Replika iepriekšējam rakstam Jēzus armija Latvijā: Alīse: (Latvijas)zemei nav nekādas nozīmes, tā ir pagaidu māja, bet Jēzum Kristum un Svētai Marijai ir Gods un Slava. Mūs glābj nevis Latvijas zeme, bet Jēzus Kristus Vienpiedzimušais Dēls. Mūsu mājvieta ir sagatavota debesīs.

Atbilde: Āmen! Tomēr akcentu Jūs liekat arī uz Mariju, taču uz krusta Golgātā kāpa Jēzus bez Marijas un savu dzīvību par mums upurēja tieši, kā arī Jūs teicāt Dieva Vienpiedzimušais Dēls.

Papildinot Jūsu domu, varētu teikt, ka apģērbs mums arī nav vajadzīgs un kāpēc gan nepieciešamas ēdienreizes, kāpēc dzīvojam dzīvokļos vai mājās, jo tam taču nav nekādas nozīmes. Kāpēc vajadzīga baznīca, varam taču pielūgt Dievu arī zaļā Latvijas pļavā. Un vispār, taču kā kļuvām Pestīti, Dievs mūs varēja paņemt uzreiz uz mājām debesīs, vai ne?

Šādi spriežot mēs varam nonākt tādās galējībās savos, mūsuprāt, gudrajos spriedumos, ka pat nepamanām, ka esam nokļuvuši haosa lamatās. Dievam nav sakara ar haosu, to rada mūsu ienaidnieks sātans. Dievs ir kārtības Dievs, tā kā mēs esam spiesti dzīvot saskaņā ar Latvijas likumiem, un fizikas nostādnēm, kā arī citiem pamatnoteikumiem, tā arī mēs esam pakļauti garīgajiem likumiem. Abas puses ir saistītas.

Piedāvāju paceļot. Ieskatīsimies Vecajā Derībā un Jaunajā Derībā.

Jaunajā Derībā teikts: Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo? (1. Kor.3:16)

No tā izriet, ka Dievs mūs nav radījis bezmiesas garus, kas mīt neredzamajā, garīgā pasaulē, bet ir mūsu garu ievietojis miesā. Savukārt miesu ievietojis mūsu Latvijā. Jo Vecajā Derībā teikts: „Dievs radīja Debesis un Zemi.” (1. Moz.1:6) Kāpēc radīja Zemi? Lai viņa turpmākā plāna realizēšanai cilvēkam, kas būs miesā, būtu kur dzīvot. Un Dievs iedalīja teritorijas -robežas, kurās cilvēkiem būs dzīvot. Latviešiem Dievs piešķīris Latvijas teritoriju. Kaut arī vairums latvieši-kristieši to nesaprot, tomēr šāda nopelnīta dāvana ar mantojuma tiesībām latviešu senčiem ir piešķirta. Tomēr žēl noraudzīties uz tiem mantiniekiem, kuri to nenovērtē un neprot izmantot šīs debesīm dotās privilēģijas. Ir tautas, kurām nav savas zemes un nejūtas laimīgāki.(Taču kāpēc tā ir noticis, tas jau ir cits stāsts.)

Praktiski visas Vecās Derības laikā cauri vijās zemes nozīme cilvēku dzīvēs, kā arī cīņa par to.

Kā Dievs vadīs!

Nesen satiku kādu paziņu, kura dalījās savos jaunajos un patīkamajos pārdzīvojumos, viņa skaidroja, ka tagad esot (garīgā) Izraēliete. Tagad latviete (ebrejiete) būdama viņa vairs nepievērš uzmanību Latvijas zemes nozīmei. Jo viņa ir atdzimusi. Un visām laicīgām lietām nav nekādas nozīmes.
Es viņai jautāju: „Kā Tu tagad plāno dzīvot tālāk, kādu īstermiņa nākotni
redzi?” Viņa ar platu smaidu un apmierinātību atbildēja: „Kā Dievs vadīs!”
Taču, jāpiebilst, ka šādi bezsvara kristīgie stāvokļi ir ļoti bīstami.

Paradoksāli, ka kristieši, kuri sevi dēvē par Ciānas Izraēlas bērniem un ebreju dzimtas līdzmantiniekiem, tam noticēt it kā spēj, taču, ka ebreju tauta Vecās Derības, un Jaunās Derības laikā, kā arī mūsdienās nepārtraukti cīnās par savām ne tikai miesas un garīgām mājām, bet arī fiziskajām mājām Izraēlu un Jeruzālemi un ka šī garīgā cīņa fiziskajā līmenī notiek nepārtraukti, to (garīgi) atdzimušie kristieši – Izraēlieši neredz. Nepārvaldot Izraēlas tematiku, brauc aizvien dziļākā purvā. Lūk, cik tālu kosmopolītiskās idejas tautu, kā arī kristiešus noved.
Taču galvenā sevis komforta zonas aizstāvēšanās pozīcija ir moto: „Kā Dievs vadīs!”

Vai esi gatavs saņemt?

Kā kristiešiem Dievs var uzticēt kaut ko vairāk, ja maļ vienu un to pašu maļamo, dzīvo tajos pašos aplamos uzskatos un vienmēr gatavi sevi attaisnot? Tas atgādina PSRS laikos iedēstīto atziņu no dziesmas (Moj adres ņe dom i ņe uļica, moj adres Sovetskij Sajuz.) „Mana adrese nav ne māja, ne iela, bet mana adrese ir Padomju Savienība.” Mūsdienās šis nenoteiktības princips tiek papildināts ar liberālo Eiropas realizēto ideju -Šengenas zona.

Kā var Dievs uzticēt kristiešiem kaut ko ļoti svarīgu un dārgu, ja tam nepievērš nekādu nozīmīgu uzmanību? Ja neizprot un nesaprot, kas tā ir par neizsmeļamu vērtību. Kā Dievs var sniegt kristiešiem dārgu dāvanu, ja nezin kā to lietot un neizlasot klāt pievienoto instrukciju, ar vienu rokas mājienu vai arī „ar lieku mēles trīšanu” (liekvārdību) vienkārši momentāli sagrauj, salauž vai iznīcina? Nākotnes dāvātās lietas pārprot un steidzas tās, pēc savas saprašanas, izmantot savā labā.
Bīstami ir nesagatavotiem, nepateicīgiem, nešķīstu sirdi, neattīrītiem Dieva Garā cilvēkiem, dot vērtīgas lietas, atklāt Dievišķus noslēpumus un nākotnes pravietojumus. To visu dot ir BĪSTAMI!
Taču tādu viltus kristiešu, kuri ir tik nestabili, ka uz viņiem nedrīkst paļauties un tādi, kuri dzīvo starp debesīm un zemi ir kā jūra, tieši tāpēc tā ir viena no pazīmēm, kāpēc mēs nespējam sagaidīt ATMODU Latvijā. Jo nespēj nostiprināties ne savā ideoloģijā, ne arī aizsargāt un noturēt Dieva nelokāmo gribu. Bet kāda tā ir, vai mēs to vispār zinām?!..

Slēptie ienaidnieki

Domājams, ka ir arī tā, ka zem tādiem lieliem vārdu spēles lozungiem var daudz sīkumus palaist bez ievērības, tie ir kā mazi mierīgas jūras vilnīši, kuri ar laiku pāraug vētrā un var nepamanīt kā jau esi nogrimis.

Slēptās vilnīšu pazīmes: Interesanti, ka (Gal. 5: 19-21) ir uzrādīti divi vārdi, kas ir pielīdzināti vienādā līmenī, kaut gan dzīvē mēs vienu pamanām uzreiz un nosodām, taču otrs ir tik apslēpts, nepamanāms, ka pat dažkārt attaisnojam. Viens vārds ir dzeršana, bet otrs-skaudība.

Piemēram, draudzē ir kāda jauna meitene, ar līdzīgām interesēm, šķiet progresīva persona, taču kā viņa tuvojās, tā automātiski iekšēji rodas vēlēšanās no viņas attālināties. Kas notiek?- jautāju sev. Atbilde-skaudība. It kā tik maza lieta, bet cik varas pilna.

Līdzīgi ir sekot savām iegribām, miesas kārībām, kārdināšanas uzskatīt par vajadzībām. Slinkums, viltība, skopums, un augstprātība, kas pāraug spekulācijās un manipulācijās. Bez cīņas pielietošanas, vieglas uzvaras mānijā un vieglās naudas dzīti, savā pārgudrībā ielien dažādās afērās un spekulācijas, piemēram, ar zemi, nelegālu firmu reģistrācijas, nodokļu nemaksāšana, internetveikali (naudu paņem, preci neizsūta), internetkazino un t.t. Nespējot savaldīt savas kārības, kā arī prāta spējas aprobežotības dēļ kredītu samaksāšanas nespējīgie, pārceļ uz nākamo, tādējādi pagarinot kredītlaiku un likmi, domādami, ka ar to kādu kārtējo reizi piemuļķojuši, taču apkrāpj tikai paši sevi.
Tādu kārību un nesavaldības dēļ, rezultātā noved pat valstis finansu bankrotos. Tāpēc lieki jautāt kāpēc rodas Latvijā problēmas ar peniju izmaksām.
Vēlāk šādi vieglas dzīves tīkotāji saka : „Es ticēju, ka tāda bija Dieva griba manā dzīvē. Kā Dievs vadīja, tā darīju.”
Piemēram, arī Latvijas premjerministrs Dombrovskis tic, ka Latvijas valsti ir izvedis no krīzes pat grāmatu par to sarakstot. Raksta par finansiālo uzvaru, kuras nav un netiek galā ar saviem privātajiem ģimenes kredītiem. Tāda nepamatota ticības mānija droši vien tā arī paliks tik vienīgi premjerministra iedomās.
Tādējādi rodot pretjautājumu, kāds Dievam ar to visu ir sakars?

Pārgudrie, domā, ja viņi ir piekrāpuši apkārtējos un apmierinājuši savas iegribas, tad tādā pašā veidā viņi var nākt Dieva priekšā pilnīgi attaisnoti, varbūt pat domādami, ja ir spējis piekrāpt apkārtējos, tad Dieva priekšā notēlos muļķi, cerot, ka „nospīdēs” un Dievs nepamanīs. Varbūt var apmuļķot cits citu, bet nevis Dievu.
Dievs ar Bībeles palīdzību brīdina: „Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus. Proti, kas sēj savā miesā, tas pļaus no miesas pazušanu, bet, kas sēj Garā, tas pļaus no Gara mūžīgo dzīvību. ” (Gal. 6:7)

Latvijas zemei nav nekādas nozīmes?

„Lai Tavs prāts notiek kā debesīs tā arī virs zemes” -Tēvreize

Mēs novērtējam (garīgās) debess nozīmi, par kurām tik daudz ko nezinām, bet nespējam novērtēt (fiziskās) zemes nozīmi uz kuras, starp citu, notiek arī garīgas nozīmes procesi. Mēs taču nevaram spļaut akā no kuras paši dzeram. Nevaram „ierullēt” jaunā līmenī, ja nesam apzinājuši iepriekšējo.
Ja mēs nenovērtējam zemi, kā mēs varam adekvāti novērtēt debesis? Dievs to radījis mums, mūsu labklājībai, mūsu uzvarām, panākumiem, labsajūtai. Mēs pa to staigājam, lai nestu evaņģēlija vēsti. Galu galā arī Dieva tuvumu mēs piedzīvojam nevis uzkāpjot debesīs, bet nokāpjot savā „kambarī”, kas atrodas uz zemes, lai satiktu Viņu tur. Arī Bībelē teikts sagatavo augsni, sagatavo zemi, sagatavo savu apkārtni, sagatavo sevi pienācīgi, lai uz tās varētu nolaisties Debesu Debesis, Svētais no Svētajiem, Ķēniņu Ķēniņš, Viņa Majestāte un Dievu Dievs. Mēs nedrīkstam būt bezatbildīgi, pret tām lietām, kas neskar nezināmās debess tāles, jo visu ko redzam, jūtam, garšojam, sataustām, sadzirdām ir Viņa roku darbs. Kā mēs pret to izturamies?

Mozus pirmajā tikšanās reizē ar Dievu, „Tas Kungs sacīja: “Nenāc tuvāk! Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.” (2.Mozus 3: 5) , protams, var interpretēt, ka Dievs šo zemes teritoriju padarīja par Svētu, jo Viņa Godība bija nolaidusies tajā konkrētajā vietā, taču, ja tam nebūtu nekādas nozīmes, tad domājams, Bībelē nebūtu šāda teikuma.

Mēs dziedam dziesmu:
„Svēts, svēts, svēts esi Tu
Un visa zeme Tavas Godības pilna…”

Dziesmas laikā rodas sajūta, ka debesīs eņģeļi to tik vien dara kā Godina Dievu vārdiem Svēts, svēts, svēts esi Tu! Un jo vairāk dziedot atkārto šos vārdus, rodas vēlēšanās zemoties Viņa priekšā uz ceļiem, pagodinot Viņu, garīgi jūtot kā Dieva Godība nolaižas pie Tevis, vai arī , ka Viņš Tevi velk aizvien vairāk un tuvāk pie Sevis. Baudot Viņa tuvumu atklājot, ka attīries aizvien vairāk no šīs pasaules samazgām un pieķeries Viņam aizvien vairāk un šķiet, ka dziesma tā varētu skanēt mūžīgi, jo Tev vairs nevajag neko, kā vien Viņa tuvumu, taču šis savienošanās tilts ir starp zemi un debesīm. Tu atgriezies no augstajiem dimensiju slāņiem uz šīs zemes un secini, ka ir debesis un zeme.

Vienaldzības epidēmija

Manuprāt, sātans cenšas, visu mūsu zemes dzīvēs padarīt necilu un nenozīmīgu, nocietinot un notrulinot sirdis ar vienaldzības šalti, kas savukārt pārtop izklāstā, ka vienalga kas notiek ar Latvijas zemi, jo tai nav nekādas nozīmes.
Vienalga, ka pamatnācijas intereses ierobežo un diskriminē, jo tam nav nekādas nozīmes.
Vienalga, ka valsts valoda kļūst aizvien apdraudētāka, jo valodai nav nekādas nozīmes.
Vienalga, ka Latvijas valstī tiek ievēlēti aizvien vājākas valsts galvas, jo tam nav nekādas nozīmes.

Tas ir līdzīgi kā iespļaut Viņa Svētajā sejā un pateikt, ka latviešu tautai nav nekādas nozīmes, galvenais, ka man ir labi Tavā tuvumā. Bet atvainojiet, Dievs radījis Latvijas zemi un latviešu tautu, kurai ir visas tiesības izpausties savās pašnoteikšanās centienos, jo latviešus arī ir radījis Dievs. Nav nevienai lielākai un pārsvarā draudošajai nācijai, par latviešu tautu tiesības uzurpēties, diktējot savus noteikumus. Un, ja kristieši neiestājas, ne tikai par latviešu tautas dvēseļu pestīšanu, bet arī par Latvijas zemi un latviešiem, tad nebrīnāties, ka drīz var pienākt laiks, ka Jūs pat dvēseļu pestīšanas vēsti nevarēsiet izpaust, jo pretī būs siena, uz kuras būs rakstīts: ”Kur Tu, kristiet, biji agrāk? Tagad par vēlu!” Piemēram, gadījumā kā ar Latvijas prezidentu Zatlera kungu.

Ķēniņa mantinieki?

Interesanti, ka kristieši no Izraēlas Dieva pārmantojamības titulu vēlas. Mieru, prieku un mīlestību vēlas. Apsardzību, nodrošinājumu un labklājību vēlas. Bet kā ir ar otro daļu? Bet, ka līdz ar jaunā titula un statusa saņemšanu, nāk līdzi arī jauna un daudz lielāka atbildība, nekā iepriekš, pienākumi, kuri pieprasa stabilitāti, nopietnību un sagatavotību augstā līmenī, uzvedības etiķetes, garīgo un fizisko likumu stingru ievērošanu, vienkārši ne tikai nepavelk un nevelk, bet arī ar zemo līmeni un kultūru, kuras pat dažkārt neeksistē, steidzas iesēsties vienā no Goda Troņa krēsliem, kurš tā kā nedaudz par augstu, lai tajā vispār uzrāptos.

Visam ir jābūt likumsakarīgi, ja ir vēlēšanās, lai Goda Krēsls Tavā priekšā nolaistos, un tajā iesēsties, ir jānolaižas arī savā izpratnē, par to, kas ir šis Krēsls. Tas, ka Tev tas pienākas, tikai tāpēc, ka esi Pestīts, līdz ar to tev pienākas brutāli ielīst Ķēniņa klēpī un pieprasīt pasaules augļus, par kuriem neesi rūpējies, jo Viņš taču ir žēlastības un mīlestības pilns, tad Tu esi kaut ko pārpratis, jo pat Jēzus tā nav atļāvies. Brist ar netīriem zābakiem Svētā Kunga klēpī? Nav jau runa par tiem, kuri tikko atgriezušies no pasaules, saplosītām sirdīm, nožēlas pilni, nabadzīgu dzīves skatu, izmisušām acīm un tādi kādi nu, ir, skriešus meklējot tūlītēju glābiņu un apsardzību Kunga klēpī. Taču nevis ilglaicīgi spekulējot un manipulējot ar Dieva goda jūtām.

Kristiešiem ir tāds nedaudz sašķobījies uzskats par Dieva bērna statusu. Dara apzinātas muļķības, bezatbildīgas rīcības, izdara kroplīgus secinājumus, pārspēj viens otru dzēlībās, izplūst jēlos jociņos, liekvārdībā un kaitīgos ieradumos, domādami, ka tas pieder pie lietas, jo nelieto taču necenzētus vārdus. Un tad seko „programmas nagla” sakot: „Mēs taču esam Dieva bērni!” apelējot ar Bībeles pantu : „Esiet, kā bērni un ieiesiet Debesu Valstībā!” Jā, taču jāprecizē, esiet kā bērni bez viltus un apslēptajiem ienaidniekiem, kuri fiziskajiem bērniem vēl nav paspēts pielipt un nepiemīt. Bet nekur nav rakstīts: „Esiet bērna prātā!” Lai pārējiem par tādiem pieaugušajiem autiņbiksītēs nav jākaunas. Esam taču Jēzus Kristus vizītkarte. Kā mēs sevi pasniedzam pasaulē arī ir jāpiedomā.
Diemžēl Tu nevari darīt visu, kas ienāk prātā. Silītes grupiņa jau ir pagātnē. Aizmirstot, ko nozīmē elementāra cieņa un bijība Augstā Krēsla priekšā, kristieši tā arī nodzīvo savu dzīvi ”bērna prātā”, tikai tāpēc, ka nav bijusi vēlēšanās mainīties, augt un attīstīties, tādējādi saņemot savu piemēroto krēslu, kā balvu, kurš izrādītos būtu daudz lielāks un augstāks par jebkādu paša saprašanu.
Dāvanu un mantojuma saņemšana kristiešu dzīvēs varētu tikt saņemta daudz ātrāk un daudz lielākā mērā, nekā vispār būtu pelnījuši, ja vien pacenstos nolikt savas dzīves eksāmenus izcili. Tādējādi laužot „ atkārtojamības riteņa” efektu.
Bet vai tad ir jācenšas tiem, kuri uzskata, ka viņiem tāpat viss tas pienākas, jo ir dzimuši no augšas. Var jau tā domāt savā iedomībā, taču nekad to arī nesaņemt.
Kaut gan par titula saņemšanu fascinē kāda doma, kuru izteica mācītājs kādā no dievkalpojumiem. Viņš teica, ka Pāvils savas vēstules draudzēm, uzsāka ar sava piešķirtā titula -apustuļa pilnvaru, uzskaiti. Piem: (Rom.1:1- 5) Viņš zināja, kas viņš ir Jēzū Kristū. Viņš ziedojās un maksāja augstu cenu, lai to saņemtu, kaut arī to nemaz nekārojot. Viņš savu titulu bija nopelnījis un tas tika piešķirts no Dieva.

Man tas pienākas, pēc likuma!

Dievs ir džentelmenis, bet tas nenozīmē, ka tas ir jāizmanto savtīgos nolūkos.
Dieva mīlestība ir neizmērojama, bet tas nenozīmē, ka kristieši uz tā rēķina var būt nekaunīgi un visu atļauties, ko vēlas un sekot savām iegribām. Bībelē rakstītais brīdina: „Viss man ir atļauts, bet ne viss der. Viss man ir atļauts, bet nekas nedrīkst mani kalpināt.”(1.Kor.6:12)
Var jau teikt, ka Dievs visus pieņem tādus kādi ir, bet tas nenozīmē, ka Viņš vēlas atstāt tādus, kādi tie ir pašreiz, bez izmaiņām.
Var teikt, ka Dieva priekšā nekas nav jānopelna, jo tas pieder mantojumā jau tagad, jo taču ir pestīti, bet nevis slinkojot un kurnējot.
Ko līdz saņemt mantojumā Latvijas zemes teritoriju, ja nezin tās nozīmi un kā to pārvaldīt. Ko līdz sniegt tādam Latvijas ostu kā dāvanu, ja nezin kā to nosargāt. Ko līdz piešķirt Ministra mandātu, ja nezin, pamatnācijas intereses un kā tās aizstāvēt un kopt. Ko līdz pulkveža pilnvaras, ja nepazīst savu armiju. Ko līdz būt nācijas sargs, ja nezin kādas ir teritorijas robežas. Ko līdz, ka esi Ķēniņa mantinieks, ja nezini Ķēniņa gribu, raksturu un vēlēšanos. Neizproti Viņa sapņus un vīzijas, kuras Viņš vēlas attīstīt sadarbībā ar savu mantinieku. Ko līdz, ka esi Ķēniņa mantinieks, ja nav elementāras cieņas, bijības un respekta.
Ko lai Tev dāvina, ja arī kas lai nonāktu Tavās rokās, Tu to nenovērtēdams brīvi izlaid no savām rokām. Kā lai Tev piešķir dārgas un augstas kvalitātes mantas, ja , tās notriec, salauz izmetot un gaidi nākošo. Jo tas viss Tev tā pat taču pienākas. Kā lai Dievs Tev piešķir zeltu un dārgakmeņus, ja ar relikviju zīmoggredzenu vai mantojuma briljantu pirkstā ej rakt zemi. Jo tam taču visam Tavās acīs nav nekādas vērtības, bet kaut ko lielu un nozīmīgu gribi, jo loģika nostrādā un diktē savu: „Man tas viss pienākas!…”

Ar tādu loģikas apziņu: „Man tas pienākas pēc likuma!” iet draudzēs un ar tādiem ir pilnas pašvaldību iestādes visā Latvijā.
Vai Tu esi to pelnījis, to, kas tavuprāt, pienākas? Kas Tu esi, lai Tev vispār kaut kas pienāktos? „Jo, ja kāds domā, ka viņš kas esot, nebūdams nekas, tas pieviļ pats sevi.” (Gal. 6: 3)
Ko Tu esi ieguldījis, lai saņemtu? Kāds ir Tavs līmenis, lai saņemtu līdzīgu un pretendētu uz varu un ietekmi?

„Man tas viss pienākas, ja es centīšos, ja es rūpēšos, ja es darīšu visu, lai saglabātu un pavairotu, ja…ja…” Un tad, kad mainīsies Tava izpratne un sirds stāvoklis Goda krēsla priekšā, Dievs Tev dos par cenšanos to, ko Tava sirds patiesi kāro, jo Tev tas pienākas!

Lai skan Tava ATMODAS lūgšana:

„Kungs izlej Savu Garu
Pār visām tautām Pasaulē
Lai redzot Tavu Slavu
Tās Tavā priekšā zemojas
Kungs atklāj savu spēku
Virs zemes tā kā debesīs
Kungs satricini Zemi
Lai visi gaida Tavu atnākšanu!” –skan dziesma

„Es Tev atklāšu brīnišķas lietas, kuras Tu neesi zinājis.” (Jer. 33:3)

Divi Izraēlas zinātnieki -fiziķi Dr. Alons Reters (Alon Retter) un Šlomo Heller (Shlomo Heller) nonākuši pie slēdziena, ka Dievam nekas nav neiespējams. Pretēji cilvēka saprašanai: „Nevar būt!”, „Neticu” un t.t.
Vēl līdz šim laikam nav viss skaidrs par melnajiem caurumiem (melnais caurums ir visuma reģions, kuram ir tik liela masa, koncentrēta tajā, ka nekāds tuvs objekts nevar izbēgt tā gravitācijas spēku), bet kur nu vēl par baltajiem caurumiem (pretstats melnajiem), par kuriem līdz šim tika uzskatīts kā neeksistējošiem. Taču izrādās, ka ciklēties uz vienu esošu lietu nevar, dzīvē jāiet uz priekšu, jo tik daudzas jaunas un brīnišķas lietas vēl jāatklāj, kaut arī tās jau sen Dievs ir radījis un tās darbojas mums nezinot, tomēr ir tāda vēlēšanās pateikt, ka tas ir kaut kas jauns un sevis atklāts.
Zinātnieki uzskata, ka baltie caurumi parādās spontāni tukšā kosmosa telpā un uz īsu brīdi, lai uzliesmotu un pazustu, izmetot Visumā savu enerģiju un starojumu.

Kas tā par parādību, atnāk, uzliesmo un aiziet?
Abi zinātnieki Alons Reters (Alon Retter) un Šlomo Hellers (Shlomo Heller) balstās uz 2006 gadā fiksēto, analogo gamma staru (gamma-ray) uzliesmojumu, kas noticis ar GRB 060614. Tās parametri bijuši tik dīvaini, ka pievēršot tai pastiprinātu uzmanību kļuvis vēl aizdomīgāk. Pasaules slavenās un gudrās zinātniskās galvas nebija spējušas rast atbildi, no kurienes un kādā veidā bija radies tāds uzliesmojums. Taču Alons un Šlomo to nodēvējuši par balto caurumu.
Kas ir baltais caurums?
Baltie caurumi ir pretstats melnajiem. Matērija un gaisma krīt melnajos caurumos un nekad netiek ārā, bet baltie caurumi izverd gaismu un matēriju, bet tajos nekas neplūst iekšā. Klasisku melno caurumu raksturo singularitāte nākotnē, bet baltajam caurumam šāds stāvoklis ir bijis pagātnē. Baltie caurumi ir laikā apgriezti melnie caurumi, tādēļ var pieņemt, ka arī tiem ir raksturīga masa, lādiņš un kustības impulss.
Interesanti, ka zinātnieki globālo parādību ar nosaukumu baltais caurums nodēvējuši par mazo sprādzienu (Small Bang), kuras darbība ir vērtējama kā lielā sprādziena (Big Bang) analogs, kā dēļ it kā radies mūsu Visums.
Starp citu, ir zinātnieki, kuri uzskata, ka melnā cauruma un baltā cauruma darbības ir saistītas. Abām piemīt pretējas darbības, taču savienotas ar laika-telpas tuneļu saitēm, jeb tārpejām.
Einšteins uzskatīja, ka baltais caurums veicina visuma spoguļattēlu. Ja melnais caurums ir kā milzīga piltuve ar, tad pārgriežot šo kakliņu un savienojot to ar apgriezto balto caurumu, izveidojas kaut kas līdzīgs smilšu pulkstenim. Šo pāreju starp abām piltuvēm dēvē par Einšteina-Rozena tiltu.

„Es ticu baznīcai, kura māca mums cilvēku mīlestību, taisnīgumu un godīgumu.”- Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis

„Es ticu mūsu zemnieku dēliem un meitām, tām labākajam un dārgākajam auglim, ko mūsu zeme un mājas var dot; es ticu viņu sirdsskaidrībai, viņu labai gribai un viņu rakstura stiprumam; es ticu, ka viņu darbs – sirsnība un dedzība – dos mūsu zemei to, kas viņai vēl trūkst; uz viņiem es lieku cerības mūsu nākotnei.
Es ticu tai lauku dzīvei, kur gatavo jaunatni lauku skolai un māca zemnieka darbu cienīt un lauku dzīvi mīlēt; Es ticu, ka cilvēks nedzīvo vienīgi darbam un maizei, es ticu, ka viņam jārūpējas arī par prāta un sirds izglītību, par savas dvēseles izdaiļošanu, jārūpējas par to, lai varētu padarīt savu un savu līdzcilvēku dzīvi pilnīgāku un cilvēka cienīgāku; es ticu arī tai baznīcai, kura māca mums cilvēku mīlestību, taisnīgumu un godīgumu.” No grāmatas Juris Ciganovs „Viens mērķis – tauta un valsts”

Veiksmīgas politikas būtība

Kārlis Ulmanis uzsver, ka cīņa par ārējiem tirgiem ir saprotami centieni, taču ja valsts savā iekšienē pratīs radīt saimniecisko un sociālo līdzsvaru, tad jo vieglāk viņai būs uzturēt normālas un viņas vajadzībām atbilstošas attiecības ar ārvalstīm.
To visu panākt ir politikas uzdevums. Politika ir tautas un valsts centienu aktīvais izpaudums. Politika nedrīkst tikt taisīta zināma indivīda, grupas, partijas un šķiras interesēs. Politika jātaisa visas tautas un visas valsts interesēs.
Kārļa Ulmaņa laikā Latvija lieliem tempiem virzījās tautsaimnieciskas valsts virzienā. Taču kaut arī galvenais dzinējspēks un mērķis bija tautsaimniecība, Ulmanis uzsvēra, ka jātaisa valsts politika, kurā arī lauksaimniecība ieņem piederošu vietu kā fundamentāla, visizplatītākā, stabilākā nodarbošanās. Viņš teica: „Nekritīsim galējībā noliegt mums dabas, vēstures, ģeogrāfiskā stāvokļa, saimnieciskās un kultūras attīstības nospraustos uzdevumus kuģniecībā, rūpniecībā, tirdzniecībā, satiksmē.
Kārlis Ulmanis ieguldīja lielus speķus, lai valdībā neiekļūtu destruktīvi domājošie. Viņš ienākot valdības krēslā apkārt sev koordinēja uzticamus cilvēkus, lietpratējus savās varas uzticētajās sfērās. Lielisks piemērs, bija Valdmanis, faktiski labā roka.

Lauksaimniecības biedrību priekšnieku sanāksmē Rīgas Latviešu biedrības namā 1940. gada 1. marta „Valdības vēstnesī” viņš teica: „Mūsu galvenā prasības saimnieciskajā politikā, kas ir arī valsts politika un arī mērķis un uzdevums, lai mēs celtu un nodrošinātu tautas labklājību, labklājību vienotā tautā; lai mēs celtu un nodrošinātu valsts stiprumu saimnieciski, garīgi un politiski.

Oligarhiem nē!

Bet valsts pilsoņu turība, pārticība, ienākumi, ja gribat, teiksim – bagātība, pēc mūsu uzstādītā mērķa lai neaugtu un nepieņemtos tādā kārtā, ka vērtības sakrātos un saplūstu nedaudz vietās vai arī nedaudzu cilvēku rokās, bet lai šīs vērtības, dzīves līmeņa celšana sadalītos pēc iespējas vienmērīgi pa pilsētām, pa laukiem un arī atsevišķu pilsoņu starpā. ”Nobeigumā viņš papildināja domu: „Ir daudz cilvēku, ka saprot, ka bez darba uz priekšu nevar tikt un ar tiem mēs sastrādājamies.”

Spekulācijas ar zemi nepieļaujamas!

Baltijas Lauksaimniecības biedrības 40 gadu svinībās Valmierā, Kārlis Ulmanis teica runu, kuras galvenais akcents tika vērsts attiecībā uz situāciju, kas ir nepieļaujama un novēršama. Spekulācijas ar zemi. Viņš teica: „Mums ir jāizbeidz visa spekulācija ar zemi. Ja mūsu mājas maina savu saimnieku, tad lai par jauno saimnieku nenāk vis tas, kam ir vajadzīgi tikai līdzekļi, bet lai nāk labākais saimnieks. Labākais saimnieks ir tas, kas pats ir savas zemes mīļotājs, un tas, kas ir visdziļāk iesakņojies zeme, saaudzis ar mūsu dzimto zemi, un tas, kas ir visdziļāk iesakņojies zemē, un tas, kam šī mūsu zeme ir tiešām mūsu dzimtā zeme. Tas lai nāk! Kā es minēju, ir nepieciešams izskaust spekulāciju un tirdzniecību ar zemi ar privātu iestāžu starpniecību. Tad nu mūsu vēlēšanās būtu, lai zemes ieguvējs pats arī apsaimniekotu jauno māju un saimniecību, turpat uz vietas dzīvodams.”

Iedvesmas cienīgi vārdi ir izskanējuši Valsts prezidenta 222. pavēlē 1939. g. 19 martā prezidents pavēli nostiprināja ar vārdiem: „Palieciet arvien valstij un sev uzticīgi, tad būsiet arī stipri un spējīgi spīdoši veikt savus uzdevumus.”

Vēstījumā tautai 18. novembrī 1938. gadā, Ulmanis uzsvēra domu, pēc kuras esot sekojuši vētraini aplausi, viņš teica daudzas lietas, kuras jau ir veiktas viņa prezidija laikā. Taču uzsvēra, ka lielas pūles tika ieguldītas, latviešu valsts nostiprināšanai viņš solīja: „Mēs nenovērsīsimies, lai uzceltu Latviju, latviešu tautu, to Latviju, kādu jūs sev bijāt iecerējuši un kādu jūs savā sirdī nesāt, cīņas un uzvaras iedami, un par kādu jūs savas galvas nolikāt.”

Kurnēšana un neapmierinātība

Attiecībā par darba tikumu prezidents Kārlis Ulmanis runāja par tā lielākajiem ienaidniekiem- kurnēšanu un neapmierinātību, viņš daudzkārt savās lauksaimniekiem un citiem vērstajās runās akcentēja domu, par to, ka bez darba un piepūles nekas neradīsies un tās ir lieliskas zāles netikumiem. Kādā no šādām runām viņš minēja, ka Jēzus atrada tik lielu prieku savā darbā, ka mazā Nācaretes pilsētiņa bija liela diezgan. Ļaužu pūlis reti kad apstājas un apbrīno patiesi diženās parādības. Divgalvainais teļš allaž pievilks lielāku ļaužu baru nekā kāds pravietis.

Kalpo!

Vēl kāda ļoti nozīmīga detaļa prezidenta dažādās runās ir izskanējis aicinājums latviešu tautai kalpot cits citam. Viņš teica: ”Lai tavas domas tiek vērstas nevis uz tevi pašu kā visu parādību viduspunkts, bet gan vairāk piegriezties strādāšanai priekš citiem. Parādi kaut kādā ceļā labsirdību tiem, kam iet grūtāk par tevi – un tu noķersi pats sevi ne pie vaidēšanas, bet pie dziedāšanas.
Man palaikam pašam ir jācīnās ar kurnēšanas dēmonu, bet es lūdzu Dievu, lai ļauj Viņš man nomirt, iekams es tieku par vecu dadzi.”
Ulmaņa laiki

Seši „Ulmaņa laika” gadi (1934-1940) ir bijuši saimnieciskā uzplaukuma, stabilitātes un pārticības gadi.
Ir mazi meli, ir lieli meli un ir statistika. Ieskatīsimies tajā „Latvija citu valstu saimē”
No 1935-1939. gadam strādājošo skaits Latvijā palielinājās no 61,3 līdz 64, 0% no darba spējīgo skaita.
Izglītība
Tautas izglītība analfabētu skaits Latvijā no 1934. gada 14,6% 1939. gadā samazinājās līdz 11,1%.
No 1935-1939 gadam Latvija ieguva 2. vietu Eiropā iespiesto grāmatu skaitā. Laikrakstu un žurnālu izmantošanā ieņēma 4.vietu Eiropā.

Universitātes: pēc studējošā skaita šajos gados Latvija ieņēma 1. vietu Eiropā. Starp citu, Kārlis Ulmanis apzinoties analfabētisma lielāku skaitu lauku rajonos nekā pilsētās, aicināja pilsētniekiem ziedot savas grāmatas lauku rajonu iedzīvotājiem, kuriem tās nebija, kas radīja veselus grāmatu plūdus, no galvaspilsētas uz provinci. Vēlāk nodrošinātākie pilsētas iedzīvotāji sāka ziedot pat no savām kolekcijām gleznas un citus nepieciešamus priekšmetus.

Iedzīvotāju skaits Latvijā no 1935 gada 1,951 cilv., līdz 1937 gadam izauga līdz 1,964. cilv. Interesanti, ka Latvija ieņēma 1. vietu Eiropā pēc sieviešu skaita 1139 sievietes uz 1000 vīriešu, tas gan bija raksturojams ar iepriekšējā kara sekām.

Nacionālais sastāvs: 1937. gada līdz 1939 gadam tomēr bija nemainīgs 75,5% latviešu Latvijā. Taču starp dažādām nacionalitātēm krievu bija 11% no kopējā iedzīvotāju skaita.

Latvija ieņēma 2. vietu Eiropā pēc strādājošo (aktīvo) iedzīvotāju skaita.
Pēc Galveno laukaugu ražas statistika uzrāda, ka Latvija šo gadu perioda laikā ieņēma 3.vietu Eiropā.
Mājlopi: ar liellopu un zirgu skaita Latvija ierindojās 2. vietā Eiropā, pēc aitu skaita Latvija no 1935-1939 ieņēma 5.vietu, taču cūku audzēšanā 1935. gadā 4. vietu, bet 1939. gadā 3. vietu.
Pārtika: sviestu eksports 1939 gadā Latvija ieņēma 5.vietu Eiropā, taču uz 1 iedzīvotāju eksportēts sviests ieņem 3.vietu Eiropā.
Satiksme: dzelzceļš no 1935. gada ieņemot 12 vietu Eiropā 1939 gadā pacēlās līdz 11. vietai Eiropā.

Pārdomas par gaidāmo referendumu – Par vai Pret Saeimas atlaišanu

Domājot par gaidāmo referendumu – Saeimas atlaišanu, salīdzinājumā ar Ulmaņa laikiem, Ministri un citas valsts augstās amatpersonas, bija sava amata profesionāļi un amatpratēji. Tie bija neatkarīgi un neietekmējami no ārpuses. Tas bija viens no faktoriem valsts attīstībā, taču šodienas politiskajā arēna šķiet traucēklis, ka augstās amatpersonas tiek izvirzītas no kādas konkrētas partijas interešu loka.
Satversmē nav mīnēts, ka Ministriem jābūt kādas partijas biedriem. Domājams, ka arī Latvijas valdības senči bija paredzējuši ministrus– bezpartejiskas personas.
Iespējams, ka tādēļ šobrīd no vienas puses, nekas neliedz saukt ministrus pie atbildības, jo viņiem nav tādas imunitātes kā Saeimas deputātiem, bet no otras puses, problēma jau ir apsūdzības izvirzīšana, noziedzīga nodarījuma sastāva esamība, saprotams, ka ministrus aizstāv koalīcija. Šķiet, ka tas ir apburtais loks.
Bieži vien vaina ir ne tik daudz kā valsts iekārtai, bet atbildīgo institūciju darbībā, kas veicina noteiktu nemainīgu sistēmu, kas pāraug pārlieku lielā birokrātijā.

Pagaidvaldība un pagaidprezidents

“Maldās tas, kas domā, ka varētu par daudz pieminēt vārdu Latvija, patriotisms, tēvzemes mīlestība. Nekad tas par daudz nevar būt un nebūs.” -K. Ulmanis

Par politiskiem notikumiem pašreiz, der aizdomāties, ka Latvijā ir pagaidvaldība, Saeimai ir izteikta neuzticība no Latvijas valsts eksprezidenta Valda Zatlera puses, līdz arto
tautai referenduma ceļā būs jābalso, vai tā piekrīt Valdim Zatleram, vai nē.
Ja tauta piekritīs, tad domājams arī iepriekšējās neuzticamās Saeimas ievēlētais prezidents arī būtu jāievēl no jauna jaunajai gaidāmajai Saeimai, taču saprotams, ka par cik likumdevējs ir aizvien vairāk sarežģījis likumus, tad arī pašreizējais jaunais prezidents Andris Bērziņš, kurš jau atklātā formā nav atzinis morālos standartus, neatzīstot ne laulību institūciju, ne arī dzen baznīcu, paužot noraidošu attieksmi pret valodas likumu sakot, ka tur kur būs nepieciešams runās latviski, tomēr saglabās savu vietu. Jāpiebilst, ka jaunais prezidents ieguva uzvaru arī pateicoties (SC), kuram solījies atbalstīt centienos valdības iekļūšanā.
Taču jautājums paliek atklāts vai tiešām Latviešu tautai tik nestabilos laikos ir nepieciešams tik nestabila valsts galva?

Neraugoties uz visu, novēlu izvērtēt Par vai Pret un ievilkt ķeksīti pareizajā lauciņā.

Dievs, svētī Latviju!

Kādā no dievkalpojumiem draudzes mācītājs pieminēja kristiešu vajāšanas. Tās patlaban strauji izplatās visā pasaulē, sevišķi Eiropā. Draudžu mācītājus sēdina cietumos par to, ka izsaka atklātu Dieva Vārda nostāju pret homoseksuālismu. Mācītājs teica: „Iedomājieties tādu situāciju Latvijā. Mani iesēdina cietumā par to, ka esmu nosodījis homoseksuālismu.” Viņš savu domu turpināja ar vārdiem par to, kāda būtu draudzes locekļu reakcija, vai tikai pārsteigums nepārvērstos baumu izplatīšanā un mācītāja nosodīšanā. Tika uzdots pārdomu pilns jautājums, vai cilvēki spētu mīlēt viņu tāpat kā iepriekš? Mācītājs šo ainu salīdzināja ar Jēzu šodienas kristiešu dzīvēs. Ko tieši mēs Viņā mīlam? Viņu pašu vai tos brīnumus, kurus Viņš rada mūsu dzīvēs..

Tas lika aizdomāties par pazīstamā pravieša Deivida Vilkersona 1973. gadā sniegtā pravietojuma par pasaules nākotni, kas piepildās. Proti, par tēmu -vajāšanas.

Deivids Vilkersons brīdināja, arvien biežāk un biežāk uzbruks Evaņģēlija sludinātājiem, tos atklāti izsmejot un atklāti par tiem ņirgājoties katrā no jauna izlaistajā filmā gan kinoteātros, gan televīzijā, gan videoprodukcijā. Radio un televīzijas programmas būs tā pārpildītas ar visādiem niekiem, apsmiešanām, ģimenes scēnām, nešķīstībām un netīrumiem, ka atlasīt kaut ko ar labu saturu būs ļoti grūti vai pat neiespējami. Šo melu kampaņu nespēs apstādināt nekāds svētums, bet tas atklāti tiks izsmiets. 

Jau šodien televīzijā sēd “sludinātāji,” kas uzstājas pret tādiem Dieva vīriem kā Billijs Grehems, Kennets Kouplends vai Benijs Hinns un tos nosauc par krāpniekiem, citu aplaupītājiem un sabiedrības maldinātājiem. Tāpēc es jums liecinu Svētajā Garā, ka tas viss ir tikai vajāšanu sākums. Katrs masu informācijas līdzeklis, katrs mēdijs tiks pakļauts velna cenzūrai. Tiks izdoti aizvien jauni masu mēdiju likumi un mainīta finansēšanas sistēma, lai tos pakāpeniski padarītu par velna ietekmēšanas kanāliem. Sabiedrības smadzenes tiks skalotas un palēnām ievirzītas pelēkā bezveidīgā bezierunu paklausītāju masā, kas simtprocentīgi atbalstītu valdošo diktatorisko ideoloģiju. 

Ir iesākti melu kari pret Dieva tautu. Velns negrib atstāt neizkustinātu nevienu akmeni, kamēr nebūs nomelnojis un aplējis ar dubļiem katru Jēzus Kristus sludinātāju. Tie Dieva strādnieki, kas savā dzīvē nepielaidīs nevienu netaisnību un nepieņems “jauno morāli,” kļūs par nepieredzētas nelietības uzbrukuma mērķiem. Velns no sava redzes punkta neizlaidīs neviena sīkumu. Viņš aktivizēs savus kūdītājus visur. Tādi cilvēki kā Billijs Gehems, Kennets Kouplends, Benijs Hinns, Džoisa Meiere un daudzi citi Dieva vīri un sievas aizvien biežāk un biežāk tiks aprunāti un publiski apsmieti. Visi, kas kalpo Dieva valstības darbā, reiz attapsies, ka ir aplieti ar dubļu un netīrumu straumi un nav nekāda veida, kā no šīm netīrajām safabricētajām straumēm izbēgt. Visvairāk no izsmiekla un apmelošanas cietīs draudžu vadītāji un pārstāvji.
Tieši šajā pašā laikā sāks atklāti parādīties velna pārdabiskās zīmes un brīnumi. Tie ietekmēs  katru Dieva bērnu, katru sievu un vīru. Visam šim velna spēku uzbrukumam ir tikai viens mērķis: iznīcināt Dieva Vārda spēku un padarīt smieklīgu Evaņģēlija vēsti. 

Taču tagad ieskatīsimies ko tieši sludina viens no tādiem lielajiem Dieva vīriem - KennetsKouplends (Kenneth Copeland) ar misiju „Jēzus ir Kungs!” no ASV, žurnāla „Victory” veidotājs un daudzu grāmatu autors 

GAIDI REZULTĀTUS

Jēkaba 4: 2- 3 „Jūs iekārojat, un jums nav; jūs slepkavojat un skaužat un nevarat iegūt; jūs cīnāties un karojat. Jums nav, tāpēc ka jūs nelūdzat Dievu.  Jūs lūdzat un nedabūjat, tāpēc ka ar ļaunām sirdīm lūdzat, lai to šķiestu savās kārībās.”
Vai visas jūsu vajadzības ir apmierinātas? Ja nav, tad kāpēc? Saskaņā ar Dieva Vārdu , tas ir vai nu tāpēc, nemaz nelūdzat par tām, vai arī tāpēc,  ka lūdzat nepareizi. Ko nozīmē nepareizi lūgties? Bieži tas nozīmē- negaidot rezultātus. Un daudzi ticīgie tā dara. Viņi izmanto lūgšanu kā sava veida garīgo ruletes spēli. Vienkārši izspēlē. „ Laikam nekas nesanāks, – viņi domā,- tomēr, kas zina? No izmēģināšanas sliktāk nebūs”. Ja pret lūgšanu  tāda attieksme, tad mainiet to! Pret lūgšanu jābūt nopietnai attieksmei. Pārstājiet lūgties pienākuma pēc. Pārstājiet lūgties tikai tāpēc, ka draudzē visi lūdzas. Sāciet lūgties tāpēc, lai saņemtu atbildes un rezultātus. Sāciet lūgties Jēzus Vārdā, saskaņā ar Dieva Vārdu, un katru reizi gaidiet saņemt to, ko lūdzat. Iespējams, izklausās pašpārliecinoši. Nē, bet tas ir drosmīgi un jums pieder Bībeliskās tiesības būt drosmīgam. Saskaņā ar Dieva Vārdu, jums vienmēr ir atvērts uzaicinājums no Debesu Tēva droši nākt pie žēlastības troņa, lai saņemtu ( Ebrejiem 4: 16). Pie tam vārds „ saņemt” šeit ir pārliecinātības vārds ar nozīmi „ iegūt īpašumā”, pārvaldīt.
Tāpēc – lūdzieties, gaidot, ka varat pārvaldīt pār to, ko esat lūdzis, un ne tikai reizi, bet katru reizi. Kad nesaņemat atbildes uz lūgšanu, neatkāpieties ar vārdiem: ” Nekad jau nevar zināt, kas Dievam padomā”. Sakampiet problēmu ar abām rokām! Nāciet pie Dieva lūgšanā un Dieva Vārdā; uzziniet, kur jūs ko esat palaidis garām un izlabojiet situāciju. Kad jūs vēršaties pie Dieva ar precīzu, Dieva Vārdā pamatotu, Gara iedvesmotu lūgšanu, jūs noteikti zināt, ko Viņš gatavojas darīt. Viņš gatavojas dot atbildi. Viņš gatavojas piepildīt jūsu vajadzības tieši tā, kā jūs Viņu par to lūdzāt. Sāciet gaidīt, ka Viņš to izdarīs tieši šodien.

IESLĒDZ SAVU CERĪBU!
Romiešiem 15: 13 „Bet cerības devējs Dievs lai piepilda jūs ar visu prieku un mieru ticībā, lai jūs kļūtu bagāti cerībā Svētā Gara spēkā.”
Ziniet, tieši tāds es vēlos būt… cerības pārpildīts! Es vēlos būt drosmīgs veltīt visu savu dzīvi un visu, kas man ir, tam sapnim, kas nāk no Dieva sirds. Es gribu tajā ieslīgt tik dziļi, ka bez Dieva palīdzības man neatgriezties.
Vairums cilvēku nedomā līdzīgā veidā, jo baidās ciest sakāvi. Bailes ciest neveiksmi vai sakāvi ir bīstamas. Ja tām ļausiet pār sevi uzkundzēties, tās piespiedīs jūs darīt to, kas neizbēgami novedīs pie neveiksmes. Kā tad stāties pretī šīm bailēm? Ieslēdziet savu cerību! Noejiet vientulībā būt tikai ar Dievu un ieklausieties Viņā. Pārdomājiet Dieva apsolījumus līdz tam, ka sevī jau redzat tik skaidru ainu, ka nekas nespēj jums to nozagt. Ja esat piekalts pie gultas, un ātri pateikuši, ka nekad vairs nestaigāsiet, tad tā vietā, lai iegrimtu šajā sliktajā ziņā, sāciet sapņot un iztēloties. Sāciet sapņot par to, ka rāpjaties kalnos un sludināt ļaudīm attālos miestos. Ņemiet Dieva Vārdu, kas sola, ka tie kas cer uz To Kungu, skries un nenogurs, ies bez apstājas. Skatieties uz šiem vārdiem līdz tam laikam, kad vairs neievērojat visu pārējo. Iztēlojieties sevi daudz kilometru garā pārgājienā un skrienošu no vietas uz vietu, kas visiem pēc kārtas stāsta, ka Jēzus pacēlis un dziedinājis Jūs. Lūk, tā ir cerība! Tas ir Dieva sapnis. Tas ir iekšējs tēls, kas ir lielāks par jums, jo tas balstās Dieva apsolījumos! Ja esat kristietis, tad jums jābūt sapņotājam. Ņemiet Dieva Vārdu un sāciet iztēloties jau šodien!

CĪNIES AR NEZĀLI!
Marka 4: 26 „Un Viņš sacīja: “Tāpat ir ar Dieva valstību, kā kad kāds cilvēks sēklu iemet zemē”
Jēzus Dieva valstību salīdzināja ar sēklas iesēšanu un ražas nopļaušanu. Tā ir ļoti vienkāršā koncepcija. Katrs to saprot. Tomēr- kāpēc ne visi mēs atnesam neredzētu ražu savā laikā?
Tāpēc, ka mēs vienkārši sēžam un gaidām, ka Dievs izdarīs visu mūsu vietā! Bet Dievam ir nedaudz cita pieeja. Dievs strādās ar jums, bet nedarīs visu darbu viens pats. Ir dažas lietas, kuras jums jādara ar ticību, ja vēlaties iegūt ražu ražas laikā.
1.    Jums ar ticību jāsēj Dieva Vārda sēklas, gaidot, ka tās nesīs ražu. Jums vajag atrast dārgus Dieva apsolījumus Viņa Vārdā [ domās, prātā, un, jārīkojas tā].
2.    Šīs sēklas ir jālaista. Laistiet tās katru dienu ar slavēšanu. Laistiet ar Dieva Vārda garīgo ūdeni. Šajā Vārdā ir dzīvība, bet bez tās apsolījuma sēklas nevar uzdīgt.
3.    Cīnieties ar nezālēm! Kad nepiedošanas, šaubu , baiļu, vilšanās [ un visu citu, velna piesviesto drazu] sēklas cenšas izaugt, izraujiet! Pretējā gadījumā tās nomāks Dieva Vārdu. Priekš tā no jūsu puses būs nepieciešami zināmi centieni. Neviens jūsu vietā to nedarīs. Jums pašam nāksies izravēt savu ražu. Tāpēc esiet nopietni šajā darbā. Tiklīdz pamanāt sevī pat nelielu nezālīti, tūlīt pat izraujiet!
Raujiet ar sakni! Pasmidziniet ar Dieva Vārdu! Nepadodieties vilinājumam saglabāt kādu glītu savvaļas atvasi, laikā, kad varat būt kaut kā labāka īpašnieks, – vislabākā, kas Dievam ir. Nesēžat un negaidiet, ka Dievs izaudzēs jūsu ražu. Sāciet sēt. Sekojiet saviem sējumiem- savam prātam un sirdij- laistot tos ar Dieva Vārdu un cīnoties ar nezālēm. Veltiet sevi sava darba daļas izpildei un ticiet Dievam , ka Viņš savu daļu īstenos. Un jūs saņemsiet vēl nepiedzīvotu ražu!

NESTEIDZIES!
5.Mozus 6: 6- 8 „Un lai šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī.  Un atgādini tos saviem bērniem un runā tos sēžot savā namā un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties.”
Viens no iemesliem, kāpēc mēs ar Gloriju esam saņēmuši savā dzīvē un kalpošanā tagad esošos rezultātus  ir tas, ka, sapratuši, uz ko ir spējīgs Dieva Vārds, mēs, burtiski ienirām tajā. Mēs pārstājām skatīties TV un klausīties radio, atlikām avīzes un izmantojām katru brīvu brīdi vai nu lasot Dieva Vārdu, vai klausoties kasetes ar dievkalpojumiem, vai pārdomājot Vārdu. Rezultātā, laiks, kas bija pavadīts Dieva Vārdā, atstāja lielu ietekmi uz mums. Tas apgrieza otrādi visu mūsu dzīvi. Tas mūsu neveiksmes pārvērta veiksmēs. Protams, tas nenotika vienas dienas laikā. Tas prasīja savu laiku. Ļoti daudzi ticīgie nesaprot to. Viņi sāk veltīt sevi Dieva Vārdam, bet pieļauj kļūdu, gaidot momentānus, brīnumainus rezultātus. Toties, kad viņi tos neredz, vīlušies atkrīt. Nedariet to! Esiet pacietīgi. Dodiet Dieva Vārdam laiku savu darbu padarīt. Reiz Jēzus teica ( Mateja 4: 4) : „ Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no katra vārda, kas iziet no Dieva mutes”. Dieva Vārds baro garīgo cilvēku tieši tāpat, kā maize baro jūsu ķermeni. Pārtikai vajag „iedzīvoties” jūsu organismā. Vitamīniem un minerālvielām piemīt uzkrāšanās tendence. Vitamīniem, minerālvielām, ko satur ēdiens, piemīt uzsūkšanās īpašības, vai ne? Faktiski, gandrīz viss, kas momentāni iedarbojas uz jūsu organismu, skaitās bīstams. Tas pats attiecas arī uz Dieva Vārdu. Tam arī piemīt uzkrāšanās spējas. Protams, reizēm Dievs var rīkoties momentāni un darīt brīnumus, tomēr tikai lai varētu atgriezt lietu esošo stāvokli normālā. Viņš grib, lai jūs pārtiktu no Dieva Vārda priekš tā, lai nostiprinātos spēkā un ticībā, un nestu augļus pareizā laikā. Tāpēc, nesteidzieties. Dzīvojiet Dieva Vārdā. Esiet pacietīgs. Rezultāti būs!

Autors: Darils Hedings

Tulkoja: Ilze Saulīte

1.Sam.11 lasām, kā Izraēlā atnāca vienotība ķēniņa Saula valdīšanas laikā. Dievs māca mūs caur Vecās derības notikumiem un norāda uz principiem, kas darbojas arī mūsdienās. Šis stāsts nav izņēmums. Tas atklāj kā Kungs redz notikumus arī šodien.

Kad amonieši sacēlās pret Jabešas ļaudīm, vecaji lūdza tiem septiņas dienas, lai meklētu konflikta risinājumu. Jabešas ļaudis vēlējās mieru, bet amonieši tiem izvirzīja šausmīgus nosacījumus – apmaiņā pret mieru izdurt visiem labo aci, lai apkaunotu Izraēlu.

Nolūks bija ne vien apkaunot Izraēlu, bet arī darīt to vāju. Amonieši vēlējās atrast veidu, kā padarīt Izraēlu neaizsargātu pret nākotnes uzbrukumiem. Tad amonieši varētu izvirzīt nākamos “miera” nosacījumus, soli pa solim iznīcinot Izraēlu.

2011.gada 19.maijā ASV prezidents pasludināja izmaiņas valsts ārpolitikā kā miera starpnieks starp izraēliešiem un palestīniešiem. Līdz šim neviena ASV administrācija nebija noteikusi, kādiem jābūt teritoriālajiem nosacījumiem – starta pozīcijām, iesākot pārrunas, atstājot to abu ieinteresēto pušu ziņā. Taču prezidents Obama paziņoja, ka 1967.gada robežām jābūt par pamatu sarunu atjaunošanai.

Astoņi vadītāji, kas pārstāv ekonomiski spēcīgākās valstis uz zemes, steidzās atbalstīt Obamas nostāju paziņojumā, kas nāca klajā nākamajā nedēļā.

Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu rīkojās vēl ātrāk, noraidot šo priekšlikumu, tādēļ ka šāds lēmums atgrieztu Izraēlu teritoriālajā pozīcijā, ko nav iespējams nosargāt. Visas amerikāņu valdības līdz šim to saprata, zinot, cik bieži Izraēlai nācies karot, lai aizsargātu valsti no arābu uzbrukumiem. Izraēla pieprasa robežas, no kurām iespējams aizsargāt valsti, lai tās iedzīvotāji dzīvotu mierā un drošībā.

Papildus šim faktoram, Izraēlai atkal būtu jārīkojas apkaunojoši – sūtot pašu armiju ebreju apdzīvotajās vietās, lai no tām ar varu izvestu tūkstošiem iedzīvotāju. Jūdeja, Samarija, Jeruzalemes austrumu daļa – tās Izraēla atguva 1967.gadā Sešu dienu karā.

Nekļūdīsimies, naivi cerot uz mieru. Palestīnieši neatzīst Izraēlas tiesības uz eksistenci. Viņi vienmēr ir tiekušies sasniegt vienošanos ar Izraēlu, lai iegūtu atvērtas durvis uzbrukumiem. Kā amonieši viņi piedāvā mieru pret Izraēlas apkaunojumu. Vienošanās var tikt sasniegta tikai tādā gadījumā, ja izraēlieši izgriezīs savu labo aci, tas ir, atdodot savas teritorijas, kurās dzīvo cilvēki. Tā rīkojoties, Izraēla atgrieztos situācijā, kur valsts un iedzīvotāji ir viegli pieejami uzbrukumiem. Diemžēl ASV prezidents ir palīdzējis negatīvi ietekmēt šo procesu, atstājot Izraēlu izolētu kā Jabešas vīrus šajā konfliktā.

1.Samuēla 11 mēs redzam, ka Jabešas ļaudis meklēja palīdzību. Sūtņi devās pie Saula, bet Sauls atradās uz lauka. Viņš bija kronēts par ķēniņu, taču ne visi to bija atzinuši.

Kad Sauls izdzirdēja ziņas, notika kaut kas nozīmīgs. Dieva Gars nāca pār viņu un Sauls kļuva ļoti dusmīgs. Viņš sagrāba vēršus un tos sakapāja mazos gabalos. Ar vēstnešu rokām Sauls izsūtīja gabalus pa visām Izraēla robežām, teikdams: „Kas nesekos Saulam un kas nesekos Samuēlam, ar tā vēršiem darīs tāpat!” Tad bijība tā Kunga priekšā pēkšņi pārņēma visu tautu, un tie devās karā kā viens vīrs.”
Saulam izdevās sapulcināt 330 000 vīru lielu armiju. Tā sakāva amoniešus un izglāba Jabešu. Pēc uzvaras tauta pulcējās ap Saulu, tie devās uz Gilgalu un apstiprināja ķēniņa Saula varu Dieva priekšā, nesot Kungam kaujamos pateicības upurus. Tauta atkal bija vienota un pasargāta.

Saulam nebija tāda armija, lai novērstu draudus, bet, kad Sauls sekoja Gara vadībai, bijība nāca pār tautu, un tas viņiem atnesa glābšanu.

Ne tik bieži mēs saistām Svētā Gara izpausmes ar dusmām vai taisnīgo sašutumu, kā daži tulkojumi to sauc. Mēs vairāk esam pieraduši atpazīt Svēto Garu, kad Viņš mierina un iepriecina nelaimē. Tomēr Dievs spēj izpaust emocijas, kādas mums, cilvēkiem, ir pazīstamas, un kad Svētais Gars darbojas mūsu dzīvē, Viņš var ielikt mūsos Savas izjūtas par konkrēto situāciju.

Cakarijas 2:12 teikts par Ciānu: “kas jums pieskaras, tas aizskar Dieva acs ābolu.” Acs ir visjūtīgākā ķermeņa daļa. Kad amonieši nāca pie Jabešas ļaudīm ar nodomu izgriezt visiem labo aci, viņi nesaprata, ka patiesībā baksta acīs Dievam, aizskarot Viņu visjūtīgākajā vietā, un izraisīja Dieva dusmas. Tas ir brīdinājums visām tautām, kas izvēlēsies cīnīties pret Izraēlu vai atņemt tai Dieva doto mantojumu.

Šajās dienās, kad tautas atkārto amoniešu kļūdu, mums jāpajautā sev – cik uzskaņoti mēs esam uz Svētā Gara toņa? Vai mēs esam meklējuši Dieva vaigu par šo jautājumu? Vai mēs esam harmonijā ar Dieva izjūtām par Viņa tautas un zemes grūtībām? Vai mūs uztrauc notiekošais? Vai mēs runājam par to savās tautās? Vai esam pārliecināti, ka mūsu tautas ir tikušas brīdinātas par rīcības sekām?

Kā Sauls, mēs esam svaidīti, bet vēl neesam saņēmuši valstību. 1.Pēt.2:9 teikts, ka mēs esam “izredzēta tauta, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta.” Mums nav fiziski ieroči, bet mūsu spēks ir bijība Kunga priekšā. Viņš ir tas, kurš glābj un dod uzvaru.

Jesajas 41 apstiprina, ka Kungs atbrīvos Izraēlu un iznīcinās tos, kas sacelsies pret Izraēlu. ICEJ misija ir – runāt atbalsta un mierinājuma vārdus Ciānai, ļaut dzirdēt tai, ka Dieva nodoms ir glābt Izraēlu. Tāpat mūsu misija ir brīdināt tautas par to, kā tās izturas pret derības tautu. Šī vēsts mūsdienās ir svarīgāka kā jebkad agrāk.

Savu nāciju labā, mums jāatrod balss ikvienā tautā, kas uzrunās vadītājus un brīdinās tos, lūdzot izbeigt bakstīt acis Dievam.

„Word from Jerusalem”
2011. gada jūlijs
sagatavoja ICEJ ASV pārstāvis Darils Hedings
tulkoja Ilze Saulīte

© ICEJ Latvija
Ph: 371 25464561
lv.icej.org@hotmail.com
www.icej.org

Autors: Sanita

Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas. Psalms 37:4
Sveiks, mīļais Spektra lasītāj, ceru, ka izbaudi šo vasaru, ka Tev sirdī mājo prieks, miers un daudz mīlestības! Lai gan iepriekš šī sadaļa Spektrā saucās Pārdomas, tomēr ņemot vērā to, ka raksti vairāk domāti jauniešu auditorijai, jaunajā Spektrā sadaļas nosaukums turpmāk būs Jauniešiem. Tāpat Spektrs ļoti priecātos, ja Tu nestāvētu malā, bet daudz aktīvāk sūtītu savas vēstules un pieteikumus Tev aktuālām tēmām. Šā mēneša tēma – puiši un meitenes, manuprāt, ir ļoti interesanta. Sākotnēji biju nolēmusi, ka par šo tēmu Spektrā nerakstīšu, taču izrādās, ka rakstīšu gan. Pēdējā laikā ir nācies secināt, ka šī tēma jauniešiem ir ļoti aktuāla.

Lai viņi smejas

Pagājušo mēnesi satiktu nekristīgu puisi, un viņš man stāstīja savu piedzīvoto ar meitenēm, un prasīja skaidrojumu, kāpēc beigās viss noslēdzās uz nelāgas nots. Vēl izbrīnīja tas, ka šis puisis bija samierinājies ar kaut kādām attiecībām tikai tāpēc, lai nebūtu viens un galvenais pamatojums bijis tāds, ka šī meitene viņam esot bijusi uzticīga. Es viņam atbildēju, ka tas, ka šī meitene paralēli negāja satikties ar citiem puišiem, ir tikai normāli. Viņš man iebilda, jā, tev varbūt, bet viņam apkārtējo cilvēku vidū to uzskata par lielu ekstru. Arī viena no manām draudzenēm, kura arī pagaidām nav kristiete, visu laiku ļoti aktīvi cenšas satikt to īsto un ir apēdusi pāris pudu sāls un vienmēr viņai ir šis jautājums – kāpēc, viss tā beidzās? Kristiešiem ir ļoti svarīgi citiem, it īpaši cilvēkiem, kas Dievam netic, stāstīt savus principus un uzskatus arī šajā jomā. Jā, varbūt viņiem tas liekas smieklīgi, bet, tomēr tas mums ir jārunā. Jā, varbūt viņi mūs izsmies un centīsies skaidrot, ka šobrīd ir mūsdienas utt., bet, lai jau viņi smejas, mūsu uzdevums ir parādīt, ka ir iespējams dzīvot citādi. Protams, tas, ka esi kristietis – vēl nenozīmē, ka tev nebūs izvēles un savas iekšējās cīņās.

Puisis domas mainīja
Viena man ļoti mīļa draudzene, kura ir kristiete un ir ļoti skaista meitene, izstāstīja kā viņai šo mēnesi ir izgājis ar vienu puisi. Viss sācies ļoti labi un cerīgi, puisis saviesīgā pasākumā uzreiz pateicis, ka viņam viņa patīk un viņam ir nopietni nolūki attiecība uz viņu. Pēc tam sekoja laiks, kad viņi sarakstījās, bija arī satikušies un runājušies par sev svarīgām tēmām. Puisis uzzinot, ka viņa ir kristiete, teica, ka viņš varbūt arī varētu vēlāk pievērsties Dievam, tāpēc tas, ka viņš nav kristietis, nevarētu būt iemesls, kāpēc viņi nevarētu satikties. Tomēr, kad viņš uzzināja, ka viņa līdz laulībām neplāno iesaistīties seksuālās attiecībās, šis puisis uzrakstīja, ka viņiem šī sarakste ir jābeidz, jo viņam tas neliekas normāli. Tas, ka viņš nebija ar mieru gaidīt, bija apliecinājums tam, ka viņam viņa nemaz tik ļoti nepatika, jo, ja viņam būtu no sirds nopietni nolūki, viņš gaidītu.

Visas atbildes Bībelē
Es atļaušos būt nedaudz skarba, un varbūt ne visi lasītāji man piekritīs, bet, manuprāt, puiši šobrīd ir nedaudz izlutināti ar pārāk lielo meiteņu uzmanību. Daļēji var piekrist, ka tā nav tikai viņu vaina, un atbildība ir jāuzņemas arī daiļajam dzimumam. Tomēr ir svarīgi, kā šādos brīžos izturas puiši un kā viņi reaģē uz šādiem uzmanības apliecinājumiem. Pirms neilga laika mācītāja dievkalpojumā norādīja uz mūsdienu lielu problēmu, kad sievietes paliek pārāk vīrišķīgas, bet puiši – sievišķīgi, lai gan Dieva Vārds saka pretējo. Meitenes ir pieradušas puišiem izrādīt savas simpātijas, un, ir ļoti daudz veidu, kā to izdarīt – daži pat ļoti smieklīgi. Vai to nevar redzēt no malas? Var, un man liekas, ka arī puiši to redz un varbūt kāds tādējādi mielo savu „es”. Piekrītu, ka reizēm, ja puisis meitenei tiešām ir iepaticies, tad viņai to ir diezgan grūti noslēpt, un, ja arī to cenšas slēpt, tad tomēr var būt situācijas, kad tas ir redzams. Tomēr ir liela starpība, kā tu uzvedies. Mēs visi zinām, ka Bībele ir grāmata, kurā ir atbildes uz visiem jautājumiem. Palasot Dieva Vārdu, mēs nevaram atrast nevienu vietu, kurā daiļā dzimuma pārstāve iet klāt stiprajam dzimumam un saka: „Sveiks, tu man patīc un tu būsi mans draugs un mīļotais.” Nav tādas rakstu vietas, varbūt gribi iebilst, ka Rute gāja lasīt vārpas Boāsa tīrumā un viņa spēra šo soli, tomēr arī šajā situācijā – viņš pirmais viņu pamanīja savā tīrumā un viņam viņa iepatikās. Tāpēc, mīļās meitenes, jūs esat Dieva princeses, Ķēniņa meitas, un īstajam puisim Dievs ieliks jūs sirdī, un tieši viņš spers šo pirmo soli. Ja tomēr viņš nevar sadūšoties, tad acīmredzot simpātijas nav tik lielas, vai nav īstais laiks. Tikai, lūdzu, nepārprotiet mani, tas arī nenozīmē to, ka tev jāstaigā apkārt ar aukstu sejas grimasi, kas signalizē – tikai nedomā nākt man klāt, tomēr sirdī ir jājūt robežas un jāapzinās, cik draudzīga tu vari būt ar patiesu un tīru sirdi. Ja tev tāda ir, tu, protams, vari draudzēties, bet, tiklīdz mani sevī simpātijas, tad jāpasaka sev stop un ir jāpārbauda sava sirds Dieva priekšā. Tāpat tas ir jādara situācijas, kad otrs atzīstas tev savās jūtās, lai arī iepriekš visu laiku esat bijuši draugi. Mums ir svarīgi censties otru nesāpināt un būt maksimāli atklātiem.

Bet taču ir tik forši, ka kādam patīc!
Tiklīdz uzzini, vai nojaut, kad esi kādam iepaticies, ir taču patīkami, vai ne? Tad skatoties spogulī gribas sev uzsmaidīt vēl platāk un pateikt, cik skaista, vai skaists tomēr esi. Un, ja vēl apzinies, ka īstenībā tev ir aizdomas, ka arī tam un, iespējams, arī tam puisim vai meitenei esi iepatikusies vai iepaticies, tad smaids paliek vēl platāks. Tomēr hallo, padomājam, ko mēs tādējādi barojam? Atceramies, ka tieši lepnība ir pirmā pazīme pirms krišanas. Tas, protams, nenozīmē, ka mums nevajag priecāties un rūpēties par sevi, tomēr tas nevar tikt izvirzīts pirmajā plānā. Dieva Vārds skaidri saka, ka mums citi ir jāmīl kā sevi. Tas tieši to arī nozīmē, ka mums ir sevi jāmīl, no tā arī izriet, ka mums ir jārūpējas par savu miesu. Tomēr tajā pašā laikā, ir jāapzinās, ka tas dzīvē nav galvenais, ka svarīgākais ir tas, kas notiek mūsu sirdī. Salamana pamācībās ir teikts – pāri visam sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība. Kāds varētu iebilst un teikt, es jau neesmu vainīgs, ka es kādām esmu iepatikusies, jā tiešām tā var būt, bet tanī brīdī, kad tu jūti no pretējās puses šīs simpātijas un tu zini, ka šis nav tas cilvēks, kuru redzi kā savu dzīvesdraugu, ir jautājums, vai tu to izbaudi, izgaršo un pieņem, vai arī nepieņem!? Mēs esam atbildīgi, kas notiek mūsu sirdīs un domās, nevis par citiem cilvēkiem. Protams, ir pilnīga cita situācija, ja ir runa par īsto cilvēku, bet par to vēlāk. Man patika, ka mācītājs teica, ka tiem cilvēkiem, kuriem tiek izrādīti šie uzmanības apliecinājumi, Dievs dod viņiem gudrību, kā ar to tikt galā.

Bet, ja īstais aizies ar citu?
Īstais cilvēks neaizies tev garām, Dievs dod īstās lietas un īstos cilvēkus īstajā laikā! Tas ir pavisam droši, un Dieva Vārds to apstiprina. Man patika, kā mācītāja teica, ka mums nevajag uztraukties un baidīties, ka mūsu puisis var aiziet ar citu, jo, ja viņš taisīsies precēties ar citu, tas tikai nozīmēs to, ka viņš nebija īstais. Arī šajā tik jūtīgajā un svarīgajā tēmā ir vajadzīga pilnīga paļaušanās uz Dievu! Šī sfēra ir jāliek Viņa gadīgajās rokās. Viņš mūs ir radījis, un Viņš vislabāk zina, kurš, vai kura mums ir piemērots vai piemērota īstajā laikā. Varbūt kāds satraucas un domā, ka īstais varētu būt tāds, kas it kā atbild izvirzītajiem kritērijiem, bet sirds īsti nav pie viņa. Tad zini droši, tas tā noteikti nebūs, jo Dievs dod tikai labas dāvanas. Svarīga ir pilnīga paļaušanās uz Viņu. Pirms laika man pazīstama meitene stāstīja, ka ir nospraudusi mērķi līdz konkrētam vecumam apprecēties, un, ja nesanāks, tad viņa braukšot uz ārzemēm un precēsies ar ārzemnieku, jo tur vīru varot atrast ļoti ātri. Tomēr, vai tā ir pilnīga paļaušanās? Tas taču nozīmē it kā Dievam pateikt – es Tev, Dievs, esmu devis laiku līdz šim vecumam, ja Tu nedosi man dzīvesdraugu, tad es ķeršos pats klāt, bet tā vispār es visu savu dzīvi esmu nodevis Tev! Ceru, ka saprotat un man nav jāraksta, kas šeit nav pareizi, un, ko nozīmē pilnīga paļaušanās uz Dievu! Tas nenozīmē, ka par dzīvesdraugu nav jālūdz – ir jālūdz, tomēr tas nevar būt tavu domu epicentrs. Ja šī tēma ir svarīga un aktuāla, un Tu vēlies Dievam nodot sevi kā upuri, tad tu vari Dievam šo tik svarīgo jautājumu nolikt uz Viņa altāra un pateikt: Dievs – es mīlu Tevi, es esmu Tev pateicīgs, ka izglābi mani un Tu esi devis tik daudz. Tu redzi, ka dzīves draudzenes vai dzīves drauga izvēle man ir ļoti svarīga, tomēr Tu esi man pirmajā vietā un uz altāra Tev – nolieku šo upuri. Es pilnībā paļaujos uz Tevi arī šajā jautājumā. Tu esi mans Dievs un es mīlu Tevi!

Secinājums: „Es nevienam neesmu vajadzīgs. Draudzē ar mani neviens nerēķinās. Manus darbus draudzē neviens neievēro…”

Atbildi sniedz draudzes „Jaunā Paaudze” mācītājs Aleksejs Ļedjajevs.

Atbilde īsumā: Raksturs ir attiecību pamats.
Raksturam ir sava individuāla ietekme uz apkārtējiem cilvēkiem. Tā rezultātā starp cilvēkiem rodas visdažādāko nokrāsu attiecības.

Plašāks Jūsu problēmas saknes izklāsts grāmatas lasījumā:

Aleksejs_Ledjajevs_Taisnibas_zimogs
_gramatas_lasijums

Par grāmatu:
Nav noslēpums, ka miljoniem cilvēku, kāri iepazīstot pasauli visā tās daudzveidībā, pāri interešu robežai nereti atstāj veselu savas iekšienes Visumu. Taču tieši personība, cilvēka raksturs, viņa ticība nosaka laika apstākļus sabiedrībā, sociālo klimatu, atmosfēru mājās, ģimenē, draugu lokā. Šī grāmata saprotami un tēlaini atbild uz pašiem grūtākajiem jautājumiem par sevis iepazīšanu un atver taisnības sākotnes, kā augstākā līmeņa savstarpējās attiecībās ar Dievu, kas savukārt ir pamats garīgajai atdzimšanai sabiedrībā.