, pēc tautības ebrejs, centās izprast pagānus, lai viņi to spētu pieņemt. Viņš pielika pūles, lai kļūtu „savējais” visur, kur gāja, nezinot, vai viņa kalpošanas rezultātā cilvēki pieņems Pāvila ticību, vai nē. Pāvils kalpoja ar beznosacījumu mīlestību (1.Kor.9:19-23).
Vai mēs vēlamies pielīdzināties ebreju tautai kā Pāvils pielīdzinājās pagāniem? Vai izraēlieši mūs varētu šodien saukt par „savējiem”? Pāvila piemērs mūs izaicina izvērtēt savas cilvēku glābšanas metodes un meklēt Dieva Gara palīdzību un vadību ikvienā situācijā, lai mums būtu „daļa pie evaņģēlija.”
Svētku uzrunas sniedza arī Izraēlas valdības pārstāvji. „Šovakar Dievs devis man godu uzrunāt jūs un sūtīt mājās kā Izraēlas sargus uz mūriem,” – sacīja Izraēlas Ārlietu ministra vietnieks Daniels Ajalons. „Dievs jūs atvedis uz Izraēlu, lai mācītos un piedzīvotu Dieva mīlestību uz šo zemi un tautu. Kā izraēlietis, ebrejs un Izraēlas Valsts valdības pārstāvis es saku jums, kristiešiem no dažādām aprindām: laipni lūgti – svinēt savu ticību, slavēt Dievu un svētīt Izraēlu!

Šajā nedēļā mēs svinam Sukkot – Lieveņu svētkus, kuros Dievs pavēlēja mums dzīvot pagaidu mājoklī – lapenēs, kādas jūs šobrīd redzat daudzviet Izraēlā.
Sukkot jeb pagaidu mājokļi katru gadu atgādina mums par ebreju tautas mainīgo dzīvi, jo mēs tikām izkaisīti līdz visiem zemes galiem. Taču Dievs ir atvedis mūs atpakaļ šajā zemē no trimdas un verdzības gūsta… Dievs apsolīja mūs atvest mājās un Viņš piepilda Savu solījumu. Lieveņu svētki simbolizē mūsu dzīves mainīgo raksturu un mūsu atkarību no Dieva. Viss, kas mēs esam un viss, kas mums pieder, ir no Viņa.
Tieši tāpat, kā mums ir pavēlēts turēt lapeni atvērtu, lai viesi mūsu mājās būtu gaidīti un laipni lūgti, mūsu valsts ir atvērta jums, jūsu ģimenēm un visiem mūsu draugiem pasaulē – ne vien Sukkot svētku laikā, bet cauru gadu.
Dievs lieto jūs, lai piepildītu Bībeles pravietojumu Jes. 49:22-23: “Tā saka Dievs Tas Kungs: “Redzi, Es pacelšu Savu roku pār ciltīm un uzvilkšu Savu karogu pār tautām! Tad tās atnesīs tavus dēlus uz rokām un tavas meitas uz pleciem… Tad tu atzīsi, ka Es esmu Kungs.”
Mēs pateicamies par jūsu palīdzību, atvedot ebreju tautu atpakaļ savā dzimtenē. Jūs un Starptautiskā kristiešu vēstniecība Jeruzalemē palīdz veidot šo tautu un nodrošināt mūsu nākotni Jeruzalemē, mūžīgajā un nedalāmajā Izraēlas galvaspilsētā.
Mēs dzīvojam izšķirošā laikā. Izraēlā un citviet pasaulē ir atnākusi liela atmoda un izpratne par nepieciešamību ebrejiem un kristiešiem nākt kopā un turēt Dieva baušļus… Dievs jūs sūtīs mājās kā Izraēlas sargus, lai Viņš varētu piepildīt Savus mērķus un nodomus,” – sacīja D. Ajalons.
Jeruzalemes mērs Nirs Barkats uzrunāja klātesošos: „Laipni lūgti Jeruzalemē, kur aizsākusies mūsu kopīgā vēsture! Šajos kalnos mums visapkārt dzīvoja mūsu sentēvi, pravieši un ķēniņi. Mans redzējums ir attīstīt Jeruzalemi, lai pasaule gūtu prieku par to. Lai nodrošinātu reliģijas brīvību visām ticībām, mums jāsaglabā Jeruzaleme kā vienota, nedalīta un suverēna Izraēlas Valsts galvaspilsēta.
Diemžēl, ne visi pasaulē vēl to labāko Jeruzalemei. Ir ļaudis, kas izaicina mūsu vēsturi. Daži no mūsu kaimiņiem vēlas redzēt mūs izmestus no Apsolītās zemes. Dažreiz mēs jūtamies vientuļi. Taču jūsu draudzība silda mūsu sirdis un mēs varam šeit stāvēt iedrošināti. Es vēlos pateikties par jūsu lūgšanām un vēl nepieredzētu aizrautību, ar kādu jūs atbalstāt mūs.”
Svētku parādē Jeruzalemes ielās izgāja ap 5000 kristiešu, lai paustu solidaritāti ar ebreju tautu un zemi. Starp lozungiem, kuros pausta kristiešu mīlestība uz Izraēlu, varēja redzēt arī siltus vārdus, sveicot ar atgriešanos mājās Giladu Šalitu. Tieši šajā dienā (18.oktobrī) pēc 5 gadu ilga gūsta teroristiskā organizācija Hamas atbrīvoja nolaupīto Izraēlas karavīru Giladu apmaiņā pret 1200 teroristiem, kuri atradās Izraēlas cietumā.

Krāšņie svētku dalībnieki Jeruzalemes gājienā 2011

Starptautiskā kristiešu vēstniecība Jeruzalemē tika dibināta 1980. gadā kā atbilde uz Dieva aicinājumu atbalstīt Izraēlu. 1980. gadā Izraēlas parlaments pasludināja Jeruzalemi par nedalāmu un mūžīgu Izraēlas valsts galvaspilsētu, kādu nodibināja ķēniņš Dāvids pirms 3000 gadiem. Starptautiskajā arēnā atskanēja protestu vētra, kā rezultātā 13 valstu vēstniecības Jeruzalemē tika slēgtas.
Izjūtot Izraēlas sāpi, kristieši saņēma pamudinājumu no Kunga atvērt kristiešu vēstniecību Varenā Ķēniņa pilsētā, ļaujot ticīgajiem pasaulē paust Dieva mīlestību un uzticību Savai tautai.
Šodien ICEJ pārstāv miljoniem kristiešu pasaulē. Tā ir Jūsu vēstniecība Jeruzalemē. Ikviens interesents ir laipni aicināts atbalstīt mūsu darbu un apmeklēt svētkus Jeruzalemē ik gadu septembrī – oktobrī (Sukkot, pēc ebreju kalendāra).
Vairāk par svētkiem un ICEJ aktivitātēm lasiet www.icej.org/.
Svētku semināru ierakstus var iegādāties ICEJ e-veikalā http://int.icej.org/icej-store

2011. gada novembris
© ICEJ Latvija
A.k. 73, Rīga, LV-1011
+371 25464561
lv.icej.org@hotmail.com
www.icej.org

Autore: Sanita

„Tas Kungs ir Gars. Kur tā Kunga Gars, tur ir brīvība, Bet mēs visi, atsegtām sejām spoguļodamies tā Kunga spožumā, topam pārvēsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara tā Kunga Gars.” (2.Korientiešiem 3:17)

Sveiks, mīļais Spektra lasītāj! Vai Tev patīk pārmaiņas? Visbiežāk dzirdamā atbilde – tas atkarīgs no tā, kādas ir pārmaiņas. Vai ne? Tomēr, padomājot plašāk, bez pārmaiņām mūsu dzīvē mēs neattīstāmies un stāvam uz vietas. Vai pārmaiņas vienmēr mums patīk? Nē, taču bez pārmaiņām un pārbaudījumiem mūsu dzīve nav iedomājama.
Pienāk diena, kad ir jāiet tālāk – jaunā līmenī. Kur vēl labāks laiks, pāris mēnešu pirms Jaunā gada, kad varam apstāties un atskatīties uz šo gadu. Neliels audits mūsu dzīvēs, ko mēs esam izdarījuši un kā šo gadu aizvadījuši. Vai šogad esam vairāk iemīlējušies mūsu Glābējā – Jēzū Kristū? Es ceru, ka ne tikai es, bet arī jūs visi esat sajutuši šo lielo Viņa mīlestību un žēlastību! Iepriekšējais mēnesis pagāja interesanti, bija vairāki uzbrukumi manai veselībai, kad pārgāja viena kaite, tad uzbrukt gribēja cita. Pie sevis domāju, cik laba šī mēneša tēma, bet izrādās – nē, šo mēnesi galvenais rakurss būs svēta dzīve un mūsu izvēles, ko izdarām katru dienu.

Svēta dzīve

Garā staigāšana nav iedomājama bez svētas dzīves. Dievs ir Svēts, tāpēc mums ir jābūt svētiem! Un tajā mums ir jāieliek sava artava. Jēzus mūs ir atbrīvojis un šķīstījis, bet mūsu atbildība ir tā, ko ielaižam sevī, savās domās, dzīvēs, mājokļos. Jā, arī kādas vietas, interneta vietnes apmeklējam, kādus žurnālus, avīzes lasām un filmas skatāmies. Dievs vēlas mums palīdzēt, bet mums katram ir brīva izvēle, kā nodzīvosim katru dienu, kādas domas domāsim, kādus darbus darīsim. Mums katram ir savs uzdevums un aicinājums, un pateicoties Jēzum Kristum mēs esam uzvarētāji. Neatkarīgi no sajūtām, jo Dieva Vārdā skaidri ir pateikts, ka mēs visu spējam tā spēkā, kas dara mūs stiprus. (Filipiešiem 4:13) Tas mums ir jāsatver visās mūsu dzīves jomā. Jā, kāds centīsies mūs pievilt un apmelot, bet mēs nedrīkstam tam ļauties. Nekas, nevar mūs apsūdzēt, jo Dievs savus bērnus neapsūdz. Mēs esam Debesu valstības piederīgie, līdz ar to tādai ir jābūt mūsu dzīvei. Visām lietām ir jābūt sakārtotām, un mums pašiem ir jāpieaug un jāmainās – no spožuma uz spožumu. Mums ir jābūt svētiem – mēs ikviens esam liecības šajā pasaulē, kas rakstītas ne ar tinti, bet Dzīvā Dieva Vārdu. Mēs esam svēti! Tas mums ir jāpieņem un visu ļauno ir jāraida prom no mums. Jā, reizēm mums ir jāpagriežas un jāiet prom no cilvēkiem, arī kristiešiem, ja viņi tenko, aprunā vai runā nevajadzīgas tukšas runas. Mums ir jāsaudzē sev.

Jāuzrunā cilvēki, bet jākontrolē, ko ielaižam sevī

Pasaule ir ļauna, tajā ir daudz negantības, un lai arī mēs sevi sargājam, mēs uzsūcam kaut kādu daļu no apkārtējiem cilvēkiem. Tāpēc kādi cilvēki mums ikdienā ir apkārt? Taču vienlaikus mēs nedrīkstam aizmirst to, ka pasaulē dzīvo daudz cilvēku, kuri iet uz elli, tāpēc mums šie cilvēki ir jāsatiek un jānodod viņiem evaņģēlija vēsts. Ne ar nosodījumu, tiesāšanu un raudzīšanos no augšas, bet ar mīlestību. Mums ir jāstāsta cilvēkiem par Jēzu Kristu, ka Viņš ir nomiris pie krusta mūsu grēku dēļ un trešajā dienā augšāmcēlies un šobrīd ir pie Tēva. Mums ir Aizstāvis, kas ir kopā ar mums. Lai Viņš varētu mūs vadīt, mums ir jādzird Viņa balss un jāatzīst Viņa autoritāti savās dzīvēs. Tad mēs būsim uzvarētāji! Mēs nedrīkstam dzīvot bailēs, vai cita veida kārībās un baudās. Tā nē, jo mēs dzīvojam pasaulē, bet neesam no pasaules. Mēs esam dārgi atpirkti un esam šeit, jo katram mums ir cilvēki, kuri ir jāuzrunā tieši mums. Tāpat mums ir šī brīnišķīgā iespēja – atjaunoties Viņa klātbūtnē, kad lasām, dzirdam un studējam Dieva Vārdu un esam lūgšanās.

Svētā Gara vadība

Svētais Gars mūs pamudinās, pamācīs un paskubinās. Mēs esam pasaules gaišums un zemes sāls. Pietiek sevi žēlot un lolot, jo ko gan mēs plānojam izlolot? Neko mēs nevaram bez Svētā Gara klātbūtnes, jo bez Viņa – viss ir pelavas. Teksti ir sausi, darbi ir nedzīvi, paši grimstam un meklējam sevis attīrīšanos. Taču mums ir jābūt dzīvām attiecībām ar mūsu Tēvu katru dienu neatkarīgi no mūsu sajūtām. Mēs nevaram būt vieglprātīgi, kas nolaiž rokas un domā, ka kādu dienu varam “norakstīt”. Visas mūsu dienas ir uzskaitītas un tām ir dārga cena. Mums ir jābūt svētiem! Pietiek gulēt ir jāceļas un jānokrata pelni no mūsu drānām. Negribas sākt? Gribas meklēt aizbildinājumus? Sāc ar saviem tuvākajiem, radiniekiem, draugiem, kaimiņiem. Vēlāk vēlme uzrunāt cilvēkus būs tikai dabīga. Turklāt mēs dzīvojam laikā, kad ir tik daudz iespējās, kā uzrunāt cilvēkus, kā aiznest evanģēlija vēsti, tāpēc atrodi sev piemērotāko. Tāpēc sākot ar mazumiņu, Viņš nāks mums palīgā, jo mēs neko nespējam bez Viņa ziņas. Viņš vienmēr ir kopā ar mums. Neļausimies snaudienam, lai tam nav vietas mūsu dzīvēs. Visu pārbaudīsim, un nevajadzīgas lietas, laika zagļus izsvītrosim no mūsu dzīvēm. Mēs esam svēti, Jēzus Kristus ir nomiris par mums, turklāt ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs esam atpirkti! Dārgi atpirkti. Mēs esam vertīgi Dieva acīs. Ikviens no mums Dievam ir īpašs un iepriekš paredzēts. Lai arī kaut kas mums nav izdevies, mums ir piedots un mēs esam svēti. Mēs tādi esam, tāpēc atbilstoši tam dzīvosim. Centīsimies no visas sirds un Viņš mums palīdzēs. Savādāk nevar būt! Mēs vienmēr esam uzvarētāji Jēzū Kristū, ja tikai paliekam Viņā. Izbaudi šo novembra mēnesi, apstājies un uztaisi sevis auditu. Atrodi atbildi uz jautājumu, vai Tev patīk pārmaiņas Tavā dzīvē? Vai esi tām gatavs! Vai esi gatavs pārkāpt jaunus apvāršņus, lai attīstītos un paplašinātu redzesloku? Vai esi gatavs apņemties vairāk iestāties par saviem radiniekiem, draugiem, paziņām un darba kolēģiem? Es ticu, ka esi! Lai Tev jauks mēnesis un pavisam drīz jau tiksimies! Saudzē sevi! Lai Dievs Tevi svētī un pasargā!