„Tēvzeme ir mantojums, kas satur ne vien zināmu materiālo labumu kādā noteiktā teritorijā, bet arī

- neatkārtojamu garīgo vērtību bagātību.
Patriotisms ir mīlestība uz visu, kas pieder un ir raksturīgs tēvzemei. Tā ir mīlestība uz visu, ko veidojis senču ģēnijs, uz visu, kas ļauj citu tautu vidū atšķirt savējo.
Un patriotisma gaisotne ir arī satikšanās un savstarpējas radošas apmaiņas vieta visas cilvēces mērogā.” Pāvests Jānis Pāvils II.

Valstvīrs svētais Tomass Mors teica: „Patiesība ir nozīmīgāka par varu”. Tad centīsimies noskaidrot kāda, tad varētu būt patiesība par doto tēmu. Paldies, Jums par aktīvu komentēšanu un vēstuļu rakstīšanu. Ir tādas vēstules, kuru autori ir dažādi, bet jautājumu būtība ir līdzīga, tāpēc nolēmu atbildēt uz visbiežāk uzdotajiem jautājumiem, politikas sfērā, atklātā formā.

1.  Vai tiešām Latvijā nepieciešams vērst uzmanību nacionālisma identitātes jautājumiem? Jo pašreiz taču svarīgāka ir ekonomiskā situācija valstī.

2.  Par nacionālajiem jautājumiem politiķi Latvijā atsaucas negatīvi, kāpēc?

3. Kāds ir „admina” (SPEKTRS kristīgās ziņas administrators) priekšstats par gaidāmajām vēlēšanām?

4. Sakarā par 9. maiju. Replika: Jums latviešiem vispār mums (krieviem) būtu jāpateicas, ka esat brīvi, nevis … runāt.

6. Esiet mums (krieviem) pateicīgi!

5. Kāpēc ienīsti cittautiešus, kur ir Tava Kristus mīlestība?

(Ņemot vērā, ka jautājumu ir daudz un atbildes garas, tāpēc uz zemāk minētajiem jautājumiem atbildēšu nākošā mēneša SPEKTRS numurā.)

6. Savos rakstos Jūs mināt vārdu „kosmopolītisms” negatīvā nozīmē, taču es uzskatu, ka šis vārds ir pat ļoti kristīgs. Tā ir vienlīdzība, ko sludina Kristietība.

7. Varbūt pietiek runāt par okupāciju?! Paši esat kā ebreji okupanti un agresori.

8. Kāda ir nacionālisma un kosmopolītisma izpratne Izraēlā?

9. Apgalvojums: Kristiešiem nav jārunā par politiku. Kristiešiem ir jāsaglabā neitralitāte.

10. Kāpēc Eiropa nosaka, kas Latvijas valdībai jādara, kāpēc Latvija klusē?

Piekrītu domai, ja pārāk ilgi uzkavēties pagātnē zaudē skatu nākotnē, tomēr, ja mēs neapzināmies savas saknes un vērtību, tad uz ko mēs varam balstīties, lai ietu nākotnē? Ja mēs uzspļaujam un noniecinām savas saknes, mēs esam pārāk pārgalvīgi domājot, ka mēs ar savām jaunām atziņām sasniegsim kalna virsotnes. Latviešu nācija kļūst tik politkorekta, kosmopolītiska un toleranta, ka vairs neapzinās Latvijas valsts vērtību un savu indifikācijas lomu tajā. Jaunā paaudze paliek savos nenobriedušajos un aplamos uzskatos, viegli pakļaujas, un valgi uzpūstais svešo mācību vējš, tos aiznes nezināmās iznīcības tālēs. Un drīz jau nonākam pie jaunas atziņas, ka Dievs ir kosmopolīts.

1. Vai Latvijai ir nepieciešams vērst uzmanību nacionālisma identitātes jautājumiem? Jo pašreiz taču svarīgāka ir ekonomiskā situācija valstī.

Pirmkārt, manā izpratnē vārds nacionālisms nozīmē uz lietām raudzīties, vadoties pēc tautas interesēm. Nacionālisms rūpējas par savu tautu.
Manuprāt, šobrīd nacionālā ideja ir tā, kas pašreiz visvairāk ir nepieciešama Latvijai, raugoties uz demogrāfiskās statistikas datiem, kas liecina par latviešu tautas izmiršanu. Kam ir nepieciešama ekonomikas attīstība, ja valstī nav pamatnācijas? Tādējādi rodot labu attaisnojumu valsts nelabvēļiem, Latvijā ieplūdināt aizvien vairāk viesstrādnieku un migrantu.
Nacionālisms varētu būt vienīgais ceļš politikā, kurš garantētu tautas izdzīvošanu un nākotni, lai glābtu un saglabātu latviešu tautu, latviešu valodu, tautas tradīcijas un arī tradicionālās vērtības.

Otrkārt, ekonomiskā krīze nav nekāds jaunatklājums, tādas jau ir bijušas iepriekš un ir pozitīvi vēsturiski fakti, kas liecina par krīzes fantastisku atrisinājumu. Ekonomiskās krīzes nāk un iet, bet pamatnācija paliek. Un smelt sekas, kuras krīzes aizsegā bija nepamanītas, nākas nevis sveštautībniekiem, bet gan pamatnācijai. Pašreiz ekonomiskās krīzes aizsegā, palielinās tautas mirstība un samazinās dzimstība, tajā vietā, lai ieslēgtu trauksmes signālu un darītu visu, lai paaugstinātu dzimstību, valdība nogriež māmiņu algas un samazina dekrēta ilguma apmaksu. Tāds absurds solis tikai kosmopolītisku domājošu deputātu galvās varēja ienākt. Lūk, ko dara ar cilvēku apziņu – globalizācija, kosmopolītisms, tolerance, iecietība un citi nezināmi zvēri zoodārzā.

2. Par nacionālajiem jautājumiem politiķi Latvijā atsaucas negatīvi, kāpēc?

Daudzu vecās paaudzes politiķu politskolās mācīja, ka buržuāziskais nacionālisms ir slikts. Un viņi vienmēr pieraduši klausīties, ko no ārpuses saka. Tagadējās paaudzes politiķi savas politiskās izglītības ir ieguvuši ārzemēs, kuru programmā tiek iekļauti jēdzieni – kompromiss (tev labi un man labi) tostarp pavīd ES saistošie jautājumi piemēram, kosmopolītisms un globalizācija pretstatā nacionālismam. Tādējādi ES garantē palīdzību tām valstīm, kas taisās iestāties ES. Līdz arto jāparaksta Līgumi, kas grauj pamatnāciju intereses. Piemēram, Lisabonas Līguma ratificēšanu, kurā ietilpst virkne jautājumu, kas ir naidīgas pamatnācijām. Viesstrādnieku un migrantu politika. Cilvēktiesības jautājumi, kuros galvenokārt ietilpst seksuālo minoritāšu aizsargāšana un t.t. Kas notiek ar pamatnāciju gadu gaitā pēc Lisabonas Līguma ratificēšanas, pat minēt nav vērts. Acīm redzot aizmiglotie dolāru zīmēm Latvijas deputātiņu vairs nespēj koncentrēt uzmanību acīmredzamajām sekām, kas apdraud pamatiedzīvotāju intereses.
Tādu tautu pārstāvjus, kas neapzinās savas nacionālistiskas, patriotiskās un Tēvijas mīlestības apziņu ir viegli manipulējami. No vienas puses vēlme darīt pareizi ir, bet uz kādas pamatbāzes ,tad to formēt? Patiesības meklējumos aizceļo dažādos maldīgos virzienos. Patiesības meklēšana pat Dainu skapī, nepalīdzēja. Daiņu doktore ar visam savām spožajām zināšanām, tautu aizveda tajā virzienā, kurā viņai bija nepieciešams. (Kāpēc, par to vēl vairāk vēlāk parunāsim). Bet ja latvieši apzinātos patiesās vērtības, ļautu apmuļķoties? Diez vai. Patiesībā cienījamie politiķu kungi domā, ka aprobežoto „reņģu ēdāju” tautu ved pareizā virzienā jo dziļāk Eiropā, jo dziļāk… (skaļi neizteikšos). Bet toties ar kādu apziņu…

3. Kāds ir „admina” priekšstats par gaidāmajām vēlēšanām?

Tagadējā politisko programmu uzstādījuma stūrakmens ir „ekonomiskās krīzes novēršanas plāns”. Tad man rodas jautājums, bet kas būs tālāk? Tiks novērsta ekonomiskā krīze, tad kādas idejas paudīs izvirzītie politiskie spēki tālāk? Tad, lūk, viennozīmīgi atbalstītu to partiju, kuras pamatjautājums būtu nacionālās intereses un tradicionālās jeb konservatīvisma vērtību pārstāvēšana.

4. Sakarā par 9. maiju. Replika: Jums latviešiem vispār mums (krieviem) būtu jāpateicas, ka esat brīvi, nevis … runāt.

„Naši pobidiļi!” Jā, šim apgalvojumam jāpiekrīt, Krievija uzvarēja Latviju!

Pirmkārt, attiecībā par vārdu „brīvība” lietošanu, joprojām ir diskutabls jautājums. Uzskatu, ka Latvija brīva ir nosacītā formā. „Bijusī” okupējamā teritorija joprojām nav atbrīvota.

25 tūkstoši Krievijas militāristu šeit palikšana pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, starpvalstu Līguma ar Krieviju dēļ, kas vienotā līgumu paketē iekļāva arī līgumu par krievu armijas atvaļināto militpersonu kā vienotas grupas atstāšanu šeit. Tas notika, Valdim Birkavam esot premjerministram.

Turklāt padomju varas gados, kā arī joprojām, tiek mākslīgi ieplūdināti komunistiski domājošie, kas paliek Latvijas teritorijā un tomēr nīst šo zemi un Latviešu tautu. Uz šī pamatīgā cilvēku resursa tiek būvēts politisks pamats, partija „Saskaņas centrs”, kurš niecīga laika gaitā ir ieguvis plāšu krievu sabiedrības atbalstu, līdz ar to ieejot valdībā būs grauti tie paši bezspēcīgie un vājie pamati, uz kuriem ir bāzējusies Latviešu nācija. Tādējādi Latvija atkal būs okupēta jau uz Latvijas Valsts likumdošanas izmaiņu pamata. Viss notiek likuma kārtā. Likuma ietvaros panākts, ka latvieši savā zemē jau ir mazākumtautība. Likuma kārtā, pateicoties tiem pašiem latviešiem, naidīgais cittautiešu politiskais spēks panāks valsts valodas likuma grozījumu, pēc tam buš paredzēti dažādi papildus vienošanās Līgumi, kas paredzēs atvērt durvis – „okupācijai”. Latviešiem naidīgi noskaņotie spēki varēs lepni iet gājienā pie Brīvības pieminekļa, kā jau iepriekš tika mēģināts, izkārt Krievijas karogu un apjozties ar oranži-melnajām lentītēm un saukt „naši pobidiļi!” un atkal viņiem būs taisnība, Jā, Krievija, kārtējo reizi, uzvarēs Latviju! Un tas viss notiek tikai tāpēc, ka savulaik latviešu politiķi bija neizlēmīgi Latvijai nozīmīgos jautājumos.

Bībelē teiks: gatavojiet ceļu Jēzum. Šie vārdi piepildās valdības līmenī, tikai ar mazu atšķirību, nevis gatavojot ceļu Jēzum, bet gan „lācim” un “zvaigznešiem” Gatavošanās lāča, gluži kā iepriekš “zvaigznešu” uzņemšanai ir pamatīga. Pirms vēlēšanām Latvijas valsts prezidents burtiski aizliedza vārda „okupācija” un „okupanta” lietošanu.
Vārds „patriotisms” un „nacionālisms” Latvijas valsts vara uzskata kā aizskarošu, nievājošu un cilvēktiesību pārkāpšanu, savukārt vārds „deokupācija” – vienkārši nezināms.

Vienīgi „pakalpiņi” aizmirsuši kādu vēsturisku momentu. Pakalpiņi, kad tie savu uzdevumu ir veikuši, tiek iznīcināti vispirms!

Otrkārt, par 9. maija norisēm atbildēšu Visvalda Lāča vārdiem.
Visvaldis Lācis: Publicists, vairāku grāmatu autors.
Atmodas laikā Latvijas Nacionālās neatkarības kustības dalībnieks, darbojies Latvijas Tautas Frontē.
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Tagad iestājies partijā „Visu Latvijai”
Visvaldim Lācim ir sava nostāju nacionālajos jautājumos un pieredze NATO parlamentārajā asamblejā.

Molotova–Ribentropa pakts

„9. maijā Rīgā pie tā saucamā Uzvaras pieminekļa atkal bija tie, kas sevi dēvē par antifašistiem. Taču šoreiz viņi negānīja latviešu leģionu, bet slavēja pirmskara, pēckara un tagadējo Kremļa politiku. Kā vienmēr šie neīstie antifašisti negribēs atcerēties, ka Otrais pasaules karš vispār varēja nebūt un desmitiem miljonu cilvēku dzīvības nebūtu gājušas bojā, ja 1939. gadā nebūtu noslēgts Molotova–Ribentropa pakts.
Ar kopīgu nacistu un komunistu iebrukumu Polijā tas atvēra ceļu pasaules karam. Jau nākamajā dienā pēc pakta noslēgšanas amerikāņi zināja visu šā dokumenta saturu un tā mērķus. Viņus sīki bija informējis amerikāņu aģents Vācijas vēstniecībā Maskavā, pretnacistiski noskaņotais vācietis Hervarts fon Bitenfelds. Tādēļ jau tūdaļ ASV lielākais laikraksts “The New York Times” iznāca ar trāpīgu virsrakstu “Sarkanie fašisti un brūnie boļševiki Maskavā noslēguši sadarbības līgumu”.
Hitlers tajā laikā bija tikai Staļina māceklis. Ne velti jau 1939. gadā tieši gestapo vadonis Heinrihs Millers slepenā, bet oficiālā vizītē ar paša Berija piekrišanu ieradās PSRS, lai iepazītos ar Maskavas valdnieku jau plaši izstrādāto un ieviesto koncentrācijas nometņu – gulaga – sistēmu. Līdz 1941. gada jūnijam 22 mēnešus abu nežēlīgo, asiņaino diktatoru vadītās valstis kopīgos mērķos īstenoja vissirsnīgākās draudzības veidā. Šo 22 mēnešu laikā padomju cilvēkus PSRS presē un radio raidījumos atradināja no vārda “fašisti” lietošanas. Šis vārds vienkārši izzuda PSRS teritorijā.
Ja cilvēces vēsturei par labu arhīvā nebūtu palikusi Ribentropa dienasgrāmata, mēs nezinātu, ka tad, kad Kremlī sadzēries Vācijas ārlietu ministrs telefonēja Hitleram par pakta parakstīšanu, Hitlers savā mītnē Oberzalcbergā sajūsmā sitis ar roku pret sienu un priekā kliedzis: “Tagad man visa pasaule ir kabatā. Tagad man ir Polija tur, kur es to vēlos.”
Kad krievi Polijas mugurā iegrūda nodevības dunci 17 dienas vēlāk nekā vācieši un vācu bumbvedēji uzlidoja Polijas austrumu apgabaliem, “Luftwaffe” štāba priekšnieks ģenerālis Ješoneks lūdza nacistu dvīņu brāļu – Krievijas komunistu – palīdzību. Minskas radio, ievērojot Ješoneka lūgumu, nakts stundā raidīja radio signālus, kas deva iespēju vācu pilotiem orientēties gaisa telpā arī tumsā.

“Katiņa”
Tomēr maskētiem krievu “antifašistiem” par bēdu, mostas arī krievu vēsturnieku sirdsapziņa. Profesionālā vēsturniece Natālija Ļebedeva grāmatā “Katiņa”, izlauzusies cauri Krievijas arhīvu šķēršļiem vēl pirms Putina smagā cimda uzlikšanas arhīvu dokumentiem, vārdus “sarkanie fašisti”, protams, nelietojot, parāda, ka krievu komunisti šos vārdus ir pelnījuši. Viņa uzsver, ka ne tikai jau zināmās masveida poļu virsnieku slepkavībās Katiņā un Starobeļskā ir vainojams NKVD karaspēks, bet lielā okupētā Polijas daļā sarkanā armija ir masveidīgi iznīcinājusi mierīgos iedzīvotājus, tādējādi pastrādājot noziegumus, kuri pēc starptautiskām tiesībām jānosauc par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci. Garāmejot šajā grāmatā viņa norāda uz noziedzīgo raksturu, sarkanajai armijai okupējot Baltijas valstis. Kad vāciešu spēki bija par vājiem, lai nelaistu atkāpjošos poļu karavīrus pāri Polijas–Rumānijas robežai, vācieši lūdza krievu palīdzību. Ļebedeva citē padomju virspavēlniecības pavēli sarkanās armijas daļām doties palīgā vāciešiem. Pavēlē norādīts, ka tie poļu karavīri, kuri tiecas izlauzties uz Rumāniju, nav jāņem gūstā, bet jāiznīcina. Sarkano fašistu un brūno boļševiku kopdarbības vainagojums ir vienošanās par NKVD un gestapo virsnieku pieredzes apmaiņu vāciešu okupētajā Polijas daļā Zakopanē un Krakovā.
Viltus antifašistiem novērtējumu ir devis Maskavas Valsts humanitārās universitātes rektors, starptautiski plaši atzītais vēsturnieks Jurijs Afanasjevs: “Tagadējās Krievijas impērijas mantojumā saņemtās ekspansijas tieksmes pārējai pasaulei ir jo vairāk bīstamas tādēļ, ka tās ir novārgušas un eksplozīvas impērijas tieksmes.”
Arī krievu profesionālais vēsturnieks A. Meļtuhovs grāmatā “Garām palaistās Staļina iespējas”, iztirzādams daudzus Krievijas arhīvu dokumentus, norāda, kādā ciniskā veidā kopīgi ar vāciešiem tika plānoti un sagatavoti agresīvi kara gājieni pret brīvām un neatkarīgām Austrumeiropas valstīm.
Tagad, kad ar 553 balsīm par un tikai ar 44 pret Eiropas Parlaments ir pieņēmis rezolūciju par Eiropas sirdsapziņu un totalitārismu, mūsu valdības un arī Saeimas gļēvai bezdarbībai ne Rīgā, nedz Briselē, Strasbūrā un Vīnē nav nekāda politiska vai morāla pamatojuma. Viltus antifašistiem jāstājas pretim ar valdības rīkojumiem un Saeimas likumdošanas aktiem.”

5. Esiet mums (krieviem) pateicīgi!

Arī uz šāda veida pateicības prasītājiem atbildu Visvalda Lāča vārdiem:
„Protams, es varētu uzrakstīt, vienalga, vai nu īsrakstu avīzēs vai interneta tīmeklī, kurā pat ar simts starptautisko tiesību, cilvēktiesību un vēsturisko faktu izklāstu varētu pierādīt, ka krieviem nav nekāda pamatojuma pieprasīt pateicību.
Zviedrijas diplomātiskais pārstāvis pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas devis pareizu un taisnīgu atbildi savā grāmatā «Baltijas brīvības ceļš». «… raugoties no baltiešu viedokļa, krievu uzskats, ka viņiem par savu brīvību vajadzētu kādam pateikties, bija kaut kas neaptverams, pat skandalozs un politiski grotesks. Es mēdzu norādīt krievu diplomātiem, ka Baltijas neatkarība ir tiesības, nevis labvēlības izrādīšana. Tiesības nevar darināt, to nevar darīt ne Krievija, ne kāds cits. Var priecāties par to, ka agresija beigusies, bet nav taču jāpateicas nelietim par to, ka viņš apstājies.»
Vēl viens arguments, ko pauž krievi, ka baltiešiem vajadzētu būt pateicīgiem par padomju varas gados sasniegto materiālo progresu. Imperiālisma attaisnošanai aizvien izmantoti argumenti, ka svešas varas laikā paaugstinājies vietējo dzīves līmenis. Baltijas valstu gadījumā tas ir viegli apstrīdams, jo pastāv statistikas dati par to dzīves līmeni starpkaru gados. Tie, piemēram, atklāj, ka 1938. gadā Igaunijā bija apmēram tāds pats dzīves līmenis kā Somijā. (Arī Latvijā tas bija tāds pats atbilstoši ANO priekšteces Tautu Savienības datiem — V. L.) 1991. gadā tā vairs nebija. Padomju varas dzīves līmenis Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, protams, bija augstāks nekā citviet impērijā, bet nevis «pateicoties», bet gan «par spīti» padomju sistēmai. Izskaidrojums bija starpkaru gadu neatkarības periods.”

Kuram tad būtu jāpateicas?
„Krieviem vajadzētu būt ļoti pateicīgiem Latvijas līdzšinējai politiskajai elitei, kas, dāsni dalot pilsonību krieviem un krievvalodīgajiem ar tik niecīgām prasībām pilsoņa tiesību iegūšanā kā nekur citur pasaulē, noveduši Latviju tik tālu, ka ik gadu arvien vairāk krievu un krievvalodīgo, nesot Krievijas karogus un skandinot Latvijas valstij un latviešu tautai naidīgus saukļus, nevairās paust savu naidīgo nostāju pret mums, latviešiem.
Iekšpolitikā mums jāveic neatliekamas reformas pilsonības iegūšanas, Valsts valodas likuma uzlabošanā, izglītību politikā skolās, migrācijas politikā.
Iekšpolitika Saeimā, politiskas reformas veicot, jāsaista ar rosīgu Latvijā ievēlēto Eiropas Parlamenta deputātu darbību Briselē, tur pieprasot uz īstu, esošo Starptautisko tiesību un cilvēktiesību bāzes ja ne atbalstu, tad vismaz veidot izpratni par politisko stāvokli Latvijā, kas apdraud latviešu tautas izdzīvošanu. Jo vairāk mēs esam pazaudējuši, jo vairāk mums jāatgūst.”

6. Kāpēc ienīsti cittautiešus, kur ir Tava Kristus mīlestība?

Pimkārt, nav zināms, kādā veidā ir nonākts pie šāda veida slēdziena, iespējams NACIONĀLĀS IDENTITĀTES lapaspuses dēļ. Tādējādi tiek saskatīts kāds apdraudējums, citādi domājošajiem. Diemžēl jāatdzīstas, ka cittautiešu mīlētāju ir ļoti daudz, bet Latviešu mīlētāju ir gaužām maz. Tad kāpēc gan neiestāties par Latvijas pamatnācijas interesēm?

Secinājums: nevar mīlēt cittautiešus, neiemīlot vispirms savējos, uz kura kakliem paši pakāpjas, upurē savas tautas vērtības, lai cittautiešiem demonstrētu savu superlojalitāti.

Bībele māca: „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” Ko nozīmē vārds tuvākais? Manuprāt, vispirms tie ir mūsu vecāki-ģimene, draugi, paziņas tauta un tad tikai pārējie. Bet latviešiem kaut kā viss otrādi.
Nākas pievienoties domai, kuru piemin kādas draudzes mācītājs: „Mēs varam mīlēt kaut vai visu pasauli, bet ja nemīlam savējos (savu ģimeni- savu nāciju), kā mēs varam mīlēt tos, kurus nepazīstam? Viegli mīlēt Dievu, kuru neredzam, viegli mīlēt kaimiņa onkuli Vasju (citu nāciju), kamēr ar viņu tieši nesaskaramies, bet grūti mīlēt to, kuru tu pazīsti vislabāk, (latviešus).”

Otrkārt, kristietības būtība ir ģimenes vērtību saglabāšana un kopšana. Ja „kristīgā” Latvijas sabiedrība izmirst, tad mūsu pienākums ir par to brīdināt.

Runa ir par to, ka mēs iestājamies pret pamatnācijas nīšanu (nemīlēšanu) un mēs iestājamies sardzē par pamatnācijas aizstāvēšanu un ieņemam aizsardzības pozīciju.

Manas Latvijas nākotnes vīzija (īsumā)-
Pestīta jeb glābta Latvijas zeme, kas spējusi saglabāt tēva mācītos Dieva baušļus -stingrs fundaments un mātes iedēstītās paražas-dziļas saknes (Sal.pam. 1: apzinoties savu identitāti-piederību, tādējādi, vienalga kādi Es viltotā miera nesēju vēji nepūstu, vai arī kāda poskomunistiskās nostaļģijas saule nesildītu, kādu ANO drošību arī nesludinātu un kādi islāma viļņi arī neuznāktu, neviens nespētu izraut latviešus no savas Latvijas zemes un pārliecināt par kādu citu viltus pamācību.

Atbildot uz jautājuma otru daļu, par to, kur ir mana Kristus mīlestība?

Un kur tā Jūsuprāt ir? Žurnāls SPEKTRS nekur nav pazudis un pašreiz netaisās, tāpēc nav pamata satraukumam.
Taču par kādu Kristus mīlestību mēs varam runāt, ja drīz nebūs ko mīlēt. Ak, jā, atvainojiet, nebūs latviešu, būs kādi citi ko mīlēt. Bet vai tiešām pārliecināti kristieši to spēs? Vai tiešām būs gatavi? Vēlāk pieminēšu piemērus, kā ir sanācis savu Kristus mīlestību sniegt citām nācijām vecajās Eiropas valstīs, tādējādi aicinot uz pārdomām, kādu Latvijas nākotni mēs redzam.

(Turpinājums sekos)

Kalifornijas universitātes (University of California, Santa Barbara (UCSB)) astrofiziķu grupai ir izdevies atklāt divus baltos pundurus aptumsuma dubultzvaigžņu sistēmā. Balto punduru izpēti ar Faulkes Ziemeļu teleskopu veica Džastins Steinfāds (Justin Steinfadt).
Tika pamanīts zvaigznes NLTT 11748 īslaicīgi aptumsumi. Šī zvaigzne ir viens no retajiem ļoti zemas masas hēlija kodola baltajiem punduriem. Vairāku fotogrāfiju secība atklāja, ka atsevišķos attēlos zvaigzne kļūst blāvāka. Steinfāds secināja, ka negaidītais atklājums ir ļoti svarīgs. Zinātniekiem izdevās novērot 3 minūšu garus aptumsumus divas reizes 5,6 stundu laikā.
Šīs nakts laikā zinātnieki izmērīja NLTT 11748 Doplera nobīdi, zinot, ka tā riņķo ap masīvāku, bet daudz blāvāku balto punduri.

Foto: Steve Howell/Pete

Viņa

Zinātniekiem šķitis pārsteidzoši kā mainās zvaigznes ātrums tikai dažu minūšu laikā. Astrofiziķu atklājums ir svarīgs papildinājums zināšanām par baltajiem punduriem.
Zinātnieki uzskata, ka šādas dubultzvaigžņu sistēmas, kurā ir ļoti nelielas masas hēlija baltais punduris, izveidošanās ir oriģinālās dubultzvaigžņu sistēmas komponenšu mijiedarbības un masas apmaiņas sekas.
Zināšanai: Baltie punduri ir ļoti blīvas Saulei līdzīgas zvaigznes atliekas. To diametrs ir tuvs Zemes diametram. Kad Saulei līdzīga zvaigzne ir iztērējusi savu kodoldegvielu, tā beidz savu dzīvi, izmetot ārējos atmosfēras slāņus kosmosā. Paliek blīvs iekšējais kodols, kurš parasti ir veidots no oglekļa un skābekļa.
Viena no zvaigznēm šajā balto punduru sistēmā ir ļoti rets hēlija kodola baltais punduris, kura masa ir 10-20 procenti no Saules masas.

Viņš

Otra zvaigzne šajā sistēmā arī ir baltais punduris, kurš ir visai tipisks savas klases pārstāvis. Tas sastāv no skābekļa un oglekļa. Tā masa ir aptuveni 70% no Saules masas. Zvaigzne ir masīvāka un tās diametrs ir mazāks nekā hēlija kodola baltajam pundurim. Oglekļa-skābekļa zvaigzne izstaro aptuveni 30 reizes mazāk gaismas nekā hēlija kodola baltais punduris šajā sistēmā.
Tas tikai nozīmē, ka abi viens otru brīnišķīgi papildina un ir radīti viens otram.

Bēgošā līgava

Pundurīši sapratuši, ka labāk būt diviem nekā vienam, turpretī kāda cita tipa zvaigzne nolēmusi, jo tālāk no tādas dzīves, jo labāk.

Astonomi izpētījuši, ka no miglāja Doradus 30, netālu esošajā Lielajā Magelāna mākonī, bēg zvaigzne ar ātrumu 400 000 kilometri stundā.
Novērojumi, kas veikti ar Habla teleskopu, liecina, ka zvaigzne nolidojusi aptuveni 375 gaismas gadus no savas dzimšanas vietas – zvaigžņu kopas R136, kas atrodas 30 Doradus centrā. Šajā kopā atrodas vairākas zvaigznes, kuru masa aptuveni 100 reizes lielāka par Saules masu.

Kāpēc līgava bēg?

Tas vārēja būt iespējams, pārnovas sprādziena rezultātā dubultzvaigžņu sistēmā.
Zvaigzni no dzimšanas vietas bēgt varēja piespiest arī līdz pastāvošās daudz masīvākas zvaigznes.
Novērojumi liecina, ka bēgošā līgava ir ļoti karsta, masīva, zilgani balta zvaigzne, kas atrodas relatīvi tālu no jebkuras kopas, kurās parasti mājo šādas zvaigznes.

Vasarsvētki tiek svinēti 50ajā dienā pēc Lieldienām, kas parasti iekrīt svētdienā laikā no 10.maija līdz 13.jūnijam. 2010.gadā Vasarsvētki bija 23.maijā.

Vasarsvētki ir pavisam neparasti. Varbūt kādam īsti nav skaidrs, kas tajos tiek svinēts, – vai vasaras sākšanās? Notiek visas dabas atplaukums, telpas rotā meijas, zied ķirši un ābeles. Tā patiešām arī ir.

Tomēr Vasarsvētkos tiek svinēts arī kas cits: tā ir ne tikai dabas, bet arī mūsu garīgā atdzimšana.
Kristīgās baznīcas kalendārā Vasarsvētki līdzās Ziemassvētkiem un Lieldienām ieņem īpaši svarīgu vietu. Ziemassvētki ir Dieva Tēva diena, kad Tēvs dod pasaulei savu Dēlu, kas ienāk šajā pasaulē kā bērns. Lieldienas ir Kristus svētki, viņa augšāmcelšanās, nāves uzvaras diena. Un Vasarsvētki ir Svētā Gara svētki, Gara izliešanas svētki. Šeit parādās Svētā Trīsvienība, kas ir svarīga kristīga atklāsme.

Svētais Gars, Vasarsvētku dienā iemiesojies apustuļos, ir palicis nesaraujamā vienotībā ar baznīcu, padarot īstenus tās sakramentus un patiesas tās mācības. Kristieši Vasarsvētkus uzskata par Kristīgās baznīcas dzimšanas dienu. Baznīcas vēsturē Vasarsvētku rituāli savu nozīmi ieguva diezgan vēlu, 425.gadā šos svētkus ieviesa kā atsevišķi svinamu dienu.

Bībele stāsta, ka Vasarsvētku dienā Jēzus mācekļi bija sapulcējušies, kad pār viņiem tika izliets Svētais Gars. Namā, kur viņi sēdēja, “nāca rūkoņa, it kā pūstu stiprs vējš, (..) un parādījās uguns mēles.” Turklāt ļaudis, kurus līdz tam šķīra atšķirīgas valodas un pat domāšana, piepeši spēja viens otru saprast.
Vētra un uguns izsaka to, kādas izmaiņas rada Svētais Gars. Caur Svēto Garu pasaulē atklājas Dieva darbība, caur Svēto Garu mēs arī saņemam grēku piedošanu. Svētais Gars vieno cilvēkus, saista kristiešus pie kristīgās kopības un dod spēku sludināšanai.

Vasarsvētku notikums apliecina, ka Baznīca nav cilvēku veidota organizācija, bet gan Svētā Gara iedvesmotu cilvēku kopība, kura nāk kopā dievnamos, kalpo un liecina citiem par Kristu nevis pienākuma dēļ, bet tāpēc, ka tā ir šo cilvēku garīga pārliecība un ticība.
Vārdi „iegremdēts ūdenī” nozīmē ūdens kristības savukārt „iegremdēties ugunī”- Svētā Gara kristības.

Draudzes „Kristus pasaulei” mācītājs Mārcis Jencītis ievieš konstruktīvu skaidrību jautājumā par Svētā Gara nozīmi

Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet Tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni. (Mateja 3:11)

Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam. (Ap.d. 1:8)

Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo tikai īsu brīdi un ir pilns nemiera. (Ījaba 14:1)

Šīs Rakstu vietas mācītājs min kā atbildi uz jautājumu kas ir Svētā Gara kristība, kam tā domāta un ko ar to darīt. Mācītājs saka: „Ja esmu kristīts ar Svētajā Garā, tad esmu iegremdēts ugunī! Un līdzejoša zīme ir runāšana mēlēs”. (Ap.d.2:4) Otra Rakstu vieta savukārt runā par Svētā Gara spēku bez kura mēs nevaram pildīt savu uzdevumu. Mācītājs uzsver, ka pat tad, ja savās lūgšanās Dievu nepiedzīvojam nedēļām ilgi, ir svarīgi zināt: „Esmu pagremdēts Svētajā Garā un apveltīts ar spēku.” Mācītājs paskaidro šo rakstu vietu precīzāk – „Jā, šeit ir runa par spēku, bet vārda liecinieks tiešais tulkojums ir moceklis.” Tātad, mācītājs šo rakstu vietu piedāvā lasīt šādi – „Tu dabūsi mocīties, kad Svētais Gars būs nācis.”, un paskaidro: – „lai staigātu spēkā būs jāmaksā cena”. Trešā rakstu vieta no Vecās Derības raksturo cilvēka stāvokli, kad viņš nav piedzimis no augšienes – pilns nemiera. Bet Dievs saka, ka Viņš mums dod Savu mieru, tādu kā pasaule nepazīst! Mācītājs min acīmredzamu piemēru, kā mūs izmaina Dieva uguns – Mozus nomira lielā vecumā, bet bija vesels, viņš saka: „Man ir 40 gadi, bet man nav nevienas normālas grumbas un man neviens nedod četrdesmit gadus. Tas tāpēc, ka esmu iegremdēts ugunī!”- mācītājs turpina.

Par eņģeļiem Viņš saka: kas Savus eņģeļus dara par vējiem un Savus sulaiņus par uguns liesmām, – (Ebrejiem 1:7)

„Viņš mūs dara par uguns liesmām, daļa no Viņa godības ir uz manis un tevis, tev pieder mūžīgs mantojums.” – saka mācītājs. „Mums ir vara tikai tad, kad esam pagremdēti Viņa ugunī un ietērpti Viņa spēkā”. Par piemēru mācītājs min sauļošanos – „Tad, kad tu pavadi laiku saulē, tava ādas krāsa mainās. Tieši tāpat ir kad pavadu laiku ar Dievu, mans gars maina stāvokli!” Mācītājs uzsver, ka mums ir nepieciešams pavadīt laiku ar To, kas ir mūsu spēka avots. „Policistam ir vara tikai tad, kad viņš ir uzvilcis formu. Ja mani uz ceļa mēģina apturēt kāds, kuram nav formas tērps. Man ir tiesības pabraukt viņam garām un neapstāties. Mums, kā kristiešiem ir vara tikai tad, kad esam apģērbti Dieva spēkā. Tāpēc ik dienas ir nepieciešams pavadīt laiku kopā ar To, kas ir mūsu spēka avots!” – saka mācītājs.

Un, tos sapulcinājis, Viņš tiem pavēlēja neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs, tā Viņš sacīja, no Manis esat dzirdējuši. (Ap.d.1:4)

Tanīs dienās Pēteris, piecēlies brāļu vidū – tur bija kopā ap simts divdesmit cilvēku (Ap.d.1:15)

Mācekļi bija paklausīgi un Vasarsvētku dienā bija pulcējušies, katrs ņemdami līdzi savas ģimenes un tos, kas arī bija izvēlējušies sekot Jēzum. Tālāk mācītājs vērš uzmanību uz to, ka ir trīs dažādi notikumi – jaunpiedzimšana, kad manī iemājo Svētais Gars, Pagremdēšana ugunī un atjaunošanās kā „apdeits” (update) kādai datorprogrammai.

Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus. (Ap.d. 4:31)

Mācītājs norāda, ka šajā rakstu vietā ir runa par cilvēkiem, kuri jau bija kristīti Svētajā Garā. Tātad notika atjauninājums. Dievs laiku pa laikam pieskaras, atjauno.

Mācītājs stāsta piemēru par sievieti – Hannu Vaiti, kura 1874. gadā uzrakstīja grāmatu „Laimīgas dzīves noslēpums”, šī grāmata bija apvērsums, visi to lasīja, taču, kad viņa to rakstīja, viņa nemaz nejutās labi. Viņas ģimenes dzīve bija šausmīga, viņa kopā ar vīru klaiņoja no draudzes uz draudzi. Tomēr viņa darīja to, kas ir jādara un bija rezultāts. Tāpat arī mums, pat ja savos lūgšanu kambaros nepiedzīvojam īpašu Dieva pieskārienu emociju līmenī, mēs turpinām celties uz lūgšanu un neskatoties uz emociju iztrūkumu Dievs ietērpj mūs spēkā, jo esam bijuši viņa klātbūtnē. Mācītājs turpina ar vēl vienu piemēru: „Pat ja es neko nejūtu, es tik un tā sludinu!”. Turpinot šo pašu domu mācītājs runā par REMU (Dieva Vārds tieši tev) „Dažreiz, kad es lasu Bībeli ir tā, ka katrs pantiņš man ir rema, citreiz uz mani nekas nerunā, bet es tik un tā esmu bijis Dieva klātbūtnē.” Mācītājs īpaši uzsver, ka Dieva pieskāriens nav emocijas! „Ja tu esi bijis savā kambarī, tad Dievs jau tev ir pieskāries!” Runājot par Svētā Gara spēku mācītājs liek atcerēties Dāvidu, kurš ganīja avis Svētā Gara spēkā. Gans visos laikos ir bijis nicināms amats. Tomēr Dāvids bija uzticams tajā vietā, kur bija nolikts un vēlāk viņš ganīja Izraēla tautu.

Tad Viņš izraudzīja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma viņu no avju laidariem (Ps 78:70)

„Ja tu esi pagremdēts ugunī, tad tu tajā vietā, kur esi nolikts visu izpildi laikā, un nestāsti, ka esi Svētā Gara pilns, ja neklausi Dievam, draudzes mācībai un savam līderim”, saka mācītājs.

Mēs esam šo vārdu liecinieki un arī Svētais Gars, ko Dievs devis tiem, kas Viņam paklausa.(Ap.d. 5:32)

Un neapreibinaities ar vīnu, no kā ceļas izlaidīga dzīve, bet topiet Gara pilni, (Efez.5:18)

Kā mēs varam piepildīties ar Svēto Garu? „Esiet paklausīgi!” – aicina mācītājs, – „ja tu esi īsts vīrs ģimenē, tad bērni tevi klausa un tu gādā par sievu. Ja tu esi īsta sieva, tad esi palīgs, nevis diktators un „spieķis ritenī”. Tu esi pagremdēts ugunī un tāpēc tev ir jāieņem ģimenē tā vieta, kas no Dieva ir paredzēta!” Mācītājs saka – „Mans mērķis ir atjaunināt tevi, lai tev ir spēks un tu izmet no galvas vārdus „es nevaru!” Manā leksikonā sen nav vairs tādu vārdu! Kad esam pagremdēti ugunī, mums ir spēks būt tādiem, kādi mēs gribam būt!” Ir svarīgi atcerēties, ka arī tajos brīžos, kad neko nejūtam, esam pagremdēti ugunī un Dievs mūs lieto. Mācītājs Mārcis Jencītis sāk stāstīt gadījumu Berlīnes konferencē pirms vairākiem gadiem, kad viņš pirmo reizi redzēja, kā tiek dzīti ārā ļaunie gari. Mācītājs saka: – „Esmu dzirdējis, ka saka – ejiet dzeniet no pasaules velnus ārā. Bet tas nav iespējams – velnus var izdzīt tikai no kristiešiem, tikai no jaunpiedzimušiem, jo tikai pār tiem ir Jēzus asinis un tāpēc dēmonam nav tiesību atrasties viņā!”

Jo es dodu viņiem liecību, ka viņi deg par Dievu, bet bez izpratnes. (Romiešiem 10:2)

Mācītājs saka: – „Tu vari būt bez pareizas izpratnes un degt, bet tam ir sekas – tu pazaudēsi uguni un kļūsi remdens, kā visi citi kristieši blāvām acīm.” Un tad mācītājs atkal atgriežas pie Berlīnes notikumiem, lai pastāstītu savu piedzīvojumu ar Dievu trīs dienu garumā. „Es nezinu, kad tieši Dievs mani kristīja ar Svēto Garu, bet šajā konferencē es sāku lūgt mēlēs.” Kad vakarā atgriezāmies viesnīcā, radās ideja kopīgi lūgt Dievu, sadevāmies rokās, sākām lūgt un es nokritu, manas kājas kļuva ļenganas un mani piepildīja laimes sajūta. Es domāju kaut tas nekad nebeigtos. Viss likās daudz skaistāks – pat laterna mirdzēja visās varavīksnes krāsās, es tik labi to atceros. Mana doma bija, ka tas ir labāk par visām narkotikām. Viss peld un gribas smieties. Es atgriezos istabiņā taču sapratu, ka manu seju rotā tik muļķīgs smaids, ka citi to nesapratīs un devos atkal ārā, kur satiku vēl vienu tādu pašu kā es un mēs kopīgi sēdējām kafejnīcā. Un kopš tā brīža visas trīs dienas, kā sākās kādas lūgšanas, es biju gar zemi. Lūk, tāpēc man nav skaidrības, kad tad tiku kristīts ar Svēto Garu.”

Ananija aizgāja un nonāca tanī namā un, viņam rokas uzlicis, sacīja: “Brāli Saul, Kungs Jēzus, kas tev parādījies ceļā, pa kuru tu nāci, mani sūtījis, lai tu atkal kļūtu redzīgs un pilns Svētā Gara. Tūdaļ no viņa acīm nokrita kā zvīņas, viņš atkal redzēja un uzcēlies tika kristīts. Un viņš ēda un atspirga. Viņš palika dažas dienas pie mācekļiem Damaskā un tūdaļ sludināja par Jēzu sinagogās, ka Tas ir Dieva Dēls. Bet visi, kas to dzirdēja, uztraucās un sacīja: “Vai viņš nav tas, kas Jeruzālemē vajājis tos, kas piesauc šo Vārdu, un vai viņš nav tāpēc šurp nācis, lai tos saistītus vestu pie augstajiem priesteriem?” Bet Sauls arvien vairāk iedegās un saviļņoja ļaudis, kas dzīvoja Damaskā, pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus. (Ap.d. 9:17 – 22)

Tie bija divi dažādi brīži, kad Pāvils piedzima no augšienes un kad saņēma Svēto Garu. Svētā Gara kristība notika caur roku uzlikšanu, taču, lai piedzimtu no augšienes roku uzlikšanu nevajag. Taču Gars var nākt arī bez roku uzlikšanas, kā tas lasāms Apustuļu darbu 2. nodaļā. Pēc tam, kad Pāvils bija kristīts Svētajā Garā viņš sāka sludināt un vēl vairāk aizdegās Dievam. Tādēļ mācītājs saka: „Ja es esmu kristīts ar Svēto Garu, tad es daru četras lietas:

AIZSNIEDZU, NOSTIPRINU, APMĀCU, IZSŪTU.

„Berlīnē, pēc sava trīs dienu piedzīvojuma, es uzreiz sāku stāstīt par Kristu!”, – stāsta mācītājs. „Visās manās darba vietās visi zināja par Jēzu. Jau no pirmās dienas manī dega uguns. Un nebija tā, ka par mani smietos, kad es liecināju, visi klausījās, jo es esmu pagremdēts Svētā Gara ugunī. Man vienmēr bija ko teikt, ko liecināt, kamēr tas pārvērtās par sludināšanu.”
„Pirmā evaņģelizācijā ko man ļāva rīkot, atnāca 200 cilvēku. Tas sekoja otrā evaņģelizācija, kur man ļāva pašam sludināt. Vienmēr pirms šiem pasākumiem man iekšā dega tā, ka nevarēja gulēt, tā, ka nevarēja neko ieēst” – , stāsta mācītājs. „Visām šīm lietām ir vajadzīgs Svētā Gara spēks, bez tā nevar. Piemēram, Līderu skola no manis prasīja ļoti daudz spēka – bez Svētā Gara spēka tas nemaz nebūtu iespējams.” Un tad seko mācītāja brīdinājums: – „Ja tev nav atpūtas brīdis, tad tev ir beigas!” Viņš stāsta par evaņģelizāciju Ukrainā –četros mēnešos tika aptvertas 60 pilsētas. „Vienīgais, kas izglāba bija tas, ka man katru dienu bija personīgas attiecības ar Dievu! Lūk, tur tu tiec iegremdēts ugunī”, – stāsta mācītājs. Tas skan kā brīdinājums būt uzmanīgam kalpošanā, darbā, attiecībās ģimenē, ar citiem. „Kad esi iztukšots, tukšums nepāriet vienā dienā,” – turpina mācītājs. „Šeit tu vari saņemt vienu pieskārienu, kad par tevi aizlūdz, bet kas pēc tam? Pēc tam savs kambaris un pašam jāsaved kārtībā gan sava miesa, gan dvēsele, gan prāts!” Mums ir vajadzīgs Svētā Gara spēks, lai no rītiem celtos un darītu to, kas jādara. „Ziniet, ir vēl velna balss”, – saka mācītājs. „Varbūt tu par maz kalpo, kā tev tik labi viss sakārtots!” Ir jāmāk izšķirt un jākonsultējas ar savu vadītāju, vienmēr jāpārbauda pareizās prioritātes:
1. attiecības ar Dievu;
2. tu pats;
3. ģimene;
4. kalpošana;
5. darbs.
Mācītājs brīdina: „NEJAUC!” Viņš dalās pieredzē, ka arī viņam sākumā bija grūti sākt personīgas attiecības ar Dievu. Tad, kad viņš tikko sāka pavadīt laiku ar Dievu, braukt uz mežu, viņam bija jāpieņem lēmums to darīt un viņš šo lēmumu varēja izdarīt, tāpēc, ka viņā dega uguns. „Tev vajag spēku. Un to var iegūt ar regularitāti un disciplīnu, nevis vienu pieskārienu”, – skaidro mācītājs.

Uz to Anna Grehema atbildēja: “Es ticu, ka Dievs ir dziļi apbēdināts par notiekošo tāpat kā mēs. Bet mēs gadiem ilgi esam teikuši, lai Dievs aizvācas no mūsu valdības un visbeidzot arī no mūsu dzīves. Un, tā kā Dievs nevienam nekad nav uzmācies, Viņš arī pieklājīgi ir paklausījis mūsu ieteikumam. Kā mēs varam pieprasīt Viņa svētību un aizsardzību, ja mēs visu laiku pieprasām, lai Viņš mūs atstāj vienus?”

Aplūkosim lietas pēdējo notikumu gaismā – teroristu uzbrukumos, skolu apšaudēs u.c.

Liekas, tas sākās, kad Madeline Murray O’Hare (viņa tikusi atrasta noslepkavota, līķis atrasts nesen) iesniedza sūdzību, ka viņa nevēlas, lai mūsu skolās notiktu lūgšanas. Un mēs teicām: LABI. Tad kāds teica, ka skolā labāk Bībeli nelasīt… Bībele saka, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, bet gan – mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Un mēs teicām: LABI. Tad dr.Benjamins teica, ka mums nevajadzētu pērt (iepļaukāt) savus bērnus, ja viņi neklausa un slikti uzvedas, jo tas var iedragāt viņu personību un pašcieņu (dr.Benjamins izdarīja pašnāvību). Mēs domājām, ka ekspertam taču vajadzētu zināt, un atkal teicām – LABI. Tad kāds teica direktoriem un skolotājiem – labāk neaizrādīt un nepārmest skolēniem, kad viņi ignorē likumus un taisa nepatikšanas. Direktori ieteica pasniedzējiem – labāk neaizskart skolēnus, jo mēs taču negribam, lai laikraksti sabojātu mūsu imidžu vai kādam vēl ienāktu prātā mūs iesūdzēt. (Bet ir liela atšķirība starp disciplinēšanu un sišanu, aizskaršanu un cita veida vardarbību.) Un mēs teicām: LABI. Tad kāds teica, ļausim mūsu meitām taisīt abortus, ja viņas vēlas, un pat bez vecāku ziņas. Un mēs teicām: LABI. Tad kādi no mūsu ievēlētajiem valsts vadītājiem teica, ka nav svarīgi, ko mēs darām savā privātajā dzīvē, kamēr vien mēs turpinām labi darīt savu darbu. Un, piekrītot viņiem, mēs teicām, ka ir taču vienalga, ko kāds, ieskaitot prezidentu, dara savā privātajā dzīvē, kamēr vien mums ir darbs un valstī ir stabila ekonomika. Tad kāds ierosināja – printēsim žurnālos kailu cilvēku fotogrāfijas, un to nosauca par pilnīgu, vērtīgu ķermeņa skaistuma novērtējumu. Un mēs teicām: LABI. Un tad kāds cits, izmantojot šo novērtējumu, spēra soli tālāk un publicēja kailu bērnu fotogrāfijas. Tad gāja vēl tālāk un padarīja tās pieejamas internetā. Un mēsPIEKRITĀM, sakot, ka viņiem taču ir tiesības brīvi izteikties. No izklaides indrustijas kās teica – veidosim TV šovus, kuros ir attēlota un veicināta profonācija (apgānīšana, lamāšanās), vardarbība, amorāls sekss. Tad ierakstīsim mūziku, kas vedina uz izvarošanu, narkotiku lietošanu, slepkavošanu un citām sātaniskām tēmām. Mēs teicām, tā ir tikai izklaide, tas neietekmē, neviens to neuztver nopietni, tā ka – uz priekšu! Tagad mēs paši sev uzdodam jautājumu, kāpēc bērniem nav nekāda saprašana par to, kas ir labs un kas ir ļauns, un kāpēc sirdsapziņa viņiem neliedz nogalināt svešiniekus, savus klasesbiedrus un pašiem sevi. Iespējams, ja mēs pietiekami ilgi par to domātu, mēs varētu izdomāt… Es uzskatu, ka tam ir lielāka saistība ar teicienu – “Ko sēsi, to pļausi”. “Mīļais Dievs, kāpēc Tu neizglābi to mazo meitenīti, kuru viņas klasē nogalināja?” patiesi ieinteresēti jautāja kāds students. Un atbilde bija: “Mīļais, patiesais student, Man aizliegts ieiet skolās” – Dievs. Jocīgi, cik vienkārši cilvēkiem ir nievāt Dievu, bet pēc tam brīnīties, kāpēc pasaule pārvēršas par elli. Jocīgi, ka mēs ticam visam, kas rakstīts avīzēs, bet kritiski apšaubām visu to, kas teikts Bībelē. Jocīgi, ka visi grib tikt debesīs, domājot, ka nemaz nevajag ticēt, domāt un darīt kaut ko pēc Bībeles. Jocīgi, ka kāds var teikt: “Es ticu Dievam”, bet seko sātanam, kurš arī, starp citu, tic Dievam. Jocīgi, ka mēs rīkojamies ātri, lai tiesātu citus, bet nevis lai taptu paši tiesāti. Jocīgi, ka tu vari sūtīt tūkstošiem joku caur e-pastu, bet, kad vajadzīgs nosūtīt kādu ziņu, kas atgādina par Dievu vai Jēzu, tad tiek apsvērts divreiz, vai tas tiešām vajadzīgs. Jocīgi, cik daudz neķītrību, rupjību, vulgaritātes un piedauzības plūst caur internetu, bet atvērta diskusija par Dievu skolā vai darbavietā tiek apspiesta un ierobežota. Jocīgi – ka kāds svētdienās var būt dedzīgs Kristus sekotājs, bet visu pārējo nedēļu ir pilnīgi neredzams kristietis. Tu smejies? Jocīgi, ka tu šo vēstuli daudziem neizsūtīsi, jo neesi pārliecināts, kam viņi tic, un ko viņi par tevi padomās. Jocīgi, ka es vairāk uztraucos par to, ko cilvēki par mani padomās, nevis- ko Dievs par mani domā. Iegrimi pārdomās…?””

Kopš 2009. gada alija (izceļošana) uz Izraēlu ir dramatiski pieaugusi pasaulē. Globālā ekonomikas lejupslīde un nesenais antisemītisma vilnis ir izraisījis negaidītu vēlmi ebreju tautas sirdī atgriezties savā vēsturiskajādzimtenē. Savukārt, Izraēlas stabilā ekonomika un cerīgais darba tirgus ir kā bāka ebrejiem no citām pasaules malām, kas aicina mājās.

Pagājušā gada karš Gazā izraisīja naidīgus anti-Izraēlas protestus pasaulē, kas noveda līdz vardarbības incidentiem pret ebreju kopienām, tajā skaitā Eiropā un Amerikā. Anti-semītiskie uzbrukumi Francijā ir divkāršojušies 2009. gada laikā. Francijas ebreji, kas bēga no Ziemeļāfrikas 1950. gados, atrada tur patvērumu, līdz pār valsti nāca musulmaņu imigrantu vilnis, sagādājot raizes ebrejiem. Tagad alija no Francijas ir strauji palielinājusies. Ieilgusī ekonomiskā lejupslīde ir mudinājusi ebrejus izceļot arī no ziemeļiem un Dienvidamerikas, īpaši no Argentīnas.

Līdz ar ekonomiskajām grūtībām tika samazināts budžets organizācijām, kas iesaistītas alijas darbā. Izraēlas Ebreju aģentūra ir lūgusipalīdzību Starptautiskajai kristiešu vēstniecībai Jeruzālemē – asistēt programmuīstenošanu, kas paredz jauno imigrantu aprūpi Izraēlā. Šī gada jūlijā ir paredzēts lidojums no Brazīlijas, kad liels skaits ebreju izceļos no Latīņamerikas.

Lūdzu, atbalstiet mūs šajā darbā!

Grūtos laikos ebreji meklē patvērumu Izraēlā. Pašlaik mēs atrodamies vienā no šādu laiku periodiem, kad ir nepieciešama nopietna palīdzība.

Pagājušajā decembrī ICEJ atbalstīja 85 Dienvidāfrikas ebrejus absorbcijas procesā, kuri bija aizbēguši no biedējošā noziegumu uzliesmojuma savā zemē.

Baltkrievijā ICEJ ir atbalstījusi 500 ebreju gadā, palīdzot viņiem atstāt šo represīvo zemi, kuru vada Eiropā pēdējais palikušais diktators. Arī Baltijas valstīs smagā ekonomiskā situācija liek daudziem ebrejiem izceļot.

Zviedrijā ICEJ ir sponsorējusi lidojumus ebreju ģimenēm, kuras bija spiestas izceļot dēļ musulmaņiem un kreisajiem antisemītiem, kam simpatizē palestīnieši, bet „neliek mieru” vietējie ebreji. Daudzi no viņiem ir bijušie Dānijas ebreji, kas nokļuva Zviedrijā II Pasaules kara laikā plaši pazīstamās glābšanas nakts laikā.

ICEJ strādā Uzbekistānā, kur situācija ebrejiem kļūst arvien saspringtāka un jaunie likumi ierobežo ebreju izglītības iespējas.

Krievijā valdība ir ierobežojusi ebreju izceļošanu, ļaujot strādāt tikai diviem konsulātiem, kas izdod imigrācijas vīzas. Tas sarežģī daudzu ebreju emigrācijas procesu. Cilvēkiem jāceļo garas stundas pāri 11 laika zonām plašajā Krievijā, lai nokļūtu Maskavā. Neskatoties uz to, alija no bijušās Padomju Savienības ir palielinājusies par 20% katrā no pagājušajiem diviem gadiem.

Tikko iebraukušie ebreji ir laimīgi Izraēlā. Viņi jūtas droši un pasargāti starp saviem ļaudīm. Šeit viņu ģimenēm ir lielākas darba un izglītošanās iespējas, ikviens var kopt ebrejisko dzīves veidu.

Taču ārpus Izraēlas pasaule kļūst aizvien bīstamāka vieta ebrejiem. Pēc neseniem statistikas datiem 2009. gadā ir notikuši 1129 vardarbīgi antisemītisma incidenti pasaulē, bet 2008. gadā bijuši 559 šādi gadījumi.

Šodien kristiešiem ir iespēja atbalstīt Izraēlu, atvedot vairāk ebreju mājās. Ekonomisko grūtību un atdzimstošā antisemītisma laikā tūkstošiem ebreju ģimeņu atgriezīsies Izraēlā.

Atbalstiet ICEJ alijas darbu, ziedojot
www.icej.org/donate.php
atzīmējot sadaļu “Aliyah and Absorption”.
„Word From Jerusalem”
2010. gada jūnijs
tulkoja ICEJ pārstāve Latvijā Ilze Saulīte
Info: saulites@hotmail.com
www.icej.org