Atskatoties uz 10. Saimes vēlēšanām, šķiet izveidojusies īpatnēja aina. Vēl nesen Latvijas prezidents, teica, ka valdībā nepieciešams ienākt jauniem spēkiem- jauniešiem, bet tad, kad rodas šāda iespēja, tad jaunieši tiek apkaroti, apmeloti un izraidīti no valdības. Kurš nu kurais spēja izdomāt iemeslus kādēļ ne „viņi.” Izrādījies, ka lieliski fantazētāji ir arī Latvijas politiķi, ko, nu, tik nespēja izfantazēt. Visi kā viens brēca par politisko nepieredzētību, bet paši par kultūras ministri izvirza liberālās un homoseksuālās propagandas aizstāvi, kurai nav bijis iepriekš nekādas politiskās pieredzes. Spējat iedomāties kāda kultūras programma tagad būs izvirzīta Latvijā?… Visbeidzot, kad nelīdzēja vairs nekas, tad valsts vīri izdomāja fantastisku ieganstu – VETO!

Ko bija darīt, ka Austrumi šokēti par Latvijas vēlētāju vēlmi nacionālo spēku izvirzīšanā? Turklāt Austrumi izdarīja savu spiedienu uz Latviju, bet paši izvirza piecu gadu plānu patriotisma un nacionālās pašapziņas nostiprināšanā Krievijā, atvēlot tai 777 miljonus rubļu (13,05 miljonus latu).
Arī Rietumi izvirzīja savas prasības Latvijai un solījusi atbalsta zaudēšanu ārpolitikā, ja… Saprotams pēc miljardu ieguldīšanas Latvijā liberālā kursa veicināšanai, tā būtu nodevība no Latvijas politiķu puses, ja valdībā ienāktu „viņi.”
Tomēr valdības izvēļu virpulī atrodas arī Latvijas tauta, kuras viedoklis pēc vēlēšanām jau netiek ņemts vērā.

No kā reāli baidās Latvijas valstsvīri? Vai pastāv draudi Latvijai ilgtermiņā? To noskaidrosim kopā ar kristīgo žurnālistu un Laikmeta Zīmes autoru Ervīnu Jēkabsonu.

Jēkabsona kungs, kā Jūs vērtējat 10. Saeimas vēlēšanu norisi, īpaši nacionālo spēku „izraidīšanu”?

E. Jēkabsons: 10. Saeimas vēlēšanās piedalījās kāds politisks spēks, kas līdz šim nav bijis pārstāvēts parlamentā. Tā ir partija „Visu Latvijai!”, kas vienotā Nacionālo spēku blokā vēlēšanās startēja kopā ar partiju „Tēvzemei un brīvībai/LNNK”. Apvienībai izdevās iegūt astoņas deputātu vietas un jau vēlēšanu naktī tika paziņots, ka tā kopā ar Zaļo un zemnieku savienību un uzvarētājiem – partiju apvienību „Vienotība” – iekļausies topošajā valdības koalīcijā. Taču brīdī, kad kļuva skaidrs, ka no astoņām Nacionālo spēku apvienības iegūtajām vietām sešas tikušas tieši partijai „Visu Latvijai!”, sākās neizprotams riņķa dancis. Rūdīto politikas veterānu rindās bija jaušams acīmredzams apmulsums, kas vēlāk pārvērtās atklātā nepatikā pret jaunajiem kolēģiem, jo bija skaidrs, ka šos politiskos ideālus vēl nepazaudējušos jauniešus būs grūti pierunāt uz kompromisiem un partiju rebēm, kā tas būtu iespējams ar vienoties allaž gatavajiem tēvzemiešiem. Visas šīs aizkulišu intrigas galu galā noveda pie Nacionālā bloka izstumšanas no valdības koalīcijas.

Kāpēc gan korumpētajai Latvijas politiskajai sistēmai partija „Visu Latvijai!” šķiet tik neērta?

E. Jēkabsons: Sākumā tika norādīts uz partijas pārstāvju jaunību un politiskās pieredzes trūkumu. Taču vadoties no šādas loģikas sanāk, ka paaudžu nomaiņa politikā vispār nav iespējama, jo pieredze un politiskais rūdījums nāk ar laiku. Šķiet, galvenās bažas vecajām partijām tomēr ir par „Visu Latvijai!” it kā pārāk radikālo nostāju nacionālajos jautājumos, kas varētu traucēt labu attiecību veidošanā ar Krieviju. Mūsu politikas smagsvari gan atturas lietot tādus apzīmējumus kā „galēji labējie”, „radikālie ekstrēmisti” vai, pasarg’ Dievs, „neonacisti”, taču, piemēram, Saskaņas centra pārstāvis Sergejs Dolgopolovs izteicies, ka ar šo partiju esot pat nepieklājīgi sēdēt pie viena galda, bet dažs labs politologs paudis, ka no „Visu Latvijai!” varot sagaidīt visādus brīnumus. Vairāk vai mazāk jūtamu spiedienu „Visu Latvijai!” tomēr atstāt ārpus valdības premjera amata kandidāts Dombrovskis izjuta gan no atsevišķiem pašu apvienības politiķiem, gan prezidentam tuvu stāvošiem cilvēkiem, gan vienas otras ārvalstu vēstniecības.

Šāda attieksme pret nacionālo spēku partijām nav raksturīga tikai mūsu politiskās dzīves noteicējiem – šajā ziņā labi skolotāji varas partijām atrodami gan Eiropas Savienībā, gan atsevišķu ES valstu politiskajās struktūrās, kas nacionālās partijas mēdz dēvēt daudz nesaudzīgāk – par galēji labējiem, labējiem radikāļiem, pat neonacistiem. Neskatoties uz to, šā politiskā virziena partijas pēdējos gados gūst aizvien lielāku popularitāti un vēlētāju atzinību visā Eiropā. Tāda ir gan Žana Marī Lepēna vadītā Nacionālā fronte Francijā, gan Brīvības partija Austrijā un Nacionāldemokrātiskā partija Vācijā, gan Nacionālā alianse Itālijā, Gērta Vildersa Brīvības partija Nīderlandē, Zviedrijas Demokrātiskā partija un daudzas citas partijas.

Kāpēc demokrātiskajā Eiropā cilvēki savas balsis atdod un politisko atbildību uztic partijām, kas ir tik ekstrēmas un radikālas?

E. Jēkabsons: Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāsaprot, kāda ir nacionālā spārna partiju ideoloģija un vai to var nosaukt par radikālu? Šās ideoloģijas pamatā ir nacionālas valsts ideja, pretošanās nepārdomātai un nekontrolētai imigrācijas politikai, centieni nepieļaut ES pārvēršanos no neatkarīgu valstu savienības unitārā valstiski politiskā veidojumā, konsekventa savas valsts un tautas interešu aizstāvība. Tā ir strikta iestāšanās par tradicionālajām vērtībām un cīņa pret morāli degradējošas ideoloģijas invāziju Eiropā. Protams, katrā partijā var sastapt arī cilvēkus ar ļoti radikāliem uzskatiem, tomēr šo partiju oficiālās programmas neļauj tās nosaukt par galēji labējām vai ekstrēmistiskām. Būtībā tās ir partijas ar mēreni nacionālistisku ideoloģiju.

Taču šodienas kosmopolītiskajā Eiropā pats jēdziens „nacionāls” tiek pielīdzināts teju vai nacismam. Lietas, ko agrāk uzskatīja par pašsaprotamām un normālām, tagad dēvē par radikālām un ekstrēmām.
Viens no nacionālo partiju ideoloģijas stūrakmeņiem ir cīņa pret nepārdomātu imigrāciju un tās radītajām sekām.

Eiropas sabiedrība pēdējo gadu desmitu laikā piedzīvojusi dramatisku imigrantu skaita pieplūdumu un, lai gan Eiropa vienmēr bijusi atvērta humanitārajiem bēgļiem, pirms gadiem divdesmit trīsdesmit imigrācijas procesus rūpīgi kontrolēja, turklāt tika sekots, lai patvēruma meklētāji patiešām būtu politiskie vai humanitārie bēgļi, nevis ekonomiskie ieceļotāji, kas pārtikušajā Eiropā meklē labākus dzīves apstākļus.

Valstīm bija kvotas, cik imigrantu konkrētā valsts gada laikā spēj uzņemt. Tagad ieceļotāji pārsvarā ir tieši ekonomiskie bēgļi, bet uz valstīm, kas nevēlas uzņemt imigrantus un izsniegt tiem uzturēšanās atļaujas, tiek izdarīts milzīgs spiediens.

Tiek propagandēts uzskats, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības brīvi izvēlēties valsti, kurā dzīvot, tādejādi noraidot nacionālo valstu tiesības pašām izlemt, kādus cilvēkus tās vēlas, bet kādus nevēlas uzņemt. Apšaubīta tiek pati nacionālās valsts ideja, kas pamatojas Bībelē atrodamajā dievišķajā kārtībā: „Viņš (Dievs) licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot.” (Apustuļu darbi 17:26)

Problēmas rada arī pašu imigrantu attieksme. Atšķirībā no politiskajiem un humanitārajiem bēgļiem agrākajos gados, kuri bija no sirds pateicīgi valstij, kas tiem devusi patvērumu, mūsdienu ekonomiskie bēgļi mītnes zemē ierodas ar milzu ambīcijām un nekavējoties sāk uzstādīt dažādas prasības, pie reizes pamācot vietējos iedzīvotājus, kā tiem pareizi dzīvot. Pārprastās viesmīlības un politkorektuma vārdā daudzās Eiropas valstīs tiek apdraudēta šo zemju nacionālā identitāte un kristīgajā kultūrā balstītās tradīcijas.

Pēdējos gados nākas dzirdēt arvien skumjākus stāstus, kā pat tradicionāli kristīgās valstīs skolās tiek aizliegta kristīgas simbolikas lietošana, Bībeles tēlu izmantošana Ziemassvētku uzvedumos, svētku eglītes pušķošana birojos un darba vietās, jo tas, lūk, varot aizvainot iebraucējus musulmaņus.
Imigranti vairs nevēlas integrēties mītnes zemju sabiedrībā, kā tas bija agrāk, bet veido savas noslēgtas kopienas pēc reliģiskā vai etniskā principa. Tas viss rada diskomforta sajūtu vietējiem iedzīvotājiem.

Taču ar to vēl ir par maz. Gadījumos, kad imigrantiem šķiet, ka viņu „likumīgās” tiesības tiek aizskartas, tie var kļūt agresīvi un vardarbīgi. Atcerēsimies imigrantu sarīkotos grautiņus vairākās Francijas pilsētās, atcerēsimies protesta maršus pēc tam, kad Zviedrijas parlamentā deputāta mandātus ieguva nacionālās Demokrātiskās partijas pārstāvji. Lielākā daļa protestētāju bija tieši imigranti, kas uzdrošinājās apšaubīt zviedru tautas likumīgo izvēli.

Tāpat atcerēsimies meksikāņu ieceļotāju protestus, kad ASV valdība pastiprināja cīņu pret nelegālo imigrāciju un veica papildus drošības pasākumus Meksikas pierobežā. Meksikāņi ASV rīcību nosauca par rasistisku. Jāpiezīmē, ka ik gadu ASV robežu šķērso miljoniem nelegālo imigrantu, kas rada milzu problēmas varas iestādēm. Nereti imigranti uzbrūk robežsargiem, kuri cenšas tos nelaist pāri robežai. Šo situāciju var salīdzināt ar nabaga kaimiņu, kurš kopā ar mantām un ģimeni ierodas tavā dzīvoklī un paziņo, ka turpmāk te dzīvos, jo tās ir viņa cilvēktiesības. Sadzīvē šāda situācija šķiet absurda, taču imigrācijas jomā daudzi to uzskata par normālu.

Vai tas ir iemesls nacionālo spēku vajāšanā un apkarošanā?

E. Jēkabsons: Liberālās ideoloģijas mēra saēstajā Eiropā, tā vietā, lai rūpētos par savu zemju pamatiedzīvotāju drošību un labklājību, vadošie politiskie spēki un Briseles birokrāti vairāk domā par iebraucēju ērtībām un labsajūtu. Kaut arī vairākās Eiropas valstīs finanšu mahinators Džordžs Soross ir pasludināts par persona non grata, viņa propagandētā ideoloģija daudzviet tiek pieņemta bez ierunām.
Nacionālas valsts modelis tiek pasludināts par novecojušu un mūsdienu prasībām neatbilstošu, tā vietā piedāvājot kosmopolītiski multikulturālu kokteili. Ne bez Sorosa atbalsta tiek propagandēta arī homoseksuāļu „nāves ideoloģija”, kuras mērķis ir graut tradicionālo ģimenes modeli, jo stipra ģimene ir katras nacionālas valsts pamats.
Politiskie spēki, kas strikti iestājas par nacionālu valsti, tiek pasludināti par ekstrēmiem un fašistiskiem, to vadošie politiķi nomelnoti un pazemoti. Tiek darīts viss, lai nacionālās partijas sabiedrības acīs padarītu par politiski nenopietnām. Šādi tiek gatavots ceļš Bībelē pareģotajai Antikrista valstij, kas nākotnē pārņems kontroli pār visu pasauli.

Īpatnējs demokrātijas modelis…

E. Jēkabsons: Šādas politikas dēļ 2000. gadā, kad vēlēšanās Austrijā labus panākumus guva un valdībā iekļuva nacionālā Brīvības partija, kļuva iespējams pēckara Eiropas politiskajā praksē nebijis gadījums – ES noteica sankcijas pret Austriju tikai tāpēc, ka tās valdībā bija iekļauts cilvēks no nacionālistu partijas! Jāteic, ne visas ES valstis strikti izpildīja Briseles norādījumus, tomēr vairākas valstis ar Austriju pārtrauca gan parlamentāros, gan starpvaldību kontaktus.

Tas pierāda, kāda ir patiesā demokrātija ES un cik daudz ar nacionālo valstu iedzīvotāju gribu rēķinās Briseles ierēdņi. To 28% Austrijas iedzīvotāju griba, kas savas balsis atdeva par Brīvības partiju, tika ignorēta visrupjākajā veidā un austrieši sodīti tikai par to, ka bija uzdrošinājušies paust savu viedokli brīvās un demokrātiskās vēlēšanās.

Ārkārtīgi nervozi tiek uztverti arī nacionālo spēku panākumi citās valstīs. Tiek organizētas dažādas protesta akcijas, izteikts nosodījums nacionālo partiju idejām. Nesen ierosināta krimināllieta un notiek tiesas prāva pret Nīderlandes Brīvības partijas līderi Gērtu Vildersu, jo viņš atļāvās skaļi pateikt to, kas visiem tāpat sen zināms, proti, ka Korāns satur aicinājumus uz vardarbību. Zviedrijā cilvēkus iesloga cietumā tikai par to, ka viņi citē Bībeles pantus, kas nosoda homoseksuālismu. Bet Francija saņēma asu ES nosodījumu par uzdrošināšanos nelegālos imigrantus čigānus nosūtīt atpakaļ uz valstīm, no kurienes tie ieceļojuši. Šajā gadījumā nebija runa ne par rasismu, ne ksenofobiju – gluži vienkārši šie čigāni piekopa klejotāju dzīves veidu ar visām no tā izrietošajām sekām. Tas radīja draudus vietējo iedzīvotāju mieram un drošībai, tāpēc Francijas varas iestādes parūpējās par šī jautājuma atrisināšanu.

Vai ES vēl pastāv demokrātija tās klasiskajā izpratnē?

E. Jēkabsons: Jautājums ir jo aktuālāks tāpēc, ka Eiropa, kas radījusi mūsdienu demokrātijas modeli, kuras galvenais princips izteikts vārdos „Tautas balss – Dieva balss”, šodien visrupjākajā veidā pati pārkāpj šo principu pašizdomātu cilvēktiesību vārdā. Demokrātija un vārda brīvība ES pastāv tikai līdz brīdim, kamēr dalībvalstis paklausīgi izpilda visas Briseles norādījumus un prasības. Tiklīdz kāda Eiropas tauta mēģina realizēt savu, no Briseles neatkarīgu politiku, tūdaļ seko brīdinājums, bet pēc tam – sankcijas. Tāda ir īstenā ES demokrātija, kas patiesībā ir ceļš uz diktatūru demokrātijas vārdā!
Šāda notikumu attīstība gan nav nekāds brīnums, jo ir vispārzināms, ka ES daudzos jautājumos izceļas ar dubultmorāli un dubultstandartiem. Stingru prasību un noteikumu uzstādīšana jaunajām dalībvalstīm, kamēr vecās valstis šos noteikumus var atļauties nepildīt; prasība atcelt nāvessodu slepkavām un izvarotājiem, tajā pašā laikā ar likumu atļaujot nedzimušu bērnu slepkavību; rūpes par sievietes „tiesībām” pašai lemt par savu ķermeni, pilnīgi ignorējot nedzimuša bērna tiesības uz dzīvību; vārda un runas brīvība seksuālo perversiju aizstāvjiem, bet mutes aizbāšana tradicionālo vērtību aizstāvjiem; pārprastu cilvēktiesību nodrošināšana imigrantiem, nerēķinoties ar Eiropas tautu nacionālo identitāti un tradīcijām.

Arī latviešiem vēstures gaitā nācies piedzīvot sūro imigranta likteni un arī šodien daudzi Latvijas iedzīvotāji devušies meklēt labāku dzīvi citviet pasaulē.

E. Jēkabsons: Tas, protams, ir tiesa, tomēr nav nācies dzirdēt, ka latviešu trimdinieki jelkad būtu svešā zemē uzstādījuši kādas prasības un mēģinājuši uzspiest savas tradīcijas mītnes zemju iedzīvotājiem. Tieši pretēji – latvieši vienmēr lojāli izturējušies pret valsti, kas devusi tiem patvērumu, ātri iemācījušies valodu un integrējušies mītnes zemes sabiedrībā, vienlaikus saglabājot arī savu nacionālo identitāti. Jautājums nav par patvēruma sniegšanu cilvēkiem, kuru dzīvība un veselība ir apdraudēta kara, genocīda, dabas katastrofu un citu kataklizmu dēļ. Tāpat, ja valsts ekonomikas izaugsmei nepieciešams papildus darbaspēks, var uzņemt arī zināmu skaitu ekonomisko imigrantu. Jautājums ir par šo cilvēku vēlmi integrēties mītnes zemes sabiedrībā un ar cieņu izturēties pret šīs zemes pamatiedzīvotāju valodu, kultūru un tradīcijām.

Kas būtu jānotiek, lai dalībvalstu pamatiedzīvotāji apzinātos, ka nacionālās valsts intereses ir primārās?

E. Jēkabsons: Acīmredzot jau tagad redzams, ka Eiropas iedzīvotājiem liberālās politikas radītā visatļautība beidzot sāk apnikt. Cilvēki vēlas atgriezties pie tradicionālām vērtībām, pie kaut kā gadsimtos pārbaudīta, stabila un droša. Viņi noraida Eiropas pārvēršanu liberālisma, netiklības un brīvdomības perēklī – Lielajā Bābelē, kā to dēvē Bībele. Arvien biežāk eiropieši vēlēšanās balso par politiķiem, kas iestājas par konservatīvām vērtībām un aizstāv savas tautas nacionālās intereses. Tas liek domāt, ka Eiropai vēl ir cerība apstādināt Briseles uzņemto kursu uz ES pārveidošanu par vienotu unitāru superlielvaru. Vēl ir cerība kā īpašu vērtību saglabāt nacionālās valstis, kas ir arī Eiropas tautu nacionālās identitātes garants, nosargāt tradicionālo eiropeisko dzīvesveidu un atvest Eiropu atpakaļ pie tās garīgajām saknēm un vērtībām.

Kāda ir cerība Latvijai?

E. Jēkabsons: Arī partijas „Visu Latvijai!” īstais laiks vēl ir tikai priekšā. Kad ļaudis būs līdz mielēm izbaudījuši liberālo eirokrātu politikas graujošās sekas un, iespējams, būs pārdzīvoti arī „krievu laiki” Latvijas politikā ar visu no tā izrietošo, cilvēki atkal sāks ilgoties pēc stabilitātes, drošības un patiesām vērtībām. Tad arī būs pienācis laiks savu vārdu teikt politiskajiem spēkiem, kuru mērķis ir nacionāla valsts ar iespēju brīvi attīstīties un uzplaukt arī valstij lojālu mazākumtautību kultūrām; tad cilvēki sāks balsot par partijām, kas iestājas par tradicionālām vērtībām un konservatīvu valsts politiku.
Šādas tendences pēdējos gados var novērot visā Eiropā un es nešaubos – ar laiku tā notiks arī Latvijā.

Lai Dievs dod Gudrības un Atklāsmes Garu mūsu Latvijai un lai Dievs svētī Latviju!

Nesen lūgšanas laikā draudzes mācītāja sieva pateica šokējošu apgalvojumu, ka ne vienmēr 2×2=4 un dažkārt 2×2= tik, cik vajadzīgs, ja vajag 100,tad būs arī simts. No vienas puses šķiet, ka tādu „loģikas” pavērsienu ir spējīga izdarīt tikai sieviete. Bet no otras puses…

Sievietes loģika vai Dieva loģika?

Par piemēru draudzes mācītāja sieva izraudzījās iedvesmojošu Gidiona kaujas stāstu. Dievs sūtīja Gidionu kaujā pret midiāniešiem. Jāpiebilst, ka midianiešu skaits bija zināmi lielāks nekā Izraēlas kaujinieku skaits. Un tomēr…
Un Tas Kungs sacīja Gideonam: “Pie tevis ir pārāk daudz karotāju, lai Es varētu nodot Midiānu viņu rokā un lai Israēls nevarētu Manā priekšā dižoties, sacīdams: es pats esmu sev ar savu roku sagādājis glābšanu. Un tā no tautas griezās atpakaļ 22 000, bet palika 10 000.
Bet Tas Kungs sacīja Gideonam: “Aizvien vēl ļaužu ir par daudz.”Un Gidions atlaida pārējo tautu, sev atstādams tikai 300 vīrus.
Un tanī naktī notika, ka Tas Kungs ar viņu runāja un viņam sacīja: “Celies, trauc lejup, jo Es esmu viņus nodevis tavā rokā.”
Un midiānieši un amalekieši, kā arī visi austrumu vīri bija saplūduši ielejā tik lielā skaitā kā siseņu bari, un to kamieļu pulki nebija saskaitāmi, tik daudz kā smiltis jūras malā.
Un Gideons ar saviem 300 vīriem uzvarēja.

Tad kāda ir matemātiskā loģika šajā gadījumā? Viela pārdomām.

Ticības akts

Mani tik ļoti šī „sievietes loģika„ iedvesmoja, ka radās vēlēšanās papētīt un paturpināt cerot, ka varbūt sievietes loģikas vīruss aplaimos arī mani…
Tātad, kā būtu ja būtu, bet varbūt pat, kā būtu tā, ja vajag.

Jēzus paņēmis 2 zivis un 5 maizes, pacēla tās debesīs un pateicās Dievam, pabarojot 5000cilvēku. Neiespējami? Brīnums? bet Jēzum un viņa sekotājiem – realitāte.

Pēc matemātiskā principa izrietot 2 zivis+5 maizes = 7, vai ne? Ja mēs skaitām to, kas atradās grozā, fiziski, mēs teiktu, ka tas taču ir loģiski! Jo no nekā” nevar rasties „kaut kas”.

Bet ko lai dara, ka tāds ir ticības pamatprincips? Bībele vēsta: „Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas, cerams, pārliecība par neredzamām lietām.”
Kā tas iespējams? Ja ņemam vērā, ka Jēzus ir Radītājs, tad acīm redzot Viņš radīja no garīgās sfēras pārnesot to fiziskajā.
Ir vajadzīga liela ticība, lai neticētu

„ Ir vajadzīga liela ticība, lai neticētu.” -Teica mācītāja sieva, pieminot piemēru par neticīgo Tomu, kurš teica: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.” Jēzus atbildēja: “Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs! Tāpēc, ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!”

Elementārā matemātika

Tā ir liela uzdrīkstēšanās iet pret zinātnes pamatnostādnēm.

Matemātikas sistēma, neļauj iziet no zināmās kārtības, tādēļ 2×2=4 un (.)
Bet varbūt tā tas ir, jo matemātiskā sistēma neļauj RADĪT?
No vienas puses mēs esam pakļauti matemātikas virknei, bet no otras puses mēs esam Radītāja bērni, kuriem ir dota vara pakļaut Zemi un mums ir dota vara zināmā mērā radīt. Vai tomēr nē? Domājams, ka Radīšanas vara ir dota tiem, kas tic. Lai ticētu ir jāpakļauj matemātiskā sistēma savai varai, vai mēs to spējam? Diez vai? bet varbūt tomēr?! Kāds ir pakļaušanas ierocis?

Ticība!

Bībeles vēstījums: „ Ticībā Ābels ir nesis Dievam labāku upuri nekā Kains; tās dēļ par viņu ir liecināts, ka viņš ir taisns, kā Dievs par viņa dāvanām ir liecinājis; tās dēļ viņš vēl runā, kaut arī miris.
Ticībā Ēnohs tika aizrauts, tā ka viņš neredzēja nāvi, un viņu neatrada, tāpēc ka Dievs viņu bija aizrāvis. Jo pirms aizraušanas par viņu ir nodota liecība, ka viņš Dievam paticis.
Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.
Ticībā Noa, dievbijīgs būdams, saņēma Dieva aizrādījumu par vēl neredzamo un savā gādībā uztaisīja šķirstu sava nama glābšanai; tās dēļ viņš nicināja pasauli un kļuva tās taisnības mantinieks, kas nāk no ticības.
Ticībā Ābrahāms ir paklausījis aicinājumam un gāja uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja, nezinādams, kurp viņš iet.
Ticībā arī tā pati Sāra spēja kļūt māte, neraugoties uz vecumu, jo turēja par uzticamu To, kas devis apsolījumu.
Ticībā Ābrahāms, kad tika pārbaudīts, ir upurējis Īzāku, upurējis vienīgo dēlu, viņš, kas bija saņēmis apsolījumus, par ko bija teikts: pēc Īzāka tev pēcnācēji tiks nosaukti, jo viņš domāja, ka arī no miroņiem Dievs spēj uzmodināt; tāpēc viņš to arī saņēma atpakaļ kā līdzību.
Ticībā Īzāks nākotnei svētīja Jēkabu un Ēsavu.
Ticībā Mozus, liels izaudzis, liedzās saukties par faraona meitas dēlu,
labāk gribēdams kopā ar Dieva tautu ciest ļaunumu nekā īsu laiku baudīt grēcīgu laimi.
Ticībā viņš atstāja Ēģipti, nebīdamies no valdnieka dusmām, jo, it kā neredzamo redzēdams, viņš izturēja.
Ticībā viņš izpildīja Pashā svētku ieražu un slacīšanu ar asinīm, lai pirmdzimušo maitātājs tos neaiztiktu.
Ticībā viņi izgāja cauri Sarkanajai jūrai kā pa sausu zemi, ko mēģinot ēģiptieši noslīka.
Ticībā sabruka Jērikas mūri pēc tam, kad septiņas dienas tiem bija gājuši apkārt.
Ticībā netikle Rahāba negāja bojā līdz ar neticīgajiem, draudzīgi uzņēmusi pie sevis izlūkus.
Un ko vēl lai saku? Man pietrūktu laika stāstīt par Gideonu, Baraku, Sampsonu, Jeftu, Dāvidu, Samuēlu un praviešiem, kas ar ticību valstis ir uzvarējuši, taisnus darbus darījuši, apsolījumus saņēmuši, lauvu rīkles aizbāzuši,
uguns spēku nodzēsuši, zobena asmenim izbēguši, pārvarējuši nespēku, karā stipri kļuvuši, svešus kara pulkus piespieduši bēgt.
Sievas savus mirušos atguvušas ar augšāmcelšanos. Bet citi tika mocīti, nepieņemdami atsvabināšanu, lai iegūtu augšāmcelšanos. (Ebrejiem 11).

Sievietes loģikas vīruss

Un ja sieviete tic, ka 2×2= tik cik vajag! Tad kā gan Dievs viņai var pretoties? Jo galu galā pats Dievs uz savu galvu ir pateicis „Un nevienam nav tiesības atņemt Tev Manu BALVU!” (Kol.2: 18)

Tad, lūk izriet, ka sievietes tiesības ir saņemt savu balvu, neņemot vērā, ka fiziskie likumi, jau sen ir brīdinājuši – Tava „dziesmiņa” jau izdziedāta. Bet matemātika saskaitījusi visu izdzīvoto pateikusi skaidri- par vēlu! Tu to iespēju jau sen esi palaidusi garām! Vilciens aizbraucis! Savukārt zinātne – gatava nomētāt ar zvaigznēm debesīs, lai tikai nepamanītu to vienīgo Rīta zvaigzni – Emanuel.

Secinājums: „Ja Dievs ir ar sievieti un viņas „sievietes loģikas vīrusu”,tad kurš var nostāties pret viņu? Jeb „Ja Dievs par mums, kas būs pret mums?”(Rom.8:31).

Ogres apustuliskās draudzes “Vārda spēks” mācītājs Agris Ginko un Ineta Ginko savā ģimenē piedzīvojuši brīnumu. Brīnums vārdā Roberts.

Jaunpiedzimušajam plīsa labā plauša, analīzes norādīja uz divām infekcijām – streptokoks un stafilokoks – tik mazam bērnam, kā teica ārsti, ir ļoti bīstami. Bez visa tā apstājās sirds darbība. Neskatoties uz visu, mazais Robertiņš tika nosaukts par brīnumbērnu. Izdzīvoja un pastāvēja!

Inetas Ginko brīnumstāsts

- Grūtniecība noritēja ļoti labi, izņemot to, ka grūtniecības 36. nedēļā pārslimoju gripu. Esot grūtniecības trešajā mēnesī, redzēju sapni, ka mazulis būs puisītis. No rīta piecēlos un pastāstīju to vīram, nu vajadzēja arī vārdiņu… Pēc kāda laika lasīju žurnālā “Tikšanās” kāda cilvēka dzīvesstāstu un pie viena teikuma apstājos: “Man ir divi dēli – Jānis un Roberts”. Tik tālu šajā lasījumā tiku, jo tālāk lasīt vairs nespēju. Gaidīju vakaru, kad mājās atgriezīsies vīrs, lai varētu pajautāt viņa domas par vārdu Roberts. Kad Agris pārnāca mājās, viņam to pateicu un viņš uzreiz piekrita, ka dēliņa vārds būs Roberts. Tad nu visu šo laiku, sarunājoties ar manu punci, uzrunājām to par Robīti, Robertiņu un tamlīdzīgi.

2009. gada 14. decembra vakarā sākās sāpes un mēs devāmies uz slimnīcu. Un naktī uz 15. decembri 23 minūtes pēc pusnakts pasaulē nāca dēliņš, vārdā Roberts. Pirmā diennakts bija ļoti laba, viņš ēda un uzvedās kā jaundzimušajam pienākas. Bet otrajā diennaktī ap pulksten 2 naktī viņš palika nemierīgs un raudulīgs. Līdz rītam nēsāju viņu uz rokām. Ļoti gaidīju ārsta vizīti, lai varētu pastāstīt par pārmaiņām bērna uzvedībā. Sagaidot dakteri, īpaša uzmanība bērnam netika veltīta, man tikai pateica: “Tas taču jums trešais bērns, vai tad nezināt kā ar viņu jāapietas, viņam noteikti ir karsti un jānoņem cepurīte.” To arī izdarīju, tomēr turpināju nēsāt viņu uz rokām, jo viņš kļuva aizvien nemierīgāks. Uz vakarpusi prasīju māsiņai: “Ko darīt?” Labāk bērniņam nekļuva, palika smagāka elpošana un parādījās stenēšana. Viņa iedeva “Espumisan”, domājot, ka viņu moka vēdergraizes. Tas pats turpinājās arī otrajā naktī. Uz rīta pusi biju nogurusi, zvanīju vīram un teicu, ka kaut kas nav labi. Prasot padomu vecmātei, man teica: “Jums ir pēcdzemdību depresija, bērns to jūt un ir nemierīgs”. Palūdzu, lai viņa pasauc māsiņu. Man tika paskaidrots, ka pašreiz notiek maiņa un māsiņa atnākt nevarēs.

Nedaudz pēc astoņiem no rīta biju paspējusi jau izraudāties un gaidīju, kad atbrauks vīrs. Tāda noraudājusies devos uz viesu telpu. Ceļā sastapu dakteri. Viņa ieraudzījusi, ka esmu raudājusi, teica, ka pediatrs apskatīs bērnu, lai es nomierinos. Pēc vīra apciemojuma bērnu ienesu pie pediatra, viņa to apskatīja un teica, lai nomierinoties – ar bērnu viss esot kārtībā, jaundzimušie tā mēdz uzvesties. Teica, ka viņam ir šķidruma trūkums organismā, jānopērk pudelīte un jādod ūdens ar glikozi. Uz pāris stundām nomierinājos, bet tā kā no nākamās ēdienreizes viņš atteicās, sapratu, ka tomēr viņam nav labi (patiesībā viņam vairs nebija spēka zīst). Viņš nebija ēdis visu dienu kopš paša rīta, tikai dzēris ūdeni, jo no pudelītes ūdens gandrīz vai tecēja un viņam nevajadzēja piepūlēties kā pie krūts, bet viņam gribējās ēst.

Pasaucu māsiņu, kas ienākusi apsēdās uz gultas un sāka vērot bērniņu. Patiesībā viņa bija vienīgais cilvēks, kas trīs dienu laikā veltīja uzmanību bērnam. Viņa palūdza bērnu paņemt uz novērošanu māsu istabā. Pēc pusstundas, nesagaidot māsiņas atgriešanos, pati devos uz māsu istabu. Robertiņš jau bija ievietots inkubatorā un pieslēgts barošanai caur vēnu. Māsiņa atzina, ka tiešām kaut kas nav labi un pa telefonu konsultējās ar pediatru. Zāles, kas viņam tika dotas, stāvokli neuzlaboja. Lūdzu, lai izsauc ārstu uz slimnīcu. Sākumā sacīja, ka ārsts nevar atbraukt, bet kad izmisīgu lūdzu, lai iedod man telefona numuru, māsiņa teica, ka pati sarunās, lai ārsts tomēr ierastos slimnīcā. Ap 21 ieradās daktere, apskatīja bērnu un nemācēja pateikt, kas viņam kaiš. Tika paņemtas analīzes, kas bija ļoti sliktas. Jautāju, vai nevajadzētu braukt uz Rīgu. Ārste sacīja, ka pati konsultēsies ar Rīgu un izlems, ko tālāk darīt. Daktere, māsiņa un vecmāte visu nakti sēdēja pie bērna un lika man iet gulēt. Bet es taču nevarēju gulēt… Ik pa brīdim apmeklēju māsu istabu. Kad bija jau pieci no rīta, man sacīja: “Esam izsaukuši ārstus no Rīgas, jāgaida!” Jautāju, kas tas varētu būt, taču ārste nemācēja neko pateikt. Piezvanīju vīram un viņš atbrauca uz slimnīcu.

Gaidījām Rīgas mediķus, kuri ieradās ap sešiem. Mūs kā vecākus palūdza atstāt telpu, lai ārsti varētu aprunāties.

Sēdējām uz dīvāniņa ārpusē un lūdzām Dievu, jo sajūta bija dramatiska. Rīgas brigāde ieveda inkubatoru, Robertiņš tika tam pieslēgts, taču organisms divas reizes atteicās to pieņemt. Rīgas ārsti bija ieplānojuši jau septiņos būt Rīgā, bet nonāca tur tikai ap astoņiem. Braucot prom, mūs informēja, ka līdzi braukt nevaram, bet pulksten10 jāzvana uz reanimāciju. Sagaidījām, kad mani izrakstīs, un devāmies mājās, lai gaidītu noteikto laiku.

Jau pārbraucot mājās, viss iekšā burtiski plīsa uz pusēm. Ieejot dzīvoklī, vecākais dēliņš Filips priecīgs skrēja pretī un prasīja: “Bet kur ir Roberts?” Tukšā gultiņa, drēbītes, pilnīgi viss mājās atgādināja par mazuli. Pulksten desmitos lūdzu, lai vīrs zvana uz reanimāciju, man nebija spēka runāt. Kad viņš runāja pa telefonu, redzēju, kā viņam sāk birt asaras un viņš nolika telefona klausuli. Jautāju Agrim: “Ko tev sacīja?” Viņš teica, ka ir smagi un viss. Klusēdams viņš aizgāja uz otru istabu un sāka raudāt. Tajā mirklī man caur galvu izskrēja doma, ka viņš ir aizgājis Mūžībā un Agrim nav spēka man to pateikt. Jautāju: “Vai brauksim uz Rīgu?” Viņš teica, ka brauksim un mēs devāmies ceļā.

Agris vēlāk sarunā teica, ka ārsti neesot devuši cerību, ka viņš dzīvos. Iekšēji pirmajā brīdī sašļuku un padevos domām, kas nāca prātā. Bet tad pēkšņi kā zibens no debesīm nāca skaidra doma: tā nevar būt! Braucot runājām un sākām kopīgi atcerēties visus Dieva apsolījumus – gan to, ka viņš ir ļoti gribēts bērns, gan to, ka Dievs sapnī parādīja, ka tas būs zēns un arī to, ka Viņš deva tam vārdu. Tāda pavisam maza cerības liesmiņa sirdī vēl dega.

Ieradāmies Rīgā un devāmies uz reanimāciju. Mūs iesauca iekšā un ļāva pieiet pie Robertiņa. Viņš bija pieslēgts pie aparātiem un tajā mirklī bija tik grūti viņam pieskarties… Tas bija kaut kas nekad neizjusts. Tad mūs aicināja uz sarunu ar ārsti. Viņa mācēja pateikt, ka bērnam ir plīsusi labā plaušiņa, konstatēta asiņošana no gremošanas trakta un elpceļiem. Ķirurģiski plaušiņā tika ievietota drena un no tās izdalījās strutains saturs, tika konstatēta arī smadzeņu tūska un izraisītājs tam visam ir streptokoks. Vispārējais stāvoklis Robertiņam bija galēji smags. Cerības uz izdzīvošanu viņa nedeva, tikai sacīja: “Mīļie vecāki, lūdziet Dievu!” Mēs to arī darījām un sūtījām ziņu ar lūgumu iestāties aizlūgšanā par mūsu mazuli arī citiem. Ar pozitīvu iedrošinājumu mūs atbalstīja reanimācijas māsa Inta, sakot, ka mazie bērni ir īpaši lieli cīnītāji, lielāki nekā mēs pieaugušie. Pateicība Dievam un reanimācijas kolektīvam par to, ka bija iespēja būt kopā ar bērniņu no 10 rītā līdz 20 vakarā. Tā bija iespēja klātienē visu laiku vērot mazuli, lūgt par viņu un skaitīt Dieva apsolījumus. Reanimācijas darbinieki piedāvāja pasaukt garīdznieku, ko mēs arī darījām. Palūdzām atbraukt mācītāju Elmāru Pļaviņu. Viņš lūdza Dievu par Robertu un svaidīja viņu ar eļļu.

Nākamajās trīs dienās bija manāms uzlabojums, rentgena uzņēmumi kļuva labāki. Mēs, protams, nopriecājāmies, bet, atbraucot nākamajā rītā, stāvoklis no jauna bija pasliktinājies. Analīzes norādīja uz otru infekciju – stafilokoku. Šie divi “zvēri” – streptokoks un stafilokoks – tik mazam bērnam, kā teica ārsti, ir ļoti bīstami. Cīņa par dzīvību sākās no jauna. Emocionāli, tas nebija viegli. Atkal tās pašas domas un asaras. Taču nākamajā dienā no rīta es pieņēmu lēmumu doties uz dzimtsarakstu nodaļu, lai piereģistrētu Robertu un izņemtu dzimšanas apliecību. Ieejot ēkā, pirmajā stāvā ir arī Ogres VSAA nodaļa. Ejot tai garām, pirmais uzraksts, kas iekrita acīs, bija: “Apbedīšanas pabalsti”… Un atkal cīņa ar domām. Pēc tam kopīgi ar vīru, kā katru rītu, braucām uz Rīgu, visu laiku lūdzot un pateicoties par to, kā ir. Stiprinājumu saņēmām arī no citiem, kas zvanīja un dalījās, ko saņēmuši no Tā Kunga. Tā bija milzīga pleca sajūta. Kā Raksti saka: “Kad viens loceklis jūsu starpā cieš, citi cieš līdzi”. Tas bija ļoti jūtams un no jauna deva smelties spēku Dievā.

Tajā dienā, kad stāvoklis pasliktinājās, piezvanīja Iveta un padalījās, ka redzējusi sapni, kurā es biju kopā ar mazuli un viņam varēja būt kādi trīs mēneši. Tas bija iedrošinājums – viss būs labi. Astotajā dienā viņš pats bez aparātu palīdzības sāka elpot un desmitajā dienā mēs tikām pārvesti no reanimācijas uz nodaļu. Pirmo dzīves mēnesīti nosvinējām slimnīcā un vēl pēc divām nedēļām devāmies mājās. Izrakstoties no slimnīcas uzzinājām mums nezināmu faktu, ka Ogres slimnīcā tajā rītā pirms devāmies uz Rīgu, pulksten 4.35 Robertam bija apstājusies elpošana un tika veikta netiešā sirds masāža, sakarā ar ko bija jāizsauc KMC brigāde no Rīgas. Reanimācijas mediķi atzina – Roberts ir brīnumbērns. Parasti bērni ar šādu diagnozi neizdzīvo. Arī nodaļas ārstējošā ārste teica to pašu. Mēs piedzīvojām brīnumu!

Savas ģimenes piedzīvoto gribu noslēgt ar Svēto Rakstu vārdiem no 139. Psalma 16. panta, kas nu manā sirdī kļuvuši ļoti dzīvi: “Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas.” Dievs zina visa sākumu un visa noslēgumu. Paldies Viņam par visu!

Dievam, lai visa slava!

Pāvests teicis ir par “izņēmuma situācijām”, taču mēdiji to uzskatījuši par vispārīgo atļaušanu.

Vatikāna pārstāvis britu raidsabiedrībā BBC paziņoja: Pāvests licis skaidri saprast, ka, viņaprāt, prezervatīvi nav atbilde uz AIDS pandēmiju, taču izņēmuma gadījumos to lietošana varētu būt pamatota.
Vatikāna pārstāvis Federiko Lombardi uzsvēra, ka pāvests runā par “izņēmuma situāciju” vienā no savām intervijām grāmatā “Pasaules gaisma: pāvests, baznīca un laika zīmes”, kas nāks klajā otrdien.
“Pāvests aplūkoja izņēmuma situāciju, kurā sekss reāli apdraud otras personas dzīvību,” teica Lombardi.
Benedikts ilustrē savu šķietamo nostājas maiņu, kā konkrētu piemēru minot vīrieti prostitūtu, kurš lieto prezervatīvu.
“Pāvests apgalvo, ka prezervatīva lietošana, lai mazinātu infekcijas draudus, ir “pirmā atbildības uzņemšanās”,” teica Lombardi, citējot fragmentu no grāmatas. “Šajā ziņā pāvesta uzskatu nevar definēt kā revolucionāru pavērsienu.”
Vatikāns jau sen iebilst pret prezervatīviem kā mākslīgu kontracepcijas formu. Tas izraisījis asu kritiku, it īpaši no AIDS apkarošanas aktīvistu puses, kuri apgalvo, ka prezervatīvi ir viens no nedaudzajiem paņēmieniem, kas spēj apturēt HIV izplatīšanos.
ANO AIDS apkarošanas aģentūras vadītājs Maikls Sidbijs atzina, ka pāvesta vārdi ir nozīmīgs solis uz priekšu. Tos atzinīgi novērtējusi arī labdarības organizācija “Glābiet bērnus”, kaut gan tās pārstāvis norāda, ka katoļu baznīcai jāiet tālāk savā atbalstā prezervatīvu lietošanai, lai ierobežotu AIDS izplatīšanos.

Būdiņu svētki Jeruzalemē 2010

Tekstu tulkoja Ilze Saulīte ICEJ pārstāve Latvijā

“Un visi no kopējā tautu daudzuma pāri palikušie, kas bija karojuši pret Jeruzalemi, ik gadus dosies augšup, lai tur pielūgtu Ķēniņu, To Kungu Cebaotu, un svinētu Būdiņu svētkus.” Cak.14:16

Starptautiskās kristiešu vēstniecības ikgadējie Būdiņu svētki Jeruzalemē šogad noritēja ar nosaukumu no pravieša Jesajas grāmatas: “Jeruzaleme – slava virs zemes” Jes.62:7 ang.tulk.

Svētki iesākās ar dinamisku slavēšanu un valstu prezentāciju, kurā savas tautas ar nacionālajiem karogiem pārstāvēja kristieši no visas pasaules.

Izraēlas valdības pārstāvis Benijs Begins sveica ICEJ 30 gadu dzimšanas dienā un uzrunāja kristiešu svētceļniekus: “Jūsu palīdzība un atbalsts pēdējo gadu desmitu laikā ir nenovērtējams… Stāvot šodien kopā ar jums šeit, Jeruzalemē – Dāvida galvaspilsētā, un atzīmējot Starptautiskās kristiešu vēstniecības 30. gadadienu, Izraēlas valdības vārdā es pateicos par jūsu brīnišķīgo kalpošanu mums!”

B.Begina tēvs, bijušais premjerministrs Menahems Begins, nodrošināja valdības atbalstu, kad Starptautiskā kristiešu vēstniecība tika dibināta Jeruzalemē Būdiņu svētku laikā1980.gadā. Tajā laikā trīspadsmit valstu vēstniecības bija tikko pametušas pilsētu un pārcēlušās uz Tel Avivu, protestējot pret Kneseta (valdības) izdoto “Jeruzalemes likumu” – atzīt Jeruzalemi par vienotu, nedalāmu un mūžīgu Izraēlas galvaspilsētu, kā to pasludināja ķēniņš Dāvids pirms trīs tūkstošiem gadu. Brīdī, kad visas valstis pagrieza muguru Jeruzalemei, ap 1000 svētceļnieku no 40 tautām reaģēja, pieņemot lēmumu dibināt Starptautisko kristiešu vēstniecību Jeruzalemē, tā izrādot solidaritāti un paužot atbalstu 3000 gadu senajām ebreju tiesībām uz Jeruzalemi kā galvaspilsētu. Caur Jesaju izteiktais Dieva aicinājums mierināt Viņa tautu un runāt laipni ar Jeruzalemi kļuva ICEJ kalpošanas vadmotīvs Jes.40:1-2 ang.tulk.

Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu ar siltiem sveicieniem uzrunāja tūkstošiem svētku dalībnieku: “Gadu no gada jūs ierodaties šeit no vairāk nekā simts valstīm un izejat Jeruzalemes ielās. To darot jūs atgādināt Izraēlas iedzīvotājiem, ka mēs neesam vieni. Jūs atgādināt mums, ka visā pasaulē ir cilvēki, kuri atzīst, ka, atgriežoties Ciānā, ebreju tauta ir atgriezusies mājās. Šī zeme ir mūsu dzimtene. Šī ir tā pati zeme, kurā ebreju patriarhi lūdza, kurā mūsu pravieši sludināja, un kurā mūsu ķēniņi valdīja. Šī ir tā pati zeme, no kuras pirms 2000 gadiem izskanēja vēsts par mieru un mīlestību, lai vēlāk izplatītos pa visu pasauli”, – sacīja B.Netanjahu. (visu premjera uzrunu var noklausīties angļu valodā http://www.vimeo.com/15224459)

“Par vienotu Jeruzalemi”

Tā kā Jeruzaleme atkal atrodas strīdu virpulī un tiek apspriesta tās dalīšanas iespēja, šī gada svētkos vairāk-kārt tika uzsvērts globālais kristiešu atbalsts nedalāmai jeb vienotai Jeruzalemei zem Izraēlas suverenitātes. To nevarēja nepamanīt arī Jeruzalemes gājienā, kad vairāki tūkstoši svētceļnieku izgāja pilsētas ielās ar karogiem; daudziem bija īpaši T-krekli “par vienotu Jeruzalemi”.

Svētku gājiens

Jeruzalemes mērs Nirs Barkats, uzrunājot svētku dalībniekus, sacīja: “Ideoloģiski Jeruzaleme ir pasaules sirds. Sirdi nevar sadalīt. To nevar pārdalīt. Tā vienkārši nedarbosies…Tas dod mums daudz spēka un enerģijas, kad mēs redzam šādu atbalstu vienotai Jeruzalemei no visām pasaules malām, un es esmu ieradies, lai pateiktu – paldies jums, ka atbraucāt!”

Svētku noslēguma vakars tuksnesī pie Nāves jūras

Svētku noslēgumā tuksneša oāzē kalpoja evaņģēlists Reinhards Bonke. „Es nezinu, kā kāds, kurš ir piedzimis no augšienes, var nebūt „PAR IZRAĒLU””, viņš sacīja.

Vairāk info par svētkiem lasiet angļu valodā:

http://www.travelujah.com/blogs/entry/Feast-of-Tabernacles-Opening-Night

http://www.travelujah.com/blogs/entry/Why-Do-Christians-Come-Up-to-Jerusalem-for-Sukkot-

http://www.travelujah.com/blogs/entry/The-Christian-Feast-of-Tabernacles

Materiālu sagatavoja ICEJ pārstāvis Dāvids Parsons, apkopoja un tulkoja Ilze Saulīte
www.icej.org / info: saulites@hotmail.com / 2010.gada novembris

Vispasaules lūgšanu diena par mieru Jeruzalemē 2010

Laikā, kad nesaskaņas valda tautās, politikā un starp reliģijām, miljoniem kristiešu nu jau devīto gadu pirmajā oktobra svētdienā vienojās lūgšanās par mieru Jeruzalemē.

Šogad, 3.oktobrī, par Dieva mieru, mērķiem un Viņa svētību Jeruzalemes iedzīvotājiem lūdza kristīgās draudzes vairāk nekā 175 tautās, ieskaitot pagrīdes draudzes septiņās musulmaņu zemēs un Ķīnā.
Haas Promenādē Jeruzalemē norisinājās īpašs pasākums, kas tika translēts tiešraidē daudzās valstīs.

Lūgšanu dienas organizators Roberts Sterns uzsvēra: „Mēs neesam šeit sapulcējušies, lai gūtu reliģisku pieredzi. Mēs esam sanākuši tādēļ, ka mēs ticam lūgšanu spēkam… Kad cilvēku plāni panākt mieru izgāžas, īstenojas Dieva miera plāni… Šodien paaudze, kura izdzīvoja Holokaustā un Jēzus Kristus draudze necietīs klusu. Mēs pacelsim savas balsis Apvienoto Nāciju Organizācijā, Eiropas Savienībā, savās draudzēs, universitātēs, Baltajā namā, un visos četros zemes stūros… Ir laiks Dieva ļaudīm ne vien klausīties šofar (raga) skaņās, bet pašiem būt šofar!”
Jeruzalemes mērs Nirs Barkats uzrunāja klātesošos: „Vislabākais veids, kā lūgt par Izraēlu, tas ir – lūgt šeit, Izraēlā. Šodien, vairāk kā jebkad agrāk, jūsu solidaritāte ir ārkārtīgi svarīga mums.”

Pārstāvot jauno paaudzi, Izraēlas arābu tautības kristietis Emils Haloums lūdza Dievu angļu un arābu valodās: „Kungs, lai Jeruzaleme ir paraug-modelis visām pilsētām Vidējos Austrumos… Lai miers Jeruzalemē kļūst realitāte, nevis sapnis!”

Kristieši pasaules tautās apvienojās ne vien lūgšanās par Jeruzalemi, bet arī lai pabarotu tās trūcīgos iedzīvotājus.

Mācītājs Sterns pasniedza indivīdu un draudžu saziedoto dāvanu, lai palīdzētu izraēliešiem – gan ebrejiem, gan arābiem, kuri dzīvo zem iztikas minimuma, ieskaitot bērnus, Holokaustā izdzīvojušos vecos ļaudis, jaunos imigrantus un bēgļus no vajāšanu pārņemtajiem reģioniem, kā arī ģimenes, kas cieš Vidējo Austrumu politisko strīdu dēļ. Mēs kopīgi priecājamies, ka pasaules kristiešu atbalsts Jeruzalemes iedzīvotājiem tika pausts ne vien garīgi un morāli, bet arī praktiski.
Vairāk info par šo projektu www.daytopray.com/feedisrael.aspx

(Foto: Lūgšanas dienas Jeruzālemē: Draudzes “Dieva mājas” mācītājs Samuels Thomas un  ICEJ pārstāvji- Ilze un Māris Saulīši)

Jeruzalemes Lūgšanu dienas pasākuma spilgtākos brīžus variet noskatīties

Buffalo, NY: Oct. 3, 2010 Media Contact: Joel James / Stephen Jenks www.daytopray.com

Autors: Sanita

Un Viņš uz tiem sacīja: „Vai sveci iededzina, lai to liktu apakš pūra vai zem gultas? Vai ne tāpēc, lai to liek lukturī? Jo nekas nav apslēpts, kas nenāktu gaismā; un nekas nenotiek slepeni, kas netaptu zināms. Ja kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird.” Un viņš tiem sacīja: „Ievērojiet, ko jūs dzirdat. Ar kādu mēru jūs mērojat, mēros jums, un pieliks jums vēl klāt. Jo kam ir, tam dos; un kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir.” (Marka 4:21-25)

Attieksmes maiņa

Kopš esmu kristiete mana attieksme darbā ir mainījusies pozitīvā virzienā – uz daudzām lietām es skatos citādāk un darbam pieeju ar lielāku atbildību. Agrāk tas nebija tik primāri, norāda Karīna, kura strādā vadošā amatā finanšu sfērā.
Attieksmes maiņa pret darbu nav bez rezultātiem – arī kolēģi un vadītāji uz viņu skatās daudz savādāk un novērtē viņu kā darbinieci.
Pasaulē ir daudz darba vietu un strādājošo, līdz ar to kristiešiem ir dažādi kolēģi ar atšķirīgām īpašībām, paradumiem. Arī biznesa vadības rokasgrāmatas apliecina, ka daļā darbiniekos ir redzama lielāka vēlme vairāk meklēt iespējas, kāpēc uzdoto darbu nedarīt, nevis meklēt ceļus, kā to paveikt, vai arī – darbu veikt ar „gariem zobiem”. Karīna novērojusi, ka darba vietā galvenā atšķirība starp labu kristieti un darbinieku, kas nav Dievu pieņēmis, ir tieši attieksmē. Vienlaikus viņa atzīst, ka arī nav ideāla, bet, ja uznākt grūtības, tad sākotnēji viņa cenšas savest sevi kārtībā un apzināt iemeslus, kāpēc tas ir noticis. Visbiežākie iemesli, kāpēc darbinieks darba vietā jūtas neapmierināts, ir sagurums un izlaistais laiks, kad nav pietiekami lūgts un lasīts Dieva vārds, kas ir pamats līdzsvara zušanai. Tas ir skaļš signāls, ka pienācis laiks, ko mainīt un vairāk laika veltīt ar Jēzu – lūdzot, slavējot, klausoties, pārdomājot un lasot Viņa vārdu. „Tas saliek visu vietās, tā es saprotu cēloni un novēršu savu skatu no problēmas, bet fokusējos uz Dievu. Grūto situāciju nodotu Dieva rokās, un Viņš to atrisina. Tas dod mieru un atgriež stabilitāti,” viņa saka.
Arī Mateja evaņģēlijā 11.nodaļā ir teikts – Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi, mācaties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm. Patiesa atziņa lasāma arī Salamana Pamācības 9:10 – kad cirvis ir kļuvis neass un tā asmens netiek uzasināts, tad jāpieliek vairāk spēka, bet labākas darba veiksmes priekšnoteikums ir gudrība.

Cieņa pret vadītājiem

Centies būt Dieva acīs krietns darbinieks, kam nav ko kaunēties un kas pareizi māca patiesības vārdu. (Pāvila 2. vēstule Timotejam 2:15)
Tomēr, paļaujoties tikai uz cilvēcisku skatījumu – darbiniekiem nepatīk, ja viņi tiek kontrolēti un reizēm pat ļaunu negribot – vadītājs tiek aprunāts, lai gan tā uzdevums ir kontrolēt darbiniekus un uzdot tiem veicamos uzdevumus. „Dieva vārdā ir teikts, ka savus vadītājus ir jāciena,” atzīmē Karīna. Paklausiet saviem vadītājiem un esiet padevīgi, jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jādod atbildība, lai tie varētu darīt ar prieku un nevis nopūzdamies, jo tas jums nav derīgi, teikts Vēstulē Ebrejiem 13:17. Arī vēstulē Romiešiem 13:1-2 ir uzsvērts, ka ikviens, lai ir paklausīgs varām, kas valda. Jo nav valsts varas, kā vien no Dieva, un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas. Tā tad tas, kas pretojas valsts varai, saceļas pret Dieva iestādījumu. Bet tie, kas saceļas pret to, paši sagādā sev sodu.
Tiesa, kristiešiem nevajag krist otrā galējībā, un uzņemties tādu papildus darba apjomu, kuru tas nespēj izdarīt, piebilst Karīna. Mūsdienu pasaulē, diemžēl tā ir, ka cilvēkam, ja tas atļauj, tiek uz pleciem uzkrauts vēl un vēl jauni darba pajūgi. Tomēr labāk ir uzreiz pateikt, ka šo papildus darbu nevarēšu veikt, nekā apsolīt un to neizdarīt, bet, ja ir apsolīts, tad tas ir jāizdara kvalitatīvi.

Situācijas, kad kolēģi kaitina

Kristiešiem darba vieta ne vienmēr ir rožu dārzs bez ērkšķiem, un arī mūs reizēm kolēģis var nokaitināt. Tas nav viegls uzdevumus – savaldība un noturēties, lai kolēģim nepateiktu kaut ko asāku, atzīmē Karīna. Tāpat ir svarīgi atcerēties, ja tomēr bijusi situācija, kad viss nav tik spoži izgājis – ir jāatvainojas un jāizlīgst miers. Bībelē vairākās vietās ir atgādināts, ka mums jāmīl savi tuvākie kā sevi paši, arī Lūkas 6:31 atgādina – Un kā jūs gribat, lai ļaudis jums dara, tāpat dariet viņiem.
Ikviens ir saticis cilvēku, par kuru tam ir grūti pozitīvi izteikties, tomēr tas uzreiz nenozīmē, ka rodoties iespējai mums ir jānosūdz šāds kolēģis vai jāizsaka, kas negatīvs. „Mums ir jāparāda sava mīlestība, protams, tas nav viegli. Bet, ja mēs gribam būt līderi, tad tas ir jāiemācas. Līderis biznesā ir tāds, kuram ir daudz sekotāju, un, ja tu to nevari iemācīties, tad nekad par līderi nekļūsi,” saka Karīna. Lai biznesā kļūtu par līderi pats pamats ir stipra personība. Proti, līderim ir jābūt spēcīgam, lai tas varētu būt par paraugu darbiniekiem, kurus tas vada. Tāpat līderim ir jāmīl, ko viņš dara un jājūt lielu atbildību ne tikai par savu darbu, bet arī pret saviem darbiniekiem. Doktors Čārlzs Stenlijs savās svētrunās bieži atgādina, ka mēs ikdienā ietekmējam daudzu cilvēku dzīves, lai arī to ne vienmēr apzināmies. Arī mūsu uzskatus, un to, kā raugāmies uz dažādām lietām un situācijām dzīvē, ietekmē mums svarīgo cilvēku attieksme. «Ja tu neesi vadītājs, tu ietekmē daudzu cilvēku dzīves, bet, ja tu tāds esi, tad tava loma un atbildība ir vēl lielāka,” rezumē Karīna.

Darba vāveres ritenis

Zināmais biznesa princips, lai gūtu panākumus – ir jādara vairāk, tomēr, kā lai nenonāk otrā galējībā un neiekrist darba akacī, kad naktīs guli un sapņo tikai par savu darbu? „Tā ir smalka lieta,” atzīmē Karīna, paskaidrojot, ja dzīvo viens, tad sevi daudz neapzodz, bet, ja cilvēkam ir ģimene un bērni, tad situācija ir citāda. „Man ir brīži, kad es naktīs sāku bieži sapņot par darbu, tad nav īsti labi, jo saprotu, ka esmu iejūgusies par daudz un uz to lieku pārāk lielas cerības. Tad es pārslodzi atdodu Dieva rokās, un noņemu no sevis smago nastu,” smaidot norāda Karīna. Arī draudzes Prieka Vēsts mācītājs Vilnis Gleške vienā dievkalpojumā aicināja piesargāties un lūgt Dievu, lai ikdienas steiga un rutīna neapcietina mūsu sirdis. Izeja ir viena – lūgšana un laika pavadīšana ar Dievu. Salamana Pamācībās 4:23 ir liels gudrības grauds – pāri visam, kas jāsargā, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība!

Dzimšanas dienas tortes

Darbā ir arī dzimšanas, vārda dienas un citi saviesīgi pasākumi. Kā tādos ir jāuzvedas kristiešiem – vai mums ir jāieņem noraidoša pozīcija vai tomēr jārīkojas citādi? „Kristiešiem nevajag norobežoties no citiem cilvēkiem, protams, ir jāzina robežas – cik tālu var iet. Un, ja kristietis šīs robežas nezina, tad labāk tādos pasākumos ir nepiedalīties,” saka Karīna. Vienlaikus uzsverot, ka svarīgi, lai cilvēki uz mums – kristiešiem skatās kā uz personu ar kuru var aprunāties, lai neradām priekšstatu, ka esam no „augstiem plauktiem”. Tas nav veids, kā nodibināt attiecības ar cilvēkiem, norāda Karīna, jo arī Dieva raksturs nav tāds, ka Viņš visu laiku vicina savu bargo pirkstu, ka visu darām nepareizi.

Katra diena ar lūgšanu

Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc, ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti. (Romiešiem 8:28)
Lai veiksmīgi sāktos diena, un nebūtu tik ievainojams savā ikdienā un darba dienā, rīta cēlienā ir labi veltīt kvalitatīvu laiku ar Dievu. „Tas ieliek foršu pamatu dienai, tad esi daudz spēcīgāks un nav tik viegli paklupt, sadusmoties vai ne tā reaģēt,” saka Karīna.
Aizlūgdami, lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs mums (jums) dotu gudrības un atklāsmes garu, lai mēs (jūs) labāk viņu izprastu, Apgaismotas gara acis, lai jūs zinātu, kādu cerību dod viņa aicinājums un kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot. Efeziešiem 1:17-18

(radiointervija ar Latvijas Kristīgo Radio audio mp3)

Par grupu

Apvienības „1:16 Kliķe” dalībnieki ir jauni, enerģiski kristieši, kuru mērķis ir iepazīstināt citus ar Kristu, popularizēt kristīgās vērtības un dzīves veidu un pagodināt Jēzu mūsdienīgā un jauniešiem saprotamā veidā.
“Iedvesmu grupas izveidē mēs guvām no ASV dibinātās mūziķu apvienības 116 Clique, kas saka: „Ja vairāk par visu vēlies reprezentēt Kristu katrā dzīves jomā, vienalga, ko tas tev maksās, tad tu esi daļa no 116 Clique.” Un mēs tādi esam, tāpēc ar prieku pievienojāmies šai globālajai kustībai, kas balstīta uz Romiešiem 1:16 „Es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ, tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam kas tic,” saka apvienības dibinātājs Dāvids Gleške.

Savas idejas dziesmu tekstiem grupa saņem no Dieva Vārda, svētrunām un pārdomām, kas rodas, reaģējot uz apkārt notiekošajiem procesiem. Un, lai gan apvienība dibināta šā gada 4. jūnijā, viņi jau tikuši uzaicināti piedalīties daudzos pasākumos, tādos kā „Bībeles Svētki ’10” (Doma laukumā); koncertā „ES ESMU PAR” (Vērmanes dārzā), „Svētki ģimenei” (Ziedoņdārzā un Misā), jauniešu dienā ”Hope”, jauniešu dienās “Go CRAZY” (Siguldā), “Taste God” (Roja, Valdemārpils, Dundaga), u.c.

Par albumu

“Lai gan parasti “pirmos kaķēnus ir jāslīcina”, tomēr mūsu pirmais daiļrades posms ir bijis Dieva iedvesmots un vadīts, tāpēc ticam, ka šīs dziesmas noteikti kādu uzrunās un iedrošinās. Tā kā Latvijā vēl joprojām ir kristīgās repmūzikas trūkums, mēs priecājamies par tām jaunajām idejām, kas saņemtas jau nākamajiem projektiem un par lielo atsaucību no jauniešu puses,” saka Dāvids, kurš albuma nosaukuma ideju skaidro ar tituldziesmas vārdiem:

“Nevar starp šķīsto un grēku balansēt
Stils, kā mēs dzīvojam – Kristīgā Glance
Radīti cilvēku zvejniekiem būt,
Ar glanci kā Jēzus mēs vēlamies kļūt.”

Albuma “Kristīgā Glance” prezentācija

Laiks: 13. novembris, plkst. 18.00 – 20.00
Norises vieta: k/c Prieka Vēsts.
Adrese: Rīga, Bērzaunes iela 6.
Piedalīsies arī viesmākslinieki.
CD ir iekļautas 11 kompozīcijas
Kontakti: 116klike.lv