Kāpēc bija jānotiek tā, ka mūsu sarunas varonei Ingai Laufmanei bija jāsaskaras ar savas meitas Betijas nāvi? Vai tāda ir dzīves jēga? Acīm redzot Dievam bija tāds plāns un Betijas misija šeit uz zemes bija piepildīta.

Inga Laufmane iedrošina: „Es aicinu manu stāstu neuztvert ar nožēlu, bet gan raudzīties ar cerīgu skatu uz nākotni. Jo Dieva plāns – lai mēs visi tuvotos Viņam un izvēlētos personiskas attiecības ar Viņu. Dievs vēlas, lai kādreiz mēs nonāktu debesīs…”

Tomēr pastāv arī daudz ne dažādi citi ceļi. Divas līdzīgas situācijas, bet citādām beigām, Betijas stāsts un Kristīnes Petrovas pieredze Spektrs lapaspusē „Nepadodos”. Bet patiesībā – divi stāsti ar laimīgām beigām.

SPEKTRS: Dzīves jēga. Par dzīves jēgu varam runāt daudz un plaši, bet katram no mums ir sava sapratne par šo vārdu jēgu. Saprotams, ka arī Jums ir savs stāsts, jo esat izgājusi cauri smagam dzīves posmam. Un dzirdot kaut ko tādu, kā jūsu gadījumā, šķiet, ka līdz šim esošās vērtības nobāl. Kā Jūs domājat, kas ir dzīves jēga?

Inga Laufmane: Ikkatrs kādreiz dzīvē saskaramies ar šo jautājumu. Katram ir sava pieredze un arī mūsu ģimenei tā ir bijusi. Nekas līdz šim smagāks mūsu ģimenē nav piedzīvots un es ticu, ka arī vairs nepiedzīvosim. Esot tādā situācijā, kad jācīnās par dzīvību, man radās jautājumi, kāpēc tā ir noticis un par ko mūsu ģimenei ar to ir jāsaskaras. Un kāds ir mērķis? Tādus jautājumus nepārtraukti uzdevu Dievam.

Es nonācu pie slēdziena, ka bez Dieva dzīvei tik tiešām nav nekādas jēgas.

Jautāju arī Dievam par to, kāpēc Betija slimoja un tomēr beigu baigās aizgāja uz mūžības mājām? Negaidot Dieva atbildi es vispirms sāku meklēt vainu sevī, domājot, par to, ka varbūt manā dzīvē ir kaut kas tāds, par ko es esmu grēkojusi un tagad nākusi atmaksa. Pārdomas laiks 2, 1 gadu garumā. Un tikai tagad esmu sākusi saprast, kāpēc tam tā bija jānotiek.

Tagad zinu, ka Dievs ir žēlastības pilns. Viņš vēlas, lai mēs esam LAIMĪGI, veseli un lai bērni pārdzīvotu savus vecākus, bet gadījums ar mums bija otrāds. Un šķiet, ka tas nav tas, kas bija gaidīts, jo mēs ticējām, ka Betija būs dziedināta. Tad kā tas var būt, ka mēs ticējām, bet tā tas nenotika un Dievs nav atbildējis mūsu lūgšanām? Tā varētu likties, bet tomēr Dievs mums bija atbildējis visbrīnišķīgākā veidā…

Atbildot uz jautājumu, kas ir dzīves jēga? Tagad es varu to noformulēt šādi: Dzīves jēga ir: Būt sadraudzībā ar Dievu. Un šeit uz zemes Dieva plāns mūsu dzīvē ir, lai mēs pieaugtu pieredzē savās dzīvēs. Esot ar Betiju pēdējos gados ejot cauri viņas smagajos dzīves posmā, esmu sapratusi, ko nozīmē paļaušanās uz Dievu, tad kad vairs nav uz ko cerēt, ne uz cilvēkiem, ne arī uz ārstiem, tad atliek vien Dievs.

SPEKTRS: Kāda bija Betijas dzīves jēga?

Inga: Mēs esam pieraduši par saviem bērniem domāt nākotnes formā, domājot par to, kā viņi pabeigs skolu, tad apprecēsies, un tad arī sāksies tā īstā dzīve. un tas ir normāli.

Bet šajā gadījumā, ka cilvēkbērnam tika doti tikai 16 gadi, jautājums paliek, kāpēc tik maz? Un vai tas tik tiešām ir viss? Vai viņa ir izpildījusi Dieva uzdoto uzdevumu šajā dzīvē? Tagad esmu pārliecināta, ka jā. Viņa nonāca pie atziņām, pie kurām bija jānonāk. Un sapratusi galvenās dzīvēs vērtības. Galvenais ko viņa saprata, tas ir tas, ka pasaule neierobežojas vien ar to, ko mēs redzam fiziskām acīm. Betija saprata, ka ir arī garīgā dzīve un uz to viņa atsaucās. Tas bija īpašs Betijas ceļš pie Dieva. Kad vēl nezinājām smago diagnozi, bet jau atradāmies slimnīcā, viņa īpaši vēlējās izprast Dievu un Viņa Gribu. Slimnīcas dārzā viņa izjuta aicinājumu pielūgt ar mani Dievu. Tajā dienā Betija apzināti atdeva savu dzīvi Dievam. Tā arī sākās viņas ceļš. Viņa mācījās dzirdēt Dievu, lasīt Bībeli un lūgt. Tāds bija viņas atbilžu meklēšanas laiks. Nebija vienkārši pārciest vairākas smagas operācijas un ārstēšanas kursus, nepārtraukti ticot Dievam. Bet viņa godam tam procesam izgāja cauri. Un tad pienāca tas brīdis, kad es apzinājos, tagad man ir jāmācās no viņas ticības ceļu. Mūsu ģimene apbrīnoja viņas ticību. Pēc kārtējās operācijas viņa nezaudēja cerību, smaidīja un paļāvās uz Dievu. Es pat nespēju saprast no kuras kabatas viņa to smaidu izvelk. Es biju asarās un izmisumā, bet viņa smaidīja. Kaut arī viņas klātbūtnē neļāvos emocijām, viņa manu stāvokli izjuta un teica: „Mammu, vai tu taisies padoties?”

SPEKTRS: Betijas pēdējās trīs stundas ir iedrošinājums mums, ka pēc mūsu nāves mēs nokļūsim debesīs un tas ir pats brīnišķīgākais kas vien var būt, vai ne?

Inga: Pieņemt faktu, ka tavam bērnam ir pienācis laiks dodieties debesīs, tas ir gandrīz neiespējami. Bet tagad es saprotu, ka Betija bija dāvana mūsu dzīvē, jo Dieva klātbūtne reāli atspoguļojās caur viņu. Betija bija atbilde man. Tagad es zinu, kas mūs sagaida pēc šīs zemes dzīves uzskatāmā veidā. Kaut arī esmu ticīgs cilvēks, tomēr kādreiz dzīvē kā ikvienam no mums nākušas šaubas par to, vai es nonākšu debesīs? Vai Dievs mani sagaidīs? Vai tiešām tur būs cilvēku tiesa? Un.t.t… Betija bija dāvana mūsu ģimenē…

Tagad es arī zinu, ka esmu sagatavota arī kalpošanai citiem vecākiem, kuriem nākas iet cari līdzīgā situācija ar saviem bērniem. Iedrošināt un palīdzēt.

Vai tas nav brīnums, ka mēs esam kopā?

Kaut arī pēdējais Betijas dzīves posms bija ļoti smags, jo metastāzes plaušās neļāva elpot bez elpošanas aparāta un spēcīgās zāles viņu padarīja praktiski nekustīgu, šis pēdējais vakars bija īpašs. Šajā vakarā, Betija saprata, ka tas ir pēdējais viņas dzīvē. Betija mani pasauca, lai aprunātos, viņa teica, ka rītu nesagaidīs, tādēļ mēs izmantojām laiku, lai būtu pēc iespējas vairāk kopā. Šajā vakarā bija Dieva svaidīta atmosfēra un Svētā Gara klātbūtne. Debesis praktiski bija nolaidušās pār mums, to pat spēja izjust mans neticīgais vīrs, kurš arī bija ar mums. Es noņēmu elpošanas masku no Betijas sejas un viņa izskatījās pavisam savādāka, bez noguruma un sāpju pēdām, nomierinājās un atdzīvojās viņas skaistais smaids un viņa teica: Vai tas nav brīnums, ka mēs esam kopā?…”

Pateiktie vārdi bija ar dziļu apgarotību un es izjutu, ka Betija jau atrodas citā līmenī, viņa jau ir pār mums un saprot to, ko mēs nesaprotam un redz to, ko mēs neredzam, viņas priekšā atvērās garīgā – debesu pasaule un viņa mums sāka stāstīt to, ko redz gan pagātnē, gan tagadnē, gan arī nākotnē. Pēc neilga laika viņas skats pavērās tālumā un sāka Slavēt Dievu nepārtraukti dziedāja un atkārtoja vārdu „Alleluja”, kuru iepriekš nebija lietojusi. Viņa bija sajūsmas pilna, brīžiem pat nemācēja izteikt vārdos to, ko tur redzēja. Aprakstīt nespēto, viņa sajūsmā izsaucās „ Ārprāts…ārprāts…” Protamas, ka es neredzēju to, ko viņa, bet spēju tikai iedomāties salīdzinot ar Bībelē lasīto, par skaistām zelta ielejām un mājām, skaistām padebesīm, kas tiek sagatavotas ikvienam no mums. Viņa pieminēja, ka tur ir arī aizgājēji no mūsu ģimenes vectētiņš un vecmāmiņa, mana sirds par to priecājas, jo es šaubījos par manu tēvu, jo dzīves laikā es nedzirdēju, ka viņš nožēlotu grēkus, bet es viņam nepārtraukti liecināju par Dievu. Es priecājos, ka viņš tomēr pieņēma Jēzu Kristu par savu Pestītāju pats, bez manas klātbūtnes. Betija pravietoja arī par nākotni, ka mēs arī tur būsim. Viņa runāja daudz lietas par nākotni, bet ne visas mēs spējām saprast, jo viņai bija arī apgrūtināta runāšana. Pārsvarā tie bija sadzīviski pravietojumi, kas attiecas kopumā uz mūsu ģimeni. Viņa atkārtoti teica ar dziļu pārliecību: „Es nekad, nekad, nekad nemiršu.” Tā arī Bībelē ir teikts, ka Dieva bērni nemirs, bet dzīvos.

Pienāca laiks atvadīties, viņa to darīja interesantā veidā, atsveicinoties ar katru atsevišķi garīgā veidā, viņa it kā savā priekšā redzēja visus, kurus pazīst un tad pacēla roku un teica: „Čau!”

Pēdējais viņas teiktais: „Karogi plīvo, karogi plīvo.” Es nesapratu kāds sakars ar karogiem, bet burtiski nākamajos dievkalpojumos mūsu draudzē parādījās slavēšanas laikā karogi, tikai tad es sapratu, ka Betija runāja par netālo nākotni.

Pateicoties Betijai manī nostiprinājās ticība un paļāvība uz Dievu. Es zinu, ka es nekad, nekad nemiršu…

Apgabala tiesnesis Duglas Marlons Pulks (Marlon Polk), paskaidroja, ka procesa iesākšanai nepieciešama atbildētāja mājas adrese pavēstes saņemšanai.

E. Čembers, pabeidzis juridisko koledžu, bet tā arī nebija nodevis kvalifikāciju eksāmenus, bet tomēr uzskata, ka atradis Tiesas lēmuma nepilnību. “Tiesa atzina Dieva eksistenci. Tādējādi, atzīstas, ka Viņš ir it visur. Bet ja Viņš ir visu zinošs un visur esošs, tad jau zina arī par šo prasību”, – sacīja Senators.

Prasītājs mēneša laikā var pārsūdzēt tiesas lēmumu. Vadoties pēc E. Čembera vārdiem, viņš nav domājis iesniegt apelāciju.

Senatora prasībā pret Dievu bija par to, lai Viņš izbeigtu attiecības ar cilvēci un liktu mierā arī E. Čembersu. Turklāt, Dievs esot draudējis senatoram un viņa vēlētājiem. Dievs esot ļauns nodarot postījumus, izraisot nāvi un terorizējot Zemes iedzīvotājus.

Vai Senatoru nomoka sirdsapziņa?

Sarunā Kristīne ieminējās par kādu savu dzīves lappusi, kas viņu izmainījusi uz visiem laikiem.

17 gadu vecumā man sāka sāpēt kāja, kad aizgāju pie ārsta, tiku mierināta, ka man ir vienkārši augošs organisms un sāpes ir dabiska lieta. Pēc neilga laika saka sāpēt arī mugura, kakls un locītavas. Biju stīva kā pagale un vairs nevarēju bez zālēm iziet no mājas. Mani aizsūtīja uz Cēsu reģionālo slimnīcu. Nesaprazdami šādas slimības iemeslu, ārsti mani nosūtīja uz pārbaudēm Rīgā. Bet arī tur šīs slimības iemeslu atklāt nevarēja vairāku mēnešu garumā. Bet es tikmēr vienkārši „dilu”. Slimība izraisīja arī sirds aritmiju. Mocības mēnešu garumā bija lielas. Es nezināju, kas ar mani notiek, ārsti āri neko nevarēja pateikt, tikai mammai tika atklātas patiesās slimības sekas un bezcerība šīs slimības priekšā. Tā izrādījās ģenētiski iedzimta slimība, kas saēd kaulu audus.

Par cik es vairākus mēnešus uzturējos slimnīcā, tad pie manis uz palātu nāca kristieši un stāstīja par Dievu un teica, ka Viņš spējīgs mani dziedināt, bet es tam neticēju. Es biju reālistiski domājoša un dzīvoju ģimenē, kurā Dievam vieta nebija atvēlēta. Kristieši nerimās un lūdza par mani Dievu. Slava Dievam, ka viņi to darīja!

Es ļoti spilgti atceros manas dzīves nozīmīgāko nakti. Šajā naktī es sapratu, ka rītdiena nepienāks. Es mirstu. Tas man bija skaidrs. Spilgti atceros apziņu, ka pēc nāves nekas nebeidzās, jo, lai arī mans organisms bija novārdzis un dzisa, mana būtības apziņa nevienā mirklī nevājinājās. Tagad es zinu, ka tā ir mana dvēsele un gars. Pēc nāves mēs atvadāmies tikai no miesas. Šajā manā vistumšākajā naktī es sev apkārt jutu nospiestu atmosfēru, kura mani vilka uz bezdibeni pazušanā. Tas sagaida katru, kurš nav savu dzīvi atdevis Jēzum. Tur būtu arī es, ja vien nebūtu bijis nākamais mirklis, kad man savu roku pretī izstiepa Jēzus, un vienkārši no turienes burtiski „izrāva”. Man tas bija šoks un bezgala liela laime. Pirmkārt, bezgala lielais pārsteigums, ka Jēzus ir, un ka Viņam ir tāda vara! Otrkārt, neizsakāms prieks, ka Viņš man deva iespēju dzīvot no jauna.

Ticības ceļš

Tā pienāca arī mans nākamais rīts. Es pamodos kā jauns cilvēks. Drīz vien manas analīzes uzlabojās. Bet piedzīvotais šajā liktenīgajā naktī mani vedināja uz dažādām pārdomām, tādēļ es lūdzu kristiešiem aizvest mani uz draudzi. Es degu ar vēlēšanos vairāk iepazīt Dievu. Viņš man atklāja, ka tas, kas notika tajā naktī, bija īstenība. Tādā veidā sākās mans ticības ceļš. Es nožēloju grēkus un pieņēmu ūdens kristības. Es turpināju lietot zāles, bet tas nebija ilgi, jo ticēju, ka Dievs dziedinās pilnībā. Joprojām nevarēju pieliekties, jo sāpēja mugura, bet kādu reizi uz draudzi atbrauca Tods Bentlijs un dievkalpojuma laikā viņš aprakstīja 5 cilvēkus, kuriem jānāk uz skatuves priekšplānu un jāpieņem dziedināšanu, viens no aprakstītajiem biju arī es. Izgāju priekšā, kaut gan ļoti nevēlējos. T. Bentlijs man jautāja: „Ko tu līdz šim neesi varējusi izdarīt?” Es atbildēju: „Pieliekties.” Viņš lūdza par mani Dievu un tad teica: „Dari to!” Pirmais, kas man ienāca prātā – viņš grib izgāzt visu pasākumu! Paklausot viņa uzstājībai, es liecos un man tas izdevās. Bet par cik esmu reāliste un biju pastāvīgā ārstu uzraudzībā, tad nespēju noticēt momentānai dziedināšanai, tādēļ gāju uz poliklīniku nododot asins analīzes, lai par to pārliecinātos. Tās patiešām bija kā veselam cilvēkam. Tā es ieguvu arī reālu atstiprinājumu tam, ka Dievs patiešām mani bija pilnīgi dziedinājis. Ārsti gan iepriekš prognozēja, ka manas sāpes un mocības tā pa īstam nebeigsies nekad, un vienmēr vajadzēs lietot zāles, bet es ticībā tās pārstāju lietot, un nu jau kopš tā brīža ir pagājuši 5 gadi. Es patiešām esmu vesela! Tagad, satiekot meitenes no slimnīcas laikiem, kurām bija līdzīgas kaites, vēl spilgtāk pārliecinos, ka tas ir bijis brīnums. Viņas stāsta, kā cīnās ar slimību, kamēr es jautri spriņģoju pa dzīvi un slavēju Dievu, jo esmu vesela. Tā kā arī mana ģimene zināja, ka biju „norakstīta” un esmu praktiski cēlusies no miroņiem, arī mamma un māsa saprata, ka ir tikai viens dzīvības ceļš – tas ir Jēzus.

Slimnīcā atgriezos, bet ar citu mērķi

Pagājuši 5 gadi. Un man ir radusies vēlēšanās pateikties Dievam par brīnumainu dziedināšanu arī praktiskā veidā. Es eju uz Bērnu slimnīcu Vienības gatvē, kur savulaik gulēju pati. Vēlos stiprinātu citus, kas atrodas savas dzīves smagākajā posmā. Parasti tā ir draudzīga laika pavadīšana ar bērniem, jo viņiem tur uzturoties mēnešiem, ir ļoti garlaicīgi. Es meklēju arī citus veidus, kā varētu kalpot šajā jomā. Tagad, piemēram, ar savas draudzes atbalstu izveidoju video sižetu par Betiju Laufmani, kas, pārciešot vēzi, mūžībā aizgāja 16 gadu vecumā. Uzzinot par slimību, viņa savu dzīvi bija nodevusi Jēzus rokās. Un atvadoties no šīs pasaules, viņa savā priekšā patiešām redzēja Debesis. Par tām viņa stāstīja savai mammai un tētim, kā pēdējos vārdus minot – es nekad, nekad, nekad nemiršu! Tā jau ir Dieva dāvana un mūsu glābšana – mūžīgā dzīvība kopā ar Dievu Debesīs! Un par to ir šis stāsts.

“ “Panākumi” kā tādi, vispār nepastāv, jeb precizējot “neizdošanās” neeksistē. “Gūt” sekmes un “būt” sekmīgs ir viens un tas pats. Miljonārs guvis sekmes tajā, ka kļuva par miljonāru, ēzelis — kļūstot par ēzeli. Dzīvajam izdodas izdzīvot, bet mirušajam — nomirt.”

Gilberts Keits Čestertons / Gilbert Keith Chesterton

Es jau sen esmu pazīstams ar šo saldo vārdu “panākumi”. Agrāk tas mani vilināja un piesaistīja, gluži kā vārdi “laime”, “patiesība”, “visums” un “mūžība”.

Gadu atpakaļ intuitīvi vārda „panākumi“ nozīmi es izpratu šādi – tas ir moderni, tā ir pārpilnība, tas ir „spici“. Tā vai citādi es pilnībā nodevos un sāku nodarboties ar “panākumiem”.

Tagad es precīzi zinu, ko nozīmē vārds „panākumi“ un „neizdošanās“. Vismaz, ko tas nozīmē man.

Mērķtiecīgā amerikāņu kultūra bijušajās PSRS tautās ir ienesusi savu sapratni, kas vairākumam no mums jauc galvu.

No vienas puses angļu vārdnīcā vārdam “success” – ir divas pamatnozīmes: (Oxford cm., Webster)

•           Mērķa sasniegšana;

•           Sociāla statusa līmeņa paaugstināšana.

Esmu sapratis, ka tā nav tā īstā nozīme, kuru varētu izprast mūsu kultūra.

“Dalja” vārdnīcā rakstīts: “gūt panākumus, nozīmē – sasniegt vēlamo“.

„Panākumi” ir absolūti subjektīvs jēdziens. Tas ir saistīts ar personīgajām vēlmēm, nevis ar sociālu statusu. Atgriežoties pie Čestertona citāta, es tiešām nezinu, ko autors vēlējies pateikt attiecībā par ēzeli, miljonāru vai mirušo, bet droši vien uzskaitītie paši zina vai ir sasnieguši vēlamo, bet ja nē, tad automātiski, tos varētu pieskaitīt „neizdošanās” sarakstā.

Manā izpratnē „panākumi” nozīmē, lūk, ko:

•           Sadzirdēt sevi. Izprast sevi. Dzirdēt savu sirdsapziņu, uzklausīt to un sevi iedrošināt. Ieraudzīt iespējas skaidrām acīm. Vēlēties un piepildīt savus sapņus. Apņemšanās un iešana uz mērķi. Redzēt vēlamo.

•           Spēku koncentrācija, un pamazām piespiežot sevi sākt darīt to, ko patiesi uzskatu par pareizu, kas ir saskaņā ar manu iekšējo balsi, jeb sirdsapziņu.

“Sirds balss ir tik vāja, ka tā ir viegli noslāpējama. Kad sāc dzīvot saskaņā ar to un iemācies saklausīt, tad tā kļūst skaidra. Un tu to nekad nesajauksi ar ko citu.”

Madam de Stell

Es kļūstu sekmīgs, tad, kad sev godīgi varu apgalvot, ka es nodarbojos ar to, uz ko esmu aicināts. Skaidri apzināties, ka dzirdu savu iekšējo balsi, zinu savu sapni un pacietīgi eju tai pretī, lai realizētu to savā dzīvē.

Esmu ceļā, un tuvojos mērķim.

Rīgas Domes deputāts Modris Lujāns uzņēmies LPP/LC daļu no atbildības, lai risinātu Vides problēmas Latvijā.

SPEKTRS: Lujāna kungs, Jūs veiksmīgi strādājat Parlamentā, bijāt veicis arī savus pienākumus politiskajā apvienībā „Dzimtene”, bet tagad pievienojāties LPP/LC komandai, sakiet, lūdzu, kādēļ Jums bija aktuāli iesaistīties LPP/LC?

Modris Lujāns: Idejas dēļ. Man patīk, ka LPP/LC ne tikai racionāli ekonomē līdzekļus, bet arī tos iegūst un papildina valsts kasi. Patīk komanda, ar kuru var sadarboties, kā arī tradicionālās ģimenes vērtību popularizēšana.

SPEKTRS: Kāda ir Jūsu attieksme pret I. Godmaņa piedāvājumu „iesaldēt” deputātu algas?

M. Lujāns: Tas varētu būt pagaidu risinājums. Rīgas Domē – ierindas deputāta alga ir ap 400-500 Ls uz rokas. Tomēr algu iesaldēšana nevarētu būtiski līdzēt Latvijas ekonomikā. Tas ir populisms. Ir jāmeklē iespēja pelnīt, lai palielinātu valsts budžetu.

S: Jūs minējāt par valsts kases papildināšanu, kādā veidā valsts labāk varētu pelnīt naudu?

M.L: Ir daudz iespēju: Latvijas naftas lauki, enerģētika, vides projekti un t.t. Vajag tikai rakt!

S: Kā tas var būt, ka Ministri spēj apvienot vairākus amatus vienlaicīgi? Vai Jums nešķiet, ka jo vairāki amati, jo mazāka kvalitāte ir visos iegūtajos amatu darbos? Vai nevajadzētu Ministrus kaut kādā mērā ierobežot?

M.L.: Man patika viens no Reigana izteikumiem, kurš teica, ka padzīs jebkuru darbinieku, kas strādās virsstundas.

Ministram jābūt augstas klases menedžerim, kas māk panākt aparāta darbu. Piemēram, I.Godmanis dara visu citu vietā – tā nevajadzētu būt.

Nav obligāti jāpiedalās visos projektos vienlaicīgi, bet jāzina, ka padotie darbinieki veic darbu kvalitatīvi. Ka pastāv abpusēja uzticība un darbinieki zina, ka viņiem „novilks ādu”, ja darbs būs nekvalitatīvs. Menedžera uzdevums – uzdot reālu, izpildāmu uzdevumu.

S: Vai augstas klases menedžeris nozīmē, ka viņam var būt vienlaikus vairāki amati? Tas ir, ka vairāku amatu veikšana var būt arī kvalitatīva. Vai es pareizi saprotu?

M.L.: Jā, tādā gadījumā, ja pareizi nostādīta sistēma. Rodas plašāks redzesloks, ierēdni nevar apmuļķot. Kaut gan, tas ir atkarīgs arī no pašas personības.

Populismu redzu krīzes risinājumos. Daudz agresīvāk valstij būtu jāiet ekonomikā. Bet tādā gadījumā nevajadzētu aizmirst arī koalīciju darbu. Priecē, ka I.Godmanim ir laba ekonomiska stratēģija.

S: Starp citu, neesat vienīgais, kurš par I.Godmani tieši šādi izsakās, laikam jūs būsiet savstarpēji sarunājuši… Bet ja nopietni, runājot par ekonomiku. Ekonomikas „zelta ziedlapiņas” ir atdotas privātam sektoram … Kāda tad ir valsts loma šajā gadījumā, kādās sfērās tai būtu jādodas?

M.L.: Valsts var ieiet jebkurā sfērā, galvenais, lai būtu smadzenes un konkrēts plāns. Jebkurā gadījumā valsts ir un būs par galvas tiesu augstāka par uzņēmējiem-brīvais tirgus neeksistē – to jau ir pierādījusi krīzes situācija ASV. Ir jāsajūt, kad jāiejaucas, vai arī jāpalīdz.

S: Likvidēts Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts, pievienojot to Bērnu un ģimenes lietu ministrijai. Reorganizācijas rezultātā tiks izveidota Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrija.Kāda ir Jūsu attieksme šajā jautājumā?

M.L.: Tas ir risinājums pagaidām, finansiālu apsvērumu dēļ. Jo Apvienoto Nāciju prasība ir tāda, ka ir jābūt integrācijas sekretariātam.

S: Vai Jūs ticat Dievam?

M.L: Ko katrs saprot ar vārda jēdzienu Dievs?! Katrs iet pie Dieva savu ceļu un tas katram ir atšķirīgs.

S: Jūs apmeklējāt Tibetu un bijāt viens no Dalailamas vizītes organizētājiem, kādi ir Jūsu iespaidi par Dalailamu?

M.L.: Ļoti vienkāršs. Pat bērnišķīgs savā gudrībā un zināšanās.

S: Kāda ir Jūsu attieksme pret mūsu “Briljanta kalnu?”

M.L.: Ļoti negatīva, naudu varēja izmantot daudz racionālāk un laiks arī ir ļoti izniekots. Bet, ja valdībai nav citu projektu, tad tomēr tas ir pozitīvi, ņemot vērā, ka tādejādi cels arī vietējās kompānijas. Krīzes laikā šis projekts dos darbu daudziem cilvēkiem.

S: Nobeigumā, vai būtu kāds jautājums, kas deg Jūsu sirdī un vēlētos to aktualizēt?

M.L.: Jā! Par cilvēku toleranci. Kad sāksim ieklausīties citos un neskaust, mēs dzīvosim daudz labāk.

Atbild: Andrians Dmitrjuks

Sveicināti, Vladimir! Es domāju, ka nekas slikts tajā nav. Visticamāk slikti būs tad, kad alkoholu sāks lietot. Bet Jūs vienkārši izpildāt savus darba pienākumus.

Taču, ja Jūs šis jautājums tomēr neliek miru, tad ir vērts padomāt par darba maiņu, lai saglabātu mieru sirdī. Bet atkārtošos, Jūs, pēc manām domām, neko pretlikumīgu nedarāt.

Atbilde: Ņina, paldies, par vēstuli. Jūsu situācija ir diezgan izplatīta. Atbildot uz Jūsu jautājumu es atļaušos citēt Džeimsu Dobsonu, kurš lieliski raksturo šo parādību. Viņš raksta: „Konsultējot sievietes fizioloģiska rakstura problēmās, es nācu pie neapstrīdama secinājuma, ka depresija un emocionāla apātija ir parādība ir diezgan izplatīta un pat vairākkārt atkārtojas. Vairākums pieaugušu sieviešu ik palaikam izjūt izmisumu, emocionālu pagrimumu, intereses zaudēšana, grūtsirdību, vilšanos un neapmierinātību ar dzīves apstākļiem. 

Es to nosaucu par “D” stāvokli, un kad paciente runā: “Man šodien “D”, – tad es precīzi zinu, kas par lietu.

Protams, depresija mēdz uznākt arī vīriešiem, vienīgi viņiem tas notiek daudz retāk, piemēram, krīzes situācijās – nepatikšanas darbā vai slimība. Vīrieši daudz retāk un mazākā pakāpē, nekā sievietes, izjūt emocionālu pagrimumu. Viņi parasti neietekmējas.  Turpretī depresijas nomāktas sievietes, var ietekmēt pat laika apstākļi. Tā rezultātā notiek fiziska un emocionāla bremzēšana, jeb prāta bloķēšana. Negatīvas situācijas iedarbība var mazināt emocionālu efektivitāti, tādējādi ietekmējot garastāvokļa maiņu. Sievietēm ir raksturīgs emocionāls kāpums, pēc kura seko arī emocionāls kritums. Tas notiek pat periodiski un gandrīz matemātiski izskaitļojams.  Precīza sinusoidāla svārstība no dvēseliskā kāpuma augšējā punkta līdz dvēseliskās krišanas apakšējā punkta.

Pirmā tipa personība – līdzsvarota personība

Līdzsvarotas personības emocionālās līkmes robeža ir gandrīz vienāda abos virzienos. Ja mēs novilksim līniju, kas krusto līkmi, tad attālums no šīs līnijas līdz “garastāvokļa sinusoīda augšējam un apakšējam punktam” būs vienāds.

Piemēram, cilvēkus, kurus esmu ierindojis pirmājā tipā, ir grūti izvest no emocionālā līdzsvara. Tie ir mierīgi un līdzsvaroti – nekliedz un nesvilpo futbola mačos, nesmejas ar „lipīgiem“ smiekliņiem. Tie mierīgi reaģē uzzinot labus jaunumus vai sliktus. Parasti viņi nekrīt dziļā grūtsirdībā. Protams, tie ir garlaicīgi cilvēki, bet, vismaz, vienādi vienmēr! Uz viņiem var paļauties: gan šodien, gan arī rīt un parīt uzvedīsies tāpat, kā vakar.

Otrā tipa personība – emocionāla personība

Persona: Mūsu Tēvs debesīs…

Dievs: Jā?

Persona: Netraucē man! Es lūdzu tagad.

Dievs: Bet tu uzrunāji mani.

Persona: Uzrunāju tevi?! Es tevi nesaucu. Es lūdzu. Mūsu Tēvs debesīs…

Dievs: Nu, re, tu atkal to izdarīji.

Persona: Ko izdarīju?

Dievs: Uzrunāji mani. Tu teici: “Mūs Tēvs debesīs…”. Te es esmu. Kas tev prātā?

Persona: Bet es neko ar to nebiju domājis. Es tikai, tu jau zini, skaitīju ikdienišķo lūgšanu. Es vienmēr saku Mūsu Tēvs lūgšanu. Tas man liek justies labi, it kā padarīts darbiņš.

Dievs: Nu labi. Turpini.

Persona: Svētīts lai top tavs vārds…

Dievs: Pagaidi! Ko tu ar to domā?

Persona: Par ko domāju?

Dievs: Ar “svētīts, lai top tavs vārds”?

Persona: Tas nozīmē…tas nozīmē… Apžēļiņ! Kā es varu zināt, ko tas nozīmē? Tā ir tikai daļa no lūgšanas. (pauze) Jā, starp citu, ko tas nozīmē?

Dievs: Tas nozīmē esi godāts, svēts, brīnišķīgs.

Persona: Ā, tas skan sakarīgi. Es nekad agrāk nebiju domājis, ko nozīmē “svētīts”. Tavs prāts, lai notiek kā debesīs tā arī virs zemes.

Dievs: Vai tu tiešām tā uzskati?

Persona: Protams! Kāpēc ne?

Dievs: Ko tu dari, lai tas tā būtu?

Persona: Daru? Man liekas, ka neko. Man tikai liekas, ka tas būtu ļoti labi, ka Tu lietas kontrolētu šeit uz zemes tā, kā Tu to dari tur augšā.

Dievs: Vai man ir kontrole pār tevi?

Persona: Nūūū…, Es eju uz baznīcu.

Dievs: Tas nebija tas, ko es tev jautāju. Kā ir ar tavu slikto raksturu? Tev tiešām ir problēmas ar to.

Persona: Beidz bakstīt mani! Esmu tomēr labāks, kā kāds no tiem liekuļiem baznīcā.

Dievs: Atvainojos, bet es domāju tu lūdzi, lai mans prāts notiek? Ja tam tā jānotiek, tad tas sāksies ar tiem, kas lūdz pēc tā. Piemēram, kā tu.

Persona: Es nebiju par to daudz domājis, līdz šim brīdim, bet es tiešām vēlētos atbrīvoties no šīm dažām lietām. Es tiešām gribētu zināt, kā tas ir justies brīvam.

Dievs: Labi! Nu jau mēs esam nonākuši pie kaut kā. Man un tev, labs darbs kopā sanāca. Dažas reālas uzvaras ir gūtas. Es lepojos ar tevi!

Persona: Redzi, Kungs, man vajag pabeigt lūgšanu. Tas šoreiz ļoti ievelkas, nekā parasti. Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien.

Dievs: Tev vajadzētu šo rindu izlaist, jo tev, kā man liekas, ir neliels liekais svars.

Persona: Hei! Mirklīti! Ko tas nozīmē? Es te tagad veicu savu reliģisko pienākumu, un visu laiku Tu mani pārtrauc, lai atgādinātu par maniem trūkumiem.

Dievs: Lūgšana ir bīstama lieta! Tu pabeidzot lūgšanu, vari būt izmainīts. To es tev visu laiku mēģinu parādīt. Tu piesauc mani, un te es esmu. Ir pa vēlu tagad apstāties. Turpini lūgšanu. Esmu ieinteresēts par nākamo daļu tavā lūgšanā. (pauze) Nu, turpini!

Persona: Esmu nobijies…

Dievs: No kā nobijies?

Persona: Es zinu, ko Tu man teiksi.

Dievs: Pamēģini un tad redzēsi.

Persona: Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.

Dievs: Kā ir ar Pēteri Bērziņu?

Persona: Redzi! Es zināju, ka tu viņu pieminēsi. Kāpēc? Kungs, viņš stāsta melus par mani, un viņš izkrāpa no manis mazliet naudas. Es zvēru, ka viņš man vēl to pieminēs.

Dievs: Bet tava lūgšana? Kā tur ir ar tavu lūgšanu?

Persona: Es to tā nebiju nedomājis.

Dievs: Labi, ka tu esi vismaz godīgs. Bet tas taču nav patīkami nesāt sevī rūgtumu, vai ne?

Persona: Jā, bet es jutīšos labāk, kad es viņam atriebšos! Man ir kāds plāns padomā sakarā ar to veco Pēteri!

Dievs: Tu nejutīsies labāk pēc tam. Tu jutīsies pat sliktāk. Atriebība nemaz nav salda. Padomā cik nelaimīgs patiesībā tu esi. Bet es visu mainīšu.

Persona: Tu tā darīsi!?!? Bet kā?

Dievs: Piedod Pēterim. Tad es tev piedošu. Tad naids un grēks būs Pētera problēmas, ne vairs tavējās. Tu varbūt vari pazaudēt naudu, bet tu nomierināsi savu sirdi.

Persona: Tas neizklausās viegli, bet dziļi sirdī es zinu, ka tas būs to vērts. Paldies, Kungs, ka palīdzēji man tikt tam cauri. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Jo tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos. AMEN.

„The Daily Mail” rakta: „Arheoloģijas profesors no Ebreju Universitātes Jozefs Garfinkels atklājis sensacionālu atradumu, Elas ielejā netālu no Jeruzalemes dienvidrietumu pusē izrakumu laikā atrasts māla trauka neliels fragments ar senebreju valodā rakstītu tekstu. Analīzes rezultātā uzrādītie dati apzīmēja (x. gs. p.m.ē.)

Neparastajā mākonī atveidojies Kristus tēls ar krustu. Ja ieskatās video fragmentā, tad patiešām var ieraudzīt Glābēja sērīgo skatienu, kurš izpletis rokas pāri krustam.

Ziņa ātri izpletās rietumu masas informācijas līdzekļos. Ticīgo vairākums uzskaita, ka tā ir „zīme no debesīm”. Bet Sidnejas kristieši pauž sajūsmu par to, ka Kungs parādījies, lai atbalstītu savu avju ganāmpulku, liela skaita problēmās, tajā skaitā arī finansiālās krīzes laikā.

Tomēr lokālie garīdznieki ir piesardzīgi izteikumos. Viens no tiem sprediķa laikā centās apklusināt prieka saviļņotos baznīcas locekļus teica: “Viss nav tik acīmredzami, Iespējams, ka tas, ko Jūs redzējāt nav saistīts ar kādu „zīmi no debesīm”. Var jau būt, ka tas ir Jēzus, bet nav iespējams viennozīmīgi apgalvot to, jo 2000 gadus atpakaļ nebija fotogrāfiju, lai varētu salīdzināt tēlus.”

Šī zīme no debesīm krusta formā parādījusies negaisa laikā. Tās izmērs , kā filmētājs vēstī ir aptuveni trīsstāvīgas mājas lielumā. >>VIDEO<<

Šī zīme no debesīm krusta formā parādījās Kristus Glābēja katedrāles iesvētīšanas laikā 2002 gadā 19 augustā.

Pagājuši 2000 gadu un joprojām atrodas farizeji ticīgo vidū, acīm redzamas lietas padarot par neticamām, cenzdamies apklusināt Dieva tautas gaviles un sajūsmu, kura savā vienkāršumā saskata Jēzu it visā.

Kurā pusē nostāsimies mēs?