6. Savos rakstos Jūs mināt vārdu „kosmopolītisms” negatīvā nozīmē, taču es uzskatu, ka šis vārds ir pat ļoti kristīgs. Tā ir vienlīdzība, ko sludina Kristietība.

7. Kāda ir nacionālisma un kosmopolītisma izpratne Izraēlā?

8.Varbūt pietiek runāt par okupāciju?! Paši esat kā ebreji okupanti un agresori.

9. Kāpēc Eiropa nosaka, kas Latvijas valdībai jādara, kāpēc Latvija klusē?

10. Apgalvojums: Kristiešiem nav jārunā par politiku. Kristiešiem ir jāsaglabā neitralitāte.

2. DAĻA

6. Jūs mināt vārdu „kosmopolītisms” negatīvā nozīmē, taču es uzskatu, ka šis vārds ir pat ļoti kristīgs, visi mēs esam vienlīdzīgi Dieva priekšā.

„Ir tikai mazu un lielu tautu kultūras, bet tādas internacionālas (kosmopolītisma ) kultūras nav; ir tikai internacionāla klaidonība.” Rainis

„Kosmopolitisms- buržuāziska ideoloģija, pēc kuras cilvēks tiek uzlūkots par visas pasaules pilsoni un kas sludina attiekšanos no nacionālās suverenitātes, patriotisma un nacionālās kultūras.” (Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca.)

No grieķu vārda kosmopolites – pasaules pilsonis (Stanford encyclopedia)

Kosmopolītisma ievazāšanu Latvijā atvieglo tas, ka valstij pāri gājušas dažādas ideoloģijas. Šobrīd sastopamies ar modernās pasaules tendenci – Kosmopolitismu un globalizāciju, vienādošanu un dažādu tautu īpatnību nolīdzināšanu. Latvijā šo ideoloģiju uztur dažādas, kā viņi paši sevi dēvē, liberāļu grupas.
Uzskatu, ka kosmopolītismam piemīt parazītiska pieeja. Kas cenšas attaisnot emigrācijas un migrācijas. Kādas tautas nelabvēlīgos vai nederīgos pilsoņus ar ES aizsega palīdzību uzspiežot tos citām nācijām.
Jautājuma autore runā par vienlīdzību. Apskatīsim, kā šā vārda jēgu izprot ES. Deklamējot „Vienlīdzību” tās aizsegā dalībvalstu pamatnācijām jāpieņem visi ES bieži vien nepieļaujamas un pamatnācijām svešas nostādnes, to ko valstis ir sargājušas, no tā, tagad ir jāatsakās par labu Es, piemēram, nacionālisms uzskatāms par ļaunu, bet kosmopolītisms – normu. Vārds „tikums” ES izpratnē ir nevērtīgs un vecmoderns, tādēļ tas esot jāmaina. Tādējādi uzspiežot pieņemt „ne-tikums” kā normu, piemēram, homoseksuālisms, kas tiek aizsargāts ar vārdu tolerance un cilvēktiesības. Kā tas ir apvienojams, nav skaidrs, bet toties cik labi skan.
Un nu, jau nonākam līdz jaunai atziņai, ka visi mēs esam vienādi Dieva acīs un Dievs taču mīl visus. Uz šo apgalvojumu bāzes var apakšā pabāzt jebkādus ideoloģiskos mēslus, ja vien pamatnācijai nav savs fundaments un nostāja šajos jautājumos.
Uzskatu tā, ja Latvijas iedzīvotāju pārsvars sevi dēvē par kristiešiem, tad arī vajadzētu balstīties uz kristīgām vērtībām, kas sevī iekļauj personības identificēšanos jeb identitāti pirmām kārtām. Tad, kad cilvēks spēj apzināties sevi un saprast, ka garīgā vērtība ir kristietība, bet sociālā un politiskā un t.t. formulējums ir latvietis, tad viņš ir spējīgs pieņemt sevi un citus, tādā izpratnē kāds ir viņa nacionālais un garīgais mantojums. Un droši teikt: „Jā, es mīlu cilvēku, bet ne viņa grēcīgo dabu – homoseksuālismu.”
Mēs tiecamies meklēt vienlīdzību, bet neaizmirsīsim, ka ebreju tauta ir izredzēta.
Dievs nekad nepieņems parazītisku Lielvaru uzkundzēšanos uz mazāko tautu rēķina, iemetot tajās to, ko nevajag pašām, nosaucot to par kosmopolītismu, toleranci un globalizāciju. Kā tad kosmopolītisms būtu savienojams ar to, ko saka Dievs: Tu esi radīts īpašs! Tas ir individuāls, savādāks un tāds kāds esi tu, nav neviena cita uz šīs zemes. Iedomājieties starp miljardiem cilvēku uz šīs planētas neatradīsies neviens, kas būtu tāds kā tu! Vai tas nav pārsteidzoši?!

Manuprāt, kosmopolītiski domājošie ir tie cilvēki, kuri neapzinās savas saknes. Tie, kuriem nav mācīta vispirmām kārtām ģimenes institūcijas pamati, kas jau ir sava nācija jeb tauta. Bet ja seko līdzi jūsu domai, tad no tā izriet, ka mana māte var būt gan mana, gan arī Jūsu māte un abas būs vienlīdzīgas. Jūsu vīrs var pārgulēt ar citu sievieti un pārnākot mājās teikt: “Sieviņ, šodien es pārgulēju ar Anniņu, jūs esat tik vienlīdzīgas.” Un t.t. Vai jums, cienītā komentētāja neliekas, ka smird pēc visatļautības, nelikumības, neētiskuma, negarīguma, amorālisma un.t.t. Cienītā, ir taču jābūt kaut kādām robežām vai ne? Robeža ir ģimenēs, kas atdala vienu no otras, robežas ir starp skolām, robeža starp rajoniem, robeža starp mazpilsētām, robeža starp pilsētām, robežas starp tautām. Es domāju, ka tas ir normāli, ja pats Dievs saka: Es nostiprināšu Tavas robežas!

Slikta sabiedrība bojā labus tikumus. Kāpēc Bībelē ir šāda rakstvieta? Kādēļ tā ir vajadzīga, ja visi mēs esam vienlīdzīgi Dieva acīs? Tad mēs sākam domāt tā, kā jaunā ES ideoloģija māca un uzskatīt to, kā jaunu atklāsmi un normu. Piemēram: kāda starpība kāds ir tas cilvēks, man taču viņš ir jāpieņem tāds kāds viņš ir, nu ko lai dara, ka viņš lieto necenzētus vārdus, bet Dievs taču viņu mīl, un es labprāt klausos kā viņš prognozējami izsakās. Vai arī, nu ko lai dara, ka parkā vīrietis ir „mētelīša virinātājs” man taču viņš jāpieņem tāds kāds viņš ir, es pieiešu tuvāk un pavērošu, varbūt es viņam vēl varētu palīdzēt un viņam notiks erekcija ātrāk. Nu, un kas, ka viņš ir kosmopolīts, kas grauj manu mīlestību pret Tēvu zemi, man viņš jāpieņem tāds kāds viņš ir.

Šāda latviskās sabiedrības pašnoniecināšanās noved tautu pie pašapziņas trūkuma, padara to viegli manipulējamu, pazudina veselīgas sabiedrības vērtību apziņu (orientāciju);
Kosmopolītisma idejas visos laikos uzspiestas tur, kur jānotur mierīgā pakļautībā tautas, un šīs idejas vienmēr agrāk vai vēlāk piedzīvo neveiksmi, jo diemžēl nav pasaulē vietas, kur tautībai, rasei vai reliģijai nebūtu svarīgas nozīmes.

Kosmopolītisms sevi neuzspiež?!…

Kosmopolītisms brašā solī ir iekļuvis Latvijas izglītības sistēmā, ļoti daudz no tā, ko redzam skolā, ir pēdējos 15 gados nepadarītā audzināšanas darba sekas: jauniešiem kopumā nav īstas izpratnes, ne par Latvijas vēsturi, ne tās pamatvērtībām. Saistībā ar skolu lietām bieži vien tiek apgalvots, ka vienīgais izglītības mērķis ir paaugstināt konkurētspēju. Tātad te vairs nav runas ne par audzināšanu, ne nacionālo pašapziņu, ne vērtību sistēmas veidošanu…

Izglītības ministrijas vadošie darbinieki, arī politiskā vadība izglītības sistēmā nemitīgi rada jaunas koncepcijas un, eiropeisko domāšanu veicinot, kā būtiski tiek pasniegti tādi principi kā tolerance, multikulturālisms, atvērtība pret visu jauno. Šie principi iekļauti jaunajās politiskajās nostādnēs, kas no politiskās vadības puses tiek ieviestas izglītības sistēmā. Bet aiz tolerances un multikulturālisma jēdzieniem tiek maskētas daudzas latviešiem kā mazai tautai naidīgas un graujošas idejas. Turklāt, šos principus ieviešot, skolā vispār nav pat lāgā iespējama audzināšana: multikulturālisma un tolerances principi paredz, ka visi viedokļi ir vienlīdz pareizi, visas vērtības ir vienlīdz vērtīgas… Līdz ar to nevienam nav tiesību mainīt skolēna – šīs jaunās personības – uzskatus un arī vērtības, lai nu paliek katra skolēna un viņa ģimenes darīšana. Taču kopumā šie liberālisma principi skolēnos rada visatļautību.

Kosmopolītisma sekas citās valstīs

Vislabākais piemērs ir tās ES valstis, kurās pēdējos  gados ieradušies miljoniem emigrantu un ekonomisko, kā arī politisko bēgļu. Lai plašos pamatiedzīvotāju sabiedrības slāņos nerastos neapmierinātība, aktīvi tika sākta kosmopolītisma propaganda (kas, starp citu, ietver arī ģimenes vērtību graušanu) un nacionālisma apkarošana. To atbalstīja starptautiskā likumdošana (ANO).
Dekosmopolītisma uzskatu paudēji tiek vai nu ignorēti, vai apsūdzēti kriminālsodāmos pārkāpumos. Iebraukušie imigranti (gan legālie, gan nelegālie) tā vietā, lai pilnībā integrētos viņiem labvēlīgi atvērtās valsts sabiedrībā, veido paši savas kopienas pēc ticības, rases vai nacionālām pazīmēm.
Kosmopolitisma aizsegā var pamanīt pamatnācijas identitātei draudošās briesmas. Lielas problēmas imigrācijas skartā sabiedrībā rada sabiedriskās kārtības un drošības saglabāšana.
Pamatnācijas to piedzīvo savā zemē. Maksa par kosmopolītisma īslaicīgu atbalstu, kurai seko visu veidu  imigrācija ir dārga.
Secinājums par  Latviju: Latviešu tauta ir pietiekami cietusi citu tautu imigrācijas dēļ, tas vēl šodien uzliek milzīgu slogu Latvijas valstisko interešu realizācijai un kuru jau tā cenšas pārvērst par divkopienu valsti, sabiedrībai būtu jābūt modrai savas latviskās identitātes sardzē un imigrācijas kontrolēšanā.
Kosmopolītisms ir kropla un nerealizējama sapņa izpausme par vienotu, brālīgu un pilnīgu cilvēci, konkrētas dzīvas cilvēces aizvietošana ar abstraktu utopiju. Tas, kurš nemīl savu tautu, kam nav mīļš tās pašreizējais tēls, tas nespēj mīlēt arī cilvēci.

Māja uz smiltīm.

Daudzi zin līdzību no Bībeles par mājas celšanu uz smiltīm. Vienā mājā dzīvo katoļi, otrā mājā-luterāņi, trešajā mājā harizmāti, bet kas notiek ar sim mājām, kad uzpūš kosmopolītisma un islāma vējš? Atbilde: pakļaujas vilnim un nogrimst. Lai saprastu domu ir jāieskatās kosmopolītisma sekās un pie kādiem rezultātiem tas ir novedis.

Francija- katoļu zeme! 51% iedzīvotāji ir Romas katoļi. Valsti pārklāja ES vilnis (direktīvas, Lisabonas Līgums un papildus punktu Līgumi) Kas ir noticis? Pamatnācija ieaijātā kosmopolītisma šūpuļdziesmā saglabāja neitralitāti. Vai ieplūdinātie migranti ir pateikuši paldies par viesmīlību un pieņem pamatnācijas pieņemtos valsts likumus? Nekad! Kurdiem ir sava „republika” un savas paražas tolerances aizsegā jau sen uzspiedusi uz pamatnācijas pleciem. Jāpiezīmē, ka musulmaņi valstī ir tikai 3% bet kādu ietekmi tā jau ir atstājusi (burku un paranžu nēsāšana). Kur palikusi kristietība?

Vācija- Galvenā reliģija: kristietība 64%. Tomēr Vācijā cīnās pret mošeju celtniecību katrā Vācijas rajonā. Kur palikusi kristietība?

Anglija- kristietība- (katoļi, prezbiterāņi, anglikāņi, metodisti) tad seko islāms. Kur palikusi kristietība?

Jautājums ir par to, kā Vecās Eiropas valstīs, kurās pamatnācijas ir eiropieši, nonākušas pie sveša, nekad nepiedzīvotā un pamatnācijām nezināmā gan kultūras, gan vēstures, gan arī etniskā nozīmē, islāma? Ar kuru nezin kāpēc, tagad nākas sadzīvot un to pieņemt. Kur tad palikusi kristietība?

Nacionālisma un kosmopolītisma sadursme

Kosmopolītisma saknes Eiropā tika ievazātas no Amerikas. Kā zināms Amerika ir veidojusies no dažādu valstu ieceļotājiem. Viņi nonāca zemē, kur visi tobrīd skaitījās vienlīdzīgi un nevienam nebija tiesību uzstādīt savas etniskās, reliģiskās vai kultūras prasības. Nacionālisms tika izskauts saknē. Ar šo programmu tā ienāca Eiropā. Vienīgi atšķirība ir tā, ka Eiropas valstis veidojušās uz nacionālās- etniskās apziņas bāzes. Sākās cīņa par to dēvēto vienlīdzību. Vārds „vienlīdzība” man šķiet pat kaut kur dzirdēts jau agrāk. Kurš tik ļoti būtu ieinteresēts šā vārda īstenošanā?

Kaut arī varbūt, mācītāji varētu nepiekrist, tomēr atļaušos izteikt  kādu savu domu. Notikums Ēdenes dārzā. Tad čūska teica sievai: “Jūs mirt nemirsit, bet tanī dienā, kad jūs no tā (koka) ēdīsit, jūs būsit kā Dievs!” – Lūk, arī izpaužas vārda „vienlīdzība” nozīme, tātad, jūs kļūsiet vienādi ar Dievu, tas ir vienādās pozīcijās. Tas nozīmē, ka jau pirmo cilvēku radīšanas laikā sākotnēji jau bijusi kāda mums zināma atšķirība starp cilvēku un Dievu. Arī šodien čūska klaiņo pa dažādām valstīm meklēdama tās, kuras ir nenostiprinājušās un kurām nav skaidraisavi nacionālie uzstādījumi, ir viegli pakļaujamas un iegūstamas, kā viegls laupījums un aprij tās ar ES piederības zīmes uzspiešanu.

7. Nacionālisma un kosmopolītisma izpratne Izraēlā

Domāju, ka uzskatāms piemērs šajā jautājumā ir Izraēla. Racionāli domājot šķiet neloģiski uz kādiem principiem Izraēla vēl pastāv, ņemot vērā tās niecīgo teritoriju un milzīgo musulmaņu teritoriju ar kuru nākas karot gadu gadiem no vietas. Kristieši nopurpinās: tas ir tāpēc, ka tāds ir Dieva plāns. Dievs sargā! Ebreji ir izredzēta tauta! Tomēr sliecos domāt, ka šie apgalvojumi jau skan kā „klišejas” Karstās diskusijās par Izraēlas tēmu, bieži vien jānonāk pie secinājuma, ka diskutētāji Izraēlas tēmu nepārvalda.
Protams, galvenokārt kāpēc Izraēla un tās iemītnieki vēl aizvien pastāv, tas ir tāpēc, ka Izraēlas bērni-ebreji ir izredzēta tauta. Uz ebrejiem ir Dieva mantija, Dieva žēlastība un apsardzība. Starp Izraēlu un Dievu ir mūžīga derība. Un par Izraēlas nākotni un izredzētību labi apraksta Pēdējo Laiku apraksts Bībelē. Tik tālu viss būtu skaidrs, tomēr, piedāvāju šajā jautājumā ieskatīties nedaudz dziļāk. Vai viss ir tik vienkārši kā Eiropiskie kristieši eiropieši uzskata? Domāju, ka ne gluži. Ir jābūt arī kādiem citiem iemesliem un darbībām uz kurām var balstīties pārdabisks spēks un svaidījums no tā Kunga.
Problēma ir tāda, ka arī pirms ebreju tautas Dievs bija izredzējis tautu. Par ko es runāju? Par Noasu. Dievs izredzēja Noasu un viņa ģimeni. Tikai Noasa dzimta tika glābta plūdu laikā. Noass dzirdēja, ko Dievs sacīja, par viņa izredzētību un principā ar to viss pietiktos. Taču Noasam bija vēl liels ticības apliecinājuma darbs priekšā – šķirsta celtniecība un ja viņš aprobežotos tikai ar savu izredzētības apziņu, viņš ar to būtu noslīcis kopā ar pārējiem. Kā mēs zinām ticība apliecinās darbiem.
Par Izraēlas tēmu atgriežoties, bieži vien šķiet, ka kristieši nesaprot, ka ticība apliecinās darbiem. Atšķirība no Noasa un viņa šķirsta, ebreju tautai Dievs ir devis zemi Izraēlu un uzlicis par atbildību teritorijas apsargāšanu. Un ja ebreji apzinātu tikai savu izredzētību pieļauju domu, ka Izraēla sen jau būtu iznīcināta līdz ar pamatiem. Salīdzinājumā, ja kāds mācītājs izteicis pravietojumu cilvēka dzīvē, tas neko neizteiktu, ja attiecīgi cilvēks nerīkotos noteiktā virzienā.
Labi. Ebreji apzinās savu izredzētību un rīkojas noteiktā virzienā, vai tas būtu pietiekami, kas mums par to būtu jāzina? Domāju, ka arī ar to ir par maz.
Īpaši neiedziļināšos, bet tikai izteikšu pamatdomu.
Tātad īsumā par būtisko. Kas tad ir galvenais uz kāda pamata ebreji turas?
Ebreju tautai tās ir divas pamatlietas:

1. Mozus atstātie baušļi ebreju 12 ciltīm;
2. Senču atstātās tradīcijas (nacionālais, kultūras, sadzīves un.t.t. mantojums).
Tie ir galvenie balsti, kuru dēļ māja celta uz klints nevis smiltīs (Līdzība Bībelē)
Padomājiet paši, kad Izraēla ir pakļāvusies kādai lielvarai savas ārpolitikas jautājumu risināšanā? Kad Izraēla ir pārņēmusi citu valstu politisko pieredzi? Kad Izraēla ir pieņēmusi savā valstī citādi domājošos. Kad ir precējušies ar cittautībniekiem? (Izņemot maisītos ebrejus). Pareizā atbilde būtu, nekad!
Tik maza nācija un tik maza valsts un tomēr tik ietekmīga.
Izraēlieši pat netaisās ieklausīties kosmopolītisma idejās un kaut arī Izreēla ir partnerattiecībās ar Ameriku, tomēr pat lielā Amerika daudzu gadu garumā nav spējusi ietekmēt Izraēlas pozīciju ārpolitikas un iekšpolitikas jautājumos. Ameriku spiež atkāpties un attiekties no sadarbības ar Izraēlu, jo Izraēla nepakļaujas ne Eiropā iestādītajiem standartiem, ne arī miljardiem lielajai nācijai – musulmaņiem.
Izraēla nepazīst vārdu –kompromiss un netaisās pakļauties nekādiem politiskajiem vējiem, ne arī kara darbībām vērstiem pret Izraēlu. Izraēlai ir stingrs pamats, kuru saudzē un kopj, to iemācot saviem bērniem un mazbērniem. Izraēla atšķirībā no Latvijas vienmēr pacels jautājumu par antisemītisma problemātiku un genocīda jautājumu, gan vietā, gan nevietā un nevis tāpēc, ka visu laiku pieprasa atvainošanos, bet gan, lai nostiprinātu savas pozīcijas ne tikai savā valstī, bet arī ārpus tās, lai visur pasaulē neaizmirstu Izraēlas lomu pasaules vēsturē. Tas lieku reizi tikai atgādina citām mazajām valstīm, ko nozīmē sava Tēva zemes mīlestība un Tēva doto baušļu pildīšana. Ja mazā Izraēla var, tad kāpēc citas nevar? Varbūt jāmaina stratēģija un arī jāpārņem Izraēlas standarti, kuri veido jebkuras valsts pamatnācijas mugurkaulu, tādējādi varētu pastāvēt un uzvarēt!
Vai tas nebūtu pozitīvs un iedvesmojošs piemērs tādām nācijām kā Latvija? Varbūt ieskatīsimies un sapratīsim, ka nevis ES mūs glābs, bet gan Dievs. Nevis ieplūdinātie sveštautībnieki Latvijā mums palīdzēs, bet gan Dievs. Nevis ekonomiskās krīzes samazināšanās palīdzēs, bet Dievs. Nevis Eiropas fondu apzināšanās ir nepieciešama, bet gan Latvijas nacionālās bagātības apzināšanās un tās celšana.

8. Okupācija un deokupācija

Jūs rakstāt, varbūt pietiek runāt par okupāciju? Atbildu: nē! Nepietiek! Par tēmu okupācija ir jārunā tik ilgi, kamēr tā nebūs atzīta! Ja augonis aug jūsu miesā, vai Jūs nedarīsiet visu, lai tas būtu izrauts? Ja sāpe pastāv un ir kairinātājs, kas to veicina ir jālikvidē kairinātājs un sāpe zudīs. Šajā tēmā varētu vēl iekļaut izraujot no konteksta vārdus no Bībeles: Piedodiet un Jums taps piedots! Ir ievērots, ka politiskajos jautājumos krievvalodīgie kristieši naski atceras Bībeles pantus, vienīgi esmu pret manipulācijām ar Bībeli izmantojot to, kā maskēšanās aizsegu un attaisnojumu grēku slēpšanai un vēršot to pret pamatiedzīvotājiem.
Esmu arī pret to, ka nezinot nozīmīgu vārdu „okupācija” un „deokupācija” lietošanu kristieši nonāk līdz tam, ka sāk nosodīt Izraēlu. Lūk, ko nozīmē neapzināties savas saknes. Tas ir paradoksāli Latvijas pamatnācija izmirst, bet nosoda Izraēlu un apvaino to okupācijas mēģinājumos. Kristieši iegūst Pestīšanas mantojuma tiesības no ebreju nācijas, bet paši iesistas antisemītisma paušanā. Un nav jau runa par to, ka kristietis kristietim stāsta par viņuprāt Izraēlas nepareizo nostādni ārpolitikas vai iekšpolitikas jautājumos, bet gan, ka vārdu „okupācija” Izraēlā lieto pat Latvijas Kristīgajos medijos.  Toties no okupācijas vārdu lietošanas attiecībā par Latviju nez kāpēc izvairās. Vai tā nav antisemītisma paušana?
Pie vainas ir tas, ka latvieši nepārzina savu nacionālo mantojumu un nezin Latvijas vēsturi un nezin daudz ko citu, kas būtu jāzina pirmām kārtām! Kristieši cenšas mācīties Bībeles pantus no galvas, bet nezin to nozīmi, kristieši nezin Latviešu vēsturi, bet toties tik ļoti pārvalda jautājumus par Izraēlu, ka aizfilozofējas tik tālu, ka nostājas musulmaņu pusē.
Latvijā nepastāvētu tādas milzu problēmas, piemēram, pamatnācijas nosodīšanā tajos grēkos, kuros nav nemaz piedalījusies. Nepastāvētu problēmas, ja savlaicīgi pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas tiktu ieviesta deokupācijas politika. Bet Latvija izvēlējās savā ģimenē atstāt savu bērnu slepkavas cerot, ka nākošos dzemdētos bērnus nenoslepkavos. Tikai laikam ejot atskārst, ka pateicoties savai „apžēlošanas” programmai, pati devusi iemeslu savas tautas izmiršanai.

Interesanti, ka brīvprātīgu repatriācijas procesu arī neviens neveicina.
Pirmkārt, kā tad tas saskan ar paustajiem vārdiem, ka krievus Latvijā apspiež? Vladimirs Putins savulaik aicināja apspiestos krievus Latvijā atgriezties savā dzimtenē. Putina palīgi cerēja, pateicoties programmai, mājās atgriezīsies vismaz 25 000 krievvalodīgo, diemžēl atgriezās tikai viena jaunā vientuļā māmiņa, kura nav spējusi dzīvot ar Latvijā piešķirto pabalstu.
Otrkārt, atbilstošu programmu, piesaistot 4 miljonus krievvalodīgo imigrantu no Baltijas valstīm, pirms dažiem gadiem plānoja ieviest arī Krievijā Kaļiņingradas apgabalā, kuras gubernators Georgijs Booss nopietni pievērsies šī apgabala ekonomiskajai izaugsmei. Atsaucības no Latvijā dzīvošajiem „apspiestajiem” nez kāpēc nav.

8.2. Izraēla okupants un agresors?

Konflikts. Vispirms kristiešiem, kuri skrien laicīgās preses pasniegtās „dienišķās maizes” pavadā, jāiegaumē kāda svarīga lieta attiecībā par palestīniešiem.
Palestīnieši nav nācija! Neeksistē atsevišķa palestīniešu valoda vai kultūra! Tie ir tie musulmaņi, kuri izvēlējās palikt Izraēlā, kopš tiem laikiem, kad ebreji pēc genocīda spiediena atgrieza savu likumīgo zemi savā īpašumā. Lai būtu saprotams, tas ir līdzīgi kā pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas, okupācijas laikā iegūto zemi krievi tomēr neatstāja, bet izvēlējās palikt Latvijas teritorijā.
Bet šodienas skatījumā starptautiskajai sabiedrībai krievi teiktu „latvieši okupanti!” kaut gan krievi nekaunas teikt, ka latvieši ir „agresori” un „apspiedēji”. Piemēram, pāris gadus atpakaļ Latvijā dzīvojošie krievi un Krievijas krievi bija satraukti par 16 marta atceres dienas pieminēšanu pie Brīvības pieminekļa. Situācija jau bija tik tālu nokaitēta, ka pat pats Putins apliecināja gatavību iebrukt Latvijā, lai aizstāvētu krievus Latvijā no fašistiem-latviešiem. Tad, lūk, lai būtu saprotams, musulmaņi ar viltu panāk sev vēlamos rezultātus jautājumā par Izraēlu savukārt krievi ar viltu panāk sev vēlamos rezultātus Latvijas nomelnošanā.

Izraēla: Palestīnieši lūguši ANO Drošības padomi atzīt viņu neatkarību ar Jeruzalemi kā tās galvaspilsētu. Eiropas Savienības (ES) ārlietu ministru 27 bloka dalībvalstu pārstāvji apstiprināja dokumentu un paziņoja, ka Tuvo Austrumu miera līgumā būtu jāparedz: Jeruzaleme kļūst gan par Izraēlas, gan palestīniešu valsts galvaspilsētu.
Iedomājieties, ja Vecrīgu iedala krieviem, bet, piemēram, Dauvgapili pasludina par Krievijas sastāvdaļu, jo tur tāpat taču pārsvarā dzīvo Latvijai nelojāli krievi. Vai Jūs to gribētu? Tad kāpēc Izraēlu šajā sakarā nosodīt? Zināšanai: Jeruzaleme viennozīmīgi ir ebreju – pilnīga un vienota galvaspilsēta.

Apmetņu celtniecība Izraēlā

Vispirms noskaidrosim vārdu nozīmi- Okupētā Austrumjeruzāleme! Vai tomēr anektētā Austrumjeruzaleme? Izraēla 1967.gada arābu un Izraēlas karā anektēja arābu apdzīvoto Austrumjeruzalemi. Lai tas būtu saprotamāk tad, ja, piemēram, Daugavpils dzīvojošie cittautieši vēlētos izveidot neatkarīgu valsti atdaloties no Latvijas teritorijas, tad Latvijai nāktos to atkarot.
Draudzē apmeklēju kādu man saistošu interešu grupu un vienam no tās dalībniekiem bija dzimšanas diena, sveicējs grupas vārdā pasniedza dāvanu, starp dāvanām bija arī krāšņa konfekšu kaste, uz kuras vienas puses bija karte ar atdalītām valstu robežām, sveicējs teica, ka jubilārs varēs paplašināt savas telts robežas un saspraust jaunus mietiņus. Visi, protams, pasmējās, tas bija pravietiski, mīļi un jautri.
Teiktais bija no (Jesejas 54: 2-3) ”Paplašini savas telts vietu un izplet jo plaši savas telts pārsegu, pagarini savas telts virves un nostiprini jo spēcīgi savas telts mietus un stabus! Jo tu izplatīsies pa labi un pa kreisi, tavs dzimums iemantos veselas tautas un no jauna apdzīvos tuksnešainās pilsētas.”
Interesanti, ka kristiešus piesaista šāda veida pravietojumi par savas teritorijas paplašināšanu, tad kāpēc to nevar darīt tā nācija, kurai tieši tika veltīti šie vārdi?
Latviešiem ir ļoti labi saprotama situācija Latvijas valstī konfliktā ar krievvalodīgajiem, bet kāpēc tik ļoti neizprotami reaģē par līdzīgu situāciju Izraēlā?
Taču jāsaprot, ka musulmaņi darīs visu iespējamo un neiespējamo, lai apmelnotu Izraēlas ebrejus un pie iespējas arī tos iznīcinātu. Piemēram, apmānīs jebkādus miera nesējus, kā jau tas bija ar flotiles variantā, lai ar slepeno kameru nofilmētu, kā Izraēlas robežsargi aiztur nelegāli iekļuvušos un provokatīvus skatus atspoguļotu visā pasaulē. Lai tādējādi attaisnotu savu pretlikumīgo rīcību, iepeldēšanu un ielaušanos aizliegtā teritorijā. Rezultātā, kad Izraēlas pārstāvji Gazas joslā piegādāja floīdes saturu –humāno palīdzību, bez palīglīdzekļiem, ar kuru palīdzību varētu pašrocīgi darināt ieročus. Tad Gazas joslas pārstāvji atteicās pieņemt humāno kravu bez palīglīdzekļiem. Kāpēc atteikties, varbūt tāpēc, ka ne humāno palīdzību viņi bija gaidījuši, bet kaut ko citu? Daudz kārt tika minēts, ka Gazas joslā ir humānās palīdzības pārpalikums.
Kristiešiem Bībeles mīļotājiem, pirms kritizēt un nosodīt Izraēlas darbības, ieteiktu palasīt, ko par Izraēlas zemi runā pats Dievs.
Tas Kungs runāja uz Jozuu, Nūna dēlu, Mozus palīgu: “Mans kalps Mozus ir miris; tad nu celies ar visu šo tautu un ej pāri Jordānai uz to zemi, ko Es viņiem, Israēla bērniem, gribu dot. Visas vietas, kur jūs savu kāju pēdas liksit, Es esmu jums devis, kā Es to esmu Mozum solījis. No tuksneša un arī no Libanona apgabala līdz pat lielajai upei, līdz Eifratas upei, visa hetiešu zeme līdz Lielajai jūrai pret saules rietu – tās lai ir jūsu robežas. Neviens lai tavā dzīves laikā nav spējīgs tev turēties pretī; kā Es esmu bijis ar Mozu, tāpat Es būšu ar tevi: Es tevi neatstāšu, un Es tevi nepametīšu. Esi stiprs un drošsirdīgs! Jo tev būs šai tautai jāsadala zeme par mantojumu, ko Es ar zvērestu esmu apsolījis dot viņu tēviem. (Jozuas 1: 1-6)
Aicinu turpmāk runājot par Izraēlas tēmu, labi pārdomāt ko runāt! Lai nesanāk tā, kā Bībelē Dievs attiecībā uz ebreju tautu saka: Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād.” (1.Mozus 12: 3)

9. Kāpēc Eiropa nosaka, kas Latvijas valdībai jādara, kāpēc Latvija klusē?

Un Jēkabs bija izvārījis viru, bet Ēsavs nāca no tīruma un bija izsalcis. Un Ēsavs sacīja Jēkabam: “Ļauj man ēst no tā sarkanā, tā sarkanā viruma, jo es esmu izsalcis,” – tāpēc to dēvē par Edomu[A]. Tad Jēkabs atbildēja: “Pārdod man papriekš savu pirmdzimtību.” Un Ēsavs sacīja: “Man tā kā tā jāmirst, ko man tur līdz pirmdzimtība?” Un Jēkabs sacīja: “Zvēri man papriekš.” Tad viņš zvērēja un pārdeva Jēkabam savu pirmdzimtību. Bet Jēkabs deva Ēsavam maizi un lēcu virumu, un tas ēda un dzēra un cēlās un aizgāja. Tā Ēsavs nicināja savu pirmdzimtību. (1. Moz. 25:29)

Latvija atdevusi savas pirmdzimtības tiesības

Gadsimtiem ilgi Latviešu tautai centās atņemt suverēno brīvību ar varu, tagad Latvija ar svešzemnieces Latvijas prezidentes Vairu Vīķi Freibrgu priekšgalā, atdeva izkrāpto ar viltu no latviešiem, latviešu tautas pirmdzimtības tiesības Eiropai. Vienošanās tika panākta labprātīgi. Tādējādi Latvijas prezidentes sapnis par ANO ģenerālsekretāra amatu, gandrīz piepildījās, taču… plāns tika lauzts viena vakara laikā. Kā Bibelē teikts: „Ko sēsi to pļausi!” Kaut gan viceprezidente ne tikai pļāvusi vilšanos karjerā, bet arī pilnā mērā pļāvusi uz kosmopolītisma un tolerances bāzes audzinātās sekas ģimenē..

Eiropa solīja finansiālo atbalstu Latvijai, lai tā varētu atkopties, tomēr Latvieši tika piekrāpti. Finansiālais atbalsts pārvērtās par milzu kredītu slogu, kas atkal uzgulstas uz Latvijas iedzīvotāju nodokļu maksātāju rēķina. Pēc brīvības atgūšanas Latvijai nebija nekādu finansiālo parādu, tagad tas ir izaudzis tik lielā mērā, ka par to maksās vēl mūsu bērnu bērni. Tāds bija iecerētais plāns. Atdod pirmdzimtību un nāc verdzībā! Vainīgi vai tas tiks tik vienkāršā veidā realizēts, ir atkarīgs no latviešu tautas, vai tā arī tālāk paļauties uz ES „labvēlību” vai arī paļauties uz Dievu un izstāsies no ES, jo tāda iespēja ir paredzēta ES Līgumā, ja vien to vēlas. Taču domājams, ka valdība tādu iespēju nepieļautu, jo tad nāksies sēdēt ar tukšu valsts kasi rokās, līdz tauta varētu pati saviem un Dieva spēkiem atkopties. Kā Latvija izdzīvotu? Piemērs Izraēla.

Izraēla nepārdodas!

Spiesti bēgt no savas valsts ebreju tauta tika izkaisīta pa visu zemeslodi. Lai izvairītos no genocīda un antisemītisma nācās pat pieņemt citu nāciju, nacionalitāti, lai slēptu savu izcelsmi. Tomēr, kaut arī visi apstākļi kliedza pret ebrejiem, nekas nav spējis salauzt ebreju tautas pašapziņu, identitāti- etnisko un nacionālo piederību. Kas ir palīdzējis ebrejiem izdzīvot un tagad Izraēlai joprojām cīnīties par savām pirmdzimtības tiesībām? (kuras netika ne labprātīgi, ne arī spiestā veidā atdotas).
Ebreju tautai tās ir divas pamatnostādnes:

1. Mozus atstātie baušļi ebreju 12 ciltīm;
2. Senču atstātās tradīcijas (nacionaļais, kulturas, sadzīves un.t.t. mantojums).
10. Apgalvojums: Kristiešiem nav jārunā par politiku. Kristiešiem ir jāsaglabā neitralitāte

Mēs cenšamies visu nodalīt, piemēram, cenšamies otru pamācīt, sakot: nerunā par politiku, tā ir netīra, nerunā par biznesu, nauda ir ļauna, saglabā neitralitāti šajos jautājumos, runā tikai un vienīgi par Dievu.

Atbilde ir tāda: Ja mēs neinteresēsimies par politiku, tā sāks interesēties par mums (negatīvā nozīmē).

Neitralitātes saglabāšana. Vai tas ir tas, ko Dievs no mums gaida? Domājams, ka gluži pretēji.
Dieva Vārds saka: „Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes.” (Atklāsmes 3: 15)

Neitralitātes saglabāšana tautai nozīmīgos jautājumos, kas neskar kristietību, uzskatu, ka ir noziedzīga. Tieši tas ir tas, ko vēlas pretējie spēki, Latvijas nelabvēļi, iemidzina tautas modrību.
Ko kristieši ir panākuši ar neitralitātes saglabāšanu? Atbilde: zaudētās pozīcijas!

Ideja par Pasaules Logosu, pirmo Vārdu, kļūst par stūrakmeni Rietumu verbālajai loģiski analītiskajai domāšanai. Kur nu vēl kristīgā pamatlūgšana, kas sākas ar Vārda pieminēšanu: Mūsu Tēvs Debesīs, svētīts lai top tavs vārds.” Kristietībā un jūdaismā Vārds tiek uzskatīts par visa Pirmsākumu, kas pārvēršas par miesu, savukārt par to ir teikts: „Un vārds tapa miesa.” Vārds, kas bija Dievs, kļuva par cilvēku, Jēzu Kristu, vienlaicīgi saglabājot cilvēciskās, tā arī dievišķās iezīmes.

Tā kā Rietumu reliģijas Svētie Raksti tiek uzskatīti par autentisku Dieva Vārdu, jau kopš seniem laikiem cilvēki ir mēģinājuši tajos sameklēt slēptu, dziļāku Vārdu un skaitļu simboliku. Tā radās senlaiku hermeneitika, kuras adepti mēģināja atminēt Svēto Rakstu, it īpaši jūdu Toras tekstos slēpto informāciju jeb simboliku. Tas turpinās līdz pat mūsu dienām, kad Jeruzalemes Universitātes vadošie ortodoksālie matemātiķi, izmantojot moderno datortehniku un informācijas teorijas nostādnes, pūlas Toras tekstos atrast kodētus pasaules izcilāko garu vārdus un vēsturisko notikumu pareģojumus.

Kaut gan kristieši uzskata, ka pareģojums par pēdējiem laikiem ir izteikts Atklāsmes grāmatā, skaidri saprotamā valodā. Un tādēļ nav vajadzības saskatīt kādu slēptu informāciju. Jāpiebilst, ka cilvēki bieži vien saskata nozīmi sarežģījot lietas, bet nespēj saskatīt vienkāršās. Tomēr kā nu tur arī būtu, cilvēkiem ir liela ticība „vārdam”.

Šajos eksperimentos nākas secināt, ka pašā būtības saknē Vārds ir daudzdimensionāls un daudznozīmīgs un, ka viens Vārds var veidot veselu nozīmju saimi.
To ir atklājis arī krievu matemātiķis un lingvists Vasīlijs Naļimovs. Viņš uzskatīja, ka Vārdu iekļaut loģiski analītiskajā formulējumā ir diezgan problemātiski. Un, ka neviena konkrēta reāla valoda nepakaļaujas strikti determinētiem loģikas likumiem.

Vārds DNS līmenī

„Pirmsākumā bija Vārds!” Doto domu varam uztvert kā garīgu norādi uz mūsdienu molekulārās bioloģijas atziņām, ka visa iedzimtā informācija no primitīviem mikroorganismiem līdz pat cilvēkiem ir iekodēta DNS makromolekulu linerizētajos tekstos, kas nosaka visu dzīvās dabas daudzveidīgo formu tapšanu. Arī šādā aspektā apgalvojums, ka sākumā bijis Vārds, var tikt simboliski pieņemts par autentisku patiesību.
Lai gan daudzi reālisma pārstāvji šo domu uzskata par iracionālu, tātad atmetamu un nederīgu, tomēr iespējams attēlot, ka arī racionālisms pamatā balstās uz iracionālisma pamatdomas. Piemēram, ticība „Logosam” – Vārdam. Ticība balstās pārliecībā, ka Vārds ir adekvāts domai, ka valoda un domāšana principiāli sakrīt, savukārt domāšana ir valodiska.

Gārdners konstatē, ka binārā skaitīšanas sistēma un skaitļa 2 pakāpes funkcijas (2n) dominē daudzās matemātikas un fizikālās struktūrās.
Jāpiebilst, ka arī mūsdienu datoru, kā digitālo telekomunikāciju un kompaktdisku „valoda” ir bināra.

Piemēram, ievērojamais lingvists un semiotikas speciālists Vjačeslavs Ivanovs savā grāmatā „Pāris un nepāris” norāda, ka arī ģenētiskā koda „valoda” veidota no 26 = 64 elementiem. Ģenētiskā koda pamatelementu – „burtu”- veido trīs DNS (dezoksiribonukleīnskābes) bāzes triplets jeb kodons un tai līdzīgā bāzu triāde DNS dubultspirālē DNS alfabētā” ir 64 tripletu „burti”, turklāt katrs „burts” kodē noteiktu aminoskābi un nosaka tās secību proteīnu (olbaltumvielu) makromolekulu sintēzē. Un tā ar šiem 64 DNS „burtiem” var ģenētiski ieprogrammēt visu formu daudzveidību, kas parādās dzīvajā dabā.

DNS alfabēta 64 bāzu tripleti tiek izmantoti 20 dzīvos organismos sastopamu aminoskābju sintēzēs. Tas nozīmē, ka vienu aminoskābi kodē vairāki bāzu tripleti. Īpaši tripleti tiek izmantoti 20 dzīvos organismos sastopamu aminoskābju sintēzei. Tas nozīmē, ka vienu aminoskābi kodē vairāki bāzu tripleti. Īpaši tripleti tiek izmantoti interpunkcijai – ģenētiskā teksta „teikumu” sākuma un nobeiguma apzīmēšanai.

Pēc Ivanova domām arī cilvēku valoda veidojusies līdzīgiem struktūras principiem. Kas raksturo vārdus „Pirmsākumā bija Vārds”. Dotā doma ir īpaši izprotama mūsdienu molekulārās bioloģijas atziņu kontekstā. Pēc ģenētiskā koda atšifrēšanas kļuva skaidrs, ka visas dzīvās radības daudzveidīgās formas un to izpausmes ir tekstuāli ieprogrammētas DNS bāzu tripletu alfabētā, kura „burti” veido vārdus un teikumus. Un tāpēc patiesi varam sacīt: „Iesākumā bija Vārds!”

Gadsimta sākumā matemātiķu grupa matemātiskās loģikas ekspertu slavenā matemātiķa Dāvida Hilberta virsvadībā sāka strādāt, lai sasniegtu grandiozu mērķi- pierādīt, ka Vārds ir loģisks. Un tādējādi izveidot nepretrunīgu un pilnīgu matemātisko pierādījumu sistēmu, kas stingri balstītos uz deduktīvās loģikas teorēmu pierādījumu un slēdzienu pamatiem. Tāda pati doma nodarbināja arī filozofa un lingvista Ludviga Vitgenšteina prātu. Savā grāmatā ”Loģiski filozofisks traktāts” „Tractatus logico-philosophicus” raksta: domāšanā loģika ir sākotnējais pamatprincips, jo mēs nevaram domāt neko neloģisku. Pat Dievam ir jāpakļaujas loģikas likumiem, ir teikts, ka Dievs spēj radīt visu, tikai ne to, kas ir pretrunā loģikas likumiem.
Augstāk minētie matemātiķi savas pūles ietērpa triju sējumu opusā „Principia Mathematica”. Matemātiķi bija pārliecināti, ka viņu darbs ir neapgāžams.

Īpatnēji, ka šādam vienpusējam deduktīvās domāšanas postulātam, sāka piekrist daudzi loģikas piekritēji, tomēr 1931. gadā to sagrāva 24. gadus vecais Kurts Gēdels. Viņš pauda dotā postulāta nepilnības rakstā ar nosaukumu „Par formāli neizšķiramiem apgalvojumiem „Matemātikas principi” un „Radniecīgās sistēmas”(„On Formally Undecidable Propositions in „Principia Mathematica” and „Related Systems”).
Viņš raksta: „Skaitļu teorija satur apgalvojumus, kas nav pierādāmi dotās sistēmas ietvaros. Tas nozīmē, ka jebkura deduktīva sistēma ir „nepilnīga”. Cilvēka domāšana ir bagātāka par tās deduktīvo formu. Turklāt skaitļu teorija ir mākslīga, stingri formalizēta, tikai uz loģiski deduktīviem principiem balstīta zinātniska valoda. Neviena konkrēta reāla valoda nepakļaujas strikti determinētiem loģikas likumiem.” Tādējādi raisot domu, ka deduktīvā domāšana nav vienīgā izziņas sastāvdaļa.

Vitgenšteins pārskatīja savu darbu un vēlāk piekrita, ka ir maldījies, par to liecina viņa nākamā grāmata „Filosofiskie pētījumi”( „Philosophische Untersuchungen” kurā papildus deduktīvajai valodas sistēmai pievienoja kaut ko jaunu, tas ir dzīvo valodu ar visām tai piemītošām neprecizitātēm, iracionāliem neloģiskiem un daudznozīmību. Viņš secināja, ka „vārds” var būt arī „daudznozīmīgs”, kas var veidot veselu nozīmju saimi.

Daudzdimensionāls Vārds

Draudzē mācītājs stāsta, ka Dieva Vārds, respektīvi, Bībele ir ļoti nozīmīga kristieša dzīvē un, ka Dieva Vārds ir dzīvs! Pārdomājot vārdus, ka Vārds ir dzīvs, nāk prātā, ka tas ir ne tikai jāizprot, kā Svētā Gara iedvesmots un Dieva inspirēts bet, ka Dievs tajā ieliek savu elpu jeb dvašu, gluži kā pirmā cilvēka radīšanas akta laikā. Dievs piešķir dzīvību vārdam.
Tas ir Vārds ar daudzdimensionālu nozīmi. Par cik, mēs esam ierobežoti laikā un telpā, turklāt dzīvojām trīsdimensiju pasaulē, tad vai mēs spējam iedomāties, kāds ir iespējams reāls spēks izteiktam vārdam, kas ir neierobežots ne laikā un telpā, ne arī trīsdimensiju pasaules robežās? Ja tā labi padomā, tad kāpēc gan nevarētu būt tā, ka Vārds pateikts daudzdimensionālā pasaulē, kas ir ārpus laika robežās, nevarētu būt tik milzīgs enerģijas nesējs, ka tā pielietošanas gadījumā radījusi pārvērtības, ne tikai Zemes radīšanas laikā, bet arī zvaigžņu, planētu un galaktiku radīšanas laikā?
Dievs pateica vārdu: „Zeme” un zeme tapa, vai arī “Lai top gaisma.” Un gaisma tapa.
Lai ieraudzītu vārda amplitūdas iespējamību piedāvāju pafantazēt. Izteikšu neprātīgu ideju, attiecībā par Vārda izteikšanu laika nozīmē. Evolucionisti uzskata, ka zeme radās miljoniem gadu ilgā procesā, savukārt kreocionisti uzskata, ka tūkstošs gadu laikā. Tomēr, lai izprastu Dieva nodomus pilnā mērā, mums vajadzētu atrasties ārpus laika un telpas, ārpus dimensiju pasaules robežām un iespējams atskārst, ka Zemes radīšanas laikā Dievam pat sekunde nav bijusi vajadzīga, lai to Radītu. Viņš izdomāja, ko vēlas, nolēma un pateica! Tā ir, protams, mana utopiska fantāzija…Tā ir dziesma: Kas būtu, ja būtu…

Daudznozīmju Vārds

Viens vārds ar dažādu izpratni. Krievu matemātiķis lingvists Vasilijs Naļīmovs grāmatā par Vārda vai „valodas statistisko dabu”. (daudznozīmību) apraksta izmantojot Gausa varbūtības statistisko sadalījumu. Viņš secina, ka ikviens indivīds kāda vārda saturu vai jēgu var izprast citādi. Šīs izpratnes īpatnības lielā mērā nosaka indivīda īpatnības – priekšzināšanas, sagatavotība, profesionālās intereses. Taču ir kāda vidējā, statistiski visbiežāk sastopamā vārda izpratne, kas atbildīs statistiskā sadalījuma maksimumam. Šā statistikā sadalījuma pusplatums raksturo vārda statistisko dispersiju. Jo lielāka sadalījuma dispersija, jo daudznozīmīgāks ir vārds.

Tāpēc, lai vārds pēc iespējas labāk sasniegtu mērķi būtu nepieciešams to neierobežot tikai un vienīgi loģiskā izpratnē, tieši tas, ka Vārdu spēj izprast racionālā un iracionālā veidā, veicina Vārda efektivitāti. Vitgenšteins uzskata, ka tādējādi domāšana kļūst elastīga un adaptīva, veicina jaunu asociatīvu saišu veidošanos starp lietām un parādībām, paver ceļu intuitīvā līmenī, kas ir radošās un domāšanas atklājumu fundaments. Viņš akcentē, ka daudznozīmju vārds ir cilvēka adaptīvā valoda un ir dzīvā organisma sastāvdaļa un ne mazāk komplicēta, kā viss organisms.

Ja vienam Vārdam piemīt daudznozīmju saturs, kas saplūst ar cilvēka organismu pat DNS veidā, tad vai mēs varam iedomāties to informācijas devas bagātības spektru, kas satur Dieva izteiktā Vienā Vārdā, kuru iespējams, mēs pat nespētu izteikt vārdos jeb mums pieņemtā valodas izpratnē?

Viens vārds, izmaina likteni

Nolaižoties uz Zemi apskatīsim, cik lielā mērā ir spējis izteikts Viens Vārds, sadzīves jomā, izmainīt cilvēka likteni. Virsnieks atbildēja (Jēzum) un sacīja: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā pajumtē; saki tik VIENU VĀRDU, un mans kalps taps vesels.
Virsnieks ticēja, ja Jēzus pateiks kaut tikai Vienu Vārdu viņa kalps dzīvos. Viņa ticība Vārdam, glāba kalpa dzīvību! Interesanti, ka virsnieks neprasīja ne teikumu, ne darbību, ne rīcību, ne arī dzen kāda rituāla pildīšanu, bet gan neticīgs cilvēks zināja, ka kristīgā vidē galvenais atslēgas vārds ir „Vārds” – ar konkrētu nozīmi!

Vārds – lāsts! Vārds – tukšs! Vārds – svētība!

Vārds – svētība! „Nāve un dzīvība stāv mēles varā; kas mīl savas mēles māku, tas baudīs no tās augļiem.” (Sal.18: 21) un Dievs brīdina izvairīties no tukšām runām (Ef 5: 4) Kristīgā vidē, atvadoties ar cilvēku parasti saka: Svētīts! Kāpēc? Kristieši apzinās, ka izsakot svētības vārdu, pozitīvi ietekmē otra dzīvi.
Vai arī visu dzīvi pazemots, baiļu pilns cilvēks, Bībelē izlasa Dieva pravietiskus vārdus: „Tu spēcīgi balstīsies savā taisnīgumā. Atraisies no bailēm, jo tev vairs ne no kā nav jābīstas; esi tālu projām no šausmām un briesmām, jo tās tev neuzbruks! Zini, ja pret tevi kāds vērš uzbrukumu, tas nenāk no Manis; kas saceļas pret tevi, tas kritīs tevis dēļ.” Šie vārdi spēj cilvēku ietekmēt un izmainīt.
Iedrošinājuma vārdi: “Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans! Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs! Jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, Israēla Svētais, esmu tavs glābējs”.
Interesanti, ka Dievs akcentē burtiski runājot: „Tad, kad tu iesi caur ūdeņiem, tad es būšu ar tevi un ūdeņi neaprīs Tevi.” Dievs nesola, ka atpestīs no grūtībām, bet sola palīdzēt. Gluži kā dzīves peripetijās formējas cilvēka raksturs un nostiprinās ticība.
Dievs ir devis Vārda lietošanas spēku arī cilvēkiem, lai ikviens spētu svētīt cits citu ar svētību apliecināšanas vārdiem: „TAS KUNGS LAI TEVI SVĒTĪ UN LAI TEVI PASARGĀ! TAS KUNGS LAI APGAISMO SAVU VAIGU PĀR TEVI UN LAI IR TEV ŽĒLĪGS! TAS KUNGS LAI PACEĻ SAVU VAIGU UZ TEVI UN LAI DOD TEV MIERU!” (Mozus 4:6)

Tukšs vārds! Bībelē lasām, ka Dievam nepatīk cilvēki ar remdenu attieksmi pret dzīvi, tie saucamie neitrālie. Ir rakstīts „Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes. (Atklāsmes 3:16)
Šos vārdus var attiecināt pret dažādām dzīves sfērām, tomēr aplūkosim to dotajā kontekstā. Kāpēc Dievam nepatīk neitralitāte? Vārdam bez nozīmes (tukšs) nav seguma, tas ir bezmērķīgs. Tas ir vārds bez informācijas bāzes, respektīvi, bez ticības. Parasti cilvēks Vārdā ieliek savu enerģiju, emocijas- sirdi un ticību, tad, piemēram, vārds „Svētīts!” un „Vārds” kļūst dzīvs!
Tukšus vārdus meistarīgi izmanto politiķi – partiju ideologu demagoģija. Tie sastopami parādās intervijās, banālās pļāpās, nenozīmīgā leksikā, juceklīgajās reklāmu kolāžās, jaunrunas surogāti. Ar to burtiski zombējot cilvēku masas.

Vārds – lāsts!
Šos vārdus izmanto ne tikai burvji, raganas, pareģi un ekstrasensi, bet tos lieto cilvēki pat neapzinoties par sekām, piemēram, necenzēti vārdi. Vai šaubīgi vecāki, kuri nepārtraukti iegalvo saviem bērniem, ka viņi ir neveiksminieki un ka nekas no viņiem dzīvē labs nesanāks. Viņi pat nezin, ka paši saista un sasien savu bērnu likteņus, bet galvenokārt paša dzīves. Jo par to lietošanas atbildību Dievs primāri prasīs no vēcākiem, kuriem bērni ir uzticēti audzināšanā.

Aicinājums

Lai cilvēks nekļūtu par Vārda vergu, Dievs ir paredzējis citu Vārda uzņemšanu organismā, lai nodrošinātu to un tādējādi arī darot izturīgus pret nelabvēlīgu vārdu indīgo vīrusu. Dievs saka skaidri: „Ja tu turēsi manus baušļus TU DZĪVOSI!” Vai mums būtu jāpieturas pie 10 baušļiem, lai nodrošinātos? Domājams, ka ne tikai, tieši tāpēc draudzes mācītājs nepārtraukti aktualizē domu: „Pastāviet vārdā!” Tas ir lasot Bībeli katru dienu un lūdzot Dievu, mēs nodrošinām sevi un savus radiniekus. Bībele ir pretinde! Tāpēc novēlējums Tev, PASTĀVI VĀRDĀ un TU DZĪVOSI!

Jāsāk ar analīzi, kas palīdzētu mums saprast katras partijas izvirzītās prioritātes, ieskatoties interneta mājas lapās: www.cvk.lv; www.ejambalsot.lv; kandidatiuzdelnas.lv

Piedaloties Atvērtajās durvju dienās.

Ne tikai Bībelē ir aprakstīti pagātnes varoņi un to varoņdarbi, bet arī mūsdienās ir savi varoņi, arī Latvijā. Varoņi, kuri cīnījušies par Latvijas zemi. Atdodami savas dzīvības un izlējuši asinis par brīvu nacionālu valsti-Latviju.

Vai mēs godinām viņu piemiņu? Vai arī dzen atceramies viņu labos darbus un dalāmies ar citiem, lai tādējādi celtu viens otra nacionāli-patriotisko Garu un ieaudzinātu to arī savos bērnos? Nē! Šodienas skatījumā pateicoties austrumu nostādnei, vārds nacionālisms jau ir izkropļots tik tālu, ka tas jau ir kļuvis par sinonīmu lamu vārdam.

Vai tās ir tās vērtības, par kurām latviešu pagātnes patrioti un ticības vīri ir atdevuši savas dzīvības?

Nezinu, vai latviešu nācijai ir „īsa atmiņa”, vai arī baiļu paralīzes iespaidā joprojām trīc par savu vietu zem saules un tāpēc savas vēlētāju balsis gatavi no jauna atdot par „politiskajiem līķiem” un korumpētajiem politiķiem, kuri jau iepriekš ir parādījuši uz ko ir spējīgi, precīzāk sakot, uz neko, kā vien bremzēt Latvijas tautai nozīmīgus likumprojektus, tāpēc vien vajadzētu būt kaut kādai kauna sajūtai pirms līst kaut vai rāpus, bet atpakaļ valdībā.

Aicinu atsvaidzināt atmiņu attiecībā par to, par ko, tad ir cīnījušies Latvijas tautas senči. Lai labāk izprastu gaidāmās 10. Saeimas vēlēšanas politisko spēli izaicināsim tos, kuri sevi dēvē par „tautas kalpiem”. Vai starp viņiem atrastos Latvijas izpratnē varoņi, kuru dēļ būtu vērts atdot savas vēlētāju balsis?

Atskatīsimies netālā Latvijas vēstures pagātnē, cīņās par Latvijas neatkarību, un atceroties tos patiesos varoņus, kuri cīnījušies par Latvijas zemi, salīdzināsim pagātni šodienas skatījumā.

Un saprast, vai mums vajadzīgi „varoņi nodevēji” un „viltus pravieši”, kas cenšas Latviju virzīt atpakaļ austrumu nezināmajās, iznīcības tālēs, kaut gan, pēc augusta statistikas datiem vadoties, izskatās, ka Latvijas tauta labprāt vēlas atgriezties, pie tiem, kas savulaik Latvijā ieviesa genocīda programmu un Latvijas tautas paverdzināšanu zem dzels priekškara, vienīgi, vai to vēlas arī latviešu nācija?

Vai arī atgriezties pie „politiskajiem līķiem” un to smirdēšanas?

Vai arī izvēlēties kaut ko pavisam jaunu un iedziļinoties saprast, ka tas jaunais cīnās par to pašu, par ko savulaik cīnījās Latvijas senči.

Par ! Par nacionālu valsti! Par brīvu Latviju!(visās nozīmēs).

Jo tikai un vienīgi nacionāla un garīga atmoda spēs glābt Latvijas valsti no austrumu un rietumu elles. Tikai nacionāla identitātes apzināšanās un garīgais spēks spēs izraut no elles, kurā paši dodamies.
Tikai un vienīgi vienoti vienā Garā un Spēkā, vienoti ar nacionālām saitēm, mēs uzvarēsim jebkura ienaidnieka pārspēku.
Vai tas ir iespējams? Jā! Ja tas pat ir panākams ar bērnu palīdzību: „No bērnu un zīdaiņu mutes Tu Sev esi izveidojis pretspēku Saviem pretiniekiem, lai liktu apklust Saviem naidniekiem un atriebējiem.” (Ps 8:3)
Tad mēs to it sevišķi spēsim, kā teikts ”Es visu spēju Tā (Jēzus) spēkā, kas mani dara stipru!”(Ef. 4:13).

Latvijas neatkarības laiki

Lai Latvija kļūtu neatkarīga tika ieguldīti milzīgi nacionālie spēki un ticība.
Līdzko Latvija kļuva neatkarīga, šķiet, ka loģiski būtu, ka Latvijas nākotnes kurss mainītos latviešu nācijai pozitīvā gultnē. Tomēr tā tas gluži nav. Kas tad pa ceļam ir pazaudēts? Nacionālisms un patriotisms. Kā noticis tā, ka latvieši ir aizmirsuši par ko cīnījušies? Lai atbildētu uz jautājumu, jāpavēro politiskie procesi pēc neatkarības iegūšanas. Novērojot var konstatēt, ka pamatā praktiski lielākā daļa nacionālie spēki, tas ir, lielākie aktīvisti tika likvidēti. Pēkšņajās un traģiskajās nāvēs. Viens noslīka jūrā, otrs – autoavārijā, trešais- nesaprotamajos apstākļos, ceturtais- ar pēkšņu sirdstrieku, piektajam, iekoda nezināmas izcelsmes indīgs dundurs un t.t. Un tā īsā laika periodā visi patiesie nacionālie spēki un brīvības paudēji veiksmīgi tika novērsti un aizmirsti.

Bībelē teikts: „Tev būs savu tēvu un savu māti godāt.”(5.Moz.5:16) Arī mūsu Tēvijas varoņi ir kāda dēla vai meitas vecāki.

Godāt? Kas tad būtu? Pieminot viņu labos darbus, Tu augsi veselīgā nacionāli patriotiskā garā un lai kādi vēji arī nepūstu (neoliberālisms vai sociāl-komunisms ar uzurpatoriskām tieksmēm, divvalodības programmas ieviešanas plāniem un Latvijas ekonomiskā paverdzināšanas veicināšanā), nespēs Tevi izsist no Tava uzsāktā kursa un nespēs ietekmēt un pakļaut sev veļamā virzienā. Tu vienmēr zināsi savu nozīmi un savas Valsts un Zemes vērtību. Tad nevajadzēs latviešiem pārņemt ārvalstu nepraktisko un nepiemēroto pieredzi, bet gan cienīt savas Zemes „gudrās galvas” veidojot savu nacionālo bāzi un primāri apmierināt savas tautas intereses. Tad nevajadzētu svinēt aizjūras svētkus un aizmirst savas tautas nozīmīgos nacionālos svētkus. Tad kristieši Latvijā varētu ne tikai sajūsmināties par Bībeles varoņiem, bet tikpat neizmērojami apbrīnot arī tos, kristiešus-Dāvidus, kuri ar paceltām galvām varonīgi stājušies pret Latvijas Goliātu. Un tādus kristiešus nespētu ietekmēt nekādi „viltus pravieši” no ārvalstīm.
Un, lai ko tas maksātu, neatdotu Dieva doto zemi, Latvijas teritoriju, kā tas notika Abrenes gadījumā, neatdotu nevienu kilometru, nevienu metru, nevienu centimetru, jo par to ir dārgi samaksāts, asiņaini maksāts.

Šodien

Neapzinoties Latvijas nozīmi, mēs zaudējam patiesās vērtības. Un tagad latviešu patriotisms izpaužams vicinot Latvijas karogu hokeja čempionātā un tikai tāpēc, ka ir iereibuši. Nav ne cieņas, ne goda.
Pie kā ir novedusi latviešu tautu patieso vērtību nenovērtēšana? Uzskatāms piemērs: Latviešu gaidāmā pasivitāte vēlēšanās, jo neesot vērts un krievu aktivitāte, balsojot par krievu partijām SC un PCTVL, jo ir vērts, padara iespēju atgriezties austrumu ietekmē ļoti reālu. Krievu tautības vēlētāju optimistiskais gars vēlēšanu laikā ir vainagojies jau iepriekšējās vēlēšanās, izvirzot krievu patriotu par Rīgas mēru. Tieši krievu nacionālās identitātes apzinātājs faktiski jau vada latviešu tautu, bet viņa pakalpiņš ir kosmopolītiski izaudzināts latvietis. Soli pa solim apmierinot krievu vēlētājus. Soli pa solim mainot Latvijas kursu pretējā virzienā, bet latvieši pat nepamana, ka Latvijas kuģis jau sen purvā. Un joprojām skan vārdi: „Nav vērts, jo tāpat nekas nemainīsies.” Toties krieviski runājošie, kuri jau ieguvuši pilsonību, cīnās par savām tiesībām un atkal optimistiski ievēl „savējos” jo zina cik grūti iegūstama pilsonība, bet vēl ir tik daudz radu, kuriem vēl jāizkārto pilsonība citādākā veidā, nekā paredzēts Latvijas valsts likumdošanā.
Kamēr latvieši par to tik pasmaida un saka, ka viņiem nekas nesanāks, jo Latvija ir mūsu Zeme, pasīvi noraugoties no malas, lētticīgie latvieši ir vienkārši viltīgi un darbietilpīgi apmuļķoti.

Latvijas politikā vīzija

Latviešiem jau sen pateikts: „Divkopienu valsts!” Vai kādam ir iebildumi? Klusums.
Lai iedrošinātu krievu vēlētājus tieši pirms vēlēšanām Latvijas „varoņi” labprāt pieņēma vizītē Maskavas mēru Juriju Lužkovu. Pieņemšana pompoza. Smaidi uz lūpām. „Galva” Maskavas Namā iedrošināja tautiešus vēlēt, jo tikai tā ir panākami Krievijas mērķi Latvijā un ātrākā veidā panākama divvalodība Latvijā, piebilstams, ka tas tikai ir laika jautājums. Vienīgi pazemīgais kalps Latvijas prezidents, savu viedokli izteica vienā teikumā savā tvītera kontā, bez nekādas oficiālas nostājas.
Un latvieši tik turpina savu veco dziesmu: „Nav vērts, nav vērts, nekas tāpat nemainīsies..”

Varbūt tomēr ir vērts pamosties un mobilizējoties vismaz ievelkot „ķeksīti” vēlēšanu lapiņās par „savējiem?” Par nacionāliem spēkiem…

Dievs, svētī Latviju!

Interesanti, kādu vadības stilu izmanto Dievs?

Lai spētu izprast šo jautājumu, pēc palīdzības esam griezušies pie kristīgā centra „Prieka Vēsts” mācītājas Līgas Gleškes, kura šāda veida jautājumus jau iepriekš bijusi uzdevusi līderskolas audzēkņiem un apkopojot rezultātus izvēlējusies tos, kas sasaucas ar Bībelē rakstīto.

Pasteidzoties notikumiem priekšā, tikai piebildīšu, ka izrādās visvairāk Dievs izmanto ne-klasisku vadības dalījumu, kādu? Lasi tālāk!

Vienmēr autoritatīvs?

Dievs ir izcils vadītājs. Viņš izmanto tādu vadības stilu, kas nodrošina katrā situācijā 100 % Viņa gribas piepildīšanos. Viņš ir nepārprotama un viennozīmīga autoritāte.

Viņš izlemj, saka vārdu un tas notiek. Viņš dod norādījumu un tas tiek izpildīts. Tai pat laikā Dievs ir iejūtīgs vadītājs, kurš rūpējas ne tikai par savu perfekto komandu visprecīzāko izpildījumu, bet tik pat lielā mērā par cilvēku interesēm, uz kuriem Viņa norādījumi attiecas. Viņš ir pilnīgi taisnīgs, godīgs, mīlošs, žēlsirdīgs un iejūtīgs vadītājs.

Viss augstāk minētais vairāk atbilst autoritatīvam vadības stilam. Tai pat laikā Dievs nenoliedzami ir harizmātisks līderis. Šur tur pavīd arī demokrātiska, liberāla stila jautājumi, kad viņš vaicā, piemēram, Jeremijam, “Kurš ies?”

Taču galvenokārt, protams, kurš gan var apstrīdēt Dieva absolūto autoritāti. Kurš gan Viņu jebkad ir mācījis un pateicis viņam, ko priekšā. Viņš vada ar stingrību un mīlestību, kura mums dod pilnīgu drošību un paļāvību.

Dieva vadības stils ir autoritatīvais. Tas ir vienvadība, kas pavēl un necieš iebildumus. Tā ir bezierunu paklausība. Mēs pakļaujamies Svētā Gara vadībai ikdienā bez iebildumiem. Pie Ja tādas nav, tad ir sajukums. Dievs ir kārtības Dievs. Draudzē ir viens gans (Atkl. 2:1), viņam ir tuvākie palīgi un kalpošanu vadītāji, kas viņam pakļauti, lai piepildītu draudzei doto Dieva redzējumu. Savukārt, visi padoti vienam Ganam – draudzes Galvai – Jēzum Kristum. Svētais Gars, kad paklausām, nodrošina šo harmoniju, vienprātību Kristū.

…Tomēr interesanti, ka Dievu neapmierina bezierunu paklausība un pavēļu pildīšana, ja tajā nav iesaistīta cilvēka sirds, un ja viņu nemotivē mīlestība uz Dievu. Dievam ir svarīgi mūsu motīvi, kāpēc mēs darām to, ko darām. Tas arī varētu būt viens no faktoriem, kas iespaido Viņa vadības stilu attiecībā pret mums.

…Katrā ziņā tas ir vienreizējs un unikāls veids vadībai, kuras rezultātā mēs dzīvojam svētībā, labsajūtā, aizsardzībā, labklājībā. Nekur pasaules vēsturē nav tāda vadība un likumi, kuru ievērošanas gadījumā var baudīt 100 % svētību.

Liberālās iezīmes

Autoritāro vadības stilu varētu attiecināt uz Vecās derības laikā vērojamo Dieva vadības stilu, īpaši ar Izraēlu slēgtās derības ietvaros. Tam raksturīga centralizēta lēmumu pieņemšana, kad no augšas tiek dota pavēle to izpildīt. Taču attiecībās ar Mozu, Ābrahāmu un Dāvidu, Dievs nav izteikti autoritārs vadītājs. Ar katru no šiem Vecās Derības vīriem Dievam ir personiskas, dārgas attiecības, kuras Viņš ļoti augstu vērtē. Mozus aizlūdz Dievam par tautu un Viņš izraēlu neiznīcina. Abrahāmu Dievs sauc par savu draugu un Dāvids, kaut arī pārkāpis bauslību, paliek Viņa mīlulis. Tāpēc ir pamats Dieva vadības stilā saskatīt liberālajam raksturīgo – vadītājs nosaka mērķi un gala rezultātu, kurš jāsasniedz, kā to paveikt, lielā mērā lemj padotais; vadītājs iejaucas tad, ja kāds viņam lūdz to darīt; katram padotajam ir iespēja brīvi izraudzīties savu attīstības virzienu.

Demokrātiskais vadības stils

Vecās derības vīri lūdz Dievu iejaukties viņu plānos un Dievs labprāt to arī dara. Tās ir sadarbības un sadraudzības attiecības.

Sadarbība starp vadītāju un padotajiem spēcīgi raksturīga demokrātiskajam vadības stilam. Un tas ir ļoti raksturīgs Jēzum, kurš nepieprasa aklu pakļaušanos. Jēzus zin mērķi un zin kā to sasniegt, taču viņš visbiežāk nevis pavēl cilvēkiem, bet vada diskusijas, māca, izglīto, organizē. Komunikācija notiek visos virzienos. Cilvēki nav instrumenti Jēzus rokās, bet darbojas ar izpratni iepriekš noteiktās robežās, taču tās ir plašas un drošas. Taču ir laiki, kad Jēzus ir autoritatīvs un nepiekāpīgs (apklusinot Pēteri), jo paklausīt Tēvam – savam vadītājam ir svarīgāk kā būt saprastam no saviem padotajiem.
Kunga un kalpa attiecības

…Manuprāt, gan Jaunajā, gan Vecajā derībā Dieva vadības stils ir autoritārais, tomēr niansēs tajos ir būtiskas atšķirības. Šīs atšķirības ir saistītas galvenokārt ar Dieva atklāsmes līmeni. Ja vecajā derībā Dievs ir Jahve – kungs, tad Jaunajā derībā Dievs – Tēvs. Pirmajā gadījumā kunga – kalpa, bet otrajā tēva – dēla attiecības.

Kunga – kalpa attiecības raksturo:

• mīlestība attiecībās nav obligāta;
• līgumattiecības;
• kalpam nepieder kunga īpašums, kalps nav īpašumu mantinieks;
• kalps var zaudēt savu statusu atkarībā no tā, ko un kādus darbus dara (ja kalps neatbilst standartiem, kungs var atmest un pieņemt citu).

Tēva – dēla attiecības raksturo:

• attiecību pamatā mīlestība;
• asinsradniecība;
• dēls ir tēva bagātību mantinieks, tēva īpašums ir arī dēla īpašums;
• dēls jebkurā gadījumā neatkarīgi no savas uzvedības ir un paliek dēls.
No šīm atšķirībām attiecības izriet arī vadīšanas stilā: Kungs pavēl un kalps bez ierunām paklausa. Atkarībā no tā viņš saņem uzslavas un atalgojumu vai arī tiek sodīts. Tēva un dēla attiecībās visa pamatā ir mīlestība un piedošana – Tēvs savā mīlestībā maigi virza Dēlu uz pareiziem ceļiem un nepieciešamības gadījumā dara visu, lai palīdzētu Dēlam sasniegt mērķi pareizajā veidā, pa pareiziem ceļiem.

Mūsu Tēvam noteikti ir autoratīvais vadības stils, – vai ir jel kāds, kas varētu apšaubīt Viņa autoritāti? Taču tā ir MĪLESTĪBAS AUTORITĀTE, nevis spēka autoritāte.

Dievs varētu demonstrēt savu spēku, – bez piepūles Viņš piespiest jebkuru cilvēku paklausīt. Taču Viņš demonstrē nevis savu spēku, bet bezgalīgo, neizsmeļamo mīlestību.

Tomēr Dievs no saviem kalpiem arī pieprasa pilnīgu bezierunu paklausību. Nav iespējams saukt sevi par Dieva kalpu, un doties uz Taršišu, kad Dievs sūtījis uz Ninivi. Ja esmu Viņa vadībā, tas nozīmē, ka es daru TIEŠI TO, TIEŠI TAD un TIEŠI TĀ, kā Dievs to teicis

Dieva vadība ir teokrātiska!

…Dieva vadības stils pēc savas būtības nav attiecināms ne uz vienu no trim zināmajiem vadības stiliem. Dieva vadība ir teokrātiska. Tas ir “vienvadības” stils, bet bez autoritārisma, jo Dievs ir Visuvaldītājs, Kungs un Ķēniņš, taču vienlaicīgi arī Glābējs un mīlošais Tēvs. Dieva vadība ļauj cilvēkam brīvi izdarīt izvēli un iet pa savu izvēlēto ceļu, taču ne klasiskā liberālisma vadībai raksturīgās “mūžam neitrālās, pa straumi peldošās” pozīcijas. Dievs pārstāv visu mūsu intereses, rēķinās un respektē katra viedokli, taču tam nav nekā kopēja ar visiem izpatikt gribošos demokrātisko vadītāja tēlu.
Dieva teokrātiskais vadības stils visbūtiskāk no visiem zināmajiem atšķiras ar to, ka tā pamatā ir absolūts fenomens: beznosacījuma, neierobežota un visaptveroša mīlestība uz saviem vadāmajiem. Vēlēšanās padarīt tos par pilnīgiem, nevainojamiem līdzstrādniekiem. Viņš dod tiem savu spēku, varu un visus resursus, lai tie sasniegtu visaugstākos mērķus un piepildītu savu misiju, būtu patiesi laimīgi un gandarīti, un visbeidzot lai galu galā valdītu līdz ar Viņu mūžu mūžos.

Vienlaicīgi, Dievs kā Vadītājs ir devis vairākas, nevienam citam vadības stilam, nepiemītošas vērtības, kas spēj nodrošināt auglīgu un veiksmīgu darbību:

1. Dota pilnīga, absolūti sakārtota, apkārtējiem apstākļiem un izmaiņām nepakļauta darbības teorētiskā bāze jeb rokasgrāmata – Dieva Vārds;
2. Dots perfekts paraugmodelis, piemērs rīcībai jebkurā situācijā – Jēzus;
3. Dots, nevis uz neilgu apmācības laiku, bet pastāvīgi, ideāls palīgs – Svētais Gars, kurš ikdienā vada, māca un atgādina visu, kas nepieciešams;
4. Dots nemainīgs apsolījums būt vienā komandā ar pašu Vadītāju un uzticamiem darbabiedriem, nevis strādāt vienam, pašam par sevi;
5. Ir dota reāla vara darboties Vadītāja vārdā un pilnvarās tik lielā mērā cik esam gatavi uzņemties atbildību.
6. Ir doti konkrēti un skaidri sasniedzami mērķi, definēta katra sekotāja misija – sludināt evaņģēliju visai radībai, būt lieciniekiem, darīt Dieva darbus, kuriem katrs esam radīts, darīt citus par Kristus mācekļiem;
7. Darbojoties Dieva vadībā un komandā, tiek dota iespēja nodrošināt un apmierināt visu mūsu vajadzību spektru – garīgās, fiziskās, materiālās kā arī sociālās un psiholoģiskās;
8. Iespēja gūt 100% gandarījumu no paša darbības procesa sadarbībā ar Dievu;
9. Iespēja maksimāli izpaust sevi visos virzienos un aspektos, ieraudzīt un izcelt gaismā arvien jaunus līdz šim sevī neapjaustus talantus;
10. Unikāla iespēja nodzīvot savu dzīvi darbojoties tā, ka tiek pilnībā piepildīts aicinājums un misija, izmantojot visas Dieva dotās iespējas, resursus un varu, vienlaicīgi maksimāli realizējot savu potenciālu.

Materiāls sagatavots atsaucoties uz  līderskolas materiāliem.

Šī gada 31.maijā vairāki turku kuģi mēģināja izlauzties cauri Izraēlas jūras blokādei. Tas mudināja Izraēlas Aizsradzības Spēkus (IAS) aizturēt šos kuģus uz aizdomu pamata, ka uz tiem varētu atrasties teroristi, kā arī ieroči, kas vēlāk tiktu izmantoti pret Izraēlas iedzīvotājiem. Uzsākot kuģa pārbaudi, IAS karavīri piedzīvoja nežēlīgu uzbrukumu. Starptautiskie mediji izplatīja sagrozītus faktus, tādā veidā nostādot pasauli pret Izraēlu.

„Jo redzi, Tavi ienaidnieki trako, un Tavi nicinātāji paceļ galvas. Pret Tavu tautu viņi lolo viltīgus nodomus; viņi sarunājas pret tiem, ko Tu sargi. Viņi saka: “Nāciet, izdeldēsim viņus kā tautu, un lai vairs netiek minēts Israēla vārds!” (Ps.83:3-5)

Ebreju nīdēji vēlas, lai Izraēla tiek iznīcināta un vairs netiek pieminēta. Tiek veikts apzināts propagandas darbs, lai pasaulē pārraidītu melus, tādējādi uzkurinot tautu naidu pret Izraēlu. Līdzīgi incidenti jau iepriekš tikuši provocēti. Laikā, kad valstis apvienojas pret Izraēlu, Dievs meklē cilvēkus, kuri lūgs par Viņa nodomiem Izraēlā un tautās. Mums jāatbalsta Izraēla kā sargiem uz Jeruzālemes mūriem, -mēs nedrīkstam pieļaut otru holokaustu. (Tom Hess, June 07, 2010 http://www.jerusalemhouseofprayer.org )

Kad protesta akciju laikā pasaulē tika dedzināti Izraēlas karogi un izrādīts naids, arī kristieši nesnauda, bet demonstrēja atbalstu Izraēlai, parādot, ka nav vienaldzīgi pret notikušo. Izraēlas ziņu dienests Ynet informēja, ka tūkstošiem kristiešu izgājuši Helsinku ielās, nesot Izraēlas un Somijas karogus, tā paužot savu nostāju un atbalstu Izraēlai.
Kristieši pulcējās, lai apliecinātu, ka Izraēlai ir tiesības eksistēt un aizsargāt savu zemi no ienaidniekiem, sacīja Izraēlas vēstnieks Somijā Avi Granots. Mediji tika aicināti sniegt objektīvu informāciju par konfliktu Gazas lietā. Daudzviet kristīgie vadītāji aicināja savu tautu valdības pārstāvjus un medijus pārbaudīt faktus par flotiles incidentu un patiesi atspoguļot situāciju. Dažās zemēs tika organizēt solidaritātes mītiņi ar Izraēlas vēstnieku piedalīšanos, kā arī tikšanās ar vietējām ebreju organizācijām, tā izrādot atbalstu un rūpes par Dieva tautu šajā kritiskajā laikā.
ICEJ filiāles rīkoja gājienus un mītiņus arī Īrijā, Norvēģijā, Kostarikā, Filipīnās, Maijami, Floridā, un citur. Atbalstot Izraēlu, gājienā Norvēģijā piedalījās ap 4000 kristiešu. Brazīlija mīl ne vien futbolu, bet arī Izraēlu! Aptuveni 35 000 evaņģēlisko
kristiešu bija pulcējušies saviļņojošā pro-Izraēliskā mītiņā svētdienas vakarā Manaus pilsētā Sambadromes stadionā pie Amazones upes. Pasākumu organizēja mācītājs Rene Terra Nova un ICEJ Brazīlijas filiāle. Mītiņā ieradās tūkstošiem kristiešu, kuri vēlējās izrādīt savu draudzību un atbalstu Izraēlai Gazas flotiles konfliktā. (David Parsons, ICEJ News, 22.06.2010. www.icej.org)

Kauns pasaulei

Starptautiskais nosodījums Izraēlai par nesen notikušo turku kuģa „Mavi Marmara” aizturēšanu skaidri raksturo cilvēku ierasto attieksmi: „Nejauciet man galvu ar faktiem, jo es jau visu zinu”. Ikviens godīgs cilvēks pēc Izraēlas Aizsradzības Spēku (IAS) uzņemtā video noskatīšanās saprastu, ka Izraēlas karavīri neieradās uz kuģa, kur atradās miera aktīvisti ar mīlestības nodomiem un rūpēm par Gazas iedzīvotājiem. Tieši otrādi, strap pasažieriem atradās liels skaits labi apbruņotu kaujinieku, kuri bija apņēmušies nodarīt fizisku kaitējumu ikvienam Izraēlas karavīram, kurš stātos ceļā, vai arī doties nāvē, pildot savu uzdevumu. Tika noskaidrots, ka daudzi no tā sauktajiem aktīvistiem bija radikālā islāma džihadisti („svētā kara” dalībnieki), kas bija nolēmuši upurēt savu dzīvību šī ceļojuma dēļ. Viņu ģimenes zināja par kaujinieku lēmumu, apliecinot, ka viņi bija gaidījuši iespēju karot ar Izraēlu, lai varētu mirt kā Allāha mocekļi un nonākt paradīzē.Tas, ka Izraēla aizturēja aizdomās turamo kuģi, bija legāli. Pie tam, iepriekšējos gados šādi kuģi jau tika izmantoti, mēģinot pārtransportēt ieročus teroristu organizācijām Hamas un Hizballah. Vairākas valstis ir atklāti atzinušas, ka Hamas, kas kontrolē Gazu,
ir teroristu organizācija. Ieroču piegādes blokādes plāns Gazas teritorijā ir ticis kopīgi izstrādāts ar Ēģipti un ASV. Kārtējo reizi radikālie kreisie, galvenokārt Eiropā, un musulmaņu ekstrēmisti ir apvienojuši spēkus, lai izspēlētu publisku triku, kam bija ļoti neliela saistība ar palīdzību Gazai. Pasaules tautas, ieskaitot ANO, emociju uzplūdumā steidzās nosodīt un tiesāt Izraēlu pirms faktu noskaidrošanas. Atkal aklā augstprātība un naids svinēja uzvaru pār saprātu un patiesību. Izraēla rīkojās korekti – tieši tā, kā to darītu jebkura demokrātiska valsts, aizsargājot savus iedzīvotājus un neatkarību. Rietumu demokrātiju pārstāvju negribēšana rūpīgāk izpētīt faktus un piecelties, lai aizstāvētu Izraēlu, norāda, cik nopietni šīs tautas ir izvērtējušas radikālā naida balss ietekmi savās valstīs. Šīs balss apslāpēšana ir taisnākais ceļš uz postu, kas lēni, bet pārliecinoši saēd izcīnīto brīvību, īpaši Eiropā, kur tā tika izcīnīta ar asins izliešanu aptuveni pirms 60 gadiem. Izmaiņu vēji pūš, bet ja Rietumi nekļūs uzmanīgi, tie saņems pretī viesuļvētru. (Malcolm Hedding, June 2010 www.icej.org)
Izraēla ir daļa no Rietumu pasaules. Rietumu nākotnes veidošanā Izraēla ir kā frontes līnijas spēlētāja, jo bez Izraēlas nebūs arī Rietumu. (Headline News, June 15, 2010 www.israeltoday.co.il)
Ja kādu uztrauc humanitārā situācija Gazā, daru zināmu, ka gandrīz 150 kravas auto tiek sūtīti no Izraēlas uz Gazu katru dienu, rūpējoties par tās iedzīvotājiem. (M.Hedding, 06/2010)

Fakti par flotiles incidentu

1. Starp Izraēlu un Hamas režīmu, kas kontrolē Gazas teritoriju, pastāv bruņots konflikts. Saskaņā ar starptautisko likumu Izraēlai ir tiesības aizsargāt savu zemi un tās iedzīvotājus, pieņemot attiecīgos mērus, tajā skaitā jūras blokādes teritorijā, laisamazinātu Hamas kontrabandas ieroču ievešanu Izraēlā.

2. Pieci no sešiem humānās paīdzības kuģiem neizrādīja īpašu pretestību un devās uz Ašdodas ostu pēc Izraēlas Aizsardzības spēku uzaicinājuma. Tur saskaņā ar likumā noteikto kārtību mierīgā ceļā kravas tiek uzņemtas un pārbaudītas. Tas skaidri norāda, ka Izraēlai nebija nodomu kaitēt flotiles dalībniekiem.

3. Tomēr aktīvisti uz sestā kuģa „Mavi Marmara” vardarbīgi uzbruka Izraēlas karavīriem, kad tie ieradās pārbaudīt kuģi. Viņi izmantoja nažus, dzelzs gabalus, cirvjus, ķēdes un citus ieročus. Daži no aktīvistiem lietoja šaujamieročus un sprāgstvielas. Satrakotais pūlis Izraēlas armijas oficieri izmeta pār bortu jūrā.

4. To, ka tā bija iepriekš paredzēta varmācīga sadursme, pierādīja sagatavotās rungas, naži un ložu necaurlaidīgās vestes, kas tika atrastas uz kuģa, kā arī uzbrucēju izstrādātā stratēģija.

5. Tā vietā, lai sagaidītu saprotošu attieksmi no „palīdzības sniedzējiem un miera nesējiem”, par ko vēstīja flotiles deklarācijas, Izraēlas karavīri piedzīvoja nikna pūļa uzbrukumu.

6. Kad vairāki Izraēlas armijas pārstāvji tika nopietni ievainoti uz kuģa klāja, karavīri bija spiesti aizstāvēties. Diemžēl deviņi no aktīvistu uzbrucējiem tika nogalināti.

7. Turku „humānās palīdzības” organizācija, kas nes atbildību par šo incidentu – IHH, ir bijusi iesaistīta džihada kaujinieku, tajā skaitā teroristiskās organizācijas Al Kaida, finansēšanā un izvietošanā pasaulē. Lielas naudas summas tika atrastas uz kuģa, kā arī uzbrucēju kabatās un sūtņu jostās. To bija paredzēts nodot Hamas.

8. Flotiles kravas ir izkrautas Ašdodas ostā un humanitārās palīdzības preces tiks nogādātas Gazā saskaņā ar standart-procedūrām pa sauszemes ceļiem.

9. Izraēla neaizkavē palīdzību Gazai, ja tā tiek piegādāta pa sauszemes ceļiem. Turklāt, Gazas teritorijā netrūkst humānās palīdzības. Ja krava uzreiz būtu vesta uz Ašdodu kā Izraēla ieteica, traģiskie notikumi būtu gājuši secen. (Robert Stearns, June 2010) www.daytopray.org

Palestīnieši apliecina, ka Gaza necieš badu.

„Gazā nav bada un neviens nav nomiris no izsalkuma”, – Londonas Daily Telegraph sacīja oficiālais Gazas pašpārvaldes pārstāvis Khalil Hamada. Tā kā vairums starptautisko mediju ignorē palestīniešu izteikumus par to, ka Izraēla nemaz tik slikti neizturas pret viņiem, Izraēla ir publicējusi skaidrojumu par to, cik daudz humānās palīdzības tiek sūtīts uz Gazas teritoriju. Saskaņā ar Izraēlas Ārlietu ministrijas datiem, pirmā ceturkšņa laikā 2010. gadā Izraēla nosūtīja uz Gazu 94 500 tonnas humanitārās palīdzības: 40 000 tonnas kviešu, 2760 tonnas rīsu, 1987 tonnas drēbju un 553 tonnas piena pulvera un zīdaiņu barības Izraēla piegādā palestīniešiem ne tikai pašas svarīgākās preces. Musulmaņu svētā mēneša Ramadana laikā pagājušā gadā Izraēla sūtīja uz Gazu 11 000 liellopu gaļas. Problēma ir tā, ka lielākā daļu preču līdz vidusmēra Gazas iedzīvotājiem nenonāk. Tā ir sen izstrādāta palestīniešu un citu arābu tautu līderu politika – saglabāt cietušo „bēgļu” upura statusu palestīniešu vidū, lai ar to manipulētu savu mērķu sasniegšanā. Gazas iedzīvotājs Zaed Khadar atzina intervijā ar vācu Der Spiegel: „Cilvēki, kas nav saistīti ar Hamas, nesaņem humāno palīdzību, dāvanas vai naudu. Hamas atbalstītājiem tiek pirktas mājas, mēbeles un piešķirts apmaksāts darbs. Mums netiek nekas.” (Headline News June 07, 2010 www.israeltoday.co.il)

Rietumu iežēlošanās par „nevainīgiem” cilvēkiem, kas it kā darbojas humānu mērķu vārdā un slēpjas „labdarības” organizāciju aizsegā, nav nekas jauns. Jautājums ir: cik ilgi tas tā darbosies? Cik ilgi vēl tas būs populāri nosodīt Izraēlu un spēlēt bīstamās spēlītes ar totalitārajiem režīmiem Vidējos Austrumos?

Sīkāka informācija par Gazas flotiles konfliktu atrodama Izraēlas vēstniecības Rīgā mājas lapā www.riga.mfa.gov.i

Atbilde: Nav šaubu, ka tā tas ir. Vienīgi atklāts jautājums vai I Pasaules karu un II Pasaules karu latviešiem ir palīdzējusi apjausma par Māru un Laimu? Par to gan māc šaubas. Kas ir bijis tas, kas palīdzējis latviešu nācijai izdzīvot un pastāvēt un noturēt līnijas fronti ar ienaidnieka pārspēku? Ieskatīsimies vēsturē.

Spektrs.com_Atmoda_Latvijaa_mp3

Mācītāja un evaņģēlista Pētera Krieva dzīves memuāri. Autora dzīves stāstā ietverti arī viņa laika-biedru garīgie piedzīvojumi no pirmā pasaules kara līdz nesenajām mūsu dienām.