„Jēzus ir debess un zemes Kungs.
Jēzus ir Kungs arī Latvijā.
Tāpēc uzvara pieder mums!”
(Skan jauna dziesma)

Jautājums: Amerika multikulturāla valsts, (daudznacionāla valsts), kurā labi sadzīvo dažādas nacionalitātes. Kāpēc tāda nevarētu būt arī Latvija? Tad arī nevajadzētu dalīt tautu latviešos un krievos.

Atbilde: Lai atbildētu uz šo jautājumu vispirms apskatīsim īsumā multikulturālās valsts idejas būtību pagātnē un tās attīstību tagadnē. Un tad arī apskatīsim kāds varētu būt latviešu un krievu vienojošais elements.

Eiropas Savienības “kultūrpolitikas” pamatā ir PSRS, Romas vai kādas citas impērijas prakse. Un tieši Rietumus pārņēmušās ideoloģijas ietekmē arī Latvijas politiķi runā nevis par latviskas valsts, bet par utopiskās multikulturālas sabiedrības veidošanu. Kas skan ne mazāk skaisti, kā “Visu zemju proletārieši, savienojieties!”, bet vēstures kontekstā jau zināms, ka aiz saukļiem mēdz slēpties arī nerealizējamas un postošas idejas. Rezultātā padomju okupācijas radītās kultūrvides problēmas ne tikai nav novērstas, bet joprojām turpina padziļināties Latvijas zemē.

Un tagad ieskatīsimies pieminētajā Amerikas vēsturē, kādā vaidā tā ir no nacionālas valsts kļuvusi par multikulturālu.

Par multikulturālu valsti ASV kļuvusi uz pamatiedzīvotāju asiņainas iznīcināšanas rēķina.
Kristīgā pasaulē pastāv uzskats, ka sākotnēji Amerikas konstitūcija ir celta uz 10 baušļu pamata. Diemžēl tā ir daļa no patiesības.

Pirms multikulturālās varas atbalstītāju sirošanas Amerikas kontinentā, tā bija nacionāla valsts, protams, ne tādā mūsdienīgā izpratnē. Amerikas pamatnācija bija indiāņi, kas apdzīvoja Ameriku līdz eiropiešu ienākšanai, līdz ar to piekopjot masveida genocīdu pret pamatiedzīvotājiem.
Iemeslus var atrast vienmēr, sakot, ka indiāņi bija elku kults piekopēji jeb šamaņi, tāpēc… Bet tas nav attaisnojums, nācijas slepkavošanai.

Tā vien šķiet, ka kolonizatori ir uzvarējuši, sagrābjot svešas teritorijas, paverdzinot, nospiežot un iznīcinot pamatnāciju, kļūstot labklājības lepnuma paraugs Eiropas valstīm. Taču, atmaksa nāk vienmēr! Ar zobenu nāksi no zobena kritīsi. Tas ir tikai laika jautājums.

Saprotams, ka mazās valstu pamatnācijas nespēj aizstāvēties no Lielvaru skaitliski lielajām cilvēku masām, kas spējušas pakļaut tās, un pilnīgi vienalga kādiem lozungiem tās arī savu klātbūtni nepieteiktu. Visos laikos vēsturiskie kari apliecinājuši tikai vienu mērķi…

Vai uz pamatnāciju upuru kauliem tagad dzīvojušās ir kļuvušas laimīgas?

Viss šajā dzīvē notiek līdz brīdim. Atmaksu sauc dažādi, vieni to sauc par karmu, citi par dzīvības nezūdamības likums, taču Dievs ir definējis savu pozīciju skaidri, kas skan sestajā bauslī „Tev nebūs nokaut!” un „ko sēsi to pļausi”. Tagad ielūkosimies kā šie abi postulāti darbojas mūsdienās, Amerikas gadījumā.

Saprotams, ka atmaksa ne vienmēr nāk tādām pašām metodēm, varbūt arī tāpēc dažkārt cilvēku tuvredzība nespējot to saskatīt, zaudē vēl vairāk.

Diemžēl, ne visi spēj nolaisties līdz tādam zemam un pagrimušam līmenim, kā dzīvības atņemšana. Piemēram, indiāņu gadījumā, atšķirībā no civilizētajiem kolonizatoriem, kuriem nav bijusi zināma morāle, ētika, gods un t.t. Ar to rodot tikai pretjautājumu, kura tad ir bijusi „zemā rase” vai „kulta pielūdzēji” indiāņi, kuri nespēja aizstāvēties savā zemē, vai civilizētie un kultūras pārpilnie kolonisti, kuri, starp citu, arī piekopa savu kultu „varaskāri” un „slepkavniecisko māniju”?

Atmaksa nāk! Tā nāk ar bumeranga efektu dubultā spēkā. Varas elku ietekmētie aizmirst, ka uzspiežot savu nepareizo alkatības pārpilno lēmumu un realizējot to uz citu nāciju rēķina, nāks diena, kad radīsies kāds cits vēl lielāks varas elku pārpilnais, kas nospiedīs iepriekšējo, daudz ātrāk, efektīvāk un daudz viltīgāk, nekā priekšgājējs. Tas notiek un tas vienmēr notiks, jo likums „ko sēsi to pļausi” ir nemainīgs.

Tagad Amerika un amerikāņi, tā saucamā pamatnācija, mokās un nespēj atvilkt elpu un sevi nosargāt no imigrantu un nelegālo iebraucēju plūsmām, kuri uzkundzējas, izlaupa, slepkavo un atstāj neizdzēšamas iznīcinošas pēdas. Amerikāņi tik ļoti jūtas nospiesti, ka pat vasarā Amerikas prezidents, pieņēma nepopulāru lēmumu, apstādināt un kontrolēt valsts robežas, neļaujot Amerikas teritorijā iebraukt bēgļiem un citām nelegālām personām.
Amerikas pamatnācijas – indiāņu stāvoklis šodien

Amerikas pirmiedzīvotāju šobrīd ir mazāk nekā l % no visiem iedzīvotājiem. Kopš eiropiešu ierašanās 16. gs. indiāņi ir ierauti ilgā un grūtā cīņā par savām zemēm. Par spīti tam, viņi ir saglabājuši daudzas savas tradīcijas un valodu. Pašlaik apmēram piektā daļa indiāņu dzīvo rezervātos – teritorijās, ko viņiem piešķīrusi ASV valdība.

Vēlos pievērst īpašu uzmanību vārdam „rezervāti” – tāda parādība ieviesta mūsdienu brīvajā, demokrātiskajā, neatkarīgajā, labklājības pārbagātajā ASV!

Tad kādu gan pienācīgu attieksmi pret Latviju vēlamies sagaidīt no Amerikas Latvijas pamatnācijas latviešu samilzušajā problemātikā?

VIENOJOŠAIS LATVIJAS SABIEDRĪBAS ELEMENTS

Saprotams, ka vienojošais elements nav multikulturālisma piekopšana. Kopienas veidošanās pamatā ir kopējs mērķis un izpratne par tā sasniegšanas līdzekļiem. Tādējādi jebkuras lietas vai parādības vērtību nosaka atbilstība izvirzītajam mērķim.

Par cik Latvijas sabiedrību vienojošais mērķis ir sakārtot dzīves vidi Latvijā, tad to nevar izdarīt savādāk, kā vien primāri attīstot latviešu kultūru. Latviešu valoda un Latviskā kultūra ir vērtība, kas saista ne tikai ar vietējās sabiedrības vēsturisko pieredzi, bet arī ar mūsdienu realitāti. Latviešu kultūras materiālās izpausmes, piemēram, arhitektūra un dizains – nodrošina ne tikai sabiedrības radītās un dabas vides saskaņu, bet arī materiālās vides saskaņu ar cilvēku garīgajiem ideāliem. Tāpēc tikai latviešu kultūra var būt sakārtotas un laimīgas sabiedrības pamats Latvijā.

Latvijas kultūras attīstīšanai joprojām trūkst valstiska atbalsta. Tieši valsts vadītājiem būtu jāiezīmē un jāiedzīvina ideāli, kas ir sabiedrības vienotības pamatā.

Bet, kamēr šī vīzija nebūs saprotama, kopta un uzturēta augstā līmenī ikkatra Latvijas iedzīvotāju sirdīs, tikmēr dažādi valstij naidīgie elementi varēs manipulēt ar vārdiem, ka latvieši „šķeļ” sabiedrību, jo vēlas atjaunot spēkus savā zemē un, ka latvieši -„nacisti”, jo vēlas runāt savā valodā un t.t. Kāpēc ir atļauta šāda nostāja un netiek nosodīta? Tāpēc, ka šīs šķelšanas pozīcijas paudēji redz un jūt, ka latviešu nācija un tās lojālie Latvijas iedzīvotāji nav savstarpēji vienoti, nav ideālu un nav pat noskaidroti vienojošo elementu būtība uz kā balstīties.

Tieši tāpēc vienojošā elementa neesamība labi ir izteikta Bībelē, kad Jēzus teica: „Ja avis negana, tās izklīst”. Varbūt tas varētu izskanēt ne-latviski, bet tomēr atļaušos pateikt, ka Latvijai ir vajadzīgs Gans, kas spēs vienot Latviju nevis uz ievazāto un ārvalstu ievesto sapratni, kas nedarbojas un šķeļ, bet gan izvirzītu savu tikai un vienīgi Latvijai saprotamu valodas, kultūras, vēstures, ekonomikas un t.t. vienojošo identitātes saiti.

Un kas gan var būt labāks par Latvijas Galvu un cilvēku Ganu, kā Tas, kurš ir darījis visu, lai latvieši izdzīvotu un pastāvētu? Kurš gan cits kā ne Viņš, kas dara mūs laimīgus? Kurš kā ne Viņš, kurš izprot mūs pašus visos sīkumos, kaut arī paši nespējam sevi saprast? Kurš kā ne Viņš latviešu nācijas un tās identitātes Radītājs? Un visbeidzot: „Jo Viņš ir galva visām varām un spēkiem.” (Kol 2:9-10) Dievs, Debesu Tēvs, Jēzus Kristus!

MULTIKULTURĀLISMA POLITIKA – IZGĀZUSIES

Multikulturālisma politikas neveiksmi imigrantu integrēšanā atzinusi virkne pasaules valstu vadītāju: Vācijas kanclere Angela Merkele, Britānijas premjers Deivids Kemerons, Austrālijas bijušais premjerministrs Džons Hovards, Spānijas ekspremjers Hosē Asnars un citi.

Lielbritānija pret multikulturālisma politiku

Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kemerons kurš nāca pie varas 2010. gada maijā, kritizēja “valsts multikulturālisma doktrīnu”, kas veicinājusi dažādu kultūru atsevišķu pastāvēšanu, nodaloties viena no otras un no nacionālās kultūras.
Deivids Kemerons uzskata, ka multikulturālisma politika ir grāvusi nacionālo identitāti Britānijā. Minhenes starptautiskajā drošības jautājumu konferencē atzinis, multikulturālisma politiku par izgāzušos.
Viņš teica, ka tolerance, kas balstīta uz neiejaukšanās to cilvēku grupu lietās, kas noraida Rietumu vērtības, nav sevi attaisnojusi. Britu premjers atzīst ka, nepieciešams pāriet pie valsts politikas, kurā nacionālā identitāte veidojas uz demokrātijas, vienādu tiesību, likuma virsvadības un vārda brīvības rēķina. Kā vienu no pasākumiem šo mērķu īstenošanai britu valdības vadītājs piedāvājis liegt finansiālu atbalstu un padzīt no augstskolu pilsētiņām organizācijas, kurām ir ietekme musulmaņu sabiedrībā, bet kuras neindentificē sevi ar Rietumu vērtībām.
Saskaņā ar valsts multikulturālisma doktrīnu, paskaidrojis premjerministrs, britu varas iestādes ir atbalstījušas kultūru šķirtu līdzāspastāvēšanu. Tas ir novedis pie nacionālās identitātes trūkuma, kas savukārt izraisījis gados jaunu britu musulmaņu interesi par ekstrēmistu idejām.
„Ja mēs vēlamies pārvarēt šos draudus (pašmāju islāma ekstrēmismu), es domāju, laiks pāršķirt lappusi ar neveiksmīgajām pagātnes metodēm,” paziņojis Kemerons.
Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kemerons secinājis, ka valstī gadu desmitiem piekoptā multikulturālisma politika cietusi neveiksmi, un aicinājis labāk integrēt jaunos musulmaņus, lai apkarotu pašmāju ekstrēmismu, ziņo raidsabiedrība BBC. Kemerons, kurš nāca pie varas 2010. gada maijā, kritizēja “valsts multikulturālisma doktrīnu”, kas veicinājusi dažādu kultūru atsevišķu pastāvēšanu, nodaloties viena no otras un no nacionālās kultūras. Viņaprāt, tas grāvis nacionālo identitāti Britānijā, veicinājis nošķirtību un pamudinājis daļu jauno musulmaņu pievērsties ekstrēmistu ideoloģijai.

Vācija pret multikulturālisma politiku

Pērnā gadā Vācijā asas debates izraisīja Centrālās bankas valdes locekļa Tilo Saracina grāmata “Vācija iznīcina sevi”, kurā apgalvots, ka imigranti, it īpaši musulmaņi, “padara Vāciju stulbāku”.
Politkorektuma apsēsti politiķi panāca Saracina atstādināšanu no amata, taču pēc pāris mēnešiem 2010. gada oktobrī ar Vācijas kanclere Angela Merkele atzina, ka multikulturālais sabiedrības modelis ir izgāzies, un pieprasīja, lai imigranti mācītos vācu valodu un integrētos vācu sabiedrībā.

Francija pret multikulturālisma politiku

Francijas prezidents Nikolā Sarkozī paziņojis, ka multikulturālisma politika ir izgāzusies.
Sarkozī izteicās, ka “mūsu musulmaņu tautiešiem jādod iespēja piekopt savus reliģiskos rituālus tāpat kā citiem pilsoņiem, taču mēs Francijā negribam, ka cilvēki uzkrītoši nodotos lūgšanām uz ielas”.
Rūpes par nacionālo identitāti

“Mana atbilde ir skaidra – tā ir neveiksme,” Sarkozī teica televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu par politiku, kas imigrantu mītnes zemē atbalsta un veicina ieceļotāju grupu atšķirības kultūras un reliģijas jomā. “Protams, mums visiem jāciena atšķirības, taču mēs negribam sabiedrību, kurā kopienas pastāv līdzās. Ja jūs ierodaties Francijā, jūs piekrītat iekļauties vienotā kopienā, kas ir nacionālā kopiena, un, ja jūs tam nepiekrītat, jūs nevarat būt gaidīts Francijā,” uzsvēra valsts galva. “Francijas nacionālā sabiedrība nevar pieņemt maiņu tās dzīvesveidā, vīriešu un sieviešu vienlīdzībā, meiteņu brīvībā apmeklēt skolu,” piebilda Sarkozī.
“Mēs līdz šim esam vairāk rūpējušies par iebraucēja identitāti un nepietiekami par tās valsts identitāti, kurā viņš ieradies,” atzina Francijas prezidents.
Francijas labējās Nacionālās frontes vadītāja Marina Lepēna salīdzināja, ka musulmaņu lūgšanas uz ielas ārpus pārpildītajām mošejām Francijā atgādina nacistu okupācijas laiku.
Britu avīze “The Daily Telegraph” atzīmē, ka Francijas labējās Nacionālās frontes vadītāja Marina Lepēna apsveikusi Kemeronu par drosmi atzīt multikulturālisma neveiksmi un nepieciešamību stiprināt nacionālo identitāti.
Lepēna paziņojusi, ka Kemerona paustais multikulturālisma noraidījums un aicinājums stiprināt nacionālo identitāti var tikt uzskatīts par viņas partijas politiskās nostājas apstiprinājumu. “Tas (Kemerona viedoklis. – V. B.) ir tieši tāds paziņojums, kas mums 30 gadus liedza piedalīties sabiedriskajā dzīvē,” intervijā avīzei “The Financial Times” teica Lepēna.

Austrālija un Spānija pievienojas

Austrālijas bijušais premjerministrs Džons Hovards un bijušais Spānijas premjerministrs Hosē Maria Aznars pēdējos mēnešos izteikušies, ka multikulturālisma politika nav pietiekami efektīva imigrantu integrācijai.

SITUĀCIJA LATVIJĀ

Viens no multikulturālisma aizsegiem ir islāma lobijs Eiropā. Ieskatīsimies kā tas notiek Latvijā.

Latvijas musulmaņi sapņo par klasisku mošeju Rīgā

LNT raidījums „Top10”. Latvijā ir viena mošeja. Tā gan nav atsevišķa celtne ar minaretiem taču 10 000 musulmaņu Latvijā sapņo par tādu.
Musulmaņu kopienas vadītājs Zufars Zainuļins izteicies, ka vislabāk būtu, ja tā atrastos tuvāk centram. „Kad Latvijas musulmaņiem radīsies iespājas un attiecīgi apstaķļi, mošeja noteikti tiks uzcelta. Es ļoti vēlētos, lai tas notiktu vēl manas dzīves laikā,” sacīja Rīgas musulmaņu draudzes padomes priekšsēdētāja Rufija Ševireva.

Par ko sapņo kristieši?

Domājams, ka šāda veida informācija varētu rast pārdomas kristiešu sirdīs, kuri tik ļoti deg par evaņģēlija vēsts izplatīšanu Latvijā un saprastu, ka ar degšanu vien nepietiek un pienācis laiks rīkoties!

Aicinājums: Lūdz par Latviju! Lūdz Dievam Atmodu Latvijā! Rīkojies- iestājies par kristīgu valsti Latviju un sludini mīlestības evaņģēliju, tādējādi apgrūtinot iespēju Latvijas tautai iekļūt maldu mācības slazdos, kas veicina naidu un terorismu.

Lai Dievs svētī Latviju, mūsu vienīgo Tēvzemi!

Grēksūdze nevar notikt, izmantojot tehnoloģijas, piemēram, internetu, „skype” un citas, šādu viedokli preses paziņojumā pauž priesteris Ilmārs Tolstovs, komentējot informāciju par ASV uzņēmuma „Little iApps” izstrādāto „iPhone” sīkrīku, kas palīdz katoļticīgajiem apgūt bikts jeb grēksūdzes procesu.

„Katoliskās baznīcas katehisms attiecībā uz grēksūdzi uzsver, ka šī sakramenta saņemšanai pienākas sagatavoties ar sirdsapziņas izmeklēšanu Dieva Vārda gaismā. Šim nolūkam vispiemērotākie teksti ir jāmeklē dekalogā, kā arī evaņģēliju un apustuļu vēstuļu morāliskajā katehēzē – Kalna sprediķī un apustuļu mācībās. Arī Kanonisko Tiesību kodekss norāda, ka, lai kristietis saņemtu gandarīšanas sakramenta pestījošās zāles, viņam ir jābūt tā noskaņotam, ka viņš, atmezdams padarītos grēkus un apņemdamies laboties, atgrieztos pie Dieva,” skaidro Tolstovs.

Tradicionālā prakse Katoļu baznīcā aicina ticīgos pirms grēksūdzes labi izmeklēt savu sirdsapziņu Dieva Svētā Gara gaismā un kā palīglīdzekli piedāvā sirdsapziņas izmeklēšanas jautājumus, kurus var atrast lūgšanu grāmatā „Slavējiet Kungu”. Tomēr, kā novērojis Tolstovs, daudzi gados jaunāki ticīgie reti lieto lūgšanu grāmatu, līdz ar to šādas, uz modernām tehnoloģijām balstītas sirdsapziņas izmeklēšanas formas var būt noderīgas un apsveicamas. „Tomēr šeit ir jāatceras, ka tā ir tikai palīglīdzeklis, lai labi sagatavotos grēksūdzei,” uzsver Tolstovs.

Runājot par ASV uzņēmuma „Little iApps” izstrādāto „iPhone” sīkrīku, Vatikāna preses sekretārs Federiko Lombardi uzsver, ka ir būtiski saprast, ka gandarīšanas sakramentā ir nepieciešams personisks dialogs starp cilvēku, kas nožēlo grēkus, un bikstēvu, kā arī bikstēva dotā absolūcija jeb grēku piedošana. „To nevar aizstāt ne ar kādu datora lietotājprogrammu. Uz to ir jāliek uzsvars, lai izvairītos no jebkādām neskaidrībām. Nekādā gadījumā nevar runāt par grēksūdzi caur „iPhone”,” teica Lombardi.

Šodien pasaulē daudzi cilvēki lieto jaunās tehnoloģijas, lai lasītu un pārdomātu, piemēram, Bībeles vai lūgšanu tekstus,- ziņo spektrs.com/ziņas

Līdz šim ticīgie veica sirdsapziņas izmeklēšanu, balstoties uz lūgšanu grāmatās publicētajiem jautājumiem. „iPhone” var kļūt par pastorālās aprūpes digitālo palīgmateriālu, bet nekad un nekādā gadījumā tas neaizstās izlīgšanas sakramentu, jo pieņemt grēksūdzi un atlaist grēkus var vienīgi priesteris, uzsvēra Vatikāna preses sekretārs.

Informācijas tehnoloģiju portāls ‘The Register’ informēja, ka rīks piedāvā lietotājam reģistrēties aizsargātā interneta vietnē un pēc kārtas atzīmēt, kur un kādā veidā grēku sūdzētājs pārkāpis kādu no desmit baušļiem – vai katru dienu skaitījis lūgšanas, vai katru dienu no visas sirds mīlējis Dievu, vai pakļāvies Dieva vārdam, kā to sludina baznīca.

Kā raksta „The Register”, sīkrīks rakstīts pēc pāvesta Benedikta ieteikuma ar jauniešiem izmantot mūsdienīgus saziņas veidus. Sīkrīks saņēmis Indiānas štata Fortveinas pilsētas katoļu bīskapa svētību, tādēļ izstrādātāji uzskata, ka tas neesot pretrunā ar katoļu baznīcas mācību.

Portāls gan uzsver, ka „iPhone” programmiņa izmantojama tikai, lai gatavotos grēksūdzei un iepazītos ar baznīcas rituālu. Pēc katoļu baznīcas mācības, tikai priesteris var pieņemt grēksūdzi un atlaist grēkus. Sīkrīks interneta veikalā „App Store” maksā 1,19 mārciņas (aptuveni latu).

Foto: Asija Bibi

Pakistānā pieņemtais likums, kas aizsargā un pastiprina islāma kultūru valstī aizliedzot islāma pravieša Muhameda zaimošanu un atļaujot diskriminēt kristiešus, izraisa asinspirti. Pakistānā apcietināta un piespriests nāves sods sievietei-kristietei par zaimošanu.
Kristīgie līderi pasaulē nav stāvējuši malā un ir iestājušies par Asiju Bibi, kas dažiem tuvāk stāvošajiem ir maksājusi dzīvību. Savukārt netaisnīgais likums ir piesaistījis plašsaziņas līdzekļus un izvērsis plašas diskusijas. Likuma kritiķi norāda, ka tas tiek izmantots reliģisko minoritāšu vajāšanai, reliģiskā ekstrēmisma uzkurināšanai un personisko rēķinu kārtošanai.
Apžēlot uz nāvi notiesāto sievieti aicināja daudzi politiskie un sabiedriskie līderi, tajā skaitā pāvests Benedikts XVI, Itālijas ārlietu ministrs Franko Fratīni. Organizācija Amnesty International izplatīja preses relīzi ar prasību atcelt nāvessodu.

Lietas būtība:

Asija Bibi (45 gadus veca kristiete, piecu bērnu māte) pirmā sieviete Pakistānā, kurai piespriests augstākais soda mērs atsaucoties uz likumu par zaimošanu. Viņa tika arestēta 2009. gada jūnijā. Pirms aresta viņa sastrīdējās ar sava ciemata iedzīvotājiem, kuri paziņoja, ka dzert ūdeni ko pasniedz kristiete ir grēks, jo citas ticības sekotāji ir “nešķīsti”. Bibi apgalvoja, ka kristieši ir “tādi paši cilvēki kā musulmaņi”. Pēc tam satrakojies pūlis ielauzās Bibi mājā, piekāva viņas bērnus un draudēja izrēķināties ar Asiju pašu, bet viņu izglāba laikā ieradusies policija. Pēc piecām dienām sieviete tika arestēta. Asijas vīrs liecināja, ka ne viņš, ne viņa sieva nekad nav apvainojuši pravieti Muhamedu un Korānu.

Pendžabas provinces gubernators un kristietis Salmans Tasīrs vērsies pret diskriminējošo likumu- nošauts

Runga ar diviem galiem. Pakistānas prezidents Asifs Ali Zardari pieņēma lēmumu apžēlot un atbrīvot Asiju Bibi. Pēc atbrīvošanas Asija Bibi tika pārvesta uz drošu patvērumu, lai pasargātu viņu no vajāšanām, kuras varētu uzsākt neapmierinātie ar Pakistānas prezidenta lēmumu, vēsta Agnuz.info.
Tas, ka pašlaik Asija Bibi ir apžēlota un atbrīvota no ieslodzījuma nebūt nenozīmē, ka viņa var atgriezties pie iepriekšējās dzīves un, ka viņas dzīvībai vairs nedraud briesmas. Neskatoties uz to, ka viņu ir apžēlojis Pakistānas prezidents, islāma tiesas lēmums, kas atzinis viņu par vainīgu zaimošanā paliek spēkā, un tas nozīmē, ka ikviens musulmanis satiekot Asiju Bibi ne tikai var viņu nogalināt, bet tas pat ir viņa pienākums.
Pakistānas ministrs kristietis, grozījumu likuma veicinātājs – nošauts

Pēc jaunākām ziņām Pakistānas galvaspilsētā Islāmabadā nošauts minoritāšu lietu ministrs sociālists Šahbazs Bhati, no Pakistānas Tautas partijas, kurš bija vienīgais kristiešu kopienas pārstāvis valdībā un vērsās pret islama reliģiju aizstāvošu likumu, informē raidsabiedrību BBC.
Divi ar automātiem bruņoti vīrieši šāvuši uz ministra automašīnu, ceļā uz darbu.
Iepriekš Bhati bija atzinis žurnālistiem, ka saņēmis nāves draudus no islamistiem par ieceri – veikt grozījumus likumā par islāma zaimošanu. Ministrs norādīja, ka šis likums bieži tiek izmantots, lai apspiestu citu reliģisko kopienu ticības brīvību.
Pāvests aicina Pakistānu atcelt likumu par zaimošanu

Pāvests Benedikts XVI pirmdien nāca klajā ar aicinājumu Pakistānai atcelt likumu par islāma zaimošanu, norādot, ka tas kalpo par pamatojumu “netaisnībai un vardarbībai”.
“Es atkārtoti mudinu valsts līderi spert nepieciešamos soļus šā likuma atcelšanai,” uzsvēra katoļu baznīcas galva. “Pendžabas gubernatora traģiskā slepkavība liecina par steidzamo nepieciešamību panākt progresu šajā virzienā.”
Tradicionālās Jaungada tikšanās laikā ar ārvalstu vēstniekiem pāvests norādīja, ka Pakistānas likums par zaimošanu ir piemērs “normām, kuras kaitē reliģijas brīvībai”.

Pakistānas deputāte, kura bija strādājusi pie likuma “par zaimošanu” grozījumiem – tagad pati ir apsūdzēta “zaimošanas” likuma pārkāpšanā

Pakistānas parlamenta deputāte no „Pakistānas tautas partijas”, kura bija strādājusi pie likuma “par zaimošanu” grozījumiem, lai to vēlreiz pārskatītu, un, ja iespējams, atceltu – tagad pati ir apsūdzēta “zaimošanas” likuma pārkāpšanā,- teikts lkr.lv.

Šerija Rehmena (Sherry Rehman), no Pakistānas Tautas partijas, apvainota islāma un pravieša Muhameda zaimošanā par to, ka pērnā gada novembrī viņa teica runu, ar aicinājumu vēlreiz izskatīt zaimošanas likumu, kas valstī ir pastiprinājis kristiešu vajāšanas musulmaņu personīgo interešu nokārtošanai.

„Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai ciešanas, izbailes, vajāšanas, bads, plikums, briesmas vai zobens?” (Rom.8:35)

Pagājušajā mēnesī Sanita izteica piedāvājumu, Jums iesūtīt savus dzīves stāstus SPEKTRS redakcijā (spektrszurnals@gmail.com ar norādi: sadaļai Pārdomas), lai varam pagodināt un pateikties Dievam par Viņa varenajiem darbiem un brīnumiem! Lūk, pirmais pavasarī izaudzis asniņš. Prieks, ka pirmais iedrošinājums un apliecinājums nācis no vīrieša.

Māris Riekstiņš: k/c „Prieka vēsts” instrumentālās daļas vadītājs. Kalpo draudzē 12 gadus. Viņa atbildība ir dziesmu apdares, kompozīcija, nošu materiāla gatavošana un instrumentālais skanējums.

Es uzaugu pie vecvecākiem – atmosfērā, kura ne pārāk veicināja manu izaugsmi. Tobrīd es vēl neapzinājos, ka manī aug bailes par dzīvi, proti, vai spēšu būt veiksmīgs. Piecu gadu vecumā, kad sāku spēlēt klavieres, rakstura dēļ es līdz galam izvedu klavierskolotāju. Rezultātā viņa mūsu mājai gāja ar lielu līkumu. Gadiem ritot, neveiksminieka statuss manā apziņā nogulsnējās arvien vairāk. Lielākoties, būdams vēl bērns, es dzīvoju slēptā apjukumā un nedrošības sajūtā. Vienīgais, kas mani no tā spēja izvilkt, bija bungu spēlēšana – to es varēju darīt stundām ilgi (mans vecākais brālis bija bundzinieks), un brāļa grupas mēģinājumu klausīšanās. Šobrīd, atskatoties, es jau tolaik ieraugu sevī tieksmi pēc mūzikas, kuru Dievs bija ielicis manā sirdī kopš bērnības – Viņa aicinājumu būt levītam Viņa namā.

No neveiksminieka par huligānu

Skolas laikā liela daļa skolotāju bija mani norakstījuši kā neveiksminieku. Frāzes: “tu nekas neesi, tādu kadru mēs vēl neesam redzējuši, tu neko nesasniegsi, kā tevi vispār var mīlēt,” dzirdēju gandrīz ikdienu Tas viss mani ietekmēja tik ļoti, ka es uzsāku “huligāna karjeru” – sāku bastot stundas, dzert, pīpēt. Izveidojās “līdzīgi domājošu” jauniešu grupējums, ar kuriem kopīgi darījām prātam grūti aptveramas lietas – laupījām veikalus, sitām cilvēkus, taisījām masu kautiņus, spēlējāmies ar dzīvību. 9. klasē manā liecībā bija tikai divas sekmīgas atzīmes – mūzikā un fizkultūrā. Rezultātā 9. klases mācību gada vidū – Ziemassvētku laikā – mani izslēdza no skolas. Arī tolaik Dievs mani ir ļoti žēlojis un sargājis – skaidri apzinos vismaz piecas reizes, kad biju par mata tiesu no nāves, tostarp divos gadījumos tikai brīnums mani paglāba.

Lūzuma punkts

Vecāki bija šķīrušies, un mans tēvs bija skolotājs lauku skolā Saldus rajonā. Mamma zvanīja tēvam, kuru es nebiju redzējis nepilnus desmit gadus, lai viņš ņem mani pie sevis, jo viņa vairs netika ar mani galā. Brīnumainā veidā viņam izdevās mani iekārtot skolā gada vidū bez sekmju izraksta (jo ko gan es tur būtu parādījis?). Kaut kas manī salūza, es šobrīd skaidri apzinos, ka Dievs sāka strādāt pie manas sirds un gatavoja mani savam aicinājumam. Mācību gadu es pabeidzu gandrīz tikai ar teicamām sekmēm. Sāku spēlēt bungas skolas ansamblī. Daudz apmeklēju konsultācijas pie skolotājiem un atguvu nokavēto.

Solis līdz pašnāvībai

Tēvs mani aizsūtīja uz Murjāņu Sporta Ģimnāzijas Jūrmalas filiāli, kur sāku profesionāli nodarboties ar akadēmisko airēšanu. Tā bija vieta, kur bailes par savu pastāvēšanu, vietu dzīvē un pašapziņu man tika pazaudētas pavisam. Ne sporta dēļ, bet vecāko amata brāļu attieksmes dēļ. Nespēju iedomāties, ka sporta internātskolā varētu pastāvēt “ģedovščina”. Pēc pāris gadiem bija brīdis, kad nonācu pilnīgā izmisumā. Neviens par to nezināja, es mācēju to noslēpt, bet man bija skaidrs, ja kaut kas radikāli nemainīsies, tad dzīvot es nespēju. Es biju tikai vienu soli no
pašnāvības.

Sastapšanās ar Dievu

Par Dievu es nebiju dzirdējis gandrīz nemaz, arī neticēju nekam un nevienam. Tomēr tieši tobrīd mamma man sāka stāstīt visādas jocīgas lietas par Dievu, draudzi un glābšanu. Vēlāk izrādījās, ka mamma bija sākusi iet uz kristiešu draudzes Prieka Vēsts dievkalpojumiem VEF kultūras pilī. Esmu ļoti pateicīgs Dievam, ka viņa lūdza un ticēja par mani. 1992. gada 25. oktobrī es atdevu savu dzīvi Dievam. Spilgti piedzīvoju mīlestību – sajūtu, ka es vairs neesmu viens. Es savai dzīvei ieraudzīju jēgu, cerību, ka viss var būt savādāk – es atradu sevi Viņā!

Aicinājuma apziņa

Iepazīstot Dievu arvien vairāk, manā sirdī sāka mosties aicinājuma apziņa – es ar apbrīnu skatījos uz slavētājiem, tobrīd skaidri zināju, ka tā ir mana vieta. Ļoti spilgti atceros pirmo reizi, kad man uzticēja kalpot pie bungām! Es nekad dzīvē nebiju juties tik laimīgs, kā toreiz, kad ar drebošu sirdi un kājām, stāvēju aizkulisēs un gaidīju dievkalpojuma sākumu. Es skaidri zināju, ka mana dzīve vislielākajā mērā būs saistīta ar Dieva slavēšanu. Aptuveni pēc gada es sajutu, ka Dievs ved mani tālāk mūzikā, es sāku pastiprināti interesēties par klavierēm. Tolaik bija ļoti nepatīkama problēma, kas bija mani nomocījusi visus gadus. Kopš bērnības – uz manām rokām bija ap 20 kārpu, no kurām es nekādi nevarēju tikt vaļā. Es ļoti spilgti atceros kā lūdzu Dievam: “Kungs, ja Tu esi mani aicinājis mūzikas kalpošanā, un es zinu, ka Tu esi mani aicinājis, tad lūdzu dziedini mani!” Aptuveni pēc pāris dienām es pamodos ar pilnīgi tīrām rokām – Dievs atbrīvoja mani no tā, no kā es nevarēju tikt vaļā aptuveni 18 gadus! Tas bija vēl viens apliecinājums Dieva aicinājumam! Es pavadīju stundas un stundas, burtojot notis un cenšoties likt kopā akordus – izmantoju katru mirkli, kad vien bija iespēja piekļūt pie klavierēm. Pēc laika, slavēšanas vadītājs man uzticēja otrā taustiņnieka kalpošanu. Tad viss aizgāja – es sava prieka pēc sāku taisīt pavisam vienkāršas fonogrammas, kas attīstīja manī aranžētāja iemaņas. Daudz klausījos kristīgos māksliniekus Ron Kenoly, Michael W. Smith, Petra, Novij Jerusaļim, u.c.

Atdot savu dzīvi Viņam

Dievs ir ļoti mani svētījis. Esmu ārkārtīgi pateicīgs Viņam par savu draudzi, kurā man bija/ir iespēja pilnveidoties gan garīgi, gan profesionāli. Pa šo laiku esmu sarakstījis daudz dziesmu bērnu izrādēm, slavēšanai, veidojis daudz aranžiju, fonogrammu, bet pats svarīgākais – kļuvis par pielūdzēju! Esmu atradis to, ko neapzināti meklēju visu savu dzīvi – Dieva mīlestību! Viņš ir izglābis mani no drošas bojāejas, un viss, ko es gribu darīt šobrīd, ir kalpot Viņam. Neatskatoties!
Atdot savu dzīvi Dievam – tas ir pats labākais, ko mēs varam izdarīt, jo Viņš zinās labāk, ko ar to darīt.

Dievs ir mīlestība!

Es gribētu uzrunāt tos, kuri, iespējams, atrodas līdzīgā situācijā, kādā atrados es, pirms atdevu savu dzīvi Dievam. Jums ir jāzina, ka Dievs nemeklē tikai veiksminiekus, pašpārliecinātus cilvēkus, tādus, kuri ir uzauguši pilnās ģimenēs. Viņam ir nodoms un aicinājums pilnīgi ikvienam, tai skaitā arī tev! Es iepriekš baidījos uzticēties, arī Dievam, bet noriskēju, un nenožēloju to ne mirkli. Pat visbezcerīgākajā situācijā ir cerība, izeja un atrisinājums – Jēzus Kristus. Nekad nav par vēlu atdot Viņam savu dzīvi, lai cik bezcerīga tā liktos. Dievs ir mīlestība!
Dažreiz lietas mūsu dzīvē nenotiek tā, kā mēs vēlamies, tāpēc rodas jautājumi, uz kuriem nav atbildes. Šādos brīžos ir tik labi apzināties, ka mēs redzam tikai mazu fragmentu, bet Dievs redz visu mūsu dzīvi kopumā, un VIENĪGI VIŅŠ zina, kas un kad mums ir vajadzīgs! Tikai Viņš atver vai aizver kādas durvis! Vislabākais, ko mēs varam darīt, ir uzticēties un kalpot Viņam no visas sirds. Neatskatoties!

P.S: Cilvēks ir interesanta būtne, kuru ietekmē, uz ko viņš skatās! Pēteris bija tāds pats cilvēks kā mēs, viņam bija tas pats Vārds, tā pati ticība, bet viņa ticība kļuva dzīva tad, kad viņš skatījās uz Kristu! Vienā mirklī visa viņa pasaule izmainījās. Viļņi, kas līdz šim varēja viņu nogalināt, nu vairs neko nenozīmēja! Jo ticību dzīvu dara nevis jaukas dziesmas un pareiza valoda, bet neatlaidīgs skats uz Kristu, un domas par Viņu!

Sagatavoja Dāvids Parsons, tulkoja Inese Treiere

Pasaules teroristu grupējuma Al-Kaida džihādisti uzskata, ka senās kristiešu kopienas Tuvajos Austrumos ir „viegli noplūcami augļi”. Par to liecina ziņas no Irākas un Ēģiptes, kur nesen notika nežēlīgas masu slepkavības kristiešu baznīcās. Islāmistu radikāļi meklē viegli pieejamus mērķus un ar šīm „ātrajām uzvarām” cenšas nostiprināt savu organizāciju.

Arābu valstu valdības uz musulmaņu zvērībām parasti reaģē ļoti vēsi, tāpēc pēdējo desmit gadu laikā ir strauji pieaugusi pamatiedzīvotāju – kristiešu izceļošana. Tomēr šokējošie uzbrukumi Bagdādes baznīcai 2010.gada oktobra beigās un Aleksandrijas baznīcai Jaungada dienā var izrādīties lūzuma punkts. Pasaule beidzot ir pamodusies un sāk paust bažas par Tuvajos Austrumos notiekošo. Šī iemesla dēļ arābu valdnieki vairs nevar izturēties vienaldzīgi vai pat labvēlīgi pret vahābistu (Wahabbist) rīkotajām nežēlīgajām akcijām.

Asinspirts baznīcā

Aleksandrija ir plaša ostas pilsēta Nīlas deltā. Tur atrodas koptu draudze, ko par savu mērķi Jaungada dienā izvēlējās pašnāvnieks. Tad, kad baznīcā bija beigusies pusnakts Mise, pēkšņi atskanēja apdullinošs sprādziens. Aculiecinieki stāsta, ka vienā mirklī līksmais dievkalpojums pārvērtās šausmās – cilvēki tika aizmesti pāri baznīcas soliem, lija asinis. Sprādzienā gāja bojā divdesmit pieci draudzes locekļi un gandrīz simts bija ievainoti.
Šim uzbrukumam sekoja vairāku dienu nemieri. Tajos koptu kristiešu kopienas locekļi, kas sastāda nozīmīgus astoņus procentus no Ēģiptes 80 miljoniem iedzīvotāju, devās ielās, lai protestētu un pieprasītu valsts aizsardzību.
musulmaņu un Koptu ēģiptiešu sirdis” un tūliņ pat šo uzbrukumu „norakstīja” uz ārvalstu rēķina. Tomēr policijas iestādes drīz vien atzina, ka notikušajā neapšaubāmi ir iesaistīti arī vietējie ēģiptiešu ekstrēmisti. Lai gan neviens grupējums neuzņēmās atbildību, tomēr policija terora aktā konstatēja daudzas līdzības ar uzbrukumu baznīcai Bagdādē pirms diviem mēnešiem.

Ēģiptes prezidents Hosni Mubaraks paziņoja, ka „šis terora akts … ir ievainojis musulmaņu un Koptu ēģiptiešu sirdis” un tūliņ pat šo uzbrukumu „norakstīja” uz ārvalstu rēķina. Tomēr policijas iestādes drīz vien atzina, ka notikušajā neapšaubāmi ir iesaistīti arī vietējie ēģiptiešu ekstrēmisti. Lai gan neviens grupējums neuzņēmās atbildību, tomēr policija terora aktā konstatēja daudzas līdzības ar uzbrukumu baznīcai Bagdādē pirms diviem mēnešiem.

Toreiz Al-Kaida teroristu grupa iebruka Bagdādes katedrālē un sagrāba vairākus desmitus ķīlnieku. Teroristi izvirzīja daudzas prasības, starp kurām bija arī pieprasījums izdot divas Ēģiptes sievietes, kas bija precējušās ar koptu priesteriem. Uzbrucēji pasludināja, ka šīs sievietes pieder islāmticīgajiem un precēties viņas ir piespiestas varmācīgi.
Uzbrukumā kristiešu baznīcai kopumā zvēriski tika nogalināti četrdesmit četri draudzes locekļi, divi priesteri un septiņi drošības dienesta darbinieki. Šim asiņainajam terora aktam sekoja neskaitāmi islāmistu uzbrukumi Bagdādes kristiešu rajoniem. Pēc divām nedēļām tur nogranda 13 koordinēti sprādzieni, kas prasīja vēl sešas dzīvības. Tas izraisīja šausmas un paniku draudzē ar 2000 senu vēsturi. Daudzi draudzes locekļi atzina, ka nav citas alternatīvas kā vien bēgšana.

Irāka

Patiesībā Irākas kristiešu sabiedrība jau vairākus gadus cieš no radikālo islāmistu brutālajiem uzbrukumiem. Tā ir haotiska atbalss vai sekas ASV vadītajam iebrukumam valstī. Sadama Huseina despotiskais režīms ir gāzts, bet džihādisti savā sarūgtinājumā tīšām paildzina konfliktu, cenšoties padarīt Irāku par centrālo kaujas lauku cīņā pret brīvību un demokrātiju pasaulē. Džihādistu acīs vietējie Irākas kristieši ir nekas vairāk kā nodevīgi sabiedrotie Rietumu „krustnešiem”.

Kādā parastā 2004.gada svētdienā Bagdādē tika sabombardētas uzreiz piecas baznīcas. Regulāri notiek kristiešu nolaupīšana un turēšana ieslodzījumā, prasot par viņiem izpirkuma maksu. Kristiešu veikali tiek nodedzināti, priesteriem tiek nocirstas galvas. Kristiešu sievietēm jācieš pazemojoša un nosodoša attieksme sava neislāmiskā apģērba dēļ. Irākas kristiešus uzskata par vainīgiem pat tādos notikumos, kas risinājušies tūkstošiem jūdžu attālumā. Tā tas bija gan saistībā ar Dānijā publicētajām karikatūrām 2005.gadā, gan sakarā ar Romas Pāvesta piezīmēm par islāmu 2006. gada septembrī.

Lai gan mūsdienu Irākā no vardarbības cieš visi sabiedrības slāņi, tomēr kristiešu ciešanas ir nesamērīgi lielas. Saskaņā ar ANO galvenā komisāra bēgļu jautājumos ziņojumiem notiek ievērojama cilvēku emigrācija. Nepilnu desmit gadu laikā haldiešu, asīriešu, sīriešu, armēņu un protestantu draudzes ir samazinājušās no aptuveni 1,4 miljoniem uz pusi. Kristiešu skaits Bagdādē ir sarucis par divām trešdaļām.
Kenons Andrejs Vaits (Canon Andrew White), kas pēdējo gadu desmitu laikā vadīja izlīguma darbu starp Anglikāņu baznīcu un musulmaņu pasauli, 2003. gadā pēc ASV vadītā iebrukuma Irānā nolēma kalpot šai valstī. Viņš bija kapelāns britu un amerikāņu bruņotajos spēkos Bagdādē, noturēja dievkalpojumus vienā no Sadama Huseina greznajām pilīm. Šis kapelāns nodibināja draudzi vietējiem irākiešiem un drīz vien šai draudzē pulcējās gandrīz 4000 cilvēku. Tomēr pēdējos gados viņam nācās noskatīties, kā draudze strauji sarūk.

A.Vaita draudzē pagājušā gada laikā islāmistu teroristu uzbrukumos gāja bojā 93 kristieši. Intervijā The Christian Edition mācītājs pastāstīja par drausmīgo piedzīvojumu, kad svētdienā viņš kristīja 13 pieaugušos, bet nākamajā nedēļā 11 no tiem tika nogalināti. A.Vaits ir zaudējis tik daudzus miesas sargus, ka diemžēl visus vairs nespēj atcerēties. Aptuveni 500 viņa draudzes locekļi pēdējo trīs mēnešu laikā islāmistu vardarbības dēļ ir bēguši.

„Ir grūti vārdos aprakstīt tās šausmas, kas notiek Irākā, vienā no vecākajām kristīgajām baznīcām pasaulē,” sacīja mācītājs Vaits. „Es esmu dzīvojis daudzviet Tuvajos Austrumos. Esmu dzīvojis pat Gazā. Tomēr tur situācija nebija nekas, salīdzinot ar traģēdiju Irākā.”

A.Vaits piebilst, ka Irākas kristietības pirmsākumi sniedzas laikā, kad pravietis Jona ieradās Ninivē sludināt. Vēlāk tur sludināja neticīgais Toms. Mācītājs tic, ka draudzi ar tik dziļām saknēm nevar iznīcināt. „Mēs nepadodamies!” A.Vaits raksta Skype. „Visi, kas gribēja, ir jau aizbraukuši. Tie, kas ir šeit, tic, ka viņiem te jābūt… Irākas valdība cenšas mūs aizsargāt un ierēdņu lielākā daļa nav pret mums. Valdība ir centusies pasargāt daudzas baznīcas, taču tā nevar nosargāt katru kristieša māju. Šobrīd tieši šīs mājas ir uzbrukumu objekti.” A.Vaits panāca, ka pirms mēneša Dānijā notika nozīmīgs samits, kurā piedalījās haldiešu kristiešu līderi un vecākie musulmaņu garīdznieki no Irākas. Samita mērķis bija noskaidrot kopīgo sunnītu un šītu deklarācijā, kas atmasko slepkavošanu Allaha vārdā. A.Vaits lika lielas cerības uz šo samitu.

Sinodes maldi
Pēdējo gadu desmitu laikā islāmistu rīkotos vardarbības aktus un ar to saistīto spriedzi piedzīvo arī citas kristiešu minoritātes Tuvajos Austrumos – Ēģiptes kopti, Libānas maronīti, grieķu pareizticīgie Jordānijā, Sīrijā un Palestīnā (Izraēla ir vienīgais izņēmums šai reģionā, kur kristiešu skaits nemazinās).

Islāmistu vardarbības dēļ ir notikusi bezprecedenta kristiešu masveida izceļošana no arābu zemēm. Tas ir radījis nopietnas bažas Rietumu baznīcas hierarhijā un bija galvenais apspriežu temats Vatikānā, kad tur pērnā gada oktobrī pulcējās katoļu bīskapi no Tuvajiem Austrumiem. Pirms šīs tikšanās tika sastādīts pamatdokuments, kurā pirmo reizi atklāti bija definēts, ka „politiskais islāms” ir galvenais iemesls kristiešu bēgšanai no Tuvajiem Austrumiem.

Tomēr divas nedēļas ilgajā Romas samitā Tuvo Austrumu bīskapu vidū esošajiem Izraēlas pretiniekiem kaut kādā veidā izdevās atbildību par visām problēmām uzvelt ebrejiem. Sinodes „ziņojumā” tikai garāmejot tika pieminētas galvenās problēmas, kas ārda draudzes – radikālā islāma palielināšanās, politiskās represijas, ierēdnieciskie un arī sociālie ierobežojumi reliģiskajai brīvībai. Toties Sinode vērsās pie starptautiskās sabiedrības ar aicinājumu darīt visu, lai izbeigtu „okupāciju Palestīnas teritorijās”. Tādējādi Izraēla tika uzrādīta kā galvenais Tuvo Austrumu problēmu avots.

Sinodes maldus pierādīja slaktiņš Bagdādes katedrālē tikai dažas dienas pēc Samita. Bija absolūti neiespējami šai asiņainajā traģēdijā vainot Izraēlu. Tomēr pat ASV prezidents Baraks Obama, apmeklējot Indonēziju tai pašā nedēļā, paziņoja, ka „islāms ir miera reliģija … Amerikas Savienotās Valstis nekad nekaros ar islāmu”.

Aizsardzības nauda

Tuvajos Austrumos valdošajā baiļu un pamestības atmosfērā kristīgās draudzes nemitīgi sarūk. Cilvēki pamet draudzes, jo to gani nereti atsakās atklāti runāt par reālajiem draudiem. Savukārt, Rietumu līderi izturas nevērīgi pret kristiešu izmisuma pilnajiem saucieniem. Tikmēr radikālie musulmaņi acīmredzot ir vienojušies, ka kristiešiem vairs nav vietas Tuvajos Austrumos.

Dienu pirms Aleksandrijas baznīcas bombardēšanas džihādistu mājas lapa publicēja prominentā Salafi garīdznieka Abu Mundhira Al-Šinkiti reliģisko lēmumu (fatwa), kurā teikts, ka kristiešiem uzbrukt ir atļauts, jo viņi ir lauzuši seno laiku „vienošanos” ar islāmu. Šis dekrēts paziņoja, ka musulmaņu zemēs dzīvojošie kristieši saskaņā ar islāma likumiem vairs nav aizsargājama minoritāte, jo viņi ir pārtraukuši maksāt jizya. Tā ir apkaunojoša galvasnauda, ko senlaikos kristieši un citas minoritātes bija spiestas maksāt islāma varas institūcijām par savu aizsardzību.
Profesors Rafaēls Izraeli (Raphael Israeli), kas Jeruzalemes Ebreju universitātē lasa lekcijas par islāmu, skaidro, ka jizya maksāšana gadsimtiem ilgi ir bijusi pazemojoša publiska ceremonija. Vienmēr, kad kristieši un ebreji ieradās maksāt galvasnaudu jeb nodokļus, musulmaņu valdnieki sita viņiem ar nūju pa kaklu, tā atgādinot, ka Muhameda sekotāji varētu viņus nogalināt, tomēr ir nolēmuši taupīt viņu dzīvības.

Savā grāmatā profesors Izraeli izsaka viedokli, ka mūsdienu kristiešu vajāšanas ir daļa no trešā uzbrukuma, ko islāms veic pret kristīgo sabiedrību.

Pirmais iebrukums ilga vairāk nekā 500 gadus. Tas sākās līdz ar islāma dzimšanu un turpinājās, līdz musulmaņu spēki tika uzveikti un padzīti no Balkānu un Pireneju pussalām. Šajos agrajos gadsimtos musulmaņu armijas gandrīz iznīdēja kristietību tās šūpulī Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā. Šī reģiona lielākā daļa gadsimtu gaitā bija pieņēmusi kristietību, bet iebrucēji no Arābijas uzspieda jaunu reliģiju, valodu un kultūru. Kristiešiem piespiedu kārtā lika pāriet islāma ticībā. Tie, kas atteicās to darīt, nonāca otrās šķiras (dhimmi) statusā. Šis statuss ļāva saglabāt savu ticību un – dzīvību, ja tika maksāts aizsardzības nodoklis – galvasnauda un cilvēki pakļāvās musulmaņu dominējošajam stāvoklim.

Mūsdienās daudzi no šai reģionā palikušajiem 12 līdz 15 miljoniem kristiešu ļoti apvainojas, ja viņus nosauc par arābiem. Libānas maronīti sevi identificē kā feniķiešu pēcnācējus. Kopti ir cēlušies no senajiem Ēģiptes faraoniem. Asīriešu kristieši Irākā un Sīrijā joprojām runā aramiešu valodā, kurā runāja to senči un arī Jēzus. Viņi atteicās pakļauties arābu musulmaņu diktātam jau pašā sākumā.

Profesors Izraeli norāda, ka otrais uzbrukums kristīgajai sabiedrībai bija Osmaņu turku ielaušanās Austrumeiropā, kas tika apturēta pie Vīnes vārtiem. Šajā iebrukumā Osmaņu impērija centās iznīcināt grieķu pareizticīgos Konstantinopolē, Austrumu kristietības agrākajā galvaspilsētā.

„Tagad notiek”, profesors raksta „trešais islāma uzbrukums Rietumu kristiešiem. Tam ir divi virzieni. Pirmais virziens ir klusa un nemanāma Eiropas kultūras un ekonomikas ieņemšana, izveidojot musulmaņu kolonijas lielākajās Eiropas pilsētās. Otrs virziens ir etniskās tīrīšanas kampaņas, kas ir vērstas pret Tuvajos Austrumos palikušajiem kristiešiem.” „Radikālie musulmaņi vēlas satriekt atlikušos kristiešus un tos padzīt,” skaidro profesors Izraeli.

„Kristieši ir viegli upuri”, viņš piebilst. „Musulmaņi uzskata, ka viņiem ir ne tikai labākā reliģija. Viņi savu ticību uzskata par vienīgo pareizo, bet kristietību un jūdaismu pieskaita nepatiesām un izkropļotām reliģijām. Islāms vēlas likvidēt šīs reliģijas un tajā attaisno arī vardarbības lietošanu.”

Durvis uz Rietumiem
Kristiešu izceļošanu no Tuvajiem Austrumiem ietekmē arī tas, ka pēdējo gadsimtu gaitā ir izveidojušās ciešas saites ar Rietumeiropas kristīgo sabiedrību.
Laikā, kad Osmaņu vara Tuvajos Austrumos sāka mazināties, lielvalstis uz reģionu sūtīja savus pārstāvjus. Viņi slēdza vienošanos ar Sultanātu Stambulā, lai nodrošinātu aizsardzību kristīgajām konfesijām. Lielbritānijas sūtņi ieradās, lai aizsargātu protestantu intereses, Francija iestājās par Libānas kristiešiem, Krievija – par pareizticīgo draudzēm. Arī Vatikāns iejaucās, lai palīdzētu dažām sektām, kā rezultātā radās tāds unikāls hibrīds kā maronītu un grieķu Melkites baznīcas. Tās ir lojālas Romas Pāvestam, tomēr tai pat laikā saglabā dažus Austrumu pareizticīgo uzskatus un praksi.

Šie Rietumu partneri Tuvajos Austrumos uzcēla skolas, slimnīcas un citas modernas institūcijas. Tas ievērojami uzlaboja izglītības, medicīnas un darba iespējas vietējiem kristiešiem. Viņi kļuva mobilāki, ambiciozāki un daudzi no viņiem pierada pie Rietumiem, tās urbanizētās vides.

Pagājušajā gadsimtā kristiešu migrācija palielinājās laikā, kad sākās reģionālie konflikti un atdzima islāma kustības – 20.gadsimta 30.gados atjaunojās Musulmaņu brālība Ēģiptē; izplatījās vahābisms (Wahabbism). To stimulēja naftas bagātais Saudi režīms, kas ir radījis Al-Kaidu un tamlīdzīgas džihāda kustības. Libānas zinātnieks Maliks Habibs (Malik C. Habib) raksta, ka migrācijas rezultātā radās augošas koptu un armēņu kopienas Losandželosā, prāva Irākas kristiešu asīriešu kopiena ar savu patriarhu Čikāgā un simtiem tūkstošu Libānas kristiešu Monreālā, Santpaulā, Parīzē un Sidnejā.

Demogrāfi ir aprēķinājuši, ka aptuveni 60% no visiem Libānā un Palestīnā dzimušajiem kristiešiem tagad dzīvo ārzemēs.

Atvadu šāvieni

Vairākas pazīmes liecina, ka kristietība dažās Tuvo Austrumu daļās tomēr pieaug. Ēģiptes Bībeles biedrības direktors Ramezs Atallahs (Ramez Atallah) atzīmē, ka kristīgajiem uzņēmējiem šobrīd pieder aptuveni 30% no Ēģiptes bagātībām. Viņš raksta, ka starp baznīcām ir arī tādas, kam „Ēģiptē ir vērienīgi plāni paplašināties, lai varētu kalpot arvien pieaugošajam dievlūdzēju skaitam”.

R. Atallahs savā e-vēstulē draugiem un atbalstītājiem raksta: „Kāds tad īsti ir kristiešu stāvoklis Ēģiptē – viņi ir vajāta minoritāte vai plaukstoša kopiena? Abi šie paziņojumi ir patiesi!”

Tomēr nevar ignorēt situācijas, kad pret kristiešiem Tuvajos Austrumos ieročus vērš pat policija.

Nesen kāds Ēģiptes policists, braukdams vilcienā, netālu no Kairas sarīkoja tādas kā koptu kristiešu medības. Daudziem koptiem uz plaukstas locītavas ir ietetovēts zaļš krusts. Policists vilcienā atrada vairākus cilvēkus ar šādu tetovējumu un izšāva uz tiem. Viens cilvēks tika nošauts, bet pieci nopietni ievainoti.

Nākotne rādīs, vai Rietumu kristīgā sabiedrība spēs panākt, ka tiek izbeigts asiņainais terors pret kristiešiem Tuvajos Austrumos.

Šis raksts pirmo reizi tika publicēts 2011.gada februāra izdevunā „Jerusalem Post Christian Edition” www.jpost.com /ce

Kristiešu skaits Tuvajos Austrumos

Ēģipte

Kopējais iedzīvotāju skaits 80 miljoni. Kristiešu īpatsvars ir aptuveni 8%, no tiem lielākā daļa ir koptu kristieši.

Irāna

Kopējais iedzīvotāju skaits ir aptuveni 70 miljoni. Kristiešu īpatsvars ir mazāks par 0,5 % jeb aptuveni 350 tūkstoši cilvēku.

Irāka
Kopējais iedzīvotāju skaits ir aptuveni 29 miljoni. Kristiešu kopiena strauji sarūk un veido nepilnus 2% no iedzīvotāju kopskaita. Lielākā daļa no aptuveni 500 tūkstošiem kristiešu ir haldiešu kristieši.

Izraēla

Kopējais iedzīvotāju skaits ir 7,3 miljoni. Kristiešu īpatsvars ir stabili 2,2% jeb aptuveni 150 tūkstoši cilvēku. Lielākās kopienas ir Grieķijas Melkites, arābu pareizticīgie un krievu pareizticīgie.
Jordānija

Kopējais iedzīvotāju skaits ir aptuveni 6 miljoni. Kristiešu īpatsvars ir aptuveni 2% jeb 120 tūkstoši cilvēku.
Libāna
Kopējais iedzīvotāju skaits ir 4 miljoni. Pirms vairākiem gadu desmitiem kristieši bija vairākumā, bet tagad to īpatsvars ir samazinājies līdz 35%. Lielākā daļa no aptuveni 1,5 miljoniem kristiešu ir maronīti (22%), grieķu pareizticīgie (8%) un Grieķijas Melkites (4%).

Palestīnas teritorijas

Demogrāfijas dati par iedzīvotājiem ir ļoti atšķirīgi: Rietumu Krasts (1,4-2,4 miljoni iedzīvotāju), Gaza (1,2-1,5 miljoni iedzīvotāju). Pirms 60 gadiem kristiešu īpatsvars bija 10%, tagad tas ir mazāks par 2%. Gazā ir palikuši ne vairāk par 3000 kristiešu.

Sīrija

Kopējais iedzīvotāju skaits ir nedaudz vairāk par 20 miljoniem. Kristiešu īpatsvars ir aptuveni 6% jeb 1,2 miljoni cilvēku.

Turcija

Kopējais iedzīvotāju skaits ir aptuveni 78 miljoni. Kristiešu īpatsvars sarucis līdz 0,3% jeb mazāk par 200 tūkstošiem cilvēku. Pagājušā gadsimta laikā grieķu pareizticīgo un armēņu pareizticīgo kopienas ir strauji sarukušas.

[Avots: ASV Valsts departaments, CIA World Factbook]

Ēģipte – Izraēlas pretiniece
sagatavoja ICEJ direktors Malkolms Hedings, tulkoja Inese Treiere
Nemieri Kairā

Nesenie politiskie nemieri Ēģiptē rada bažas, ka jaunā valdība Kairā varētu anulēt 1979. gadā noslēgto miera līgumu ar Izraēlu. Izņemot neilgus laika periodus vēsturē, Ēģipte vienmēr ir bijusi Izraēlas pretiniece.

Šis stāsts aizsākās, kad Jāzepa brāļi viņu pārdeva verdzībā un, nepatiesi apsūdzēts, Jāzeps tika iemests Ēģiptes cietumā. Ja Dievs viņu nebūtu pārdabiskā veidā atbrīvojis, Jāzeps tur būtu gājis bojā. Drīz vien ebreju vergs kļuva par Ēģiptes valstsvīru, kurš citu vidū izcēlās ar fenomenālām vadības prasmēm un gudrību. Jāzeps no bada nāves izglāba gan ēģiptiešus, gan daudzus citus ļaudis tuvā un tālā apkaimē – arī savu ģimeni. Tādējādi tika nodrošināta ebreju tautas pastāvēšana un Mesiāniskās dzimtas līnijas turpinājums. Ja Dievs brīnumainā kārtā nebūtu glābis, ebreju tauta būtu gājusi bojā!

”Tad Ēģiptē cēlās jauns valdnieks, kas par Jāzepu neko nezināja” (2.Mozus 1:8). Šis valdnieks pavēlēja nežēlīgi apspiest un verdzināt ebreju tautu, lika slepkavot viņu bērnus. Ebrejiem draudēja iznīcība. Tomēr Dievs tautai sūtīja atbrīvotāju Mozu. Mozus, rādot varenas zīmes un brīnumus, izveda ebrejus no Ēģiptes. Ja Dievs brīnumainā kārtā nebūtu glābis, ebreju tauta būtu gājusi bojā!

Mozus aizveda Izraēla tautu līdz Sarkanās jūras krastam. Daudziem likās, ka tas ir strupceļš un tūliņ Ēģiptes faraons ar saviem kareivjiem ebrejus panāks un iznīcinās. Tomēr notika brīnums – Mozus izstiepa roku pār jūru un plašie ūdeņi pašķīrās. Izraēla bērni izgāja cauri jūrai sausām kājām. Ja Dievs brīnumainā kārtā nebūtu glābis, Izraēla tauta būtu gājusi bojā no ēģiptiešu rokas!

Līdz pat šai dienai vēsture rāda, ka Ēģipte apņēmīgi ir pretojusies Dieva nodomiem attiecībā uz Izraēla tautu un daudzkārt centusies ebreju tautu iznīcināt. 1948.gadā Ēģiptes karaspēks, nonācis 25 jūdžu attālumā no Telavivas, mēģināja „ebrejus iedzīt jūrā”. Sešu dienu karā, 1967. gada jūnijā, Ēģiptes militārās operācijas pret Izraēlu vadīja Gamels Abduls Nasers. Ar lielu pārspēku un atbalstu no Padomju Savienības, Ēģipte atkal centās iznīcināt Izraēlu un ebreju tautu. Tomēr notika Dieva brīnums. Nasera armija un viņa arābu sabiedrotie tika sakauti. Izraēlas uzvara bija negaidīta un pārsteidzoša. Ja nebūtu notikusi Dieva pārdabiska iejaukšanās, Izraēla būtu gājusi bojā!

Līdzīgi notikumi risinājās 1973.gada oktobrī, kad, Krievijas pamudināta, Ēģipte uzbruka Izraēlai pašā svētākajā ebreju kalendāra dienā – Jom Kipur vai lielajā Izpirkšanas dienā. Pārsteigums bija milzīgs. Pat daži no Goldas Meieres vadošajiem ģenerāļiem un tuvākajiem padomdevējiem domāja, ka „spēle ir beigusies.” Tomēr viņi kļūdījās. Izraēla uzvarēja un izdzīvoja. Ja Dievs brīnumainā kārtā nebūtu glābis, Izraēla būtu gājusi bojā!

Kopš 1979. gada Izraēlas un Ēģiptes attiecībās iestājās miera periods. Uz valstīm tika nosūtīti vēstnieki, sāka plaukt tūrisms. Jāpiebilst gan, ka tūrisms vairāk attīstījās vienā virzienā – izraēlieši devās apmeklēt Ēģipti. Lai gan šis miers sākotnēji satricināja arābu pasauli, pēc laika tas pārņēma arī Jordāniju. Tomēr tā kā nevienā arābu valstī nav demokrātiskas iekārtas, tad tautā krājās neapmierinātība un dusmas pret militāro diktatūru, kas nomāca jebkuru opozīciju un ierobežoja cilvēku pamattiesības. Tas radīja labu augsni tam, lai strauji attīstītos tādi radikāli grupējumi kā Musulmaņu brālība un citas pret režīmu vērstas grupas. Šobrīd Ēģiptes „ielas” ir piepildītas ar niknām dusmām pret bijušo prezidentu Hosni Mubaraku. Tiek noliegti visi viņa darbi, arī noslēgtais miera līgums ar Izraēlu. Radikālie grupējumi šo miera līgumu izmanto, lai tautas acīs Mubaraku rādītu kā nodevēju un tā vairotu aizvainojumu pret viņu.

Mubaraka valdības neseno opozīciju veidoja galvenokārt sabiedrības sekulārā daļa. Tomēr šai opozīcijā bija arī Musulmaņu brālība, kuras līderi apsveica Osamu bin Ladenu, kad viņa Al-Kaidas pārstāvji uzbruka Ņujorkai 11.septembrī. Diemžēl ziņas no Ēģiptes liecina, ka daudzi demonstranti ir noskaņoti naidīgi pret Izraēlu un viņi atbalsta Musulmaņu brālību vismaz viena mērķa sasniegšanā. Šis mērķis ir tāds pats kā Irānai – iznīcināt Izraēlu.

Mubaraka vietā nāks jauns līderis, kas varbūt būs demokrātiskāks, bet pavisam noteikti viņš būs naidīgāk noskaņots pret Izraēlu. Drīzumā sagaidāms, ka Telavivā slēgs Kairas vēstniecību un Ēģipte atgriezīsies pie senās naidpilnās attieksmes pret Izraēlu. Tas nozīmē, ka drīz Izraēla var nonākt valsts līmenī sponsorēta teroristu tīkla ielenkumā, kas centīsies to sagraut. Ja Dievs brīnumainā kārtā neglābs, Izraēla ies bojā!

Mēs zinām patiesību – Dievs „sargā Izraēlu dienu un nakti.” Šobrīd Bībeles pētnieki nopietni apsver Ēģiptes pēdējo notikumu nozīmi un visā saskata pravietojumu piepildīšanos. Pravietis Ecēhiēls paredzēja laiku, kad Tuvo Austrumu valstis apvienosies, lai pēdējo reizi mēģinātu iznīcināt Izraēlu un uz visiem laikiem padzītu ebrejus no Apsolītās zemes (sk. Ec.36-39). Ēģipte būs starp šīm valstīm! Kad pravietis Ecēhiēls piemin Etiopiju un Lībiju, viņš runā par visu Ziemeļāfrikas reģionu. Šis reģions kopā ar daudzām citām valstīm uzbruks Izraēlai, lai to iznīcinātu. Izraēla būs satriekta un bezpalīdzīga! Bet Izraēla Dievs atkal iejauksies un pārsteidzošā veidā Savu tautu glābs. Ja Dievs brīnumainā veidā neglābs, Izraēla ies bojā!

Mums vairāk nekā jebkad agrāk ir jāiestājas un jālūdz par Izraēlu, jo notikumi Tuvajos Austrumos strauji tuvojas tam, par ko rakstīja Ecēhiēls un citi ebreju pravieši, tai skaitā Daniels un Cakarija. Pravietojumi piepildās un tie, kas pazīst savu Dievu, to redz un ņem šajos notikumos dalību. Tas prasa no cilvēka pilnīgu nodošanos un apņēmību, jo sekošana Dievam vienmēr maksā visu. Pāvils mums atgādina, ka lūgšana ir smags darbs (Kol. 4:12).

Tomēr šis stāsts vēl nav galā. Ēģipti sagaida slava! Šī valsts deva patvērumu Kristus bērnam un tā izglāba Viņa dzīvību (Mat.2:13-15). Kādreiz Ēģipte uzbruka Mesiāniskajai dzimtas līnijai, tomēr vēlāk
sniedza aizsardzību pašam Mesijam. Dievs to nav aizmirsis un laiku beigās Ēģipte būs vienota ar Izraēlu un Asīriju un kļūs par svētību zemei (Jes.19:18-25). Slava Dievam par Viņa žēlastību, kas mūs visus glābj no bojā ejas!

Word From Jerusalem
www.icej.org
Vairāk par to, kas notiek Ēģiptē, stāstīts video reportāžā angļu valodā

Autors: Sanita

„Kas dzīvo Visaugstākā patvērumā un mīt Visuvarenā ēnā, tas saka uz to Kungu: „Mans patvērums un mana pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos!” Jo Viņš tevi glābj kā putnu no ķērāja cilpas, pasargā no iznīcinātāja mēra. Viņš tevi sedz ar saviem spārniem, zem Viņa spārniem tu esi paglābts; Viņa patiesība ir tavs vairogs un bruņas.” (91.Psalms: 1.–4.)

Ir sācies marts, arī gaisā virmo pavasara smarža, līdz ar to mūsos pamazām rodas vēlme vairāk laika pavadīt ārā – sildoties saulītē. Tādējādi saulainā Florida ir ne tikai mūsu sirdīs, bet visapkārt mums! Aleluja! Šā mēneša rakstu veltīšu tēmai – tas Kungs mūsu Stiprā Pils un patvērums. Mēneša laikā vairākas reizes esmu piedzīvojusi un saņēmusi atgādinājumu, ka Jēzus mūs sargā un iznes no jebkuras situācijas uz savām mīļajām un stiprajām rokām. Pat šorīt, saņēmu kārtējo apstiprinājumu, ka Viņš mūs sargā VISU laiku. Izejot no mājas, parasti esmu ieradusi iet pa vienu konkrētu celiņu. Tomēr šorīt es negāju pa ierasto, bet pretējo ielas pusi. Kad biju tikusi vidū, tad pretējā ielas pusē (pa kuru parasti dodos es) ap to pašu vietu, kur biju tikusi es, no mājas jumta ar lielu blīkšķi nogāzās liela čupa sniega ar ledu. Protams, var teikt, ka man noveicās, bet es zinu, ka tas bija tikai tāpēc, ka mani sargā mans Kungs, kas ir mans Patvērums un mana Stiprā Pils. Viņš vada mani pa saviem ceļiem!
Pat iekļūstot avārijā

„Tas Kungs ir mans gans, man netrūkst nenieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem sava Vārda dēļ. Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina.” (23. Psalms: 1. –4.)

Mēs esam Dieva bērni, un tas nozīmē TIK daudz! Tāpat kā Dievs nekad nepameta Dāvidu, tāpat arī ik dienas Viņš sargā mūs! Viņa apsolījumi un apsardzība nav mainījusies vai mazinājusies. Viņš vienmēr ir kopā ar mums, Viņš nekad nepamet mūs. Viņš neļauj, lai mēs iekrītam velna izliktajās lamatās. Pāris nedēļas iepriekš, darba dienas vakarā, braucot trolejbusā no dievkalpojuma, es iekļuvu avārijā. Proti, trolejbusā ieskrēja mašīna, un tā iebuktēja trolejbusa sānus. Tomēr mašīna triecienu nedeva tieši tanī vietā, kur es sēdēju, bet mašīna uz ledus aizslīdēja tālāk. Lai arī trolejbuss tika sanests, taču neviens no pasažieriem necieta. Ejot uz mājām, es pārdomāju, vai gadījumā savā ikdienas skrējienā mēs reizēm nemēdzam piemirst to, cik ļoti Jēzus mūs sargā. Cik liela un varena ir Viņa apsardzība! Nē, nē, Kungs mēs nevēlamies to aizmirst, mēs ikdienas vēlamies savas rokas pacelt pretī Tev un pienest savu pateicību par Taviem varenajiem darbiem un lielo mīlestību! Tanī vakarā, ejot pa ielu, pār maniem vaigiem bira lielas asaras un Svētais Gars manī skaļi dziedāja – Dievs savus bērnus TIK ļoti mīl, un ja Viņš mīl, tad Viņš arī sargā mūs uz katra soļa!!! Aleluja!
Sargā arī mūsu mantas

Liela apsardzība ir arī mūsu mantām, kā jau iepriekš minēju februārī piedzīvoju vairākas situācijas, kad it īpaši izjutu šo lielo un žēlastības pilno apsardzību. Bija darba dienas rīts, devos uz tikšanos, bet, kad nonācu darbā, pēc aptuveni pusstundas secināju, ka man nav mobilā telefona. Sāku domāt, kur telefonu esmu atstājusi, pieļāvu, ka tālrunis varēja būt palicis taksī, bet nebiju par to īsti droša. Piezvanīju uz takšu firmu, tā pārstāve ātri sazinājās ar konkrētās mašīnas vadītāju, un jā, mans telefons bija drošībā pie takša vadītājas. Turklāt tās dienas pēcpusdienā mans telefons tika atgādāts līdz manai darba vietai, un man nebija nekur jābrauc. Vai atkal veiksmīga sakritība? Nē, tas ir vienīgi tāpēc, ka Dievs ir mūsu Tēvs, un Viņš sargā mūs un arī mūsu mantas. Viņš ir brīnišķīgs, Viņš nekad nepamet mūs, Viņš tā mīl un sargā mūs. Viņš katru brīdi ir pie mums. „Un redzi Es Esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam.” (Mateja 28:20). Tāpēc šajā mēnesī vēlējos jums un sev atgādināt par šo lielo Jēzus žēlastību, ko mēs ikdienas piedzīvojam Viņa paspārnē! Tur ir tik labi un silti, vai ne? Viņš ir BRĪNIŠĶĪGS!!! Lai arī šomēnes saulīte vairāk spīd mūsu sirdīs – Florida, ir katru dienu, vai ne?

„Tu esi mans patvērums, Tu mani sargāsi briesmās, Tu liksi atskanēt ap mani pestīšanas gavilēm.” (32.Psalms: 7)

SPEKTRS: Kā jūs varētu izskaidrot negatīvu nostāju pret tautas dziedniecību?

Nikolajs GRIBS: Tas ir interesants un ļoti svarīgs jautājums, jo šobrīd daudzi cilvēki cieš un dzīvo lāstā, nezinot šīs problēmas būtību. Eksistē divi spēki – Dieva un sātana. Sātans ir mūsu ienaidnieks. Viņš nav radītājs un dziedinātājs, mūsu spēka avots, bet gan zaglis un melis. Parasti viņš izmanto tādu metodi: zog cilvēka spēku un enerģiju un pārnes to no vienas dzīves sfēras citā, tādā veidā cilvēkam dodot atvieglojumu uz laiku.
Pirmsākumos sātans bija brīnišķīgs Dieva eņģelis, bet viņš gribēja kļūt augstāks par Dievu, un tagad ir Dieva un cilvēka ienaidnieks. Bībelē teikts, ka zīlnieces, tantes, burvji, brīnumdari, čukstētāji un ekstrasensi ir sātana kalpi, kas tiešā vai pārnestā nozīmē pilda ienaidnieka gribu – sagraut cilvēku. Dziedinot cilvēka miesiskās vainas, grauj viņa dvēseli un garu.

Parasti viņš izmanto tādu metodi: zog cilvēka spēku un enerģiju un pārnes no vienas dzīves sfēras citā, tādā veidā cilvēkam dodot atvieglojumu uz laiku.

SPEKTRS: Bet daudzas vecmammiņas dziedina Jēzus vārdā? 

N.G.: Jēzus teica: „Ne katrs, kas teiks: “Dievs, Dievs!” ieies Debesu valstībā, bet tie, kuri pilda mana Tēva gribu.” Tas nav apspriežams jautājums, jo tas ir Dieva likums. Un vēršanās pēc palīdzības pie „tantiņām”, zīlniecēm, ekstrasensiem ir nelietība Dieva acīs. Dievs aizliedz tāda veida dziedināšanu, lai nepieļautu atkarību no sātana ietekmes, jo tikai Dievs zina, kas ir labāk nepieciešams cilvēkam.

SPEKTRS: Ir bijuši dažādi pravieši piemēram, Nostradams, kuri ir pravietojuši par cilvēces nākotni. Kā jūs domājat, vai viņi ir runājuši Dieva vārdā?

N.G.: No cilvēciskās puses grūti spriest, un personiski viņus neesmu pazinis, bet zinu tikai to, kas rakstīts par viņiem un ko šie cilvēki paši ir rakstījuši. Ir dažāda veida pravietojumi, kuri nesakrīt ar Svētajiem Rakstiem.
Es šaubos par to, ka cilvēki, kuri uzņemas pravieša funkcijas, sev piesavinot Dieva slavu, var būt par Dieva kalpiem. Patiesi Dieva pravieši vienmēr ir runājuši Dieva vārdā. Tādus praviešus kā Nostradams neuzskatu par Dieva kalpiem ar Svētā Gara dāvanām: pravietošanu, atklāsmēm, gudrību utt.

SPEKTRS: Kādi tad ir bijuši Bībelē aprakstītie pravieši – nākotnes pareģotāji?

N.G.: Būtībā Bībele ir pravietiska grāmata. Piemēram, atveriet “Atklāsmes grāmatu”, un tur atradīsiet visu laiku pravietojumus līdz pat cilvēces beigām. Tie ir  pravieši, kuri runāja Dieva Vārdā, un viss, ko viņi pravietoja, ir piepildījies, atlikusi tikai niecīga daļa pravietojumu, lai piepildītos mūsu laikos.

SPEKTRS: Kristietībā slimības ir pieņemts izdzīt Jēzus Vārdā, bet psiholoģijā arī ir termins „pašsuģestēšana” jeb pašiedvesma, kad grūtos brīžos cilvēks savā dzīvē pravieto: „Esmu dziedināts!” vai arī „Man viss būs labi!” Paskaidrojiet, lūdzu, starpību starp ticību un pašsuģestiju!

N.G.: Ticība balstās uz Dieva Vārda, tāpēc tai ir rezultāti. Mēs varam stāties pretī slimībai, to izdzenot Jēzus vārdā. Slimības ir nākušas caur cilvēces grēkiem, un, lūk, šajā gadījumā pašiedvesma nevar palīdzēt.

SPEKTRS: Bet situācijā ar Ījabu pats Dievs pieļāva slimību, tas nozīmē, ka arī Dievs var mācīt cilvēku caur slimību un problēmām?

N.G.: Ir termins – Dievs pieļāva, bet faktiski to dara sātans. Dievs iraizliedzis sātanam aiztikt cilvēka dvēseli, cilvēka centru, un tādā veidā cilvēks tika pārbaudīts. Ja cilvēks ir līdz galam uzticams Dievam, tad arī sātans ieraudzīs šo uzticību, bet Dievs pēc pārbaudījumiem svētīs cilvēku vēl vairāk nekā iepriekš.

SPEKTRS: Bet ne katrs cilvēks emocionāli spēj  izturēt tāda veida pārbaudījumus!

N.G.: Dievs zināja, cik daudz Ījabs ir spējīgs izturēt. Un ja arī cilvēks mirst, tad patiess ticīgais saprot, ka nāve ir pārejas posms uz dzīvi ar Dievu, tādēļ mūs nāve  nebiedē.

SPEKTRS: Vai kristietis drīkst sevi dziedināt ne tikai ar lūgšanu, bet arī lietojot dažādas dziednieciskās tējas vai izmantojot urīnterapiju?

N.G.: Pasauli Dievs ir radījis cilvēkam, un viņam tika dota gudrība saprātīgi attiekties pret savu veselību, dzīvot pareizu un veselīgu dzīvesveidu. Tas nenozīmē, ka var salā staigāt kails ar domu, ka Dievs dziedinās. Slimībām ir iemesls. Dažos gadījumos slimība ienāk caur grēku, citos – no nepareiza dzīves-veida.
Par urīnterapiju Bībelē nav teikts, ka šī metode ir grēcīga, bet, manuprāt, tā nav tā labākā metode, un, izsekojot līdzi rakstiem, jāsaka, ka labāk dzert tējas.

SPEKTRS: Ja ticīgais ir ticis uz operāciju galda, vai tas nozīmē, ka viņam ir trūcis ticības?

N.G.: Ticības trūkums varētu būt viens no variantiem, otrs – iespējams, ka Dieva sods. Piemēram, AIDS ir izvirtuša cilvēka grēka auglis, kaut arī šis cilvēks var vainot šajā rīcībā citus.

SPEKTRS: Vai operācija ticīgam cilvēkam var būt kā ārstēšanas nepieciešamība?

N.G.: Dievs nav pret ārstiem. Kaut arī pats Jēzus ir mūsu ārsts, dzīvē ir tādi momenti, kad ir nepieciešama operācija, un mēs svētījam ārstus, lai sekmīgi veiktu operāciju. Bet, no otras puses, es zinu kādu gadījumu, kad slimnieks atteicās no aklās zarnas operēšanas un redzēja sapni, it kā pie viņa atnāca ārsts baltā virsvalkā, izgrieza aklo zarnu, parādīja to viņam un aizgāja. Pēc neilga laika slimnieks pamodās un saprata, ka viņam nekas nesāp, un viņš līdz šai dienai ir pilnīgi vesels. Faktiski viņu dziedināja Dieva eņģelis. Domāju, ka ir cilvēki, kuri neuzticas Dievam pilnībā, tādēļ liekas uz operācijas galda. Bet Dievs, kurš mūs zina pilnībā, ir spējīgs mūs dziedināt.

  Vecajā un Jaunajā derībā tiek pieminēti eņģeļi, tos Dievs sūtīja pie cilvēkiem  kā vēstnešus un  sargus. Tā tas notika toreiz… Bet kā ir tagad?   Reiz mācītājs dievkalpojumā stāstīja par kādu vīrieti Amerikā, kuru eņģeļi iznesuši no degošas, autokatastrofā avarējušas automašīnas. “Nu, jā! Jā! Tas jau notiek Amerikā, bet ne šeit, Latvijā, un kur nu vēl manā draudzē,” es nodomāju.  Esmu ievērojusi, ka draudzē daudz tiek runāts par ļauno garu nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēku dzīvi, bet eņģeļiem uzmanība tiek pievērsta reti. Vai tiešām eņģeļi pieder pagātnei vai kādai tālai zemei? Vai eņģeļi ir starp mums? Jautāju draudzenei, kādas ir viņas domas par eņģeļiem, un viņa man atbildēja: “Tev nav jādomā par eņģeļiem, bet par Tēvu, Dēlu un Svēto Garu!” Es tomēr nelikos mierā: “Vai eņģeļi eksistē tagadējos laikos?” “Protams!” viņa atbildēja. “Bet kā eņģeļi izskatās?” “Nezinu!” draudzene  paraustīja plecus. 

Tuvojās 2006.gada pavasara konference ar mācītāju Donu Arnotu no Amerikas. Konferences laiks iekrita manā dzimšanas dienā  24. maijā. Šajā dienā gribēju no Dieva izlūgties īpašu dāvanu. Konferences organizators, draudzes “Dieva Upe” mācītājs Nikolajs Bondarcovs, mani palūdza fotografēt, lai fotogrāfijas varētu ievietot draudzes mājaslapā. Pēc konferences, 26. maijā, piesēdos pie datora, lai apstrādātu fotogrāfijas, sakārtotu tās mapītēs un nosūtītu mācītājam Nikolajam Bondarcovam interneta portālāwww.newsound.lv. Viena no fotogrāfijām bija ļoti tumša, tādēļ datorprogrammā Photoshop gribēju to padarīt gaišāku, bet, kad fotogrāfiju palielināju, tas, ko ieraudzīju, lika manai sirdij satraukti pukstēt straujāk, un pa vaigiem nemanot ritēja prieka asaras. Mans prāts atteicās pieņemt to, ko redzēja acis,  tam nebija nekāda loģiska izskaidrojuma. Atteicos ticēt savām acīm, kuras gadiem man ir uzticīgi kalpojušas.

Jā! Tu pareizi saprati, fotogrāfijās bija redzami eņģeļi. Pārbaudot citas fotogrāfijas, tajās visās bija līdzīga aina.

 (Neizdevies foto, taču redzētais tajā piesaistīja uzmanību un pārbaudītas visas pārējās fotogrāfijas.)

Eņģeļu izskats Reizēm fotogrāfijās bija redzami balti mazi punktiņi vai lielāki un mazāki gaismas apļi. Agrāk domāju, ka tie ir kādi fotografēšanas defekti. Tagad tie bija  miglā tīti  2 – 3 metrus lieli eņģeļi. Tuvplāna fotogrāfijās tie bija cilvēku augumā un pat mazāki, kā neizteiktas formas augumi virs cilvēkiem un uz cilvēku apģērbiem.

(Par fotogrāfiju: Arnots aizlūdza par meiteni, taču meitene ar spēku krita atmuguriski, tā it kā viņu būtu atsituši no lielas uguns liesmas spēka. Guļot uz grīdas meitenei sakarsa vaigi un centās nepārtraukti atvēzēties ar rokām, it kā viņai būtu kļuvis karsti. Tuvplānā pie viņas galvas redzams neizskaidrojams objekts, kura realitātē nebija. )  

(Par fotogrāfiju: Labā Vēsts skatuve. Konferencē lūgšanas laikā. Pietuvinātie foto, lai labāk saredzētu noslēpumainos objektus. )

Kāpēc eņģeļi pazuda?

Kādu brīdi ar sajūsmu aplūkoju šo fantastisko ainu, bet tad pēkšņi eņģeļi fotogrāfijās pazuda. Kāpēc pazuda? Šo jautājumu uzdevu baznica.info portāla prezidentam un pareizticīgās baznīcas mācītājam Pāvelam Ļevuškānam, draudzes “Dieva Upe” mācītājam Nikolajam Bondarcovam un draudzes „Gars un patiesība” mācītājam Rufus Fridai.

Pāvels Ļevuškāns: “Pārdabiskas lietas kā nemanot atnāk, tā arī nemanot aiziet. Šī dāvana no debesīm acīmredzot bija domāta tev personīgi, tavas ticības stiprināšanai, nevis publiskai apskatei. Šāda veida gadījumi ir piedzīvoti visai daudz.”

NikolajsBondarcovs: “Dievam tu esi ļoti dārga un svarīga, tāpēc Viņš atvēra tavā priekšā debesis, lai tu varētu tajās ielūkoties.”

Rufus Fridai:  „Šāda parādība ir pilnīgi iespējama, jo Bībelē ir teikts: „Un es pats būšu”  saka tas Kungs,- „tai visapkārt par ugunīgu mūri, un es parādīšos tās vidū lielā savā godībā.” (Cakarijas 2: 9) šie teiktie vārdi  ir bez laika noteikšanas.

Eņģeļi atkal parādījās …Bet Kungs ir žēlastības Dievs! Pēc dažām nedēļām es fotografēju starp-konfesionālo kristiešu tikšanos draudzes “Rīta Zvaigzne” telpās Rīgā, Aspazijas ielā 26. Dažās fotogrāfijās atkal bija redzami eņģeļi kā nelieli gaismas objekti. Kaut arī tie bija pilnīgi atšķirīgi no konferences fotogrāfijās redzētajiem, tas mani ļoti iepriecināja.   Fotoaparāta brāķis? Fotogrāfijās redzēto skeptiķi uzskata par fotofilmiņas brāķi. Turklāt nav saprotams, kāpēc cilvēka acs neredz to, ko redz fotoaparāts? Var jau būt, ka varētu novelt vainu uz fotoaparāta filmiņas brāķi, bet par digitālajām kamerām to gan nevar teikt. Izskaidrojums ir tāds, ka fotoaparāti spēj uztvert arī infrasarkano staru diapazonu, ko acis neredz. Tāpēc, ja “spīdošais” objekts ir nekustīgs, tad fotogrāfijā būs labi pārredzamas malas, kuras atdala objektu no fona. Objekta pārvietošanās gadījumā uz fotogrāfijas būs redzamas svītras vai zīmējumi, kas faktiski ir infrasarkans “spīdošā” objekta ātras kustības ceļš.      

Novēlējums! Kad Tu, mans mīļais draugs, no kādas sarežģītas situācijas esi ticis sveikā ar “veselu ādu”, tad zini, ka tevi ir apsargājuši Dieva sūtīti eņģeļi. Jo eņģeļi ir starp mums!

Pēc garo stundu darba laika steidzoties uz mājām  neapjaušot, kas ceļa galā mūs sagaida… 
Manā priekšā stāvēja jauns liela auguma simpātisks vīrietis. Ieskatoties viņa smaidā nav iespējams pat nojaust, ka viņš ir saskāries ar nāvi aci pret aci un spējis pārvērtēt savu dzīvi.
Piedzimis “laimes krekliņā”, ir liecība par ceļu satiksmes negadījumu, pēc kura parasti neizdzīvo, šajā gadījumā ir divi mirušie un izdzīvojis viens automašīnas pasažieris.

Stāsta varonis – Svjatoslavs Pjavčenko. 

Notikums -  1997. gada 28. jūnijā. 

Notikuma vieta - Cēsis.

Autokatastrofa ir traģēdija! Rodas mūžīgais jautājums, kāpēc? Dzīvība ir tik ļoti trausla. Nekad nezini kurā brīdī var notikt neparedzēts pavērsiens.
Negadījuma aculiecinieks, Slavika draugs Kosķiks, notikuma laikā bija atradies citā automašīnā, kas  brauca tieši aiz autokatastrofā cietušās automašīnas.
Kosķiks mums palīdzēs papildināt Slavika stāstījumu no sava skata punkta.

SPEKTRS: Kad pirmo reizi izdzirdēju Jūsu liecību es nodomāju, ka šis gadījums ir tas, par kuru saka, ka cilvēks ir dzimis “laimes krekliņā”.

Slaviks: Pārciešot šo autokatastrofu es gulēju slimnīcā un tik tiešām cilvēki, kuri mani apmeklēja, teica, ka es esmu dzimis “laimes krekliņā”, ja reiz esmu izdzīvojis pēc tādām traumām. Vēlāk, pārdomājot Dieva plānus katra cilvēka dzīvē, es saņēmu tādu savdabīgu atklāsmi, kad tu nožēlo grēkus, uztici savu dzīvi Dievam
un dzimsti no augšas, tad Dievs Tev piešķir “laimes krekliņu”.

Ārsti neticēja, ka es izdzīvošu, bet neskatoties uz to, Dievam bija Savs plāns manā dzīvē.

SPEKTRS: Kādas ir saglabājušās atmiņas par šo bīstamo ceļojumu?

Kostiks: Tagad notikušo labi neatceros. Ir palikušas visspilgtākās atmiņas. Mūsu kompānija brauca divās automašīnās un sākotnēji es braucu kopā ar Slaviku vienā automašīnā, bet otra apstājās pie kāda veikala, lai nopirktu ēdamo. Pārsēdos otrajā automašīnā, jo draugi no tās pasauca mani uzkost. Iedomājieties, Jūs brauciet, smejieties, ēdiet bulciņas un pēkšņi acu priekšā redzat kā priekšā braucošā mašīna pārvēršās metāla lauskās un kā plastmasas spēļmantiņa tiek lauzta kāda rokās. Viss notika tik ātri, ka nespējām noticēt redzētajam.

SPEKTRS: Kāds aizgāja bojā?

Slaviks: Jā, divi cilvēki. Viens no viņiem bija mans draugs un partneris, arī radio dīdžejs.

SPEKTRS: Kā uz šo notikumu reaģēja aizgājēju vecāki, vai nepārmeta to, ka Jūs esat dzīvs, bet pārējie miruši?

Slaviks: Nē, nepārmeta, kad uz slimnīcu atnāca mana drauga māte, ticīgā un draudzes apmeklētāja, viņa uz mani skatījās kā uz dēlu, jo mēs ar draugu bijām ļoti tuvi, tā kā Bībelē teikts, ka draugs dažkārt ir tuvāks nekā brālis. Es nevarēju vēl runāt, bet viņas acīs redzēju sāpes par dēla pazaudēšanu un prieku, ka esmu dzīvs. Ar otru ģimeni bija nedaudz sarežģītāk. Šī ģimene apmeklē citu draudzi un viņu dēls atradās pasaules ietekmē,  dzēra, smēķēja, respektīvi, darīja visu, kas pasaulei bija raksturīgs. Es viņu no turienes vilku ārā. Kad viņa vecāki atnāca uz slimnīcu, ļoti pardzīvoja par notikušo autoavāriju, bet kad viņi aizgāja, es izjutu pārmetumu, sāpes, aizvainojumu.

SPEKTRS: Daudzi  komas pārcietušie ir stāstījuši dažādus komas laikā pārdzīvotos notikumus,  redzējuši tuneļus, tikšanās ar Dievu, vai sātanu. Vai Jums bija kāds redzējums?

Slaviks: Komas laikā es neko neredzēju, bet tikšanās ar Dievu man bija notikusi jau agrāk neparastā veidā. Pēc manas grēku nožēlošanas ļoti  meklēju Dievu, es reāli gribēju piedzīvot tikšanos ar Viņu. Tā, kā man ir bijusi bagāta dzīves pieredze, daudz draugu un dažādas intereses es baidījos par to, ka, ja es nesatikšu Dievu, tad mani nekas neaizturēs draudzē. Es biju izjutis Dievu, lūgšanas laikā pat kritu Svētā Gara klātbūtnē, bet es gribēju saņemt kaut ko vairāk.
Man ir dažādas  aizraušanās un viena no tām ir aktīvā atpūta dabā ar ieroci,  esmu mednieks.
Vienu reizi, atrodoties uz laivas ezerā es pacēlu rokas pret debesīm un lūdzu, lai Dievs svētī ēdienu un ceļojuma inventāru. Kad atvēru acis ieraudzīju, kā virs laivas debesis savienojās ar zemi. Pamanīju, ka lūgšanas sākums bija apmēram četros, bet beidzās divos naktī. Es neizjutu, kā ir pagājis laiks. Atnāca Dieva godība, Viņa mīlestība un atklāsmes manā dzīvē. Es zināju kā es dzīvoju un kāda būs mana nākotne.

Tad es biju pilnīgi vesels un nekas neliecināja par  autokatastrofas iespējamību. Bībelē ir rakstvieta  “Lai Tas Kungs tevi uzklausa bēdu laikā, lai tevi pasargā Jēkaba Dieva Vārds!
Lai Viņš tev sūta palīdzību no svētās vietas un atbalstu no Ciānas”! (Ps. 20 : 2-3)

Toreiz Viņš man to teica, bet šiem vārdiem nepiegriezu nekādu īpašu vērību. Tikai tad, kad gulēju slimnīcā un sapratu, ka problēma ir nopietna es novērtēju Dieva gādību. Tad slimnīcā es sevi mierināju, tas taču nav mans liktenis, es esmu dzimis no augšas, man vajadzētu baudīt dzīvi, turpināt sēt un būt svēts šajā pasaulē, nevis sēdēt vientulībā invalīdu ratiņos un apgrūtināt ar sevi radiniekus. Tieši tādu likteni man solīja ārsti.

Atrodoties slimnīcā Dievs man atgādināja par šo Psalmu, un tad, kad tev ir Dieva teiktais Vārds tu uz to balsties. Mana seja bija izkropļota un dažādas funkcijas traucējumi, kad ieskaties spogulī un ieraugi tādus defektus, tad nāk sarūgtinājums, bet es saņēmu savu dvēseli rokās un lasīju Bībeli. Centos nostādīt savu domāšanu pozitīvi un skatīties uz sevi tā kā mani redz Dievs. Jo es esmu Dieva templis un vai tad templis var būt ar nepilnībām. Kādu laiku tās nepilnības bija, bet Dievs tās novērš. Vēlāk es gāju uz ielām sludināt cilvēkiem par dzie-dināšanu un viņi, skatoties uz mani, dziedināšanai ticēja.
Dievs nav mums solījis to, ja mēs nāksim pie Viņa, tad viss dzīvē mums ies kā ”pa sviestu”. Mēdz būt arī savādāk.

Kostiks:   Slaviks ir stiprs cilvēks, es domāju, ka es pēc tādas situācijas morāli salūztu. Viņa dzīve ir brīnums. Viņš ir aicinājuma cilvēks un tas ir ļoti labi redzams pēc avārijas, jo tikai nostiprinājies cilvēks Dievā spēj pārdzīvot tādu triecienu. Krītot aizā, viņš aizķērās aiz aizas malas un nepadevās. Ticība viņu glāba. „Ticībā taisnais dzīvos.” Viņš pierādīja savu ticību.

SPEKTRS: Ir zināmi cilvēki ar izkropļotām sejām un rētas ir palikušas uz visu mūžu, bet skatoties uz Jūsu seju var tikai brīnīties, jo praktiski nav redzamas nekādas rētas, vai Jums ir taisīta plastiskā operācija?

Slaviks: Nē! Plastiskā operācija man nav taisīta, es vispār biju atteicies no daudzām operācijām un plastisko operāciju arī. Es ticu apsolījumam: Ja Dievs man ir atļāvis dzīvot, tad Viņš mani pacels, atjaunos un  parūpēsies par to, lai nebūtu redzamas sekas.
Ārsti slimnīcā pateica, ka sešus mēnešus es atradīšos guļus stāvoklī un ja es būšu spējīgs kustēties, tad pārvietos mani uz invalīdu krēsla. Tā būs labākajā gadījumā mana „gaišā” nākotne. Kad ārsts man to teica, es atrados ļoti sliktā fiziskā stāvoklī, atslābis, ar daudziem lūzumiem un griezumiem, bet iekšēji manī bija kodols, pret kuru es balstījos. Savācot visus spēkus un ticību es nošļupstēju ārstam: „ Dakter, vai ziniet, ka pēc nedēļas es nostāšos uz kājām, bet pēc divām nedēļām es būšu mājās!” Tā arī notika, pēc divām nedēļām mani izrakstīja mājās. Es varēju  staigāt, bet man bija paralizēta seja,  bija jāiet uz procedūrām un masāžām. Kad es atstāju slimnīcu, ārsts mani brīdināja, ka pēc diviem gadiem man būs nepieciešama operācija. Bet es viņam atbildēju, ja mēs tiksimies pēc diviem gadiem, tad tādēļ, lai slavētu to Kungu. Sanāca tā, ka pēc diviem gadiem mani darba darīšanās aizsūtīja tieši uz šo slimnīcu un to pašu stāvu. Kāpjot augšā pa trepēm, ar smaidu aceroties šo sarunu, man pretī nāca mans arstējošais ārsts.

Kad viņš mani atcerējās un uzzināja, ka man ar veselību viss kārtībā, vienīgā frāze, ko viņš spēja pateikt, bija: „Slava Dievam!”

Kostiks: Slava tiešām pēc avārijas izskatījās atbaidoši, puse no sejas ādas viņam vispār nebija, galvaskausa lūzums, viņš bija kā sagraizīts gaļas gabals, neatpazīstams. Ātrās palīdzības ārsti domāja, ka Slavu pat līdz slimnīcai neaizvedīs. Viņu izvilka no ātrās pa-līdzības automašīnas, bet viņš neko nespēja pateikt, kā tikai kliegt: „Tēvs… Tēvs…”. Mēs, protams, sapratām pie kāda Tēva viņš vērsās, bet nekādi palīdzēt nespējām, mēs paši bijām šokā.

SPEKTRS: Vai invalīda grupu Jums piešķīra?

Slaviks:  Pēc valsts likumdošanas man vajadzēja piešķirt invaliditātes grupu, bet lieta ir tāda, ka pie komisijas, kura pieņēma  lēmumu, ir ļoti sarežģīti saņemt grupu, jo valstij ir man jāmaksā nauda, bet bez invaliditātes viena šprice maksā 10 latu. Skatoties uz manu izveseļošanās ātrumu  komisija pat netaisījās man piešķirt invaliditātes grupu. Bet pirms tam es biju konsultējies ar juristu un labi zināju savas tiesības. Ļoti svarīgi zināt savas tiesības gan Dieva priekšā, gan sātana, gan valsts priekšā. Pēc sarunas ārsti komisijā saprata, ka es zinu par ko runāju un iedeva uz gadu otro grupu, bet pēc gada iedeva trešo grupu, par cik uzreiz to nedrīkst noņemt.

SPEKTRS: Kā ir mainījusies Jūsu personīgā dzīve pēc autokatastrofas?

Slaviks: Personīgā dzīve ir veidojusies ļoti labi! Pēc autokatastrofas diviem gadiem es precējos, pēc vēl gada mums piedzima bērniņš un drīz parādījās arī otrs. Mana veselība un redze ir pilnībā atjaunojusies un vispār es esmu laimīgs cilvēks!

Kostiks: Es Slavika dzīvi pēc autokatastrofas redzu tādu, ka viņam ir par ko pateikties Dievam, viņš atgriezās no tās pasaules un dziedinājās, tādas lietas netiek aizmirstas. Dzīvo nevis ar sociālo pabalstu palīdzību, bet gan ir liels priekšnieks uzņēmumā. Viņa liktenis ir no Dieva un viņš to ir pierādījis. Protams, viņu ir cēlis un dziedinājis Dievs, bet Dievs nāk pie stipra cilvēka, pie tā, kurš nepadodas!

Cik daudz vajag, lai pasaulē viss ietu vaļā tā pa īstam? Sešdesmito gadu beigās Kubas krīzes laikā pasaule stāvēja par matu tiesu no globālas kodolkatastrofas, jo divas naidīgas sistēmas uz šauras taciņas bija satikušās aci pret aci. Vienam ir jāatkāpjas. Dzīvnieku pasaulē piekāpjas vājākais, bet cilvēku pasaulē  -  gudrākais.

Toreiz, otrreiz, vēlreiz – bet vai arī šoreiz?

Pirmo pasaules karu izraisīja viens serbu nacionālists. It kā. Hasburgu troņmantinieka nonāvēšana mums, eiropiešiem, vēl šķiet kā pietiekami vērā ņemams iemesls, lai sāktu karu. Taču zināms, ka kroņprinča slepkavība bija tikai šķaudiens, kas lika sakustēties un gāzties lejup lavīnai; pasaules pārdalīšana bija nobriedusi. Apokalipse toreiz gāja secen, bet tā nebūs katrreiz. Jo vispār jau -  apokalipse vienreiz būs neizbēgama, bet vai tiešām šoreiz tā sāksies karikatūras dēļ? Gatavais absurds. Bet ar ko absurda iemesls būtu mazvērtīgāks vai sliktāks par jebkuru citu? Teiksim, par kādu prāvāku asteroīdu, kas nedaudz pamaina trajektoriju, vai par operatora sīku nolaidību atomreaktora režīmu pārslēgšanā? Drebuļi pārskrien: tik vien vajag, un apokalipse jau glūn aiz stūra.

Ja islāms apvainojies

Visa islāma pasaule šajās dienās ir sacēlusies pakaļkājās – Dakartā islāma fanātiķi auro: mēs esam gatavi karam, ejam nolinčot Dānijas vēstnieku! Pēkšņi ir atbrīvotas tumšas, nekontrolējamas enerģijas – TV ekrānā redzams, kā satracinātu vīriešu pūlis ar automātiem rokās ielaužas EŪ pārstāvniecībā. Izrādās, mēs dzīvojam uz snaudoša vulkāna; islāma pasaules dusmu izvirdums sācies ne pa jokam. Tik nopietni, it kā Dievs pats būtu satracināts. Vismaz tādu iespaidu šie radikāļi grib atstāt,: ka islāms un Dievs runā vienā valodā. Ja islāms ir apvainots, tad pats Dievs ir apvainojies. Apmēram tā. Nē, tieši – tā. Un diplomāti dabū pasvīst virsstundas, lai tikai kaut kā remdinātu islāma pasaules dusmu kvēli. Kam tur no mums ir vislabākie sakari ar Dievu? Ir pat drusku pārbijušies: bet ja nu tiešām viņiem ir taisnība? žurnālistu apvienības samulsušas kaunina savus amatbrāļus: humors jau bija ar tām Muhameda karikatūrām, bet kurš lai to visu tagad satīra?

Ko jūs gribat, muļļas?

Jāvaicā: kas ir apvainojies tad, kad viss mūsdienu laikmets kariķē Jēzu Kristu, kuru mūsu reliģijā pielūdzam kā vienīgā Dieva dēlu – kā paрu Dievu? Viņu apvaino, apspļauda, viņš ir attēlots uz slepkavas bicepsiem un prostitūtas ciskām, tuneļos Kristus vārds tiek rakstīts kopā ar neķītriem lamu vārdiem. Sorry…ko jūs gaidāt, un ko jūs gribat…jūs, muļļas. Vai tad jūsu Dievs ir īsts, ja jūs to visu atļaujat. Vai jūs varat sataisīt tādu jezgu ka mēs un mūsu muļļas Muhameda aizstāvībai? Nē? Nu tad viss skaidrs. Stāviet pie ratiem. Jūsu Kristus jau pats sevi sasēja kopā ar grēciniekiem, prostitūtām, slepkavniekiem, pats brīvprātīgi ļāvās sevi apspļaudīt un apņirgt, pat nonāvēt tādu grēka pagaļu dēļ – lūk, tādu Dievu jūs arī esat pelnījuši! Bet mēs, tīrie reliģijas ļaudis, šķīstie un bezvainīgie, greizsirdīgi esam gatavi pārgriezt rīkli ikvienam, kas kaut vismazākajā veidā uzbruks mūsu Muhamedam. Un par jūsu Kristu, ko jūs pielūdzat kā Dievu, mēs jau sen smejamies un nolādam katru reizi, kad sanākam kopā; tas piederas mūsu dievkalpojumos - apņirgt un nolādēt Kristus krustu. Lūk, mēs jums, izkurtējušie kristieši, rādām, ko nozīmē īsti dievbijīgie.
Tā ir tā vēsts, ko mēs saņemam šajās dienās.

Brilijanta kaklarotas nemainīgā vērtība

Vai Dievam vajadzētu aizstāvjus? Viņa vārds pats sevi aizstāvēs, un vai mums būtu Viņš jāatriebj un jānoceļ viņa dusmas no debesīm, izsludinot internacionālo dusmu dienu, kā to nupat paziņoja Jussefs el Kardavi, sunnītu šeihs no Katāras? Tāds Dievs mums, kristiešiem, ir nepareizs Dievs. Zaimošana un reliģisku cilvēku jūtu apņirgāšana ir nosodāma, bet tikpat daudz arī – nosodāma ir sevis celšana Dieva vietā. Un ja kādi bezdievīgi ļaudis attēlo vai kariķē Dievu vai viņa praviešus? Ko tad? Nav nekāds brīnums, jo tieši zaimi, neķītras domas, laulības pārkāpšana un bezdievība mājo cilvēka sirdī, un Dievs to ļoti labi redz. Un tāpēc Viņš nevis linčo, demolē, iznīcina cilvēku par to, bet nāk mīlestībā, lai viņu glābtu, lai paņemtu visu šo kaunu no viņa nost, liktu uz sava dēla pleciem un uznestu Golgātā. Mārtiņš Luters, ko pamatoti saucam arī par mūsu tautas mācītāju, teica: vai briljanta kaklarota zaudē savu vērtību, ja to nēsā staigule? Vai Dievs kļūst mazāks, ja kāds par Viņu ņirgājas? Un nevis niknums un dusmu izvirdumu tad nāk no Dieva sirds, bet žēlastība un palīdzība. Tā mūsu Kristus.

Svešais Dievs

Tāds Dievs, šķiet, ir svešs islāmam. Un ne velti kristiešiem jau kopš pašas islāma parādīšanās, kad to vēl uzskatīja par kristietības novirzienu arābu vidū, ne gluži bez pamata šķita, ka muhamedāņi kaut ko pamatīgi ir pārpratuši jautājumā par Dievu: ko nozīmē būt ar Dievu un par Dievu? Tieši to laikam arī gribēja apsmaidīt šā dāņu laikraksta „Jyllands – Posten” karikatūras, kas pēc tam tika pārpublicētas Zviedrijā, Norvēģijā, Francijā, Spānijā… Arī viens revolucionārs redaktors Jordānijā to izdarīja un tūlīt pat bija spiests mukt prom no šīs zemes. Arābu zemēs dzīvojošie EŪ pilsoņi izjūt tiešas vajāšanas un izrēķināšanās draudus. Eiropas politiķi ir satraukušies, arābu zemēs ir sācies EŪ preču boikots. Konflikts starp EŪ un islāma zemēm rit pilnā sparā. Politiķu un diplomātu uzdevums ir atņemt svelmi šim strīdam, lai nokaitētā gaisotne nekļūtu eksplozīva: piekāpties satracinātu cilvēku priekšā, paust sapratni par reliģisku jūtu aizskārumu un nosodīt neapdomīgus izdevējus – tas ir diplomātu tiešais darba pienākums. Arī kristīgajā kultūrā tas ir normāli: lai klusinātu agresiju, ir jāatkāpjas. Gudrākais atkāpjas. Stiprākais nomierina un žēlo, nevis uzbrūk un kož.