Kamēr Latvijas prezidents maina vārdu, tikmēr Latvijas iedzīvotāji netraucēti priecājas par to, ka latviešiem pieder sava neatkarīga valsts un teritorija. Par godu valsts svētkiem Latvijas tauta tos svin  dažādos valsts organizētos pasākumos. Tas ir brīnišķīgi.

Tomēr daudzi teiks, ka mums nav par ko priecāties. Lūkojoties pēdējo notikumu gaismā. Tauta vaino valdību. Valdība vaino – ārējo ienaidnieku. Tomēr aicinot uz pārdomām šajā Latvijai nozīmīgā dienā, vēlētos mums katram atgādināt par to, vai nav vien tā, ka pats galvenais ienaidnieks slēpjas mūsu pašu sirdīs?

Protams, valsts vīriem nevajadzētu pieņemt pretrunīgus lēmumus un likumus. Kāpēc viņi izvēlas šo ceļu, droši vien katram iesaistītajam deputātam ir savi motīvi. Tomēr domājams, ka atbilde ir meklējama varbūt ne gluži tur, kur to ir ierasts saskatīt. TAS IR GARĪGAIS AKLUMS, kas diemžēl saista, ne tikai mūsu “gudrās galvas”, bet arī tautu kopumā. TAS IR NOCIETINĀTAS SIRDIS, kuras ienīst un neciena pašas sevi un naidā vēršas pret „savējiem”. Valdība nav taisna, bet arī tauta nav bez grēka. Tauta izvēlas nolādēt (vārdos-kritizēt, nosodīt), bet neizvēlas svētīt deputātus, lai tie varētu turpmāk pieņemt pareizus lēmumus. Tauta “saista un paralizē” valdību, tā vietā, lai to atbalstītu, aicinātu uz sadarbību un izteiktu savus reālus piedāvājumus. Tauta sola „gāzt valdību” bet uzcelt ”jaunu” neprot. Tauta spēj lauzt cerību, bet nespēj raisīt ticību. Šo sarakstu varētu turpināt, bet vai ir tā vērts..

Latviešu tauta, iemācīsimies piedot viens otram, svētīt viens otru, ticēt viens otram un paļauties. Un mēs sagaidīsim izmaiņas gan savās dzīvēs, gan arī Latvijas valsts dzīvē kopumā.

Tālāk seko Rīgas Domes deputāta Raimonda TIMMES (VSIA „Autotransporta direkcija”, valdes loceklis, sabiedriskā transporta daļas vadītājs) apsveikums.

4. maiju sagaidot

Mūsu zemei šodien ir jubileja. Priecīgs notikums. Šodienas acīm raugoties, mums var arī šķist, ka ar mūsu Latvijas zemi, kaut kas nav kārtībā un lietas nenotiek tā, kā mēs esam cerējuši vai lolojusi.. Tomēr šī ir zeme ir tā, kurā mēs esam piedzimuši, ieguvuši izglītību un strādājam. Tā ir zeme, kuru mēs nevaram nemīlēt vienalga kādi procesi tajā arī notiktu. Tā ir mūsu dzimtene. Zemi, kurā mēs dzīvojam, Dievs ir radījis sešās dienās un atdzinis par labu esam. Acīm redzot, ne mums būtu jābūt tiem, kuri varētu būt neapmierināti ar savu zemi un kritizēt to. Šajā laika periodā mēs esam redzējuši, ka tiek nepamanītas lietas, kuras varētu risināt daudz savādākā veidā un daudz kas ir bijis nesaprasts un tādējādi ar savu rīcību ir izraisīts negatīvs Latvijas koptēls, līdz ar to nerodas nekāda vēlme sveikt mūsu zemi jubilejā. Šī diena varbūt arī neizraisa nekādu prieku, tomēr tā ir mūsu zeme un 4. maijs ir mūsu zemes dzimšanas diena un es vēlos apsveikt Jūs no visas sirds šajos Latvijas svētkos. Sveiciens!

Deputāta redzējums

Kas šodien ir noticis pa šiem 20 gadiem? Gribētu akcentēt divus datumus ne tikai 4. maiju, bet arī 18. novembri. 18 novembra Latvija palikusi atmiņā kā konkurētspējīga Latvija. Bijis starpposms, kas iznīcināja Latvijā līderisma spēju un patriotisma aktīvas iniacitīvas jūtas un atbildīgas rīcības. Bet šodienas skatījuma 4. maijs ir redzams kā apjukuma laiks, jo mēs ejam to ceļu, kuru iepriekš neesam gājuši. Tas viss ir jauns. pavērušās daudz iespējas, izmaiņas ik soļa. Tās nevar nepamanīt. mūsu Latvijas zeme ir attīstījusies.

Nācies dzirdēt leksikā jaunus vārdus, piemēram, „Eiroremonts” vai „kosmētiskais remonts”, tomēr ārējiem apstākļiem nav sakara ar iekšējo jeb garīgo stāvokli. Eiroremonts nav garīgais-remonts. Mums jāspēj tos apvienot, lai spētu saskatīt Latvijas atmodu.

Mēs daudz ko esam pārņēmuši no ārvalstu kultūras un ievazājuši svešas, kuras ne būt nav pozitīvas tradīcijas, piekopjot ķirbju dienas, nerēķinoties ar nelabvēlīgo garīgo pusi, vai pat ļaujot organizēt apšaubāmas parādes, kurās ne kādi nevarētu pievienoties ar lepnumu sirdī. Nekas no tā nav bijis raksturīgs Latvijas tautai.

Mēs paši esam izvēlējušies pāriet no vienas savienības citā, no slēgtas savienības atvērtā savienībā un ar to mums diemžēl šodien ir jāsamierinās, jo mūsu teritoriālais skaits šodien vairs nekonkurē. Tāpēc esam kļuvuši par patērētāju tautu. Tomēr mums jāspēj būt atbildīgiem un ieraudzīt savu lomu un vietu Latvijas un Eiropas ekonomikā, lai mēs savu zemi spētu nosargāt un noturēties vismaz vēl 40-50 gadus.

Pašreiz mēs esam 20 gadu gājumā. Bet ne bez Dieva palīdzības, Viņš mūs sargā un māca līdzīgi kā Mozus gadījumā, kad viņš savu tautu veda 40 gadus. Jāatdzīst, ka mūsu grūtības nav tādas, kādas bija Izraēlas tautas gadījumā tuksnesī bez ūdens un patvēruma smilšu laukā. Viņi gāja zinādami, ka Dievs viņus ved uz apsolīto zemi. Mums ir sava zeme! Mums ir savs Ēdenes dārzs. Ēdenes dārzs ir mūsu sirdīs. Vienīgi jautājums ir par to, cik lielā mērā mēs pieņemam to, kas ir Ēdenes dārza grēka ābols. Mēs zinām arī notikumu par Noasa šķirstu. Pēc ūdens plūdiem Dievs deva apsolījumu sacīdams: „Es ceļu Savu derību ar jums, ka visa radība vairs netiks izdeldēta ūdens plūdos un ka plūdi vairs nemaitās zemi.” (Moz 9: 11).

Šī derības zīme ir arī starp mūsu zemi un Dievu, starp mani pašu un Dievu, starp mums un Dievu. Tā ir apsolītā drošība! Un mūsu labākās dienas vēl ir priekšā. Mums priekšā vēl ir cīņas un uzvaras, mums vēl daudz kas jāiemācās, bet rezultātā mēs uzvarēsim. Mēs būsim uzvarētāji, ja vien ar visu savu sirdi pieķersimies pie Tā Kunga. Man prātā no Bībeles nāk asinssērdzīgās vārdi, viņa teica: „Ja vien es pieķeršos (pie Jēzus) es būšu dziedināta”. Jā, šodienas skatījumā Latvijai ir atvērušās robežas un uz laiku mēs varam meklēt dabu ārvalstīs, tas ir brīnišķīgi, bet ja vien es pieķeršos un savā sirdī spēšu nest Latvijas vārdu, tad Latvija uzplauks. Un es ticu, ka ar katru nākamo gadu mēs valsts svētkus svinēsim ar lielāku prieku. Es ticu, ka aizvien vairāk mūsu vidū parādīsies politiķi, kuri pieteiks sevi Saeimas vēlēšanās. Man ir Rīgas Domes pilnvarojums. Es palieku uzticīgs mandātam un atlikušos trijos gados centīšos darīt visu nepieciešamo Rīgas labā un par prieku mūsu rīdziniekiem. Es ticu, ja vien mēs būsim paklausīgi Dieva vārdam, mēs uzvarēsim. Vēlreiz gribu atkārtot, ka mums nav iemesla būt neapmierinātiem, jo mēs esam pasaules gaisma un zemes sāls.

Deputāta lūgšana

Dievs, Tēvs Debesīs!
Mēs pateicamies Tev par Tevis piešķirto zemi Latviju un pateicamies par to vietu, kuru Tu pats esi izveidojis, paldies, ka mēs esam latvieši un dzīvojam šajā zemē. Paldies, ka mēs varam būt droši un pasargāti savā zemē. Paldies, ka mums nav cīņas un briesmas, kas jāpārdzīvo, paldies, ka nav zemes katastrofas un dabas stihijas. Palīdzi mums saprast un izprast par mūsu zemes nozīmīgumu. Paldies, ka Tu esi slēdzis derību ar mūsu zemi un mums pašiem. Paldies, ka mums ir šī ‘mazā un skaistā un zaļa Latvijas zeme pie Baltijas jūras, kurā mēs varam justies pasargāti. Mēs lūdzam par mūsu valsts vīriem, kuriem ir jāpieņem atbildīgi lēmumi, lai tie spētu tos pieņemt arī izsverot tos arī no Tavas pozīcijas. Lai mūs nespēj pārņemt tās nelabvēlīgās lietas, kuras tiek uzspiestas no malas, bet lai Tavs Vārds ir tas, kas nosaka visu. Paldies, Tev par Taviem kalpiem, kuri dara Tavu prātu un veic Tavu darbu. Āmen!

„Dievs nespēlējas ar metamo kauliņu.” -Einšteins

Par cik vairāki lasītāji ir mums rakstījuši, ka vēlētos sadaļā „pētījumi” lasīt kaut ko vēl vairāk, tad šoreiz Jūsu uzmanībai piedāvājam īpaši garu rakstu par tēmu „Paralēlā pasaule”.

Zinātnieku komanda no Oksfordas Dāvida Doiče (David Deutsch) vadībā izdarīja atklājumu matemātikas jomā. Zinātnieki secinājuši, ka „paralēlās pasaules” patiešām eksistē. Iepriekš teorija tika atzīta par fantastiku un drīz vien tika aizmirsta, tomēr Oksfordā matemātiska pētījuma gaitā atklāja, ka teorijas pamatlicējs Everets ir virzījies pareizā virzienā.

Saskaņā ar kvantu mehāniku, atoma elementārdaļiņu vieta un ātrums ir nenosakāms. Eksperimentālā ceļā daļiņas ieņem „superpoziciju”, kurā tās vienlaikus var atrasties vienā vai citā atrašanās punktā jeb notiek superpozīcijas princips –(nosaka, ka vairāku uz aplūkojamo sistēmu vienlaikus darbojošos faktoru rezultāts ir vienāds ar šo faktoru atsevišķi izraisīto rezultātu algebrisko summu). Novērojums tika veikts realitātes noteikšanai. Eksperimentu varētu salīdzināt ar naudas monētas mešanu gaisā. Uz plaukstas var nokrist vai nu „naudas zīme” vai arī „ģerbonis”. Tātad pastāv divas versijas, bet viens rezultāts. Tādējādi zinātnieki ir nākuši pie secinājuma, ka atzarojuma struktūra, kas rodas sašķeļot Visumu dažādās paralēlās pasaulēs, izskaidro rezultātu varbūtību, kas raksturo kvantu mehānikas būtību. Tas savukārt pēc zinātnieku domām nosaka, ka mēs dzīvojam vienā no paralēlajām pasaulēm.
Teorija par „paralēlām pasaulēm” tika izvirzīta jau 1957. gadā. Teorijas pamatlicējs ir Prinstonas (ASV) universitātes fiziķis Hjū Everets. Everets to pamatoja savā rakstā ar nosaukumu „Kvantu mehānikas formulējums, izmantojot „atbilstošā stāvokļa” jēdzienu”. Tā bija sensācija, kas nav zaudējusi aktualitāti arī mūsu dienās, galvenokārt tāpēc, ka mūsdienu zinātne nav piedzīvojusi radikālāku zinātnes hipotēzi, un vēl jo vairāk tāpēc, ka neviens nav spējis to ne pilnībā pieņemt, ne atrast tajā kaut vai sīkāko zinātnisko kļūmi.

Evereta formulējums – eksistē nevis viens, bet gan neskaitāmi izplatījumi un katrā atrodams tas pats elemen¬tārdaļiņu kopums, kas veido mūsējo. Viņš uzskata, ka ikviena šīs pasaules darbība, pat jebkura cilvēka rīcība, Visumu saskalda vairākos jaunos visumos. Katrā laika momentā neskaitāmie visumi pieaug bezgalības virzienā, pakļaujoties savdabīgai ķēdes reakcijai. Un tādējādi katrs visums sevī ietver katra cilvēka spoguļattēlu — katru reizi savu unikālo viņa likteņa atspulgu. Proti, pasaule ir cēloņu un seku sakarību kaskāde, kas veido bezgalīgu visumu daudzumu.
Klasiskās mehānikas pamatatziņa – notikumi risinās neatkarīgi no ātruma, kādā pārvietojas to novērotājs.

Everets šo atziņu attīstījis vēl plašāk, ņemot talkā matemātiskus aprēķinus, pierādot, ka jebkura objekta novērošana ir mijiedarbība, kas maina gan objekta, gan novērotāja stāvokli. Proti, viss saistīts ar visu, lai arī šīs saites mēdzot būt dažādas. Novērotājs varot būt jebkas, ne tikai cilvēks, ikviena mehāniska vai elektroniska sistēma, kas spējīga apstrādāt iegūto informāciju. Atbilstoši šai teorijai, arī Dievs, ja vien Viņš ir Visuma daļa, uzskatāms par ikdienišķu novērotāju, kas pakļauts visām aprakstāmām likumībām.

Evereta izklāstījums ir saistošs, tomēr ja ņem vērā, ka Visums ir daļa no Dieva, bet nevis Dievs ir Visuma daļa, tad tas nozīmē, ka šajā gadījumā Dievu vajadzētu izslēgt no šāda veida mērījuma ķēdes.
Tātad — tradicionālajā kvantu mehānikā pēta tikai objekta izmaiņas, savukārt Evereta kvantu mehānikā mainās katra nedalāmā pārīša — gan objekta, gan novērotāja — stāvoklis. Stāvokļa izmaiņas atkarīgas ne tikai no informācijas, bet arī no paša novērotāja, piemēram, viena lieta ir uzņēmuma direktors, bet gluži cita — viņa sekretāre.

Einšteins par kvantu mehāniku teica: „Tā ir tikai kā pagaidu līdzeklis pasaules pilnīgai izpratnei, līdz brīdim, kad zinātne iegūs pilnīgu īstenības aprakstu”. Vai derīgā nomaiņa varētu būt Evereta ģeniālā ideja? Domājams, ka ne gluži. Vairākums zinātnieku Evereta hipotēzi nepieņem vēl šodien. Par šādu „paralēlo pasauļu” interpretāciju Einšteins noteikti teiktu to pašu, ko par kvantu mehānikas nenoteiktības un neparadzamības principu: „Dievs nespēlējas ar metamo kauliņu.”

Pēc Evereta pieņēmuma vadoties sanāk tā, ka Dievam vajadzīgas daudzas vienādas pasaules, lai tajās veiktu eksperimentus ar cilvēkiem un tad novērotu cilvēku „robotiņu” uzvedību. Tāds uzskats būtu visnotaļ aplams, jo tas būtu pretrunā ar Dieva raksturu, ņemot vērā, ka Viņš radījis cilvēku ar brīvu gribu. (Jēk. 1:18). Tad kāpēc gan Dievam būtu vajadzīgi 100 dubultnieki jeb roboti ar dažādiem likteņiem? Acīmredzot tik tālu Everests nebija aizdomājies.

Zinātnieki argumentē, lai gan Evereta teorija izskaidro lietas, kas aizvien uzskatāmas par „nepierādāmām”, piemēram, NLO, spoki, ļaunie gari vai eņģeļi. Un, kā to vēlāk nopietni uzsver britu pētnieki, tā apstiprina, ka relativitāte piemīt ne tikai Nākotnei, bet arī Pagātnei, nerunājot nemaz par Tagadni. Lai to saprastu un īstenotu, apgrozībā jālaiž jēdziens „katra novērotāja psiholoģiskais laiks”.

Ņemot vērā, ka starp ASV un Krieviju vēsturiski pastāv sīva cīņa un sacensības gars zinātnes un tehnoloģijas jomā, tad līdzko vieni kaut ko izgudro, tad otri izgudro to pašu, bet paziņojot, ka esot vienu soli priekšā saviem konkurentiem un otrādi, ja otri kaut ko izgudro, tad pirmie atspēko. Tomēr gadās arī tā, ka domas tomēr sakrīt, piemēram, šoreiz krievi ir centušies ielikt arī savu devu šajā lietā ar nosaukumu „paralēlās pasaules”, tāpēc krievu zinātnieki- akadēmiķis Moisejs Markovs arī uzskatīja, ka pastāv vairākas paralēlās pasaules, kuras savstarpēji savieno īpaši laika kvanti, un tajās secīgi risinās vienādi procesi. Tas nozīmējot, ka jāmeklē ceļi, kā iemācīties „pāriet” no vienas pasaules uz otru, tostarp apmeklējot gan savu pagātni, gan nākotni. Savukārt profesors Nikolajs Kozirevs apgalvo, ka pastāv mūsu Visumam paralēli visumi, kas savienoti ar tuneļiem jeb tārpejām, par kurām runā arī amerikāņu zinātnieks-fiziķis Kips Torns.
Aplūkosim vēsturiski-zinātnisko scenāriju, lai saprastu kādā veidā zinātnieki ir nonākuši līdz sensacionālajam atklājumam par „paralēlo pasauli”.

Stīgu teorija

Zinātniskajā pasaulē ir pastāvējusi problēma starp to, kā būtu iespējams apvienot vispārīgo relativitātes teoriju ar kvantu teoriju. Jo tās vienmēr ir bijušas pretrunā. Viena nosaka laiku un telpu, bet otra to nenosaka precīzi. Ko darīt tādā situācijā?

Zinātnieku glābšanas riņķis radās supersimetrisko stīgu teorijas izstrādāšanā. Stīgas – fizikas teorija, kurā daļiņas tiek aprakstītas kā viļņi uz stīgām, kas spēj apvienot kvantu teoriju ar gravitāciju. Stīgas būtībā ir viendimensijas izstiepti objekti. Tām ir tikai garums. Stigas teorētiski virzās cauri laikatelpas fonam. Sīkos vilnīšus uz stīgām interpretē kā daļiņas. Zinātnieki uzskatīja, ka stīgu teorija būs spējīga atrisināt mūžseno neatrisināmo teoriju par visu jeb Visumu.

Zinātniekiem par nožēlu nācās secināt, ka ir radusies vēl viena stigu teorija un pēc tam vēl viena, kopā tika atklātas četras. Zinātnieki sašļuka, jo ar katru jaunu teorijas virzību vairs neatrisina mūžseno jautājumu, kā radies Visums? Pēc 1985. gada zinātniekiem bija skaidrs – „garām pasākums.”

P-brānas

Taču viss nav tik melns kā to mālē un zinātnieks fiziķis Pols Taunzends no Kembridžas universitātes Lietišķās matemātikas un teorētiskās fizikas fakultātes nāca klajā ar jaunu apvērsumu fizikā. Autors to nosauca par „p-brānām”. P brānas no stīgām atšķīrās ar divdimensiju virsmu un visas brānas ir vienlīdzīgas. Taču to visu apkopot vienā veselumā neizdevās un tomēr.

M- teorija

Zinātnieki mīņājās uz vietas. Nesen optimisms par stīgu teoriju, kas sita augstu vilni, tagad ar katru jaunas stīgu teorijas rašanos un līdz ar to teorijas atklāšana par visu -Visumu pilnā diapazonā izgaist. Ko iesākt? Tomēr saliekot galvas kopā zinātnieki atgriezās pie tās pašas dziesmas vienīgi jaunās skaņās un tātad, visas atklātās 4 stīgu teorijas ir vienas un tās pašas papildinājums jeb duālisma efekta rašanās. Zinātnieki secināja, ka pastāv mijiedarbība- dualitāšu – tīklojums, kas apvieno visas 5 stīgu teorijas, kā arī 11 dimensiju supergravitācijas teoriju. Dualitāte ļauj secināt, ka dažādās stīgu teorijas ir vienas un tās pašas pamatteorijas – M- teorijas – izpausmes.

Ko šie vēsturiski-zinātniskie līkloči mums dod? Vai tas atrisina jautājumu kā radās Visums? Visuma pagātne joprojām tīta miglā, bet toties kādas iespējas paver katra jauna teorija… Piemēram, katra jauna teorija dod iespēju lielākiem fantāziju plūdiem un aizfilozofēties tik tālu, ka savās vispēcīgajās un varonīgajās domās radīt jaunu pasauli, vai arī kā Hjū Evereta gadījumā daudzpasauļu varbūtību, kurā viss notiek līdzīgi kā mūsējā. Vai kritikai ir pamats? Kā lai to ņem, piedāvāju ielūkoties divās sfērās – garīgajā un zinātniskajā, lai saprastu, kas notiek.

11. dimensija

Zinātnieki nāca klajā ar vēl kādu risinājumu, tas ir -10 vai 11 dimensiju teoriju. Pols Taunzends uzskatīja, ka viņa lolojums „p-brānas” ir lielisks papildinājums jeb atrisinājums šīs teorijas vienādojumiem. Lai arī 10 vai 11 dimensiju laikatelpa neizklausās pēc mums pazīstamās laiktelpas, doma bija tāda, ka pārējās sešas vai septiņas dimensijas ir savērptas tik mazas, ka mēs tās nepamanām. Mums būtu līdz galam grūti uztvert domu par 11 dimensijām, jo paši dzīvojam vien trijās. Mēs spējam pārvietoties pa labi, vai pa kreisi, lekt uz augšu vai atpakaļ, vai arī pārvietoties uz priekšu un atpakaļ. Bet ko mums tas viss līdz, lai izprastu Visumu?

Paralēlā pasaule

Zinātnieki ir domājuši arī par to, kas ir izraisījis Lielo sprādzienu? 3 jaunā laikmeta zinātnieki ir nākuši pie slēdziena, ka par cik ir iespējamas paralēlās pasaules, tad tās savstarpēji varētu savienoties līdzīgi kā viļņi okeānā, kas vētras laikā mainot virzienu saskrienas un ietriecas viena otrā, tādējādi izraisot Lielo sprādzienu un no 2 paralēlām pasaulēm izveidojas vēl viena. Un iespējams, ka mēs dzīvojam vienā no 100 vai pat 1000 pasauļu variācijām. Viss jau būtu skaisti, ja vien..

Ja atgriežamies pie raksta sākuma, tajā teikts, ka Dāvids Doiče ar komandu secināja, ka „Saskaņā ar kvantu mehāniku, atoma elementārdaļiņu vieta ir nenosakāma, tas ir elementārdaļiņu ātrums un vieta nav nosakāma. Eksperementālā ceļā daļiņas ieņem „superpoziciju”, kurā tās vienlaikus var atrasties vienā vai citā atrašanās punktā” tādējādi izrietot, ka elementārdaļiņas „spēlē paslēpes” atrazdamās vienlaicīgi mūsu pasaulē un paralēlā pasaulē. Vai tas ir iespējams? Viss ir iespējams, kas nav pierādīts! Bet ja tas būtu pierādāms, tad šāda veida jautājums taču nepastāvētu, vai ne?
Par cik eksperimentāli jaunā atklāsme nav pierādama, tad zinātnieki ir ķērušies atbildi meklēt citā virzienā, psiholoģijā.

Psiholoģiskā pieeja

Everetta hipotēzei pievienojas Mihails Menskijs (fizikas-matemātikas zinātņu doktors) vienīgi papildinot domu, ka tā lieta, kura izvēlas vienu no paralēlajām pasaulēm saucas- apziņa.

Mihail Menskijs apgalvo, ka paralēlajās pasaulēs kvantu teorija ir pilnīgi iespējama. Jo tad, kad apziņa izvēlas vienu no paralēlās pasaules variantiem, īstenojas tā pati klasiska realitāte, kuru mēs visi redzam. Tā ir tikai ilūzija, kas rodas novērotāja apziņā, un tad, kad apziņa rada izvēli un apstājas pie tās, vēl nenozīmē, ka citas paralēlās pasaules nepastāv.
Kas notiek neizpētītajā Visuma daļā?
Līdzīgus secinājumus savulaik izteikuši arī britu astronomi, izvirzot teoriju par mūsu Visuma paralēlo “dubultnieku”. Kembridžas universitātes līdzstrādnieki Neils Tenthems, Ole Mollers un Enriko Ramiress-Ruiss izpētījuši, ka mūsu Visumu veidojošais matērijas daudzums ir nesalīdzinā¬mi lielāks par to, ko cilvēce savā attīstībā spējusi apjaust, turklāt lielākā tās daļa nav redzama.
Britu pētnieki uzskata, ka tāda parādība izskaidrojama tikai, ka Visumā eksistē „paralēlā pasaule”. Tas esot mūsējam paralēls tieši tāds pats Visums, kurā ietilpst neskaitāmas galaktikas, kuras veido zvaigznes, gāzes un izpētei nepakļaujamu caurspīdīgu matēriju kopums, kas aizņem vismaz 90% kosmiskā izplatījuma.
Aprēķini liecina, ka lielākā daļa Visuma enerģijas atrodas dīvainā fiziskā formā, kas ir tik ļoti neparasta, ka neesot izprotama pati tās eksistēšanas būtība, un tikai 5% Visuma matērijas cilvēks spējīgs novērot un pētīt. Britu pētnieki uzskata, ka tas liekot nešaubīgi ticēt paralēlo pasauļu, paralēlo izplatījumu un pat paralēlā laika eksistēšanai.

„PARALĒLĀ PASAULE” GARĪGĀ IZPRATNĒ

Vai eksistē „paralēlā pasaule?” Noteikti, ka jā! Vienīgi varbūt citādākā izklāstā nekā to skaidro zinātnieki.

Tad Dievs sacīja: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū.”
Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. (1. Mozus 1: 26-27)
Dievs nav teicis, ka cilvēku radīs tādu pašu kā viņš, bet gan līdzīgu, kas tad šajā gadījumā ir līdzīgs un atšķirīgs? Primāri Dievs ir Gars, bet cilvēks ir miesa+gars. Attiecīgi par cik, bija paredzēts, ka tiks radīta miesa, tad bija nepieciešams radīt visus dzīves apstākļus, kuros miesa varētu mājot un noteikti tā nav garīgā pasaule jeb mentālā, bet gan fiziskā pasaule, tomēr atstājot cilvēkam iespēju saskarties arī ar garīgo pasauli.
Notikums ar grēka augli. Ko vecā čūska gribēja iegalvot Ievai sniedzot tai augli? Būtībā, ka iekožoties auglī, viņa kļūs kā Dievs! Faktiski, tad varētu valdīt gan fiziskā pasaulē, gan arī garīgajā vienlaicīgi, bet tomēr, ja Dievs bija radījis jau primāri miesu, tad lidināties paralēlajās pasaulē vienādās proporcijās tomēr nebūtu iespējams. Ja arī garīgi-mantālajā plāksnē, tas būtu iespējams, tad fiziski-miesīgi, tas tomēr nebūtu iespējams. Domājams, ja ņem vēra, ka mēs dzīvojam laikā un telpā, bet “paralēlā pasaule” jeb garīgā pasaulē nav laika ierobežojuma, tur ir mūžība, turklāt „paralēlajā pasaulē”, kuru tiešāk varētu dēvēt par „garīgo pasauli” pieļauju domu, ka tajā varētu būt arī cita atmosfēra un spiediens tajā. Un ja ņem vērā, ka nekas svēts nevar savienoties ar nesvētu, tad jo vairāk. Miesa nav paredzēta garam un garam nav paredzēts miesai, vienīgi ja dzīvo harmonijā, tas ir, ka miesā dzīvo gars un garā dzīvo miesa. Atsevišķa eksistēšana nav iespējama. Ja, nu vienīgi, kad cilvēks mirst. Bet tā jau ir cita tēma. Ar to gribu teikt, ka atrašanās “parelēlajās pasaulēs” vienlaicīgi, kā to paredz Evereta hipotēze nav iespējama!

Dimensijas, paralēlās pasaules lūzums

Cilvēki izsaka prieku dažādi, bet ir dzirdēta frāze: „Aiz prieka septītajās debesīs” jeb „aiz  laimes septītajā dimensijā? Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka sajūsmai vai priekam arī mēdz būt dažādi līmeņi, jo lielāka sajūsma, jo izteiktāka eiforijas sajūta, cilvēka organismā veicinās endorfīna un okcitocīna koncentrācijas līmeņa paaugstināšanās.
Lūgšanas laikā arī var sajust kaut ko līdzīgu un jo biežāk cilvēks alkst izjust un iepazīt to, ko iepriekš nav pazinis, ar katru reizi viņš alkst aizvien vairāk un vēlas to vēl vairāk un saskarsmē ar Dievu viņš tiecas sasniegt lielākus apvāršņus, katrā cenšanās laikā sperot noteiktus soļus, viņš nokļūst aizvien augstākā garīgā līmenī.
Pieļauju domu, ka „paralēlā pasaule” ir sadalīta līmeņos jeb dimensijās, līdzīgi kā kāpt kādā augstā klintī, jo augstāk tu kāp, jo plašāka pasaule tev paveras. Jo augstāk kāp, jo tīrāka atmosfēra un elpot paliek vieglāk. Jo augstāk kāp, jo vairāk tas, ko no jauna iepazīsti paliek tuvāks un mīļāks un dažkārt tieši tāpēc atpakaļ iet vairs negribas, bet iet tālāk un kāpt vēl augstāk. Protams, jo augstāk kāp, jo lielāka spriedze. Lai iegūtu vairāk ir jāpiepūlas.
Lai izzinātu „paralēlās pasaules” noslēpumus, vēl nepietiek ar vienu vienīgu vēlēšanos. Bet jautājums ir tāds: „Kādi ir tavas sirds motīvi?” Daudzi vēlas izzināt lielākos gudrības noslēpumus, bet ne katrs tās iegūst. Jo vēlas tās zināt –savtības, kārības, mantkārības un citu motīvu vadīts. Turklāt nevēloties zināt noslēpumu gudrības avota pirmsākumu.
Nevelti kāds draudzes mācītājs bieži vien atkārto ļoti zīmīgus vārdus : No Tevis(Dieva) viss nāk labs, tīkams un pilnīgs.” Tā tas ir! Bet vai mēs tiecamies pēc tā ar visstīrākiem sirds nodomiem?
Interesantu domu par dimensijām izsaka Kemridžas profesors Stīvens Hokings, savā grāmatā “Mērķis-teorija par visu” raksta: „Mēs dzīvojam 3 dimensiju telpā. Punkta atrašanās vietu mēs varam norādīt, lietojot trīs raksturlielumus, piemēram, garumu, platumu un augstumu. Kāpēc telpa, kurā mēs dzīvojam nav divās vai četrās dimensijās. Diemžēl divas dimensijas, lai tajā dzīvotu sarežģītas dzīvības formas ir gaužām par maz. Piemēram, vai varētu dzīvnieks divdimensiju pasaulē uzņemt barību, ja tā gremošanas trakts būtu sadalīts divās daļās? Taču, ja būtu 4 vai vairākas dimensijas, gravitācijas spēks starp diviem ķermeņiem, kas tuvojas viens otram, pieaugtu daudz straujāk. Tas nozīmē, ka planētām nebūtu stabilu orbītu ap to saulēm. Tās vai nu ietriektos savā zvaigznē vai arī atrautos no zvaigznes orbītas un aizklīstu izplatījuma tumsā un aukstumā. Nestabilas būtu arī elektronu orbītas atomos, un matērija mums zināmajā formā nevarētu eksistēt. Tāpēc, lai arī daudzo vēsturu (paralēlo pasauļu) koncepcija pieļauj Visumu ar jebkādu plakano dimensiju skaitu, tomēr inteliģentas dzīvības formas varētu pastāvēt tikai trīsdimensiju Visumā.”
Vēlos tikai pievienot, ka klasiskā nozīmē, no Einšteina teorijas, ceturtā dimensija ir Laiks.

Par cik Kembridžas universitātes līdzstrādnieki Neils Tenthems, Ole Mollers un Enriko Ramiress-Ruiss runā par neredzamo (garīgo) „paralēlo pasauli”, tātad tā nav gluži tāda kā mūsu pasaule, kurā dzīvo trīsdemensiju inteliģentās būtnes. Tātad, „paralēlās pasaules” izpratne, kādu ir izpratis Everets, piedzīvo neveiksmi.

Paralēlā pasaule Bībelē

Bībelē teikts skaidri. Pastāv divas pasaules -fiziskā un garīgā pasaule. Jāpiebilst, ka garīgā pasaule dalās divās daļās, pirmajā, ietverts Dievs un eņģeļi, tā tiek dēvēta par paradīzi, bet otrajā ir sātans un ļaunie gari, kura tiek dēvēta par elli. Abas paralēlās jeb garīgās pasaules līdzdarbojas fiziskajā. Tas nav gluži tādā izpratnē, kā zinātnieki to cenšas aptvert un paskaidrot, piemēram, vienlaicīgu eksistēšanu vairākās pasaulēs, bet, ka cilvēks ir vienā fiziskajā pasaulē, bet garīgie spēki mīt garīgajās sfērās, un tad, kad cilvēku domas vai rīcības izsauc vienus vai otrus spēkus, notiek savstarpējā līdzdarbība. Garīgā pasaule ietekmē fizisko, bet savukārt fiziskā spēj ietekmēt arī garīgo. Piemēram, Bībelē ir minēti noteikti cilvēki, kuri spējuši izbrīnīt Dievu pieņemot kādus nozīmīgus lēmumus, kurus ne katrs indivīds izvēlētos, vai arī apliecinot ticības aktu, kas var ietekmēt garīgo pasauli uz kādu konkrētu līdzdarbību.

Paralēlā pasaule -paradīze un elle

Zinātnieki ir visai nopietni domājuši, kādā veidā varētu nokļūt paralēlā pasaulē. Dažādiem zinātniekiem ir sava interpretācija šajā sakarā, bet visi vienkopus nākuši pie secinājuma, ka ir jābūt ieejas durvīm jeb kā zinātnieki tās dēvē „tārpejām”- (tunelis vai caurums laiktelpā, kurš var beigties citā Visumā vai citā mūsu Visuma telpas punktā vai laikā.) No vienas puses tārpeju atrašana atrisinātu virkni jautājumu, bet no otras, vai atgriešanās no paralēlās pasaules būtu tik elementāra, nenesot aiz sevis virkni problēmu, šaubos.

Foto: Tārpejas analogs divdimensiju telpā

Varbūt tieši tāpēc Dieva plānā ietilpst pāreja uz paradīzi vai elli caur cilvēka nāvi. Ielūkosimies Bībelē:
1. Pie krusta Jēzus sauca skaļā balsī: “Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās.” Un, to sacījis, Viņš nomira. (Lūk. 23:43)
Redzi, Jēzus neteica es nododu Tev savu miesu, bet gan garu, kaut gan gadījumā ar Jēzu ir atsevišķs stāsts, jo viņš ir viens no tiem, kura miesa un gars nonāca paradīzē, bet tas jau ir saprotams, jo Viņš ir Dieva dēls. Uz kura darbojas citi fizikas likumi.

2. Vēl viena iespēja kā nokļūt „paralēlā pasaulē” ir doties turp „garā” jeb ar vīzijas palīdzību, vai kā vēl tos sauc viedajos sapņos. Piemēram, Pāvila stāsts. „Par to pašu cilvēku es zinu, ka tas – vai miesā vai ārpus miesas, nezinu, to Dievs zina tika aizrauts paradīzē un dzirdēja neizsakāmus vārdus, ko cilvēkam nav ļauts izrunāt. (2. Kor. 12:4)

Kur atrodas paradīze un elle?

Ateisti teiktu, ka daudzi ir rakušies zemes dzīlēs un elli nav atraduši. Vai arī, kad Krievijas kosmonauts J. Gagarins lidoja uz Mēness viņš teica, ka Dieva nav, jo kosmosā to nav sastapis. Domājams, ka bieži vien mēs rokam tur, kur zelta atradnes un naftas nav. Un spriežam tādā izpratnē kā esam to raduši, bet diemžēl dažkārt mēs rokam nepareizā virzienā.

Vai elle un paradīze ir fiziska vieta, vai garīga?

Bībelē teikts, ka tie, kuri pretojās Mozus autoritātei un nicināja Dievu, sacēļoties pret viņu piedzīvoja sakāvi: „tad zeme, uz kuras tie stāvēja, pāršķēlās, un zeme atdarīja savu muti un aprija viņus un viņu namus, kā arī visus cilvēkus, kas bija pie Koraha, un visu šo cilvēku mantu līdz ar viņiem. „Un tie dzīvi nogrima ellē ar visu, kas tiem piederēja, un zeme atkal aiz tiem aizvērās, un tie aizgāja bojā, pazuzdami no draudzes vidus.” (4. Moz. 16:33)
Vai tas apliecina, ka elle atrodas zemes dzīlēs? Domāju, ka ne gluži. Iespējams, ka Dievs daļu garīgās pasaules materializēja, lai tā laikmeta cilvēkiem nozīmīgi notikumi, būtu skaidrāki.
Būtība par elli. Galvenā doma, ka elle eksistē. Bet var jau būt, ka mācītājiem ir sava interpretācija šajā sakarā.

Jēkabs redzēja sapni: Uz zemes bija kāpnes uzslietas, bet to augšgals sniedzās debesīs, un redzi, Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup. 1. Moz. 28:12
Jēkaba gadījumā pāreju vai kā zinātnieki saka „tārpeja” vai arī zinātnieki fantasti dēvē par „vārtiem”, redzēja kāpņu veidā, tieši tā kā viņa izpratnei bija saprotamāk.

Kaut gan arī Bībelē citviet tiek pieminēti „debesu vārti” un „elles vārti”, piemēram,
„Un viņam kļuva bail, un tas sacīja: “Cik bijājama ir šī vieta, te tiešām ir Dieva nams, un še ir debesu vārti.” (1. Moz. 28:17)
„Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mat. 16:18)
Dieva mērķis ir, lai mēs atvērtu pareizās „paralēlās pasaules” durvis, kuras atverot spētu iepazīt Viņa garīgo pasauli. Savukārt Viņš tad spētu mūs aizsargāt, lai klīstot savā nodabā un meklējot „paralēlo pasauli” paši, neiekļūstam lamatās un neatveram nepareizās durvis, kas ved uz pazušanu.

Tātad „ieeja” „paralēlā pasaulē” un „izeja” ir brīva. Vienīgi, ko mēs iesāksim tajās ieejot? Ir atkarīgs no mums.

Kad cilvēks ir aizņemts uzreiz ar divām sarežģītajām lietām vienlaikus, galvas smadzeņu puslodes strādā neatkarīgi viena no otras, noskaidrojuši zinātnieki. Katrs no tām pilda savu uzdevumu, bet nespēj uzņemties trešās lietas pildīšanu, teikts zinātniskajā žurnālā SCIENCE.

„Tas nozīmē, ka ikdienas dzīvē jūs viegli varat apvienot divas lietas vienlaikus, piemēram, gatavot un sarunāties pa telefonu”, – paziņoja franču pētnieks no medicīniskā centra INSERM Etiens Koutlins un Silvans Čarons (Etienne Koechlin; Sylvain Charron) Tomēr, pēc zinātnieku vārdiem izriet, ja cilvēks mēģina nodarboties ar trešo uzdevumu, galvu smadzeņu miza vienkārši to ignorē.

Zinātnieki nodarbojās ar galvas smadzeņu darba algoritma pētījumu, kad tās pārslēdzas no vienas lietas uz divām. Lai veiktu eksperimentu tika aicināti brīvprātīgo grupu-16 vīrieši un 16 sievietes vecumā no 19 līdz 32 gadiem.

Eksperimenta dalībnieki datora monitora ekrānā pēc kārtas redzēja burtus, vienā vārdā “tablet”. Tiem bija nepieciešams noteikt, vai iepriekšējie divi burti parādījās tajā pašā kārtībā, kurā tie atrodas vārdā, vai tomēr nē. Vienlaikus brīvprātīgajiem vajadzēja norādīt, vai burti bija rakstīti datorrakstā vai rokrakstā. Eksperimenta laikā smadzenes tika pakļautas magnētiskās tomogrāfijas skenēšanai.

Interesanti, ka pētījuma laikā izrādījās, ka gan vīrieši gan arī sievietes pētījumu izpildē reaģējuši gandrīz vienādi.

Materiālu sagatavoja draudze “Prieka Vēsts“.

Izraēla draudze, kas izgāja no Ēģiptes un 40 gadus klejoja pa tuksnesi, bija prototips redzamās draudzes tēlam, tiem, kuri šodien sevi sauc par kristiešiem. Viņi bieži krita neticības grēkā. Kamēr redzēja brīnumus, viņi kā nebūt ticēja, bet, tikko nonāca sarežģītā situācijā, tā apšaubīja Dieva spēku un zaudēja katru bijību Viņa varenības priekšā. Tādēļ viņi ik pa laikam krita grēkā, kas ar laiku kļuva par viņu būtības daļu. Viņi kļuva stūrgalvīgi, nepaklausīgi, negudri un cietsirdīgi. Un negribēja mācīties, lai gan viņu mācību grāmatas ilustrācijas bija – brīnumi. Viņi tik ļoti apcietināja savas sirdis, ka, lai gan redzēja Dieva brīnumus notiekam viņu labā, tie nonicināja Apsolīto zemi un gaļas dēļ bija gatavi atgriezties Ēģiptē, liekties faraona jūgā un nomirt kā nožēlojami vergi. Ar tādu pat slimību šodien slimo kristīgā baznīca. Tā ir neticības sakne, no kuras izriet stūrgalvība. Ja pazīstam savu sirdi, tad mums jāatzīst, ka neticība ļoti viegli tiek tajā iekšā.
Mēs priecājamies, kamēr no klints plūst ūdens un ap telti krīt dienišķā manna, taču, kad dzeļ indīgas čūskas, ūdens ir rūgts un zaudējam ierastās ērtības, mēs izrādām neuzticību Dievam un apšaubām Viņa uzticību mums. Rezultātā mēs stūrgalvīgi rīkojamies pretēji Dieva norādījumiem, jo mūsu neticīgā loģika apgalvo, ka paklausība Dievam radīs problēmas, bet nepaklausība nolīdzinās un atvieglos ceļu.
Kaut šī skumjā atziņa nebūtu patiesa! Ka Dieva tauta ir pakļauta briesmīgākiem grēkiem! Pat ēģiptieši nedarīja tādus grēkus, ar kādiem Izraēla bērni sadusmoja savu Kungu! Līdz pat šai dienai draudzē ir cilvēki, kas to apgāna ar pašiem riebīgākajiem pasaules grēkiem. Es nenoliedzu, ka morāli draudze ir daudz pārāka par pasauli, es negrasos noniecināt Tā Kunga līgavu, jo viņa ir par tik labāka par pasauli, cik labāks bija Salamana Tempļa vissvētākās vietas Pārklājs, salīdzinot ar melni piepīpēto Libanona lupatu telti. Bet kurš uzdrošināsies apgalvot, ka starp labākajiem no cilvēkiem nevar sastapt sliktākos no grēkiem, tāpat kā visskaistākajā dārzā var sastapt negantākās nezāles, tādas, kādas aug ārpus dārza žoga? Tas liecina par to, ka pēc savas būtības dārzs ir tāda pat zeme kā ārpus žoga, un par tā sakārtotību un daili ir jāpateicas tikai dārznieka čaklumam un uzcītībai. Tāpat svētajiem par savu svētumu un dvēseles šķīstumu nākas pateikties Tam, kurš viņus mīlējis un atpestījis. Man šķiet, ka ticīgos, neskatoties uz to, ka viņi ir saņēmuši Jaunu dabu un ir adoptēti Dieva ģimenē, ir jābrīdina pret sirds apcietināšanu, uz kuru ved grēka viltība, un jānorāda uz to līdzekli, ar kura palīdzību viņi var tikt pasargāti no šī ļaunuma.

SIRDS APCIETINĀŠANA IR GRĒKA REZULTĀTS

Pirmais grēks, kas ieradās pasaulē, tik ļoti apcietināja cilvēka sirdi, ka viņš iedrošinājās aizbildināties Dieva priekšā un pat apvainot Dievu savā grēkā. Ādams nepaguva vēl norīt aizliegtā augļa kumosu, kā viņa morālā daba jau bija apcietināta līdz akmens cietumam. Jūtīgā, miesīgā sirds pēkšņi kļuva cieta un nejūtīga kā klints. Viņš vairs nebaidījās grēka, tieši otrādi – viņš slēpās no sava labākā Drauga. Apzinoties savu kailumu, tas viņā neizsauca vēlēšanos nožēlot un atzīties grēkā.
Būtu viņš zinājis visu sava kritiena dziļumu, viņš necenstos glābt situāciju ar vīģu lapu gurnu apsēju. Pat viņa vēl nedzimušie bērni jau bija iesaistīti kritienā. No tā brīža viņi dzima pasaulē ar akmens sirdīm. Cilvēka sirds pēc dabas ir līdzīga leviatāna sirdij par, kuru tas Kungs saka: “..viņa sirds ir cieta kā akmens, un nekustīga kā apakšējais dzirnakmens” (Ījaba 41:16). Apakšējais dzirnakmens vienmēr atšķīrās ar savu cietību, taču grēcinieka sirds grēka dēļ var kļūt vēl cietāka. Pravietis Cakarija teica:
“..un nocietināja savas sirdis kā akmeni, lai viņi nedzirdētu nedz bauslību, nedz vārdus, ko Tas Kungs Cebaots tiem deva, ar Savu Garu likdams tos sludināt agrākiem praviešiem. Tādēļ arī bija nākušas pār viņiem Tā Kunga Cebaota tik lielās dusmas.”
Nav šaubu, ka dzīve grēcinieku vidū apcietina cilvēka sirdi. Nevar pastaigāties pa slimnīcu, nenoķerot kādu vīrusu. Pat ja esi ar šķīstu sirdi, tu tik un tā kļūsi par upuri šīs pasaules valdniekam, ja vien nebūsi pilnīgs, apveltīts ar dievišķu dabu kā Kristus. Ir sarežģīti dzīvot šajā netīrajā pasaule un nenosmērēties. Ogles, kas glabājas šajā pagrabā, ja mūs nesadedzinās, tad katrā gadījumā sasmērēs. Tik daudz grēka ugunskuru dūmo visapkārt, ka pats tīrākais audekls pārklāsies kvēpiem. Arī tad, ja esi ar šķīstu sirdi, šīs pasaules kungs pamanīsies padarīt tevi par savu upuri.
Ja “nejēgas viltības ir grēks” (Sal.pam. 24:9) – to apstiprina pats Dievs, tad pat pārdomas par grēku atstāj nešķīstas grēku nesošas pēdas. Vai varu lasīt grēka aprakstus, tai pat laikā netiekot apcietināts? Vai ikdienas kriminālo atskaišu lasīšana nav iemesls grēka vairošanai? Lielākie noziegumi parasti motivē to atkārtošanu zināmas apstākļu sakritības gadījumā, un viņu apraksts nevar neatstāt savas tumšās pēdas pat svētākajā sirdī.
Labā un ļaunā atziņas koks nes bīstamus augļus. Mēs darītu prātīgi, ierobežojot savu ziņkārību un mazāk lasot par netīrām lietām. Kas labs var rasties „no rakāšanās noziegumu mēslu kaudzē”? Lai pa kanalizāciju rāpo tie, kuru pienākums tas ir! Mums ir jāvairās tajā iekļūt. Tie, kas aicināti katru dienu saskarties ar lieliem grēkiem, lai ir īpaši uzmanīgi, ka soli pa solim viņi paši neieslīd bedrē!
Šeit gribas uzsvērt, ka ticīgo grēkiem piemīt īpaša iedarbības spēja. Redzot dzērāju piedzērušos, bez dzīvības pazīmēm, es būšu šokēts, taču diez vai sekošu viņa piemēram. Taču, ja šādā situācijā ieraudzīšu cilvēku, kuru cienu un kura piemērs mani iedrošinājis, tad sākumā būšu apbēdināts, bet tad sākšu meklēt viņa rīcībai attaisnojumu. Un, kad būšu atradis attaisnojumu kāda cita grēkam, tad palicis pavisam nedaudz, lai es sāktu attaisnot šo pašu grēku savā dzīvē. Sadraudzība ar liekulīgu kristieti ir bijis par iemeslu daudzu jaunatgriezto krišanai. Par mānekli savos tīklos velns labprāt izmanto paša Dieva putnus.
“Es pat nespēju iedomāties,” saka jaunais kristietis, “ka cilvēks, kuru uzskatīju par svēto, tā spēj rīkoties!” Nākošā doma, kas viņam iešausies prātā: “Ja jau tādi ir tie labie cilvēki, kas nonāks debesīs, tad man nav ko satraukties par svētumu un nevainību. Tā pakāpeniski mēs nolaižamies līdz netaisnās cilts līmenim. Tie, kas rīkojas ar asiem instrumentiem, bieži sagriež pirkstus, un nevajag aizmirst, ka naži tiek taisīti no laba tērauda! Cilvēku starpā jādzīvo tik piesardzīgi, it kā mēs basām kājām staigātu par dadžu un ušņu biezokni.
Baidos, ka sprediķis, kas nosoda grēku, izdara savu pazudinošo darbu arī pie sludinātāja. Saku atklāti, brāļi, tie no mums, kam nākas runāt par šīm lietam, ir nosliece izturēties pret grēku kā īstiem profesionāļiem. Kaut kādā mērā mēs zaudējam bailes ļaunuma priekšā, kā jauni ārsti pazaudē jūtību operāciju zālē. Savās dienesta darīšanās esam spiesti skatīties desmitiem tūkstošu ainu, kas sākumā satrieca mūsu sirdi. Kamēr bijām jauni, sastapušies ar liekulību un viltu, bijām gatavi „pakrist un nomirt”, taču, paliekot vecāki, arvien mierīgāk attiecamies pret līdzīgām lietām.
Katru dienu es pārliecinos, ka pasaule iedarbojas uz manu sirdi, kā gaiss iedarbojas uz svaigu apmetumu, – tas sacietē. Un, ja netapšu atkal kristīts Svētajā Garā un pastāvīgi nestāvēšu krusta pakājē, lasot mana Kunga pirmsnāves ciešanu sarkanos hieroglifus par grēka lāstu, es kļūšu tik pat nocietināts kā daudzi no tiem, kas sevi sauc par ticīgiem.
Jūtīgas sirds apcietināšana ir lēns un pakāpenisks process. Līdzīgs tam, kā sasalst dīķis ziemas naktī. Sākumā šķiet – vispār nekas nenotiek. Eksistē pazīmes, pēc kurām tikai pieredzējis cilvēks saprot notiekošo. Milimetru pēc milimetra ūdens pārklājas ar tik plānu ledus kārtiņu, ka ja uz tā uzliktu adatu, ledus to neizturētu. Taču paiet laiks, un tu vari uzmest akmentiņu, un tad jau bērns priecīgi slidinās pa ledu, taču, ja sals pieturēsies pietiekami ilgi, varēsiet piekrautus ratus uzbraukt uz ledus, un vesela armija bez bailēm pāries upi. Ledus neuzauga pēkšņi. Bet beigās tas kļuva ļoti ciets. Arī atkritēji, tie, kas krīt grēkā, grēka dibenu nesasniedz uzreiz. Kādreiz ceļš uz elli ir tik straujš kritiens kā no kraujas, taču parasti tas ir līdzīgs lēzenai nogāzei. Ļoti grūti pateikt, kurā mirklī sliktākie no cilvēkiem pāriet robežu, kad Dievs viņus soda ar pilnīgi aklumu. Kā likums, sadedzināta sirdsapziņa ir ilga un sarežģīta procesa rezultāts. Šīs šausmīgais ceļš sākas ar to, ka cilvēks zaudē uzmanību un jūtību.
Kad tu tikko atgriezies, tu baidījies izdarīt soli, lai neapgrēkotos. Izejot no mājas, tu uztraucies, lai tikai Dieva žēlastība neatstāj tevi bez apsardzības. No rītiem lūdzi, lai dienā tev nebūtu nevienas nepareizas domas un lai tu neizteiktu nevienu pārsteidzīgu vārdu. Kad pienāca vakars un darba diena tuvojās beigām, pat doma vien, ka esi rīkojies aicinājuma necienīgi un apbēdinājis Dieva Garu, deva nemieru. Es labi atceros laiku, kad pats staigāju tādā pārlieku jūtībā, kuru daži cilvēki sauc par „slimīgu jūtību”. Kā es nodrebēju no domas vien par grēku, kas toreiz likās tik šausmīgs! Kā es būtu vēlējies, lai Dievs saglabā šo stāvokli uz visiem laikiem! Ticīgais, tava jaunpiedzimusī dvēsele bija balta kā lilijas zieds, un katrs uzkritis smilšu grauds bija redzams. Tava dzīve bija spoža un starojoša, ne plankumiņš nevarēja palikt apslēpts. Tu biji kā jūtīgākais zieds. Katrs grēka pieskāriens lika nodrebēt tavas dvēseles stīgām. Taču tagad vairs tā nenotiek. Iespējams, tu vienaldzīgi klausies sarunu, kuru agrāk dzirdot tu būtu aizbāzis ausis. Tu esi kļuvis iecietīgāks pret grēkiem, kurus agrāk ienīdi kā indīgas čūskas. Tu vairs neesi tik uzmanīgs, lielos grēkus izvairies, bet slepenie tevi vairs neuztrauc. Svētīgā jūtība, kas parādās pie jaunpiedzimšanas, izzūd, – tā ir garīgas atkrišanas pazīme.
Pirmajā mirklī var šķist, nav liela bēda, ja neienīstu ļaunumu, taču no šīs olas šķiļas bīstami noziegumi. Esi izmanīgs, mans brāli, kad dzirdi brīdinājumu no Atklāsmes grāmatas: “Bet tas Man ir pret tevi, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību!”
Nākošā pazīme tam, ka sirds cietība pastiprinās ir nevērīga un vieglprātīga atieksme pret Bībeles lasīšanu un lūgšanu. Nevērīgums, kas vairs neizraisa satraukumu. Ikdienas lūgšana kļūst arvien īsāka un pēc laika pārstāj būt ikdienas. Bībeles lasīšanas laiku aizņem darbs un izpriecas, un dažreiz vienkārši par to aizmirst. Sākumā, ja apstākļu ietekmēts tu nevarēji izlasīt Rakstus un pielūgt Dievu, tad, tikko radās iespēja, tu to kompensēji vairākkārt, līdzīgi cilvēkam, kurš, izlaidis ēdienreizi, nākamajā ēd vairāk. Bet ticīgie ar laiku izlaiž Bībeles lasīšanu un lūgšanu arvien biežāk, pat necenšoties atrast attaisnojumu savam slinkumam. Un cik gan nožēlojami skan to aizbildinājumi, kuri tos tomēr izdomā! Cik taisnīgi neizlasītā Bībele varētu apsūdzēt tos, kas pretendē uz kristieša vārdu, bet neveltī tai nekādu uzmanību. Ak, brāļi, ja mēs varētu paskatīties viens otram acīs, tad tikai nedaudzi no mums varētu teikt: “nevainīgs!” Dieva Gars, lūdzu, pamodini mūs no miega, palīdzi mums nopurināt no sevis snaudu!
Cits simptoms pieaugošai nejūtībai ir fakts, ka mūsos neizraisa skumjas tas, ka Pestītājs apslēpj savu vaigu no mums. Ak, mana dvēsele atceras, kā tā dzīvoja mana Kunga mīlestības apskāvienos, kad viena doma par to, ka neredzēšu Viņa vaiga, lika tai sarauties, kā saraujas vasaras ziedi, sajūtot ziemas elpu. Dažreiz es staigāju tumsā, un man jāatzīst, ka es izjūtu lielu kaunu un dziļas skumjas par to, ka man gandrīz bija vienalga, vai Viņa gaisma apgaismo manu ceļu, vai nē. Sieva, kas patiesi mīl savu vīru, gaida viņa atgriešanos. Ieilgusī šķiršanās ar viņas mīļoto līdzinās dvēseles nāvei. Tā mēdz būt ar dvēselēm, kas mīl to Kungu – tām vajadzīgs redzēt Viņa seju, un tās nevar samierināties, ka Viņš attālinājies un pārtraucis sadraudzību. Bērns, kurš mīl savus vecākus, nevar paciest viņu neapmierinātību. Pārmetošs skatiens, stingri sakniebtas lūpas, draudīgi pacelts pirksts aizskars mīlošu bērnu, kas negrib neko citu redzēt sava tēva sejā kā vien smaidu. Ak, mani mīļie, kad arī jūs bijāt tādi – pietika vien ar Rakstu citātu, brīdinājumu, un jūs ar asarām noliecāties pie sava Tēva kājām.
Kā ir tagad? Vai vari mierīgi pamest Jēzu? Vai esi mierīgs, apzinoties, ka esi pametis Tēva māju? Vai vari mierīgi domāt par pārtrauktu sadraudzību ar to Kungu? Vai vari mierīgi uzņemt to, ka Mīļotais rīkojas pretēji tev, jo tu rīkojies pretēji Viņam? Cik mierīga ir tava sirds laikā, kad tavi grēki tevi atšķir no tava Dieva? Mans mīļais brāli, atļauj man no visas sirds un ar asarām brīdināt tevi, jo tavā dzīvē ir redzama pazīme tam, ka tava sirds tiek nocietināta ar grēka viltību! Jo tu jau vari mierīgi dzīvot, neredzot sava Pestītāja vaigu.
Iesim tālāk! Kad dvēseli pārņem cietsirdība, grēks vairs neizsauc iepriekšējo izmisumu. Tu taču atceries, kā sevi pazemoji Dieva priekšā apzinoties, ka esi izdarījis pārkāpumu? Tu nevarēji naktīs gulēt. Pat dārgie Dieva apsolījumi nespēja nomierināt tavu sabangoto dvēseli. Tu apraudāji sevi ar rūgtākajam asarām un vaimanāji guļas vietā: “Esmu apkaunojis savu Kungu, kurš mani ir atpircis, esmu rīkojies pretēji savam aicinājumam un mīlestībai uz Jēzu!” Tavs gars nerada mieru pat nākamās dienas laikā. Laiks nespēja tevi dziedēt. Un tikai, kad pats Kungs nomierināja tevi un šķīstīja tavu dvēseli ar savām dārgajam asinīm, tu ieguvi mieru.
Mans brāli, varbūt nesen tu apgrēkojies daudz smagāk, bet tu vairs nemokies ne uz pusi tik stipri kā iepriekš. Tava dzīve nav tīra, bet sirds ir mierīga. Ļauns gars čukst: “Miers, miers!” Lai gan miera nav! Dakteris Prestons stāstīja gadījumu par kādu vīru, ticīgo, kurš sākumā ļoti pārdzīvoja par grēku, bet tad velns viņam piemeta ideju, sak, iedzer, un tev pāries tas pārdzīvojums! Viņš padevās, un kopš tās reizes nekad vairs nepārdzīvoja par grēkiem. Viņš nomira kā dzērājs, lai gan agrāk viņš bija dzīvojis kā dedzīgs ticīgais.
Izdari visu iespējamo, lai vairs neatkārtotu grēku! Jo atkārtots kritiens var kļūt par nopietnu šķērsli, lai atgrieztos un nostātos uz taisnā ceļa. Ieradums iekals tevi dzelzs važās un turēs. Tas ievilks tevi kopā ar tev līdzīgiem liekuļiem ellē. Ja tu bezbēdīgi runā par grēku, attaisno to, joko par to un mierīgi skaties uz to citu dzīvēs, neizjūtot dedzinošu kaunu par paša grēkiem, tā ir skumja pazīme tam, ka tu jau esi garīgi atkritis.
Tad nākošais pakāpiens zemāk un zemāk ceļā uz pazušanu ir, kad grēks, kas neizraisa skumjas, tiek atkārtots aizvien biežāk un biežāk.
Pirmo reizi cilvēks paklūp un krīt, otro reizi viņš labprātīgi gulstas pats.
Pirmo reizi grēks satver cilvēku, otrreiz cilvēks sagrābj grēku un dzenas pakaļ bezdievībai.
Pirmo reizi cilvēks bija upuris, otro reizi viņš kļūst par brīvprātīgo.
Pirmo reizi viņš kausu dzer kļūdas dēļ vai piespiests, otro reizi viņš pats dodas uz Artaksersa dzīrēm, kurās nevienu nespiež dzert. Viņš pats brīvprātīgi uz to mudina citus.
Sākumā viņš iedzēra malku, bet nu jau dzer spaiņiem.
Sākuma viņa dvēselē bija dzirkstele, bet nu jau iededzies ugunskurs.
Un viņš paziņo, ka grēkot ir satriecoši. Vēl cilvēks nav nobriedis tiktāl, lai grēkotu visu priekšā, atklāti, vēl viņš slēpj. Viņš ēd zagtu maizi slepenībā. Dzer, bet neviens neuzskata viņu par dzērāju. Nododas kārībai, bet neviens viņam to nepārmet, jo viņš cītīgi slēpj savas pēdas un nododas atkarībai tikai tad, kad neviens viņu neredz. Vai tādā stāvoklī var atrasties arī Dieva bērna sirds? Var, taču visdrīzāk tik zemu nolaisties var tikai liekuļi, kuri nav iepazinuši Dieva želastību.
Tālāk seko vēl lielāka nocietināšanās. Kad cilvēks vairs necieš nekādus aizrādījumus. Viņš ir grēkojis tik ilgi, tai pat laikā esot cienījams draudzes loceklis, ka pat smalkākā norāde par viņa grēku viņā izsauc sašutumu. Ar viņu nav iespējams izvest nekādas pārrunas. Viņš tik ilgi uzskatīts par cienījamu kristieti, ka viņu nedrīkst ne par ko turēt aizdomās. Tu vari aizrādīt sapulcei, taču nedrīksti runāt neko konkrētu. Runā par grēku vispārīgi, citiem klāt esot, bet neuzdrīksties kaut ko pamācīt vienatnē. Jo vairāk cilvēks mīl grēku un viņam ir nepieciešama palīdzība, jo vairāk viņš ienīst draugus, kas labāko nodomu vadīti centīsies parunāt, lai palīdzētu tikt galā ar problēmu.
Uzmanību! Ja šis sirds apcietināšanas process turpināsies, tad pienāks diena, kad Dieva Vārds vispār neietekmēs vairs šo cilvēku. Vienalga, viņš to lasa vai klausās, tas pārstās apsūdzēt. Tieši pretēji, viņš atradīs tajā miega dziesmu, un, paša grēka silītē iežūžots, gulēs tajā līdz pazušanas dienai. Tu jautāsi: vai Dieva bērns var noiet tik tālu? Es domāju, ka nē. Šobrīd es runāju par visiem cilvēkiem, kas sevi sauc par kristiešiem, – ar viņiem tas var notikt. Viņi beigu beigās iegūst spēju gulēt uz pašas elles malas, sapņojot par debesīm vēl tad, kad tiem tiek paziņots nāves spriedums. Jo es baidos, ka daži, kas atrodas mūsu vidū, tik pat viegli pārdzīvo Dieva pērkona rībienus, kā kalēja suns pārdzīvo kalēja āmura klaudzienus.
Daži no jums, kas nav patiesi atgriezušies, ir dzirdējuši evaņģēliju un jūs esat bijuši pārliecināti par savu pestīšanu tik ilgi, ka jums praktiski ir zudusi cerība. Evaņģēlijam nav vairs spēka priekš jums. Jūs Vārdu zināt tik labi, bet mīlat tik maz. Ja jūsu dzīves veidu varētu jums parādīt no malas, jūs to neatzītu.
Kad sludinām pret liekulību, liekuļi sauc: “Cik brīnišķīgi!” Kad izrēķināmies ar slepenajiem grēkiem, slepenie grēcinieki no sākuma sajūt satraukumu, bet tad saka: „Ak, kāds brīnišķīgs sprediķis!” Viņi ir apcietinājuši savas sirdis pret Dieva Vārdu un padarījuši savas sejas cietākas par kramu un sirdis par granītu. Tagad viņi var staigāt uz Dieva namu un var arī nestaigāt. Jo cerība, ka Dieva Vārda klausīšanās atnesīs kādu labumu, ir niecīga. Viņi ir padevušies grēka viltībai. Un tā ir padarījusi viņus neuzņēmīgus pret Dieva Vārdu.

Rakstot vēstuli draudzei Romā, apustulis Pāvils veltīja trīs nodaļas, lai skaidrotu Izraēlas un pagānu kristiešu attiecības. Patiesībā šī tēma vijas cauri visai vēstulei.

1.nodaļas 16.pantā Pāvils pasludina, ka evaņģēlijs ir „vispirms jūdam un arī grieķim”. 2.nodaļā viņš runā par jūda identitāti un apgraizīšanas ieguvumu. 3. nodaļā Pāvils jautā, vai ir kāds labums būt jūdam, un atbild uz to apstiprinoši.
Izraēlas tēma tiek skarta vēstulē Romas ticīgajiem vairāk nekā jebkurā citā Pāvila vēstulē Āzijas draudzēm. Rodas jautājums: kādēļ Pāvils rakstīja vairāk par Izraēlu tieši Romas draudzei? Atbildi var atrast šajā it kā nenozīmīgajā pantā: “Sveiciniet Priskillu un Akvilu, mana darba biedrus Kristū Jēzū” (Rom.16:3).

Izraidīšana no Romas

Priskilla un Akvila bija Pāvila līdzstrādnieki vairākus gadus. Apustuļu darbos mēs lasām pirmo reizi par šo dievbijīgo pāri, kad Pāvils satiek viņus grieķu pilsētā Korintā.

“Pēc tam Pāvils, aizgājis no Atēnām, nonāca Korintā. Un viņš sastapa kādu jūdu, vārdā Akvila, kas cēlies no Ponta. Tas nesen ar savu sievu Priskillu bija šeit ieradies no Itālijas, jo Klaudijs bija pavēlējis visiem jūdiem atstāt Romu” (Ap.d.18:1-2).

Šī ģimene palīdzēja Pāvilam nodibināt draudzi Korintā, kā arī devās viņam līdzi uz Efezu, kur aktīvi atbalstīja Pāvila kalpošanu, dibinot draudzes. Tāpat kā Pāvils, arī viņi bija jūdu izcelsmes Jēzus sekotāji. Apustuļu darbos mēs lasām, ka viņiem tika pavēlēts atstāt Romu, jo imperators Klaudijs bija padzinis visus ebrejus no valsts.

Romiešu vēsturnieks Suetonius apstiprina šo faktu. Agrīnās draudzes vēsturnieks Orosius šos notikumus attiecina uz 49.gadu pēc Kristus. Suetonius skaidro, ka izraidīšana notika “nemieru un nekārtību dēļ starp jūdiem Krestus kūdīšanas rezultātā”. Lielākā daļa draudzes vēsturnieku šodien piekrīt, ka tas ticis attiecināts uz Kristu. Acīmredzot, starp ebrejiem Romā izraisījās strīdi par Jēzu kā Mesiju, tāpat kā tas notika Jeruzālemē (Ap.d.8:1), Antiohijā (Ap.d.15), Ikonijā (Ap.d.14:1-7), Tesalonikā (Ap.d.17) un citviet. Taču Klaudijam trūka iecietības attiecībā uz jūdu nesaskaņām un viņš visus ebrejus izraidīja no Romas.

Starp šiem jūdiem bija arī Priskilla un Akvila, kuri aizbēga uz Korintu un tur sastapa Pāvilu. Vairākus gadus viņi kalpoja kopā, dodoties ar Pāvilu arī uz Efezu. Bet, kad Romā parādījās jaunais imperators Nero, viņš atļāva ebrejiem 54.gadā pēc Kristus atgriezties.
Priskilla un Akvila arī atgriezās Romā, un tādēļ savas vēstules beigās Pāvils lūdz viņus sveicināt.

Pirmā pagānu tautu draudze

Ebreju izraidīšana no Romas ir svarīgs faktors, lai izprastu Pāvila vēstījumu romiešu draudzei. Draudze Romā eksistēja jau ilgu laiku, pirms Pāvils tur ieradās. Tāpat kā daudzās citās draudzēs pirmajos gadu desmitos pēc Kristus, arī šeit daudzi ticīgie un, nepārprotami, lielākā daļa mācītāju bija ebreji. Viņi vislabāk izprata Rakstus, kuri tajā laikā sastāvēja tikai no Vecās derības. Klaudijam izraidot ebrejus no valsts, draudze Romā, iespējams, bija pirmā draudze, kas sastāvēja tikai no pagānu ticīgajiem. Tas noteikti bija liels izaicinājums. Visi mācītāji un vecajie, kuri katru sabatu mācīja viņus, nu bija prom.

Tomēr Svētais Gars bija arī ar romiešiem un pagānu ticīgie spēja uzturēt draudzi Romā, ka tā nesabruka. Visticamāk, ka šis laiks, kad draudze it kā auga pati par sevi, atnesa jaunu pārliecību Romas ticīgajiem, ka viņi var darboties arī bez jūdiem.

Saspīlējumi, atgriežoties Romā

Ebrejiem tika atļauts atgriezties un nav šaubu, ka radās saspīlējumi. Priskilla un Akvila bija starp tiem, kuri atgriezās un droši vien sastapa savādāku attieksmi pret viņiem. Vēsturiskais konteksts diezgan pārliecinoši uzvedina uz domām, ka Pāvils rakstīja Romas draudzei, lai savestu lietas kārtībā un atrisinātu saspīlējumus starp jaunajiem pagānu ticīgo vadītājiem un atbraukušajiem ebreju ticīgajiem.

Piemēram, mēs redzam, ka Pāvils stingri piekodina pagānu ticīgos neaizmirst, ka viņu garīgās saknes ir jūdaiskas. Pat savā sveicienā vēstules sākumā viņš
atgādina, ka Jēzus “pēc miesas cēlies no Dāvida”. Bet 2.nodaļā viņš dod padomu ebrejiem, kas atgriezušies, būt vadītājiem vairāk ar savu dzīvi, nekā ar vārdiem. 14.nodaļā viņš aizskar ebreju uztura jautājumus, kuri bija saasinājušies.

Tomēr galvenā doma vēstulē ir vērsta uz to, lai pagānu ticīgie mācītos cienīt savas ticības jūdaiskās saknes. Pāvils uzsvēra, ka Dieva atpirkšanas plāns sāka īstenoties jau gadu simtiem senā vēsturē caur ebreju tautu, praviešiem un derībām. Skaidrībai viņš piemetināja, ka Mesija nebija romietis, bet gan ķēniņa Dāvida karalisko radurakstu pēctecis.

Romiešu draudze atradās konflikta situācijā starp ebrejiem un pagāniem, no kā tā arī nekad nav atveseļojusies. Galu galā mēs redzam Priskillu un Akvilu atkal Efezā, kur atkal Pāvils viņus sveicina (2.Tim.4:19). Pa to laiku, pēc vairākiem gadu desmitiem, draudze Romā kļuva par pateicīgu augsni Aizvietošanas teoloģijas kultivēšanai – vienai no vislielākajām Agrīnās draudzes ķecerībām. Marsions ir cēlies no Romas draudzes aprindām.

Viņš mācīja Romā no 137. līdz 144.gadam pēc Kristus, sludinot, ka Vecās derības Dievs ir atriebīgs un dusmīgs, bet Jaunās derības Dievs ir cita dievība – mīlestība un žēlastība. Pat dažas no Jaunās derības grāmatām bija viņam par daudz ebrejiskas. Marsions tomēr tika izraidīts no draudzes, bet viņš paņēma sev līdzi milzum daudz pagānu kristiešu. Viņa kļūdaino doktrīnu ietekme, kas balstīta ebreju atgrūšanā tādēļ, ka viņi kā tauta kopumā nepieņēma Jēzu, ir joprojām jūtama arī mūsdienās.

“Tautas lūgšana” intervija ar Jāni Sadovski mp3

No 26. – 28. maijam Ropažu novadā, kristīgo nometņu centrā “Norkalni”, notiks starpkonfesionāls 3 dienu mācītāju gavēnis „Slāpes pēc DIEVA”

>>Video apskats un sīkāka informācija<<