Paldies par e-pastiem. Saprotamas ir Jūsu bažas attiecībā par pagājušā numura rakstu,-Ziemassvētku akcija-atbalsti kristīgos politiķus. Jūs jautājat, vai kristīgā valdība Latvijā būtu tas īstais ceļš Latvijas attīstībā? Vai tā spētu ieviest labklājību un uzplaukumu valstī? Jūs arī jautājat, ar ko tad kristieši būtu labāki par esošajiem valdībā, vai mazāk zagtu? Vai mazāk postītu? Izskanējusi arī replika, ka arī tagad ir kristīgie pārstāvji valdībā, bet vai tas ko līdz, jo daži labi „lielie” kristieši valdībā kļuvuši, nu, nepavisam tik lieli kristieši.. Vai tieši no kristiešiem ir atkarīgs Latvijas uzplaukums? Labāk valdībā būtu laiduši (Latvijā dzīvojošos) krievus, vismaz kārtība būtu, kā krievu laikos. Un t.t.

Mēģināsim rast atbildes pakāpeniski. Jāņem vērā, ka uz šādiem jautājumiem jāatbild diezgan plaši un lai saprastu pašu būtību nāksies ieskatīties no pagātnes, tagadnes un nākotnes kultūras vēstures, politiskā un psiholoģiskā aspekta. Šajā reizē tikai ieskicēsim, lai saprastu, kāpēc esam nonākuši tur, kur esam.

Kas ir nacionālā bagātība?

Sadzīve: Nācies dzirdēt cilvēkus spriežam, ka viņi varētu dzīvot arī meža vidū mazā būdiņā, bet lai galvenais būtu mīlestība. Vai arī, labāk dzīvot nabadzībā, bet ar mīlestību, nekā bagātībā, bet bez mīlestības.

Tāda sapratne par dzīvi Latvijas sabiedrībā ir ienākusi no PSRS laikiem, attaisnojot nabadzību PSRS pakļautajās valstīs, kurās pārceļoja migranti bez mantas un uztura līdzekļiem.

Vēlāk šo pašu nabadzības uztveri ieviesa arī baznīcās ar postulātiem no Bībeles, piemēram, ”Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā..” (Mat.6: 19) Bet vai tāda ir rakstvietas būtība? Domājams, ka ir runa par mantkārību.

Un nu, jau drīz kā lepnuma zīmi piesprauž sev pie krūtīm – Esmu nabags, esmu laimīgs. Bet, ja ieskatāmies vērīgāk, vai tas ir tas, ko Dievs ir paredzējis saviem bērniem? Un vai tiešām nabagi ir tik laimīgi un mīlestības pārpilni? Viegli par to runāt tiem, kuriem nekas nepieder un dzīvo bezrūpības valgos..

Taču par nacionālās bagātības jēgu spējīgi spriest tie, kuri apzinās savu identitāti un tie, kuriem kaut kas pieder, lai noteiktu tā vērtību un spētu personificēties ar valsti, kurā dzīvo.

Politika: Atbildot īsumā uz jautājumu, kas ir nacionālā bagātība:
1. cilvēks. 2. zeme (mantojums). (Šajos punktos sīkāk ieskatīsimies nākošā mēneša Nr.)

Saprotams, ka Latvijā dažkārt grūti izprotami jēdzieni- nacionālā identitāte, nacionālā bagātība, patriotisms un neatkarīgās Latvijas nozīme, jo latviešu tauta ir gājusi caur liela perioda vēstures dzirnakmeņiem un reāli pēdējā laika posmā brīva ir bijusi no 1918. gada 18. novembra līdz 1940. gada 17. jūnijam un tikai 1990. gada 4. maijā Latvija atkal kļuva par demokrātisku valsti, kuras neatkarības atjaunošana tika starptautiski atzīta 1991. gada augustā.
Tāpēc šajā reizē nedaudz ieskatīsimies ārvalstu, proti, Izraēlas – ebreju tautas, kā arī Vecās Eiropas dižciltīgo dinastiju pieredzē.

Ebreju un dižciltīgo sapratne par mantojumu un to nozīmi kultūrā

Neatkarīgi no tā, kāda pastāv valdošā iekārta valstīs, tomēr tajās dzīvojošo ebreju un dižciltīgo pēctečiem ir gluži citi priekšstati par mantu-mantojumu un labklājību. To īpaši novērtē un izturas ar cieņu, respektu un godu. Jo mantojumam piešķir, ne tikai fizisku nozīmi, bet arī garīgu, tā ir zīme par dinastijas vai kopienas izcelsmi. Tā ir piederības apziņa un individuālās identitātes apzināšanās. Kas Izkopj un audzina piederības sajūtu, veicinot pareizās nostādnes personības attīstībā, vedot uz veiksmi un panākumiem.

Respektīvi mantojumam un pārmantojamībai ir dziļas saknes un tai ir liela nozīme indivīda dzīvē.
Savas saknes apzināšanos un attīstīšanu un tiekšanos visu sasniegt augstā līmenī, neizprot, tie, kuriem vienalga, kur dzīvot un kādos apstākļos, tie ir tie, kuri ir zemo līmeņu un instinktu vadīti.

Tieši tādēļ šī neizpratne ir izvērsusies apvērsumos, revolūcijās, pārkārtošanās un vienādošanas jeb vienlīdzības centienos.

Bet ko ir līdzējusi skaudība, slinkums, nenovīdība un nevēlēšanās mainīties, kas pārvēršas asins izliešanā ir jau daudzkārt parādījusi kultūras vēsture, dižciltīgo slepkavošana vai noindēšana un genocīds pret ebrejiem.

Visos vēstures periodos ir manāma brutāla izrēķināšanās ar vadošajiem, spējīgajiem, stiprajiem un gudrajiem.

„Dižie” vēsturnieki

Daudzkārt vēsturiskās grāmatās, tās autori raksta par dižciltīgajiem negatīvā formā, meklēdami netīro veļu, to atrazdami pārformulē pēc savas izpratnes, piemēram, apsmejot faktu, ka dižciltīgie neprecējās ar zemākas kārtas pārstāvjiem vai plebejiem un, ja arī kādam no augstdzimušajiem tika uzliktas rozā brilles uz deguna, tad tādam tika noņemts tituls un mantojums, kā arī piederība. Grāmatu autori dinastiju vecajus sauc par skopuļiem, tomēr, vai tāda bijusi tā īstā būtība?

Diemžēl tas ir nekorekts spriedums. Primārais jautājums vienmēr ir savas dinastijas nostiprināšana un aizsargāšana no „parazītiem” un tuvredzīgajiem. Pret laulībām dižciltīgie, kā arī ebreji ir vienmēr izturējušies ar ļoti lielu atbildības sajūtu. Parasti par savu bērnu laulībām domājuši un arī domā tieši vecāki, viņi piemeklē savam bērnam vispiemērotāko partneri. Vēstures grāmatu autori tās dēvē par izdevīgām laulībām. Bet, ne gluži tāds būtu tas pareizākais raksturojums. Vecāki vislabāk zina savu atvasi, pazīst tā raksturu, mentalitāti, dzīves izpratni un tāpēc cenšas topošajā dzīves partnerī saskatīt atbilstību.

Tomēr, ja atvase ir bijusi izlaista un laicīgi nesavaldīta, tad jaunības eliksīra pārpildītā un hormonu vētru plēstā un kaislīgā atvase, pats/i skrien visdziļākajā nesaderības bedrē ar kādu, kuru pat nepazīst.
Lūk, lai apstādinātu un savaldītu spītnieku/ci, tam tika atņemts viss, bez kā (cerams), ka nespētu dzīvot, jo ir pieradis pie gluži citiem apstākļiem, nekā piedāvāto mazmājiņu meža vidū, toties mīlestībā, vai ar nabadzību un bada sajūtu vēderā, toties ar mīlestību. Tas, kas zemā līmeņa pārstāvam ir pats par sevi saprotams, tas austa līmeņa domātājam ir mežonīgs un nepieļaujams, tas, kas vienam ir piemērots, tas otram ne gluži. Tāds uzspiestais dzīves modelis eiforijā iekļuvušais partneris ātri nokļūst depresīvā stāvoklī un diemžēl ātri salūzt, vai arī pretēji, attopas un atgriežas sev piemērotajā vidē un apstākļos.

Otrs faktors, vai tiešām dižciltīgajiem būtu bijis žēl savas daļas mantas un dalīties ar savas atvases izredzēto? Nebūt nē! Bet viņi neuzticējās „izredzētajam”. Izredzētais partneris no zemo kārtas tika rūpīgi pārbaudīts, lai saprastu viņa/viņas patiesos bieži vien slēptos motīvus. Atsevišķos vēstures momentos precinieki bija vieglas dzīves tīkotāji, kuri ar viltus ieiešanu dižciltīgo saimē vēlējās izsisties augstākajā sabiedrībā. Agri vai vēlu tādi, tika atmaskoti un izspiesti no augstās sabiedrības. Savas aprobežotības dēļ, tādiem tā pat dzīves nebija, ja nu vienīgi viņu partneri bija gatavi visu dzīvi mocīties ar tādiem un vilkt „ aiz ausīm”. Tāda dzīve rezultātā ir bijusi nožēlojama gan vieniem gan otriem.

„Dižie” vēsturnieki arī neizprot, dižciltīgo kalpu nozīmi. Vēsturnieki uzskata, ka bagātajiem ir savi untumi, jo bagātāks, jo vairāk kalpu, taču kalpu patiesā nozīme dižciltīgo dzīvēs galvenokārt nebija, lai pienestu čībiņas vai atnestu ēdienu vai izdarītu citus sīkus darbus, jo paši pārāk slinki. Tādas lietas piekopa, jau vēlākos vēstures periodos, kad dižciltības titulus varēja ne tikai mantot (mantojuma dižciltīgie), bet arī iegūt citādākā veidā, piemēram, iegūstot par īpašiem nopelniem (mantijas dižciltīgie) vai arī titulu nopērkot (deģeneratīvā formā) tādējādi neizprotot dižciltības patieso nozīmi, tika ievazāti kroplīgi uzskati.

Titula pirkšanas gadījumā – jauns statuss – veca uztvere. Jaunas privilēģijas (tiesības) veci pienākumi. (To varētu attiecināt arī par Latvijas valdībā notiekošo).
Patiesībā kalpi bija palīgi. Kalpi veica izpildvaras funkcijas, pildīja rīkojumus, veica sadzīves darbus, vai kādus īstermiņa projektus. (Mūsdienās – padotie).
Izplatīta neizpratne ir arī jautājums attiecībā par to, ka dižciltīgie precējās ar asinsradiniekiem – māsīcām un brālēniem, šodienas kultūrā, tas tiek saukts par izvirtības formu un asinsgrēku.

Mūsdienās tiek apsmieti arī ebreji, kuri precas ar ebrejiem.
Bet kāpēc gan dižciltīgie centušies precēties ar dižciltīgajiem un ja citas iespējas nav bijis (jo bija mazākumā), tad ar asinsradiniekiem un ebreji joprojām cenšas precēties ar ebrejiem?
Tāpēc, ka vieniem un otriem ir izteikta nacionālās identitātes apzināšanās. Cenšanās saglabāt savas saknes, izcelsmi un piederību.
Dižciltīgie apzinājās savu augsto līmeni, kuru zemās kārtas pārstāvji nesaprastu. Arī apziņa par partneru nesaderību liecināja viņu dažādā dzīves uztvere. Piemēram, ja vienam labklājība, pārpilnība un bagātība šķiet kā dzīves norma, tad otram tā liktos kā lieku līdzekļu izšķērdēšana un iemesls sava partnera noniecināšanai un pazemošanai, lai tādējādi pārņemtu vismaz kaut kādu virsroku. Tas, kas vienam būtu fundamentālas vērtības, tas otram šķistu, pārlieku liela greznība un liekas galvas sāpes.
Mūsdienās uzskatāms sadzīves piemērs būtu, ja vienam ir svarīgas ilgas peldes džakuzi un SPA apmeklējumi, tad otram liktos, ka dzīves partnerim ir pārlieku lielas buržuāziskās tieksmes, kas jāapslāpē un steidzami džakuzi jānomaina pret spaini, tā teikt, lai mācās pazemību.
Tādā gadījumā šādiem partneriem būtu īstais laiks pierakstīties uz sado-mazohistu pulciņu „Maigumiņš”.

Ebreju gadījumā kāpēc viņi nevēlas pieļaut asins sajaukšanu ar citām nacionalitāšu piederīgajiem ir tāpēc, ka apzinās savas tautas izredzētības lomu, par kuru ir liecinājusi Tora (Mozus piecas grāmatas).

Dižciltīgie un oligarhi Latvijā

Mūsdienās var būt izputējuši un savu īpašumu un mantojumu zaudējuši, apkārtējo apstākļu dēļ, dižciltīgie un ar mantu apkrāvušies plebeji, oligarhi.
Kādas starp viņiem varētu būt atšķirības?

Dižciltīgie – tālredzīgi, plebeji – tuvredzīgi.
No nabadzības izrāvušies pēkšņā pārticībā nonākušie, no dubļiem ķēnišķīgā godā tikušie, zemo līmeņu tuvredzīgie, kā arī nodokļu nemaksātāji un vieglās dzīves tīkotāji, nekur tālāk netiek, kā vien savu pamatvajadzību kārtošanu uz citu rēķina, apspiežot, graujot un parazitējot. Rezultātā manta tiek izšķērdēta, jo nezin tās patieso vērtību. Jo kas viegli nāk, tas viegli aiziet. Un viņu nedabīgās dzīves norietā, nevienam nav pat laba vārda ko par tiem teikt. Un kad tādi vēl nonāk varas pozīcijās, tad bēdas visai tautai.

Mūsdienās dzīvojušajiem dižciltīgajiem, kuriem savulaik pastāvošās iekārtas ir atņēmušas visu, bet slava Dievam, ka brīnumainā kārtā atstāti dzīvi, nespēj atņemt asinīs iesakņojušos statusu un tādus nav iespējams tik viegli salauzt.

Kāda dižciltīgās izcelsmes māte reiz savai meitai atgādināja laimes formulu: „Kaut arī atņem visu, apzinies savas saknes-izcelsmi, nekad nenolaidies līdz „ viņu” līmenim un mīli Dievu!”
Zelta vārdi. Tas atgādina kristīgās saimes postulātu, proti, Pāvila teikto „Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā; nekas man nav svešs, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu. Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Fil 4:10)

Vienalga kādos arī spaidīgos apstākļos tāds dižciltīgais vai kristīgi domājošais arī neatrastos, viņu iedēstītie augstie standarti nemainīsies. Tādus nevar ietekmēt maldu mācības un sabiedrībā uzstādītie egoistiskie principi.

Bet kad reālos apstākļos manta nonāk savu sakņu apzinātāja, dižciltīgā līdera, vai kristīgi domājošā rokās, tā tiek apsaimniekota un pavairota. Lietas tiek uzceltas augstā līmenī nesot guvumu sabiedrībai un pašam.

„Labāk, valdībā būtu laiduši (Latvijā dzīvojošos) krievus, vismaz kārtība tad būtu, kā krievu laikos”- fragments no vēstules.

Šāds viedoklis rada bažas, vai nu tā bija un būtu?!.. Kas Latvijas okupācijas laikā bija labāks? Domājams, ka vārds „okupācija” jau vien izraisa drebuļus pār kauliem. Tas, ka pārtika bija jāiegādājas ar „kartiņām”, gluži kā kara laikos un par visu bija jāpārmaksā? Tas, ka latviešu tauta tika izvesta un praktiski iznīcināta? Pat iedziļināties nav vērts šāda viedokļa paušanā. Tomēr īsumā atbildot uz jautājumu, jāuzdod pretjautājums, vai tad krievu valdībā nav pietiekošs skaits? Tādā gadījumā mums jāņem vērā arī krievu tautības Latvijas iedzīvotāju psiholoģija un tās identitāte kopumā. Dažos vārdos- par cik ir runa par Latvijas okupācijas laika perioda iebraucējiem Latvijas teritorijā, kuri ir nodevuši savu etnisko dzimteni, izvēloties dzīvot tur, kur ir labāk, tad kāda ir garantija, ka nenodos arī Latvijas intereses? Kauns ieskatīties šodienas piemērā Kravcova jautājumā par valsts valodas zināšanām, kas tikai grauj Latvijas tēlu. Un ar ko krievi varētu būt labāki, liecina revolūcija Krievijā.. kas pārvērtās par „asins pirti” pašu vidū.

„Visi „viņi” ir vienādi, kristieši, parastie ļaudis vai oligarhi, līdz ko nonāk pie varas…” –teikts vēstulē.

Lai saprastu kāpēc Latvijas situācija šodien ir tāda, kāda tā ir, tad nedaudz būtu jāizprot latviešu tautas psiholoģija, jāņem vērā arī tās izcelsme. Pamatā latvieši paaudžu paaudzēs ir bijuši plebeji. Latvieši vēsturiski ir bijuši lauksaimnieki. Latvieši ir bijuši kalpi. Kalpi citām varām. Tāda ir izveidojusies latviešu identitāte. Par latviešu tautas pagātnes skatījumā zīmīgi ir sarakstījis Garlībs Merķelis grāmatā „Latvieši”.

Bet šodienas skatījumā, kuri, tad tieši ir tie „visi” un kuri, tad nonāk pie varas? Īsumā- tie ir plebeji „pakalpiņi” aiz oligarhu mugurām!

Lai lieku reizi nevajadzētu visus vienādot, ielūkosimies, kuri tad pārstāv Latvijas tautas intereses.

Plebeju „pakalpiņu” psiholoģija

Tas, ka latvieši vēsturisku apvērsumu dēļ ir izveidojušies tādi, kādi ir, būtu viens aspekts, bet to padziļinājusi ir arī nesenā vēsture, kad pie varas Latvijā nāca marionešu valdība ar profesoru Augustu Kirhenšteinu (revolūcijas paudēju) priekšgalā. No kura, tumšā rēga, ietekmes vēl joprojām netiek vaļā arī mūsdienu politiskā „elite”.

Tuvredzīgais „pakalpiņš” patērētājs un īstermiņa domātājs ticis varas ešelonā, ātri aizmirst par vēlētāju interešu pārstāvēšanu valdībā. Visu dzīvi dzīvodams zem nabadzības sliekšņa un sabiedrības negāciju ietekmē, bieži vien bez attiecīgajām zināšanām, viņam nākas vien par galveno mērķi izvirzīt lielo interesi par valsts kases un Eiropas naudas pārvaldīšanu, lai galvenokārt nodrošinātu sevi un apmierinātu savas un arī izvirzītāja oligarha intereses. Tāda tipa domājošs cilvēks ļoti labi apzinās savas tiesības zinot, ka par savām nepareizajām rīcībām nebūs jānes personīga atbildība. Deputāts ir aizsargājama persona. Mandāts izsaka daudz privilēģiju. Turklāt labi var manipulēt ar disciplīnas trūkumu valdībā, kas savukārt izraisa finanšu izplūšanas nekontrolējamību. Tāda tipa domājošais labi zina savas tiesības, bet nezin savus pienākumus un atbildību. Viņa tuvredzīgā domāšana paredz, izmantot izdevību un „sagrābt” pēc iespējas vairāk. Rezultātā „sagrābšana” nav bijusi tā vērta, vai nu tā līdzējusi uz īsu brīdi, bet no tā cieš, ne tikai pats, bet vēl lielākā nabadzības atkarībā ievestā tauta. Bet bez atbildības sajūtas audzinātais „pakalpiņš” pat neapzinās, cik daudz viņš atņem sev un tiem, kuri viņam ir uzticējušies.

Mantkārības iestigušie un sīkstie politiskā elitē iekļuvušie plebeji nespēj radīt, veicināt un pavairot, tādēļ viselementārākais veids kā nedaudz papildināt valsts kasi, ir nodokļu paaugstināšana krīzes laikā, jo taču Latvijas zemes pārdošana un privatizēšana, kas jau ir iegājusi Latvijas vēsturē kā neizdevies pasākums, kas tikai ir izputinājis Latvijas zemi un tās tautu, neko nav devusi.

Diemžēl pārdošana ir bijusi sfēra, kuru plebeji vispār nav mācējuši pārvaldīt, jo tā nav latviešu nācijas identitātes apliecinājums. Lūk, kas ir noticis ar tautu kopumā, kura neapzinās savas nacionālās bagātības. Neapzinoties Latvijas stratēģiski nozīmīgos objektus, kas būtu bijis jābūt neaizskaramiem ir atdoti dāvanā un ar sarkanu svētku lenti pārsieti. Lūk, kas notiek, kad nenovērtē to, kas dots. Rezultātā, sadrumstaloja sabiedrību izveidojot vēl lielāku aizu starp oligarhiem un mazturīgajiem un atstājot valsti vēl lielākā nabadzībā.

Tagad vietējo oligarhu un Eiropas „pakalpiņi” nepārdomāti piekrītoši parakstījuši Lisabonas Līgumu, kas savukārt paredz Latviešu tautas nomaiņu pret sveštautībniekiem. Kā viņi to dēvē – bēgļu un viesstrādnieku programma. Protams, kamēr krīze, tikmēr tas vēl nav tik jaušams, bet kad jau lielākā daļa Latvijas tauta izbraukusi Sprīdīša ceļojumos un Latvijā daudzmaz ekonomiskais stāvoklis stabilizēsies, tad Latvijā parādīsies jauna tauta ar galveno reliģiju Islāms. Kamēr Sprīdīši ceļos, tikmēr Latvijā tiks uzcelta pirmā mošeja un kā jau uzskatāms piemērs pašreiz Ēģiptē, diez vai Sprīdīši varēs ko iebilst. Vienīgi žēl latviešus, jo šoreiz tādu etnisko „tīrīšanu” un apmaiņu Latvija neizturēs un faktiski ilgtermiņā var izbeigt savu eksistēšanu. Līdzīgi kā savulaik ebreji, tā arī latviešu tauta atgriežas „ Ēģiptes” verdzībā, savā zemē kļūstot atkal par citu tautu vergiem.

Vai kaut kas Latvijā var mainīties? Kamēr pie varas izraudzītie vietējo oligarhu „pakalpiņi” un plebeji, kā arī ES kalpi, ar verdzisko domāšanu, tikmēr nekas labs Latvijā vienkārši teorētiski nevar būt.
Tieši tāpēc steidzami ir jābūt pilnīgai valdības nomaiņai, pret ilgtermiņa domājošajiem, ar skaidru stratēģisko plānu – vīziju (ne tikai ekonomiski taisnvirziena) un kuri balstās uz kristīgām pamatvērtībām.

Dižciltīgo psiholoģija

Pēc kāda piemēra vadīties? Dižciltīgajiem ir atšķirīgs domāšanas veids. Viņi ir tālredzīgi, jo kopš bērnības tiek audzināti un gatavoti valsts pārvaldīšanai. Viņiem vispirms jāuzņemas atbildība, pienākumi un tikai tad, jādomā par tiesībām. Tāpēc faktiski ir ilgtermiņa veicinātāji, līdz ar to labi organizēti. Viņi ir paškritiski, plānu izvirzītāji un uz mērķi ejoši. Apzinas, ka valsts pārvaldīšana ir pietiekoši liela un no tās pareizas funkcionēšanas ir atkarīga veiksme un panākumi, tāpēc augstā vērtē – disciplīna, līdz ar to labāk kontrolējot valsti, sasniedzami augsti rezultāti. Paredz un pārdomā katru soli, kas saistās ar valsts pārvaldi. Viņi ir pašaizliedzīgi un paškritiski. Viņus nav nepieciešams motivēt, paši zina kas jādara. Iesaistās, kad redz jēgu un izaugsmi. Pašpietiekami un ar veselīgu pašcieņu, viņi nekad nenolaidīsies līdz zemam līmenim un nedarīs to, ko dara vairums. Viņi apzinās savu vērtību un zina, ka nevar atļauties nokrist savas dzimtas un tautas priekšā, kas savukārt var dārgi maksāt pašiem un līdzcilvēkiem.

Tādiem nonākot pie varas, nesāks ar valsts kases skaitīšanu un Eiropas naudas apzināšanos, bet sāks no cita gala.

1. Noskaidrojot kādas ir valsts nacionālās bagātības un kādi stratēģiski peļņas objekti pieder valstij. (Par to sīkāk apskatīsim nākamā mēneša rakstā.) Tādā gadījumā nelīdzētu kontruzbrukumu virkne no deputātiem-uzņēmējiem, kuri pamana, ka kāds sāk interesēties par to, kas nebūtu viņiem vēlams, „mētājas” ar vārdiem, piemēram, ka valstij nav jānodarbojas ar uzņēmējdarbību, kas būtu pilnīgi pretrunā, jo valsts primārais uzdevums ir nodokļu iekasēšana un teritorijas pārvaldīšana un apsaimniekošana. Nelīdzētu arī vārdi, ka valstij nekas nav jāpieder, no kā izrietu, ka valsts un tauta nepastāv, rodot tikai pretjautājumu, vai tad Latvija ir kļuvusi par kolonijas teritoriju, un pieder kādai Lielvarai?

2. Jāieskatās grāmatvedības uzskaitē jeb budžetā – ienākumi un izdevumi un domāt, kā palielināt ienākumus un kā samazināt izdevumus. Nevis kā ierasts uz tautas rēķina, apspiežot un palielinot nodokļus, bet uz apzināto nacionālo bagātību resursu rēķina. (Par to sīkāk apskatīsim nākamā mēneša rakstā.)

Vai kristīgā valdība Latvijā būtu tas īstais ceļš Latvijas attīstībā?

Kristīgā psiholoģija

Tāpat kā jebkurā sabiedrībā ir dažādi cilvēki, tāpat arī kristīgajā. Ir dažādu motivāciju vadīti kristieši. Tādējādi kopumā ir daudz kristiešu, bet maz patiesu Dieva meklētāju. Daudz aicināto, bet maz izredzēto. Un tas mums būtu jāsaprot, pirms atbildām uz jautājumu-repliku, ka valdībā taču jau ir vairāki kristieši, bet izmaiņas nekādas. Kā arī, ka tagad jau ir kristīgie pārstāvji valdībā, bet vai tas ko līdz, jo daži labi „lielie” kristieši valdībā kļuvuši, nu, nepavisam nav tik lieli kristieši..

Ir noteikti noderīgi Latvijas valdībā tādi kristieši, kuri lūdz Dievu, atrodas Viņa tuvumā un mainās Jēzus Kristus līdzībā. „Jo mēs saprotam, ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa un lai mēs vairs nekalpotu grēkam”.(Rom 6. nodaļa)
Dievs arī brīdina: Un grēku atmetuši piesargās, ka atkal nekrīt grēkā… Tas īpaši jāņem vērā, kad Dievs ieved cilvēku aicinājumā, proti, atbildīgā amatā.

Dieva mantojums

Ebreju tauta saņēma vienu no pravietiskajiem vārdiem, kas saistās ar viņu mantojumu. „Bet tagad, ja jūs uzklausīsit Manu balsi un turēsit Manu derību, tad jūs Man būsit par īpašumu visu tautu vidū, jo Man pieder visa pasaule.
Un jūs būsit Man par priesteru un ķēniņu valsti un par svētu tautu. Šos vārdus tev būs teikt Israēla bērniem.”

Taču Dievs, kas ir žēlastības pilns ir devis arī pārmantojamības tiesības pārējām tautām, kas atzīst Viņu, tas ir kristiešiem.

Kristieši ar izmainītu domāšanas veidu, ar dižciltības piederības apzināšanos Jēzū Kristū, kas ir Ķēniņu Ķēniņš un Dievu Dievs un, ja saprot, ka „Debesu debesis pieder Tam Kungam, bet zemi Viņš deva cilvēku bērniem. (Ps. 115:16)

Tieši šāda veida kristieši ir tik ļoti nepieciešami Latvijas valstij kopumā un Latvijas valdībā.

Dievs, svētī Latviju – mūsu dārgo un vienīgo Tēviju!

Foto: NASA Fermi Gamma-ray Space Telescope (Video lejā)

„Un pēc zibens ierūcas pērkons; Dievs liek nodārdēt tad Savai varenai godības balsij, un Viņš neaiztur zibeņus, tiklīdz kā kļūst dzirdami Viņa pērkona grāvieni.” (Ījaba 37: 4)

Kopš seniem laikiem cilvēce ir centusies saprast prātam neaptveramo, acīm neredzamo, ausīm nedzirdamo. Būtībā cilvēks nojauš, ka eksistē kaut kas vairāk par to, ko spēj saredzēt, sadzirdēt vai apjaust. Vienīgi centieni garīgās lietas pārnest fiziskajās, lai kādam kaut ko pierādītu, nav tik vienkārši. Cilvēks ir tik pretrunīga būtne, ka brīžiem jābrīnās, kā viņš spēj ar to sadzīvot. Jābrīnās uz ko aiziet cilvēces laiks un dzīve. Mācās teoloģiju, lai apliecinātu, ka Dieva nav. Aizstāj kreacionismu ar evolūciju, jo daudzi tā dara. Cenšas ar varu izzināt garīgās dimensijas, lai pierādītu apkārtējiem, ka tādu nav. Izanalizēt Radītāja darba gaitu radījuma acīm. Šķietami brīžiem tik uzjautrinoši, bet citu reizi apbēdinoši ir šāda veida pūliņi. Taču neredzams kļūst redzams, kad to patiesi vēlas.

Negaisa laikā zibens rada antimaterijas kosmosa telpā. Pie šāda jauna secinājuma nonākuši astrofiziķi.Jāteic, ka septiņdesmitajos gados zinātnieki uzzināja, ka zibens ir saistīts ar gamma staru uzliesmojumiem (gamma ray) TGF.

Bet 1994, satelītu sensori pirmo reizi konstatēja, ka gamma stari rodas tieši negaisa, proti, zibens laikā.Vēlāk pētnieki ir pieņemuši domu, ka zibens saistīts ne tikai ar gamma stariem, bet arī ar X- staru fotonu-rentgenstariem (X-ray).

Kopš 2008. gada zinātnieki jūtas laimīgi, kad tikuši pie jaunā teleskopa Fermi, ar kura palīdzību var uztvert gamma starus. (visaugstākās enerģijas gaismas paveids.) bet kāds ir bijis zinātnieku pārsteigums, ka ar jaunās ierīces palīdzību ieraudzījuši kaut ko tādu, kas ir patiesi prātam neaptverams.

Starp citu, tas jau nav pirmo reizi, kad zinātnieki meklēdami vēl neatklātās zvaigznes un iegrimuši galaktiku virpuļos vēl pie reizes atklāj kaut ko tuvākajos apvāršņos.

Izrādās, ka visam ir savs laiks un vieta. Šķiet, ja Dievs atklāj, tad Viņš atklāj pēc pilnas programmas. Un atklāj tā, ka smadzenes kūp no informācijas pārplūdes un sirds satraukti bauda, cik liels ir Dievs un Viņa darbi un Viņa žēlastība pār mums- neizmērojama.

Zinātnieki konstatējuši, ka antimatērijas daļiņas rodas kā īslaicīgi uzliesmojumi, kas rodas negaisa-zibens parādīšanās laikā. Teorētiskie aprēķini liecina, ka 24 stundu laikā uz Zemes notiek aptuveni 500 TGF.

Pateicoties Fermi pilnīgi nejauši izdevies ieraudzīt un pēc tam konkrtēti pastiprināti novērot, ka tie rodas virs negaisa mākoņiem un tiek raidīti kosmosā.

“Šie signāli ir pirmie tiešie pierādījumi, ka negaisa laikā rodas antivielas daļiņu kūļi,” teica Maikls Brigs (Michael Briggs) Alabamas universitātes. (University of Alabama)

Kad, kā jau minējām, pirmo reizi nejauši tika pamanīts, ka negaisa laikā, kādas antivielas daļiņas trāpīja pa Fermi teleskopu, kas ir veidots no parastās matērijas daļiņām, abas daļiņas acumirklī tiek iznīcinātas un izdalītā enerģija pārveidojas gamma starojumā. Fermi GBM instruments ir uztvēris gamma starus, kuru enerģijas līmenis ir 511 000 elektronvolti, kas norāda uz to, ka elektrons ir saticis savu antivielas pāri pozitronu.

Lielākajā daļā gadījumu, kad tika novēroti TGF, Fermi atradās tieši virs negaisa. Četros gadījumos vētras atradās tālu no Fermi, kad zibens radīto radiosignālu analīze norādīja, ka zibeņošana notika simtiem kilometru attālumā.             Džozefs Dvaijers no Floridas Tehnoloģiju institūta paskaidroja: “TGF laikā radās ļoti ātri elektroni un pozitroni, kas pa Zemes magnētiskā lauka līnijām sasniedza Fermi. Starā esošie pozitroni sadūrās ar Fermi virsmas elektroniem, iznīcinot abas daļiņas un radot gamma starojumu, kuru uztvēra instruments.”

Jau labu laiku zinātnieki domā, ka TGF rodas spēcīgajos elektriskajos laukos, kas izveidojušies negaisu augšpusē. Pastāvot konkrētiem apstākļiem, lauks kļūst tik spēcīgs, ka izraisa elektronu lavīnu kosmosa virzienā. Elektroni, kuru ātrums tuvs gaismas ātrumam, izstaro gamma starus, kad tie atsitas pret gaisā esošajām molekulām. Parasti šos notikumus reģistrē kā TGF.Elektronu plūsmas rezultātā rodas tik daudz gammas staru, ka tie izsit elektronus un pozitronus no atmosfēras. Tas notiek tad, kad gamma staru enerģija pārveidojas par elektronu un pozitronu, kuri sasniedz Fermī teleskopa orbītu.

Pozitronu klātbūtne norāda, ka no atmosfēras tiek izmestas ļoti daudzas augstas enerģijas daļiņas. Zinātnieki šobrīd uzskata, ka praktiski visos TGF rodas elektronu/pozitronu stari.”Fermi rezultāti mums ļauj labāk izprast, kā darbojas TGF mums joprojām jānoskaidro, kas šajās vētrās ir tik īpašs, un kāda tieši ir zibens loma šajā procesā,”-teica Stīvens Kammers Steven Cummer no Djūka universitātes.( Duke University)
Bet varbūt zibens atdarina Dieva radīšanas procesu?!..
Viņš, kas padara lielas lietas, ko mēs nespējam saprast (Ījaba 37:6)

VIDEO

Foto: Guntis Rāvis stāstot par zvanu torņa kupola apzeltīšanu

Teksta autors:  Ieva Vītola

Ar Gunta Rāvja atbalstu tiek uzsākta katedrāles atjaunošanas akcijas „SVET” otrā kārta.

Līdz ar pazīstamā Krievijas ikonogrāfa Georgija Mironova unikālo sienu gleznojumu pabeigšanu Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē turpinās vērienīgie atjaunošanas darbi. Lielākās Latvijā īstenotās kultūras pieminekļu atjaunošanas akcijas “SVET” ietvaros jau pilnībā rekonstruēta dievnama fasāde, savukārt šogad plānots apzeltīt katedrāles zvanu torņa kupolu. Lai varētu uzsākt projektu, akcijas “SVET” patrons un darbu iniciators Guntis Rāvis ir veicis pirmo ziedojumu 40 000 Ls apmērā, taču lai pilnībā pabeigtu visu iecerēto ir nepieciešams sabiedrības atbalsts.

Foto: Guntis Rāvis, Metropolīts Aleksands un Jānis Zilgalvis

Ikvienam ir iespēja iesaistīties katedrāles atjaunošanas projektā un ziedot vienu latu, zvanot pa tālruņa numuru 90006288, ar pārskaitījumu Vizuālās mākslas veicināšanas fondam uz AS „SEB Banka” kontu LV28UNLA0050015883515, kā arī portālā Ziedot.lv.

Atbalstīt projektu un kļūt par gaismas kustības jeb „SVET” dalībniekiem, iedzīvotāji varēs visu projekta laiku, līdz pat septembrim.

„Šobrīd Latvijai gaisma nepieciešama vairāk nekā jelkad, tādēļ aicinu ikvienu iesaistīties un kļūt par gaismas nesēju. Esmu ļoti pateicīgs projekta mecenātam Guntim Rāvim ne tikai par ziedotajiem līdzekļiem, bet arī par iniciatīvu, vadot katedrāles atjaunošanas procesu. Latvijai ir vajadzīgi gaiši cilvēki, lai valsts spētu pastāvēt laikā, kad ir grūti ne tikai ekonomiski, bet arī garīgi,” uzsver Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs.

Foto: Metropolīts Aleksands un Guntis Rāvis prezentejot SVET nakotnes ieceres katedralē

Kupola apzeltīšana ļaus katedrāles zvanu tornim atgūt tā vēsturiski gludo formu, kādu to jau sākotnēji bija iecerējis baltvācu arhitekts Roberts Pflugs. Savukārt katedrāle iegūs Latvijas lielākajam pareizticīgo dievnamam atbilstošu veidolu.

„Katedrāle ir ne tikai pareizticīgo baznīca, bet arī viena no nozīmīgākajām Rīgas arhitektūras celtnēm, tādēļ ir ļoti svarīgi, lai tā būtu skaista un reprezentabla. Mums ir daudz lietas, ar kurām varam lepoties. Turklāt Latvijas iedzīvotāju gaišums ir viena no lielākajām tautas vērtībām, kuru nedrīkstam pazaudēt,” stāsta Guntis Rāvis, SIA „Skonto Būve” valdes priekšsēdētājs un akcijas “SVET” patrons.

Katedrāles atjaunošanas akcijas “SVET” otrais posms nebūs vienas dienas vai nedēļas projekts – lai realizētu kupola apzeltīšanu, būs nepieciešami deviņi mēneši. Janvārī tiek uzsākta ziedojumu kampaņa, lai jau maijā varētu veikt zvanu torņa kupola apstrādi un sagatavošanu apzeltīšanai. Lai arī darbu norisi lielā mērā noteiks arī laika apstākļi, apzeltīšanu paredzēts veikt jūlijā un augustā. Tās laikā pieredzējuši speciālisti 80 kvadrātmetru lielo zvanu torņa kupola virsmu pārklās ar īpašām, 980 proves zelta lapiņām.

Akcijas pirmajā posmā 2005. gadā tika atjaunota Kristus Piedzimšanas katedrāles fasāde, kuras rezultātā katedrāle atguva tās vēsturisko izskatu. Taču katedrāles atjaunošanas darbi turpinās un pagājušā gada nogalē baznīcā no jauna radīti unikāli sienu gleznojumi. Zvanu torņa kupola apzeltīšana ir nākamais solis, lai pār Rīgu atmirdzētu katedrāles gaisma. “SVET” ir vērienīgākā līdz šim Latvijā īstenotā kultūras pieminekļu atjaunošanas akcija, kurā tiek aicināts piedalīties ikviens sabiedrības pārstāvis.

Kristus Piedzimšanas katedrāle ir arhitektūras un stabilitātes simbols, ko apmeklē ne tikai Latvijas augstākie viesi, bet ikviens, kuram nepieciešams miers un drošība. Tikai pateicoties brīnumam, katedrāle netika sagrauta un padomju laikos kļuva par neiznīcināma garīguma simbolu. Līdz ar neatkarības atjaunošanu atsāka skanēt arī katedrāles zvani.

Vairāk informācijas:
Ieva Vītola
T: 29105578
E: ieva@deepwhite.lv

Pateicoties jaunām tehnoloģijām cilvēcei ir iespējams aizvien vairāk pārliecināties par Dieva varenību.

Ar „Google Maps” palīdzībutika pamanīts, ka Irānas aviosabiedrības „Iran Air” Teherānā lidostas centrālās ēkas jumtu rotā Izraēlas simbols Dāvida zvaigzne. Zīmogs -ļoti uzskatams, liecina Vācijas izdevums „Die Welt”. Tajā teikts, ka, uzmanību zvaigznei pievērsis kāds „Google Earth” lietotājs ASV un „padarījis šo faktu par sabiedrības īpašumu”. Kad par to kļuva zināms Irānas varas iestādēm, tad tās momentāli atreaģēja un devušas rīkojumu aizvākt simbolu no ēkas jumta.
Šis dažu mēnešu laikā ir jau otrais gadījums, kad Teherānā tiek atrasta Dāvida zvaigzne. Irānas masu informācijas līdzekļi tikmēr nododas minējumiem, kā Dāvida zvaigzne nokļuvusi uz lidostas ēkas jumta un kā tā varējusi palikt neievērota vairāku gadu desmitu garumā.
Atbilde uz pirmo jautājumu, kā uzskata Vācijas izdevums, ir vienkārša. Ēka tika būvēta vēl pirms 1979. gada Islāma revolūcijas Irānā, un to būvēja Izraēlas inženieri. Tolaik, Mohamada Rezas Šaha Pahlavi jeb vienkārši šaha valdīšanas laikā, attiecības starp Irānu un Izraēlu bija draudzīgas, un šāda sadarbība nebija nekas neparasts.
Līdz ar to ir pilnīgi iespējams, ka Izraēlas inženieri toreiz atļāvās uzlikt tā teikt savu firmas zīmi.

Interesanti, ka Eiropas ziņu dienestos par šo gadījumu ir piedāvāta visai skopa informācija, taču Izraēlas ziņas ynetnews.com sniegušas sīku un detalizētu aprakstu.

Kā ik katru gadu svētku laikā, arī šoreiz Starptautiskā kristiešu vēstniecība Jeruzalemē (ICEJ) atbalstīja trūcīgās izraēliešu ģimenes, sponsorējot Hanukas svētku pasākumus ebreju veciem ļaudīm, kā arī iepriecinot arābu kristiešus Ziemassvētkos.

Betlemē tika sarīkoti līdz šim plašākie Kristus dzimšanas svētki, ko organizēja vietējā baptistu draudze. Vairāki simti dāvanu tika sarūpētas arābu bērniem no Betlemes līdz Jērikai.

Sadarbībā ar vietējām kristīgo arābu kalpošanām, ICEJ sagādāja svētku kuponus pārtikas iegādei trūcīgajām Libānas bēgļu ģimenēm, kuras apmetušās uz dzīvi Galilejā. Pārtiku svētkos saņēma arī kristīgās arābu ģimenes Nacaretē. Bet vairākiem simtiem vecāka gadu gājuma arābu ticīgajiem, kuri dzīvo Jeruzalemes vecpilsētas kristiešu kvartālā, tika pasniegtas dāvanas – pārtika, segas, sildītāji un citas.

Sirsnīgi pateicamies par Jūsu ziedojumiem, kas ļauj mums dalīties mīlestībā!

Uguns Karmela kalnā

Uguns atkal nākusi pār Karmela kalna reģionu Izraēlas ziemeļos, kur reiz Elija izsauca uguni no debesīm (1.Ķēn.18) pret Baāla viltus praviešiem. Taču šoreiz uguns radītais posts bija cilvēka roku darbs. 2. decembrī kāds 14 gadus vecs drūzu zēns kopā ar trīs draugiem Karmela mežā pīpēja ūdens pīpi. Kad viņi bija beiguši, zēns izbēra ogles no ūdens pīpes mežā. Gaisā pacēlās milzīgas uguns liesmas. Bērni panikā aizskrēja, nevienam par to nestāstot. Tāds bija lielās nelaimes iesākums.

Četras dienas Karmela mežā plosījās mežonīga uguns. Nodega vairāk nekā 5 miljoni koku. 12,300 akri valsts visvērtīgāko mežu zemes tika nopostīti. 17 000 cilvēku tika evakuēti, vairākas saimniecības un uzņēmumi izputināti. 219 ļaužu palika bez mājām un 42 zaudēja dzīvību liesmās.

Ugunsgrēks izvērsās traģēdijā jau pirmajās stundās, kad 36 cietumsargi – mācekļi tika nosūtīti evakuēt briesmās esošo cietumu. Uguns izplatījās tik strauji, ka aprija autobusu, kurā atradās sargi. Pirmās dienas vakarā Izraēlas amatpersonas atzina, ka nespēj cīnīties ar uguni un lūdza pēc starptautiskās palīdzības. Daudzas valstis sūtīja ugunsdzēsības ekipējumu un brīvprātīgie palīdzēja pēc četrām dienām uguni apdzēst. Taču tiem, kuri zaudēja savas mājas, uzņēmumus vai tuviniekus, bēdas ir tikai sākušās.

Ugunsgrēks Karmela mežā pie Haifas 2010. gada decembrī ir atzīts par lielāko dabas katastrofu mūsdienu Izraēlas vēsturē.

Pateicoties atbalstītājiem pasaulē, Starptautiskā kristiešu vēstniecība Jeruzalemē (ICEJ) ziedoja līdzekļus glābšanas darbiem. Haifas māja, kas tika uzcelta Holokaustā izdzīvojušajiem sirmgalvjiem, tika atvērta simtiem bez pajumtes palikušajiem, evakuētajiem reģiona iedzīvotājiem. Sadarbībā ar labdarības organizāciju “Yad Ezer”, cietušajiem tika nodrošināta pārtika, apģērbs, pajumte, atbalsts bērniem un medicīniskā aprūpe tiem, kurus bija skārusi uguns. Mūsu palīdzība joprojām ir nepieciešama Karmela nelaimē cietušajiem. Jūs esat aicināti piedalīties šajā palīdzības kalpošanā, ziedojot https://www.icej.org/donate.php/, atzīmējot sadaļu “Israel Crisis Fund”.

Atjaunosim Izraēlas ziemeļus

Sadarbībā ar „VisionforIsrael” mums ir iespēja atjaunot Karmela kalna skaistumu, kas ticis pārvērsts pelnos.

„Priecāsies tuksnesis un izkaltusī nora, klajums līksmos un ziedēs kāpuķu lauks! Tie ziedēs un līksmospriekā un ar gavilēm! Tiem ir dota Libāna godība, Karmela kalnakošums un Saronas līdzenumaglītums; tie redzēs Tā Kunga godību, mūsu Dieva jaukumu.”Jes.35:1-2

Lai gan nav iespējams atgriezt dzīvē bojā gājušos, mēs varam palīdzēt viņu tuviniekiem un nelaimē cietušajiem. „Vision forIsrael” ir uzsākusi arī jaunu koku stādīšanu reģionā, lai kādreiz pazīstamais Karmela meža skaistums varētu tikt nodots arī nākamajai paaudzei.

„…tiem, kas skumst Ciānas dēļ, dāvāt galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā, svētku drānas noskumuša gara vietā, lai viņus varētu saukt par taisnības kokiem, kas Tā Kunga dēstīti Viņam par godu. Viņi liks atzelt vecajām posta vietām, uzcels, kas agrākos laikos sagrauts, atjaunos izpostītās pilsētas, kas jau no cilšu ciltīm bijušas pamestas postā.”Jes.61:3-4

Mēs varam būt Dieva mīlestības instrumenti tautā, kura ir aicināt uzraudzīt Bībeles zemi un ļaut Dieva Vārdam tajā īstenoties.

Jūs varat atbalstīt zemes atjaunošanas procesu, ziedojot www.visionforisrael.com Karmela iedzīvotāju atbalstam.

Materiālu sagatavoja Estera Wieja (ICEJ), Barry & Batya Segal (Vision for Israel), tulkoja Ilze Saulīte. „Word From Jerusalem” Janvāris 2011 www.icej.org info@icej.lv

Autors: Sanita

Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja un sacīja: „Debesu valstība līdzinās sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks ņēma un iesēja savā tīrumā. Šī ir gan mazākā no visām sēklām, bet, kad tā uzaug, tad tā ir lielāka par citiem dārza stādiem un top par koku tā, ka putni apakš debess nāk un taisa ligzdas viņa zaros.” (Mateja 13:31)

Laiks skrien vēja spārniem, esam atvadījušies no vēl viena gada, kurš liekas tik tikko bija sācies! Lai nu kā, klāt ir 2011. gads. Tāpēc sākotnēji vēlos novēlēt Laimīgu Jauno gadu, lai šogad mums visiem būtu daudz spēka un svaidījuma labiem darbiem! Lai pieaugam Dieva spēkā un varenībā, lai šogad vairāk novērtējam laika dārgo vērtību! Sākoties jaunam gadam, katru gadu liela daļa cilvēku nolemj sākt jaunu dzīvi. Tas nav slikti, jo cilvēki cenšas kļūt labāki un atvadīties no veciem ieradumiem. To spilgti var novērot sporta zālē, jo janvārī tur ir daudz cilvēku un liela rosība. Tomēr pēc viena, diviem mēnešiem viss atgriežas vecajās sliedēs, un no jaunajiem sportot gribētājiem ir palikusi neliela daļa. Tāpēc vēlos novēlēt jums un sev, lai mēs būtu to pulciņā, kuri ceļā uz saviem mērķiem neapstājas pie pirmajiem šķēršļiem, bet cītīgi turpina iesākto mērķa sasniegšanai, ja tie ir saskaņā ar Dieva prātu.

Pirms pāris dienām Latvijas Kristīgajā radio Modris Ozolinkevičs savā Jaunā gada uzrunā novēlēja, lai pieaugam Jēzū Kristū! Viņš stāstīja salīdzinājumu ar trenažieru zāli. Proti, lai sasniegtu rezultātus sporta zālē ir smagi un regulāri jāstrādā, jo sasniegumi nenāk viegli. Tāpat arī, lai pieaugtu Jēzū Kristū, mums pie tā ir jāstrādā, mums ir jāiegulda pašiem sevi un jāvelta vairāk laika ar Jēzu Kristu, lai Viņš strādātu ar mums.

Tāpēc novēlu jums un sev 2011.gadā, lai šajā gadā vēl vairāk tiektos pie mūsu Kunga un Pestītāja! Lai izvirzot savus šā gada plānus, mēs tos liktu Dieva priekša, lai tie būtu saskaņā ar Viņa gribu, jo esam savas dzīves uzticējuši Viņam. Mūs katru Dievs ir apveltījis ar talantiem, tāpēc vēl viens novēlējumos, lai šajā gadā tos vairāk izmantotu Viņa darbības laukā!

Mērķu izvirzīšana un sasniegšana

Parasti gada nogalē, es atskatos uz aizejošo gadu un prātā atzīmēju galvenos notikumus, kas ir bijuši. Aplūkoju arī lapiņu, kurā pērnā gada nogalē biju uzrakstījusi savus mērķus 2010.gadam. Jāatzīst, ka liela daļa no mērķiem ir sasniegti, bet daļa iesākti. Godīgi sakot, es nepārdzīvoju, ka daļa ir iesākti, jo galvenais, ka mērķi, kas bija saistīti ar Jēzus Kristus darba lauku, ir izpildīti un sasniegti!

Vispār atskatoties uz 2010. gadu, ir jāatzīst, ka pērn tāpat kā iepriekšējos gados pār mani un manu ģimeni ir bijusi liela Dieva mīlestība un žēlastība. Arī man šogad ir bijuši vairāki grūdieni, kuros iepazinu vēl vairāk savu Kungu un izbaudīju Viņa lielo mīlestību un žēlastību. Gada nogalē, izlasot grāmatu „Evaņģelizācija Ar Uguni”, man atmiņā atausa aina no vasaras. Man bija atvaļinājums un vakarpusē biju aizbraukusi līdz jūrai, veroties debesīs, es izjutu milzīgu Dieva mīlestības apliecinājumu, Gars man tika aizrauts un es jūtu pār sevi izlejamies svētību un svaidījumu. Braucot no jūras, Svētais Gars man atgādināja, ka šobrīd ir žēlastības laiks, kad Dievs klaudzina pie savu bērnu durvīm, kad mūs stiprina un pamāca. Tomēr vienlaikus Viņš atzīmēja, ka arī tumšā puse nestāv mierā un tā pa visiem spēkiem, tā ārdās pa visu pasauli un gatavo savus pārstāvjus. Mani pārņēma sajūta, ka ir laiks pirms pēdējās cīņas, kura nav tālu. Svētais Gars mani uzrunāja, ka mums ir liela vara, lai ietekmētu un vestu cilvēkus pie Jēzus Kristus, lai viņi atgrieztos no pazušanas takas. Lasot grāmatu es tik spilgti atcerējos šo dienu!

Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos sacīdams: „Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis. Un redzi, es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam.” (Mateja 28:18)

Liecība ir dzīva

Man jau ilgāku laiku bija vēlme uzrakstīt rakstu kā cilvēki pieņem Jēzu Kristu par savu Glābēju. Šī doma mani neatstāja, tāpēc nolēmu šādu rakstu uzrakstīt janvārī. Ziemassvētku brīvdienās devos ciemos pie brāļa ģimenes. Runājoties apvaicājos, lai brālis plašāk pastāsta kā viņš pieņēma Jēzu Kristu, kādiem procesiem viņš gāja cauri. Viņš atbildēja, lai es pagaidot, jo viņam tas ir uzrakstīts liecībā. To lasot, es sapratu, ka tieši šī liecība ir īstā – tā ir tā, kuru meklēju un kāpēc man bija vēlme par šādu rakstu. Izrādās šo liecību viņš rakstīja pirms vairākiem gadiem, tomēr tā vēl aizvien ir dzīva un ceru, ka kādam tā var palīdzēt un noderēt! Liecība atspoguļo brīnumu un atgādina, ka Jēzus Kristus mūs var uzrunāt jebkurā vietā un laikā! Lai svētīgs mums 2011.gads, lai šogad īpaši aktīvi darbojamies Jēzus Kristus darbības laukā un paužam Viņa Prieka Vēsti!

Pirms 20 gadiem: Mana brāļa liecība, kā viņš nāca pie ticības uz Jēzu Kristu:

Līdz 18 gadiem es neticēju Dievam. Es dzīvoju neticīgā ģimenē. Vienīgais, kur es nedaudz dzirdēju par Dievu, bija pie vecmammas, pie kuras mani veda vasaras brīvlaikā. Es beidzu mācības vidusskolā. Pēc dabas biju kluss – klasē man nebija draugu. Pasaules uzskats man bija tīri materiālistisks – ko redzu, tas ir, bet, ko neredzu, tas nav. Pabeidzu vidusskolu un biju depresijā. Nokļuvu slimnīcā, kad tur gulēju, tad sapratu, ka man neviens nevar palīdzēt. Pat man tuvākie cilvēki lielākais, ko varēja darīt – ar līdzjūtību skatīties uz mani. Es domās, pat neizsakot skaļi vārdus teicu: „Dievs, ja Tu tāds esi, palīdzi man!” Ārsti palātā bija ebreji, nezinu kāpēc, bet man likās, ka viņi ir īpaši cilvēki. Pamazām veselība uzlabojās, mani izrakstīja no slimnīcas. Uz Lieldienām noskatījos filmu „Jēzus”. Filmas beigās bija lūgšana, kuru atkārtoju vai arī nē, neatceros, bet tā ietekmēja mani – bija radies ticības iedīglis. Turklāt manī bija parādījusies vēlēšanās nokristīties.

Afiša uz reklāmas dēļa

Tajā laikā katoļu baznīcā taisījās kristīt manu māsu. Es prasīju mammai, lai viņa pavaicā, vai arī mani var nokristīt. Katoļu priesteris atbildēja, ka ņemot vērā, ka esmu liels, man pirms tam ir jāpamācās. Mammai priesteris iedeva katehismu un dažādus katoļu žurnālus. Tā kā man bija iespēja darbā lasīt dažādas grāmatas, tad lasīju tos. Manu māsu nokristīja, bet man tā arī neizdevās. Tomēr iekšēji šī doma mani neatstāja. Kādu dienu, ejot uz darbu, uz reklāmas dēļa ieraudzīju afišu. Uz tās bija rakstīts, ka notiks dievkalpojums pilsētas kultūras namā visiem kristiešiem, neatkarīgi no konfesijas. Es nolēmu aiziet uz šo dievkalpojumu. Tolaik man bija izpratne, ka uz citām baznīcām var iet tikai konfesijas piederīgie, bet tā kā es nepiederēju ne pie vienas, tad nevarēju iet nekur. Dievkalpojumā dzirdēju sludinām par Jēzu, man tas patika, man iedeva Jāņa evaņģēliju krievu valodā. Es izlasīju, protams, daudz nesapratu, bet radās arvien lielāka interese par šīm lietām.

Kopmītnē kristīgā pārraide

Tolaik es dzirdēju par Dievu arī no savas māsīcas, kad bijām Rīgā, viņa mūs aizveda uz dievkalpojumu. Palika atmiņā tas, ka mācītājs katram, kas bija atnācis uz dievkalpojumu, padeva roku atvadoties. Septembrī es sāku mācīties Rīgā. Nākošie mani Dieva meklējumi bija tehnikuma kopmītnēs, kad mācījos un biju uzgriezis kristīgo pārraidi. Darbs bija apjomīgs, tāpēc to klausījos un strādāju visu nakti. Atceros, ka reiz biju aizgājis arī uz luterāņu dievkalpojumu, bet viss likās tik svešs un nesaprotams, nevarēju saprast, kad jāstāv kājās, kad uz ceļiem, kā ir jāizturas.

Nekas sliktāks taču nenotiks

Brīvdienās mājās es redzēju kristīgo pārraidi, kur sludināja Riks Renners. Tajā rādīja kā cilvēki tiek kristīti ūdenī ar pilnīgu pagremdēšanu. Pārraidē paziņoja, ka Rīgā ieradīsies evaņģēlisti no ASV, tad man bija skaidrs – es tur būšu! Es aizgāju uz šo konferenci. Pie sevis domāju kaut pie manis neviens nenāktu un nevilktu nekur iet. Dievkalpojumā es apsēdos maliņā un klausījos. Sludinātāja stāstīja par savu dzīvi. Viņa bija no bagātas ģimenes, dzīvojusi grēcīgu dzīvi, ar saviem brāļiem, māsām lietojusi alkoholu un narkotikas, izklaidējusies, bet, tad kādu nakti pār viņu nonācis Svētais Gars. Viņu momentā Dievs izmainīja, viņa atstāja savu grēcīgo dzīves veidu, ieguva brīvību, un tagad pa visu pasauli sludina par Dieva brīnišķīgajiem darbiem. Tas man bija brīnumaini un nesaprotami. Dievkalpojuma beigās cilvēki tika aicināti pieņemt Jēzu Kristu un nožēlot grēkus. No sākuma nodomāju es jau nu gan neiešu, arī, ja kāds mani mēģinās vilkt. Bet tā kā mani neviens nevilka, tad es padomāju – man taču nekas sliktāks nenotiks, ja tomēr iziešu priekšā. Tā es saņēmos un izgāju. Atkārtoju kopā ar visiem grēku nožēlas lūgšanu, nekas ārēji it kā nemainījās, bet manī bija prieks. Pēc šīs lūgšanas sludinātāji teica, ka ņemot vērā to, ka esam nožēlojuši grēkus, nākošajā dienā varam pieņemt ūdens kristību. Tieši tas, ko vēlējos, lai gan neko īsti par ūdens kristību nezināju.

Atbrīvoties no grēka nastas

Es jau varēju domāt, ka neko sliktu savā dzīvē neesmu darījis. Gluži pretēji varētu likties, ka man ir daudz darīts pāri. Skolā, klasē es biju atstumts un jutos vientuļš. Uz diskotēkām ar saviem vienaudžiem negāju. Vienaudžu acīs biju kluss, lēnīgs un mīksts. Ģimenē nebija laba atmosfēra, jo patēvs mani nicināja. Taču neskatoties uz to, arī uz mani gulēja grēka nasta. Tāpēc es biju ar mieru darīt visu, lai no tās atbrīvotos. Telpā, kurā notika ūdens kristība, bija baseins, kura vidū stāvēja divi mācītāji. Pie sevis nodomāju kaut pēc iespējas ātrāk man izdarītu šo procedūru. Taču, tad diakoni lūdza mani un vēl vienu vīrieti, kas bija blakus, lai mēs palīdzam pievest cilvēku ar kruķiem pie mācītāja baseinā. Mēs palīdzējām. Pēc tam es pieņēmu ūdens kristību. Mana vēlēšanās bija piepildījusies un man bija prieks, taču man nebija nekādas saprašanas, ko nozīmē kalpot Dievam. Pēc tam sekoja lūgšana, un evaņģēlists teica, ka bez ūdens kristības nāk kristība ar Svēto Garu. Redzēju, ka citiem cilvēkiem pieskārās Dievs un viņi slavēja Dievu citās valodās. Atgriezos kopmītnēs, man bija pārliecība, ka es visu Dieva priekšā esmu nokārtojis un varu savu dzīvi dzīvot vienalga kā.

Vīrietis tika dziedināts!

Pagāja apmēram pusgads – bija saspringta situācija ģimenē, arī mācībās man vajadzēja spēku, lai spētu ar visu tikt galā. Kādu reizi, kad brīvdienās biju mājās pa televizoru redzēju kristīgo pārraidi, kurā rādīja kādu cilvēku. Pirmā doma – es viņu esmu kaut kur redzējis. Tad atcerējos, ka tas ir tas pats cilvēks, kuru pievedu pie mācītāja baseinā. Viņš stāstīja par savu dzīvi un rādīja arī videomateriālu, kā viņš pieņem ūdens kristību (tur redzēju arī sevi). Dievkalpojuma laikā šis cilvēks tika pilnīgi dziedināts, redzēju pa televizoru viņu ar paceltiem kruķiem slavējam Dievu. Viss tas mani mudināja domāt, ka kaut kas ar mani vēl nav īsti kārtībā!

Uguns no augšienes

Es nolēmu aiziet uz dievkalpojumu, gribēju, lai Dievs arī mani kristī ar Svēto Garu. Dievkalpojumā izgāju priekšā, par mums lūdza, lai saņemam Svētā Gara kristību. Diakons uzlika roku katram uz galvas. Es neko nejutu, klusām slavēju Dievu. Tad jutu, ka kāds viegli pieskaras manam plecam, tas bija mācītājs un es jutu, ka manī ieplūst spēks, mani ceļi sāk drebēt – vienīgā doma bija nenokrist. Dievkalpojums beidzās, bet es vēl nesāku runāt valodās, bet iekšēji jutu, ka manī ir uguns. Autobusā cilvēki izskatījās ļoti mierīgi, bet manī dega uguns, kad aizgāju uz kopmītnēm, mani istabiņas biedri arī likās mierīgi, es to nevarēju izturēt. Izgāju ārā, aizbraucu uz Mežaparku, un tur es kliedzu un saucu uz Dievu, pat īsti neatceros ko, bet es pateicos Viņam un pamazām nomierinājos.

Atbrīvojos no liekā

Es turpināju mācības tehnikumā un nedēļas vidū gāju uz dievkalpojumiem. Taču doma, kāpēc es nerunāju citās valodās, neatstājās. Nāca prātā visādas domas – varbūt tas nav visiem, varbūt man ir kaut kā savādāk, varbūt Dievs negrib mani kristīt ar Svēto Garu. Dievkalpojumā nedēļas vidū stāstīja dažādus gadījumus kā cilvēki ir saņēmuši Svēto Garu. Man nebija izpratnes vai es esmu īstā vietā. Tā kā mana mamma bija kristīta vecticībnieku baznīcā, tad es gāju arī uz pareizticīgo baznīcu, metu krustu, pat nopirku krustiņu un nēsāju. Jutu, ka Dievs man liek atbrīvoties no visa liekā, no visiem elkiem, es turēju dziedātājas C.C.Cath bildi un vēl dažādas mantiņas – saņemos un visu to izmetu atkritumu kastē.

Pateicība Dievam

Vienreiz dievkalpojumā sludinātājs teica, ka ir jāpatiecas Dievam par lietām, kas vēl nav notikušas, un tad tās notiek, tādējādi stiprinās ticība. Es gāju pa ielu un pie sevis teicu pateicos, pateicos! Tas nebija tikai domās, bet arī klusiņām ar vārdiem. Vienreiz, kad biju netālu no centrālās stacijas, ieklausījos savos vārdos, ko es izsaku un tas vairs nebija pateicos.. Es jau runāju citās valodās! Slava Dievam! Viņš mani bija kristījis ar Svēto Garu! Es biju ļoti priecīgs. No sākuma vēl domāju, ka tas nāk no manis paša, bet tad sapratu, ka es tas neesmu, ka Svētais Gars ir manī un Viņš dod man vārdus kā izrunāt! Slava Dievam! Kopš tās reizes es ticu, ka Dievam visas lietas ir iespējamas – Viņš dod visu. Nav tā, ka Viņš kaut ko negribētu saviem bērniem dot, vienīgi cik daudz mēs paši esam spējīgi un gatavi saņemt. Viņš uzlabo katra ticīgā stāvokli, dziedina, iepriecina!

Dievs dod uzvaru

Protams, katra cilvēka dzīvē ir dažādas problēmas, tomēr šobrīd ir citādi. Manā dzīvē Dievs izdarīja un vēl joprojām dara izmaiņas. Es tieku kausēts dažādu problēmu uguņos, bet Dievs dod uzvaru! Pats galvenais, ka Viņš ir Visuvarenais Dievs! Debesu Tēvs ir ar man, kamēr es kļūstu par instrumentu Viņa rokās un kad savu gribu es pakļauju Viņa gribai un esmu derīgs kalpošanai Viņam! Es ticu, ka katrā cilvēkā Dievs grib darboties, bet tas ir iespējams tikai caur Viņa Dēlu Jēzu Kristu – caur kuru mēs iegūstam grēku piedošanu un iegūstam jaunu dzīvi kopā ar Viņu! Nav svarīgi cik lielus grēkus, vai nepareizas lietas esam darījuši, vai arī it kā neko tādu sliktu neesam darījuši. Grēks saista katru cilvēku, kurš vēl nav iepazinis dzīvas attiecības ar savu Radītāju. Slava Dievam, kurš tik ļoti ir mūs mīlējis, lai mēs nepazustu, bet iegūtu mūžīgu dzīvību Viņa Dēlā Jēzū Kristū. Slava Dievam!